Читать книгу Vēlmju akmens - Džūda Devero - Страница 7

Doktors Edvards Bērdžess lēnām atvēra savas automašīnas durvis, nolika spieķi uz ietves un uzmanīgi sagrozījās, lai izkļūtu no kabīnes. Viņš saviebās no sāpēm, kad kājai nācās izturēt auguma svaru. Ar abām rokām atspiedies pret sēdekli, viņš tika ārā no auto. Kaimiņiene ielas otrajā pusē slaucīja savas mājas lieveni. Viņa pārtrauca darbu, līdzjūtīgi paskatījās uz vīrieti un pamāja sveicienu, un viņš vārgi pavicināja roku atbildei.

Smagi atspiedies uz spieķa, viņš aizslēdza automašīnu, bet pēc tam salīcis gāja uz priekšu pa ietvi. Lai atslēgtu durvis, viņam nācās atbalstīties pret aplodu. Kad tās beidzot bija vaļā, viņš vēlreiz pagriezās pret kaimiņieni un atkal pamāja ar roku. Kā jau viņš bija domājis, sieviete skatījās, vai kaimiņš droši ticis mājās.

Iegājis iekšā, doktors Bērdžess aizvēra durvis un uz mirkli atspiedās pret tām. Viņš skaļi nopūtās. – Vecā ziņkārīgā kuce, – vīrietis nomurmināja un iemeta spieķi garā, īpaši šim nolūkam paredzētā statīvā pie durvīm. Ar skaļu un nepatīkamu troksni tas iekrita vietā.

Vīrietis pieliecās, pacēla augšup bikšu staru un atsprādzēja zem ceļgala piestiprināto siksnu. To viņš uzsvieda uz spieķa. Kad tas bija paveikts, viņš izslējās, iztaisnoja plecus un izvingrināja kaklu. Pie sienas bija novietots skapis. Doktors Bērdžess devās pie tā un pa ceļam atpogāja kreklu. Viņš noņēma ap vidukli aplikto polsteri, kas radīja iespaidu par apaļīgu vēderiņu. To viņš nevērīgi nosvieda uz grīdas.

Pāris reižu viņš ievilka plaušās atspirdzinoša gaisa malkus, paberzēja ādu uz stingrā, gludā vēdera un atvēra skapi, lai ielietu sev kādu dzērienu. Ledus spainītis bija piepildīts, bet tas viņu nepārsteidza. Viņš iemeta pāris ledus gabaliņu glāzē un pielēja to līdz pusei ar trīsdesmit gadu izturētu skotu viskiju. Pēc tam viņš pagriezās un gaidīja.

Neglītais atpūtas krēsls – daļa no īrētās mājas mēbelēm – bija novietots ar priekšpusi pret sienu. Ne tā, kā to bija atstājis viņš.

– Vai tu slēpies? – viņš vaicāja, kad bija iedzēris malku viskija.

Krēsls tika pagriezts apkārt, un uz viņu raudzījās daiļā brāļameita. – Ko tu esi iekārojis tik ļoti, ka tā dēļ biji gatavs ierasties pat mazajā Edilīnā?

– Džīna, dārgumiņ, – viņš sacīja. – Vai tad šādi jāsasveicinās ar tēvoci?

– Vai tavējās? – Viņa ar pirkstu galiem pabungoja pa savu augšlūpu.

Viņš noņēma biezās, sirmās ūsas un nolika tās uz plaukta. – Vai esi paēdusi? Es varētu mums pagatavot…

– Es zinu, ko tu proti gatavot. Tu iemācīji arī mani, vai atceries? Kāpēc esi ieradies?

– Atbraucu apciemot tevi, – viņš atbildēja. – Kā klājas tavai mātei?

– Tik labi, cik vien iespējams pēc tā, ko tu viņai nodarīji.

– Džīna, Džīna, Džīna, – viņš noskandēja. – Kālab gan tu pret mani izturies tik naidīgi?

– Nezinu. Varbūt tas ir kaut kā saistīts ar to, kā tu uzlauzi mammas bankas kodus un iztīrīji pilnīgi visu. Divas reizes. Bet, iespējams, tas varētu būt tāpēc, ka mans tēvs kādā vakarā kopā ar tevi izgāja no mājas un tā arī nav atgriezies. Izvēlies pats.

Viņš paraustīja plecus. – Mēs par to visu esam runājuši arī agrāk, un man likās, ka tas nu ir palicis pagātnē. Ja runājam par tavu tēvu… viņam vienmēr piemituši bruņrupuča refleksi. Nekad neesmu varējis saprast, kā gan iespējams, ka viņš ir mans brālis. Man patiešām vajadzētu veikt DNS testu.

Džīna dusmīgi piecēlās no krēsla. – Vietējais šerifs ir man ļoti labs draugs. Man tikai jāpastāsta viņam par tevi, un viņš tevi izsviedīs ārā no šīs pilsētas.

– Draugs varbūt. Bet vairāk gan nekā tur nav, – tēvocis noteica, kad viņa virzījās uz ārdurvju pusi. – Man gadījās dzirdēt, ka nu jau vairākas dienas viņš ir gluži nešķirams no kādas jaunas, pievilcīgas sievietes, kura dzīvo viņa vecāku īpašumā. Patiesību sakot, kāds man pirms stundas parādīja viņus tajā… nu, kā to sauca? YouTube. Tas nu gan ir viens pretīgs izgudrojums. Tomēr man jāatzīst, ka ar patiesu baudu skatījos uz viņas neticami skaisto augumu. Un viņa izskatās tik ļoti jauna.

Džīnas zods saspringa. Viņa paraudzījās uz vīrieti. – Mēs ar Kolinu mīlam viens otru.

– Patiešām? – tēvocis vaicāja ar mākslotu smaidu sejā. Pat par spīti tam, ka tumšie mati bija nokrāsoti sirmi, viņš bija ļoti pievilcīgs vīrietis, kuram izdevies saglabāt slaidu augumu pat tagad, kad jau tuvojās piecdesmit. Džīnas tēva jaunākais brālis, kuru māte izlutinājusi un gluži vai dievinājusi. Vienmēr izpestījusi no visām nepatikšanām, kad viņš kļuva pieaudzis un sāka izkopt zagļa prasmes.

Platiem soļiem Džīna pāri istabai devās uz durvju pusi.

– Vai tevi interesē tas trasta fonds, no kura viņš pārtiek? – Tēvocis uzlika plaukstu uz Džīnas rokas, kura jau skāra durvju rokturi. Vīrieša vaibsti kļuva maigāki. – Vai tad tēvocis nedrīkstētu būt greizsirdīgs? – viņš vaicāja. – Kādreiz taču es biju galvenais vīrietis tavā dzīvē, bet tagad dzirdu, ka mana mīļotā brāļameitiņa ir kopā ar… – Viņš pasmaidīja. – Ar šerifu. Protams, ka celšu viņam neslavu, cik vien būs manos spēkos.

Džīna uz mirkli novērsās. Viņš varēja būt visai šarmants, ja vien pats to vēlējās. Turklāt viņu kopīgā vēsture bija ļoti bagātīga. Džīna patiešām vēlējās uzzināt, ko tēvocis dara Edilīnā. Vai atkal jau mēģina apkrāpt viņas māti, vai tagad viņam padomā kāds cits? Viņa zināja, ka dusmas nepalīdzēs uzzināt patiesību. Turklāt tieši viņš Džīnai iemācīja, kā apslēpt savas īstās jūtas. Džīna pagriezās un tik tikko manāmi uzsmaidīja.

Kad, pēc viņa domām, Džīna bija padevusies, tēvocis aplika roku viņai ap pleciem. Abi bija slaidi gara auguma cilvēki, un viņš bija tikai vienpadsmit gadu vecāks. Kamēr Džīnai vēl nebija desmit gadu, viņa domāja, ka tēvocis Eidrians ir asprātīgākais un gudrākais cilvēks pasaulē. Bija nepieciešami gadi, lai viņa saprastu patiesību. Viņš vienmēr kaut ko bija ieplānojis, un katrs viņa sacītais vārds bija meli.

– Nu taču, – viņš sacīja. – Veco labo laiku vārdā baudīsim kopīgu maltīti. Man vienmēr ļoti paticis saimniekot kopā ar tevi virtuvē.

Džīna piekrita, tomēr vienīgi tāpēc, ka vēlējās uzzināt, kas viņam padomā. Gatavojot maltīti – viss noritēja gludi, un viņi viens otram netraucēja, – viņa iesaistīja tēvoci sarunā. Džīna it kā stāstīja par savu dzīvi, taču patiesībā brīdināja viņu. Vēl tikai pirms dažiem mēnešiem, kad Edilīnā tika meklētas astoņpadsmitā gadsimta gleznas, pilsētiņa bija pilna ar FIB aģentiem. – Un tagad šeit dzīvo arī superdetektīvs, – viņa beigās piemetināja. To, ka Maiks Ņūlends lielāko daļu laika pavada Fortloderdeilā, viņa negrasījās pieminēt.

– Es zinu, – tēvocis sacīja, un tumši zilajās acīs iemirdzējās draiskas uguntiņas. – Džīna, dārgumiņ, lūdzu nomierinies. Es atbraucu šurp tikai tāpēc, lai satiktu tevi.