Читать книгу Lielpilsētas lelle - Anna Mičela - Страница 5

Eliots sāk ar brīdinošu ievadu. – Šim darbam es jums devu trīs dienas laika. Tā ir vesela mūžība. Kopola varētu uzņemt “Krusttēvu” daudz īsākā laikā.

Mēs ar Benu esam ieslīguši viņa “Eames” krēslos, kas šobrīd nešķiet uz pusi tik ērti kā parasti. Ir dažas minūtes pāri pusdienlaikam, un esam uzaicināti atklāt savas kārtis “Little Kitty” projektā. Šajā partijā mēs nevaram vinnēt naudu vai jaunu automašīnu. Ja paveiksies, iegūsim vienvirziena biļeti atpakaļ uz reklāmas skolu.

Mēs cenšamies pēc iespējas labāk pasniegt to mazumiņu, ko esam paveikuši. Kela vienmēr saka: “Izliecies, ka izdodas, līdz patiešām izdodas.” Noteikti tā viņa vienas nakts laikā kļuva par francūzieti.

Bens paļaujas uz savu harizmu, mēģinot tā kompensēt nepabeigto darbu. Viņš sāk klāstīt lieliskās idejas reklāmas izkārtojumam: skaisti kaķu tuvplāni kontrastējošos melnbaltos toņos. Taču Eliots nav tik viegli piemuļķojams un, tā kā mums nav vizuālu materiālu, ko viņam prezentēt, viņš nenotic mūsu apmānam. Viņš jautā, vai tas ir viss, ko esam paveikuši, un es nolasu savus kalambūra saukļus, kas situāciju tikai pasliktina.

Skolā mācīja, ka regulāras radošās pārbaudes ir noderīgi orientieri, vienojoties ar radošo direktoru par idejas attīstības virzienu.

Taču, Eliotaprāt, vienošanās nozīmē pakļaušanos viņa iecerei. Es varētu atgriezties savā skolā ar vieslekciju par to, kā lasīt cilvēku domas; strādājot “Schmidt Travino Drew”, to nākas apgūt. Ja neizdodas nolasīt domas, jāiztiek ar otru labāko variantu – pielīšanu.

Sāku svīst, un man kļūst nelabi, lai gan šajā situācijā nelaba dūša ir sliktākais, kas varētu atgadīties. Birojā visi zina par filmas “Eksorcists” cienīgo ainu ar Benu vīriešu tualetē. Pat ja kāds savām ausīm nedzirdēja vemstīšanos, tad noteikti atpūtas telpā dzirdēja Bofas piecsimt reižu atkārtoto atstāstījumu par to, cik “fuj, pretīgi” tas bija. Nesaprotu, kā tai meičai ir tik daudz laika, lai tur uzturētos. Viņa noteikti tur neiet, lai ieturētu maltītes; neesmu viņai rokās redzējusi neko vairāk par diētisko kokakolu. “Diet Coke” bundža un jebkas “Marc Jacobs” radīts ir viņas mīļākie aksesuāri.

Uz īsu brīdi iedomājos, ka varētu visu glābt, pastāstot Eliotam par savu jauno ideju. Taču vēl pirms esmu saņēmusies, Eliots sāk savu biedējošo “es esmu tik ļoti vīlies” runu. Viņš runā tādā pašā tonī kā mana māte simtiem reižu pirms viņa, un, ko tādu dzirdot, es katru reizi sabrūku.

– Tur laukā ir simtiem tādu kā jūs, kas būtu gatavi nogalināt, lai varētu dzirdēt manus padomus, – Eliots brīdina. – Ja nespējat pieslēgties pareizajai attieksmei pret darbu, kas nepieciešama šajā aģentūrā, es atradīšu komandu, kas to spēs. – Tālāk viņš vēršas tieši pie Bena. – Kāds nīkulis pēc pāris glāzītēm tekilas vairs nespēj saņemties, lai izveidotu reklāmu kaķu rijamajam?

Eliota monologa vidū atveras kabineta durvis. Paceļu skatienu un ieraugu nākamās sliktās ziņas. Durvīs stāv Uzvalks, ģērbies kā dienās, kad nav jātiekas ar klientiem – augumam perfekti pašūtas auduma bikses un rūpīgi izgludināts krekls ar uzkrītošu apdruku, kas vēsta: esmu pieklājīgi ģērbts, taču NEESMU grāmatvedis.

– Kā iet ar reklāmu? – viņš jautā. Iespējams, Eliotam Uzvalks patīk, jo viņš nesāk klaigāt par to, ka pārtraukts pusvārdā.

– Kādu reklāmu? – Eliots raugās tieši Benam acīs, līdz viņš ierauj galvu plecos, un tad pievērš skatienu man. Es jau esmu sarāvusies un nespēju uz viņu palūkoties.

– Es runāju ar klientu. Rīt mēs vēl neapspriedīsim pasūtījumu, tā vietā dosimies neformālās pusdienās. Tādēļ jums ir vēl 24 stundas laika, – stāsta Uzvalks.

Viņš runā nopietni? Tie ir labākie jaunumi, ko spēju iedomāties. Paceļu galvu, lai pārliecinātos, ka tas nav joks. Uzvalks skatās man tieši pretī. Viss mans prieks izplēn. Uzvalks zina, cik vēlu vakarā vēl biju darbā. Viņš ir pietiekami apķērīgs, lai saprastu, ka strādāšana pa vakariem un Eliota strostēšana pierāda manu neatbilstību šim amatam.

– Šī ir jūsu laimīgā diena. Tagad pazūdiet no mana kabineta un izdomājiet, ko iesākt ar šo kaķu būšanu. – Eliots pievēršas savam telefonam un sāk lasīt ziņojumus tā, it kā mūsu tur vairs nebūtu. – Rīt no rīta es gribu jūs redzēt atpakaļ kabinetā ar reklāmu, kas liks mūsu klientam no laimes mest kūleņus.

– Kaut gan… viņš ir 70 gadus vecs, – piebilst Uzvalks ar pavisam nopietnu sejas izteiksmi.

Es nespēju noturēties un tik skaļi iespurdzos, ka pat paģirainais Bens velta man skatienu, kas nepārprotami nozīmē: aizveries, mēs jau gandrīz esam drošos ūdeņos.

– Vai man divreiz jāsaka, lai pazūdat? – Eliots piedraud.

Nav gan. Mēs ar Benu gandrīz skriešus pametam kabinetu. Uzvalks noteikti tūlīt izstāstīs Eliotam, ka strādāju stundām ilgi, lai uzrakstītu tās pāris muļķīgās frāzes, ko prezentēju. Nav svarīgi. Mums ir diennakts, lai izdomātu jaunus “Little Kitty” saukļus, un es to paveikšu! Tagad man tikai vajag paciņu riekstu, nedaudz Bena palīdzības, un par ļaunu nenāktu arī emocionāls gandarījums, redzot, kā Peitone biroja vidū paklūp ar saviem desmit centimetru augstajiem papēžiem un piezemējas uz sejas. Bens saļimst vienā no mūsu kabīnes krēsliem. Es tā vietā atbalstos pret sienu. Patiesībā pat jūtos labi, līdz Bens atgāž galvu un aizver acis tā, it kā tūlīt grasītos aizmigt.

– Esmu pārsteigts, ka tev nebija neviena labāka saukļa, – viņš beidzot saka. – Parasti tev ir simtiem noderīgu frāžu. Šoreiz pat es nevarēju nomaskēt trūkumus. Vai tad tu vakar nepaliki birojā, lai strādātu?

Paliecos uz priekšu, lai labāk saskatītu. Vai tas tiešām ir Bens? Tas pats Bens, ko pazīstu? Nevar būt. Mans Bens zina, ka komanda sastāv no diviem cilvēkiem, nevis no viena, kas padara visu darbu, kamēr otrs nodarbojas ar Mis Manhetenas mutes dobuma izpēti.

– Nopietni? – Tas ir vienīgais, ko spēju pateikt, lai pēc iespējas kodolīgāk ietvertu savas domas, neļaujot balsij trīcēt tāpat kā manai sirdij. Jau otro reizi divu dienu laikā. Ko viņš iedomājas? Un ko es esmu iedomājusies, ja gaidu no viņa ko vairāk?

Šķiet, Bens saprata, ka pārkāpis robežu, vai varbūt saklausīja kaut ko manā balsī, jo beidzot atver acis un palūkojas manī.

– Es negribēju tevi aizvainot. Es tikai… es zinu, cik ļoti tev nepatīk saņemt brāzienu no Eliota.

Tā ir taisnība, taču neliek man justies labāk.

Tad Bens atkal aizver acis un ievaidas: – Jēziņ, kaut es vakar nekur nebūtu gājis.

Tas gan man liek justies labāk. Vai Bens nožēlo vakardienu? Ne tikai izdzerto tekilu, bet arī notikušo ar Peitoni?

Aizturu elpu, cerībā, ka Bens turpinās runāt. Pēc pāris sekundēm tā arī notiek.

– Es noteikti negrasos to jebkad atkārtot.

Cerība! Vēl ir cerība! Ja varu cerēt uz Benu, varu cerēt, ka izdosies arī “Little Kitty” reklāma.

Gandrīz ielecu savā krēslā un piebīdu to tuvāk Benam.

– Tātad plāns ir šāds… – sāku stāstīt. Jūtu, kā manī pamazāk atgriežas spirgtums. Varbūt, nedaudz papūloties, mums izdosies sadarboties tikpat veiksmīgi, kā skolas laikā Atlantā. Tikai es, Bens, uzkodas un mūsu idejas, ko apspriest līdz pat vēlai naktij.

– Pateiksim, ka ejam uz veikalu izpētīt konkurentu kaķu barības piedāvājumu. Un tad mēs varam doties strādāt uz kafijas bāru. – Es runāju pieklusinātā balsī, lai dzirdētu tikai Bens. – Ja gribam izlobīt kaut ko no “Little Kitty” stratēģijas, mums vispirms jātiek laukā no šejienes.

Bens dod priekšroku darbam birojā, jo uzskata, ka ir svarīgi būt redzamam. Ne tikai datora vai telefona ekrānā, bet arī vecmodīgajā veidā – kolēģi un priekšnieki pamana darbinieka klātbūtni un domā, ka viņš cītīgi strādā. Es savukārt uzskatu, ka birojā visi būs daudz priecīgāki, redzot mūs atgriežamies ar lieliskiem rezultātiem, nevis visu dienu skatoties uz Bena joprojām zaļgano seju.

Es vēlos radīt ko tādu, no kā visiem aizrausies elpa. Turklāt es jau vakar paguvu pietiekami ilgi raudzīties tukšā ekrānā, klausoties biroja vecā sildītāja trokšņos. Vēl jo vairāk – ja man vēlreiz nāktos sastapt Peitoni, visu manu radošo enerģiju izsmeltu plāni par to, kā apgriezt viņas kaulaino sprandu.

– Aiziet, ejam, – čukstu Benam. Brīvība ir tik tuvu. Es gribu dabūt viņu laukā no šīs ēkas, lai mēs būtu divatā. Kā agrāk. Varbūt viņš paskaidros, kas tieši notika tajā video, ko redzēju, lai gan arī tas nav nepieciešams. Ja vien es atkal sajustu, ka esam draugi, sajustu šo patīkamo tuvību, es zinātu, ka viss vēl nav zaudēts.

Bens cieši palūkojas manī, un es visiem spēkiem pūlos neizkust viņa smaragdzaļā skatiena priekšā. Redzot tādu skatienu, aizmirstas pat vieglā vēmekļu smaka, kas pilda mūsu darba kabīni.

Visbeidzot viņš ierunājas. – Okei. – Bet varbūt tas bija: – O, Keja. – Sava neparastā vārda dēļ es nekad nespēju atšķirt šīs divas frāzes. Bet tam nav nozīmes, jo Bens jau krauj pildspalvas un piezīmju kladi savā pleca somā. Tātad izlemts.

Savācu savas mantas ātrāk nekā jebkad iepriekš, nedodot Benam laiku pārdomāt savu lēmumu, un pēc mirkļa jau soļoju garām administratores galdam.

Pēdējais, ko dzirdu, pirms Bens iekāpj liftā man blakus, ir Veronikas atbilde uz telefona zvanu: – Labdien, “STD”?

Mums izdodas nociesties, līdz lifta durvis aizveras, taču tad abi izplūstam smieklos. Zinu, ka patiesībā tas nav nemaz tik smieklīgi, taču kopā ar smiekliem atbrīvojos no vakardienas un šī rīta apspiestā stresa. Smejos visu ceļu līdz pirmajam stāvam, un, kad lifta durvis atkal atveras, no acīm slauku smieklu asaras.

– Es priecājos, ka piekritu. – Šķiet, Bens jūtas labāk, kad ejam laukā no biroja ēkas pretī plašajai Manhetenai.

Man nav jāmeklē pareizie vārdi, lai viņam atbildētu. Viss atkal sāk nostāties savās vietās. – Vai ne?

Beigās Bens tomēr izstāsta par pagājušas nakts notikumiem. Acīmredzot tās bija Eliota izdomātas muļķīgas derības, kurās Peitonei vajadzēja ieliet Benam mutē tekilu un kaislīgi noskūpstīt. Viņš to pat neatceroties… tāpat, kā lielāko daļu pārējā vakara. Protams, DžejDžošDžons esot nedaudz atsvaidzinājuši viņa atmiņu ar “ShoutOut” video palīdzību.

Maza balstiņa manī jautā: vai šāda ir sajūta, kad pajautā vīrietim, kas tās par īsziņām, ko viņš saņem nakts vidū, bet viņš izliekas neko nezinām?

Taču es aizgaiņāju šīs domas un nolemju sekot Kelas ieteikumam. Visas dienas garumā izliekos, ka starp mani un Benu viss ir pa vecam. Aizmirstu par Peitoni. Piedāvāju Benam dezinficējošo līdzekli rokām, ko nēsāju somiņā, lai iznīcinātu mikrobus, kas varētu būt saglabājušies pēc striptīza dejotāju apčamdīšanas.

Kā atlīdzību saņemu šos burvīgos mirkļus:

Kad ejam garām “Victoria’s Secret” veikalam Soho rajonā, viņš ierauga, ka skatos uz manekeniem, un saka: “Ar savu augumu tu to droši vari atļauties, Keja.”

Kad piedāvāju viņam aiziet līdz mājām un ieiet dušā, Bens atbild, ka labprātāk vēl pastaigātu pa pilsētu kopā ar mani, jo sen nebija tik labi pavadījis laiku.

Braucot ar metro uz Centrālparku, viņš vagonā ierauga stāvam mazu meitenīti, tad paskatās uz mani un pasmaida. Bens būtu tik lielisks tētis.

Kad izkāpjam no metro 57. ielas stacijā, es atzīstos, ka reizēm mēdzu prātot, kā būtu, ja mēs strādātu mazākā aģentūrā, kādā nelielā pilsētā… varbūt kādā no Mineapolisas aģentūrām. Viņš atbild: “Es arī par to domāju, taču mēs esam šeit un esam kopā.” Jūtos tik atvieglota un laimīga, ka varētu aizlidot līdz Aitu pļavai, Centrālparka lielākajam laukumam.

Un, visbeidzot, kad esam sasnieguši galamērķi un esam vienīgie divi cilvēki šajā milzīgajā, sniegotā klajumā, es ierosinu sākt runāt par “Little Kitty”, taču Bens papurina galvu. “Vēl brītiņu nedomāsim par darbu. Ir tik patīkami pārmaiņas pēc nejust viņu elpu pakausī.” Tad, debesskrāpju ieskauti, mēs veidojam sniega eņģeļus. Aizsūtu Kelai īsziņu: “Esmu atpakaļ uz kājām, dzīve ir lieliska – tev vairs nevajag par mani raizēties. XO.”

Nolemjam doties mājās, jo ielās jau sāk parādīties citi biroju darbinieki un pilsētas satiksme kļūst blīvāka, un Bens piedāvā panest manu datorsomu, taču es pieklājīgi atsaku, jo negribu izskatīties nevarīga – zinu, ka Benam patīk spēcīgas sievietes. Ceļā uz manu dzīvokli, atkal esot metro vagonā, es gribu saņemt Bena plaukstu savā, taču tas būtu pārāk uzbāzīgi. Es vairs nepamanu perfektos cilvēkus, kas atrodas ap mums. Neraizējos par to, ka neiederos starp viņiem, jo kopā ar Benu es nekad nejūtos lieka. Tagad mums atliek vien noslēpties no svešām acīm manā dzīvoklī un likt lietā savas izcilās reklāmu radīšanas prasmes. Šobrīd jūtos tik labi, ka varētu paveikt darbu ar aizvērtām acīm. Šajā brīdī pamanu, ka Bena acis patiešām ir aizvērtas… Ak vai. Ceru, ka ar šo snaudu būs līdzēts, jo mums vēl priekšā gara nakts.

– Mēs esam aplaupīti! – iekliedzas Bens, atverot dzīvokļa durvis. Viņš norāda uz kompaktdisku kaudzi, ko tā arī nepaguvu sakārtot. Bena diski. Ups. Jāizdomā attaisnojums.

– Tā biju es, – aši atbildu. – Pa grīdu skrēja pele, es nobijos un metu ar grāmatu, bet netrāpīju.

Pilnīgi ticami, vai ne? Man nepatīk melot (lai gan daļa stāsta atbilst patiesībai), bet es aiz kauna nomirtu, ja vajadzētu atklāt, kas notika patiesībā. Varbūt pastāstīšu kādu dienu, kad viņš patiešām būs mans draugs, un mēs varēsim kopīgi par to pasmieties. Ne tagad.

Es mēģinu izslēgt pagājušo nakti no savas atmiņas.

– Piedod, ka nesakopu, – es turpinu. – Bet es aizgulējos un biju ļoti noraizējusies par sarunu ar Eliotu.

Bena sejā iegulst vainas apziņa. Pēkšņi vārdi sāk plūst aumaļām. – Nē, piedod man. Man nevajadzēja tevi vakar tā pamest, bet, zvēru, tas nebija plānots. Bet Ēzelis sāka mani tirdīt par to, ka nekad neeju iedzert kopā ar viņu un puišiem. Sāka savas Džedaju prāta spēles, izlikās, ka ir dziļi aizvainots. Es vienkārši nevaru atļauties nebūt viņa pusē, saproti? Es neesmu tāds kā tu, Keja. Tev ir dabas dots talants, un no tevis katru reizi gaida dižas lietas. Bet es – es esmu tikai kāds, kas ar “Photoshop” piezīmē smukas bildes tavam tekstam. Mani viegli aizstāt. Ja nebūšu piesardzīgs, attapšos atpakaļ Viskonsīnā, strādājot par bārmeni un dzīvojot pie vecākiem kā kārtējais neveiksminieks. Domāju, ja saiešos ar Eliota kompāniju, es viņam iepatikšos un… saproti… viņš mani neatlaidīs.

Pilnīgi satriekta noslīgstu uz dīvāna. Bens vienmēr šķitis tik pašpārliecināts. Nebiju iedomājusies, ka arī viņš mēdz justies neiederīgs. Tagad ir mana kārta justies vainīgai. Vakar es pat nebiju iedomājusies par viņa jūtām.

– Ben Vilder, tu neesi viegli aizstājams! – Skatos viņam tieši acīs, vēloties, lai viņš tam notic, kā ticu es. – Tev ir daudz oriģinālu ideju, un tavas skices ir lieliskas. Jebkura aģentūra būtu par tevi sajūsmā, pat bez maniem tekstiem.

Bens velta man siltu smaidu un saka: – Priecājos, ka strādājam kopā. – Un viegli iedunkā man pa plecu. Notiekošais jau trešo reizi šodien atgādina ainu no kādas “Hallmark” pastkartes, vismaz daļēji. Tad Bens pasniedz man vairākas ēdienkartes un saka, lai izvēlos, kādu ēdienu pasūtīt – ko vien vēlos, viņš maksāšot. Viņš manā vietā paceļ arī izmētātos kompaktdiskus un to vāciņus, saslaukot katru sīkāko plastmasas gabaliņu.

Kad Bens ir pasūtījis vakariņas, viņš saka, ka ātri ieskries dušā, lai varam sākt strādāt. Doma par to, ka viņš, tīrs un smaržīgs, sēdēs man blakus visu nakti, man liek no saviļņojuma notrīsēt.

Mani realitātē atsauc Bena telefons, kas tiek novicināts man acu priekšā.

– Mums ir jauns “ShoutOut” ziņojums no Eliota. Tā nosaukums ir “Mincīšu ģēniji”.

Es pārgriežu acis, un Bens velta man saprotošu skatienu. Lai ko arī Eliots gribētu, tas noteikti būs slikti. Taču mēs nevaram viņu ignorēt. Bens atskaņo video, un mums priekšā parādās pats Ēzelis savā atzveltnes krēslā, ap viņu sarindojušies DžonDžošDžejs, un visi spēlē “Call of Duty”. Nepārprotama ironija.

– Hei, es izdomāju, – viņš saka kamerā. – Čempionu sauklis: “Šis kaķītis nerotaļājas.” Klients būs sajūsmā, vai ne, puiši? – Džons un Džošs sēž kā pārakmeņojušies. Eliots atkārto: – “Šis kaķītis nerotaļājas.” – Tagad viņi māj ar galvu un slavina savu vadoni. – Īpašā K, – Eliots turpina, – uzraksti kādu satriecošu tekstu par to, kā stilīgākie kaķi ēd tikai “Little Kitty”. Vilder, tu zvērs, uzcep no tā īstu mākslas darbu. Kā tajā grāmatā par skrituļdēļiem, ko tev rādīju. Varbūt ar grafiti uzrakstiem un kādiem glauniem efektiem. Šis paglābs jūsu pēcpuses. Nav par ko.

Video ir galā. Spēle beigusies. Kāds stilīgiem kaķiem sakars ar “Little Kitty” uzlabotās kaķu barības garšas stratēģiju? Nespēju iedomāties. Un man šķita, ka cilvēkiem patīk kaķi, kas rotaļājas. Vai tad tā nav mājdzīvnieku būtība? Nu ko. Eliota pavēles bija ļoti skaidras, tādēļ mums nekas cits neatliek, kā vien pārvērst šo ideju reklāmas kampaņā. Vismaz nenāksies daudz nopūlēties, domājot ideālos saukļus, tādēļ pārējā nakts daļa mums būs brīva. Varbūt mēs ar Benu pat varētu noskatīties kādu filmu… Viņš joprojām jūtas vainīgs, tādēļ savu iecienīto Brūsa Lī filmu vietā ļautu man izvēlēties romantisku komēdiju.

Bens beidzot ir dušā, noteikti aukstā, jo mūsu liekulīgā radošā direktora runa viņu pavisam sadusmoja. Bena telefons atkal iepīkstas, ziņojot par jaunu “ShoutOut” video. Pagrābju to, domājot, ka tā ir vēl viena apgaismojoša ziņa no Eliota, taču, atverot video, uzreiz saprotu, ka esmu kļūdījusies.

Ziņa ir no Peitones.

Velns un elle, ko viņa grib?

– Sveiks, Mežoni. – Viņa ir atpūtas telpā. Vai tā ir Bofa viņai aiz muguras? – Tikai gribēju apjautāties, kā jūties. Nabadziņš. Bet vakar mums gāja jautri, vai ne? Ceru, ka jau jūties labāk. Vēlāk atsūti ziņu, Kej?!

Satrūkstos, izdzirdot savu vārdu vai vismaz to, ko noturēju par savu vārdu, un nejauši izdzēšu video.

Nolādēts. Es neprotu rīkoties slepus kā tās slīpētās manipulatores, ko rāda kanāla “Lifetime” filmās. Un vēlreiz nolādēts – kādēļ viņa raizējas par Benu, ja viņus saista tikai muļķīgas derības? Turklāt Bofas klātbūtnē? Peitone ir tik nekaunīga un pat neslēpj, ka noskatījusi Benu. Laikam šādi viņa iezīmē savu teritoriju, lai pārējās aģentūras meitenes pat nemēģinātu Benam tuvoties.

Es priecājos, ka neesmu Bofai stāstījusi par savām jūtām pret Benu, jo neesmu pārliecināta, kura pusē viņa ir. Lai gan Peitone ir skaidri likusi noprast, ka nemeklē draudzenes, tas nav atturējis Bofu, kas seko viņai kā ēna un komentē katru dizaineru pirkumu, kas Peitonei mugurā. Godīgi sakot, Bofa arī pret mani vienmēr izturējusies ļoti jauki, ko nevar teikt par citiem nodaļas darbiniekiem. Noteikti tādēļ, ka esam vienīgās sievietes reklāmas sastādītājas birojā, un mums, meitenēm, jāturas kopā, lai pārspētu puišu līgu. Turklāt man šķiet, ka viņa mani vismaz nedaudz apbrīno, jo esmu ieguvusi šo darbu pareizajā veidā – nopelnot to.

Džīna Bofa sāka darbu “STD” kā praktikante – viņas bagātais tēvs reiz strādāja kopā ar Travino (visticamāk, kādā netīrā mafijas lietā), un, pateicoties tam, viņa ieguva darbu. Ne darba pieredzes, ne izglītības, un, cik esmu redzējusi – pat ne izpratnes par reklāmas aģentūras darbību. Toties viņa izskatās atbilstoši profesijai – pīrsings mēlē, tetovējums uz plaukstas locītavas un šiki apģērbi no “Barney’s” veikalu tīkla. Pirms mēneša viņa tika paaugstināta par jaunāko reklāmas sastādītāju ar mērķi klientu acīs padarīt aģentūru “sievišķīgāku”, taču birojā visi to mēdz aizmirst, un joprojām uzskata viņu praktikanti. Par laimi, viņa to neņem galvā. Laikam bagāta ģimene nodrošina arī papildus pašapziņu.

Paņemu rokās savu telefonu, lai nosūtītu Džīnai īsziņu. Ja pastāstīšu viņai, ka Bens jūtas daudz labāk, un mēs abi kopā esam devušies mājās, lai strādātu, viņa par to ieminēsies Peitonei. Es noteikti tā rīkotos, ja būtu “Lifetime” filmas tēls, kas manipulē ar cilvēkiem. Varbūt tad Peitone padosies? Diez vai. Viņa mani pat neuzskata par sāncensi.

Bens iznirst no vannasistabas ar mirdzošām ūdens pilītēm matos un uzreiz atver alus bundžu. – Lai izveidotu ko pieklājīgu no tā Eliota brīnuma, man vispirms nedaudz jāsalāpa paģiras. – Viņš smaida. Nolieku atpakaļ savu telefonu, bet jau nākamajā mirklī mana sirds pamirst. Tas iepīkstas reizē ar Bena telefonu, atgādinot par maniem pavisam nesenajiem zemiskajiem plāniem. Bailēs saraujos, kad Bens sniedzas pēc telefona, taču izrādās, ka tas ir steidzams ziņojums visiem darbiniekiem no Travino. Kas tad nu? Bens ieslēdz video. Travino sēž savā gandrīz pilnīgi tukšajā stūra kabinetā, kas atgādina alu, un smaida kā norijis kanārijputniņu.

– Komanda! Man ir jaunumi. Lūdzu visus rīt deviņos no rīta ierasties galvenajā konferenču zālē uz ārkārtas sapulci. Eliot, tas attiecas arī uz tevi. Deviņos. Ne sekundi vēlāk.

Kas tad nu?

Neesmu tik agri bijusi birojā kopš savas pirmās darba nedēļas. Veronika ir pasūtījusi termosus ar kafiju, beigeļus un augļu plates, kam Bens uzklūp bez sirdsapziņas pārmetumiem, kaut gan neviens cits neuzdrīkstas. Pārlaižu skatienu konferenču zālei, taču neredzu nevienu klientu. Laikam jau galds tiešām saklāts mums, zemniekiem. Varbūt kādam šodien dzimšanas diena? Varbūt Travino paziņos, ka par veselu bagātību pārdevis uzņēmumu kādai Eiropas akciju sabiedrībai, un mēs varam pamāt ardievas sapņiem par dižu karjeru. Iespējams, man tiešām lemts reklamēt veļas mīkstinātājus ar ziedu aromātu.

Pienāk Uzvalks, piedāvā man tasi kafijas un apvaicājas, kā man klājas.

Es redzu cauri viņa lišķīgajam tēlam. – Tu gribēji vaicāt, kā man klājas ar “Little Kitty”?

Viņš iešņācas kā kaķis un savelk aizvainotu sejas izteiksmi.

– Es tikai cenšos būt pieklājīgs.

Šodien savam švītīgajam kreklam viņš uzģērbis žaketi un kaklasaiti, un es atceros, ka viņam šodien ieplānotas pusdienas ar “Little Kitty” vadītājiem. Viņš uzņēmies šo upuri mūsu labā. Pēkšņi jūtos vainīga. Vakar viņš mūs praktiski izglāba.

– Paldies, ka devi mums vairāk laika darbam. Tas bija ļoti jauki no tavas puses.

Uzvalks pieliecas tuvāk un klusinātā balsī saka: – Es redzēju, ka izskaties diezgan nomākta, kad vakarā devies prom no biroja, tādēļ nospriedu, ka ar darbiem neiet tik labi kā cerēts.

Viņa teiktais mani pārsteidz nesagatavotu, un mana seja kļūst sārtāka par Bofas “MAC” lūpukrāsu, kas, starp citu, ir pārāk koša darbinieku sapulcei pašā rīta agrumā.

Viņš mani redzēja, kad uz ielas raudāju? Viņš domā, ka raudāju “Little Kitty” dēļ, vai zina par mani un Benu?

Viņš noteikti redzēja “ShoutOut” video ar skūpstu, jo tieši viņš man par to pastāstīja. Manu prātu pārņem panika, bet Uzvalks gaida atbildi atbilstoši vispārpieņemtiem cilvēku komunikācijas principiem: viens runā, tad otrs atbild. Taču es nepaspēju neko pateikt, jo telpā ieveļas skaļu smieklu brāzma. Tie ir Peitone un Eliots DžonDžošDžeja ielenkumā. Visiem rokās ir “Starbucks” kafijas krūzes, un viņi izturas tā, it kā tikko būtu ieradušies no kāda daudz labāka pasākuma. Veronika uzmet atnācējiem ļaunu skatienu, kas izvilina no Eliota viņa žilbinošāko smaidu.

– Biroja kafija! Paldies, Veronika. Nebūtu pircis šo, ja vien zinātu! – Skaidrs, ka iekšēji viņš ņirgājas, taču atklāti to darīt Veronikas klātbūtnē neatļaujas. Lai iepriecinātu Veroniku, Eliots pacienājas ar beigeli, kas, pēc viņa vārdiem, ir pirmais kopš flaneļa krekli vairs nav modē. Puiši viņam piebiedrojas.