Читать книгу Bezdibeņa malā - Džozefs Fainders - Страница 17

Džejs Poskancers tika uzskatīts par vienu no labākajiem Bostonas advokātiem, kas specializējas krimināltiesībās, un regulāri parādījās žurnāla Boston veidotajā pilsētas labāko advokātu sarakstā.

Viņš bija partneris Betena Šektera advokātu birojā, kas atradās Henkoka torņa četrdesmit astotajā stāvā. No kabineta spoguļstikla logiem gluži kā uz reljefas kartes pavērās skats uz Bekbeju, Čārlza upi un finanšu rajonu. Kabinetā netrūka sporta piemiņlietu – salauztas beisbola nūjas ar parakstiem, Red Sox komandas spēlētāju fotogrāfijas un rāmī ievietots vecās “Bostonas dārza” arēnas parketa grīdas fragments.

Sprogainie sarkanbrūnie mati šim vīram ar brillēm bruņrupuča bruņu ietvarā, nazālo balsi un dzēlīgo mēli jau bija sākuši sirmot un galvvidū izzuduši pavisam. Tagad viņš bija veiksmīgs advokāts un tikpat centīgs kā pirmajā kursā.

Vispirms abi apmainījās obligātajām frāzēm par ģimeni. Poskanceram bija divi dēli, mazliet jaunāki par Ebiju. Viens mācījās Fesendena skolā, otrs – Belmonthillas skolā. Abas bija privātas izglītības iestādes, Laimena akadēmijas līdzinieces.

– Paklau, es esmu tev paldies parādā, – Denijs paziņoja.

– Par ko?

– Par… Sāru… Par tavu ziedojumu. Piedod, ka biju tik aizņemts un neatsūtīju tev vēstuli.

Sāras bērēs ikviens tika aicināts nevis nest ziedus, bet atvēlēt naudu Krūts vēža pētījumu fondam. Poskancers iedeva tūkstoti dolāru.

– Neuztraucies. Vismaz tik daudz bija manos spēkos izdarīt. Vai tu… joprojām satiecies ar Lūsiju Lindstremu?

Denijs pamāja ar galvu un ieprātojās, vai Džejs Poskancers arī savulaik tvīcis pēc šīs meitenes.

– Laimīgais.

– Zinu.

– Tātad… – Poskancers sēdēja pie rakstāmgalda ar stikla virsmu un salika plaukstas kopā. – Tu nervozē, Denij. Labāk paskaidro, kas ir noticis!

Dziļi ievilcis elpu un paliecies krēslā uz priekšu, Denijs izstāstīja Poskanceram visu, kas atgadījies pēdējās pāris dienās, – par naudas grūtībām, aizdevumu, noslēpumaino tālruņa zvanu, par Narkotiku apkarošanas pārvaldi, kas novērojusi viņa bankas kontu, un par izmeklēšanu un Toma Gelvina turēšanu aizdomās.

– Pag! – Poskancers iesaucās. – Tomass Gelvins? – Nemiers advokāta balsī pārsteidza Deniju. – Tu viņu pazīsti? – Denijs atkal palocīja galvu. – Tātad viņi tur Gelvinu aizdomās par naudas atmazgāšanu meksikāņu narkokatreļa uzdevumā?

– Kaut kā tamlīdzīgi.

Poskancers izstiepa roku gluži kā ceļu policists zizli.

– Piedod, es cenšos to aptvert.

– Trakums, vai ne? Advokāts iesvilpās.

– Jēziņ, Denij! Tas nemaz nav labi. Tas ir ļoti slikti.

“Ne jau to es gribēju dzirdēt,” Denijs nodomāja. “Šis līdzinās sitienam pakrūtē. Protams, ka ir slikti, bet no advokāta mutes to dzirdēt ir daudz briesmīgāk.”

– Ko tu gribi pateikt?

– Kad Gelvins tev pārskaitīja naudu, vai tu parakstīji kādu līgumu, apliecinājumu vai tamlīdzīgi?

– Tas bija aizdevums. Es grasījos visu atmaksāt.

– Vai tu parakstīji kādu papīru?

Denijs lēni papurināja galvu.

– Ja draugs aizdod draugam naudu, parasti nekādi līgumi netiek rakstīti, vai ne?

– Tātad piecdesmit tūkstoši… var būt jebkas. Piemēram, samaksa par kādu pakalpojumu.

– Var, bet nav.

– Tomēr tu nevari pierādīt, ka tas bija aizdevums.

– Un viņi nevar pierādīt, ka nebija.

– Viņiem tas nemaz nav jādara. – Iestājās ilgs klusums. – Ja varas iestādes tur aizdomās Gelvinu par “Sinaloas karteļa” naudas atmazgāšanu, par narkotiku kontrabandu vai sazin ko vēl, viņi izmantos visus ieročus no sava arsenāla. Un tas nozīmē, ka dažkārt gaļasmašīnā nonāk arī nevainīgi cilvēki.

– Es neko nesaprotu.

– Tu aizņēmies naudu no nepareizā cilvēka.

– Skaidrs, bet es neko nezināju par narkotikām vai meksikāņu karteļiem… Es neesmu izdarījis neko sliktu! Vai tad tas nebūtu pats svarīgākais?

Poskancers smagi nopūtās.

– Diemžēl ne. Tu esi nonācis starp narkotiku kontrabandas lietas izmeklēšanas dzirnakmeņiem, lai gan pats tajā neesi iesaistīts. Kā jau teicu, varas iestādes izmantos jebkuru ieroci, šajā gadījumā tas nozīmē spiedienu uz tevi tik ilgi, kamēr tu piekritīsi sadarboties. Viņiem ir spēks un pārākums. Negodīgi pret tevi, piekrītu. Bet tu nebūsi uzvarētājs šai cīņā. Tāda ir skarbā patiesība.

Denijs ar pūlēm norija siekalas.

– Džej, tevi uzskata par labāko advokātu Bostonā.

– Iespējams. – Poskancers tikko jaušami pasmaidīja.

– Tātad tu uzskati, ka cīnīties nav vērts?

– Paklau… Protams, ka mēs varam cīnīties. Es tev palīdzēšu, kā vien tu vēlēsies, bet vispirms es izklāstīšu faktus.

Likuma izpratnē tu esi noslēdzis darījumu ar kriminālnoziedznieku, tātad arī tu esi noziedznieks. Protams, ka tu vari cīnīties, bet izredžu tev nav nekādu. Ja Savienoto Valstu valdība nolemj apsūdzēt kādu narkotiku lietā, tad gandrīz vienmēr uzvar. Klau, es tev nemelošu. Vai tu zini, cik procentos šādu lietu uzvar federāļi? – Denijs nepacietīgi papurināja galvu, un Poskancers turpināja: – Vairāk nekā deviņdesmit. – Pagriezies viņš paklabināja datora tastatūru. – Lūk, deviņdesmit trīs procenti. Tas nozīmē, ka deviņdesmit trīs procenti cilvēku ir apsūdzēti “narkotiku kontrabandā” un notiesāti. Gandrīz visi no viņiem izcieš cietumsodu. Tas nozīmē, ka tavas izredzes nonākt cietumā ir deviņi pret desmit. Tāda ir realitāte.

– Cietumā? – Denijs izdvesa un strauji pielēca kājās. – Tu teici “cietumā”? Vai tu joko?

Poskancers lēni papurināja galvu.

– Apsēdies, Denij, labi? Es gribēju pateikt vien to, ka gadījumā, ja mēs izlemsim cīnīties, ir visnotaļ iespējams, ka tevi ieliks cietumā.

– Tātad… – Denijs rūgti iesāka. – Es varu nonākt aiz restēm par to, ka aizņēmos naudu no kāda cilvēka?

– Ja to nodēvēs par izspiešanu, tad noteikti. – Poskancers pagrieza datora monitoru, lai Denijs varētu ielūkoties ekrānā. – Skaties!

Tur bija tabula ar vārdiem un cipariem.

– Ko tas nozīmē? – Denijs pajautāja.

– Vadlīnijas par to, kā piemērot “Likumu par noziedzīgām organizācijām, kas saistītas ar reketu”. Lielākoties to dēvē par reketieru likumu. Ņemot vērā summu, piecdesmit tūkstošus dolāru, un tās saistību ar narkotikām, tev var piespriest no trīssimt divdesmit četriem līdz četrsimt mēnešiem cietumā.

Denijs pārbijies raudzījās uz advokātu.

– Es nemaz nezinu, cik daudz ir tie četrsimt mēneši.

– Trīsdesmit trīs gadi, – Poskancers nekavējoties atbildēja. – Nolādēts! – Denijs sašutis iesaucās un mēģināja savaldīties, taču balsī ieskanējās gaudas. – Tās ir absolūtas muļķības.

Poskancers pielieca galvu, it kā skaitītu lūgšanu vai būtu iegrimis domās. Tad viņš izslējās un teica:

– Vai tu atceries, kā mēs uzkāpām uz Lova bibliotēkas jumta?

Kāpšana uz studentu pilsētiņas ēku jumtiem bija svēta tradīcija Kolumbijas universitātē. Lai to izdarītu, vajadzēja uzlauzt atslēgas, līst pa logiem un allaž baidīties no pieķeršanas – tāda pārkāpuma dēļ ikvienu varēja izslēgt no skolas. Bet aizliegtais auglis vienmēr bija saldāks. Pirmajā kursā viņi ar Poskanceru reiz bija pusnaktī uzlīduši uz bibliotēkas jumta. Skats izrādījās iespaidīgs. Lejā mirdzēja un zibsnīja mācību iestādes pagalma ugunis.

Denijs pamāja, taču nesaprata, kādēļ advokāts to pieminējis.

– Tas bija lieliski, – Poskancers sacīja.

– Piekrītu.

– Es pirmo gadu atceros ar šausmām. Istabas biedri bija riebekļi, bet tu kļuvi par manu jauno draugu.

Aizkustinājums sasildīja Denijam sirdi, jo viņam nebija ne jausmas, cik nozīmīgu lomu spēlējis Poskancera dzīvē. Viņš pasmaidīja.

– Uzskatīšu to par pagodinājumu.

– Klausies uzmanīgi! Es labprāt paņemtu no tevis naudu. Manai firmai tas noteikti nāktu par labu. Bet mēs esam draugi, tādēļ es nemelošu. Cīnīšanās pret Savienoto Valstu varas iestādēm ir neticami dārgs prieks. Avansam vien būs vajadzīgi divsimt piecdesmit tūkstoši dolāru.

– Džej, tādas naudas man nav.

– Un viņi to noteikti zina. Finālā kompetents advokāts tev var izmaksāt miljonu vai pat divus. – Kaut ko līdzīgu Denijam bija teicis arī viens no Narkotiku apkarošanas pārvaldes aģentiem. – Turklāt tu gadiem būsi sasaistīts, bet izredžu nav nekādu. Var likt deviņi pret desmit, ka tu nonāksi cietumā. Uz trīsdesmit trim gadiem.

– Jēziņ!

– Ja tu būtu mans brālis, tēvs vai labākais draugs, es tev ieteiktu sadarboties. Taču tu esi arī vientuļais tēvs. Vienīgais, kas Ebijai palicis šajā pasaulē. Padomā arī par viņu! Tu sagrausi meitas dzīvi. Starp citu, vai tu esi iecēlis Ebijai aizbildni?

– Ko? Aizbildni?

– Gadījumam, ja tu nonāksi cietumā vai tev jādodas prom. Jo ir iespējams, ka tā patiešām notiks, ja tu nesadarbosies ar varas iestādēm. Vai tiešām tu gribi uzspēlēt šo ruleti? Nedomāju vis.

– Kādas muļķības!

– Aizej pie vēl viena advokāta, Denij. Aprunājies ar trešo un ar ceturto. Pajautā ikvienam juristam, kas guvis pieredzi darbā ar federālajām iestādēm. Visi tev pateiks vienu un to pašu, varbūt tikai mīkstinās ziņas par tavām izredzēm. Neskaitāmi advokāti labprāt paņems tavu naudu un izputinās tevi. Es kā draugs iesaku tev sadarboties. Ja gribēsi cīnīties, es tev palīdzēšu. Bet… Lai saglabātu tīru sirdsapziņu, es nedrīkstu ieteikt tādu rīcības virzienu.

– Labi, pieņemsim, ka es sadarbojos. Kas notiks ar mani?

– Tu parakstīsi vienošanos.

– Nē, ne jau to es gribēju zināt. Pieņemsim, ka es izdaru visu, ko varas iestādes liek. Es kļūstu par uzticamu ziņotāju, par konfidenciālu avotu vai kā viņi to dēvē, es nēsāju noklausīšanās ierīci, ierakstu telefona sarunas ar Gelvinu. Pieņemsim, ka beigās Toms Gelvins tiek arestēts. Kas tad notiks ar mani?

Kādu brīdi Poskancers vilcinājās.

– Tu… būsi brīvs cilvēks.

– Vai esi kādreiz skatījies video ar “Sinaloas karteļa” vīriem, kas ar ķēdes motorzāģi nogalina ziņotājus? – Advokāts papurināja galvu, un Denijs turpināja: – Ja es sagādāšu informāciju, kas palīdzēs Tomu Gelvinu iesēdināt cietumā, un ja viņš patiešām ir saistīts ar šo karteli – kurš var apsolīt, ka arī mani neuzņems tādā video?

Iestājās ļoti ilgs klusums.

– Nedomāju, ka tev ir izvēle, – beidzot Poskancers sacīja. – Man ļoti žēl, taču es tiešām neuzskatu, ka tev ir izvēle. Pagalam apmulsis, Denijs iekāpa liftā. Viņš tik tikko ievēroja citus braucējus, piepeši attapās Henkoka torņa foajē un teju neapzinājās, kā izkļuvis ārā pa virpuļdurvīm.

Viņš nešaubījās, ka Džejs Poskancers runājis skaidru valodu. “Ja tāds advokāts – pašapzinīgs, izcils un kareivīgi noskaņots – neredz iespēju stāties pretī Tieslietu ministrijai, tad kāda jēga cīnīties ar šīm vējdzirnavām? Džejam taisnība, es esmu vientuļais tēvs. Man jādomā arī par Ebiju.”

Stāvēdams pie biroju ēkas un miegdams acis spožajā saulē, Denijs izņēma vizītkarti, ko bija iedevis viens no Narkotiku apkarošanas pārvaldes darbiniekiem, un piezvanīja.