Читать книгу Lielpilsētas lelle - Anna Mičela - Страница 3

Pasaulē noteikti ir briesmīgākas vietas, kur piedzīvot šādus sirdsēstus, nekā Ķīniešu kvartāls sniegputeņa laikā. Es varēju atrasties vecāku mājā. Tas būtu bijis briesmīgi. Toties es būtu siltumā, savā bērnības dienu gultā – patiesībā nemaz neizklausās tik slikti. “Caurums” gan šķiet ļoti nepiemērota vieta nelaimīgiem mīlētājiem… taču tur vismaz pasniedz alu.

Varbūt Ķīniešu kvartāla vidū tomēr ir vissliktākā iespējamā vieta, ar sniegu vai bez. Jebkurā citā situācijā es bezrūpīgi ķertu sniegpārslas uz mēles, taču šobrīd mana seja slīkst asaru plūdos. Man jātiek prom no šejienes pirms pārvēršos par skumju rindiņu no Death Cab for Cutie dziesmas.

Vismaz uz šo nakti atstāju aģentūru aiz muguras. Kuru katru brīdi ēkas parādes durvīs uzradīsies Uzvalks. Viņu šis skats – es uz sabrukuma robežas – noteikti uzjautrinātu. Birojā visiem ir ļoti savāda, neveselīga humora izjūta. Sāku domāt, ka varbūt vajadzēja pieņemt darbu kādā mazāk atpazīstamā aģentūrā. Ne tik skarbā kā “Schmidt Travino Drew”. Vietā, kur visi strādā pie mazgāšanas līdzekļu reklāmām un aizrautīgi apspriež, vai mammas, mazgājot veļu, dod priekšroku ābolu vai ziedu aromātam. Esmu dzirdējusi, ka Manhetenas centrā tādu netrūkst.

Salīdzinot ar manu ikdienu, tā izklausās kā patīkama atpūta.

Dažu mēnešu laikā kopš sāku šeit strādāt, es uzzināju, ka naktī Ķīniešu kvartāls kļūst kā izslaucīts – ļoti neomulīga gaisotne meitenei no priekšpilsētas, vienatnē ejot mājās. Mana mīļākā sīkumu bodīte stāv aizvērtiem slēģiem. Vēl pirms divām dienām pusdienu pārtraukumā mēs ar Benu tur bijām. Es rādīju viņam tirkīza krāsas pili, ko biju noskatījusi jau pirmajā dienā. Astoņdesmit dolāri šķiet pārāk daudz par nieciņu, kura izgatavošana kādā Ķīnas rūpnīcā noteikti izmaksā tikai vienu dolāru. Taču pilij ir aizsarggrāvis un tornis, kurā viegli iedomāties princesi. Rādīju Benam pils dizaina nianses, viņš to paņēma rokās un brīdi pagrozīja – uz mirkli jau domāju, ka viņš man to nopirks. Tas būtu jauki no viņa puses. Bet tā vietā viņš teica: “Keja, tev ir laba gaume. Tu varētu būt gan rakstniece, gan mākslinieciskā vadītāja.”

Nospriedu, ka arī tas ir jauks žests. Kādēļ? Jo iegalvoju sev, ka tas ir lielākais kompliments, kāds iespējams darbiniekiem reklāmas jomā. Un tādēļ, ka esmu bezcerīga.

Es eju, cik ātri vien kedas mani nes, taču apledojušo ietvju dēļ tas nav nekāds lielais ātrums. Tieku garām bodītei un dodos garām slēgtajam gaļas tirgum. Visticamāk, nabaga cūciņas joprojām karājas skatlogos, pakārtas virvē aiz kaulainajām kājām, taču gaismas ir izslēgtas, un nevienam nav jāredz šīs asiņainās ainas.

Esmu nepārprotami izsalkusi, jo cūkas man liek domāt par šķiņķi, un mans vēders ierūcas, pievēršot sev uzmanību.

Uz ielas viss ir tumšs, taču ēku augstākie stāvi ir izgaismoti. Iedomājos ģimenes, sēžam ar rīsu bļodiņām – cik naivi, tās noteikti ir kastes ar picu – un skatāmies realitātes šovus. Sapnis par Ameriku. Bet kā gan es varu tiesāt citu sapņus, ja iepriekšējās stundas laikā izrādījās, ka visi mani sapņi ir veltīgi, bērnišķīgi un smieklīgi.

Jēziņ, Keja, pārstāj.

Izmisuma brīžos ir grūti būt rakstniecei. Angļu valodā ir pārāk daudz vārdu, kas apraksta neveiksmi.

Varbūt ēdiens to vērsīs par labu. Tuvumā jābūt tai ēstuvei, par ko visi runā – nūdeļu restorāns, kas apzināti noslēpts tūristu acīm. Nolemju to atrast. Cerams, ka tur ir arī bārs, kurā varēšu pabūt viena, ievīstījusies savā virsjakā. Silts un ogļhidrātiem pārpilns ēdiens vismaz atrisinās manu steidzamāko problēmu – izsalkumu. Pēc tam varu mēģināt tikt galā ar to, ka vienīgais vīrietis, ko jebkad esmu mīlējusi, tikko “ShoutOut” video sūcās ar kolēģi. Striptīza klubā. Otrdienas vakarā.

Vai šis ir viens no tiem gadījumiem, kad nepieciešama speciālista konsultācija? Vai uzreiz jādodas skaidrot attiecības uz sarunu šovu? Man ir 24 gadi. Nāku no kārtīgas ģimenes. Skolā biju teicamniece. Kaut arī mans dzīvoklis nav lielāks par treilermāju, tas atrodas virs vīna bāra, tādēļ man pienākas pāris punkti par izsmalcinātību. Pagaidām vēl gluži neesmu sarunu šovu izejmateriāls.

Paeju garām Kanāla ielai, turpinu iet taisni un tad nogriežos kādā sānieliņā.

Nejauši dzirdēju, kā Eliots nesen stāstīja saviem puišiem par šo vietu. – Nūdeles ir jaunākais modes kliedziens, – viņš paziņoja. – Cilvēki no visas Manhetenas plūdīs uz šo ēstuvi. Jums jāpagūst to apmeklēt, pirms ziņkārīgo pūļi to sabojā.

Vairāk izklausījās pēc pamācības, nevis ieteikuma. Eliota īpašie padomi, kā būt stilīgam. 1. noteikums: Kad vietu atklāj pārējā sabiedrība, viss labais tajā ir zudis. 2. noteikums: Cilvēkiem no šīs pelēkās masas nav vietas “Schmidt Travino Drew & Partners” aģentūrā.

Tad jau man paveicies, jo šovakar esmu viena un nepārstāvu nekādas masas.

Priekšā redzu atvērtā restorāna gaismas. Ielas galā redzams melns limuzīns, tam priekšā apstājas taksometrs. Kad atveras tā durvis, uz brīdi sastingstu – it kā kāds no desmit cilvēkiem, ko pazīstu visā pilsētā, pēkšņi būtu nolēmis apmeklēt tieši šo restorānu. Taču manas smadzenes ir pārgurušas. Viss, kas bija zināms un saprotams manā dzīvē – Bens, darbs, dzīve Ņujorkā – nu ir izkūpējis gaisā. Iespēja uzskriet virsū kādam pazīstamam cilvēkam šķiet pilnīgi loģiska.

Uz ietves izkāpj trīs meičas un viens puisis. Visi skaļi smejas un izskatās jau iedzēruši pa glāzītei. Es nepazīstu viņus, taču labi zinu šādus cilvēkus. Visām meitenēm kājās ir pieguloši džinsi un zābaki līdz ceļgaliem. Divām mati saņemti augstā mezglā, trešajai ir bize, kas sniedzas līdz pašai pēcpusei. Vienvārdsakot: moderni. Puisis maksā taksometra šoferim ar banknoti no bieza žūkšņa, ko izvilka no kabatas. Zem viņa dizainera uzvalka piedurknēm var tik tikko saskatīt rozā aproces.

Es apstājos un paslēpjos ēkas mestajā ēnā. Ļaušu viņu jautrajai četrotnei ieiet restorānā pirms manis.

Ko teiktu Kela, ja mani šobrīd redzētu? Man vajadzētu pastāstīt par notikušo, bet viņa gribēs zināt visas sīkākās detaļas. Tas aizņemtu labu laiku, bet man vajag vēl brīdi sevi pažēlot…

Labi, ballētāji ir restorānā, tagad mana kārta.

Iztaisnoju plecus un mēģinu stāvēt stalti – kā liktu darīt māte, ja būtu šeit.

Neesmu redzējusi savu seju kopš pabiju biroja tualetē, taču tad es vismaz nokrāsoju lūpas. Tas jau ir vairāk nekā parasti. Turklāt ir tik sasodīti auksts, tādēļ varu nevilkt nost virsjaku. Tā noslēps stilīgās drēbes, kuru man nemaz nav mugurā. Kādu dienu, kad nebūšu iestrēgusi birojā, man tiešām jāiemācās ģērbties kā īstai Ņujorkas sievietei.

Atveru durvis ar augsti paceltu galvu, kas it nemaz neatbilst manam patiesajam noskaņojumam. Un, pat nespērusi soli tālāk, tūlīt pat saprotu, ka esmu pieļāvusi milzīgu kļūdu. Šim vajadzēja būt Ķīniešu kvartāla nūdeļu restorānam – tā taču Eliots to aprakstīja. Bet man acu priekšā ir nolādēts naktsklubs. Stūrī spēlē džeza grupa, un gaismas virs galdiņiem ir vēsi zilā krāsā. Man nav laika nopētīt, cik stilīgi cilvēki sēž pie šiem galdiņiem, jo ierunājas zāles pārzinis.

– Vai varu Jums palīdzēt, jaunkundz? – Viņš skatās tieši man cauri.

Vai gan ir kas briesmīgāks, kā tikt uzrunātai par jaunkundzi? Vienā augstprātīgā vārdā esmu atzīta gan par pārāk jaunu, gan vecmeitu. Madam varbūt būtu sliktāk, taču tas vismaz liek domāt par dienvidniecisku viesmīlību.

Pavēlu sev runāt lēni un nosvērti. Nevajag taču skriet prom tikai tādēļ, ka šī ēstuve ir piecsimt reižu smalkāka par to, ko biju iedomājusies. Es esmu sieviete… neatkarīga sieviete. Es esmu neatkarīga sieviete, kas pati pelna sev iztiku, un varu arī viena apmeklēt zili tonētu džeza kluba/nūdeļu restorāna modes kliedzienu.

– Galdiņu vienai personai? – Apzinos, ka balss neskan kā patiešām neatkarīgai sievietei. Apņemos pie tā piestrādāt, kad būšu atpakaļ sava dzīvokļa drošībā.

Ak nē, mans dzīvoklis, kurā dzīvo arī Bens. Pārstāj, Keja. Koncentrējies.

Zāles pārzinim ausī ir radioaustiņa un rokās mape, radot ilūziju par viņa svarīgumu.

Viņš ielūkojas mapē, lai gan mani pārņem sajūta, ka viņš nemaz nelasa.

– Šovakar visi galdiņi ir aizņemti, jaunkundz.

Es gribu atbildēt ar “Ziniet, mister…” Taču tā vietā nomurminu:

– Vai varu pasēdēt pie bāra?

Viņš palūkojas uz mani. – Mēs pasniedzam dzērienus pie galdiņiem, jaunkundz. Mums nav bāra.

Četrotne jau ir paspējusi iekārtoties savos krēslos un pēta ēdienkarti. Mans skatiens pievēršas puisim. Žakete ir novilkta, un viņa augums man atgādina Benu. Izstīdzējis. Bet spēcīgs.

Koncentrējies.

Novēršos no viņa un uzreiz pamanu brīvu galdiņu diviem.

– Vai tas galdiņš ir brīvs?

– Diemžēl, jaunkundz, tas ir rezervēts.

Sāku pamanīt, ka visapkārt ir daudz brīvu galdiņu.

– Un tas? – rādu uz galdiņu viņam aiz muguras. – Un kā ar šo?

– Tie visi ir rezervēti, jaunkundz. Cilvēkiem, kas veikuši rezervāciju.

Viņš izrunā vārdu rezervācija tāpat, kā mana mamma saka izglītība. Es pazīstu šo toni, un abos gadījumos tas nozīmē vienu un to pašu: bez tā tu neko nevari iesākt.

Es nemēdzu strīdēties, taču neticu, ka visi trīs brīvie galdiņi divām personām tiks aizņemti. Un es gribu tikai vienu porciju nūdeļu.

– Paklau, es to neaizņemšu ilgi. Gribu tikai pasūtīt ēdienu un paēst, galdiņš atkal būs brīvs tiem, kas to rezervēja.

Šoreiz pārzinis pat nepūlas ieskatīties savā draņķa mapē.

– Mums nav brīva galdiņa Jums, jaunkundz. – Un viņš aiziet.

Esmu nokaitināta, taču manas dusmas draud pārvērsties kaunā. Meitene ar blondo bizi iesmejas tā, it kā viesmīlis būtu asprātīgākais cilvēks visā pasaulē. Uz paplātes viņš tur četras perfekti salietas kokteiļu glāzes. Perfekti salieti dzērieni viņu perfektajam galdiņam.

Šajā perfektajā vidē Jums nav vietas, jaunkundz.

Pasniedzos somiņā pēc saulesbrillēm, jo jūtu, ka acīs atkal sariešas asaras. Pēc mirkļa jau esmu laukā uz ielas un vairs pat nemēģinu iet piesardzīgi, tā vietā sāku skriet.

Es nezinu, uz kurieni dodos, taču šķiet, ka nespēju tur nonākt pietiekami ātri. No manas kabatas atskan slāpēts signāls. Varbūt zvana Bens! Es nevēlos ar viņu runāt, taču nenāktu par ļaunu vismaz paskatīties ekrānā.

Joprojām turpinot skriet, izzvejoju telefonu no kabatas. Cik gan meistarīgi es protu darīt vairākas lietas vienlaikus. Nē, tas nav Bens. Zvana Kela. Noteikti saņēma manus telepātiskos palīgā saucienus. Es atbildu.

– Sveika. – Esmu galīgi aizelsusies.

– Mon dieu, kādēļ izklausās, ka esi sporta zālē? – Kela atbild sveicienam. Tad pusčukstus iespiedzas: – Vai tu esi gultā kopā ar viņu?

Sāku skriet ātrāk. Priekšā jau redzu Kanāla ielu.

– Nē, Kela. Es šobrīd pavisam noteikti neatrodos gultā.

– Qu’ est-ce qui se passe?

– Nevaru paskaidrot, es skrienu.

Klusums. Tad Kellija jautā: – Uz skrejceliņa?

– Nē taču.

– Tu bēdz no kāda?

– Laikam. Paklau, Kellij, es nezinu, labi? Šī ir mana mūža sliktākā nakts, Bens ir iemīlējies tajā palaistuvē no aģentūras, viņi šobrīd ir kopā striptīza klubā, kur viņam klēpī noteikti ir kāda no dejotājām, un mani tikko izmeta no nūdeļu restorāna. Ja drīz nedabūšu kaut ko ēdamu, es nomiršu!

– Ieslēdz “FaceTime”, – Kellija pieprasa. Taču es esmu tikko atcerējusies par Kanāla ielas “McDonald’s”.

– Ne tagad, Kellij.

– Tūlīt! – viņa uzstāj.

– Nē!

– Jā!

Es paceļu telefonu pie sejas, lai nokliegtos Nē! cik vien skaļi spēju, kad vai nu paslīdu uz aizsalušas peļķes, vai manas kājas vairs neiztur – nebiju tik daudz skrējusi kopš vidusskolas sporta ieskaites – jo nākamajā mirklī esmu zaudējusi pamatu zem kājām.

Sekundes simtdaļu mans ķermenis atrodas gaisā. Nodomāju: es krītu, palīgā, es krītu, kurš mani noķers?

Tūdaļ saņemu atbildi no aizsalušas peļķes. Noķēru, mazā.

Tieši notekā. Es guļu uz muguras aukstā, daļēji aizsalušā notekā. Katra kāja uz savu pusi – viena pavērsta pret Viljamsburgas tiltu, otra – pret Elles ķēķi. Šķiet, it kā kakls būtu saspiests ar riekstu standziņām. Telefons piezemējas man blakus, un man nevajag uz to paskatīties, lai zinātu, ka ekrāns ir sašķīdis. Kā mana dzīve.

Man tuvojas kāds augstpapēžu zābakos. Lai palīdzētu man piecelties, es nospriežu. Taču zābaku īpašniece, vēl viena divmetrīga modele ādas jakā ar augsti sasukātiem matiem vienkārši paiet man garām. Pēdējais, ko dzirdu, pirms ļauju vaļu skaļām raudām, ir Kellijas saucieni telefona skaļrunī. – Keja! Tu mani dzirdi? Atbildi! Tu esi dzīva?

Telefons joprojām darbojas. Ne gluži manu lūgšanu piepildījums, taču vismaz kaut kas.

“McDonald’s” ir kļuvis par grēkāzi. Dabiska uztura piekritēji to ienīst. Dzīvnieku aizstāvji tāpat. Viņiem pievienojas norūpējušies vecāki, kas negrib, lai viņu bērni pārvēršas par mazām tauku lodītēm.

Bet es šobrīd mīlu “McDonald’s” tik ļoti, ka varētu no laimes raudāt. Un tā noteikti arī darītu, ja varētu izspiest kaut vēl vienu asaru.

Kasiere nepievērsa uzmanību ne manām dubļainajām drēbēm, ne piesārtušajai sejai, un nesūtīja mani prom, sakot, ka šajā burgeru ēstuvē man nav vietas.

Nāciet, nāciet visi. Tam vajadzētu būt viņu sauklim. Vai arī: Lai viņi ēd kūkas, mēs piedāvājam mierinājumu.

Vai reklāmas saukļu sacerēšana nervu sabrukuma laikā ir zīme, ka pārāk daudz strādāju? Vai pārvēršos par to puisi, kurš savas laulību ceremonijas vidū pārbauda ziņojumus “BlackBerry” viedtālrunī?

Lai gan man nav tiesību kritizēt kādu par viedtālruņa pārbaudīšanu laulību ceremonijas vidū – viņu vismaz kāds gribēja precēt. Tiek nosaukts mans numuriņš, un es eju pakaļ savam hamburgeram. Tas sastāv tikai no burgera kotletes un kečupa, bez sīpoliem – tieši tā, kā mēdzu pasūtīt jau kopš brīža, kad biju pietiekami veca, lai sekotu brāļiem “PlayPlace” rotaļu laukumā. Vai pilsētas bērni vispār zina, ka pārējiem “McDonald’s” restorāniem ir tikai šūpoles un slidkalniņš? Domājot par bērnību piepilsētā, mani pārņem siltas jūtas. Man pietrūkst tās drošības ilūzijas.

Eju prom no letes iepriekš noskatītā galdiņa virzienā, taču to jau aizņēmis kāds bezpajumtnieks, kam priekšā nolikta maza “McDonald’s” glāzīte, kas, pēc izskata spriežot, saglabājusies no deviņdesmitajiem. Acīmredzot, lai varētu palikt restorānā, vajadzīga vismaz glāzīte.

Tā nu es apsēžos tuvākajā brīvajā vietā, iespiesta starp diviem galdiņiem, pie kuriem sēdošie arī ietur maltīti vienatnē. Izvairoties no acu kontakta, es izsaiņoju savu hamburgeru, un tas izskatās lieliski. Ak, Keja, ak, tu beidzot kaut ko izdarīji pareizi. Sagrābju to ar abām rokām un paceļu pie sejas.

Tu esi Peitone, un burgers ir Bens.

Tu saplosīsi šo burgeru gabalos.

Tavam sauklim vajadzētu būt: “Šodien burgeri, rīt jau tavs draugs.”

Apžēliņ, esmu pārstrādājusies.

Es jau grasos nokost kumosu, kad blakus izdzirdu kādu balsi.

– Dārgumiņ, vai tu nemaz nepasmaidīsi un nesasveicināsies?

Šī balss nerunā ar mani. Es pavisam noteikti nepazīstu nevienu cilvēku šeit. Taču, turpinot košļāt savu maizi un liellopu gaļu, dzirdu to pašu balsi vēlreiz, tikai skaļāk. – Es teicu, dārgumiņ, vai tu nemaz nepasmaidīsi un nesasveicināsies?

Sastingstu. Dziļi sirdī es zinu, ka balss runā ar mani. Pagriežu galvu pa kreisi – kāds aziātu izcelsmes puisis lasa avīzi, kamēr viņa roka ir nozudusi dziļi frī kartupeļu paciņā. Palūkojos pa labi, un ieraugu runātāju. Viņa gaidpilni veras manī, it kā cerot uz atbildi.

Pārcilāju savu atmiņu. Mani vecvecāki ir miruši (lai viņiem vieglas smiltis), tādēļ vienīgie vecie cilvēki, ko pazīstu, ir mani vecāki. Bet viņi nav tik veci kā šī kundze.

– Es atvainojos? – saku.

– Ak, jaunatne, – viņa iekladzinās. – Pārvērš apgalvojumus jautājumos. “Es atvainojos” nav jautājums. “Es atvainojos” ir apgalvojums. “Atvainojiet, es nedzirdēju, ko Jūs teicāt” ir daudz piemērotāks apgalvojums. Un, ja jau uzstājat, ka teikuma beigās jābūt jautājošai intonācijai, var teikt arī: “Vai Jūs runājat ar mani?”

– Es Jūs pazīstu? – jautāju.

– Tā jau ir labāk. – Sieviete paceļ roku un noglauda cieši ieveidotās sirmās sprogas uz galvas. Es nolieku savu burgeru un nopētu sievieti, cerībā saprast, kas viņa ir.

Tad es saprotu. Eliots, tas mērglis, filmē mani ar slēpto kameru.

Pa pusei pieceļos kājās savā vietā, mēģinot saskatīt noslēpto videokameru.

– Vai dodaties prom? – Sieviete ar izbrīnu manī skatās.

– Nē, tikai meklēju kādu, ē, kaut ko.

No kameras nav ne miņas. Arī no tā pāraugušā Ēzeļa “Gucci” uzvalkā ne. Laikam jau būšu kļūdījusies par Eliotu.

– Es negribēju iztraucēt Jūsu maltīti, mani tikai nomāc, ka cilvēki vairs nesmaida un nesveicinās kā agrāk.

Apstājos kā iemieta. Tas ir kaut kas, ko es mēdzu teikt. Patiesībā es Benam vairākkārt esmu teikusi tieši to pašu gandrīz vārds vārdā. Mani kaitina, ka cilvēki nesveicinās pat tad, ja divatā atrodas norobežotā laukumā. Piemēram, liftā. Vai uz ietves, gaidot taksometru. It īpaši Ņujorkā – šķiet, ka cilvēki apzināti cenšas būt nejauki. Bet tā taču nav cilvēku patiesā daba, vai ne?

Vai es tā izturējos pret šo sievieti?

– Piedodiet, man ir smaga diena. – Izmoku smaidu. – Kā klājas Jums? – es piebilstu sveiciena vietā. Māte manī ir iedzinusi kautrību piecdesmit dažādās nokrāsās, taču viņa man arī ir iemācījusi cienīt vecākus cilvēkus.

– Es redzēju tevi ienākam, tu izskatījies apmaldījusies, – atzīst vecā sieviete.

Aplūkoju viņas galdiņu, meklējot vairāk pavedienu par viņas personību. Viņai blakus nestāv iepirkumu ratiņi ar kafijas automātu vai spilvenu. Turklāt viņas koptēls izskatās ļoti pārdomāts. Somiņa ir neizteiksmīga, taču kleita varētu būt šūta no kāda dārga auduma, ko neatpazīstu. Pilnīgi neiederīgi šādā ēstuvē. Vai vispār šaipus Centrālparkam.

– Atceros, kad biju tavos gados, tikko sāku karjeru Ņujorkā. Ir tik viegli zaudēt cerību, kad nezini, ko vēlies. Novecojot labākais ir tas, ka beidzot zinu, kas es esmu. Tas rada sirdsmieru.

– Protams, – nosaku. Nezinu, ko citu teikt. Nezinu, vai novecot ir labi vai slikti. Droši varu pateikt tikai to, ka būt 24 gadus vecai ir ļoti mulsinoši un lielā mērā nepatīkami.

– Briesmīgākais, – viņa saka, – ir tas, ka neviens mani vairs nepamana.

Pēkšņi sajūtos drausmīgi. Tieši tā es biju izturējusies pret šo sievieti, pat nepapūlējos paskatīties uz viņu. Tas nebija domāts aizskaroši. Lai gan esmu jauna, arī mani neviens nepamana. Es neņemu to pie sirds.

Vai tomēr?

Sieviete ceļas kājās, lai dotos prom, un es gribu vēl kaut ko teikt.

– Vai varu palīdzēt? – Viņa jau sāniski kāpjas laukā no savas vietas pie galda. Pamanu, ka sieviete nav pasūtījusi ēdienu.

Viņa tikko manāmi pasmaida, mutes kaktiņš tikai nedaudz paceļas zelta auskaru virzienā. – Nē, dārgumiņ, pabeidz savas vakariņas.

Un viņa aiziet, atver durvis uz ārpasauli, kas viņu pat nepamana. Brītiņu vienkārši sēžu, knibinot burgeru. Paskatos, vai aziātu izcelsmes puisis ir pamanījis šo savādo sarunu, taču izskatās, ka viņu nekas nespētu šķirt no savas frī kartupeļu paciņas. Ja nu vienīgi ķirurģiska iejaukšanās.

Tad atceros, kā nokritu, nākot šurp. Es nedrīkstu pieļaut, ka tas atgadās ar šo veco kundzi. Pieceļos, piespiedusi somiņu augumam, un tāpat sāniski pametu savu sēdvietu, lai ātriem soļiem dotos laukā. Viņa stāv zem zeltainās, izliektās markīzes un vēro, kā apledojusī ietve pārklājas ar biezu sniega kārtu.

– Ietve ir slidena, – es brīdinu. – Tādēļ jau manas drēbes ir izmirkušas.

Saņemu viņas roku, piedāvājot palīdzību bīstamā trotuāra pārvarēšanā. Viņa ir pārāk lepna, lai to pieņemtu, taču es uzstāju. Viņa norāda uz limuzīnu, kas novietots brauktuves malā. Pavadu viņu līdz automašīnai, no kuras izkāpj šoferis, lai atvērtu sievietei durvis. Viņa iekāpj, un, pirms šoferis atkal aizver durvis, sieviete palūkojas manī. – Lai ko arī tu meklētu, šeit tu to neatradīsi. – Viņa pamāj uz Kanāla ielu un rosību mums visapkārt.

– Tev tas jāatrod sevī.

Hm. Nelūgtu padomu jomā šis pārspēj visus rekordus.

Automašīna vairs nav redzama. It kā tā būtu nozudusi uz līdzenas vietas.

Lēnām eju atpakaļ uz “McDonald’s”, taču tas vairs nešķiet tik pievilcīgs kā iepriekš. Patiesībā es vairs nejūtu gandrīz neko. Ne dusmas pret Benu. Ne kaunu par incidentu nūdeļu restorānā vai iekrišanu notekā. Manī pat vairs nepietiek emociju, lai iekliegtos, kad ieraugu, ka bezpajumtnieks stāv pie mana galda un ēd manu burgeru. Lai jau viņam tiek šis prieks, tas ir mazākais, ko varu darīt viņa labā šajā pasaulē, kas arī viņu nepamana. Un viņš varēs nomainīt savu veco glāzīti pret svaigāku.

Izskatās, ka šovakar man nav lemts tikt pie vakariņām. Vai jebkā cita, ko vēlos.

Nepilnu sekundi es apsveru domu neiet mājās. Tam ir vairāki pamatoti iemesli. Pirmais: ja nu dzīvoklī būs Bens? Otrais: ja nu viņa tur nebūs?

Taču, kad esmu pavadījusi kādu laiku, šādā aukstumā riņķojot pa Kanāla ielu, saprotu, ka man nav izvēles. Parasti ceļš līdz Vestvilidžai aizņem piecpadsmit minūtes, taču šovakar to mēroju divdesmit piecās. Ja vēlreiz nokritīšu, varu arī vairs nepiecelties.

Man vajag manu pidžamu, gultu un tumšu telpu – tieši tādā secībā. Manā “iPod” atskaņotājā joprojām atrodams dziesmu saraksts no vidusskolas pēdējā gada, pilns ar drūmu un nomācošu emo mūziku. Varbūt noklausīšos to, kad būšu droši un ērti ieritinājusies gultā. Ko teica vecā kundze? Lai ko tu arī meklētu, tev tas jāatrod sevī.

Mērojusi sešus stāvus līdz savam dzīvoklim, es apstājos augšējā kāpņu laukumiņā, lai atvilktu elpu. (“Padomājiet, cik naudas ietaupīsiet, nevajadzēs iet uz sporta zāli!” nekustamo īpašumu aģents bija līksmi vīterojis.) Es jau tāpat izskatos pietiekami izmocīta pat, ja nepūlos atgūt elpu. Ja nu Bens tomēr ir mājās, es negribu ienākt pa durvīm sēcot. Pēdējo reizi mēģinu izslieties stalti, atslēdzu dubulto slēdzeni, pagrūžu durvis un atviegloti nopūšos: kā mēdz teikt, gaiss ir tīrs.

Jēziņ, ir tik labi būt mājās.

Vai šo var nosaukt par mājām? Tas vairāk izskatās pēc skapja, kas pildīts ar “IKEA” mēbelēm, toties es beidzot esmu vienatnē un zem jumta. Pavisam negaidīti sāku prātot, kā izskatās māja, kurp devās vecā sieviete no “McDonald’s”… veco ļaužu pansionāts? Nē, viņa šķita pārāk neatkarīga. Varbūt mans minējums par viņas kleitu bija pareizs, un šobrīd viņa bauda džinu ar toniku kādā Augšējās Vestsaidas mājoklī. Tas būtu labākais iespējamais nobeigums šim stāstam.

Dodos taisni uz savu guļamistabu un novelku slapjās, notrieptās drēbes. Veļas grozs kārtējo reizi ir pilns līdz malām. Es gribētu mainīt savus veļas mazgāšanas paradumus, taču nevaru. Es vienmēr atlieku to uz sestdienu, bet beigās pavadu visu dienu strādājot, un netīrā veļa turpina krāties… līdz es beidzot padodos un nododu to ķīmiskajā tīrītavā, samaksājot piecpadsmit dolārus par divu dolāru vērtu ūdens un pulvera daudzumu.

Citi cilvēki nogulda naudu krājkontā. Bet ne es. Es pat nespēju optimāli izmantot savu ieguldījumu “McDonald’s” hamburgerā.

Visu vakaru es domāju – kad tikšu mājās, viss būs labāk. Bet šeit nu es esmu, guļu gultā, tērpusies kokvilnas biksītēs un nepieskaņotā zīda imitācijas krūšturī, un nejūtu neko.

Vai patiesi esmu apmaldījusies kā teica vecā sieviete? Viena lieta no viņas teiktā ir patiesa. Es esmu pilnīgi bezcerīga. Man nav vietas pasaulē, kas pilna ar Peitonēm, Beniem, “Little Kitty”, Eliotiem, Uzvalkiem un tik maziem dzīvokļiem, kuros iespējams sarīkot vakariņas tikai vienam draugam.

Izslēdzu gaismas un ieslēdzu savu “iPod”, bet pat Paramore mūzika nespēj izsaukt manī nekādas emocijas.

Joprojām domāju par veco sievieti.

Uz loga ir maza skramba. Šķiet, ka tā kliedz skaļāk par mūziku manās ausīs. Pieceļos sēdus. Bezjēdzīgi pūlēties aizmigt. Pat tumsā. Man jātiek vaļā no šīm domām, no domām par veco sievieti – viņa ir kā noslēpumaina zīlniece, kas nolasīja manas kārtis, bet nespēj pateikt, kā man rīkoties tālāk.

Tev tas jāatrod sevī.

Laiks kurpju kastei.

Nē, tikai ne kurpju kasti, saka apziņa.

Jā, kurpju kasti, mana intuīcija saka smalkā balstiņā.

Nē, jā, nē, jā.

Ir tik nogurdinoši būt man.

Nolemju iejaukties un pasūtīt visas turpmākās pārdomas divas mājas tālāk. Aizrāpjos līdz gultas galam, lai varētu aizsniegt skapi un izvilkt kurpju kasti.

Viena miniatūru dzīvokļu priekšrocība ir tā, ka varu aizsniegt visu savā istabā, neizkāpjot no gultas.

Pag. Vai tā bija pozitīva doma? Šķiet, ka ar šo jau esmu spērusi soli pareizajā virzienā.

Izņemot mani, Kellija ir vienīgais cilvēks pasaulē, kas zina par kurpju kasti. Tajā neatrodas augstpapēžu kurpju pāri. Šai kastei ir daudz cēlāks mērķis, vai vismaz agrāk es tā domāju. Kādu brīdi skatos uz kastes vāku, pirms to atveru. Iekšpusē redzu tik pazīstamus attēlus… es kopā ar Kelu. Kela un es. Sēžam blakus automašīnā, tieši tādas kā vienmēr.

Mēs mācījāmies 9. klasē, pavisam jaunas, taču šis matu griezums noteikti bija kļūda, ko pieļāvu gadu vēlāk, tādēļ varbūt atmiņa mani viļ.

Mēs esam Kelas tēva mašīnā. Tā bija “Ford Granada”? Varbūt “Crown Victoria”? Viņas tēvs noteikti pat nepamanīja, ka bijām to “aizņēmušās”. Atceros tikai, ka automašīna bija tik veca, ka vēl aprīkota ar kasešu atskaņotāju. Mēs ar Kelu skaļi klausījāmies vienu kaseti no manas mammas kolekcijas, kas mums abām patika: Petas Benetaras albumu “Get Nervous”. Mēs braukājām gar pilsētiņas ezeru, mēģinot ieraudzīt manu brāļu mašīnu vietā, kur pulcējās visi vecākie, stilīgie bērni, lai dzertu alu. Un viņi tur arī bija. Mēs nerādījāmies nevienam acīs. Tikai gribējām redzēt, ko viņi dara.

Kela saka: – Šķiet, ka Amerika nav man piemērota. – Un es domāju, ka viņa joko, jo, galu galā, kurš saka kaut ko tādu? Amerika taču ir domāta visiem. Vai tā ir izvēle? Mēs šeit esam piedzimušas. Turklāt ir cilvēki, kas gatavi peldēt pāri okeānam, lai šeit nokļūtu.

Jautāju: – Ko tas vispār nozīmē?

– Tas nozīmē, ka nezinu, vai esmu laimīga šeit. Es visu laiku domāju par Franciju.

Un viņa pastāsta par filmu, ko redzēja franču valodas stundā. Par mūķenēm, kas dzīvoja klasterī – vai klosterī, varbūt klasteru klosterī – un aizvadīja savas dienas, gatavojot lelles… un viņas bija tik apmierinātas ar dzīvi.

Šī filma bija pārliecinājusi Kelliju, ka viņa būs apmierināta ar savu dzīvi tikai tad, kad dzīvos Eifeļa torņa paēnā un nodarbosies ar mākslu.

Bet mūķeņu dzīvesveids gan viņai neder.

Manai mammai ir kāds teiciens, ko nolemju atkārtot Kellijai. Tagad es zinu, ka gandrīz viss, ko mana māte saka, parasti nokaitina cilvēkus. – Zini, Kela, mēdz teikt: lai cik tālu tu bēgtu, lai kurp dotos, tu joprojām būsi šeit.

Ar šo manas atmiņas apraujas, jo pēc tā, ko pateicu, Kellija lika man izkāpt no mašīnas, un man nācās kājām iet mājās.

Mēnesi vai divus pēc tam arī es franču valodas stundā redzēju to pašu filmu, par ko runāja Kellija. Šīs mūķenes gatavoja vaska lelles no pavisam vienkāršiem materiāliem, izmantojot vien savas rokas. Tajā vecumā mani fascinēja sveču liešana, un mūķeņu nodarbe šķita kā augstākais vaska veidošanas līmenis. Protams, viņas veidoja Jēzus, Jaunavas Marijas un citu svēto figūriņas. Taču tās izskatījās tik superīgi, ka mani pārņēma iedvesma. Tajā vakarā es paņēmu gabalu bišu vaska, kas bija palicis pāri pēc sveču darināšanas ģimenes Ziemassvētku dāvanām, un no māla izgatavoju veidni savai pirmajai lellei. Lejot veidnē izkausēto vasku, es iztēlojos, kā krāsošu un ģērbšu savu lelli – mazu, bet labāku sevis versiju. Daudz labāku. Viņa varētu būt mans sargeņģelis.

Veidošanas process bija tik nomierinošs, es aizmirsu par visām ikdienas raizēm. Tas bija atslābinoši, bet ne tā, kā rakstot. Kad veidoju lelles, man nevajadzēja meklēt pareizos vārdus – pietika ar iztēli un emocijām.

Nebiju atvērusi šo kasti kopš devos uz Atlantu studēt reklāmas nodaļā. Nonākot starp cilvēkiem, kas uzskatīja sevi par īstiem māksliniekiem, kaut kas mainījās… Šī nav māksla, tas ir tikai hobijs. Šādi es izbēgu no uzmācīgām domām.

Iedomājos par vecās sievietes sirmajām sprogām. Viņas zaļo kleitu. Smalkajām krunciņām, kas ievilkušās perfektajā sejas ādā.

Par to, kā viņas balss gandrīz aizlūza, sakot, ka neviens viņu vairs nepamana.

Dzirdu, kā nokrakšķēja ledus, kad nokritu Ķīniešu kvartāla vidū, sava izmisuma virsotnē.

Man trūkst vārdu, lai aprakstītu skumjas. Vai atrastu laimi. Es jūtos kā balta lapa. Tādēļ pienācis brīdis atsākt gatavot lelles. Pienācis brīdis ņemt rokās savu dzīvi un veidot to no jauna.