Читать книгу Mana vīra sieva - Džeina Korija - Страница 8

Lilija

apelācija

apelēt

appelēt

Džo Tomass sēž man priekšā un raksta uz papīra lapas. Es atglaužu matus, kas parasti ir aizlikti man aiz ausīm, cenšos izlikties nemanām kāpostu smaku, kas ieplūst no gaiteņa, un vēlreiz paskatos uz šiem trim vārdiem uz galda starp Džo Tomasu un mani. Valdzinošais vīrietis, ar kuru iepazinos pirms stundas, ir pagaisis. Šis cilvēks nav bildis gandrīz ne vārda. Nu viņš noliek pildspalvu, it kā gaidītu, ka es sākšu runāt. Viņš ir apņēmies panākt, lai es spēlēju saskaņā ar viņa noteikumiem.

Jebkuram citam tas varētu likties biedējoši, taču man labi noder bērnības pieredze. Kad Daniels vēl bija dzīvs (man vēl aizvien ir jāpiespiežas, lai izrunātu šos vārdus), viņš mēdza rakstīt vārdus un frāzes visdažādākajos veidos. Otrādi. No otra gala. Nepareizā secībā.

Mana māte teica, ka viņš nespējot novaldīties, taču es zināju, ka viņš spēj gan. Kad mēs palikām divi vien, mans brālis rakstīja normāli. Tā ir spēle, sacīja viņa draiski mirdzošās acis. Pievienojies man! Mēs pret viņiem!

Šobrīd man ir aizdomas, ka Džo Tomass ar mani rotaļājas. Negaidot mani pārņem reibinoša spēka apziņa. Viņš nav izvēlējies īsto. Es zinu visus viņa trikus.

– Apelācija, – es saku strupi un skaidri. – To var iztulkot dažādi, vai ne?

Džo Tomass sāk klaudzināt papēžus. Tap, tap. Tap, tap.

– Pilnīgi pareizi. Bet ne jau visi tā domā.

Viņš aprauti iesmejas. Sausi. It kā tie, kuri tā nedomātu, dzīvē būtu palaiduši garām kaut ko svarīgu.

Interesanti, kurš ir pielicis pie sienas to purpursarkano plakātu par cerību? Varbūt kāds labu gribošs cietuma darbinieks? Vai arī kāds uzmācīgi labvēlīgs cietuma apmeklētājs?

Es pamazām sāku aptvert, ka cietumā var sastapt visdažādākos ļaudis.

Piemēram, tādus kā mans klients.

Arī man pašai noderētu kāda drusciņa cerības. Uzmetu skatienu saviem dokumentiem.

– Parunāsim par kaut ko citu. Ziņojumā teikts, ka no verdošā vannas ūdens jūsu draudzenei ir nolobījusies āda.

Džo Tomasa seja joprojām ir nekustīga. Ko gan es biju cerējusi ieraudzīt? Viņš noteikti jau ir pieradis gan pie apsūdzībām, gan pie pārmetumiem. Tieši tāda ir šī konkrētā cietuma iezīme. To varētu dēvēt arī par diskusiju. Psihologi runā ar cietumniekiem par to, kāpēc viņi izdarījuši noziegumus. Ieslodzītie tiek sadalīti grupās un apspriež to pašu. Izvarotājs grib zināt, kāpēc kāds cits pārgriezis mātei rīkli. Otrs izprašņā pirmo par to, kāpēc viņš piedalījies trīspadsmitgadīgas meitenes grupveida izvarošanā.

Mans priekšnieks to visu stāstīja ar lielu prieku. Gandrīz vai tā, it kā vēlētos mani iebiedēt. Un tomēr es tagad atrodos šeit, cietumā, un jūtu, kā mani pamazām pārņem nelūgta ziņkāre. Kāpēc Džo Tomass ir nogalinājis savu draudzeni vannā ar verdošu ūdeni?

Ja vien tas patiešām ir noticis.

– Pārrunāsim apsūdzības argumentus no jūsu tiesas prāvas, – es saku.

Viņa seja ir tik vienaldzīga, it kā mēs grasītos pārskatīt iepirkumu sarakstu.

Uzmetu skatienu savām piezīmēm. Vairāk gan tāpēc, lai izvairītos no vīrieša drūmā skatiena, nevis tādēļ, lai kaut ko atsvaidzinātu prātā. Labam juristam ir vajadzīga fotogrāfiskā atmiņa; es spēju atcerēties katru sīkumu. Gadās brīži, kad es to nožēloju, taču tagad tas ir būtiski svarīgi.

– Jūs sākāt dzīvot kopā ar Sāru dažus mēnešus pēc tam, kad iepazināties ar viņu vietējā krodziņā. Viņas draugi tiesā apgalvoja, ka jums attiecībās esot gājis kā pa kalniem. Abi viņas vecāki liecināja, ka viņa esot stāstījusi par jūsu valdonīgumu un viņiem esot bijis bail, ka jūs varētu nodarīt viņai pāri. Policijas ziņojumā ir apstiprināts, ka Sāra par jums ir uzrakstījusi iesniegumu pēc tam, kad jūs viņu nogrūdāt pa pagalma puses kāpnēm un salauzāt viņai labo plaukstas locītavu. Vēlāk viņa šo iesniegumu atsauca.

Džo Tomass aši pamāj.

– Tieši tā. Viņa nokrita, jo bija dzērusi, kaut gan bija apsolījusi, ka vairs to nedarīs. Sākumā Sāra visu vainu uzvēla man, jo negribēja, lai viņas ģimene uzzinātu, ka viņa atsākusi dzert. – Viņš parausta plecus. – Dzērāji mēdz būt briesmīgi meļi.

It kā es to nezinātu.

– Bet arī jūsu iepriekšējā draudzene apgalvoja, ka jūs esot viņu vajājis.

Viņš izgrūž aizkaitinājuma pilnu skaņu.

– Es to gan nesauktu par vajāšanu. Es tikai dažas reizes viņu izsekoju, lai pārliecinātos, vai viņa patiešām dodas tur, kur bija solījusies būt. Turklāt viņa atsauca savu iesniegumu.

– Tāpēc, ka jūs viņai piedraudējāt?

– Nē. Viņa saprata, ka es viņai sekoju vienīgi tādēļ, ka raizējos par viņu. – Džo Tomass neizteiksmīgi uzlūko mani. – Un vispār drīz vien pēc tam es viņu padzinu.

– Kāpēc?

Vīrieša ciešais skatiens jautā: vai tad tas nav pašsaprotami?

– Viņa man pārstāja patikt, jo negribēja dzīvot saskaņā ar maniem noteikumiem.

Īsts kontroles fanātiķis.

– Un tad jūs iepazināties ar Sāru.

Viņš pamāj.

– Pēc gada un divām dienām.

– Izskatās, ka jūs par to esat ļoti pārliecināts.

– Es labi atceros skaitļus un datumus.

Viņš to nesaka bezkaunīgi. Tas drīzāk ir apgalvojums, tik pašsaprotams, ka to pat nav jēgas pieminēt.

Es turpinu:

– Tovakar, kad viņa gāja bojā, jūsu kaimiņi apgalvoja, ka dzirdējuši kliedzienus.

Džo papurina galvu.

– Tas Džonsu pāris? Tie abi par mums būtu gatavi pateikt jebko. Tolaik es savu advokātu par to jau brīdināju. Kad bijām ievākušies tajā dzīvoklī, mums ar viņiem sākās nebeidzamas problēmas.

– Tātad jūs domājat, ka viņi meloja? Kāpēc viņiem vajadzētu tā darīt?

– Kā lai es zinu, kas viņiem padomā? Kā jau teicu, mēs nesatikām. Viņu televizors skanēja pārāk skaļi. Mums nekad nebija miera. Mēs sūdzējāmies, taču viņi nemaz neklausījās. Un vecajam Džonsam nepatika mani pārmetumi par viņa dārzu. Tas bija tik nolaists! Tas nelāgi ietekmēja mūsu dārzu, un atļaušos piebilst, ka es to uzturēju nevainojamā kārtībā. Pēc tam viņi sāka izturēties patiešām nejauki. Sāka mums draudēt. Meta mums dārzā atkritumus. – Viņš sakniebj lūpas. – Starp citu, apsūdzēt mani slepkavībā – tas jau bija par daudz.

– Un kā tad ar jūsu pirkstu nospiedumiem uz boilera? – es norādu uz attiecīgo vietu ziņojumā. – Apsūdzības puse apgalvoja, ka jūs esot uzgriezis maksimālo ūdens temperatūru.

Viņa tumšās acis pat nepamirkšķina.

– Es savam advokātam toreiz jau teicu. Vai tiešām man tas atkal jāatkārto? Signāllampiņa nemitīgi izdzisa, un man visu laiku vajadzēja to ieslēgt no jauna. Protams, ka uz boilera bija mani pirkstu nospiedumi.

– Kā tad Sāra nomira, ja jūs viņu nenoslepkavojāt? Paskaidrojiet, no kurienes radās viņas zilumi.

Viņš sāk klusi un ritmiski bungot ar pirkstiem pa galdu. – Paklau, es jums pastāstīšu, kā tieši tas notika, bet jums ir jāļauj, lai es to daru tā, kā gribu.

Kļūst skaidrs, ka šis vīrietis vēlas visu kontrolēt. Es kādu laiku varētu ļaut viņam to darīt, lai redzētu, ko man šādi izdosies noskaidrot.

– Labi.

– Sāra bija aizkavējusies darbā. Kad viņa pārnāca, bija jau divas minūtes pāri astoņiem. Parasti viņa ieradās mājās sešos. Precīzi sešos.

Nespēju novaldīties un iejaucos:

– Kā jūs to tik labi zināt?

Džo Tomasa sejas izteiksme liecina, ka nupat esmu pateikusi kaut ko ļoti muļķīgu.

– Tāpēc, ka viņai bija vajadzīgas precīzi vienpadsmit minūtes, lai pārnāktu mājās no darba. Kad sākām dzīvot kopā, tas bija viens no iemesliem, kuru dēļ es viņu pamudināju sākt tur strādāt. Tas bija izdevīgi.

Es atkal atceros Sāras biogrāfiju. Modes preču pārdevēja. Šie vārdi rada stereotipisku ainu. Es tūlīt norāju sevi. Es neesmu tipiska advokāte. Eds nav tipisks reklāmas darbinieks. Un Džo? Vai viņš ir tipisks apdrošināšanas aģents? Īsti nezinu. Vismaz skaitļu jomā viņš patiešām ir ļoti precīzs.

– Turpiniet, – es mudinu.

– Viņa bija piedzērusies. To varēja skaidri redzēt.

– Kādā ziņā?

Vēl viens skatiens, kas jautā: vai jūs esat stulba?

– Sāra gandrīz nespēja nostāvēt kājās. Viņa smirdēja pēc vīna. Izrādījās, ka viņa bija izdzērusi arī puspudeli degvīna, taču to ir grūti saost.

Es ieskatos lietā. Džo Tomasam ir taisnība. Alkohola līmenis Sāras asinīs ir bijis augsts. Tomēr tas nav pierādījums, ka viņš šo sievieti nav nogalinājis.

– Un tālāk?

– Mēs sastrīdējāmies, jo viņa bija pārnākusi vēlu. Kā jau allaž, biju pagatavojis vakariņas. Lazanju ar ķiploku, bazilika un tomātu mērci. Tobrīd tā jau bija nejauki sakaltusi. Tāpēc mēs saķildojāmies. Jā, es atzīstu, mēs runājām skaļi, taču nekādas kliegšanas nebija, kaut gan kaimiņi tā apgalvo. – Džo seja riebumā saviebjas. – Un tad viņa pievēma visu virtuves grīdu.

– Tāpēc, ka bija piedzērusies?

– Vai tad cilvēki tā nedara, ja ir pārāk daudz izdzēruši? Pretīgi. Izskatījās, ka pēc tam Sārai kļuva labāk, taču viņa bija viscaur notriepusies ar vēmekļiem. Es liku viņai nomazgāties vannā. Pateicu, ka salaidīšu tur ūdeni, kā jau vienmēr mēdzu darīt, bet viņa par to negribēja ne dzirdēt. Viņa aizcirta durvis man deguna priekšā un ieslēdza vannas istabas radio. ”Radio 1”, savu mīļāko radiostaciju. Es ļāvu viņai rīkoties un gāju sakopt virtuvi.

Es iejaucos:

– Vai tad jūs nemaz neuztraucāties par to, ka viņa, būdama piedzērusies, vannā bija palikusi viena?

– Sākumā ne. Kā jau nupat teicu, izskatījās, ka pēc izvemšanās viņai bija kļuvis labāk, viņa vairs nebija tik apreibusi, un ko gan es vispār varēju darīt? Man bija bail, ka viņa atkal varētu uzrakstīt iesniegumu policijai. Sārai mēdza būt ļoti bagāta iztēle.

– Kurā brīdī jūs aizgājāt viņu apraudzīt?

– Aptuveni pēc pusstundas es patiešām sāku uztraukties. Vairs nevarēja dzirdēt, kā Sāra šļakstinās, un, kad pieklauvēju, viņa neatsaucās. Tā nu es gāju iekšā. – Džo seja kļūst neizteiksmīga. – Un tad es viņu atradu. Gandrīz nepazinu, kaut gan viņa gulēja ar seju uz augšu. Viņas āda bija sarkani violeta. Tumši sarkana un sarkani violeta. Vietām tā bija nolobījusies. Uz tās bija milzīgas čulgas.

Es negribot nodrebinos.

Džo uz brīdi apklust. Es nopriecājos par šādu atelpu.

– Viņa noteikti bija paslīdējusi un iekritusi vannā. Un ūdens bija tik karsts, – viņš turpina. – Pat pēc trīsdesmit minūtēm tas bija daudz karstāks, nekā varētu domāt, un es nespēju pat iztēloties, kāds tas varētu būt bijis, kad viņa iekrita vannā. Celdams Sāru ārā, es applaucējos. Mēģināju viņu atdzīvināt, taču es nekad neesmu mācījies sniegt pirmo palīdzību. Es nezināju, vai rīkojos pareizi, tāpēc piezvanīju uz 999.

Šos pēdējos vārdus Džo Tomass izrunā vienmērīgi un rāmi. Viņš nav satraukts, bet nav arī pilnīgi vienaldzīgs. Drīzāk kā cilvēks, kurš mēģina savaldīties.

– Policija apgalvo, ka viņu ierašanās brīdī jūs neesot izskatījies pārāk izmisis.

Viņš atkal ieskatās man acīs.

– Cilvēki izrāda emocijas visdažādākajos veidos. Kā gan var apgalvot, ka tas, kurš visskaļāk vaimanā, jūtas visnelaimīgākais?

Te nu viņam ir zināma taisnība.

– Es jums stāstu patiesību, – Džo stingri piebilst.

– Bet zvērinātie atzina jūs par vainīgu.

Var manīt, ka vīrietis saspringst.

– Viņi visu pārprata. Mani advokāti bija idioti.

Uz mani ņirdzīgi raugās plakāts par cerību.

– Pārsūdzēt lietu parasti var tikai tad, ja uzrodas jauni pierādījumi. Viss, ko jūs man sakāt, jau ir atrodams lietas materiālos. Pat tad, ja jūsu stāsts ir patiess, mēs to nekādi nevaram pierādīt.

– Zinu.

Pamazām sāku zaudēt pacietību. – Tātad jums ir jauni pierādījumi?

Vīrietis cieši skatās manī.

– Jūsu pienākums ir tos atrast. – Viņš atkal paņem pildspalvu un sāk rakstīt vienu un to pašu vārdu.

– Tomasa kungs, vai jums ir jauni pierādījumi?

Viņš turpina rakstīt. Vai tā ir kaut kāda norāde?

– Un kā jūs domājat?

No aizkaitinājuma esmu gatava eksplodēt, tomēr nogaidu. Klusēšana ir vēl viens triks, ko esmu iemācījusies no sava brāļa.

Var dzirdēt, kā vienmērīgi tikšķ pulkstenis, kuru pirmīt neesmu pamanījusi. Zem tā ir ar roku uzrakstīta zīmīte: neaiztikt. Nespēdama novaldīties, es aprauti nosprauslojos smieklos. Ar to pietiek, lai kliedētu klusumu.

– Iepriekšējo pulksteni nozaga viens no vīriem. – Var skaidri manīt, ka arī Džo Tomass ir uzjautrināts. – Viņš to izjauca, lai redzētu, kā tas darbojas.

– Vai viņam izdevās? – es jautāju.

– Nē. Pulkstenis bija pagalam. – Vīrieša seja atkal nocietinās, un viņš ar pirkstu pārvelk sev pār rīkli. – Kaput.

Ir skaidrs, ka ar šo kustību viņš vēlas mani iebiedēt. Viņam tas izdodas, tomēr kaut kas manī ietiepīgi mudina neko neizrādīt. Piesardzīgi paskatos uz papīra lapu, kas nolikta uz rakstāmgalda. Ko īsti nozīmē tas, ko viņš tur uzrakstījis?

– Rūperts Brūks. – Džo to pasaka tā, it kā šis vārds būtu pašsaprotams. – Jūs taču zināt. ”Vai launagā mums medus būs?” Baznīcas zvani, kas skan pār ciema laukumu, un tā tālāk.

Esmu pārsteigta.

– Jums patīk kara laika dzejnieki?

Džo parausta plecus un pa logu paskatās uz pastaigu laukumu.

– Es taču viņus nepazīstu, vai ne? Kā es varu zināt, vai viņi man patīk? Tomēr es spēju nojaust, kā viņi jutās.

– Kā tad?

Viņa seja strauji pavēršas pret mani.

– Jūs neesat pietiekami labi sagatavojusies, vai ne, Holas jaunkundz?

Es sastingstu. Vai tad viņš nav dzirdējis, kā es sevi nosaucu par Liliju Makdonaldu? Un kā viņš zina, ka Hola ir mans pirmslaulību uzvārds? Pēkšņi atceros Eda silto roku, kas pie altāra bija saņēmusi manu plaukstu. Mūsu tikšanās ir norunāta pirms manām kāzām, tātad varbūt Džo Tomasam ir pateikts mans iepriekšējais uzvārds. Varbūt viņš nemaz neklausījās, kad es nosaucu savu vārdu. Uzmācīga intuīcija mudina mani šobrīd nemēģināt viņa sacīto precizēt, jo tā būs drošāk. Pārlabošana varētu atstāt nelāgu iespaidu. Turklāt mani vairāk uztrauc norāde uz nepietiekamu sagatavošanos. Ko es esmu palaidusi garām? Mans priekšnieks nerimst mums visiem atkārtot, ka advokāts nevar atļauties kļūdīties. Līdz šim viss ir noritējis labi. Es neesmu tāda kā viens no tiem jaunajiem advokātiem, kurš tika pieņemts darbā tai pašā mēnesī un tad atlaists, jo nebija vajadzīgajā laikā iesniedzis pārsūdzības prasību.

– Savās piezīmēs jūs to neatradīsiet, – viņš piebilst, redzēdams, ka es uzmetu tām skatienu, – taču biju cerējis, ka jūs būsiet uzrakusi kaut ko vairāk. Padomājiet. Kara laika dzejnieki. Ko viņiem nācās pārdzīvot? Kā viņi uzvedās, pārnākuši no kara?

Es jūtos kā neattapīga studente universitātes viktorīnā.

– Šoks, – es saku. – Daudzi no viņiem pārstāja runāt posttraumatiskā stresa dēļ.

Viņš pamāj.

– Turpiniet.

Izmisīgi pūlos atcerēties kaut ko no vidusskolas kursa.

– Daži no viņiem kļuva varmācīgi.

Džo Tomass atgāžas krēslā un sakrusto rokas uz krūtīm. Viņš apmierināti smaida.

– Tieši tā.

Es neko nesaprotu.

– Bet jūs taču neesat dienējis armijā.

– Neesmu.

– Kāpēc tad jūs nogalinājāt savu draudzeni?

– Labs mēģinājums. Es paziņoju, ka neesmu vainīgs. Vai atceraties? Zvērinātie kļūdījās. Tieši tāpēc es gribu pārsūdzēt lietu. – Viņš iebaksta manās piezīmēs ar garu mākslinieka pirkstu, kas nesaderas ar viņa iespaidīgo augumu. – Tas viss ir tur rakstīts. Protams, izņemot šo vienu papildu norādi. Tagad viss ir jūsu ziņā.

Pret grīdu noskrapst krēsls. Džo Tomass negaidot pieceļas. Uz mirkli man noreibst galva. Mute kļūst sausa. Kas īsti notiek? Es saprotu vienīgi to, ka šīs ļoti tumšās, gandrīz melnās acis mani gandrīz vai caururbj. Tās zina, kas manī notiek. Tās redz visu, ko Eds nav pamanījis.

Vissvarīgākais – tās mani nenosoda.

Viņš paliecas man tuvāk. Es sajūtu viņa smaržu. Tā ir nenosakāma. Viņš nesmaržo pēc priežu vai citronu odekolona kā mans vīrs. Drīzāk pēc mežonīga, samirkuša, ar zemi notraipīta dzīvnieka. Savādi, taču man aizraujas elpa.

BLĪKŠ!

Es satrūkstos, un viņš tāpat. Mēs apstulbuši paskatāmies uz logu, no kura ir nācis šis troksnis. Pie pašas rūts gaisā ir sastindzis liels, pelēks balodis. Vieglajā vējā noplīvo balta spalva; putns noteikti ir ietriecies stiklā. Brīnumainā kārtā tas tomēr aizlido.

– Dzīvs, – Džo Tomass strupi nosaka. – Iepriekšējais nositās. Varētu domāt, ka viņiem vajadzētu baidīties no restēm, vai ne? Tomēr rodas sajūta, ka viņi zina kaut ko vairāk. Varbūt tā arī ir. Galu galā putni spēj sasniegt tādus augstumus, par kuriem mēs neko nezinām.

Mans priekšnieks brīdināja, ka noziedznieki zināmās jomās mēdz būt ievērojami maigi. Es nedrīkstu ļaut, lai šī mānīgā nianse mani ietekmē.

– Es gribu, lai jūs tagad ejat prom un atgriežaties pēc nedēļas, – Džo Tomass pavēl tik strupi, it kā pirmīt nekas nebūtu noticis. – Tad jums jau vajadzēs zināt, kas man ir kopīgs ar kara laika dzejniekiem. Un tad jums būs radies pietiekams iemesls, lai pārsūdzētu manu lietu.

Nu man vienreiz pietiek.

– Tā nav nekāda spēle, – es strupi saku, lai apslēptu neizskaidrojamās bailes un satraukumu, kas liek manai sirdij strauji pukstēt. – Jūs tikpat labi kā es zināt, ka advokātu apmeklējumi ir iepriekš jāpiesaka. Varbūt es nemaz nevarēšu tik ātri atgriezties. Jums ir maksimāli jāizmanto pašreizējais laiks.

Viņš parausta plecus.

– Ja jau jūs tā sakāt… – Tad viņš uzmet skatienu maniem joprojām iedegušajiem delmiem un sudraba aprocei. Tas noslīd pie spīdīgā zelta laulības gredzena, kas ir tik jauns, ka izskatās smags. – Starp citu, es pirmīt kļūdījos, vai ne? Jūs taču esat Makdonalda kundze, vai ne? Jūs noteikti esat pavadījusi jauku medusmēnesi.

Kad taksometra šoferis pieved mani pie stacijas, es vēl aizvien trīcu. Kā Džo Tomass varēja zināt, ka man bijis medusmēnesis? Vai pastāv iespēja, ka manas prombūtnes laikā mans priekšnieks kādam par to ieminējies, gatavojot dokumentus, kas bija nepieciešami, lai es varētu ierasties cietumā? Ja tā, tad viņš ir rīkojies tieši pretēji pats savam padomam: ”Gādājiet, lai jūs neatklātu nekādu personisku informāciju. Ir ārkārtīgi svarīgi uzturēt robežu starp jums un klientu.”

Šis padoms, gluži tāpat kā cietuma darbinieka izteiktais brīdinājums par ieslodzīto mēģinājumiem likt citiem rīkoties viņu interesēs, man bija licies tik pašsaprotams, ka tas pat šķita lieks. Tāpat kā lielākajai daļai cilvēku (tā tam vajadzētu būt), arī man ir licies šokējoši, ka cietuma apmeklētāji reizēm mēdz ielaisties dēkās ar ieslodzītajiem. Man nekad nav nācies lasīt par kādu advokātu, kurš būtu tā darījis. Kas attiecas uz manām pašreizējām dīvainajām domām, tad tās ir izraisījis satraukums, vairāk nekas. Un vēl arī Itālijā piedzīvotā vilšanās.

Kas attiecas uz manu nepareizi nosaukto uzvārdu, man tomēr ir aizdomas, ka Džo to ir darījis tīšām. Varbūt tādēļ, lai mani samulsinātu?

Bet kāpēc?

– Piecas mārciņas un trīsdesmit pensi, jaunkundz.

Man prātā iegriežas taksometra šofera balss. Pateicīga par šo iespēju pievērsties kaut kam citam, es sāku meklēt makā sīknaudu.

– Tas ir eiro. – Viņa balsī ir dzirdamas aizdomas, it kā es apzināti būtu mēģinājusi viņu piekrāpt.

– Lūdzu, piedodiet. – Es nosarkstu un sameklēju vajadzīgo monētu. – Es nupat biju ārzemēs un laikam esmu sajaukusi naudu.

Taksists īgni pieņem dzeramnaudu. Var skaidri redzēt, ka viņš nav man noticējis.

Kļūda. Parasta kļūda. Un tomēr to tik viegli var noturēt par meliem. Vai tā uzskata arī Džo Tomass? Vai pastāv iespēja, ka viņš ir pieļāvis kļūdu un viņam ir tik ļoti apnicis būt nemitīgi pārprastam, ka viņš ir nolēmis ar mani parotaļāties? Bet šāda rīcība taču ir bezjēdzīga.

Uzmetu skatienu pulkstenim. Ir vēlāks, nekā biju domājusi. Noteikti būtu prātīgāk, ja es dotos uz mājām – nevis uz darbu – un uzrakstītu piezīmes. Turklāt tad rastos iespēja papētīt Rūpertu Brūku. Iespējams, klienta zināšanas par manu privāto dzīvi ir mani satraukušas, tomēr es jūtos arī nepatīkami ieintriģēta, kā tas mēdz gadīties, ja rodas sajūta, ka tomēr būtu jāzina atbilde uz kādu jautājumu.

– Izdabūjiet no viņa tik daudz, cik vien iespējams, – mans priekšnieks bija licis. – Viņš pats vērsās pie mums ar lūgumu pārsūdzēt viņa lietu. Tas nozīmē, ka noteikti ir parādījušies jauni pierādījumi: vai arī tas ir mēģinājums piesaistīt sev uzmanību. Tā gadās ļoti bieži. Jebkurā gadījumā mēs varētu lūgt juridisku konsultāciju.

Citiem vārdiem sakot, mums vajadzēs vērsties pie kāda speciālista. Tomēr es sāpīgi apzinos, ka neko daudz neesmu panākusi. Ar ko varētu pamatot pārsūdzību? Varbūt ar garīgu saslimšanu? Bet varbūt viņš vienkārši uzvedas izaicinoši? Cik daudz klientu būtu uzdevuši saviem advokātiem tādas mīklas? Un tomēr Džo stāstā ir kaut kas tāds, kas izklausās patiess. Dzērāji patiešām bieži melo. Arī kaimiņi var samelot. Un zvērinātie var kļūdīties.

Pārliekot prātā visus šos argumentus, rodas sajūta, ka mājupceļš vilcienā pagājis daudz ātrāk nekā pretējā virzienā no rīta. Šķiet, jau nākamajā mirklī es sēžu autobusā un braucu uz mājām. Šis vārds liek man tīksmi nodrebēt. Mājas! Nevis mājas Devonā, bet gan mūsu pirmās laulāta pāra mājas Klepemā. Es varēšu kaut ko pagatavot. Varbūt spageti ar maltās gaļas mērci? Tas nav pārāk sarežģīti. Es uzvilkšu to zilgano kaftānu, ko māte man uzdāvināja par godu medusmēnesim. Nedaudz uzkopšu māju, lai Eds pārnākot varētu justies omulīgi.

Un tomēr kaut kas nav kārtībā.

Tajos retajos brīžos, kad esmu agrāk aizgājusi no darba, esmu jutusies kā nerātna skolniece, un tāda es nekad neesmu bijusi. Manas liecības vienmēr ir bijušas pilnas ar vārdu ”apzinīga”, it kā ar to varētu atlīdzināt par daudz pārliecinošāku uzslavu neesamību. Neesmu saukta ne par gudru, ne par attapīgu. Pats par sevi saprotams, ka visi, un visvairāk arī es pati, pavisam apstulba, kad es, saņēmusi visus spēkus, iestājos vienā no valsts visprestižākajām universitātēm. Un arī tad, kad es apsteidzu visus konkurentus un dabūju darbu advokātu birojā. Ja kādam, kurš ir pastāvīgi gatavs piedzīvot neveiksmi, pēkšņi paveicas, tas patiešām ir satriecoši.

– Kāpēc tu gribi kļūt par advokāti? – mans tēvs bija vaicājis.

Šis jautājums gluži nevajadzīgi bija palicis karājamies gaisā.

– Daniela dēļ, protams, – mana māte bija atbildējusi. – Lilija grib ieviest pasaulē kārtību. Vai ne, mīļā?

Tagad, kāpjot ārā no autobusa, man kļūst skaidrs, ka jau sen neesmu domājusi par savu brāli tik ilgi kā šodien. Tas noteikti ir Džo Tomasa dēļ. Tāda pati aizstāvēšanās poza. Tāda pati augstprātība, kas vienlaikus rada iespaidu par izteiktu trauslumu. Tāda pati aizraušanās ar dažādām spēlēm. Tāda pati nepakļāvība, saduroties ar nepārprotamu pretestību. Bet Džo taču ir noziedznieks, es sev atgādinu. Slepkava. Slepkava, kurš ir tevi pārspējis, es sev dusmīgi saku, dodamās uz mājokļa pusi un pakavēdamās pie ārdurvīm, lai no pastkastītes paņemtu vēstules. Rēķins? Jau?

Mani pārņem bailes – es taču teicu Edam, ka mums nevajadzētu ņemt tik lielu mājokļa kredītu, taču viņš tikai pacēla mani gaisā, apgrieza apkārt un paziņoja – gan jau mēs kaut kā tiksim galā. Tad es apstājos. Pie septītā dzīvokļa durvīm strīdas kāda sieviete un bērns. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā ir tā pati meitene tumši zilajā skolas formā, kuru es redzēju šorīt, taču tā sieviete pavisam noteikti nav viņas māte ar melnajām, garajām matu cirtām. Tā ir neglīta, aptuveni trīsdesmit gadus veca sieviete, kurai kājās ir sarkanas sandales ar vaļējiem purngaliem, kaut gan laiks ārā nemaz nav piemērots šādu apavu valkāšanai.

Piegājusi tuvāk, es pamanu, ka bērnam zem acs ir milzīgs zilums.

– Kas te notiek? – es asi noprasu.

– Vai jūs esat Karlas māte? – sieviete jautā.

– Kaimiņiene. – Uzmetu skatienu briesmīgajam zilumam. – Un kas esat jūs?

– Viena no skolotāju palīdzēm Karlas skolā. – Viņa to saka ar zināmu lepnumu. – Man lika aizvest viņu mājās pēc tam, kad rotaļu laukumā kaut kas atgadījās. Šķiet, Kavoleti kundzes nav mājās, viņas priekšnieks apgalvo, ka viņa šodien nav ieradusies darbā, tāpēc mums vajadzēs iet atpakaļ uz skolu.

– Nē. Nē!

Bērns – vai viņa teica, ka viņu sauc Karla? – parausta mani aiz rokas.

– Lūdzu, vai es varu palikt pie jums? Lūdzu. Lūdzu.

Izskatās, ka sieviete šaubās. Es teiktu – viņa īsti nezina, ko iesākt. Šī sajūta man ir pazīstama. Protams, viņai ir tiesības šaubīties. Es nepazīstu šo bērnu, kaut gan viņa izturas tā, it kā pazītu mani, tomēr var skaidri redzēt, ka skolā viņai ir nodarīts pāri. Es zinu, ko tas nozīmē.

– Manuprāt, viņa ir jāaizved pie ārsta, – es saku.

– Man nav laika tādām lietām! – Sieviete iepleš acis gluži kā panikas pārņemta. – Man jāiet pakaļ pašai saviem bērniem.

Protams, tā nav mana darīšana, tomēr, redzot izmisumu bērna sejā, manī mostas vēlēšanās palīdzēt.

– Tad es pati to izdarīšu. – Izņemu savu vizītkarti. – Varbūt jūs vēlēsieties zināt, kas es esmu.

Lilija Makdonalda. Tiesību zinātņu bakalaure. Advokāte.

Šķiet, ka skolotājas palīdze nomierinās, kaut gan varbūt tā nemaz nevajadzētu būt.

– Iesim, – es saku. – Aizbrauksim ar taksometru uz slimnīcu. Gribat, lai es jūs pēc tam kaut kur aizvedu?

Sieviete atsakās, kaut gan šķiet, ka šāds piedāvājums viņu nomierina vēl vairāk.

Man ienāk prātā, ka labvēlīgos apstākļos būtu ļoti viegli nolaupīt bērnu.

– Mani sauc Lilija, – es saku, kad sieviete ir jau aizgājusi un es zem septītā dzīvokļa durvīm esmu pabāzusi zīmīti, lai brīdinātu Karlas māti par notikušo. – Tu taču zini, ka tev nevajadzētu runāt ar svešiem cilvēkiem.

– Čārlijs teica, ka es drīkstu.

– Kas ir Čārlijs?

Viņa izvelk zem džempera paslēptu zaļu penāli.

Cik mīļi! Kad es vēl gāju skolā, man bija koka penālis ar slepenu atvilktnīti, kur glabāt dzēšgumiju.

– Kas īsti noticis ar tavu aci?

Bērns novēršas.

– Tā bija kļūda. Viņš negribēja, lai tā notiktu.

– Kurš tad tā kļūdījās, mīlulīt?

Vēl neizrunājusi šo jautājumu līdz galam, es prātā izdzirdu balsis.

Zvērinātie kļūdījās, teica Džo Tomass.

Tā noteikti ir kļūda, šņukstēja mana māte, kad mēs atradām Danielu.

Vai tā ir kļūda, es sev jautāju, iedama pie altāra.

Vairs nekādu kļūdu, es sev saku, ievezdama Karlu mūsu dzīvoklī, lai piezvanītu uz vietējo taksometru uzņēmumu.