Читать книгу Atbildi zina tikai laiks - Džefrijs Ārčers - Страница 9

Rolls-Royce ieripoja pa muižas ēkas vārtiem. Garā piebraucamā ceļa malās kā sargi slējās slaidi ozoli. Līdz brīdim, kad Harija skatiens pievērsās ēkai, viņš bija paguvis saskaitīt sešus dārzniekus.

Mācoties Svētā Bedas skolā, Harijs mazliet bija uzzinājis par Džailsa dzīvi mājās, kurp viņš devās brīvlaikos. Un tomēr kaut ko tādu Harijs nebija gatavojies piedzīvot. Kad viņš pirmo reizi ieraudzīja ēku, viņam no brīnumiem pavērās mute, un kādu laiku viņš to arī neaizvēra.

– Domāju, ka astoņpadsmitā gadsimta sākums, – sacīja Dīkinss.

– Nav slikti, – uzslavēja Džailss. – Tūkstoš septiņi simti divdesmit otrais. Džona Venbru darbs. Bet par dārzu… Saderam, ka nevarēsi pateikt, kas to veidojis. Mazliet pateikšu priekšā. Tas tapis vēlāk nekā māja.

– Esmu dzirdējis tikai par vienu ainavu arhitektu, – ierunājās Harijs, joprojām nespēdams ne acu novērst no ēkas, – Lānslotu Braunu.

– Tieši tas arī bija iemesls, kālab viņu izraudzījāmies, – teica Džailss. – Vienkārši tālab, lai mani draugi pēc divsimt gadiem dzirdētu viņa vārdu.

Harijs un Dīkinss iesmējās. Automašīna apstājās pie trīsstāvu savrupnama, kas bija celts no zeltainiem Kotsvoldas akmeņiem. Džailss izlēca no limuzīna, iekams vadītājs bija paguvis atvērt viņam durvis. Zēns traucās augšup pa kāpnēm, un abi draugi sekoja – gan ne tik pārliecinātā gaitā.

Parādes durvis atvērās jau krietnu brīdi pirms tam, kad Džailss paguva nokļūt līdz augšējam pakāpienam. Slaids vīrietis elegantās drēbēs – garā melnā žaketē, smalki svītrotās biksēs un melnā kaklasaitē – viegli palocījās, kad jaunais saimnieks gāja viņam garām. – Daudz laimes dzimšanas dienā, Džailsa kungs! – vīrietis novēlēja.

– Paldies, Dženkins! Nāciet, puiši! – uzsauca Džailss un nozuda mājā. Virssulainis plašāk pavēra durvis, lai Harijs un Dīkinss varētu doties viņam līdzi. Tiklīdz Harijs spēra soli plašajā hallē, viņu it kā caururba gleznā attēlota veca vīra skatiens. Likās, ka šis cilvēks raugās tieši uz Hariju. Džailss bija mantojis šā vīra knābim līdzīgo degunu, zilās acis un kvēlo skatienu, stūraino zodu. Harijs paraudzījās uz otru portretu, kas greznoja halles sienu. Vienīgās eļļas gleznas, ko Harijs bija redzējis iepriekš, bija “Mona Liza”, “Smejošais kavalieris” un “Naktssardze”, turklāt reprodukcijas grāmatās. Tagad viņš skatījās uz Džona Konstabla otas radītu ainavu. Tajā brīdī hallē ienāca dāma, kas bija ģērbusies kleitā, ko Harijs spēja nodēvēt tikai par balles tērpu.

– Daudz laimes dzimšanas dienā, mans mīļais! – sieviete sacīja.

– Paldies, māt, – atbildēja Džailss, kad sieviete noliecās, lai viņu noskūpstītu. Šī bija pirmā reize, kad Harijs redzēja draugu apmulsušu. – Šie ir mani labākie draugi, Harijs un Dīkinss. Harijs sarokojās ar dāmu, un viņa zēnam tik silti uzsmaidīja, ka viss satraukums pagaisa kā nebijis.

– Mēs visi tagad varētu iet uz viesistabu, – viņa mudināja, – un iedzert tēju. – Dāma veda zēnus pāri hallei uz plašu telpu ar skatu uz mauriņu mājas priekšā.

Iegājis viesistabā, Harijs vēlējās nevis sēdēt, bet aplūkot pie sienām pieliktās gleznas, tomēr Beringtones kundze vedināja viņu uz dīvāna pusi. Viņš apsēdās mīkstajos spilvenos, bet nespēja novērst skatienu no erkera loga, pa kuru bija redzams rūpīgi nopļautais mauriņš – tik liels, ka tur mierīgi varētu spēlēt kriketu. Tālāk vīdēja ezers, kur apmierinātas meža pīles bezmērķīgi peldēja apkārt, un bija skaidri redzams, ka viņas nenomāc raizes par to, no kurienes uzradīsies nākamā maltīte. Dīkinss apsēdās uz dīvāna blakus Harijam.

Neviens neteica ne vārda, kad telpā ienāca vēl kāds vīrietis, ģērbies īsā melnā žaketē, bet viņam sekoja jauna sieviete elegantā zilā formastērpā, kas līdzinājās tam, kādu Harija māte valkāja, strādājot viesnīcā. Kalponei rokās bija milzīga sudraba paplāte, un viņa to nolika uz ovāla galdiņa pretī Beringtones kundzei.

– Indijas vai Ķīnas? – Beringtones kundze vaicāja un paskatījās uz Hariju.

Harijs īsti nesaprata, par ko viņa vaicā.

– Mēs visi dzersim Indijas tēju. Paldies, māt! – teica Džailss. “Man jau šķita, ka Džailss ir iemācījis man visu par etiķeti un manierēm, kas noder smalkā sabiedrībā,” Harijs iedomājās, “taču Beringtones kundze gluži negaidīti pacēlusi latiņu vēl augstāk.”

Sulainis salēja tasītēs tēju un nolika tās zēniem priekšā, katrai blakus tika novietots arī šķīvītis. Harijs skatījās uz maizīšu kalnu un neuzdrīkstējās tām pieskarties. Džailss paņēma vienu un uzlika uz sava šķīvīša. Beringtones kundze izskatījās neapmierināta. – Džails, cik reižu tev jāatgādina? Vienmēr pagaidi, lai tavi viesi pirmie paņem sev kaut ko un tikai tad tu pats!

Harijs vēlējās paskaidrot, ka Džailss allaž uzņemas vadību, lai viņš zinātu, kā kurā reizē rīkoties, vai, vēl svarīgāk, nerīkoties. Dīkinss izvēlējās maizīti un arī uzlika uz sava šķīvīša. Harijs darīja tāpat. Džailss pacietīgi gaidīja, līdz Dīkinss paņem maizīti, un tikai tad nokoda kumosu no savējās.

– Ceru, ka jums garšo kūpināts lasis, – Beringtones kundze sacīja.

– Izsmalcināti, – bilda Džailss, lai nedotu draugiem iespēju pateikt, ka vēl nekad iepriekš lasi nav nogaršojuši.

– Mums skolā dod tikai maizītes ar zivju pastēti.

– Pastāstiet, kā jums visiem klājas skolā! – Beringtones kundze mudināja.

– Milzum daudz iespēju pilnveidoties. Vismaz Frobišers tā raksturo manus pūliņus, – sacīja Džailss. – Bet Dīkinss ir pārāks par visiem.

– Tikai ne angļu valodā, – Dīkinss ierunājās pirmo reizi. – Šajā priekšmetā Harijs mani pārspēj par pāris procentiem. – Un tu, Džails? Vai arī kādā priekšmetā esi pārāks? – viņa māte tincināja.

– Viņš ir otrais labākais matemātikā, Beringtones kundze, – Harijs nāca draugam palīgā. – Viņam ir iedzimts talants, ja runājam par skaitļiem.

– Gluži kā viņa vectēvam, – Beringtones kundze secināja. – Tā glezna virs kamīna. Jūs tajā skaisti izskatāties, Beringtones kundze, – Dīkinss sacīja.

Viņa pasmaidīja. – Tā neesmu es, Dīkins, tā ir mana dārgā māte. – Dīkinss palocīja galvu, un Beringtones kundze steigšus piebilda: – Taču tas bija patiešām brīnišķīgs kompliments! Viņa savulaik tika uzskatīta par izcilu skaistuli.

– Un kurš ir gleznas autors? – ievaicājās Harijs.

– Lāslo, – atbildēja Beringtones kundze. – Kālab tu jautā?

– Iedomājos, vai tā džentlmeņa portretu hallē arī gleznojis šis mākslinieks.

– Tu, Harij, esi ļoti vērīgs, – sacīja Beringtones kundze. – Tajā portretā attēlots mans tēvs, un autors patiešām ir Lāslo.

– Ar ko jūsu tēvs nodarbojas? – vaicāja Harijs.

– Harijs nemitīgi uzdod jautājumus, – iejaucās Džailss. – Pie tā gluži vienkārši jāpierod.

Beringtones kundze smaidīja. – Viņš nodarbojas ar vīnu importu uz mūsu valsti. Precīzāk sakot, viņš ieved šeriju no Spānijas.

– Līdzīgi Harvey’s, – secināja Dīkinss, piebāzis pilnu muti ar gurķmaizīti.

– Jā, gluži kā Harvey’s, – piekrita Beringtones kundze. – Paņem vēl kādu maizīti, Harij! – viņa mudināja, jo bija pamanījusi, ka zēna acis ir kā piekaltas sviestmaižu šķīvim.

– Paldies, – zēns tencināja, nespēdams izlemt, kādu no tām izvēlēties. Ar kūpinātu lasi, ar gurķi vai ar olu un tomātu? Beidzot viņš izdomāja, ka ņems maizīti ar kūpinātu lasi, jo vēlējās uzzināt, kāda ir šīs zivs garša.

– Un tu, Dīkins?

– Paldies, Beringtones kundze! – viņš pateicās un paņēma vēl vienu sviestmaizi ar gurķi.

– Es vairs nespēju tevi saukt par Dīkinsu, – sacīja Džailsa māte. – Tas izklausās tik formāli, it kā es vērstos pie kāda no kalpotājiem! Pasaki, kāds ir tavs kristītais vārds!

Dīkinss nodūra galvu. – Man labāk patiktu, ja jūs sauktu mani par Dīkinsu.

– Viņu sauc Els, – iejaucās Džailss.

– Tas taču ir gluži jauks vārds! – uzslavēja Beringtones kundze. – Lai gan pieņemu, ka māte tevi sauc par Elanu.

– Nē, diemžēl ne, – Dīkinss iebilda, joprojām nepacēlis galvu. Pārējie zēni izskatījās pārsteigti par šādu atklāsmi, tomēr neko neteica. – Mans vārds ir Eldžernons, – viņš galu galā izgrūda.

Džailss izplūda smieklos.

Beringtones kundze nepievērsa uzmanību sava dēla izlēcienam. – Tava māte laikam ir Oskara Vailda apbrīnotāja.

– Jā, tā ir taisnība, – atteica Dīkinss. – Tomēr daudz labāk man patiktu, ja viņa būtu izvēlējusies vārdu “Džeks” vai varbūt “Ernests”.

– Es tavā vietā par to tik ļoti neraizētos, – Beringtones kundze noteica. – Arī Džailss pārdzīvo līdzīgas izjūtas.

– Māt, tu apsolīji, ka ne…

– Tev noteikti jāatklāj savs otrais vārds, – kundze uzstāja, neņemdama vērā dēla iebildumus. Džailss turpināja klusēt un pārējie zēni cerīgi paraudzījās uz namamāti. – Mārmadjūks, – viņa paziņoja un nopūtās. – Gluži tāpat sauca viņa tēvu un arī vectēvu.

– Ja viens no jums bildīs kādam kaut vārdu, kad atgriezīsimies skolā, – Džailss piedraudēja, skatoties uz draugiem, – zvēru, ka es jūs nogalināšu! Un es to saku pilnīgi nopietni! – Abi uzrunātie sāka smieties.

– Vai tev arī ir otrs vārds? – Beringtones kundze vaicāja Harijam.

Zēns jau grasījās atbildēt, kad atvērās viesistabas durvis un ienāca vīrietis, kuru nekādi nebija iespējams noturēt par kalpotāju. Viņam rokās bija milzu sainis. Harijs raudzījās uz šo vīrieti un saprata, ka tas varētu būt tikai Hugo kungs. Džailss pielēca kājās un metās pie vīrieša, kurš iedeva viņam saini un teica: – Daudz laimes dzimšanas dienā, manu zēn!

– Paldies, papà! – iesaucās Džailss un nekavējoties ķērās pie dāvanas izsaiņošanas.

– Pirms tu atver dāvanu, Džailss, – ierunājās māte, – tev vajadzētu iepazīstināt papà ar saviem viesiem!

– Atvaino, papà! Tie ir mani labākie draugi. Dīkinss un Harijs, – sacīja Džailss un nolika dāvanu uz galda. Harijs ievēroja, ka Džailsa tēvs ir atlētiskas miesasbūves cilvēks un izstaro nerimstošu enerģiju, lai gan zēns bija pieņēmis, ka šādas izcilas īpašības piemīt tikai viņa draugam.

– Priecājos iepazīties, Dīkins! – sacīja Beringtona kungs un paspieda zēna roku. Pēc tam viņš pagriezās pret Hariju. – Labvakar, Klifton! – kungs sveicināja un pēc tam apsēdās tukšajā krēslā blakus savai sievai. Harijs nesaprata, kālab Džailsa tēvs nesarokojās arī ar viņu. “Un kā viņš zināja, ka mans uzvārds ir Kliftons?”

Kad sulainis bija pasniedzis tasi tējas arī Beringtona kungam, Džailss iztina saņemto dāvanu un nespēja apvaldīt prieka saucienu. Roberts firmas radioaparāts! Viņš iesprauda kontaktdakšu ligzdā un meklēja dažādu radiostaciju signālus. Zēni aplaudēja un smējās par katru nākamo skaņu, kas nāca no lielās koka kastes.

– Džailss man teica, ka šajā semestrī esot otrais labākais matemātikā, – ierunājās Beringtones kundze, pievērsdamās vīram.

– Un tas nekādi neattaisno to, ka visos pārējos viņa sekmes ir visvājākās, – vīrietis attrauca. Džailss turpināja meklēt radiostacijas un pūlējās neizrādīt kaunu.

– Jums vajadzētu redzēt, kādus vārtus viņš guva spēlē pret Eivonhērstu! – ierunājās Harijs. – Mēs domājam, ka nākamajā gadā viņš varētu kļūt par komandas kapteini.

– Nekādi gūtie vārti neatvērs viņam ceļu uz Ītonu, – noteica Beringtona kungs, bet uz Hariju pat nepaskatījās. – Ir laiks zēnam kļūt apņēmīgākam un mācīties cītīgāk.

Kādu brīdi neviens vairs neko neteica, līdz klusumu pārtrauca Beringtones kundze. – Vai tu esi tas pats Kliftons, kurš dzied Redklifas Svētās Marijas baznīcas korī?

– Harijs ir solists. Dzied diskantā.

Tanī mirklī Džailsa tēvs paskatījās uz Hariju.

– Man jau likās, ka esmu tevi redzējusi, – Beringtones kundze sacīja. – Mēs ar Džailsa vectēvu bijām Svētās Marijas baznīcā, kad tur tika dziedāta Hendeļa oratorija “Mesija”. Svētā Bedas skolas koris bija apvienojis spēkus ar Bristoles klasiskās ģimnāzijas kori. Tu tik brīnišķīgi izpildīji: “Es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs”.

– Paldies, Beringtones kundze, – tencināja Harijs un nosarka.

– Vai pēc Svētā Bedas skolas beigšanas esi iecerējis doties uz Bristoles klasisko ģimnāziju, Klifton? – Beringtona kungs vaicāja.

“Atkal jau viņš nosauca mani par Kliftonu,” nodomāja Harijs. – Tikai tādā gadījumā, ja man izdosies izcīnīt stipendiju, kungs, – viņš atbildēja.

– Kāpēc tas ir tik svarīgi? – ievaicājās Beringtones kundze. – Nešaubos, ka tev tāpat kā pārējiem zēniem tur tiks piedāvāta mācību vieta.

– Tāpēc, ka mana māte nespēs samaksāt skolas naudu, Beringtones kundze. Viņa Royal Hotel strādā par viesmīli.

– Vai tad tavs tēvs…

– Viņš ir miris, – paskaidroja Harijs. – Krita karā. – Viņš uzmanīgi vēroja, kā uz šiem vārdiem reaģēs Beringtona kungs, taču viņš, gluži kā labs pokera spēlētājs, neizrādīja emocijas.

– Ak… atvaino, – sacīja Beringtones kundze. – Man pat neienāca prātā…

Harijam aiz muguras atvērās durvis, un pa tām ienāca sulainis. Viņš uz sudraba paplātes nesa divstāvu dzimšanas dienas torti un nolika to galda centrā. Visi aplaudēja, kad Džailsam izdevās ar vienu pūtienu nodzēst visas divpadsmit svecītes uz tortes.

– Un kad ir tava dzimšanas diena, Klifton? – Beringtona kungs vaicāja.

– Tā bija pagājušajā mēnesī, kungs, – Harijs atbildēja.

Beringtons novērsās.

Sulainis nopūstās svecītes izņēma no tortes un pēc tam pasniedza jaunajam saimniekam lielu nazi tās sagriešanai. Džailss iegremdēja nazi dziļi mīkstajā saldumā un salika piecus nevienādus tortes gabalus uz apakštasītēm, ko kalpone bija izvietojusi uz galda.

Dīkinss kāri uzlasīja šķīvītī sabirušās glazūras drusciņas un tikai pēc tam apēda kumosu tortes. Harijs noskatījās, kā rīkojas Beringtones kundze, un centās darīt tāpat. Viņš paņēma mazo kūkas dakšiņu, atdalīja nelielu gabaliņu tortes, ielika to mutē un dakšiņu novietoja atkal uz šķīvīša.

Vienīgi Beringtona kungs tortei pat nepieskārās. Gluži negaidot viņš piecēlās kājās un, ne vārda nesacījis, izgāja no telpas.

Džailsa māte pat necentās slēpt izbrīnu par šādu rīcību, tomēr neteica ne vārda. Harijs ar skatienu pavadīja aizejošo kungu, bet Dīkinss, beidzis mieloties ar torti, atkal ķērās pie lašmaizītēm. Bija skaidri noprotams, ka viņu ne pārāk interesē, kas notiek apkārt.

Durvis aizvērās, un Beringtones kundze atsāka saviesīgo pļāpāšanu, it kā nekas īpašs nebūtu atgadījies. – Esmu pārliecināta, ka tu dabūsi stipendiju, lai varētu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, Harij. Jo īpaši pēc visa, ko Džailss man par tevi ir stāstījis. Ir skaidri redzams, ka esi gudrs zēns, turklāt arī ļoti apdāvināts dziedātājs.

– Džailsam daudz ko patīk pārspīlēt, Beringtones kundze, – noteica Harijs. – Atļaušos apgalvot, ka par stipendijas saņemšanu var būt drošs vienīgi Dīkinss.

– Vai tad Bristoles klasiskā ģimnāzija nepiedāvā stipendijas arī mūzikas apguvei?

– Tikai ne diskantiem. Jāuzņemas pārāk liels risks.

– Neesmu pārliecināta, ka sapratu, – Beringtones kundze sacīja, – nekas taču nevar tev atņemt to, ko esi apguvis, dziedot korī.

– Taisnība. Diemžēl neviens nespēj paredzēt, kas notiks pēc balss lūzuma. Daži soprāni kļūst par basiem vai baritoniem. Tie, kuriem patiešām paveicas, kļūst par tenoriem. Nekas nav iepriekš paredzams.

– Kāpēc? – ievaicājās Dīkinss, pirmo reizi atkal izrādot interesi.

– Ir milzums soprānu, kuriem pēc balss lūzuma rodas grūtības dabūt vietu pat savā vietējā korī. Pavaicā skolotājam Ernestam Lafam. Katrā Anglijas mājā ir skanējusi viņa izpildītā “…uz dūjas spārniem”. Pēc balss lūzuma vairs neviens par viņu neko nav dzirdējis.

– Tev gluži vienkārši nāksies strādāt vēl cītīgāk, – Dīkinss ar pilnu muti noteica. – Neaizmirsti, ka ģimnāzija katru gadu izsludina konkursu par divpadsmit stipendijām. Es varu dabūt tikai vienu, – viņš pavisam lietišķi piebilda.

– Tur jau ir tā lieta, – neatlaidās Harijs. – Ja mācīšos centīgāk, man nāksies pamest kori, bet stipendija Svētā Bedas skolā man piešķirta tieši mūzikā, tātad…

– Jā, tu esi nokļuvis starp diviem dzirnakmeņiem, – secināja Dīkinss.

Harijs nekad vēl nebija šādu izteicienu dzirdējis un nolēma, ka vēlāk jāpavaicā Dīkinsam, ko īsti tas nozīmē.

– Viens gan ir pilnīgi skaidrs, – sacīja Beringtones kundze, – Džailss neiegūs stipendiju nevienā skolā.

– Var gadīties, – piekrita Harijs, – tomēr Bristoles klasiskā ģimnāzija droši vien neatteiksies no tik laba sportista, kāds ir Džailss.

– Tad mums atliek vien cerēt, ka arī Ītonā domās tāpat, – Beringtones kundze piebilda, – jo tieši uz turieni tēvs iecerējis viņu sūtīt.

– Es negribu pieteikties Ītonā! – iebilda Džailss un nolika dakšiņu. – Es gribu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā un palikt kopā ar saviem draugiem.

– Esmu pilnīgi pārliecināta, ka Ītonā tu atradīsi daudz jaunu draugu, – māte mierināja. – Tavs tēvs būs ārkārtīgi vīlies, ja neiesi viņa pēdās.

Sulainis ieklepojās. Beringtones kundze paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka pie parādes durvīm piebraukusi automašīna. – Domāju, ir pienācis laiks jums visiem atgriezties skolā, – viņa pavēstīja. – Nevēlos, lai kāds no jums nokavē gatavošanos rītdienas stundām.

Harijs ilgpilni nolūkojās uz joprojām lielo sviestmaižu kalnu un līdz galam neapēsto dzimšanas dienas torti, tomēr negribīgi slējās kājās un devās uz durvju pusi. Viņš atskatījās un būtu vai gatavs apzvērēt, ka redzējis, kā Dīkinss vienu sviestmaizi iebāž sev kabatā. Nākamajā mirklī Harijs, sev par lielu pārsteigumu, pamanīja izstīdzējušu meiteni ar divām garām matu pīnēm. Viņa bija iekārtojusies istabas stūrī un lasīja grāmatu.

– Tā ir mana briesmīgā māsa Emma, – paskaidroja Džailss. – Viņa vienmēr lasa. Vienkārši neņem viņu vērā. – Harijs meitenei uzsmaidīja, taču viņa pat nepaskatījās uz zēnu. Dīkinss nepievērsa viņai nekādu uzmanību.

Beringtones kundze pavadīja visus zēnus līdz parādes durvīm, kur uz atvadām paspieda roku Harijam un Dīkinsam. – Ceru, ka jūs abi jau tuvākajā laikā atbrauksiet atkal, – kundze sacīja. – Jūs patiešām labi ietekmējat Džailsu.

– Beringtones kundze, liels paldies par tēju! – pateicās Harijs, bet Dīkinss tikai pamāja ar galvu. Abi zēni novērsa skatienu, kad Beringtones kundze apskāva un noskūpstīja Džailsu.

Kamēr šofera vadītā automašīna tuvojās vārtiem, Harijs pa aizmugures logu skatījās uz māju. Viņš nepamanīja Emmu, kura noraudzījās, kā limuzīns pazūd tālumā.