Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi - Dzintra Regina Jansone - Страница 4

Mans pavasar’s atnāk lēni un klusi,

Mans pavasar’s netrako, ne uz to pusi;

Dvēsele sniedzas uz sauli-

Smaida – mazais pumpur, ko dusi?

Mans pavasars atnāk, kā visiem,

Ar putnu dziesmām un ilgām;

Tikai klusi, klusiņām,

Spēlējas tas ar pērnajām smilgām.

Skumji un lēni manējais nāk,

Kā nopūta maiga, kā saules stars vēss;

Kā sniega pulksteņu dusa,

Kā atmoda lēna un klusa.

Mans pavsar’s mostas lēni,

Tik maigi, kā pumpurs,

Kā sula, bērzā pierietusi-

Pa lāsei pil un krājas.

Vēl daba guļ, vēl aizmigusi miegā,

Bet viss jau notiek;

Un putni atgriežas mājās,

Ceļā gurušiem spārniem.

Pagriezies uz manu pusi, vējiņ,

Tu, kas pavasari nes!

Pasmaidi un noglāsti man matus,

Nebēdā, ka sajauksi man tos!