Читать книгу Karaļa viltība - Stīvs Berijs - Страница 10

Ar spēku atrauts no tilta margām, pie kurām bija pieķēries, Gērijs Malons bija spiests iekāpt Mercedes. Automašīnā viņam sasēja rokas aiz muguras un galvā uzmauca masku no vilnas auduma. Viņu māca bailes. Kurš gan tādos apstākļos nebītos? Taču vēl vairāk zēns raizējās par tēvu un stāvvietā notikušo cīniņu. Nebija labi tā aizbēgt, taču tēvs bija pavēlējis. Nevajadzēja klausīt Īanu, bet palikt turpat tuvumā. Taču Īans bija nolēcis no tilta. Jā, arī Gērijam pavēlēja lēkt. Bet kurš cilvēks pie pilna prāta tā darītu? Norss jau to izmēģināja un izgāzās – sēdēja automašīnā, viscaur izmircis, un visu ceļu lamājās.

“Īanam Dannam ir iekšā, tas nu jāatzīst. Bet man jau arī,” Gērijs sprieda.

Vēl vakar viņš, juceklīgu domu pārņemts, kravāja mantas. Pirms divām nedēļām māte bija pavēstījusi, ka vīrietis, kuru viņš visu mūžu saucis par tēti, nav viņa īstais tēvs. Māte bija izstāstījusi par notikumiem pirms viņa dzimšanas – par savu sānsoli un palikšanu stāvoklī –, atzinusi kļūdu un lūgusi piedošanu. Sākumā Gērijs bija samierinājies un nospriedis, ka tam nav īpašas nozīmes. Tēvs paliek tēvs. Taču drīz vien viņš bija sācis apšaubīt tāda sprieduma pareizību.

Tam tomēr bija nozīme.

Kas viņš ir? No kurienes nācis? Kur ir viņa vieta? Pie mātes, jo viņš taču ir Malons? Vai pie kāda cita?

Nebija ne jausmas.

Taču viņš gribēja zināt.

Skolas brīvlaiks beigsies tikai pēc desmit dienām, un viņš bija ar nepacietību gaidījis iespēju pavadīt Pateicības brīvdienas Kopenhāgenā, tūkstošiem jūdžu attālumā no Džordžijas. Bija jātiek prom.

Vismaz uz kādu laiku.

Viņu mocīja rūgtuma pilnu izjūtu mudžeklis, kuru savaldīt nācās aizvien grūtāk. Viņš allaž bijis paklausīgs dēls, izturējās pret māti ar cieņu un nekad neiekūlās nepatikšanās – taču nu viņas meli smagi nospieda sirdi. Viņa taču dēlam bija mācījusi allaž runāt tikai patiesību.

Tad kāpēc pati nebija šo noteikumu ievērojusi?

– Vai esi gatavs? – māte bija jautājusi pirms izbraukšanas uz lidostu. – Dzirdēju, ka dosieties uz Angliju.

Tēvs bija stāstījis, ka pa ceļam viņi nolaidīsies Londonā, nodos policijai kādu zēnu, vārdā Īans Danns, un tad pārsēdīsies reisā uz Kopenhāgenu. Viņš ievēroja mātes apsarkušās, asarām pierietējušās acis. – Vai tu raudāji?

Viņa pamāja ar galvu. – Man nepatīk, ka tu aizbrauc. Es pēc tevis ilgojos.

– Tas ir tikai uz nedēļu.

– Ceru, ka ne ilgāk.

Gērijs saprata, kas ar to domāts – iepriekšējā nedēļā viņš pirmo reizi bija ieminējies par iespēju padzīvot citur.

Māte kodīja lūpas. – Gan mēs sakārtosim mūsu dzīvi, Gērij.

– Pastāsti, kas ir mans īstais tēvs!

Viņa papurināja galvu. – Nevaru.

– Nē. Tu negribi. Tur tā lieta.

– Es sev nosolījos, ka viņš mūsu dzīvē neienāks. Vienreiz jau es kļūdījos; todien, kad nolēmu būt ar viņu kopā. Toties to, ka man piedzimi tu, nekādi nevar nosaukt par kļūdu.

Šo skaidrojumu Gērijs bija jau dzirdējis, taču īsti nejaudāja nošķirt vienu apgalvojumu no otra. Abi balstījās melos.

– Tas, ka tu zināsi šā vīrieša vārdu, nemainīs neko, – māte aizlūstošā balsī turpināja.

– Bet es gribu zināt. Tu man visu mūžu esi melojusi. Tu zināji patiesību, bet nevienam neteici, pat tētim ne. Es zinu, ka arī viņš ir rīkojies slikti. Viņam bija citas sievietes. Tu pati to man stāstīji. Bet viņš man nemeloja.

Māte izplūda asarās. Viņa bija advokāte, pārstāvēja klientus tiesā un spēja būt sīksta un gudra. Gērijs to zināja, jo reiz bija novērojis māti strādājam tiesas zālē. Viņš pats apsvēra kādudien kļūt par juristu.

– Man ir piecpadsmit gadi, – Gērijs atgādināja. – Es vairs neesmu bērns. Man ir tiesības zināt visu. Ja tu nevari man pastāstīt, no kurienes esmu radies, tad mums būs grūti saprasties.

– Tātad tu brauc uz Dāniju un paliksi tur dzīvot? – māte jautāja.

Viņš atbildēja nesaudzīgi. – Tā es varētu darīt.

Māte lūkojās viņā asaru aizmiglotām acīm. – Gērij, es apzinos, ka rīkojos nelāgi. Tā ir mana kļūda. Es uzņemos visu vainu.

Bet Gēriju neinteresēja, kurš ir vainīgs. Vienīgi gribējās darīt galu tai nedrošībai, kas šķita viņā augam ik dienas. Negribējās māti nicināt – Gērijs viņu mīlēja, jo tā taču bija viņa māte, – taču šāda izvairība situāciju neatviegloja.

– Pavadi kādu laiku kopā ar tēti, – māte sacīja, notrausdama asaras. – Izpriecājies!

Tā viņš arī darīs.

Viņam šie strīdi bija līdz kaklam.

Vecāki izšķīrās pirms vairāk nekā gada, un drīz pēc tam tēvs aizgāja no darba Tieslietu ministrijā un pārcēlās uz Eiropu. Kopš tā laika māte bija dažreiz satikusies ar vīriešiem – taču reti. Gērijs allaž brīnījās, kāpēc tik maz, taču šo tematu ar māti apspriest viņam netikās.

Tā tomēr šķita viņas, nevis dēla darīšana.

Viņi dzīvoja brīnišķīgā mājā labā rajonā. Gērijs apmeklēja teicamu skolu. Atzīmes bija virs vidējā līmeņa, lai arī ne izcilas. Viņš spēlēja beisbolu un basketbolu. Pat nebija nomēģinājis cigaretes vai kādas narkotikas, lai gan izdevību tikt pie tām netrūka. Bija nogaršojis alu, vīnu un kādu stipro alkoholu, taču neviens no dzērieniem īpaši baudāms nelikās.

Kārtīgs puisis.

Vismaz pats par sevi bija tādās domās.

Tad kādēļ viņu plosīja tādas dusmas?

Brauciens automašīnā bija ildzis kādas trīsdesmit minūtes. Tagad viņš gulēja dīvānā, rokas sasietas uz muguras un galvā vilnas maska, brīva bija tikai mute. Ja viņš izdvestu kaut pīkstienu, aizbāztu arī to.

Tādēļ viņš izturējās klusi.

Tas nomierināja nervus.

Viņš dzirdēja kādu kustību, taču balsis nesaklausīja – vienīgi klusas, attālas zvanu skaņas. Kāds pienāca un apsēdās līdzās. Kaut kas nočaukstēja, it kā plīstu iesaiņojamais materiāls, un tad kāds sparīgi košļāja.

Arī Gēriju māca izsalkums.

Nāsīs iesitās kāda smarža. Lakrica. Viens no viņa iecienītākajiem našķiem.

– Jūs nevarētu uzcienāt arī mani? – viņš apjautājās.

– Turi muti, puika. Priecājies, ka vēl esi dzīvs.