Читать книгу Bezdibeņa malā - Džozefs Fainders - Страница 22

Denijs nodrebēja un izgrūda nevilšu kliedzienu, kas vairāk atgādināja smilkstu.

Gelvins iesmējās.

– Es negribēju tevi pārbiedēt.

– Sveiks! Tev taču… manuprāt, tev bija vakariņas ar klientu.

– Puisim sirdī bija iekritis “Divdesmit trešais grils”. Kāds viņa draugs apgalvojis, ka tur pasniedzot labāko steiku Bostonā. Es gan centos iestāstīt, ka ar “Eibu un Lūiju” mēs noteikti nekļūdīsimies, ka man daudz labāk garšo turienes steiki un ka patīkami apkalpo arī “Galvaspilsētas restes”, bet viņš iecirtās, jo sieva neatļaujot sarkano gaļu ēst biežāk kā reizi mēnesī un šo iespēju viņš gribot izmantot tikai “Divdesmit trešajā grilā”. Tādēļ mēs tikai izdzērām pa glāzītei un nolēmām tikties citreiz.

– Tā kā esi pieķēris mani ielavāmies tavā kabinetā, arī es varētu lūgt to pašu.

– Lūgt? – Pustumsā Gelvina acis bija neizdibināmas.

– Es vēlējos tevi pārsteigt. Tie satriecošie cigāri… kā tos sauca? Es gribēju tev uzdāvināt tādu pašu kasti, lai vismaz kaut kā tev pateiktos.

Gelvins ieslēdza griestu lampu, paspēra dažus soļus dziļāk kabinetā un tad greizi pasmīnēja.

– Tie nav kustināti. – Viņš ar rokas mājienu aicināja apsēsties polsterētajos ādas krēslos līdzās rakstāmgaldam.

Denijs pamanīja, ka uz galdiņa pie viena no tiem stāv melnā lakotā kaste ar zeltīto uzrakstu Cohiba Behike. Tas uzmirdzēja spožajā apgaismojumā. – Es pateicos par taviem centieniem, tomēr… Tu taču negribēsi pusi no aizdevuma iztērēt par cigāriem, vai ne? Tā kaste maksā gandrīz divdesmit tūkstošus dolāru, Denij. Tā bija dāvana. Arī es neatļautos pirkt tik dārgus cigārus.

– Jā, saprotu. Laikam gan. – Denijs iesmējās.

– Vienalga – paldies. Ceru, ka paliksi uz vakariņām.

Denijs nespēja izlemt, vai jūtas iepriecināts vai nobijies par to, cik gludi viss izdevās. Varbūt abējādi.

Taču šīs savādās emocijas ātri vien pārmāca nemiers. “Gelvins zina, ka es meloju. Par to es esmu pārliecināts.”