Читать книгу Sākt šajā brīdī - Debija Makombera - Страница 10

Libija ilgi un rūpīgi domāja, kā labāk runāt ar Lidiju Gecu. Ja Filips būtu ieradies sporta zālē nākamajā rītā, tas būtu palīdzējis. Bet viņa nebija, tāpēc nebija iespējas uzdot vēl kādu jautājumu. Robina mudināja Libiju iegriezties dzijas veikalā, cik drīz vien iespējams, un aprunāties ar Lidiju. Draudzenei jau viegli runāt. Viņai nevajadzēs skatīties acīs sievietei, kuru viņa tik tikko pazina, un atklāt, iespējams, satriecošas ziņas.

Visu pārdomājot, Libiju pārņēma arvien lielākas šausmas. Viņa soļoja šurpu turpu pa dzīvojamo istabu, skatoties pulkstenī ik pēc piecām minūtēm, līdz pulksten desmitiem, kad atvērās veikals “Labā dzija”.

Viņa atstāja dzīvokli kādu brīdi pirms desmitiem un nolēma iet kājām, cerot, ka izkustēšanās iedvesmos veiksmīgākam sarunas sākumam. Viņai bija jāatrod pareizie vārdi – ja tādi vispār eksistēja. – Lidij, tava trīspadsmitgadīgā meita varētu būt stāvoklī. – Kā gan lai pasaka kaut ko tādu?

Vēlēdamās novilcināt sarunu, Libija iegriezās ziedu veikalā “Zuzannas dārzs” un bez mērķa to izstaigāja. Ziedu smarža garastāvokli neuzlaboja, kā viņa bija cerējusi. Viņa pieķēra sevi domājam par ziediem, kurus tuvinieki un draugi bija atsūtījuši uz mātes bērēm. Pušķu bija tik daudz, ka daļu tēvs atdeva citiem. Libija izgāja no ziedu veikala, neko nenopirkusi.

Ieejot dzijas veikalā, ieskanējās zvaniņš virs durvīm. Lidijas sejā atmirdzēja viesmīlīgs smaids. Viņa bija tik jauks, laipns cilvēks, un Libija baidījās, ka jaunumi Lidiju satrieks.

– Libij, jauki tevi redzēt. Vai ir kāda problēma ar bērnu sedziņu, ko tu adi?

– Nē… nē. – Viņa pavērās apkārt. Lidija bija viena. Viņas māsa Mārgarita bija vai nu pie viņu mātes, vai ieradīsies vēlāk kāda cita iemesla dēļ.

– Cerēju, ka mēs varētu aprunāties, – Libija sacīja, izvairīdamās skatīties acīs. Balss skanēja klusu un par spīti visām pūlēm ļoti nedroši.

– Protams, Libij. – Draudzene aizveda viņu veikala dziļumā un automātiski ielēja katrai pa tasei kafijas.

– Melnu, pareizi?

– Pareizi. – Ak, cik ļoti viņai pietrūka saldā krējuma un cukura, bet atteikšanās no tiem bija daļa no plāna, kā nomest desmit liekās mārciņas.

Lidija pasniedza viņai krūzi, un abas apsēdās pie galda. – Pat nezinu, kā lai iesāk, – Libija sacīja, lūkodamās savā kafijā. – Es par to nerunātu, ja runa nebūtu par veselību un arī juridiska lieta, un, nu…

– Veselības un juridiska lieta? – Lidija pārjautāja. Tagad viņa arī izskatījās satraukta.

– Manuprāt, būs labāk, ja sākšu no sākuma, – Libija piedāvājā. Viņa centās domāt par labāko veidu, kā taktiski skart galveno tēmu, bet nekas nenāca prātā. Vienīgais veids, viņa nolēma, ir būt tik tiešai, cik vien iespējams.

– Jā, lūdzu, sāc no sākuma. – Lidija turēja kafijas krūzi abās rokās, it kā viņai vajadzētu pieturēties pie kaut kā stabila. – Atceries, kad es devos uz Sietlas slimnīcu kopā ar Keisiju un Avu pirms aptuveni pusotras nedēļas?

– Protams. Jūs aiznesāt cepurītes priekšlaikus dzimušajiem mazuļiem.

– Pareizi. Tur mēs liftā satikām dakteri Stounu.

– Ak jā. – Lidija nedaudz atplauka. – Glītais dakteris Stouns bija atstājis lielu iespaidu uz meitenēm.

– Viņš mani pazina, jo mēs trenējamies vienā un tajā pašā sporta zālē.

– Tā meitenes stāstīja.

Acīmredzot Libija bija pateikusi vairāk, nekā pati aptvēra.

– Nesen viņš lūdza iespēju aprunāties ar mani… privāti.

Lidija zinoši pasmaidīja. – Patiešām?

– Nedomā kaut ko tādu. Varu droši teikt, ka es personiski dakteri Stounu neinteresēju ne mazākajā mērā.

– Ai, Libij, vai tu jūties vīlusies?

– Nē, nepavisam ne. – Viņa pašūpoja galvu, nevēlēdamās novērsties no galvenās tēmas. – Lieta tāda, ka viņš uzskatīja šo sarunu par svarīgu, jo… – Iečirkstējās zvaniņš virs durvīm, norādot, ka Lidijai ir pircēja. Libija iekšēji novaidējās un piespieda sevi atlaisties krēslā. Viņas ķermenis bija sasprindzis kā karotājai, dodoties cīņā. Visas sajūtas bija saasinātas; dzīslās ātri un spēcīgi pulsēja adrenalīns.

Kamēr Lidija apkalpoja pircēju, ieradās Mārgarita. Libija jau bija pieradusi pie viņas strupajām manierēm un zināja, ka nevajag apvainoties. Viņa nojauta, ka zem raupjās ārienes slēpjas maiga dvēsele. Libija tāpat zināja, ka Mārgarita itin visā kaismīgi aizstāv māsu, un vēlējās, kaut varētu turpināt sarunu ar Lidiju divatā. Mārgaritai nepatiktu, ja viņa uztrauktu Lidiju.

– Sveika, Libij, – Mārgarita sacīja, noliekot somu mazajā birojā. Viņa atgriezās ar kafijas krūzi.

Lidija beidza apkalpot pircēju, un gandrīz uzreiz veikalā ienāca vēl kāds. Šaubīdamās Libija pārdomāja, vai nebūtu labāk ierasties citreiz. Tad viņa nolēma: tagad vai nekad – citādi viņa zaudētu drosmi.

Šķiet, Lidija jutās tāpat, jo lūdza māsu palīdzēt nākamajai pircējai. – Mums ar Libiju ir neliela saruna. Vai tu varētu mani aizvietot? – viņa vaicāja.

– Protams. – Mārgarita nolika kafiju sāņus un devās uz veikala priekšējo daļu.

– Labi, – Lidija sacīja, atkal ieņemot savu vietu. – Ko tu gatavojies sacīt?

Libija dziļi ievilka elpu un uz mirkli aizvēra acis. – Dakteris Stouns gribēja runāt ar mani pēc tam, kad bijis redzējis meitenes liftā, un viņš ir pārliecināts, ka viena no viņām ir stāvoklī.

– Kas? – Lidijas šokētā balss skaļi pārskanēja visu veikalu.

Mārgarita sastinga pusceļā, tāpat arī sieviete, kuru viņa apkalpoja. – Vai jums tur viss kārtībā? – Mārgarita jautāja.

– Viss ir labi, – Lidija nomurmināja. Viņas acis cieši skatījās Libijā. – Tas ir joks, vai ne?

Libija papurināja galvu. Nelabums vēderā atgriezās. – Es gribētu, lai tā būtu.

– Vai… vai tā ir Keisija?

– Nezinu, vai tā ir viņa vai Ava. – Libija labprāt būtu iepļaukājusi Filipu, ka viņš nebija izteicies skaidrāk. Dakteris bija pieņēmis, ka viņa atcerēsies meiteni, kura stāvēja viņam pa labi, vai arī tas bija viņai labajā pusē? Intuīcija teica priekšā, ka tā ir Ava, vienkārši pēc veida, kā viņa izturējās, bet viņa nevarēja būt droša. Viņa gandrīz pateica to skaļi, bet pārdomāja.

Viņa vienkārši nezināja.

Lidija bija nobālējusi. Viņa atbīdīja mīkstos, brūnos matus no pieres un atstāja roku tai piespiestu. – Breds kādu vakaru pieķēra Keisiju, kad viņa mēģināja slepeni izlavīties no mājas… Tā nebija pirmā reize. Mēs nezinām, kurp viņa dodas, un viņa mums nesaka.

Libijas vēders sažņaudzās milzu mezglā. Varbūt viņai nebija taisnība. – Kā ar Avu?

– Viņa ir jauka meitene, bet, cik esmu redzējusi viņas vecmammu, nu, teiksim tā, viņas dzīves apstākļi nav ideāli. Tā varētu būt viņa.

– Dakteris Stouns sacīja, ka Keisija vai Ava varētu pat nezināt par grūtniecību.

– Kā viņš var to zināt? Patiesībā tas ir tikai minējums, pareizi? – Lidija šķita pieķeramies iespējai, ka tā nav patiesība, bet viena liela kļūda.

Viņas šoks un neticība atspoguļoja Libijas pašas reakciju, kad Filips bija vērsies pie viņas. Noteikti tās bija tikai aizdomas, pārspīlētas bažas vai pārpratums. Abas meitenes bija tik mazas un naivas. Stāvoklī? Trīspadsmit gadu vecumā? Tas viņu šokēja un sadusmoja. Tomēr Libija nespēja ignorēt to, ko zināja, nevarēja izlikties, ka viņš maldītos. Viņš bija ārsts, nevis viņa.

– Neesmu pilnīgi pārliecināta, kā viņš to var zināt. Dakteris Stouns to neteica, bet viņš bija pietiekami noraizējies, lai vērstos pie manis. Man gribētos, lai es spētu to sīkāk izskaidrot… Filips… Mēs ar dakteri Stounu runājām tikai dažas minūtes, pirms viņu izsauca ārkārtas situācijas dēļ. Kopš tā laika neesmu viņu redzējusi un neesmu varējusi izjautāt.

Varbūt būtu bijis labāk uzgaidīt, bet visa šī lieta tik ļoti nomāca prātu, ka Libija nespēja to ignorēt vēl ilgāk. Kopš tikšanās ar Filipu viņa naktīs slikti gulēja.

Lidijai sāka trīcēt rokas. Ja Libija viņu pazītu labāk, viņa būtu pasniegusies pāri galdam un satvērusi Lidijas roku. Viņa gribēja to mierināt, dāvāt Lidijai pārliecību, ka viss būs labi, bet viņai pašai tās trūka.

– Kāpēc viņš to atklāja tev? – Lidija vaicāja.

– Dakteris domāja, ka viņa ir mana meita.

– Ak tā.

Zvaniņš iečirkstējās, pircējai atstājot veikalu. Pēc dažām sekundēm viņām pievienojās Mārgarita.

– Kas te notiek? – viņa pieprasīja paskaidrojumu. Libija ļāva atbildēt Lidijai.

Lidija ar nekustīgu seju palūkojās augšup uz māsu un sākumā neteica ne vārda. – Man tas jāpārdomā… Man jāparunā ar Bredu.

Mārgarita samiegusi acis, nopētīja Libiju. Pēc dažiem neveikliem mirkļiem viņa atkal atstāja abas divatā.

– Mēs ar vīru vēlējāmies adoptēt mazuli, – Lidija čukstēja. – Mums bija brīnišķīga sociālā darbiniece, un tad kādu vakaru viņa piezvanīja. Tā bija ārkārtas situācija, un viņa meklēja vietu, kur maza meitene varētu palikt tikai dažas naktis.

Libija pamāja. Viņa atminējās Keisijas stāstu par adoptēšanu.

– Mēs Keisiju iemīlējām. Breds, Kodijs un es nolēmām padarīt viņu par daļu no mūsu ģimenes. – Viņa apklusa un izskatījās tā, it kā tūlīt varētu sabrukt un izplūst asarās.

Libija gribēja kaut ko sacīt vai darīt, bet viņai nebija ne jausmas, kas tas varētu būt.

– Dienā, kad stāvējām tiesneša priekšā, lai pabeigtu adopcijas procesu, Keisija bija tik laimīga un satraukta, ka pieskrēja un apskāva tiesnesi. – Asara noritēja no viņas acs kaktiņa un lejup pa Lidijas seju. – Bet Keisija ieradās kopā ar savu pagātni…

Libija varēja tikai mēģināt to iztēloties.

– Pēdējie seši mēneši nav bijusi viegli, pusaudža vecums un visi tie hormoni, kas sāk trakot… Keisijai sākās mēnešreizes. – Lidija saknieba lūpas un piespieda pie tām pirkstus. Viņas plakstiņi aizvērās. Viņa dziļi ieelpoja un šķita aizturam elpu. Pār seju noripoja asaras.

– Lidij? – Libija jutās bezpalīdzīga. Viņa darītu visu iespējamo, lai padarītu notiekošo par neesošu. Viņa nekādā ziņā negribētu ievainot jauniegūtās draudzenes jūtas vai radīt problēmas viņas ģimenei.

Lidija norija kaklā sakāpušo kamolu un nočukstēja: – Es… es nezinu, vai Keisijai pagājušajā mēnesī bija mēnešreizes.

Libijas vēders sažņaudzās. – Viens no iemesliem, kāpēc es nolēmu kaut ko teikt, ir tāpēc, ka ir arī juridiskā puse.

Lidija stīvi viņā noskatījās. – Ko tu ar to domā?

– Ja… ja Keisija ir stāvoklī, jums nāksies noskaidrot, kurš ir tēvs. Ja viņš ir vecāks par astoņpadsmit gadiem, pēc likuma tā ir izvarošana. Būs jāierosina krimināllieta. Vai Keisijai ir puisis?

Lidija palocīja galvu. – Jā, ir.

– Cik vecs viņš ir?

– Es… nezinu. Domāju, viņi ir aptuveni viena vecuma.

Viņš ir vidusskolas jaunākajā klasē; viņi ir klasesbiedri.

– Trīspadsmit? – Libija nezināja, vai trīspadsmit gadus vecam zēnam var būt bērns – šādos jautājumos viņa bija pilnīgi nepieredzējusi.

– Bērni, kuri rada bērnus… – Lidija nočukstēja.

– Ko tu domā darīt? – Tā nebija viņas darīšana, Libija atskārta. Ja šajā sarežģītajā situācijā būtu nonākusi viņa pati, viņa nezinātu, kā rīkoties.

– Es… nezinu… Man jāaprunājas ar vīru.

Dzīvesbiedrs, kāds, ar kuru dalīties uzliktajos pārbaudījumos, kāds, ar kuru kopā raudāt un smieties. Libija no tā visa bija atteikusies, un kā vārdā? No otras puses, Džo un Libiju laulības pēdējos sešus mēnešus saistīja tikai nesaprašanās. Viņa visu dienu un bieži arī pēc darbdienas beigām smagi strādāja un, atgriezusies mājās, bija nogurusi. Džo labprātāk nodevās saviesīgai dzīvei nekā viņa. Nācis no lielas ģimenes, viņš bija pieradis, ka apkārt ir cilvēki. Tad vēl bija jautājums par bērniem. Viņai nekad nebija tam pieticis laika. Tomēr viņa joprojām šad un tad domāja par Džo. Viņa no sirds cerēja, ka bijušais vīrs ir laimīgs, un priecājās, ka viņš veiksmīgi veido savu dzīvi.