Читать книгу Sākt šajā brīdī - Debija Makombera - Страница 9

Tur viņš bija. Robina Hemlina iekoda apakšlūpā un darīja, ko varēja, lai padarītu rāmāku satraukto sirdi. Tiesnesis Rojs Bolingers bija ieradies uz vietējās Juridiskā atbalsta biedrības rīkotajām pusdienām labdarības līdzekļu vākšanai. Dabiski, viņa bija cerējusi to satikt, bet nevarēja zināt, vai viņš ieradīsies.

Robina bija apbrīnojusi Roju jau pirms vairākiem gadiem, kad viņi kopā strādāja pie kādas vēlēšanu kampaņas. Nesen viņa uzzināja, ka tiesneša sieva pirms diviem gadiem mirusi. Cik viņai bija zināms, Rojs ne ar vienu netikās. Robina neuzdrošinājās ievākt informāciju, baidoties, ka kolēģi varētu pamanīt viņas interesi. Līdz pat pēdējam laikam viņa bija Roju apbrīnojusi tikai no attāluma. Rojs bija ieturēts un godīgs, uzticams un laipns. Viņiem bija kopīgi arī daudzi politiskie uzskati.

Ak, viņa pilnīgi skaidri bija ieķērusies šajā vīrietī. Bet Robina gribēja izturēties vēsi. Bezrūpīgi. Tieša tuvošanās nebija viņas stilā. Būs jāizspēlē savas kārtis piesardzīgi, tā, lai citi nepamanītu. Parasti viņa būtu nosūtījusi dāsnu čeku Juridiskā atbalsta biedrībai un izvairījusies no dalības pusdienās. Vienīgais iemesls, kāpēc viņa ieradusies, bija iespēja un cerība satikt tiesnesi Bolingeru.

Ēdamistabas durvis vēl nebija atvērtas. Tiesnesis stāvēja rindā pie bāra, kur pasniedza kokteiļus. Starp viņiem bija trīs cilvēki. Divi no tiem, kuri atradās starp viņu un Roju, bija precēts pāris, kurus viņa nepazina. Abi aizrautīgi pļāpāja. Rojs pagriezās un paskatījās viņai garām, varbūt meklējot kādu. Viņš varēja būt sarunājis pavadoni šim vakaram. Vienīgais veids, kā to uzzināt, bija pavērot, vai viņš nopirks vienu dzērienu vai divus.

Vienu dzērienu.

Viņš pagriezās atpakaļ, pamanīja viņu un pasmaidīja.

Robina atsmaidīja pretī un pabrīnījās, cik smagi sitās viņas sirds, tomēr nesasprāga gabalos. Skatoties uz pasākuma programmu, ko bija saņēmusi pie ieejas, viņai trīcēja rokas. Vārdi skanēja neskaidri, mēģinot slēpt satraukumu.

– Labvakar, padomniec, – Rojs sacīja, apstādamies viņai blakus. Viņš turēja sarkanvīna glāzi. Pinot Noir, ja viņas minējums bija pareizs. Arī Robina labprāt baudīja vīnu, un vislabāk viņai garšoja Oregonas tuvumā esošās Villametas ielejas Pinot Noir.

– Sveicināti, tiesnesi Bolinger, – viņa sacīja, pūlēdamās izklausīties ikdienišķi. Viņš nebija satriecoši pievilcīgs vīrietis. Viņi bija līdzīga auguma, aptuveni piecas pēdas astoņas collas. Viņa mati bija pilnīgi sirmi un jau atkāpušies no pieres. Viņš bija saglabājis staltu stāju un, lai gan bija desmit gadus par viņu vecāks, izskatījās dzīvesspēka pilns un veselīgs. Robinai viņš šķita ļoti pievilcīgs.

Viņa nekad nebija bijusi tiesā, ko Rojs vadītu. Viņš neiztiesāja krimināllietas, lai gan viņu tiesas zāles bija vienā un tajā pašā Kingskauntijas tiesas spārnā. Viņi reizēm redzējās starp tiesas sēdēm.

– Neatceros, ka būtu agrāk jūs redzējis kādā no šiem pasākumiem, – Rojs sacīja, apstājies, lai patērzētu.

– Es… es nepiedalos bieži, lai gan atbalstu labdarību. – Robina nekad nebija bijusi čakla saviesīgu pasākumu apmeklētāja. Gluži tāpat kā draudzene Libija viņa bija salaulāta ar darbu tik stipri, ka ārpus tiesas ēkas viņai nebija īstas dzīves. Ģimene un draugi bija brīdinājuši, ka iztiesātās krimināllietas mainīs viņas personību. Kā gan citādi? Darbs ar noziedzniekiem neglābjami ietekmēja arī viņu. Viņa jutās bezspēcīga mainīt domāšanas veidu, un tomēr viņai bija nepieciešama kāda pārmaiņa… kaut kas vai kāds, kam pievērst uzmanību. Kāds, kas novērstu domas no nejaucībām, ar kurām katru dienu nācās saskarties tiesā. Kāds, kurš palīdzētu atcerēties, ka pasaulē pastāv arī labais, skaistais un mīlestība. Viņa atcerējās, kā savulaik bija smējusies kopā ar tiesnesi Bolingeru un cik pacilāta jutās pēc kopā pavadītā laika.

– Jauki jūs satikt.

– Jūs tāpat. – Viņa iedomājās pieminēt viņa sievu, pateikt, cik apbēdināta jutās, kad uzzināja par Bolingeras kundzes aiziešanu. Paldies Dievam, viņa sevi apturēja. Tas bija noticis pirms diviem gadiem, un līdzjūtības izteikšanai piemērotais laiks bija sen garām.

Rojs virpināja rokā vīna glāzes kājiņu. Robina vēroja viņa rokas. Labas rokas, viņa domāja. Ne lielas vai masīvas. Vienkārši vidusmēra, glītas rokas. Rojs nekad nebija viņai pieskāries, un Robina domāja par sajūtu, kāda būtu, ja viņa pirksti slīdētu pār viņas kailo ādu. Viņai nu gan ir bagāta iztēle! Tomēr doma šķita intriģējoša, un viņa nespēja to tik vienkārši izmest no prāta. Viņš sāka gatavoties promiešanai, un Robina izmisīgi meklēja kādu iemeslu, lai viņu atturētu. Tad viņai kas ienāca prātā.

– Tiesnesi Bolinger?

– Rojs.

– Roj, – viņa izlaboja. Tieši tā viņa domās teica, bet būtu bijis nepiedienīgi uzrunāt viņu bez tiesneša titula. – Man ir draudzene, ļoti laba draudzene, kura meklē darbu saistībā ar trasta fondiem un īpašumiem. Varbūt jūs zināt kādu firmu, kas meklē šādu darbinieku?

– Kur jūsu draudzene strādāja agrāk?

– Burkhart, Smith & Crandall.

– Ak jā, dzirdēju, ka viņiem nācies atlaist dažus lieliskus juristus. Cik žēl.

– Ļoti, – Robina piekrita. – Manu draudzeni sauc Libija Morgana. – Viņš sarauca uzacis, cenšoties atminēties šo vārdu.

– Elizabete Morgana, – Robina izlaboja, lai gan gandrīz visi sauca viņu par Libiju.

– Esmu dzirdējis par viņu. Viņai ir laba reputācija. Centīga darbiniece.

– Viņa ir vislabākā.

Viņš palocīja galvu un pacēla roku pie sejas, paradums, kuru viņa jau bija ievērojusi. Viņš tā rīkojās, kad domāja un apsvēra faktus. – Ļaujiet man ievākt informāciju, un es došu ziņu.

– Nespēju izteikt, cik ļoti viņa to novērtētu… Un es arī, protams.

– Jauki, ka jūs tā rūpējaties par draudzeni.

– Paldies. – Robina jutās vainīga. Vienīgais iemesls viņas jautājumam bija vēlme vīrieti aizkavēt.

Bija klāt viņas kārta pasūtīt dzērienu, un viņa izvēlējās Pinot Noir.

Rojs gatavojās aiziet, bet tad saminstinājās. – Jums garšo vīns?

– Ļoti garšo, īpaši no Villametes ielejas.

Viņš piešķieba galvu uz sāniem. – Man arī. – Izskatījās, ka viņš tūlīt apvaicāsies, vai viņa ir nogaršojusi kādas noteiktas darītavas ražojumu, kad kāds tiesnesi pasauca.

Rojs atvainojās. Viņa samaksāja par dzērienu un devās projām, bet sajūta bija tāda, it kā viņa soļotu pa mākoņiem.

Pusdienas šķita velkamies stundām ilgi. Runātāji bubināja bezgalīgi. Robina zināja, ka nespētu atcerēties nevienu vārdu. Rojam garšoja vīns, viņai arī. Robina prātoja, vai viņam patika sudoku mīklas, vai interesēja šahs. Īsās sarunas satraukta, viņa pat nespēja ēst. Blakus sēdošā sieviete, pavirši pazīstama advokāta sieva, mēģināja uzturēt sarunu, bet drīz atmeta šo mēģinājumu. Robinas prātu nodarbināja īsā saruna ar Roju. Viņa turpināja domāt par visu to, ko būtu varējusi pasacīt…

Robina devās projām no pusdienām, cik ātri vien varēja, un izsteidzās ārā. Joprojām bija gaišs, un, steidzoties uz automašīnu stāvlaukumu, viņa paņēma mobilo tālruni un kontaktu sarakstā atrada Libijas numuru.

– Sveika, kā iet? – Libija nebija no tiem, kam patīk runāt pa tālruni. Arī Robina ar pļāpāšanu neaizrāvās, bet abas runājās biežāk, kopš viņa bija pierakstījusies sporta zālē.

– Es ierunājos par to, ka tu meklē darbu, – Robina sacīja.

– Patiešām? – Draudzenes balss izklausījās cerīga.

Robinai nebija ne jausmas, vai no tā kaut kas iznāks. – Es runāju ar tiesnesi Bolingeru.

– Esmu dzirdējusi par viņu, – Libija sacīja.

Draudzenes priecīgais satraukums lika Libijai justies vairāk nekā mazliet vainīgai. – Vai tu pazīsti tiesnesi Bolingeru?

– Jā… domāju, ka pazīstu. – Libija vilcinājās, šķita, ka viņa skaita divi plus divi. – Kā tu viņu zini?

– Tiesā… mūsu tiesas zālēm ir kopīgs vestibils.

– Tu nodarbojies ar krimināllietām.

Tā bija fakta konstatācija, nevis jautājums.

– Vai vēlies, lai atsaucu savu lūgumu? – Robina iedzēla. Tagad viņa nožēloja, ka kaut ko pastāstījusi Libijai. Tā bija kļūda, bet viņa nespēja sevi apturēt. Patiesībā viņa bija gribējusi pateikt Libijai, ka beidzot ir runājusi ar vīrieti, par kuru slepenībā sapņojusi visus šos mēnešus.

– Tu aizgāji uz ziedojumu vākšanas pasākumu?

Robina to bija no rīta pieminējusi sporta zālē. Libija bija šķitusi pārsteigta, ka viņa nolēmusi piedalīties. Tāpat kā Robina Libija parasti pa pastu nosūtīja ziedojumu, un ar to arī pietika.

– Es tur biju, – Robina nomurmināja, vēlēdamās, kaut nebūtu atvērusi muti.

– Kā gāja?

– Kā jau gaidīju. Cālis un saldēti zirnīši pusdienās, garas runas, pamatīgs spiediens veikt ziedojumus.

– Mani pārsteidz, ka tu aizgāji.

Robina laida šo piezīmi gar ausīm, jo negribēja atklāt īsto pasākuma apmeklēšanas iemeslu.

Sekoja neveikla pauze, un Robina gatavojās sarunu beigt, kad ierunājās Libija.

– Vai drīkstu tev ko jautāt? – Draudzenes balss kļuva krietni zemāka, it kā viņu kaut kas uztrauktu.

– Atkarībā no tā, ko. – Ja Libija gribēja pratināt par Roju, šis temats neies cauri. Neviens nezināja, cik ļoti tiesnesis valdzināja Robinu. Nevienam tas nebija jāzina. Tā bija tikai viņas darīšana.

– Atceries, es tev sūtīju īsziņu par Filipu… Dakteri Stounu… kurš aicināja mani dzert kafiju?

– Skaistulis, – viņa jokoja.

– Nu, iemesls nebija tāds, kādu es biju iedomājusies.

– Ak tā? – Robina nezināja sarunas iznākumu un bija jutusi ziņkārību, bet domāja, ka Libija pati visu izstāstīs, kad būs tam gatava. Libija tikpat rūpīgi sargāja savu privāto dzīvi kā Robina pati.

– Viņš… gribēja man pastāstīt, ka viena no dzijas veikala meitenēm ir stāvoklī un to slēpj.

– Vai tiešām?

– Tiešām… Vai nu Lidijas meita, vai viņas draudzene.

Robinai uz mirkli apklusa. – Viņas taču ir bērni. – Viņa tās atcerējās redzējusi un domāja: ir jauki redzēt, ka divas mazas pusaudzes mācās adīt.

– Viņām ir trīspadsmit, – Libija sacīja.

Trīspadsmit? Nu, tas bija maz, bet nebūtu pirmā reize, kad viņa uzzina par kādu tik jaunu meiteni, kas ir stāvoklī. – Viņš nekonkretizēja, kura meitene? – Robina vaicāja.

Libija nopūtās. – Nē, viņu izsauca no kafetērijas kāda steidzama gadījuma dēļ. Viņam šķita, ka man vajadzētu zināt, bet es nezinu. Man ļoti patīk Lidija, bet es nezinu, vai man būtu kaut kas jāsaka.

– Vai tu gribētu, lai kāds tevi informē, ja tā būtu tava meita? – Draudzene vilcinājās.

– Es uzdevu sev šo pašu jautājumu un nolēmu, ka laikam gribētu gan. Izskatījās, ka viņam ir mazliet neērti par to runāt. Esmu pārliecināta, ka tas viņu nomocīja, citādi viņš to nebūtu pieminējis.

– Tad tāda arī ir atbilde, – Robina viņai sacīja. – Ja dakteris Stouns jutās spiests par to runāt, viņš to darīja, jo raizējās par pusaudzi.

Pēc brīža Libija piekrita. – Viņš uztraucās, ka meitene nesaņem pienācīgu medicīnisku aprūpi. Padomājusi par to, es sāku prātot, vai viņa vispār zina, ka ir stāvoklī.

– Tev varētu būt taisnība, – Robina piekrita un tad piebilda: – Tev jāparunā ar Lidiju.

Draudzene skaļi nopūtās. – Zinu… bet tā taču nav mana darīšana. Situācija ir neērta, jo īpaši tāpēc, ka es taču nezinu, kuru meiteni viņš domāja.

– Un ja padomā, ka meitenei ir tikai trīspadsmit gadu…

Robina centās atminēties, kāda viņa pati bija tajā vecumā – klusa un kautrīga, atturīga un čakla skolniece… Būtībā īsta nūģe. Ja abas dzijas veikala meitenes bija līdzīgas viņai tolaik, viņām nebūtu nekādas apjausmas par to, kas notiek ar ķermeni.

Pirms dažām nedēļām Robina bija tiesā, kurā apsūdzēta bija arī kāda vienpadsmit gadus veca grūtniece. Meiteni un viņas pusbrāli tiesāja par narkotiku tirdzniecību. Vienpadsmitgadīgā meitene liecināja pret savu pusbrāli, apgalvojot, ka viņš ir bērna tēvs un viņa tikusi izvarota. Pusbrālis apgalvoja, ka meitene to “gribējusi” un piedāvājusi savu ķermeni apmaiņā pret narkotikām. Atkarīga no kreka, stāvoklī un tikai vienpadsmit gadus veca. Ar tik kritiskām situācijām Robinai kā apsūdzības juristei bija jāsaskaras katru dienu. Kāds brīnums, ka viņai bija izveidojusies ciniska attieksme pret dzīvi? No tā nebija iespējams izvairīties, ja strādāja pie tādām lietām kā viņa.

– Nezinu, vai esmu īstais cilvēks, lai to uzņemtos, – Libija nomurmināja.

Robina, iegrimusi pati savās domās, bija zaudējusi sarunas pavedienu.

– Ja ne tu, kurš tad? – viņa vaicāja un strauji pārgāja pie nākamā jautājuma. – Cik labi tu pazīsti Lidiju?

– Ne pārāk… Domāju, ka nedaudz, – Libija sevi pārlaboja.

– Es to varētu izdarīt, bet gandrīz nemaz nepazīstu Lidiju, – Robina piedāvājās. – Es eju uz dzijas veikalu vienīgi tad, kad mammai jānopērk dzija. Un puse no tām reizēm, manuprāt, ir iemesla meklēšana.

– Iemesla meklēšana? – Libija pārjautāja.

– Jā, mana māte domā: ja es pietiekami bieži iegriezīšos dzijas veikalā, man iepatiksies adīt. Vari man ticēt, esmu pret to imūna. Tev un manai mātei tas der, bet es nepieskartos adāmadatām pat tad, ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība.

Robinas māte nesen bija apprecējusies ar savu skolas laika mīlu un pārcēlusies uz Floridu. Acīmredzot saulainajā štatā labi dzijas veikali bija reta parādība. Varbūt tas bija veids, kā Ruta uzturēja kontaktus ar meitu.

Robina zināja, ka uztvērusi māti kā pašu par sevi saprotamu. Tikai pēc tam, kad Ruta pārcēlās, Robina bija sapratusi, cik ļoti viņai bija paticis atrasties mātes tuvumā.

Ziemassvētkus viņa bija pavadījusi briesmīgi. Vienīgais tuvumā dzīvojošais radinieks bija divreiz šķīries brālis. Grants bija uzaicinājis viņu pusdienās sava dēla mājās, bet viņa šo ielūgumu nebija pieņēmusi.

Robina pārāk vēlu atskārta, ka māte ir viņas drošais enkurs. Libija savu māti bija zaudējusi jau pusaudzes vecumā. No koledžas gadu sarunām Robina zināja, ka pēc mātes nāves Libija jutās zaudējusi pamatu zem kājām, apmaldījusies emocionālu vētru plosītā jūrā. Drošībā viņa bija, tikai iegrimusi kādā grāmatā vai klausīdamās mūziku. Abas nodarbes palīdzēja paglābties no sāpēm par mātes zaudējumu un sajūtas, ka esi bārene.

Neilgi pēc drūmās Ziemassvētku dienas Robina bija sākusi nopietni domāt par savu nākotni. Viņa negribēja atkal palikt viena. Tāpat kā Libija Robina ilgojās pēc saknēm: vīra, bērniem, mērķa.

– Ceru, ka nelieku tev mesties uz ambrazūras, – Robina sacīja. Viņa neapskauda draudzeni par šādu uzdevumu. – Bet acīmredzami tev būs Lidijai jāizstāsta par visu šo lietu.

– Domāju, tev taisnība, – Libija nomurmināja, bet izklausījās, ka viņa būtu gatava darīt gandrīz jebko, lai izvairītos no šīs sarunas.

Robina sasniedza savu automašīnu un palika stāvam pie tās, apsverot, kā Libijai labāk runāt ar dzijas veikala īpašnieci. Ja viņa būtu tā, kurai jārunā ar Lidiju, kā viņa rīkotos? No prāta neizgāja vienpadsmitgadīgās meitenes situācija. Ja trīspadsmit gadus veca pusaudze bija stāvoklī, jautājums nebija saistīts tikai ar veselību. Svarīgi bija arī tas, vai bērna tēvs ir pilngadīgs. Tā varēja būt izvarošana. Nevarēja izslēgt nepieciešamību izvirzīt apsūdzību. Tikpat lielā mērā kā ētiska problēma tas varēja būt juridisks jautājums.

– Es gatavojos tikt līdz šīs lietas saknei. Ja kāds ir izmantojis šo meiteni… viņai vajadzīga palīdzība, – Libija sacīja.

– Arī es par to iedomājos, – Robina nočukstēja.

– Varu iedomāties, – Libija nomurmināja. – Ak, Robina, kas gan notiek ar mūsu pasauli?