Читать книгу Mana vīra sieva - Džeina Korija - Страница 6

Lilija

Lai nokļūtu līdz cietumam, ir jātiek līdz Apgabala metro līnijas galapunktam un vēl labu gabalu jābrauc ar autobusu. Maigi zaļā Apgabala metro līnija kartē man rada drošības sajūtu; tā nemaz nav līdzīga sarkanajai Centrālajai līnijai, kura ir bezkaunīga un biedējoši kliedzoša. Nu mans vilciens apstājas Bārkingas stacijā, un es sastingstu, caur lietus izraibinātajiem logiem pētīdama peronu un meklēdama kopš bērnības pazīstamas sejas. Nekā tāda tur nav. Tikai bariņš sagurušu, lietusmēteļos ģērbtām vārnām līdzīgu pasažieru un kāda sieviete, kura uzmana mazu puiku smalkā, pelēki sarkanā pelēkā skolas formastērpā.

Savulaik es netālu no šejienes vadīju parastu dzīvi. Domās es vēl aizvien redzu to māju: piecdesmitajos gados celtu, ar oļainu javu apmestu ēku, kurai bija prīmulu dzelteni logu rāmji, kas nepavisam nesaderējās ar kaimiņu mājas daudz tradicionālāko gaiši brūno krāsojumu. Es joprojām atceros, kā roku rokā ar māti rikšoju pa galveno ielu uz bibliotēku. Biedējoši skaidri atminos, kā tēvs man paziņoja, ka drīz man būs mazs brālītis vai māsiņa. Beidzot! Nu es varēju būt tāda pati kā pārējie klasesbiedri, tie, kuriem bija aizraujošas, trokšņainas, rosīgas ģimenes, kas tik ļoti atšķīrās no mūsu klusās trijotnes. Nez kāpēc man atmiņā ataust no rīta redzētās kaimiņienes – mazā, čīkstošā meitenīte tumši zilajā skolas formastērpā un viņas māte ar biezajām lūpām, melnajām matu krēpēm un nevainojami baltajiem zobiem. Viņas bija sarunājušās itāliski. Man gandrīz bija gribējies apstāties un pateikt viņām, ka nupat bijām pavadījuši medusmēnesi Itālijā.

Es bieži prātoju par citu cilvēku dzīvi. Ar ko nodarbojas tā skaistā sieviete? Varbūt viņa ir modele? Tomēr šodien es nekādi nespēju atvairīt domas par sevi. Par savu dzīvi. Kāda izveidotos mana dzīve, ja es būtu kļuvusi par sociālo darbinieci, nevis par juristi? Ja nu pēc pārcelšanās uz Londonu es kopā ar savu jauno dzīvokļa biedreni nebūtu aizgājusi uz to ballīti, kaut gan parasti nemēdzu tā darīt? Ja nu es nebūtu izlējusi vīnu uz gaiši brūnā paklāja? Ja nu tas laipnais, gaišmatainais vīrietis (”Sveika, mani sauc Eds!”) ar tumši zilo kravati un izglītota cilvēka balsi nebūtu palīdzējis man visu uzslaucīt, sacīdams, ka, pēc viņa domām, tas paklājs tik un tā ir bijis ļoti garlaicīgs un to ir vajadzējis atsvaidzināt. Ja nu es nebūtu tā piedzērusies (uztraukuma dēļ) un, kad viņš apvaicājās par manu ģimeni, nebūtu viņam pastāstījusi par sava brāļa nāvi? Ja nu šis jautrais vīrietis, kurš prata mani sasmīdināt un vienlaikus arī uzklausīt, jau otrajā tikšanās reizē nebūtu mani bildinājis? Ja nu viņa mākslinieciskā, īpašā pasaule (tik nepārprotami atšķirīga no manējās) nebūtu simbolizējusi glābiņu no visām manas pagātnes šausmām…

Vai tu man stāsti patiesību par savu brāli, cauri braucēju vārnu vāliem izlaužas manas mātes balss, ar neredzamu tauvu aizvelkot mani no Londonas uz Devonu, uz kurieni mēs pārcēlāmies divus gadus pēc Daniela uzrašanās. Es ietinos savā pieauguša cilvēka mētelī un izmetu viņas balsi ārā pa logu uz sliedēm. Nu man vairs nav tajā jāklausās. Esmu pieaugusi. Precējusies. Man ir kārtīgs darbs ar saviem pienākumiem. Ar pienākumiem, par kuriem man tagad vajadzētu domāt, nevis kavēties pagātnes atmiņās.

– Ir jāiztēlojas, par ko domā apsūdzības puse, – vecākais partneris vienmēr saka. – Jātiek viņiem vienu soli priekšā.

Sagrozījusies, lai mēģinātu izbrīvēt sev vietu starp diviem spēcīgu, pelēkās biksēs ģērbtu ceļgalu pāriem – pa vienam katrā mana sēdekļa pusē –, es atveru savu melno, piebāzto portfeli. Pārpildītā vagonā to izdarīt nemaz nav viegli. Ar roku aizsegusi lietas apkopojumu (mēs nedrīkstam publiskās vietā lasīt privātus dokumentus), es to aši pārskatu, lai atsvaidzinātu atmiņu.

KONFIDENCIALI

Lieta pro bono

Džo Tomass, 30 gadi, apdrošināšanas aģents. 1998. gadā apsūdzēts par to, ka nogalinājis 26 gadus veco Sāru Evansu, modes preču veikala pārdevēju un apsūdzētā draudzeni, iegrūžot viņu ar verdošu ūdeni pilnā vannā. Nāves iemesls: sirds mazspēja un stipri apdegumi. Kaimiņi liecinājuši, ka dzirdējuši niknu strīdu. Ievainojumi liecina par varmācīgu grūdienu.

Visbiedējošāk ir lasīt par ūdeni. Slepkavību vajadzētu veikt ar kaut ko nejauku, piemēram, ar asu nazi, akmeni vai indi, kā to darīja Bordžas, toties vannai vajadzētu būt drošai. Mierinošai. Kā zaļajai Apgabala metro līnijai.

Kā medusmēnešiem.

Vilciens dīvaini noraustās, un es uzgrūžos ceļgaliem vispirms kreisajā un tad arī labajā pusē. Mani dokumenti izkaisās pa slapjo grīdu. Šausmu pārņemta, es sāku tos uzlasīt, taču ir jau par vēlu. Labajā pusē esošo bikšu īpašnieks sniedz man lietas apkopojumu, taču viņa acis jau ir pārslīdējušas pār glīti uzdrukāto tekstu.

Mana pirmā slepkavības lieta, es vēlos paskaidrot. Kaut vai tikai tāpēc, lai aizgaiņātu viņa piesardzīgo skatienu. Taču tā vietā es pamatīgi nosarkstu un sagrūžu dokumentus atpakaļ somā, apzinādamās: ja te atrastos mans priekšnieks, es tiktu atlaista uz līdzenas vietas.

Pārāk drīz vilciens apstājas. Ir pienācis laiks izkāpt. Pienācis laiks mēģināt glābt cilvēku, kuru es jau neieredzu (tā vanna!), kaut gan viss, ko vēlos, ir atgriezties Itālijā. Vēlreiz izdzīvot mūsu medusmēnesi. Šoreiz visu izdarīt kā nākas.

Ikreiz, domājot par cietumu, esmu iztēlojusies kaut ko līdzīgu Koldicai. Ne jau nu garu piebraucamo ceļu, kas liek man atcerēties Eda vecāku milzīgo savrupmāju Glosteršīrā. Esmu tur bijusi tikai vienu reizi, tomēr ar to pilnīgi pietika. Tur valdīja stindzinošs aukstums, un runa šoreiz nav tikai par centrālapkures trūkumu.

– Vai esat pārliecināts, ka šī ir īstā vieta? – es noprasu taksometra šoferim. Viņš pamāj, un, kaut gan no aizmugures sēdekļa vīrieša seja nav saskatāma, var just, ka viņš smaida.

– To ieraugot, visi ir pārsteigti. Savulaik te bija privāts mājoklis, kamēr to nepārņēma viņas majestātes ieslodzījumu lietu dienests. – Tad šofera balss kļūst drūma. – Tagad tur sēž sasodītu vājprātīgo bars, un tas neattiecas tikai uz noziedzniekiem vien.

Es paliecos uz priekšu. Šis diezgan intriģējošais paziņojums ir izkliedējis manas raizes par to, vai es varēšu norakstīt izdevumos maksu par taksometru (izrādījās, ka ar autobusu nevar nokļūt pietiekami tālu). Protams, es zināju, ka Breikvilas cietumā atrodas daudzi psihopāti un cietuma specializācija ir psihologa konsultāciju sniegšana, tomēr kāda drusciņa tuvākas informācijas varētu man noderēt.

– Vai jūs runājat par darbiniekiem? – es riskēju pajautāt. Šoferis nosprauslojas. Mēs turpinām virzīties pa piebraucamo ceļu, garām ēkām, kas varētu būt vietējās pašvaldības mājas.

– Par ko gan citu? Kamēr manam svainim nebija gadījies nervu sabrukums, viņš te strādāja par uzraugu. Dzīvoja vienā no tām mājām.

Šoferis ar galvu pamāj uz pašvaldības māju pusi. Tad mēs nogriežamies gar nākamo līkumu. Kreisajā pusē slejas viena no skaistākajām ēkām, kādu esmu redzējusi. Tai ir burvīgi sīkrūšu logi. No ārpuses ēka ir apaugusi ar satriecošām, zeltaini sarkanām efejām. Pavirši minot, varētu teikt, ka tā ir būvēta deviņpadsmitā gadsimta sākumā. Tā patiešām asi kontrastē ar labajā pusē sarindoto moduļu māju virkni.

– Jums jāreģistrējas tur, – taksometra šoferis saka, rādīdams uz māju. Sāku rakņāties pa maku. Jūtu, ka man pieklātos iedot viņam dzeramnaudu, kaut vai tikai par visu papildu informāciju.

– Paldies. – Taksists izklausās pateicīgs, taču viņa skatiens ir nemierīgs. – Vai jums te kāds jāapciemo?

Es svārstos. Vai par to viņš mani uzskata? Par kādu no tām labajām sievietēm, kuras uzskata, ka viņu pienākums ir iedraudzēties ar šiem ļaundariem?

– Tā varētu teikt.

Vīrietis papurina galvu.

– Uzmanieties. Tie puiši… vai zināt, viņi te atrodas pamatota iemesla dēļ.

Tad viņš dodas prom. Noskatos, kā taksometrs aizslīd atpakaļ pa piebraucamo ceļu, atņemot man pēdējo saikni ar ārpasauli. Tikai tad, kad jau esmu sākusi soļot mājas virzienā, es saprotu, ka esmu aizmirsusi palūgt viņam kvīti par braucienu. Ja reiz es nevaru kaut ko tādu izdarīt pareizi, uz ko gan var cerēt Džo Tomass?

Un, daudz svarīgāk, vai viņš to ir pelnījis?

– Cukurs? Līmlente? Kartupeļu čipsi? Asi priekšmeti? – noskalda vīrietis aiz stikla sienas.

Pirmajā mirklī man šķiet, ka neesmu sadzirdējusi pareizi. Vēl aizvien nespēju atgūties pēc sava neparastā brauciena. Biju devusies uz skaisto māju, atvieglota, ka cietums galu galā nemaz nav tik biedējošs, bet, kad tur nokļuvu, kāds man lika iet atpakaļ pāri pagalmam, garām moduļu mājām, līdz pirmīt nepamanītai augstai sienai, kuras virspusē saritināta dzeloņstieple. Sirdij dobji pukstot, gāju gar sienu, kamēr nonācu pie nelielām durvīm. Zvanīt, bija norādīts uz plāksnītes pie sienas.

Paklausīju, sākdama elpot straujāk. Durvis automātiski atvērās, un es iekļuvu nelielā telpā, kas ļoti līdzinājās mazas iekšzemes lidostas uzgaidāmajai telpai. Viena tās mala bija atdalīta ar stikla paneli, pie kura es patlaban stāvu.

– Cukurs, līmlente, kartupeļu čipsi, asi priekšmeti? – vīrietis atkārto. Tad viņš paskatās uz manu portfeli. – Ja jūs to visu izņemsiet, kamēr neesat pārmeklēta, mēs varēsim ietaupīt laiku.

– Man nekā tāda nav… bet kāpēc ir svarīgi, lai man nebūtu pirmo triju lietu?

Manī ieurbjas viņa mazās, apaļās acis.

– No cukura viņi taisa dzeramo, bet ar līmlenti var jums aizlīmēt muti. Un kartupeļu čipsus var izmantot, lai viņus piekukuļotu vai iepatiktos vīriešiem. Ticiet man, tā jau ir gadījies. Vai tagad jūtaties apmierināta?

Vīrietis nepārprotami tā jūtas. Es pazīstu šādus cilvēkus. Viņi līdzinās manam priekšniekam. Viņi ir no tiem, kuriem sagādā baudu likt citiem justies neveikli. Viņam tas ir izdevies, tomēr kāds līdz šim nenojausts spēks manī modina apņēmību saglabāt mieru.

– Ja ar vārdu ”viņi” jūs apzīmējat ieslodzītos, tad diemžēl viņiem šoreiz nav paveicies, – es atcērtu. – Nekā no jūsu uzskaitītā man nav.

Viņš nomurmina kaut ko tādu, kas izklausās pēc ”sasodītie žēlsirdīgie advokāti”, un nospiež zvana pogu. Atveras kādas durvis, pa kurām iznāk apsardzes darbiniece.

– Paceliet rokas! – viņa pavēl.

Kārtējo reizi atceros lidostu, tikai šoreiz nekas nenopīkst. Domās uz īsu brīdi atminos Romu, kur mana sudraba aproce – Eda kāzu dāvana – iedarbināja trauksmes signālu.

– Lūdzu, atveriet portfeli.

Es paklausu. Tajā ir dokumentu žūksnis, mana kosmētikas somiņa un ledeņu paciņa.

Sieviete paķer kosmētikas somiņu un konfektes gluži kā tādas trofejas.

– Diemžēl tās mums nāksies konfiscēt, kamēr atkal nebūsiet iznākusi ārā. Un lietussargu arī.

– Lietussargu?

– To var izmantot kā ieroci. – Viņa runā strupi, tomēr balsī var saklausīt laipnību, kuras tik ļoti pietrūka vīram aiz stikla sienas. – Šurp, lūdzu.

Viņa ieved mani pa kārtējām durvīm, un es pārsteigta ieraugu visai jauku iekšpagalma dārzu. Vīri Robina Huda cienīgās zaļās treniņbiksēs un pieskaņotās jakās stāda puķes. Mana māte Devonā dara to pašu; iepriekšējā vakarā viņa man to pastāstīja pa telefonu. Pēkšņi man ienāk prātā: visā pasaulē dažādi cilvēki dara vienu un to pašu, tomēr apvienots darbs vēl nenozīmē, ka viņiem ir kaut kas kopīgs.

Viens no vīriem ātri paskatās uz ādas siksnu ap apsardzes vidukli. Pie tās ir piestiprināts atslēgu saišķis un sudrabaina svilpe. Kāds no tās būtu labums, ja šie vīri mestos mums virsū?

Mēs šķērsojam laukumu un nonākam pie vēl vienas ēkas. Mana pavadone paņem atslēgas, izvēlas vienu no tām un atslēdz durvis. Mēs ieejam kārtējā vestibilā. Mums priekšā ir vēl divas durvis. Dubultas durvis un dubultas restes, starp kurām ir aptuveni sprīdis. Viņa tās atslēdz un, kad esam izgājušas cauri, atkal aizslēdz.

– Uzmanīgi, neiespiediet pirkstus.

– Vai jums kādreiz uznāk šaubas, vai esat visu izdarījusi kā nākas? – es noprasu.

Viņa ieurbjas manī ar skatienu.

– Nē.

– Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem vienmēr jāatgriežas, lai vēlreiz pārbaudītu, vai viņu mājas durvis ir aizslēgtas, – es saku. Īsti nezinu, kāpēc. Varbūt man šķiet, ka šajā dīvainajā pasaulē, kurā esmu nonākusi, ir pienācis laiks nedaudz pajokot.

– Te visu laiku jābūt uzmanīgai, – viņa nosodoši attrauc. – Nāciet šurp.

Mums priekšā aizstiepjas gaitenis. Abās pusēs ir durvis ar uzrakstiem ”A spārns”, ”B spārns”, ”C spārns”.

Uz mūsu pusi nāk bariņš vīriešu oranžos sporta tērpos. Viens no viņiem, plikpauris ar spīdīgu galvvidu, pamāj apsardzei.

– Labrīt, jaunkundz.

Tad viņš sāk pētīt mani. Pārējie dara tāpat. Es nosarkstu. Karsti. Koši.

Nogaidu, kamēr viņi būs pagājuši garām.

– Vai tad viņi drīkst tā klaiņot apkārt?

– Tikai brīvās plūsmas laikā.

– Ko tas nozīmē?

– Tad, kad viņi iziet no sava spārna, lai dotos uz sporta zāli, kapelu vai mācību telpu. Tādā gadījumā nav nepieciešama tik liela pārraudzība kā tad, ja apsargi pavada katru ieslodzīto atsevišķi.

Man gribas pavaicāt, kas tā varētu būt par situāciju, taču tā vietā es izdzirdu sevi jautājam kaut ko citu. Daļēji uztraukuma dēļ.

– Vai viņi var izvēlēties kādas noteiktas krāsas apģērbu? Piemēram, to koši oranžo?

– Katrā spārnā tiek izmantota sava krāsa. Un neuzdodiet viņiem tādus jautājumus, citādi viņi nodomās, ka jūs par viņiem interesējaties. Daži no viņiem ir bīstami gudri. Ja neuzmanīsieties, viņi mēģinās panākt, lai jūs sākat izturēties tā, kā viņiem nepieciešams. Centīsies iedraudzēties ar jums, lai jūs nosvērtos viņu pusē vai zaudētu modrību. Nepagūsiet ne atjēgties, kad viņi jau sāks no jums izvilināt informāciju vai piespiedīs darīt kaut ko tādu, ko nevajadzētu.

Cik smieklīgi! Kāds idiots gan varētu uzķerties uz tāda āķa?

Mēs apstājamies. D spārns. Vēl vienas dubultas durvis un restes. Izeju tām cauri, un apsardze visu aizslēdz. Mums priekšā aizstiepjas plata eja. Tās abās pusēs ir kameras. Trīs vīrieši kaut ko gaida, it kā slaistītos pa ielu. Visi trīs mūs nopēta. Ceturtais ir uzgriezis mums muguru un cītīgi tīra akvāriju. Pēkšņi iedomājos, ka tas taču izskatās tik neiederīgi – slepkavas gādā par zivtiņām –, bet, pirms vēl esmu paguvusi kaut ko pavaicāt, mani jau ieved kabinetā pa kreisi.

Pie galda sēž divi jauni vīrieši. Abi izskatās gandrīz tādi paši kā tie gaitenī – ar īsi apgrieztiem matiem un ziņkārīgām acīm –, tikai šoreiz formastērpos. Es sajūtu, ka svārku josta griežas man viduklī, un kārtējo reizi nožēloju, ka Itālijā esmu ļāvusi sev vaļu. Vai medusmēnesī ir ierasts meklēt mierinājumu ēdienā?

– Advokāte pie Tomasa kunga, – mana pavadone paziņo, uzsvērdama pēdējo vārdu. Tas izklausās sarkastiski.

– Parakstieties šeit, lūdzu! – pavēl viens no darbiniekiem. Viņa skatiens aizslīd no mana portfeļa līdz krūtīm un atkal atpakaļ. Pamanu, ka viņam priekšā ir dzeltenās preses izdevums ar trūcīgi ģērbtas modeles fotogrāfiju. Tad viņš uzmet acis pulkstenim. – Jūs esat nokavējusies par piecām minūtēm.

Tā nav mana vaina, gribas iebilst, jūsu apsardze mani aizkavēja. Tomēr kaut kas liek turēt mēli aiz zobiem. Lai pataupītu spēkus svarīgākām lietām.

– Dzirdēju, ka Tomass pārsūdzējis savu lietu, – otrs darbinieks saka. – Daži nu gan nekad nepadodas, vai ne?

Aiz mums kāds pieklājīgi ieklepojas. Pie kabineta durvīm stāv stalts, tumšmatains gara auguma vīrietis ar īsu, kārtīgi apgrieztu bārdu – viens no tiem, kas gaidīja gaitenī. Viņš neblenž uz mani. Viņš viegli smaida. Viņš sniedz man roku un cieši saspiež manus pirkstu kauliņus. Es sev atgādinu, ka viņš ir profesionāls viltnieks. Un tomēr šis cilvēks neizskatās pēc klasiska cietumnieka. Vismaz ne tā, kā esmu iztēlojusies. Atšķirībā no cietuma darbinieka, kuram uz rokas ir zili sarkanas pūķa galvas zīmējums, viņam nav neviena redzama tetovējuma. Manam jaunajam klientam ir pulkstenis, kas izskatās dārgs, un nospodrinātas, brūnas kurpes. Tās izceļas starp pārējo ieslodzīto sporta apaviem un nesaderas ar viņa zaļo cietuma ietērpu. Man rodas sajūta, ka viņš ir vairāk radis valkāt žaketi un kaklasaiti. Tik tiešām, es pamanu, ka no obligātā kokvilnas džempera spraucas kārtīgi izgludināta, balta krekla apkaklīte. Viņa īsie mati ir glīti apgriezti, atklājot augstu pieri un tumšas uzacis. Viņa skatiens liecina, ka viņš ir piesardzīgs, cerību pilns un nedaudz satraukts. Kad viņš ierunājas, balss skan dobji. Viņš runā pārliecināti, taču ar akcentu, kas nav ne skarbs, ne izsmalcināts. Viņš varētu būt mans kaimiņš, vēl viens advokāts vai vietējā delikatešu veikaliņa īpašnieks.

– Es esmu Džo Tomass, – viņš saka, atlaizdams manu roku. – Paldies, ka atnācāt.

– Lilija Makdonalda, – es atbildu. Priekšnieks ir piekodinājis, lai nosaucu gan vārdu, gan uzvārdu. (”Kaut gan tev ir jāuzvedas atturīgi,” viņš sacīja, ”tu nedrīksti izrādīt pārākumu. Tas ir ļoti smalks līdzsvars, kas jāievēro gan advokātam, gan klientam.”)

Redzu, ka Džo Tomasa sejā parādās klusa apbrīna. Es vēlreiz nosarkstu, kaut gan nu jau vairāk no mulsuma, nevis no bailēm. Tajos retajos gadījumos, kad esmu izpelnījusies uzmanību, es nekad neesmu zinājusi, kā reaģēt. It īpaši tagad, kad tas ir tik acīmredzami nepiedienīgi. Man tā arī nav izdevies atbrīvoties no ņirdzīgās balss prātā, kas mani kaitina jau kopš skolas gadiem. Resnā Lilija. Milzene. Muca. Ņemot vērā to visu, es joprojām nespēju noticēt, ka man pirkstā ir laulības gredzens. Pēkšņi atmiņā ataust aina: Eds gultā mūsu medusmēnesī Itālijā. Caur glāsmaini baltajiem slēģiem ieplūst silti saules stari. Mans jaunais vīrs atver muti, lai kaut ko sacītu, un tad aizgriežas prom no manis…

– Nāciet man līdzi, – viens no apsargiem noskalda, un es atkal atgūstos.

Kopā ar Džo Tomasu aizsoļoju pa gaiteni. Garām vīriešiem, kuri vērīgi noskatās. Garām tam, kurš tīra zelta zivtiņu akvāriju ar rūpību, kas citos apstākļos varētu likties aizkustinoša. Uz telpu, pie kuras durvīm ir uzraksts ”Apmeklētājiem”. Tā ir maza. Pa aizrestoto logu var redzēt betonētu pagalmu. Telpā viss ir pelēks: galds, metāla krēsli tam abās pusēs, sienas. Ir tikai viens izņēmums: plakāts, kurā attēlota varavīksne. Zem tās ar lieliem, purpursarkaniem burtiem uzrakstīts vārds ”cerība”.

– Es būšu tepat aiz durvīm, – apsargs paziņo. – Vai neiebilstat?

Katrā viņa vārdā ir manāma nepatika. Šķiet, tā ir vērsta pret mums abiem.

– Cietuma darbiniekiem nepatīk advokāti, – priekšnieks mani bija brīdinājis. – Viņi domā, ka mēs jaucamies tur, kur nevajag. Tu jau saproti – mēs cenšamies izpestīt ieslodzītos pēc tam, kad policijai un prokuratūrai ir nācies liet asinis, sviedrus un asaras, lai viņus vispār dabūtu aiz restēm.

Jā, tas izklausās saprotami.

Džo Tomass jautājoši uzlūko mani. Es saņemu drosmi un arī paskatos uz viņu. Kaut arī esmu gara auguma, viņš ir garāks par mani.

– Sarunas parasti notiek cietuma darbinieku uzraudzībā, tomēr nav teikts, ka viņiem tās jānoklausās, – mans priekšnieks bija piebildis. – Ja telpā nav neviena cietuma darbinieka, ieslodzītie mēdz runāt atklātāk. Katrā cietumā tas ir citādi. Ir vietas, kur šādas iespējas nemaz nav.

Šajā cietumā ir.

Jā, es iebilstu, man gribas teikt, lūdzu, palieciet tepat kopā ar mani.

– Ļoti labi, paldies.

Tā nav mana balss. Te runā kāda drosmīgāka, vairāk piedzīvojusi sieviete.

Izskatās, ka cietuma darbinieks grasās paraustīt plecus, kaut gan patiesībā viņš to nemaz nedara.

– Kad būsiet beigusi, pieklauvējiet pie durvīm.

Tad viņš mūs atstāj.

Divatā.