Читать книгу Vēlmju akmens - Džūda Devero - Страница 4

Džemma izstiepās gultā istabā, kur bērnībā bija mitinājies Kolins, un paraudzījās apkārt. Tā joprojām vēstīja par bijušo īpašnieku – pusaugu zēnu. Tikai futbolistu plakātu vietā pie sienām bija piestiprinātas Džemmai nepazīstamu vīriešu fotogrāfijas. Viņa pieņēma, ka tie varētu būt valdības spēku aģenti. Īsti, nevis aktieri, kurus rāda televīzijā. “Kālab gan Kolins nav kļuvis par FIB aģentu vai pievienojies CIP spēkiem?” Džemma domās sprieda. Atbildi viņa jau zināja. Kolins mīl savu mazpilsētu Edilīnu un cilvēkus, kuri te dzīvo.

Pēc tam, kad abi devās projām no Kolina jauniegādātā īpašuma, viņš bija vadījis automašīnu taisnā ceļā uz ģimenes mājām. Pirms vairākām stundām, kad Džemma ieradās, misis Freizere uzreiz bija viņu vedusi uz viesu namiņu un parādījusi dokumentus. Džemmai pat nebija laika izņemt no automašīnas līdzatvesto ceļasomu, tālab viņa nezināja, kur Freizeru namā viņai tiks ierādīta istaba.

Kolins sacīja, ka lūdzis, lai māte izmitina Džemmu viņa agrākajā istabā. – Tur no ārpuses ir kāpnes, tāpēc tu varēsi nākt un iet, kad pašai gribēsies, – viņš teica. – Turklāt tā atrodas trešajā stāvā – tev būs vairāk privātuma.

– Tavas privātās kāpnes? Izklausās, ka esi bijis varen aizņemts jauns cilvēks.

Nešķita, ka viņš Džemmas vārdus uztvēris kā joku. – Kad mācījos desmitajā klasē, mani tik bieži aicināja projām nakts vidū, ka tēvs lika ierīkot kāpnes, lai es nemodinātu pārējo ģimeni.

Viņa īsti nesaprata, par ko Kolins runā. – Vai tu biji šerifa amatā arī desmitajā klasē?

– Nē. Bet man patika dažādas brīvprātīgo lietas. Turklāt es allaž esmu bijis… – viņš vilcinājās.

– Gluži kā liels buldozers?

– Vairāk vai mazāk, – Kolins smaidot atteica. – Kad man bija četrpadsmit gadu, es mēdzu pievienoties ugunsdzēsējiem. Turēju šļūteni.

– Vai tas ir likumīgi tik agrā vecumā?

– Nav gan, bet pēc tam, kad sešas reizes biju izbēdzis pa logu un trīs reizes ieskrējis degošā ēkā, vairs neviens mani nemēģināja aizkavēt mājās. Domāju, ka šļūteni man iedeva, lai tā, līdzīgi enkuram, mani turētu vietā.

– Liekas loģiski. Tātad ģimene iemitināja tevi mājas augšējā stāvā un pierīkoja īpašas kāpnes tavām vajadzībām.

– Tā gan.

Iestūrējis auto piebraucamajā ceļā, Kolins pavēstīja Džemmai, ka Lenijs viņas somu jau uznesis augšā un viņa var mazliet atpūsties. – Šodien vakariņas gatavo Džīna.

– Vai viņa ir tava draudzene?

– O! Viņa ir visas ģimenes draudzene. Advokāte, strādā Ričmondā. Viņai patīk gatavot īpašas maltītes.

– Nevaru vien sagaidīt, kad ar viņu iepazīšos.

Pēc dažām minūtēm viņš apturēja automašīnu pie kāpnēm, kas slējās visas mājas augstumā. Džemma manīja, ka Kolins labprāt pavadītu viņu augšup, bet viņa to nevēlējās. Viņai Kolins tik ļoti patika un likās tik valdzinošs, ka viņa baidījās izdarīt kaut ko nepiemērotu vai mulsinošu. Turklāt bija labāk saglabāt zināmu distanci ar tās sievietes dēlu, kura, kā Džemma cerēja, dos viņai darbu.

– Es pati atradīšu ceļu, – viņa sacīja.

– Es tikai tev parādīšu…

– Nē, patiešām. Man vajadzīgs kāds laiciņš, lai izskatītu piezīmes.

– Labi, – viņš atteica, tomēr izklausījās vīlies. – Nāc lejā ap sešiem. Vispirms iemalkosim kādu dzērienu, pēc tam vakariņosim.

– Noteikti, – Džemma sacīja un kāpa augšup. Kolins palika, kur bijis. Džemma saprata, ka viņš vēlas pārliecināties, vai viņa droši uzkāpusi augšā. Tikai brīdī, kad Džemma jau bija pie durvīm, viņš pagriezās un devās projām.

Tagad, guļot un raugoties apkārt, Džemma domāja par to, ko šajā dienā dzirdējusi un redzējusi. Visa bija patiešām daudz. Pirmkārt, dokumenti, kurus vēl neviens nav pētījis, un tas lika pamosties viņā slepkavnieciskām tieksmēm. Viņa būtu gatava nogalināt, lai tikai būtu droša, ka šo darbu dabūs. Pēc tam bija ieradies Kolins, un abi kopā pavadījuši visu dienu.

Džemma domāja, cik atšķirīga gan ir abu dzīve. Viņš vienmēr dzīvojis vienā vietā. Droši vien gājis pamatskolā kopā ar cilvēkiem, kuri arī tagad ir viņa draugi. Un vēl bija viņa neskaitāmi daudzie radinieki.

Kopš Džemma pirms septiņiem gadiem sāka mācīties universitātē, viņas dzīvē viss bija pagaidu. Un ne jau tāpēc, ka viņa nemitīgi kaut kur pārceltos, bet augstskolā visi to vien darīja kā nāca un gāja… Gadu gaitā viņai bijušas četras tuvas draudzenes. Visas bija paziņojušas, ka iegūs doktora grādu, tomēr cita pēc citas sastapa kādu vīrieti, apprecējās un atmeta zinātnei ar roku, nu visām četrām viņas kādreizējām draudzenēm jau bija bērni. Viņas sazinājās aizvien retāk. Tagad jau tikai nosūtīja pa kādai elektroniskā pasta vēstulītei reizi trijos vai četros mēnešos.

Džemmas dzīvē bijuši arī daži vīrieši, tomēr visi jau aizklīduši. Viens no viņiem pat bija lūdzies, lai viņa dodas līdzi. Bet Džemma atbildēja, ka ir nolēmusi palikt turpat, ka viņa dzīvē iecerējusi šo to sasniegt un negrasās šo ieceri atmest. Patiesībā viņa šo cilvēku nemīlēja un nevēlējās doties viņam līdzi.

Viņas mērķi bija palikuši nemainīgi. Iegūt doktora grādu, atrast darbu labā skolā un pēc tam domāt par stabilitāti un pastāvību. Un tas nozīmēja vīru, māju un ģimeni.

“Apprecēties ar tādu vīrieti kā Kolins,” viņa ļāvās sapņiem. Džemmas pirmais iespaids par viņu bija – Nepārspējamā Halka un tūkstoš deviņi simti sešdesmitā gada melnbalto filmu varoņa kovboja sajaukums. Vienā mirklī sievietes viņam lika bērnus rokā, bet jau nākamajā lūdza pēc aizstāvības. Ja sievietes nebūtu runājušas ar viņu par visai nopietniem jautājumiem, Džemma nodomātu, ka viņš ir pilsētas bērnauklis un gluži vai senils.

Taču Kolins ne tuvu nebija vecs. Viņš bija jauns, izskatīgs un… “Tavas potenciālās darba devējas dēls,” Džemma sev atgādināja.

Piecēlusies no gultas, Džemma pastaigāja pa istabu un nopētīja Kolinam piederošās lietas. Uz grīdas bija nolikts liels kauss ar uzrakstu “Centra aizsargam”. Pie skapja durvīm bija piestiprinātas vairākas apbalvojumu lentes, kuras liecināja par panākumiem arī citos sporta veidos – peldēšanā, hokejā un viena pat jātnieku sportā. “Droši vien tas bijis frīzu šķirnes zirgs,” Džemma nodomāja un iztēlojās, kā viduslaiku bruņinieki dodas kaujā uz saviem milzīgajiem, labi barotajiem zirgiem. Vēsturniece Džemma skaidri zināja, ka Kolins viduslaiku bruņinieka bruņās izskatītos lieliski.

Uz skapja atradās atvērta kaste. Tādās parasti mēdz glabāt dārgas rotaslietas. Taču tajā nebija nekādu patiesi vērtīgu mantu, tikai lēta metāla zvaigzne, kurai pāri stiepās vārds “Šerifs”. Ar vienu vienīgu skatienu pietika, lai saprastu, ka tā ir lolota un glabāta gadiem ilgi. Pat asās malas bija nodeldētas un kļuvušas līdzenas.

Šis rotaļu žetons uzbūra jaunā Kolina tēlu. Droši vien viņš bija liela auguma arī pusaudža vecumā. Un šis zēns ar lepnumu nēsājis šerifa žetonu. Smaidot Džemma pārslidināja pirkstus zvaigznes malām, tad paskatījās uz pulksteni. Ja viņa nevēlējās nokavēt, bija laiks nomazgāties dušā un pārģērbties vakariņām.

Pēc trīsdesmit minūtēm Džemma ieskatījās spogulī un zināja, ka ir izdarījusi visu iespējamo. Mazliet uzkrāsojusies, uzvilkusi tumšas bikses un zilganzaļu zīda blūzi. Kurpju papēži šķita saprātīgā augstumā, tās bija krietni panēsātas, taču rūpīgi nospodrinātas. Viņa sev atgādināja, ka pūlas iegūt šeit darbu, nevis iekļūt ģimenes piederīgo kārtā.

Roka jau atradās uz durvju roktura, viņa bija gatava ieiet mājā, kuras interjeru tā arī vēl nebija redzējusi, bet piepeši nobijās. Viņa metās pie sānu durvīm, uzkāpa uz lievenīša un pa kāpnēm noskrēja lejā. “Un tagad?” viņa sev vaicāja. “Vai vajadzētu iet pie parādes durvīm un piezvanīt?”

– Sasodīts! – iesaucās kāda sieviete. Dažas pēdas tālāk bija kādas durvis. Džemma ieskatījās pa tām un ieraudzīja lielu, modernu virtuvi. Telpas stūrī stāvēja skaista gara auguma sieviete. Mirdzošie, tumšie mati bija saņemti vaļīgā mezglā uz pakauša. Viņai kājās bija melnas zīda bikses un mugurā smaragda zaļš krekliņš, kas cieši piekļāvās viņas ievērojamajām krūtīm. Ne jau to Džemma bija iedomājusies, kad Kolins sacīja “visas ģimenes draudzene” par sievieti, kura ieradīsies gatavot vakariņas. Džemma no sirds cerēja, ka viņa nav Kolina mīļotā.

Piepeši Džemma atskārta – lai cik eleganta un daiļa, šī sieviete bija atspiedusies pret virtuves leti, kreiso roku pacēlusi un pa to lejup strūkliņā tecēja asinis. Viņa nekustējās, tikai stiklainām acīm raudzījās uz asinīm.

Džemma atrāva vaļā durvis, ieskrēja virtuvē, satvēra sievietes delnas locītavu un aizvilka viņu pie izlietnes. Viņa atgrieza aukstā ūdens krānu un pastūma sievietes roku zem strūklas.

– Kur ir pirmās palīdzības aptieciņa? – Džemma vaicāja, taču sieviete neatbildēja. Džemma no virtuves letes pagrāba trauku dvieli un aptina savainotajam pirkstam. Viņa aizgrieza krānu, pēc tam aizveda sievieti līdz augstam koka krēslam, bet pati ķērās pie pārsēja meklēšanas. Pieliekamajā viņa atrada lielu baltu metāla kasti, kurā bija pirmās palīdzības sniegšanai nepieciešamās lietas.

Ar šo kasti rokā Džemma devās pie sievietes, kura tā arī nebija pakustējusies kopš brīža, kad tika atstāta viena. Džemma nožēloja, ka mobilais telefons palicis augšstāvā. Ja nāksies zvanīt uz slimnīcu, telefons noteikti būs vajadzīgs. Bet tad viņa sev atgādināja, ka Kolins noteikti ir tepat tuvumā. Viņš jau nu zinās, kas darāms.

Džemma uzmanīgi noņēma dvieli no sievietes rokas. Vispirms jāapskatās, cik dziļa ir brūce, un tad, ja nepieciešams, jāmeklē palīdzība. Ieraudzījusi, ka iegriezums ir visai sekls un pavisam neliels, viņa neticīgi paskatījās uz sievieti, kura joprojām sēdēja mēmā klusumā. Viņas daiļā seja bija kļuvusi gluži bāla.

– Domāju, ka tagad viss būs kārtībā. – Džemma uzmanīgi apsaitēja viņas pirkstu. Sieviete joprojām klusēja, tādēļ Džemma turpināja: – Mani sauc Džemma. Esmu viena no kandidātēm, kas…

– Maizītes! – sieviete iesaucās, pielēca kājās, metās pie lielās plīts un atrāva vaļā cepeškrāsns durvis. Viņa sniedzās pēc karstās paplātes, bet nespēja to izņemt, jo ievainoto roku joprojām turēja paceltu, bet otrā nebija cimda.

– Ļaujiet, es to izdarīšu, – Džemma pieteicās, uzvilka virtuves cimdus un izņēma paplāti ar maizītēm.

– Es nu gan esmu gļēvule, – sieviete sacīja un atkal apsēdās uz augstā krēsla. – Kad runa ir par asinīm, jo īpaši par manām, es pārbīstos līdz nāvei. Mani sauc Džīna Koldvela. Un liels paldies! Ja tu nebūtu gājusi garām, es droši vien noģībtu, un vakariņas būtu pagalam. Un tas nozīmētu, ka Freizeriem nāktos pasūtīt picu. Vīriešiem gan tas patiktu. – Džīna nopūtās. – Varbūt tev nemaz nevajadzēja mani glābt.

Džemma pasmaidīja, bet Džīnas seja joprojām bija pārāk bāla. – Varbūt labāk pasēdi un ļauj man tikt te ar visu galā. – Uz katra no sešiem plīts riņķiem burbuļoja kāds katliņš.

– Vai tu proti gatavot?

– Nepavisam, bet es lieliski izpildu norādījumus. To esmu darījusi jau kopš piecu gadu vecuma.

– Ak jā. Pareizi. Skola. Atceros, ka nespēju ne sagaidīt, kad tikšu vaļā no profesoriem un kļūšu beidzot brīva. Tiesa, vajadzēja pavisam nedaudz, lai saprastu, ka, salīdzinot ar priekšniekiem, pasniedzēji ir gluži vai eņģeļi.

– Pieņemu, ka tev nekad nav bijusi darīšana ar doktoru Frēdriksonu.

Džīna pasmaidīja. – Kolins jau teica, ka tu esot jautra.

– Viņš tā sacīja? – Džemma pārvaicāja un jutās ļoti iepriecināta par šādu komplimentu. Ja Džīna būtu Kolina mīļotā meitene, viņa taču tā nerunātu, vai ne? – Vai man te kaut kas jādara?

– Pagriez mazāku uguni deglim kreisajā pusē aizmugurē un apmaisi to oranžo katlu. Mans Dievs! Es dzirdēju, ka Kolins tevi šajā pēcpusdienā bija paņēmis līdzi, kad aizlaidās no šejienes.

Džemma nepagriezās. Džīnas balsī, kad viņa pieminēja Kolinu, ieskanējās kaut kas tik ļoti īpašniecisks, ka Džemmas sirds teju vai apstājās. – Kolins… – viņa nedroši sacīja.

– Es jūs abus nevainoju, – Džīna sacīja. – Es satiku Ailu un Kērku. Aila ieradās te un sāka mani mācīt, kā jāgatavo ēdiens. Liku viņai sakapāt sīpolus un tā tiku no viņas vaļā. Tad tas sīkais, manierīgais Kērks atnāca un iestūma karoti manā osobuko teļa sautējumā. Pēc tam viņš paziņoja, ka vajagot vairāk sāls. Kolins paguva viņu no šejienes aizvākt, pirms es iemērcu viņa ģīmi katlā. Vai gribēsi mazliet vīna?

Džemma pūlējās, lai sejā būtu jauka izteiksme, bet dienas gaitā justā pacilātība pamazām zuda.

Džīna paņēma sarkanvīna pudeli, kas atvērta bija nolika uz virtuves letes, un no jauna piepildīja pati savu glāzi. – Man tas ir vajadzīgs, ja reiz nāksies tos divus atkal sastapt pie pusdienu galda. – Viņa ar rokas mājienu norādīja uz trauku skapi. Džemma to atvēra un ieraudzīja vīna glāzes. – Atvaino, ka neko nespēju, bet visu dienu pavadīju tiesā. Liekas, kājas mani gluži vienkārši nobeigs. Pēc tam nācās braukt teju septiņdesmit jūdžu no Ričmondas, un, kad ierados šeit, mani iepazīstināja ar to Ailu… Likās, viņa domā, ka mums abām lemts kļūt par labākajām draudzenēm.

Priecādamās, ka Džīna runā par kaut ko citu, nevis par Kolinu, Džemma pamāja ar galvu. – Manuprāt, Aila uzskata, ka viņa pārspēs visus un iegūs šo darbu. Mani viņa neuztver kā pienācīgu konkurenti un neraizējas par mani ne šeit, ne arī skolā.

– Nespēju iztēloties viņu tajā jūklī, ko Alija nopirkusi. Ko viņa īsti vēlas?

– Es domāju, ka viņa grib Leniju, bet Kolins teica, ka viņa mēģina savaldzināt Šeimusu. – Džemma vēroja, vai Džīnas sejā parādīsies kādas īpašas emocijas, kad tika pieminēts Kolins. Nekā tāda nebija. Vai nu viņi nebija pāris, vai arī Džīna bija ārkārtīgi pārliecināta.

Džīna iesmējās. – Jā, tas patiešām izklausās pēc kaut kā tāda, ko varētu pateikt Kolins. Otra brāļa, Peregrina, šeit nav. Viņš ir tas izskatīgais. Aila droši vien viņam veltītu īpašu uzmanību. Vai nogriezīsi uguni zem tā lielā kastroļa? Kolinam negaršo pārsautēta vēršgaļa. Paldies.

– Problēma ir tā, ka… – Džemma sacīja un lēnām iemalkoja vīnu. Viņa mēģināja pieņemt to, ko tagad redzēja skaidri, proti, Kolins un Džīna ir pāris. – Misis Freizerei patīk Aila.

– Es par to nebūtu tik pārliecināta. – Džīna ierunājās klusāk. – Nekad nevar skaidri zināt, ko Freizeri domā.

– Pat Kolins?

– Ar viņu ir visļaunāk. Es tev varētu pastāstīt tādas lietas! – Džīna sacīja. – Viņš pazīst daudzus cilvēkus. Ieklausās, ko viņi saka! Un viņam tie rūp. Bet pat tie, kuri uzskata Kolinu par savu labāko draugu, nezina, kas nomāc viņu pašu. Viņš neko neizpauž.

– Tas man būs jāpatur prātā, – Džemma noteica un atcerējās, kā Kolins bija izvairījies atbildēt uz personiskākiem jautājumiem, ko viņa uzdeva. Viņa pūlējās attapties no atklājuma, ka Kolins ir jau aizņemts.

– Par to neraizējies. Visi Freizeri glabā savus noslēpumus. Tagad tu varētu ielikt maizītes tajā groziņā un apklāt ar drānu. Paldies. Tu lieliski tiec galā ar šefpavāra palīdzes darbu. Tā, par ko mēs runājām?

– Par Freizeru noslēpumaino dabu.

– Jā, noslēpumaino. Tas nu patiešām ir ideāls vārds viņu raksturošanai. Lai nu kā, bet es gribēju pateikt, ka Alijas iecietība pret Ailas un Kērka nebeidzamo jūsmošanu vēl nepavisam nenozīmē, ka vienam no viņiem tiks piedāvāts darbs. Zinu, Kolins jau ir pateicis mātei, ka, viņaprāt, jānolīgst tevi. Un arī es pavisam noteikti balsoju par labu tev.

Tā vien šķita, ka Džīna tiek uzskatīta par ģimenes piederīgo.

– Vai tev nevajadzētu mani vispirms mazliet vairāk iepazīt?

Džīna pacēla roku ar apsaitēto pirkstu. – Es vienmēr esmu par cilvēkiem, kuri izglābj man dzīvību.

– Diezin vai tas, ko izdarīju, ir šādi nosaucams. Lai gan asiņu bija daudz, un cilvēka ķermenī to krājumi nav bezgalīgi. Kurš zina, kas varēja atgadīties?

– Piekrītu, – noteica Džīna un pacēla glāzi tostam. – Domāju, ka mēs ar tevi labi sapratīsimies. Lai gan man vairāk patiktu, ja tu nebūtu tik piemīlīga.

– Kaut ko tādu man vēl neviens nav sacījis.

– Mīļā, ar dažām pabalinātām šķipsnām un piemērotu acu kosmētiku… – Džīna apklusa un domīgi nopētīja Džemmu.

– Kas?

– Gluži vienkārši iedomājos, ka pilsētā dzīvo kāds, kurš tev būtu ideāli piemērots. Tas arī viss. – Džīna nokāpa no augstā krēsla un piegāja pie plīts. Viņa bija apmēram puspēdu garāka nekā Džemma un ar augstpapēžu kurpēm kājās izskatījās kā tikko ieradusies no Parīzes modes skates. – Tu taču būsi ar mieru sarīvēt sieru, ja palūgšu. Vai ne? Pieņemu, ka man ir vēl desmit minūšu laika, un pēc tam Freizeri sāks pieprasīt ēdamo. Viņi ēd neiedomājami daudz un vislabprātāk vērša gaļu. Es teicu Kolinam…

– Ko tad tu man teici?

Abas sievietes pagriezās un palūkojās uz Kolinu. Viņš bija noskalojies dušā, uzģērbis melnas platas bikses un baltu kreklu, ne tik pieguļošu, kāds bija iepriekšējais. Viņš izskatījās ļoti labi, un Džemmai bija grūti apspiest trīsas, kas pārskrēja augumam un dvēselei. Gara acīm viņa redzēja sevi stāvam uz pirkstgaliem un apvijam rokas vīrieša kaklam. Viņa varēja iztēloties, cik lieliski būtu piekļauties Kolina augumam.

– Man neizdosies pierunāt tevi uzlikt kaklasaiti? – Džīna jautāja, piegāja pie Kolina un apvija rokas viņam ap kaklu. Viņa gribēja noskūpstīt vīrieti uz lūpām, taču viņš aizgrieza galvu. Džīnas lūpas pieskārās viņa vaigam.

Džemma novērsās. “Nolādēts! Nolādēts! Dubultnolādēts!” viņa nodomāja. Viņa bija gluži tāda pati kā Aila, kura skatījās uz Freizeriem un gara acīm redzēja kāzu zvanus.

– Vai Džemma palīdz tev gatavot ēdienu, vai arī jūs abas te slēpjaties? – Kolins vaicāja.

– Slēpjamies, – Džemma un Džīna vienā balsī atteica.

– Nevar taču būt, ka tava māte patiešām vēlas nolīgt kādu no tiem abiem, – Džīna sacīja, kad Kolins atvirzījās no viņas un devās pie plīts.

– Ceru, ka ne. Kas tas ir? – viņš vaicāja, kad bija nostājies blakus Džemmai.

– Man nav ne jausmas, bet aromāts ir dievišķīgs, – viņa atbildēja un pakāpās soli tālāk. Kolins smaržoja pārāk labi, lai stāvētu viņam tik tuvu.

– Tā patiešām ir, – Kolins piekrita un pacēla vāciņu. – Vai tev ir karote?

– Te būs, – sacīja Džīna, kura stāvēja viņam otrā pusē.

– Tad te jūs esat! – no aizmugures atskanēja misis Freizeres balss. – Džīna, dārgā! Iedod man glāzi tā vīna! Kolin, ielej man arī mazliet tekilas.

Džemma stāvēja pie plīts un noraudzījās, kā Džīna un Kolins steidz izpildīt lūgumu. Viņa nespēja nedomāt, ka abi ir patiešām skaists pāris. Viņa – tik slaida, gara un daiļa. Viņš – tik muskuļots un vīrišķīgs.

Misis Freizere apsēdās uz augstā krēsla, vienā malkā iztukšoja tekilas porciju, ko viņai pasniedza Kolins, bet pēc tam izdzēra arī pusglāzi vīna. – Tā. Nu es jūtos labāk.

– Kas tad tevi noskaņojis uz dzeršanu? – Kolins vaicāja, saraucis uzacis.

– Šo sīkumu taču grūti nosaukt par dzeršanu. Patiesībā… – misis Freizere apklusa, izdzēra atlikušo vīnu un pastiepa glāzi, aicinot ieliet vēl.

– Kur tad visi palikuši? – vēlējās zināt misters Freizers un ienāca virtuvē. – Alij, vai tu grasies piedzerties? Bez manis? Kolin! Ātri iedod man alkoholu!

Kolins paķēra glāzīti un ielēja tēvam tekilu. Pēc sekundes misters Freizers jau bija to iztukšojis un sabruka uz krēsla līdzās sievai. – Alij, palīdzi man! Ja tu nolīgsi kādu no tiem diviem, es no tevis šķiršos.

– Ja es būtu pietiekami stulba, lai pieņemtu darbā vienu no viņiem, es tev ļautu to darīt.

Džemma, kura stāvēja mazliet tālāk no pārējiem, strauji ievilka elpu.

– Tad darbu dabūs Džemma? – Kolins vaicāja. Viņš stāvēja blakus Džīnai un rokā turēja tekilas pudeli.

– Protams. – Misis Freizere paraudzījās uz dēlu un pēc tam uz Džemmu. – Man jau no paša sākuma nebija ne mazāko šaubu. Es redzēju, kā tu skatījies uz tiem vecajiem dokumentiem. Man pat likās, ka tev tūlīt būs orgasms.

– Māt! – Kolins teica, bet Džīna smējās.

Misis Freizere turpināja skatīties uz Džemmu. – Tu pat iedomāties nevari, cik daudz izsmiekla saņēmu no savas ģimenes tikai tāpēc vien, ka gribu izzināt mūsu vēsturi. Un tagad es redzu, ka tu jūties tāpat kā es. Un Kolins ir sajūsmā par tevi!

– Māt, es nedomāju… – Kolins iesāka.

– Tristans, – Džīna skaļi noteica un visi apkārtējie paskatījās uz viņu. – Es iedomājos, ka Džemma un doktors Triss būtu brīnišķīgs pāris.

– Dievs, – misis Freizere sacīja. – Tam zēnam vajadzīga ģimene.

Džemma paspēra soli uz priekšu un uzlika plaukstas uz vēsās darba virsmas. Viņai bija nepieciešams kaut kur pieturēties, jo ceļgali kļuva gluži ļengani un uz tiem vairs nevarēja paļauties. Viņa ir dabūjusi šo darbu. Patiešām un pa īstam dabūjusi! Nākamos divus gadus – vai, iespējams, pat ilgāku laiku – viņa dzīvos tajā jaukajā viesu namiņā un izzinās seno dokumentu glabātos noslēpumus. Un viņai jau gatavoja randiņu ar kādu vietējo iedzīvotāju.

Tajā mirklī nākotne likās tik rožaina, ka viņa iedomājās papētīt darba iespējas Viljama un Mērijas koledžā. Varbūt viņai palaimētos dabūt pasniedzējas vietu, un tad Edilīnā varētu palikt uz visiem laikiem.

Visi skatījās uz Džemmu un gaidīja, ko viņa sacīs, tomēr viņa nevēlējās atklāt savas domas. – Kādā jomā Tristans strādā? – Džemma vaicāja.

– Medicīnā, – Džīna atbildēja. – Ja tu nebūtu apturējusi asiņošanu, viņš tagad būtu šeit.

Kad Džīna bija pieminējusi savainojumu, apkārtējie sāka uzdot jautājumus. Džemma pakāpās atpakaļ. Pārējie četri bija sastājušies ap virtuves leti un uzmanīgi klausījās Džīnas stāstu par to, kā viņa savainojusies un kā Džemma ieradusies viņu glābt. Turpat blakus bija durvis, un Džemma izslīdēja ārā.

Viņa apstājās pie kāda sārtiem ziediem klāta krūma un vairākas reizes dziļi ieelpoja. “Tas nu ir noticis. Mana jaunā darba vieta un iespēja priecāties par šo lielisko skatu!”

– Visa pārāk daudz? – vaicāja Kolins, kurš bija pienācis no mugurpuses.

– Nē, – Džemma sacīja. – Ne tuvu.

– Mana ģimene tevi nav nobiedējusi?

– Gluži otrādi. Tikai…

– Kas “tikai?”

– Šķiet, ka jūs visi, ieskaitot Džīnu, esat ļoti tuvi. Apsolu, ka nekļūšu par traucēkli.

– Tu neesi nekāds traucēklis. Māte gribēs, lai tu katru dienu vakariņo lielajā mājā un…

– Nekādā gadījumā! – Džemma strikti teica. – Es šeit esmu, lai strādātu! Un tieši ar to arī nodarbošos.

Kolins ķircinoši viņai uzsmaidīja. Šo smaidu Džemma bija redzējusi jau iepriekš. – Tev ēdot ir nepieciešams arī lasīt, vai ne? Tāda ir tā patiesība?

– Jā gan.

– Labi. Es pateikšu mātei, ka viņa nevarēs tevi adoptēt. Tagad, kad mūsu māsa ir Kalifornijā, mātei vairs nav meitenes, kuru izšķērdīgi apbērt ar dāvanām. Tomēr nebrīnies, ja laiku pa laikam tev uzradīsies kāds jaunu kurpju pāris.

– Džīna sacīja, ka man nepieciešams frizieris. – Džemma cerēja, ka viņas vārda pieminēšana liks Kolinam kaut ko sacīt par abu attiecībām. Piemēram, ka šādu attiecību nemaz nav.

Kolins sadrūma. – Reizēm Džīna mēdz pārkāpt robežas. Es domāju, ka ar taviem matiem viss ir kārtībā. Un tagad labāk iesim. Tie abi nākamajā rītā aizbrauks.

– Ceru, ka maltītes laikā viņiem neviens neteiks, ka viņi nav dabūjuši darbu. Neizdosies nekādas jaukās vakariņas, ja Kērks un Aila jutīsies nožēlojami, bet Džīna ir ļoti centusies, gatavojot ēdienu.

– Līdzjūtība pret ienaidniekiem, – Kolins sacīja un pieturēja durvis. Džemma paliecās un zem viņa paceltās rokas ieslīdēja atpakaļ virtuvē. – Man tas patīk.

– Atvaino, tomēr vairāk tā ir pašaizsardzība. Kad jūs viņiem to pateiksiet, es vēlos ieslēgties tavā istabā mājas augšējā stāvā.

– Noslēpties kopā ar manu veco šerifa zīmotni?

– Tieši tā. Vai tas bija sākums tavai tapšanai par šerifu?

Viņš smaidīja. – Mammai patīk visiem stāstīt, kā es šo nozīmi nēsāju visu laiku, jau kopš savas otrās dzimšanas dienas un līdz brīdim, kad kļuvu astoņus gadus vecs. Viņai ļoti patīk visos sīkumos izklāstīt, kā nācies to man pielīmēt pie miesas, kad kopā ar brāļiem mazgājāmies vannā. Kādu dienu, kad būsiet divas vien, pavaicā viņai par to.

– Tā arī darīšu, – Džemma sacīja, un viņu pārņēma prieks. Viņa patiešām būs šeit un varēs uzdot jautājumus. – Tad tāda bija tava vēlēšanās! Tu teici, ka arī esot vēlējies kaut ko tikpat karsti, kā es šo darbu. Tu vēlējies būt Edilīnas šerifs!

Kolina smaids bija tik silts, ka Džemma paspēra soli viņam tuvāk. – Jā, – viņš klusi atbildēja. – Tev ir taisnība.

Ne viens, ne otrs nemanīja, ka telpas otrā pusē Džīna viņus vēro un izskatās sadrūmusi.