Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 4

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1500. gada pavasaris

Оглавление

Mēnesi pirms dzemdībām es pavadu Stourtonas pilī, un mans vīrs tikmēr ceļo uz Ladlovu kopā ar Velsas princi. Nostājusies pie mūsu vecā, pussabrukušā nama lielajām durvīm, es māju viņiem ardievas. Princis Artūrs metas ceļos, lai saņemtu manu svētību, un es noskūpstu viņu uz abiem vaigiem. Zēnam ir trīspadsmit gadi, viņš jau ir garāks par mani un mantojis gan Jorku glītos vaibstus, gan valdzinājumu. Viņā nav gandrīz nekā no Tjūdora, tikai vara krāsas mirdzums matos un retie trauksmainuma mirkļi; visi Tjūdori ir bailīgi. Es apskauju zēna trauslos plecus. – Uzvedieties labi, – es piekodinu. – Un uzmanieties. Es apsolīju jūsu mātei, ka nekas slikts ar jums nenotiks.

Artūrs paceļ skatienu pret debesīm kā jau jebkurš zēns, kad sievietes par viņu uztraucas, tomēr padevīgi noliec galvu, tad kāpj seglos un parauj pavadu, lai zirgs augstu cilātu kājas.

– Nevajag dižoties, – es pārmetu. – Un, ja līst lietus, sameklējiet pajumti.

– Protams, protams, – mans vīrs apsola un labestīgi uzsmaida man. – Es viņu sargāšu. Rūpējieties par sevi, jo šomēnes jums paredzēts smags pienākums. Sūtiet man ziņu, tiklīdz bērns piedzims.

Es uzlieku plaukstu uz piebriedušā vēdera, kurā kustas bērns, un pamāju abiem. Viņi aizjāj pa sarkano mālu ceļu uz Kiderminsteru. Zeme ir sasalusi kā akmens. Priekšā plīvo Artūra standarts, vīri tērpušies košā livrejā. Princis jāj blakus savam aizbildnim sargu ielenkumā. Tiem seko mūļi, kas nes prinča mantas, sudraba traukus, zeltu, dārgos seglus, greznās bruņas, pat paklājus un gultasveļu. Viņš visur sev līdzi ved veselu bagātību. Tjūdori papildina savu karaliskumu ar krāšņām veltēm, it kā cerēdami, ka lomas spēlēšana padarīs to visu par īstenību.

Kad viņi nozūd aiz līkuma, es ieeju pilī, savelkot plāno vilnas šalli ciešāk ap pleciem. Es došos uz bērnistabu un apraudzīšu savas atvases, un pēc vakariņām pacelšu glāzi par godu sava nama un zemes pārvaldniekiem, pavēlēšu uzturēt kārtību manas prombūtnes laikā un aiziešu uz savu istabu kopā ar dāmām, vecmātēm un auklēm. Tur man četras nedēļas vajadzēs gaidīt jauno bērnu.

*

Es nebaidos no sāpēm, tāpēc mani nemoka bailes no dzemdībām. Šis būs mans ceturtais bērns, un es vismaz zinu, kas gaidāms. Tomēr es pēc tā neilgojos. Bērni nedāvā man prieku, ko rod citas mātes. Zēni neiesveļ manī kvēlu godkāri, es nespēju lūgt Dievam, lai viņi kaut ko sasniedz šajā pasaulē. Karalis manos dēlos redzēs Plantagenetus, iespējamos troņa kārotājus un apdraudējumu. Arī mana meita ir tikai vēl viena Plantagenetu princese. Uzmirdzot galmā, viņa nolems sevi baisam liktenim. Es esmu izdzīvojusi vien tāpēc, ka kļuvu gandrīz neredzama, tāpēc nedrīkstu apģērbt meiteni, sūtīt viņu sabiedrībā un cerēt, ka galminieki viņu apbrīnos. Es viņai novēlu ērtu dzīvi tālu no visu skatieniem. Mīlošai mātei jālolo cerības, jākaļ plāni par drošu nākotni. Bet es esmu no Jorku dzimtas un lieliski apzinos, ka šī pasaule ir nedroša un bīstama. Labākais, kas varētu notikt ar maniem bērniem, ir dzīve ēnā.

Mazulis ierodas pasaulē nedēļu agrāk, nekā paredzēts, un viņš ir izskatīgs, vesels zēns ar jocīgu brūnu matu kušķi galvvidū, kas atgādina gaiļa seksti. Es nosūtu viņa tēvam labo vēsti un saņemu gan apsveikumu, gan Velsas zelta aproci. Viņš sola atgriezties mājās pirms kristībām un iesaka dot zēnam Redžinalda vārdu, kas nozīmē “padomnieks”. Es nemaz nejūtos izbrīnīta, ka mans vīrs grib paslēpt dēla vārdā norādi par kalpošanu Tjūdoriem. Iekarojot šo valsti, viņi iekaroja arī mūs, un mēs esam atkarīgi no viņu labvēlības.

Reizēm zīdītāja pasniedz bērnu man, un es viņu šūpoju, priecājoties par nolaistajiem plakstiņiem un skropstām. Viņš man atgādina Tediju bērnībā. Es lieliski atceros brāļa tuklo sejiņu un tumšās, bažu pilnās acis. Es gandrīz nekad neredzēju savu brāli, kad viņš kļuva par jaunekli. Bija grūti iztēloties cietumnieku, kurš lietū tuvojas ešafotam. Es piespiežu savu dēliņu pie sirds un domāju par to, cik trausla ir dzīvība. Drošāk ir nevienu nemīlēt.

Mans vīrs, protams, izpilda solījumu un atgriežas mājās pirms kristībām. Tiklīdz esmu šķīstīta baznīcā, mēs dodamies uz Ladlovu. Ceļš ir garš un grūts, un es pārmaiņus sēžos nestuvēs un zirga mugurā, bet tik un tā aizrit divas dienas, līdz es ieraugu augstos pilsētas mūrus un pili aiz tiem.

Karaļa lāsts

Подняться наверх