Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 19

Viss ir atkarīgs no karaļa mātes, no viņas labvēlības un ietekmes. Vasarā es apjaušu, ka pat ar labu ražu nepietiks, lai mēs izdzīvotu ziemu. Man nāksies iztērēt naudu par ceļojumu uz Londonu, lai lūgtu viņas palīdzību.

– Vai mēs varētu pārdot sera Ričarda kara zirgu? – Džons Litls jautā.

– Tas ir tik vecs! – es iesaucos. – Kurš tādu zirgu gribētu? Un tas ilgi, uzticīgi kalpoja seram Ričardam.

– Mums no šī zirga nav labuma, – Litls atgādina. – Tas neder arklam. Es varētu saņemt labu maksu Staurbridžā. Tur daudzi zina, ka seram Ričardam bija labs zirgs.

– Un visi zinās, ka es nevaru atļauties to paturēt, – es iebilstu.

Litls pamāj, neskatoties man sejā. – Visi jau zina, kundze.

Es pazemota noliecu galvu. – Labi, vediet zirgu prom.

Apseglots vecais kara zirgs sakustina ausis, kad Litls uzkāpj tam mugurā. Tas domā, ka atkal jās kaujā, un izliec kaklu, alkaini kārpīdams zemi. Man gribas iesaukties: “Nē! Paturēsim zirgu! Tas labi kalpoja manam vīram. Paturēsim to un atdosim Henrijam!”

Bet es atceros, ka nebūs barības, ja vien karaļa māte man nepalīdzēs, un par zirgu saņemtā nauda apmaksās manu ceļojumu uz Londonu.

*

Mēs izmantojam savus zirgus un naktis pavadām klosteru vai abatiju naktsmītnēs. Tās paredzētas svētceļniekiem un klejotājiem, un es jūtos atvieglota katru reizi, kad redzu zvanu torni pie apvāršņa, jo tas sola patvērumu. Reiz bijām spiesti apmesties iebraucamajā vietā, un man nācās samaksāt par sevi, savu pavadoni dāmu un četriem bruņotajiem sargiem. Kad no miglas iznirst Londonas namu jumti un atskan nonas zvani, es jau esmu iztērējusi gandrīz visu naudu.