Читать книгу Karaļa viltība - Stīvs Berijs - Страница 7

Vindzora, Anglija

17:50

Ketlīna Ričardsa ne reizi nebija spērusi kāju Vindzoras pilī. Personai, kas dzimusi un augusi Lielbritānijā, tas liktos nepiedodami. Taču viņa vismaz pārzināja tās vēsturi. Uzcelta vienpadsmitajā gadsimtā kā postenis pie Temzas, lai aizsargātu normaņu valdījumus zaļoksnās Londonas nomalēs, kopš Viljama Iekarotāja laikiem tā kalpojusi par karaliskās ģimenes anklāvu. Sākotnēji tā bija koka pils ar palisādi un aizsarggrāvi, bet tagad tās vietā pakalna virsotnē slējās masīvs akmens nocietinājums. Pārdzīvojusi Pirmo Baronu karu trīspadsmitā gadsimta sākumā, Anglijas civilo karu septiņpadsmitajā gadsimtā, divus pasaules karus un postošu ugunsgrēku tūkstoš deviņsimt deviņdesmit otrajā gadā, tā ir atzīta par lielāko apdzīvoto pili pasaulē.

Vēls rudens lietus pavadīja automašīnu visas divdesmit jūdzes no Londonas. Pils pacēlās uz stāvas krīta klints, un vakara negaisā pelēkās sienas, nocietinājumu un pils torņi – īpašums aizņēma trīspadsmit akru teritoriju – bija tik tikko saskatāmi. Pirms stundas zvans no priekšniecības bija licis doties turp.

Pavērsiens bija ārkārtīgi negaidīts.

Bija pagājušas jau divdesmit no trīsdesmit bezalgas atvaļinājuma dienām. Operācija Liverpūlē, lai novērstu nelikumīgu ieroču piegādi Ziemeļīrijai, bija nogājusi greizi – trīs meklējamās personas izšķīrās par bēgšanu. Ketlīna bija uzsākusi vajāšanu un iedzinusi bēgļus stūrī, taču pa ceļam vietējās maģistrālēs bija izraisījušās jukas. Cietušas astoņpadsmit vieglās automašīnas. Vairāki cilvēki ievainoti, daži nopietni, taču neviena bojāgājušā. Vai tā bija viņas vaina? Ketlīnai tā nelikās.

Taču priekšnieki bija citās domās.

Un žurnālisti SONP netaupīja.

Smago Organizēto noziegumu pārvalde, kas Anglijā pildīja amerikāņu FIB līdzīgas funkcijas, izmeklēja noziegumus, kas saistīti ar narkotikām, naudas atmazgāšanu, krāpšanu, datoriem, cilvēku un nelikumīgu šaujamieroču tirdzniecību. Ketlīna tur strādāja jau desmito gadu. Pieņemta darbā, viņa bija uzzinājusi, ka par labu darbinieku liecina četras pazīmes – prasme sadarboties ar kolēģiem, labs sniegums darbā, līdera dotības un spēja panākt rezultātus. Viņai gribējās domāt, ka trīs no šīm pazīmēm bija viņas specialitāte. Problēmas allaž radīja tieši sadarbība ar kolēģiem. Ar Ketlīnu nebija grūti satikt, viņai gluži vienkārši patika strādāt vienai. Par laimi, viņas sniegums allaž tika novērtēts augstu, un pārkāpumu saraksts bija priekšzīmīgi tīrs. Viņa pat bija saņēmusi trīs uzslavas. Tomēr dumpīgums, kas acīmredzot bija viņas raksturā, pastāvīgi lika šķēršļus.

Viņa pati sevi ienīda par to.

Ienīda visas šīs beidzamās divdesmit dienas, dirnēdama dzīvoklī un prātodama, kad beigsies viņas karjera likuma sargāšanas jomā.

Ketlīnai bija labs darbs. Karjera. Trīsdesmit viena diena ikgadējā atvaļinājuma, pensija, visdažādākās apmācības un attīstības iespējas un dāsni maternitātes pabalsti un bērna aprūpes pakalpojumu iespējas. Tiesa, pēdējie divi viņai nebūs vajadzīgi. Viņa bija nākusi pie secinājuma, ka arī laulības diez vai ir domātas viņai. Pārāk daudz nāktos dalīties.

Kamēr Ketlīna staigāja pa svētīto zemi Vindzoras pilī un pēc tam lietū tika pavadīta uz Svētā Jura kapelu, viņa prātoja, kādēļ turp sūtīta. Šajā gotiskajā baznīcā, kuru piecpadsmitajā gadsimtā uzcēla Edvards IV, bija apbedīti desmit angļu monarhi. Ketlīnai netika paskaidroti aicinājuma iemesli, un viņa nebija arī taujājusi, paturēdama prātā, ka Smagās Organizētās noziedzības pārvaldes aģentam allaž jābūt gatavam neparedzamām situācijām.

Iegājusi baznīcā, viņa nopurināja no pleciem lietuslāses un pievērsa apbrīnas pilnus skatienus celtnes augstajiem, velvētajiem griestiem, logu vitrāžām un greznajām koka ložām, kas ieskāva garo kora vietu no abām pusēm. Veidojot divas iespaidīgas rindas, virs katra sola ieslīpi lejup slīga dažādi krāšņi Bikšu Lentes ordeņa kavalieru karogi. Pie katra sola misiņa plāksnes vēstīja par to agrākajiem un pašreizējiem īpašniekiem. Vidējā ejā šaha galda rūtīm līdzīgā marmora grīda bija nospodrināta spoža kā spogulis, un šo skaistumu bojāja vienīgi liela bedre pirms vienpadsmitā sola. Ap to pulcējās četri vīri – viens no tiem bija pārvaldes nodaļas direktors, kurš panācās sievietei pretī un aizveda viņu savrup, prom no pārējiem.

– Kapela visu dienu bijusi slēgta, – viņš pavēstīja. – Vakar vakarā šeit noticis kaut kas savāds. Apgānīta viena no karaliskās ģimenes kapavietām. Lai uzlauztu grīdu un iekļūtu ēkā, noziedznieki izmantojuši perkusiju sprāgstvielas.

Ketlīna saprata, par ko ir runa. Perkusiju sprāgstvielas izstaroja postošu karstuma vilni, turpretī to radītais satricinājums un troksnis bija niecīgs. Ienākdama baznīcā, Ketlīna bija saodusi sprāgstvielu smārdu – kodīgu oglekļa dvaku. Oglekli izmantoja vienīgi militārām vajadzībām, tas nebija brīvi pieejams tirgū. Prātā uzreiz pazibēja jautājums: “Kam bija pieeja šādām sprāgstvielām?”

– Vai tu, Ketlīna, aptver, ka tevi grasās atlaist no darba?

Viņa to bija nojautusi, tomēr teiktais satrieca.

– Tevi taču brīdināja, – direktors nerimās. – Tevi brīdināja piebremzēt. Dieva dēļ, tu strādā izcili, taču veids, kā tu sasniedz šādus rezultātus, ir nepieņemams.

Tiesa, viņas dosjē bija rodami daudzi Liverpūles neveiksmei līdzīgi atgadījumi. Korumpēta doku brigāde tika pieķerta ar trīsdesmit septiņiem kilogramiem kokaīna, taču aizturēšanas laikā nogrima divi kuģi. Ugunsgrēkā, ko viņa izraisīja, lai piespiestu narkotiku pārvadātājus iznākt ārā, tika iznīcināts vērtīgs nekustamais īpašums, kuru varētu pārdot par vairākiem miljoniem dolāru kā konfiscētos aktīvus. Izbeigta interneta pirātu bandas darbība, taču aresta laikā ievainoti četri cilvēki. Visļaunāk gadījās ar privātdetektīvu grupu, kas nelikumīgi ievāca konfidenciālu informāciju un pārdeva uzņēmumiem. Viens no pretiniekiem pavērsa pret viņu ieroci, un Ketlīna viņu nošāva. Lai arī izmeklēšanā tika secināts, ka šauts pamatoti – pašaizsardzības nolūkos –, Ketlīnai nācās apmeklēt psihoterapeita konsultācijas, un ārsts bija secinājis, ka šāds risks ir veids, kā viņa cīnās ar tukšumu dzīvē.

Tas dumjais dakteris tā arī nepaskaidroja, kas domāts ar šādu diagnozi. Apmeklējusi visas sešas nepieciešamās sesijas, viņa tur vairs neatgriezās.

– Manā pakļautībā ir četrpadsmit citi aģenti, – priekšnieks atgādināja. – Un neviens man nerada tādas galvassāpes. Kāpēc viņi spēj sasniegt rezultātus, taču iztiek bez šādiem blakusefektiem?

– Es neliku tiem vīriem Liverpūlē bēgt. Tā bija viņu izvēle. Es mēģināju viņus aizturēt, un kontrabandas munīcijas apjoms bija riska vērts.

– Uz ceļa bija cietušie, nevainīgi cilvēki savās automašīnās. Ketlīna, tāda rīcība nav piedodama.

Šādus pārmetumus sieviete jau bija dzirdējusi pietiekami daudz tajā laikā, kad tika lemts par pagaidu atstādināšanu no amata. – Kāpēc mani šurp ataicināja?

– Lai kaut ko parādītu. Nāc līdzi.

Viņi tuvojās trim vīriem, kas stāvēja pie bedres. Pa labi no tumšās plaisas grīdā viņa ieraudzīja melnu akmens plāksni, kas bija salūzusi trīs gabalos. Visi gabali bija glīti salikti kopā, un varēja izlasīt, kas uz plāksnes iegravēts.

KAPENĒS

ZEM ŠĪS MARMORA PLĀKSNES

IR APBEDĪTI

DŽEINA SEIMŪRA, KARAĻA HENRIJA VIII KARALIENE

1537

KARALIS HENRIJS VIII

1547

KARALIS ČĀRLZS I

1648

UN

KARALIENES ANNAS ZĪDAINIS

_____________

ŠO PIEMIŅAS PLĀKSNI TE UZSTĀDĪJA

PĒC KARAĻA VILJAMA IV PAVĒLES

1837. GADĀ

Viens no vīriem pastāstīja, ka Henrijs VIII bija gribējis te, Svētā Jura baznīcā, uzstādīt milzīgu kapakmeni, kas pārspētu viņa tēva plāksni Vestminsteras abatijā. Tika atliets metāla veidols un milzīgs daudzžuburu svečturis, taču Henrijs nomiris, pirms būve pabeigta. Tad aizsākās radikālā protestantisma ēra, laiks, kad pieminekļi baznīcās tika nevis uzstādīti, bet gan sagrauti. Pēc tam viņa meita Mērija uz īsu laiku atgriezās Romas klēpī, un atmiņas par Henriju VIII, protestantu karali, kļuva bīstamas. Beigu beigās Kromvels metāla tēlu pārkausēja un kandelabru pārdeva. Henriju tomēr apbedīja zem grīdas, un par viņa kapavietu liecināja vien melna marmora plāksne.

Ketlīna lūkojās kapenēs. Pāri grīdai aizvijās elektrības kabelis un pazuda skatienam izgaismotajā dziļajā bedrē.

– Šīs kapenes ir atvērtas tikai vienu reizi, – ierunājās cits vīrs.

Direktors paskaidroja, ka tas ir pils uzraugs.

– Tūkstoš astoņi simti trīspadsmitā gada pirmajā aprīlī. Tolaik neviens nezināja, kur apbedīts ar nāvi sodītais Čārlzs Pirmais. Taču, tā kā daudzi uzskatīja, ka viņa mirstīgās atliekas varbūt atrodamas blakus Henrijam Astotajam un viņa sievai Džeinai Seimūrai, šīs kapenes tika atvērtas.

Nu acīmredzot tas noticis atkārtoti.

– Kungi, – ierunājās direktors. – Atvainojiet, bet mums ar inspektori Ričardsu nepieciešams kādu brīdi parunāt zem četrām acīm.

Pārējie pamāja un devās uz galvenās izejas pusi, kur palika stāvam aptuveni divdesmit metru attālumā.

Dzirdēt nosaucam savu dienesta pakāpi bija patīkami. Inspektore. Viņa bija smagi strādājusi, lai to nopelnītu, un nepavisam negribējās to pazaudēt.

– Ketlīna, – direktors klusā balsī sacīja, – es lūdzu tevi kaut šo reizi paklusēt un uzklausīt mani. – Viņa pamāja ar galvu. – Pirms pusgada tika apzagts Hetfīldhausas arhīvs, pazuda vairāki dārgi sējumi. Mēnesi vēlāk līdzīgs atgadījums noticis Jorkas nacionālajā arhīvā. Pēc tam vairāku nedēļu laikā vēsturisku dokumentu zādzības fiksētas visā valstī. Pirms mēneša Britu bibliotēkā kāds vīrietis pieķerts fotografējam lappuses, taču viņš izvairījās no darbiniekiem un paguva aizbēgt. Un tagad šis notikums.

Bailes par atlaišanu Ketlīnai sāka plēnēt, un modās ziņkāre.

– Šis noziegums liecina, ka pavērsiens kļūst vēl nopietnāks, – direktors turpināja. – Ielauzties šajā svētajā celtnē. Karaliskajā pilī. – Viņš uz brīdi apklusa. – Zagļiem ir kāds skaidrs nolūks. – Tiklīdz Ketlīna notupās pie bedres, priekšnieks mudināja: – Droši, droši! Izpēti visu pati.

Likās negodbijīgi traucēt tik sen miruša cilvēka beidzamās taustāmās atliekas. Lai arī pārvaldes priekšniecībai Ketlīna varēja šķist nekaunīga un cietsirdīga, taču arī viņa izjuta pietāti. Piemēram, pret mirušajiem. Taču šī bija nozieguma vieta. Ketlīna nogūlās uz rūtotās marmora grīdas un pabāza galvu bedrē.

Kapeņu griestus balstīja ķieģeļu velve, bedre bija aptuveni divarpus metru plata, trīs metru gara un pusotru metru dziļa. Viņa saskaitīja četrus zārkus. Viens bija blāvs svina zārks ar uzrakstu “Karalis Čārlzs, 1648”, un tā vāka augšējā daļā bija precīzi izgriezts kvadrātveida caurums. Divi mazākie zārki nebija skarti. Ceturtais, vislielākais, bija vairāk nekā divus metrus garš. Aptuveni piecus centimetrus biezais ārējais koka apvalks bija sadalījies gabalos. Iekšējais svina zārks arī bija sabojāts, un vidū kāds to bija atlauzis vaļā.

Bija skaidrs, kuras personas kauli ir redzami.

Tas bija Henrijs VIII.

– Neatvērtajos zārkos guļ Džeina Seimūra, karaliene, kuru apglabāja līdzās savam karalim, – direktors stāstīja, – un karalienes Annas nedzīvi piedzimušais bērns, kurš te nonāca daudz vēlāk.

Ketlīna atcerējās, ka Seimūra bijusi Henrija trešā sieva, vienīgā no sešām, kas dāvājusi karalim likumīgu mantinieku – dēlu Edvardu, kurš vēlāk pats kāpa tronī un valdīja sešus gadus, bet neilgi pirms sešpadsmitās dzimšanas dienas nomira.

– Izskatās, ka iebrucēji vandījušies pa Henrija atliekām, – secināja direktors. – Caurums Čārlza zārkā radies pirms divsimt gadiem. Ne viņa, ne pārējie divi zārki acīmredzot nav šķituši intereses vērti.

Viņa zināja, ka Henrijs VIII bijis vairāk nekā sešas pēdas garš un mūža nogalē viņa augums pamatīgi izplūdis. Še gulēja karalis, kurš karoja ar Franciju, Spāniju un Svētās Romas imperatoru, kurš Angliju no salas Eiropas nomalē izveidoja par valsti, kas gadsimtu gaitā pārvērtās par varenu impēriju. Viņš izaicināja pāvestus un drosmīgi radīja savu reliģiju, kas plaukst vēl piecsimt gadu vēlāk.

Nudien, bezbailīgs vīrs.

Viņa piecēlās.

– Šeit risinās nopietnas lietas, Ketlīna.

Direktors pasniedza sievietei savu vizītkarti. Tās otrā pusē ar zilu tinti bija uzrakstīta kāda adrese.

– Dodies turp, – viņš lika.

Ketlīna izlasīja adresi. Zināma vieta. – Kādēļ jūs neizstāstāt man lietas apstākļus?

– Tādēļ, ka es nepieņēmu lēmumu tevi piesaistīt šai lietai. – Direktors atdeva viņai Smago organizēto noziegumu pārvaldes žetonu un identifikācijas dokumentus, kurus bija atņēmis pirms trim nedēļām. – Kā jau es sacīju, tevi grasījās atbrīvot no darba.

– Tad kāpēc es esmu te? – Ketlīna apjukusi jautāja.

– Viņi ir izvēlējušies tieši tevi.