Читать книгу Atradene un eņģelis - Gina Viegliņa-Valliete - Страница 3

Jau vairākas dienas puteņoja. Ziema negribēja atlaisties. Sērsna traucēja gan meža zvēriem, gan cilvēkiem. Kājas grima gurkstošajā sniegā. Aukstais vējš, ielauzies biezi saaugušajās eglēs un cilvēku kažoku apkaklēs, negribēja laisties vaļā. Šur tur klusumu pārtrauca vārnu ķērkšana.

Neliels vīru pulciņš siltos kažokos un puskažociņos, ar medību bisēm un vācu automātiem pār pleciem, kopā ar izvārgušajiem zirgiem, kuri bija iejūgti kamanās, lēnām brida uz priekšu. Dziļās kupenas traucēja viņiem pielikt soli.

Kaut kur noskanēja lauska cirstās skaņas. Lūza zari, un ceļinieki apstājās. Vecākais vīrs, noaudzis ar melnu bārdu, pagriezās. Zilās acis zem biezajām, nosarmojušajām uzacīm nopietni skatījās ceļiniekos. Parupjā balsī viņš uzrunāja pārējos: – Es jūtu dūmus. Kaut kur jābūt cilvēku miteklim. Tur arī atpūtīsimies siltumā.

– Es arī jūtu dūmus, – atbildēja jauneklīga balss. Gluži kā briedim viņa nāsis nodrebēja. – Mans vēders jau sen prasa kaut ko siltu. Iesim tur! – Viņš rādīja ar roku. Pārējie klusēja. Jau vairākas dienas viņi bija klīduši pa kara izmocīto zemi, par kuru karoja svešzemnieki no austrumiem. Kā tikai te nebija! Vācieši, krievi. Kāds zināja stāstīt, ka vācu pusē karojuši arī somi. Cits, ka bēdzis no krievu gūstītājiem un, atgriezies dzimtajā pusē, atradis tikai krāsmatas. Sieva un bērni nošauti. Citi zemnieki, pametuši savu iedzīvi, sētu, kopā ar sievām, bērniem un tā gada ražu devušies mežā, lai cīnītos pret ienaidniekiem, kuri dedzināja, pievāca visu, ko vien varēja atrast, un noķertos aizsūtīja uz tālo Sibīriju. Jā, valodas un valodiņas. Neviens nespēja īsti pateikt, kas notiek Dieva zemītē.

Sēlijas drūmajos silos pat zābakos, pastalās un siltās zeķēs ietērptajām kājām bija silti, toties zābaki daudziem vairs nebija. Bēgļi izraka bedres, iekšpusi aplika ar baļķiem un skujām un noslēpa savējos.

Pēc kāda laika vīri nonāca līdz kādas sētas krāsmatām, no kurām vēl kūpēja dūmi. Vietām, vēja skarti, ar sarkanu liesmu uzliesmoja un nodzisa nesen apdegušie baļķi. Vīri apstājās.

– Arī šeit viņi bijuši, – kāds noteica. Iztraucētas melnas vārnas ķērkdamas pacēlās virs krāsmatām.

– Nu, re, būs arī siltums! – Ļaudis apstājās pie nodegušās sētas, kurā vēl kūpēja baļķi. Kāds uzmanīgi, lai neapdedzinātos, pārkāpa pāri pa pusei apdegušajiem kokiem. Viņš atpogāja kažociņu. Kļuva karsti. Oda pēc degošas gaļas.

– Laikam lopiņi? – kāds noteica. – Varbūt tur vēl var atrast kādu gaļas gabalu?

– Nekā. Te neko vairs nevar atrast. Te ir tikai pelni, pelni un apdeguši baļķi, – cits meža vīrs noteica.

– Skatieties! Tur kaut kas ir, – ar bārdu apaugušais vīrietis rādīja augšā.

Spoža gaisma izspraucās no pelēcīgajām debesīm. Tā tuvojās aizvien tuvāk un tuvāk, līdz pārtapa gaismas būtnē, kas atgādināja cilvēka stāvu. Tā virzījās vīru virzienā.

Vīri bijīgi nolieca galvu un nokrita uz ceļiem gurkstošajā sniegā. Gaisma noglaudīja vīru stāvus, egles un priedes. Šķita, ka nakts pārtapusi gaismā. Mežā kļuva gaiši kā dienā. Pat pūce kādā eglē atvēra acis un neatlaidīgi skatījās krāsmatu virzienā.

Šķita, ka pasaulē valda tikai un vienīgi mīlestība. Pat aukstais, baltais gaiss šķita mīlestības pārņemts. Kaut ko tādu neviens vēl nebija piedzīvojis. Kāda Gaismas būtne gluži kā krītoša zvaigzne nokrita uz zemes un nostājās līdzās kādam vīstoklim kažokā. Tā noliecās, tad pārliecās tam pāri un kaut ko čukstēja. Šķita, ka pats Eņģelis sarunājas ar ko neredzamu, ko vīri vēl nebija apjautuši.

Viņi skatījās mutēm vaļā. Pat mati bija sacēlušies gaisā. Brīnums un bailes, godbijība un padevība mijās kā vasarīgas varavīksnes krāsas.

– Kas tas ir? – viņi nesaprata.

– Ar ko tas nezināmais sarunājas? – To taču viņi skaidri redz, ka tā tur nav zvaigzne. Tā likās kā Viņpasaules būtne. Varbūt pats Jēzus Kristus?

– Kāpēc būtne atrodas šeit, pie nodegušās mājas? – ikviens no meža vīriem sev jautāja.

– Tas ir kaut kas neizskaidrojams.

– Nebaidies, mazais! – baltais stāvs raudzījās bērnā un teica: – Mēs vēl piedzīvosim labākas dienas. Nebaidies! Es tev vienmēr būšu blakus. Tas ir Dieva uzdevums. Man tas jādara. Jāglābj tevi. Vai tu man tici, mans bērns? – Eņģelis cieši piespiedās vīstoklim un apskāva mazuli, lai to sasildītu. Abi saplūda vienā gaismā. Vienā biezā, baltā miglā, kas tādā aukstumā, kad lausks cērt kokos, tik tiešām bija brīnums. – Bet, tagad guli! Neraudi! – Bērns nomierinājās. Viņu apņēma absolūtās laimes un miera sajūta. – Esi mierīgs, manu mazulīt! – Eņģelis atkārtoja. – Tevi drīz vien kāds atradīs. Kad es būšu projām, tad tikai dod ziņu, lai viņi tevi dzird.

Pēc mirkļa, kad gaisma pazuda, vīri cēlās kājās.

– Tas laikam ir Dieva sūtnis?

– Ko viņš šajā postažā meklēja? – cits citu pārtraukdami, vīri runāja.

– Varbūt nogalinātā māte? – tā kāds cits.

– Māte, kas pārvērtusies Eņģelī? – jauns puisis ar virvi apjoztā puskažokā klusi pārjautāja.

– Tā stāsta, ka tīras dvēseles ātri pārvēršas Eņģeļos, bet māte vienmēr ir svēta un tīra, – vīrs ar bārdu novilka. – Ja viņa ir māte, – viņš piebilda.

– To laikam tikai Eņģelis zināja. Ja kādam pastāstīsim, neticēs, – puisis klusām noteica un, pamīņājies uz vietas, atdalījās lēnām no pārējiem un virzījās uz bijušās mājas galu. To viņi vēl nebija paspējuši izpētīt.

– Par ko viņus tā? – cits mežinieks noprasīja.

– Par to, ka bijuši vienkārši zemkopji, godīgi cilvēki, – skanēja atbilde. – Par to, ka atbalstīja mūsējos. Par to, ka bijuši kārtības sargi. Vai nu krievam vajadzīgs prasīt, – par ko? Viņiem galvenais slepkavot un laupīt.

– Manus vecīšus arī piekāva. Brīnums, ka atstāja dzīvus. Tikai zemes kopēji gan viņi vairs nebija un nebūs, – teica Andulis.

– Maitas! – Vecākais nospļāvās. – Labāk paskatīsimies, kas tur? – viņš teica. Viņš pagriezās pret vīriem, – es jūs brīdinu, nevienam ne vārda! Skaidrs? Par runāšanu vien sarkanie var ietupināt.

– Ja mūs noķers, tad tāpat ietupinās, – kāds nodūca.

– Mūs, visdrīzāk, nošaus uz vietas par pretošanos sarkanajiem. Nav jau pirmā reize, kad viņi mūs vajā. Atcerieties Stučkas laikus un Stukmaņu muižu, kur pagrabos nomocīja simtiem zemnieku, skolotāju? Arī manu tēvu. Tā, lūk, vīri.

– Jā! Jā! Kāda runa? Mēs to saprotam.

Te klusumu pāršķēla skaļš brēciens. Vīri sarāvās. Kas tas? Šķita, ka bļauj bērns. Vīri apstājās.

– Anduli, – vecākais uzsauca, – paejies un apskaties, kas tur bļauj?

Jaunais pagāja uz priekšu, noliecās un ar acīm meklēja bļāvēju. Bet tur viņa nebija.

Vecākais atkal pavēlēja: – Skaties uzmanīgi! Ko tu tur redzi?

Viņš pārkāpa pāri vēl vienam baļķim, kas vēl kūpēja, tad otrajam, un tur, kādu desmit soļu attālumā ieraudzīja kažoku, aptītu ar virvi. Skaņas nāca no turienes, no kažoka.

– Mārtiņ, es viņu atradu! – Andulis kliedza tā, lai visi dzirdētu.

– Ņem! – vecākais pavēlēja, – nebūs jau kucēns, kas bļauj cilvēku balsī.

– Jā, – jaunākais apstiprināja. Un paņēma bļāvēju ar visu kažoku.

– Augstais Dievs! Viņš vēl ir tik sīciņš! – vīri apstāja Anduli un skatījās uz kažoku.

– Brīnums, ka nav paguvis nosalt, – ierunājās viens no vīriem. – Tātad šo sētu nodedzinājuši pavisam nesen. Re, kur zābaku pēdas. Nelieši! – Mārtiņš norūca.

– Interesanti, kas viņš ir? Puika vai meitene? – Andulis noteica.

– Vai nav vienalga. Galvenais, ka dzīvs. – Mārtiņš nobraucīja sniegu no bārdas.

– Dzīvs cilvēks! Vai dzirdat! – viņš ieaurojās kā taurs auru laikā. – Dzīvs cilvēks!

– Nomierinies, – Andulis teica. – Izsauksi vēl vilku baru. Tad tiem būs jaunas asins dzīres.

– Jā, tev, Anduli, taisnība! Vienkārši manas dusmas pret tiem neģēļiem sažņaudza sirdi, un es nenoturējos.

Tad Andulis pagriezās pret vīru bariņu un noprasīja: – Kur mēs viņu liksim? Bērns vēl ir pavisam mazs. Viņam vajadzīga māte.

Kāds cits iedomājās par savējiem un nodrebēja. Kas noticis ar viņiem? Kur viņi ir? Vai paspēja aizmukt uz Kurzemi?

– Ņemsim un tad jau manīs, – Mārtiņš teica. – Mums jādabū vai nu kaza, vai sieviete.

– Ko mēs ar viņu darīsim? Vai pašiem savas nepietiek? – kāds ieķiķinājās. – Te viņai nav ko darīt. Pat pamīlēt nepamīlēsi tādā salā.

– Muļķi! Tev tikai prātā vecenes un siena gubenis, – cits apsauca. – Laikam jau ilgi neesi dabūjis? – vīrs novaikstījās un aizlīda aiz pārējo mugurām. Vadonis tādus jokus nesaprata. Sevišķi tagad, kad lausks cirta kokos tik spēcīgi, ka šķita – pat akmeņi sasprāgs.

– Mums vajadzīgs cits sievišķis, – nevis parasts, bet sieviete ar skaistām piebriedušām krūtīm kā slauktuvēm un putojošu pienu. Sieviete, kurai pašai ir tikko vai nesen piedzimis bērniņš, – Mārtiņš, piemiedzis acis, teica. – Ejam! Mums nav palicis daudz laika. Viņa ir jāatrod, citādi mazajam beigas.

– Varbūt atpūtīsimies? – kāds ierunājās.

– Šoreiz ne, – Mārtiņš stingri noteica, – mums jāsteidzas, mazais neizturēs. Vispirms jāatrod tā sieviete.

– Kas būs, ja neatradīsim? – kāda vecišķa balss nokāsējās un nomurmināja.

– Ja nebūs sieviete, tad atradīsim kazu, – Mārtiņš runāja pārliecinoši.

– Mārtiņ! Mārtiņ! Te vēl kāds guļ! – pēkšņi iekliedzās vīrs, kura ausaine bija nošļukusi uz vienu pusi.

– Ko tu saki!? Vai tad te vēl kāds dzīvs? – Vīri saskrēja apkārt un ieraudzīja pagalam apdegušu sievišķi, kuras sirmās matu šķipsnas pluinīja vējš.

– Viņa vēl ir dzīva.

– Un sirma, – viens piebilda.

Tā nevarēja būt bērna māte. Varbūt vecmāmiņa?

– Kas tu esi? – Mārtiņš noliecies prasīja.

Taču sievietes lūpas tikai kustējās un ārprātīgais skatiens pirms aiziešanas mūžībā vēl mēģināja ko saskatīt.

– Nekas, vecmāmiņ, izdzīvosi! – Mārtiņš noslīga uz ceļiem un uzmanīgi atglauda viņas šķipsnas. – Nebūtu uguns tev nodarījis tādu skādi, varbūt mēs vēl kopā padancotu kādā krogā? Vai ne? – Mārtiņš mēģināja jokot. Cik tad sen, kad sarkanie bija nodedzinājuši viņa mītni, bet bērnus un sievietes, gluži kā zosis sasējuši valgos, aizdzina nezināmā virzienā. Droši vien, ka uz Sibīriju. Pats vienās ūzās izmetās no kūts un aizmuka. Labi, ka vietējais mežsargs viņu paglāba, paēdināja, apģērba, apāva. Toreiz Mārtiņš zvērēja, ka atriebs par savējo ciešanām. Viņam pievienojās citi, tādi paši vīri un jauni puiši, kuri bija paspējuši aizmukt no sarkanajiem. Gandrīz visiem draudēja iesaukšana slepkavu un izvarotāju armijā. Bet daļai draudēja nošaušana vai Sibīrija – sala zeme, baiļu zeme, vergu zeme.

– Andž, vīri, ieceliet viņu ragavās un, cik vien ātri varat, nogādājiet pie daktera vai kādas zintnieces. Viņš vai viņa zinās, ko darīt. Ātrāk! Jūs taču zināt viņas būdu, vai ne? Andž, pie darba! Varbūt paspēsim.

Daži vīri negribīgi pagriezās, ietina cietēju kažokos un iecēla pusdzīvo sievišķi kamanās, un brida tālāk uz viņiem vien zināmo vietu purva vidū.

– Satiksimies pie lielā ozola! – Mārtiņš nokliedza.

Sešu vīru kājas bija kļuvušas par akmeņiem. Galvas liecās uz zemi. Gribējās mazliet atpūsties. Taču vadonis neļāva. Nebija vēl pienācis laiks.

– Mums jānogādā šis kamoliņš pie vietas. Ejam! – Nelielais vīru bariņš sadalījās divās grupās. Pagāja vairākas stundas. Mazais, ragavu šūpots, gulēja un neizdeva ne skaņas. Laikam sapratis, ka pie kārotās ēšanas tik ātri netiks. Pēc krietna laika, kad diena pamazām nogrima sniegotajos klajumos un meža biezokņos, viņi nokļuva meža vidū, kur pamanīja nelielu, kūpošu dūmu strūkliņu.

“Tur kādam jābūt,” Mārtiņš nodomāja. Arī pārējie vīri bija pamanījuši nelielus zilganus dūmus, kas viegli cēlās virs kāda sniegota uzkalniņa un saplūda ar apkārtni. Kur dūmenis, tur pirtiņa, varbūt mājoklis. Kur pirtiņa un dūmi, tur cilvēki. Un vīri zosu gājienā pagriezās tās virzienā. Labi, ka sarkanie to vēl nav pamanījuši. Viņi visu dienu klaiņo pa mežu ar suņiem.

– Re, tūlīt puteņos, – Andulis teica. – Tie šādā laikā no mūsu sētām neiet nevienu soli. Baidās. Bet dienā dūmu strūkliņu neredz, bet suņi?

– Jā, ar suņiem viņi atrod gan, – kāds izmeta savu sakāmo.

– Bet mūsu pēdas ir aizputinātas, – teica Mārtiņš.

– Kā tu zināji, ka mani atradīs? – bērns jautāja.

– Es esmu tavs Sargeņģelis. Citādi tas nedrīkstēja būt. – Eņģelis saplivināja spārnus un viegli nostājās blakus.

– Tu vienmēr būsi man blakus?

– Jā, mans mīļais bērns. Jā? Es un Dievs. Tikai tagad neraudi.

Tas kādam var nepatikt.

– Kam?

– Tiem, kas dzen cilvēku pēdas.

– Vai vilkiem?

– Var jau arī tā teikt.

– Es būšu paklausīga, – bērna lūpiņas sakustējās. – Jā? – viņš pārjautāja.

– Jā, mans mīļais bērniņ. Es tagad esmu pie tevis. Tagad nav jābaidās. Mēs būsim kopā.

– Vienmēr?

– Jā, mīļumiņ.

– Mamma arī gribēja palikt ar mani kopā.

– Vai tu mammu atceries? – Eņģeļa acīs iemirdzējās asaras, kas kā ledus gabaliņi pārklāja atradeni.

– Tā drusciņ, manu Eņģelīti!

– Te visiem vietas nepietiks, – Mārtiņš secināja. – Jūs, vīri, tikmēr iekuriet nelielu uguni, tā, lai dzirksteles neieskrien koku galotnēs, un sasildieties! Tikai uzmanīgi. Tā, lai sumpurņi neuzož! Tikmēr es ar Anduli ieiešu iekšā un aprunāšos ar saimniekiem. – Kamēr palikušie vīri vāca sausos zarus, tikmēr Mārtiņš un Andulis jau klusu pieklapēja pie durvīm.

– Kas tur? – atskanēja kāda balss.

– Ielaidiet! Mēs savējie… – Mārtiņš nobļāva tā, ka vārnas, kas sildījās pie dūmenīša, uzlidoja augšā un ielidoja tuvākajos kokos.

Mirkli valdīja klusums, tad durvis lēnām atvērās. Abi vīri iespraucās nelielā četrkantīgā telpā, kur vienā stūrī dega no akmeņiem sakrauts pavards, bet virs tā pakārts liels katls ar virumu. Istabā uz koka soliņiem sēdēja daži vīri ar medību bisēm rokās un divas sievas. Viņi bailīgi uzlūkoja ienācējus.

– Sveiciens visiem! – Mārtiņš noņēma cepuri. – Ū-u, cik te karsti! – Viņš ieskatījās pustumsā sēdošajos cilvēkos. – Jūs nu gan te dzīvojat kā kurmji alās. – Mārtiņš, noslaucījis ar piedurkni ūsas, pavērās pustumsā sēdošajos.

– Jā, dabūjām bēgt no visādiem tēvaiņiem, kas apbruņoti līdz zobiem, – ieskanējās jaunas sievietes balss. – Kur mums bija dēties?

Viena no viņām, jauna, skaista sieviete ar baltu lakatiņu galvā, bija atbrīvojusi no krekla kuplu, sārtu krūti. Viņa baroja vēl pavisam mazu bērniņu.

– Tas ir tavējais? – Andulis uzrunāja jauno sievišķi.

– Jā, manējais. Vīrs karo. Laikam jau Kurzemē. – Sejā, ap lūpām ievilkās rūpju rievas.

Pēkšņi ieraudājās bērns, kas gulēja Mārtiņa rokās.

– Kas tev tur rokās? Vai arī bērniņš? Vai viņš ir tas, kas raud? – Sievietei acīs parādījās asaras. Mazliet attapusies, viņa turpināja:

– Nezinu, vai redzēšu savējos.

– Neraudi! – Mārtiņš klusu teica. – Redzu, tev ir laba sirds. Vai paglābsi šo bērnu no bada? Ja raudāsi, tev aptrūksies piens. Ko tad darīsim?

Bērns sakustējās un laida visus gaņģus vaļā. Pieaugušie sarosījās: – Kas tas tev tur ir? Kur to dabūjāt?

– Atradām! Tur, dziļi mežā, – Mārtiņš noņurdēja. – Tur ir kāda nodegusi sēta.

– Vai manu, vai! Tie taču ir “Dangāni”! – kāds sēdošais izsaucās. – Tas droši vien ir viņu mazulis. Viņi bija ļoti bagāti zemnieki. Viņu sēta šajā apkārtnē bija pati lielākā un varenākā. Jau četrdesmit pirmajā ģimeni gribēja izvest, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņi palika. Var jau būt, ka, uzzinājuši, ka viņiem brauc pakaļ, noslēpās mežā. Toreiz neaizveda. Bet, tagad, redzi, māju nosvilināja ar visiem cilvēkiem, bet mazo mēģinājuši glābt, – Jēkabs ierunājās. – Interesanti, kas viņš ir? Puika vai meitene?

– To nu nevar zināt. Jāapskata, – kāds no sēdošajiem norūca. – Vēl vieni rūpesti.

– Es tūlīt! Vēl mazliet! – sieviete pasteidzās. Pabeigusi barot savu mazuli, viņa ietina to lupatās, mīkstā zaķa ādiņā un iedeva to otrai sievietei. Tad, neaizsegusi otru krūti, sniedzās pēc atradeņa. – Dod, man tā labuma pietiks abiem. – Viņa silti uzsmaidīja mazulim. – Man bija tieši tāds pats mazulis – rudzupuķu actiņām, – viņas balsī bija jūtamas sāpes. – Manējo krievi nosita. Es tagad baroju kaimiņienes bērniņu. Viņai no pārdzīvotajām šausmām aptrūcies piens.

Andulis uzmanīgi attina jaunuli un ielika sievietes rokās.

– Tu mani atkal izglābi! Kāpēc, manu Sargeņģeli? Vai es to būtu pelnījusi? – bērns tincināja Sargeņģeli.

– Domāju, jā! Kāpēc ne? Katram dzīvam cilvēkbērnam ir savs Sargeņģelis. Arī tev.

– Bet man vairāk neviena nav?

– Tā var teikt. Ir un nav. Vecāku tev nav, bet es esmu.

– Tu? – mazulis pakustināja rociņu Eņģeļa virzienā. – Tu esi pūkains, labs un mīļš, bet es gribu mammu.

– Es… – Eņģelis saminstinājās… Teikt vai neteikt? Nē! Lai paliek.

– Ja nav, tad būs! – Viņš sakļāva spārnus un noglāstīja bērna vaigu.

– Tu tā domā?

– Es zinu. Neviens cilvēks nedzīvo bez tēva un mātes.

– Tad jau tu esi man tēvs.

– Nē, es tikai tavs Sargeņģelis. Mūsu tēvs ir Dievs.

– Arī manējais un tavējais?

– Jā!

– Kas ir Dievs? Es viņu neredzu?

– Tu viņu jūti, manu bērniņ. Dievs ir mīlestība.

– Vai Viņš mīl arī puķīti?

– Dievs mīl tevi un puķīti? – Eņģelis uzsmaidīja. – Bez mīlestības nav nekas. Pat puķes nezied bez mīlestības. Tu to noteikti vēl piedzīvosi.

– Skaisti, – meitene aizsapņojās. Pēc brīža viņa atkal čivināja: – Bet māte? Kas viņa? Kas bija mana māte? – bērns nenoguris tincināja. Viņai gribējās visu zināt par sevi.

– Vēl nezinu, mīļā. Ēd, lai tu augtu liela. Taču zinu, ka tava māmiņa tevi mīlēja un mīl. Viņa nākusi no slavenas dzimtas, kurai zemes mīlestība, tās bērni bija pirmajā vietā.

– Arī tavējā māte bija mīļa? – mazā kļuva nopietna.

– Jā, domāju, ka tā tas ir. Bet māti arī es nepazīstu. Dievs man stāstīja, ka viņa nākusi no kādas slavenas cilts. Viņi dzīvoja auglīgā apgabalā, kam pāri gāja visādi vazaņķi. Kad mani un manu māti ar šāvieniem aizraidīja viņā saulē, es kļuvu par Eņģeli, jo biju vēl tīra un neaptraipīta.

– Tad jau tu neesi mans Eņģelis.

– Esmu un būšu vienmēr gan tavējais, gan savējais. Vienmēr! Mūžīgi mūžos! – Viņam kļuva karsti. – Ak, Dievs! Kāpēc cilvēki tā cieš? Kāpēc viņi viens otru nokauj? Vai tiešām viņiem nepietiek maizes un sāls? Kāpēc jākaro?

Mazulis sakustējās, bet baltais tēls turpināja domāt savu domu un, gluži kā Jaunava Marija, Eņģelis maigi apskāva mazuli.

– Tas ir zelts un bagātības, kas liek nedaudzajiem sakūdīt pārējos un karot, – Eņģelis atbildēja.

– Nu gan viņš muld! – Mārtiņš tik tikko sadzirdēja abu – Eņģeļa un bērna sarunu. – Tā ir mūsu zeme un strādīgie cilvēki. Krievam vajadzīgi jauni vergi!

– Tad daudzi mirst, vai ne?

– Jā, manu mazulīt, – un uz Eņģeļa vaigiem sasala pāris asaru un kā sīki ledus kristāliņi noripoja sniegā.

– Bet tu dzīvosi! Ilgi, ilgi.

– Kā tu to zini? – Dievs to zina. – Kas ir Dievs?

– Mīlestība. Es tev jau teicu. Bezgalīga mīlestība.

– Vai man arī būs mīlestība?

– Tev, mīļumiņ, piedod, tās pietrūks visu mūžu. – Eņģelis noglaudīja mazo un notrausa no vaigiem dzidras, dzidras asaras.

– Aizgriezieties! – sieviete pagriezās. Viņa attina bērnu. – Tā ir meitene! Viņai varētu būt kāds pusgadiņš, – viņa priecīgi iesaucās. – Ir gan brīnumi! Apčurājusies! Meitiņa…

– Ja meitene, tad viņai būs grūta dzīve, – teica Mārtiņš.

– Kāpēc tu tā domā? – jautāja Andulis.

– Visām sievietēm ir grūti. Kad izaug, bērni jādzemdē. Jābūt pavarda sargātājai, – atbildēja Mārtiņš.

– Bet, kas jādara vīrietim? – tā Andulis.

– Jāsargā sava zeme, dzimta, jākaro, un mēs to darām.

– Rau, viņai ap kakliņu karājas krustiņš. – No luterāņiem, – Andulis nočukstēja.

Jaunā sieviete pielika bērnu pie krūts. – Izsalkusi! Re, cik nadzīgi ēd un šmaukstina ar lūpiņām. Žēl, ka nav mums kāda putriņa.

Šitik lielai māte varbūt deva mannā.

– Viņa no labpatikas pat tusnī, – Mārtiņš smaidīja ūsās.

Vīri sakautrējās un aizgriezās.

– Mēs iesim, ja?

– Ejiet, ejiet! – vecākā teica. – Mums te savas darīšanas. Vai ne, mazā? – Viņa tai priecīgi uzsmaidīja.

Tiklīdz vīri pagriezās, lai ietu savās gaitās, tā sievietes viņus atkal uzrunāja: – Bet vārds? Kāds būs meitenei vārds?

Eņģelis noliecās pie sievietes auss un kaut ko pačukstēja.

– Es zinu. Viņu sauks Elizabeta! – vecākā sieviete uzgavilēja. – Manu mirušo māsiņu arī sauca Elizabeta. Viņa aizgāja, kad vēl bija maza.

– Elizabeta – Beta? – Beta, tā sauca arī manu meitiņu. – Mārtiņa seja atdzīvojās. – Tad jau es būšu krusttēvs. – Klātesošie priecīgi viņam uzsmaidīja. Beta sekoja katrai pieaugušo acu kustībai.

Šķiet, ka jaunā sieviete visvairāk saistīja viņas uzmanību.

– Ak tu nabaga drostaliņa, – viņa teica un piekļāva bērnu pie krūtīm. Pārējie saklausīja viņas balsī asaras, nepiepildītas ilgas un atmiņas.

– Tu viņai patīc. – Vecākā cieši ieskatījās sievietes acīs. – Mums būs viņa jāņem, kamēr tu abas meitenes barosi, būs labi abām. – Sieviete saprata, ka tas nebūs ilgi. Tomēr…

– Žēl, ka mums nav nekā, lai uzdzertu par mazās Betas un Sofijas veselību, – ierunājās vecākā.

– Pēteri, – sieviete baltajā lakatiņā uzrunāja sēdošo vīru, – pastiepies! Tur aiz sola kaut kam jābūt.

Vīrietis uzmanīgi pastiepa roku.

– Ko es teicu? – viņa pasmējās. – Tur būs arī krūzītes.

Vīrs atzinīgi paskatījās uz sievieti.

– Tu man neteici pat nevienu vārdiņu, ka tev ir kaut kas vērtīgs.

– Tas tev ir vērtīgs, bet ne man. – Jaunā nosarka. – Es tāpat nedrīkstu neko tādu.

Vīri piepildīja traukus ar pašdarināto dziru.

– Par Betu! Par Sofiju! Lai Dievs un Sargeņģeļi viņām vienmēr stāv klāt! – Viņi pacēla krūzes.

– Redzi, arī par tevi viņi dzēra, – Beta čukstēja, – par tevi arī.

– Lai Dievs visiem stāv klāt!

Nepārtrauktais karš bija aiz sevis atstājis tukšumu. Varēja noiet garu ceļa gabalu pa mežiem un purviem un neatrast nevienu cilvēku. Baznīcas bija sagrautas. Dievs bija aizmirsies. Dzīvie domāja, ka viņiem ir paveicies, ja atkal ieraudzīja savējos. Vismaz viņi, tie, kas bija palikuši dzīvi, bija mierinājums sievām, bērniem. Sliktāk bija, ja vīri no kaujas lauka atgriezās sakropļoti. Nebija vairs, kas ar, sēj un maizi gādā. Paši kopjami, paši nasta, kas bija jāvelk dzīvajiem. Tāpēc daudzi vēlāk atrada ceļu uz krogiem, kur nodzēra pēdējo, kas vēl bija. Citi sabēga mežos. Kad cilvēku ķērēji – smeršņiki – tādus noķēra un ieslodzīja pagrabos, kur pēc spīdzināšanas un sakropļošanas viņus gaidīja nāve. Tā jau bija atpestīšana. Asiņainās muguras, sāļas asaras un vaidi, padomju klaušas un klausības, darbs piemājas lauciņos salieca dzīvo ļaužu plecus, kurus iztaisnot neviens vairs nespēja. Bērni skraidīja pusbadā aiz kolhozu zosīm, liellopiem un cūku pulka. Viņi agri kļuva pieauguši. Palīdzot vecākiem izpildīt normas, viņi izauga. Tiklīdz paaugās, tā arī viņiem bija jāiet kolhozu klaušās. Pases viņiem nebija, tāpēc ceļš uz augstām skolām bija slēgts. Tikai retais, izprasot priekšsēdētājam pasi, aizbrauca, lai mācītos. Citus paņēma krievos, un viņi neatgriezās dzimtajā pusē. Palikušie bērni bija vāji, izstīdzējuši, bez apaviem un siltuma ziemā. Viņi mira kā mušas. Cits pēc cita. Gan no pusbada, gan ievazātās tuberkulozes. Ļaudis stāstīja, ka padomju ārsti speciāli potē bērnus, lai tie ātrāk mirtu. Tā T. ciemā no katriem desmit bērniem nomira četri. Kādā ģimenē, kurā auga dvīnītes, pēc šo “speciālistu” apmeklējuma viena no māsiņām drīz vien nomira. Bet otra ilgi cīnījās ar slimību. Un tomēr to pārvarēja.

– Mežoņi! – Mārtiņš nočukstēja.

Laikam jau kritušajiem bija labāk. Viņu acis gan ir smilšu aizbērtas, taču viņu dvēselēm, no debess augstumiem raugoties uz iepriekšējo dzīvi, šķiet, ka atrodas paradīzē, kur laiks un mūžība elpo vienā ritmā. Tur nav kungu, nav karu. Tur bija iestājies miers un mīlestība, kas elpo vienā ritmā ar zvaigznēm.