Читать книгу Atradene un eņģelis - Gina Viegliņa-Valliete - Страница 4

Laiks tecēja kā strautiņš, kas, izspraucies no zemes, skaļi pieteica savu esību.

Bija aiztecējuši trīs gadi. Tovasar valdīja sutīgs bula laiks. Pat zāle, pieplakusi pie zemes, meklēja dzestrumu. Bāli zilās debesis spieda pie zemes cilvēkus, lopiņus. Pat pie būdas piesietais suns, izkārpījis tur augošās nātres, atlaidās vēsajā bedrē. Viņš gulēja un, mēli izkāris, smagi elpoja. Nekas neliecināja, ka drīz būs lietus. Vienīgi bites zumēja. Tās čakli vāca medu un priecājās par ziediem dārzos un pļavās. Vienīgi pamalē virs meža rādījās tāda kā pelēcīga strīpiņa, liekot domāt, ka vakarā līs. Vīri un sievas, paņēmuši dakšas un grābekļus, steidzās savākt nopļauto sienu un salikt zārdos. “Jāpasteidzas, citādi viss darbs vējā,” ikviens domāja.

Jā, pievakarē uznāca spēcīgs vējš, kas visas debesis pārklāja ar melnu lakatu. Lieli, balti krusas graudi kapāja ziedus. Dažs krusas grauds bija pat palielas olas lielumā. Tās sitās mājas logu rūtīs. Šķita, ka viss sabirs un sašķīdīs.

– Beta, Beta! Ū-ū! – kāda sievietes balss aiz bērziem ūjināja. – Kur tu esi, meitiņ? – viņa sauca.

– Es te, vecmāmiņ, – maza, netīra, sapinkojusies, gaišmataina meitenīte atsaucās no meldrāja pie pirts.

– Ko tu tur dari šitādā laikā pie tā dīķa? Vēl noslīksi, – rādamās viņai tuvojās paveca sieva. – Tā var iekrist ūdenī. Kur ir zosis?

– Zosis ir tur. – Meitene rādīja krūmu virzienā. – Ļaunais vanags tur viņām neuzbruks. Es to zinu.

– Labi, labi, meitiņ. Tu taču esi galīgi slapja. Skrien uz māju! Es pati tās aizdzīšu uz kūti. Bet steidzīgi! Tevi tur gaida. – Aiz kalmēm parādījās vēl viena dūšīga sieva strīpainos brunčos, baltā blūzē un basām, dubļainām kājām. Tā ir vecā tantiņa Anna, kuru pirms pāris gadiem kara vējš bija atpūtis uz tēvu dzimteni. Dzimteni, kuru viņa kā pa miglu atcerējās no tiem laikiem, kad pati vēl bija sprigans skuķēns.

– Cik reizes man un saimniecei jāsaka, ka pie dīķa nav jālien! – Viņa viegli uzpliķēja pa meitenes dupsi. – Pagaidi, es tevi mazliet notīrīšu. Saslapinājusi plaukstu dīķī, viņa nomazgāja mazās muti un degunu. Tad noslaucīja rokas savā priekšautā. – Re, kā piekusu. Mazliet apsēdīšos, tad arī iešu. – Bet, tu, mazo dadzīti, tagad skrien uz sētu! Tur tevi gaida.

– Kas mani gaida, veco tantiņ?

– Tad jau redzēsi. Skrien, mazulīt! – Vecenīte apsēdās un slaucīja no pieres sviedrus.

– Anna, tev arī jāiet. Aizdzen tās zosis un nāc! – otra sieva teica.

– Labi! Labi! – Vecā Annas tante, paņēmusi stibu, lēnām dzina klaigātājas uz mājas pusi.

Tikmēr mazā kā vējš trauca uz māju. Viņas līkās, mazās kājas pinās garajā zālē. Brīdi pa brīdim viņa pakrita, tad piecēlās un aizelsusies ieskrēja pagalmā. Tur, sētā pie mājas sliekšņa, stāvēja sveši cilvēki. Bella izbijusies aizslēpās aiz koka un skatījās uz viņiem. Sveši ļaudis reti parādījās šajā sētā. To meitene zināja. Vienīgi priekšsēdētājs un brigadieris bija bieži viesi. Šie te nebija redzēti.

– Manu Eņģel, kas man tagad jādara? – meitene aizelsusies prasīja blakus stāvošajam Eņģelim.

– Tagad tev jāiet pie viņiem, pie tās sievietes melnajā ādas jakā, – Eņģelis čukstēja ausī.

– Nē! – meitene izbijusies teica. – Man no viņas bail. – Viņa izskatās dusmīga.

– Viņa tev neko sliktu nedarīs, – Eņģelis iedrošināja.

– Arī nepērs?

– Nē! – Eņģelis domīgi atbildēja. – Nē!

– Man bail, ka es to sievieti nosmērēšu. Viņa ir tik balta, bet es… – Nebaidies! Viņa tevi nomazgās, sasukās, iedos skaistas drēbes. Tagad Tu brauksi uz lielu māju ar daudzām istabām. Tur tu rotaļāsies ar bērniem. Tādiem pašiem kā tu, mana mīļā, mazā skrandainīte. – Eņģelis noglauda viņas galvu. – Tagad ej! Tikai neaizmirsti pateikt labu dienu.

– Kā viņa mani atrada?

– Droši vien žagatas nožadzināja.

Beta uzmanīgi tuvojās sievietei. – Labu dienu! – tik tikko noskanēja trīcoša balss. Viņai patiešām bija bail no svešiniekiem. Tie izskatījās tādi savādi. Rupjām, sasārtušām sejām. Tērpušies melnās ādas jakās. Acis šaudījās uz visām pusēm, it kā ko meklētu.

Pa to laiku pagalmā ienāca arī sieva, kurā jaušams saimnieces gars.

– Saimniec, kāpēc meitene apģērbta vecās drēbēs? Vai viņai nekā cita nav? – sieviete ierunājās. Balss metāliski cieta. Acis atgādināja sastingušu mēnesi. Tajās nebija nekāda siltuma.

Saimniece nodrebēja. – Piedodiet! Vēl neesam paguvuši viņai neko nopirkt. Tikai tas, kas no bērnunama. Mums jāpilda uzdotās normas. Te esam uz lauka, te mežā. Nepaspējām. Pilsētā otrreiz neesam bijuši.

– Kāpēc tad ņēmāt to bērnu?

– Sagadīšanās. Braucām uz tirgu. Iznāca braukt garām bērnunamam. Bet tur tie bērniņi audzinātāju pavadībā tā rāmi gāja pa ceļa maliņu. Pastaigājās. Tad viena meitiņa izskrēja no rindas. Ar līkām kājiņām, izspūrusi. Maziņa, maziņa. Mūs ieraudzījusi, viņa tikai sauca: “Mamma, mamma!” Sirds sarāvās. Manējie aizgāja bojā jau kara sākumā pēc tās lielās bumbošanas, kad jūs mūs atbrīvojāt. Es izkāpu no ratiem un kājas pašas aiznesa pie bērniņa. Ne es biju domājusi, ne arī uzreiz gribēju ņemt kādu mazuli, bet viņa pielipa kā dadzītis pie manis un stingri ar rociņām turējās brunčos un lūdzošām acīm skatījās uz augšu man sejā. Man sažņaudzās sirds.

“Mamma! Mamma!” toreiz meitenīte sauca.

Ko man bija darīt? Teicu, ka esmu mamma. Tie darbinieki ātri nokārtoja papīrus un ļāva man viņu paņemt. Mēs gribējām tikai labu. Šeit viņa vismaz ir paēdusi. Izskrējusies pa svaigu gaisu. Kas viņu gaidīja tur pilsētā? Nekas! Meitēns gan ir slims ar rahītu, bet mums ir kaza. Vecmāmiņa Anna slauc, un bērnam vienmēr ir silts kazas piens.

Atbraucēja iznīcinoši skatījās uz resno sievu un novērtēja viņu. “Dabūšu no tās vecenes lauku labumus vai ne? Ja ne, paši paņemsim. Neesam jau pirmo dienu pa sētām vazājušies. Kur nav ar labu, tur ar varu.”

Sieviete ādas jakā uzsauca vienam no vīriem: – Ejiet istabā! Saimniece mūs uzcienās, vai ne? – Zīmīgais atbraucējas skatiens un acu piemiegšana liecināja, ka viņa pieradusi pavēlēt. Abi vīrieši ienāca istabā un apsēdās pie galda. Viņiem sekoja atbraucēja ar saimnieci.

– Saimniec, liec tik visu, kas tev ir, galdā! Mēs mazliet pēc garā ceļa uzkodīsim, – sieviete izkomandēja.

– Vai šķiņķīti gribat? – saimniece ierunājās.

– Kas tad to negribēs? Protams! – svešiniece salti noteica. – Mums tādu mantu reti kāds iedod. Vienmēr atbild, ka viss nodots valstij.

– Mēs to paņemam paši, ja nedod! – otrs svešinieks ar sarkano degunu kaut ko noņurdēja.

– Neaizmirsti pudeli! – viens no vīriešiem uzsauca. – Kaut ko stiprāku, lai varam sasildīties! – Un saimniece aizjoņoja uz pagrabu, kurā glabājās pērno ogu un ābolu vīns. Arī tas stiprais šņabis. To gan viņas vīrs bija iegādājies no paziņām, lai būtu kāds, kas palīdz lauku darbos.

Kad viņa aizelsusies ienāca virtuvē, trīs atbraucēji jau laida vaļā dziesmas, kuras šie te nezināja un arī nesaprata – “Katjušu”, “Suļiko” utt.

“Laikam jau pašiem bija kas līdzi,” saimniece nodomāja, “ja jau tik ātri piestrēbušies.”

– Sieva, vai zini Suļiko? – vecākais, knapi mēli locīdams, uzprasīja.

– Nē!

– Kas par dumju tautu! Nezina Suļiko. Mūsu dārgā vadoņa mīļāko dziesmu? – viņš vervelēja.

– Nu ir kultūriņa! – otrs vīrietis, jau manāmi iereibis, nospļāvās uz tīri izberztās grīdas. – Mēs tev iemācīsim ne tikai to, – acis pārgriezis, vīrietis turpināja un aukstām acīm nomērīja viņas labumus. Sieviete kā sieviete, viss savā vietā. Derētu izmīcīt gultā. Vīrietis atcerējās karu, kad viņi iegāja Eiropā. Tur tās mantas bija papilnam. Visiem tika gan vecas, gan jaunas. Pat mazas meitenītes.

– Tev vīrs ir? – Viņš ar acīm viņu izģērba.

– Jā! Mežā pilda valsts uzdotās normas.

– Saimnieks un mežā? – viens apjautājās. – Kāpēc viņa te nav? Te jau ož pēc bandītiem.

– Viņš mežā pilda normas, – sieviete atkārtoja. Viņa patiešām bija nobijusies.

– Mežā? Vai no bandītiem nav bailes?

– Mūsu mežos bandītu nav, – sieviete, balta kā linu drēbe, atbildēja.

– Nav? Kā tu to zini? – vīrietis jautāja.

– Pēteris, mans vīrs, katru dienu iet uz turieni. Gan zāģē, gan cērt. Ar zirdziņu izvelk baļķus no meža. Viņam nav laika skatīties apkārt, kur ir tie cilvēki.

Vīrietis, kuru sieviete visu laiku sauca par Robertu, pārvērstā, rupjā balsī noprasīja: – Un maizi viņš atdod bandītiem. Ko? Un bandītus tu sauc par cilvēkiem?! Šitie razboiņiki! – un uzsita ar dūri uz galda tā, ka trauki palēcās.

– Nē! Nē! – saimniece drebēdama attrauca. – Nē, taču! Viņam pašam pusdienās maz kas iznāk. Un bandīti patiešām šeit nav redzēti.

– Tu skaties! – Vīrietis pavicināja ar pirkstu. – Tiklīdz kas, tā mēs ar Jēkabu būsim klāt. Uzreiz piežmiegsim. Pat gailis pakaļ nedziedās. Re, kā Mirdziņai reiz gāja. Gājusi pa mežu un labi, ka gājusi pa ratu izdangāto meža ceļu. Būtu gājusi pa otru celiņu, būtu beigta. Tieši bandītu ķepās. Fiks un fertih. – Viņš ar roku novilka pa savu sārto kaklu. – Kā viņai toreiz noveicās! Izrādās, ka tie viņu jau bija gaidījuši. Bet nekā. Vēlāk mūsu vīri gāja tos ķert. Bet pūt ļipā! Nu neviena paša.

Pēc kāda laika no istabas pa atvērtajiem logiem atskanēja vīriešu un sievietes balsis. To viņi sauca par dziedāšanu. Bļāva cits par citu skaļāk.

– Vecmāmiņ, tas Roberta onkulis laikam vai nu sadzēries, vai noguris? – mazā klusu ierunājās.

– Droši vien. Viņa izskats nav nekāds labais. Laikam iepriekšējā dienā pārāk daudz līksmojis. Izskatās tāds kā neizgulējies. Zem acīm tumši maisiņi. Arī seja pelēka.

Beta ar vecmāmiņu Annu sēdēja uz sola netālu no atvērtā loga. Pa to nāca smirdīga dvinga. Viens no atbraucējiem uztina no saplēstas avīzes ļuļķi un, nemitīgi klepodams, pīpēja.

– Vecmāmiņ, ko viņi no mums grib?

– Nezinu, bērns, laikam ēst.

– Tev viņi patīk? – mazā ziņkārīgi noprasīja. – Nē! – vecmāmuļa Anna klusītēm atsaucās.

Betai liekas, ka tā svešā sieviete veco tantiņu pazīst.

– Veco tantiņ, vai tu zini, kas tā par tanti Mirdzu? Viņa sēž onkulim klēpī.

– Kā tu zini?

– Re, loga stiklā var redzēt. Viņš kaut ko viņai saka.

Pēkšņi istabā kaut kas bija noticis. Robis strauji piecēlās un nošņāca. – Kuce! – Sieviete noslīdēja uz grīdas, strauji piecēlās un dusmīgi skatījās uz Robertu. Varēja redzēt, ka vīrietis nespēja atslābināties. – Ejam, mauka! – viņš skaļi kliedza.

– Veco tantiņ, kas tagad būs? Ja nu viņa tevi pazīst? – mazā čukstēja.

Vecā tantiņa kaut ko domāja, līdz klusām atbildēja. – Diemžēl nezinu, bet pēc taisnības viņa ir mana radiniece, kas pazuda jau sešpadsmit gadu vecumā. Māsa nomira badā tālajā Krievijā, bet Mirdza kaut kur aizklīda. Vēlāk viņa sasitās ar tādiem pašiem komjauniešiem, un nu ir šeit. Nezinu, ko viņa darījusi visus šos gadus. Domāju, ka karā nav bijusi. Neizskatās.

– Kāpēc mēs neejam ēst? Man arī gribas ēst. – Mazā rādīja uz punci.

– Lai jau viņi paēd, būs garu ceļu braukuši. Mēs pēc tam paēdīsim.

Kad trijotne izmeimuroja no istabas un iekāpa ratos, abas sēdētājas bez baiļu pazīmēm joprojām skatījās atbraucējos. Vecai tantei aizvien šķita, ka kaut kur ar to sievišķi ir sastapusies. “Un tik līdzīga Mirdziņai! Vai Dieviņ, vai tiešām tā būtu viņa? Tikai laiks un dzīve ievilkusi vaigos un pierē rūpju rievas. Bet var jau būt, ka tās ir ļaunuma pazīmes.”

Pa to laiku saimniece aicināja abas mazliet iekost. Svešiniece cieši ieskatījās saimnieces acīs un pavēlēja: – Savāc meitenes mantas! Viņa brauks mums līdzi!

– Apžēliņ! Meitene vēl tik maza. Viņai būs ceļā grūti. – Vecā sieviete sasita plaukstas. – Pažēlojiet! Mums te ir kaza. Viņai katru dienu jādzer kazas piens, lai kājiņas iztaisnotos. Arī pirtiņā mums ir siltums.

– Mēs viņai to kazu dabūsim.

– Jā, parādi vispirms, kur viņa līdz šim dzīvoja? – Biedrene sekoja līdzi vecajai pirts sieviņai. – Tur, pirtiņā, kopā ar mani viņa arī dzīvoja, – pirts sieviņa klusām teica. – Salmos, tur ir silti. Vēl paklājam apakšā paladziņu, virsū sedziņu. Mēs abas labi saprotamies. Viena veca, otra maza. Saimniece atvēl mums maizīti, reizēm piena krūzīti vai sūkalas. Putru gan es pati uzvāru. Bērnam tā ļoti garšo.

– Kāpēc nedzīvojāt istabā?

– Saimniece agri ceļas. Baidās, ka mums traucēs. Viņa caurām dienām kolhoza tīrumā vai arī mežā, – viņa atbildēja.

– Nu ir gan tie buržuji. – Mirdza nikni novilka.

– Kā tevi šeit sauc? – sieviete noprasīja Annas tantei.

– Visi mani dēvē par pirts Annu. – Večiņa pasmaidīja. Un viņas acīs iedzirkstas zilas spuldzītes.

– Kas tu būtu saimniecei? Vai kalpone?

– Tāpat te palīdzu. Tad, kad daudzi devās uz Latviju, arī es pievienojos. Es no Vitebskas puses, – viņa piebilda un ieskatījās sievietē. – Man taču strādāt vajadzēja. Maizīte jānopelna. Dēliņus paņēma karš. Arī meitiņa atbrauca. Viņa dzīvo Kurzemē.

– Tā? Un tu no Vitebskas puses? Es arī no turienes, – sieviete ieinteresēti turpināja savu sakāmo. – Un tā tur?

– Nejauši nokļuvu viņas sētā. Biju ļoti piekususi pēc tālā ceļa. Viņa mani pabaroja, izguldīja un atļāva palikt tik ilgi, cik gribēšu.

Man tikai šis tas jāpalīdz.

– Ak tā? – Beidzot sieviete pasmaidīja. Viņa bija atpazinusi savu radinieci. Kur tie gadi! Jau karš pagājis, bet viņa ir izdzīvojusi.

– Vai neatpazini mani, Mirdzu, Annas tante?

– Laikam gan. – Vecenīte skatījās zili izbalējušām acīm. – Līdzīga esi. – Vecenīte mazliet viltīgi pasmaidīja. – Kaut kur redzēta.

– Es taču esmu tava māsasmeita Mirdza! Vai nepazīsti? Annas tante, brauksi mums līdzi?

– Tikai kopā ar mazo. – Vecenīte, kuras vaigs vairāk atgādināja sažuvušu plūmi, uzsmaidīja. Gan seja, gan izbalējušās acis izstaroja tādu gaišumu, ka, šķiet, viss pagalms pielijis ar sauli.

Mirdza pagriezās un atkal iekāpa droškā.

– Jēkab Ivanovič, ņemsim līdzi arī večiņu! Var redzēt, ka abas saradušas. Būs, kas mums cimdus noada un audeklu uzauž. Arī vārīt viņa prot. Es to neprotu.

– Kāpēc tu viņas ņem? Pati savu bērnu nevarēji izspiest? – otrs vīrietis smīnot uzprasīja. – Cik tur tā darba, es tev pāris minūtēs tādu uztaisīšu. Netici?

– Es kaut ko ieraudzīju, – sieviete klusu nočukstēja.

– Ko?

– Par to krustiņu uz kakla, – viņa klusām turpina. – Atceries, Robert, es tev stāstīju?

– Ko?

– Par mežu, kur slēpās tās divas sievietes.

– Kur viņas palika?

– Tās abas maukas nošāvu, bet tos divus bērnus man biedri palīdzēja aizvest uz bērnunamu. Tur tādu bija daudz.

– Maita! – Vīrietis izgāza žulti uz sievieti. – Es nesaprotu, kāpēc tu nošāvi tās sievietes, bet bērnus atstāji?

– Viņi tik un tā būtu nomiruši badā, – sieviete nomurmina.

– Kāpēc tad atstāji?

– Domāju, ja bērni bļaus, tad tie bandīti ātrāk nāks pie savām sievām.

– Ak tā! Stratēģisks plāns? Gluži kā biedram Žukovam? Tu nu gan varēji nemuldēt par to gadījumu vismaz svešu cilvēku klātbūtnē. Un vēl partijas biedrene. Ko teiksi rajona partijas komitejā, ja tie tur uzzinās?

– Neuzzinās, Robert Ivanovič! Es klusēšu. Jēkab, tu arī.

– Tu gan esi sterva! – Jēkabs noburkšķēja un uztina jaunu pīpi. – Pati nolaida no kājām tās divas m…s, bet tagad ņem vienas bērnu. Pasaki, ko tu, partijas madāma, gribi no tā čūskulēna? Izaudzināt kaut ko sev līdzīgu? Tādu pašu maitu?

– Es pēc tā gadījuma mežā ilgi viņus meklēju, – sieviete taisnojas. – Manī kaut kas svila. Kaut kas dega. Bērnunamā viena no viņām vairs nebija. Tur stāstīja, ka sveši cilvēki atbraukuši un paņēmuši pie sevis.

– Redzi, Jēkab, viņai svila, viņai dega. Kas? Sirdsapziņa? Jēkab, vai tā maz zina, kas ir sirdsapziņa? Svoloč! – Pieļurbājies līdz potītēm, Roberts jeb Robčiks pieliecās viņai pie auss. – Tev tagad pakaļa nesvilst, m…a? Jēkab, – viņš pagriezās, – tu dzirdēji? Nošaut bērnu mātes un tad viņai svila. Nu i sterva! – Pat šiem Sarkanajā armijā pabijušajiem vīriem tas likās par daudz. – Žēl, ka es toreiz, kad mīcījāmies tajā gultā, to nezināju. Tad es gan tevi tā būtu izdrāzis, ka tu nezinātu ne dienu, ne nakti.

– Robčik, piedod, kā es varēju zināt, ka tā meitenīte paliks dzīva? Viņas abas bija nozilējušas no bada. Es aizvedu uz patversmi, lai atkopjas. Man taču piena nebija. Es viņu nedzemdēju. Vēlāk uzzināju, ka vienu no viņām paņēmis kāds vīrietis, bet otra aizvesta. Cilvēki zināja stāstīt, ka tas bijis viņas tēvs.

– Ak, nenoķēri vis? Maita! – Jēkabs iepūta dūmus viņas sejā. – Droši vien kāds no tiem bandītiem, kas vazājas apkārt, – Robčiks šņāca, – un tev nebija prāta pateikt tur strādājošai vecenei, lai novēro, pie kuras kāds varētu atnākt. Sterva! – viņš vēlreiz nošņācās.

– Es to liku darīt. Bet tie ieradās naktī. Man ilgi sāpēja sirds, – Mirdza teica. – Ilgi. Vari man ticēt, Robčik. – viņa apgalvoja.

– Tev? Un sāpēja sirds? Nevar būt! Vai tev tā maz ir? Cik tu savējo nomušīji? Nezini?

– Tie bija arī tavējie, Robert. Tu teici, lai taisu abortu. Es to arī darīju.

– Vai tādai var ticēt? – Jēkabs nomeimuroja uz soliņa. – Viņa taču ir īsta kuce. Cik bērnu, tik abortu.

– Es visu laiku domāju par to bērnu, kas ar viņu notiks?

– Jēpi, tu dzirdi? – viņš atkal uzrunāja biedru.

– Dzirdu, jau dzirdu. Mirdza, būs jāpainteresējas partkomā, no kurienes tu… Vai tavā lietiņā kaut kas nesmird?

Sieviete nobijusies klusu izdvesa: – Nē! Esmu tīra kā kristāls. – Robčik, pastāsti viņam. Mēs taču abi kopā uz šejieni atbraucām pēc kara. Abi no vienas sādžas. Abus partija atsūtīja ieviest te kārtību un pāraudzināt šejienes cilvēkus. Ko viņi zina no komunisma? Nekā. Re, pēc tām izvešanām visi sastājās kolhozos. Partijas griba ir jāpilda. Kā māca diženais vadonis, atjaunot, uzcelt no jauna fašistu nopostīto ir mūsu galvenais uzdevums. – Viņa pagriezās pret meiteni, kura visu laiku, mutīti atvērusi, uzmanīgi klausījās sarunā. Vecmāmiņa Anna gan reiz bija teikusi, ka nedrīkst klausīties pieaugušo sarunās, bet tagad drīkstēja darīt visu. Arī šaut drīkst. Pif, paf, un cilvēka vairs nav. Ieroc zemē kā putniņu, kurš nokritis tieši no debesīm.

– Tu dzirdēji, mazā? – Sieviete sapurināja Betas plecus.

– Jā! – Meitene palocīja galvu un skatījās uz augšu. – Dlīkst pif, paf un…

– Stulbais skuķis! – Mirdza nošņācās. – Gan es tevi pāraudzināšu, bandītēn.

– Jā, tante bantīte, – mazā nopietni atbildēja, un abi vīrieši smējās.

– Tu dzirdēji, tante bantīte? Nu i skuķis! Knapi runā un jau apsaukājas. Bantīte…

– Abas brauksiet pie manis, – viņa nosarkusi vēlreiz nošņāca. Bet mazā, ieķērusies vecās Annas rokās, cieši piespiedās pie viņas krūtīm. Viņai bija bail no svešinieces.

– Re, kāda sagadīšanās! Nejauši iebraucām svešā sētā un es vienā mirklī tieku pie meitas. Robert, vai dzirdi? Pie mūsu meitas.

Viņa ir te. Tā ir viņa.

– Ne es viņu perēju, ne audzināšu, – Roberts nospļāvās un piegāja pie ratiem. – Vari meklēt kādu citu muļķi.

– Robčik, tu taču solīji? Atceries, kad dzīvojām sādžā. Tu mani toreiz izvilki no akas, – Mirdza raudulīgi lūdzās. – Tu solīji, ka mīlēsi mani.

– Solīt jau solīju. Toreiz tu biji citāda, bet tagad negribu. Izjājusies ar visiem un visādiem. Man bojāta prece nav vajadzīga. Jēkab Ivanovič, taisamies! Un, tu arī – viņš pavēlēja vecajai tantiņai. – Jūs abas veiklāk! Vairs nav laika.

Pēc pusstundas rati izripoja no sētas ar pieciem braucējiem. Viens gan nebija redzams. Tas rātni sēdēja vecenītes klēpī un vēroja kokus, putnus, zāli. Betai šķita, ka visskaistākie ir mākoņi. Kā tikai tur nebija! Pūkaini sunīši, zaķēni. Pat lāči.

Pēc neilga laika mazā skrandu Beta saldi iemiga sēdekļa aizmugurē, vecās tantiņas Annas sačervelējušajās rokās un nemaz nejuta, ka viņai iesākusies jauna dzīve, kurā galvenā noteicēja ir un būs mamma Mirdza, kuras nekad nebūs mājās. Viņu partija aicināja strādāt MTS-ā, tāpēc viņa tur bija vienmēr. Pie tāda nenormēta darba viņa bija pieradusi. Reiz, kad tur, Krievijā, likvidēja latviešus, Mirdza aizbēga uz pilsētu un iestājās tehnikumā, kur apguva lauksaimniecību. Pa to laiku padomju vara nošāva viņas brāļus, tēvu apcietināja, māte nomira badā, bet Mirdza, tiklīdz beidzās mācības, saņēma norīkojumu darbam čekā. Arī Roberts tika norīkots tajā pašā kantorī. Tur abi kļuva par mīļākajiem. Vēlāk viņiem pievienojās Jakobs jeb Jēkabs. Viņi ķēra šķiras ienaidniekus un ekonomiskos noziedzniekus. No šīs trijotnes daudzi baidījās. Mirdza mēdza teikt – ja baidās, tātad ciena. Pārtika gan bija visai trūcīga. Bet to atsvēra biežā ciemošanās pie kaimiņiem, kuri negaidītos viesus vienmēr uzcienāja ar to, kas nu bija. Ar kāpostiem, degvīnu. Un tad atnāca karš. Nu jau oda pēc asinīm. Bruņojušies ar revolveriem, viņi trieca bijušos dzimtenes nodevējus, kulakus no lēģeriem un cietumiem, bez ieročiem uz frontes pirmajām līnijām. Nē! Šautenes bija. Uz trim viena. Lai izpērk grēkus! Par to viņus Staļina tētiņš apbalvoja ar mirdzošām medaļām un ordeņiem. Arī Mirdza bija izpelnījusies bļembukus. Viņa gan tos nenēsāja. Nebija, kur izrādīties. Taču MTS baļļukos viņa tos pielika pie vienīgās kleitas un noslēpumaini, indīgi smaidīja. “Redzat, kas es esmu! Par mani neviens nedrīkst smīkņāt.”

Mājās viņa parasti pārradās vēlās vakara stundās, kad Beta jau gulēja, bet ar veco tantiņu sarunas nevedās. Vecā tantiņa nesaprata radinieci. Viņa bija daudz pieredzējusi, daudz zaudējusi un par padomju varu neko labu nedomāja. Viņa bija laimīga, ja varēja ko labu kādam izdarīt. Tagad negaidīti mazā meitene kļuvusi par viņas mīluli un lolojumu.

Betas dienas vairāk ritēja pie vecās Annas tantes, kur viņa kopā ar pārējiem mājas bērniem palīdzēja dziju tīt kamoliņos, tumšajos vakaros uzraudzīja petrolejas lampu un klausījās pasakas. Tantei Annai to bija daudz. Vesela pūralāde. Gan par milžiem, gan bārenītēm un princesēm.

Reizēm, kad sirds pilna, vecā tantiņa stāstīja par saviem bērniem – trim puikām un vienu meitiņu. Toreiz, kad viņa vēl bijusi jauna, stalta, skaista un dzīvoja kopā ar bērniem un vīru bijušajā Vitebskas guberņā, viņiem bijusi sava mājiņa un dārzs. Gan viņai, gan vīram spēks vēl bija kaulos. Strādāja no rīta līdz vakaram gan kolhoza laukos, gan vakara stundās rāvās vai pušu savā mazajā lauciņā, lai tikai visi būtu paēduši.

Kad bērni paaugās, visi bija lieli palīgi. Visi prata strādāt. Gan art, gan sēt. Neviens no darba nebaidījās, tāpēc maize un putra vienmēr bija uz galda, bet svētku reizēs lielā māla bļodā kārdinoši smaržoja gaļa. Vēlāk, kad dēli izauga par skaistiem puišiem, bet meita par skaistu jaunavu, ne viens vien precinieks nolūkojās glītajā meitenē, kas dziedāja gan ganu gaitās iedama, gan govis slaukdama. Un tad atnāca nelaime. Kādu nakti viņu mājā ielauzās bruņoti vīri ar sarkanu apsēju ap vienu roku. Tas bija toreiz, kad kādā tur gadā vai nu nošāva, vai noindēja lielu biedru. Ļaunas mēles melsa, ka vainīgs esot pats biedrs Josifs, kuram ejot grūti. Visu laiku jādomā par kulakiem, kas nedod maizi, un par bērniem, kuriem jāizaug tik lieliem, lai varētu noturēt rokās šautenes. Tās varot noturēt tikai stiprie, tāpēc daudz jāēd. Taču maizes ar katru dienu kļuva arvien mazāk un mazāk. Tāpēc Staļins, kurš domāja par bērniem, nolēma uzcelt tik daudz fabriku, lai tajās visu vajadzīgo saražotu – šautenes, lielgabalus, vilcienus un citas labas lietas, kas vajadzīgas karam.

– Veco tantiņ, kas ir karš? – bērni prasīja.

– Karš ir laiks, kad daudzus nošauj. Bērni paliek bez saviem tētiem.

– Vai man arī bija tētis? – mazā Beta tincināja.

– Kā tad citādi! Tev noteikti bija tētis.

– Mamma Mirdza teica, ka viņu nošāva vācieši. Viņš bija lidotājs. Un viņam bija tik daudz ordeņu! Tik daudz… – Beta izplēta rokas, ka vecā Annas tante iesmējās. – Droši vien? – viņa saminstinājās. – Droši vien, bet, Betiņ, mēs pirmīt runājām par darbiņu.

– Jā, jā! Es tev prasīju, kas tanīs lielajās mājās strādāja? – meitene atgādināja. – Tu teici to svešo vārdu – raž…

– Ražoja, – tantiņa vēlreiz atkārtoja.

– Jā! Jā! – meitene uzgavilēja. – Bet, kas ražoja tos lielgabalus?

– Protams, strādnieki, kuru bija daudz, daudz. Tieši no zemajām būdiņām viņus par brīvu aizveda uz Sibīriju svaigā gaisā. Arī latvieši, kuri bija piedalījušies revolūcijā, nonāca vergu nometnēs. Arī manu brāli aizsūtīja pie baltajiem lāčiem.

– Tur dzīvo lāči?

– Jā, brūnie. – Bet baltie?

– Tie vēl tālāk ziemeļos, kur ir tikai ledus kalni.

Mazā meitene, kas sēdēja uz nelielās taburetes, to nesaprata, tāpēc katru reizi uzdeva kādu jautājumu.

– Vecmāmiņ, kas ir levolūcija?

– Meitiņ, tas ir briesmīgs notikums. Toreiz, kad biju vēl jauna, nogāza krievu caru un varu sagrāba tie, kas negribēja strādāt, bet tikai šaut.

– Vecmāmiņ, tu teici, ka bez darbiņa nebūšot maizītes, – meitene dziļdomīgi noteica.

– Nebija jau arī. Atceries, es tev stāstīju, ka mūsu mājā ienāca onkuļi ar šautenēm un nozaga mūsu maizīti, arī to, kas bija pagrabā nolikts ziemai. Neko neatstāja. Pat maizes doniņu bērniem atņēma. Mans Arnoldiņš turēja rociņā pēdējo kancīti. Kāds bārdains vīrs to izrāva, nosvieda zemē un uzmina ar kāju.

Betiņa sastinga. – Un šitā viņi dalīja al maizīti?

– Jā, bērniņ, tā bija. Tikai mammai nestāsti. Tad viņa paliks dusmīga.

– Es viņai neko neteikšu! – meitene piecēlās un apvija rociņas ap vecās sievietes kaklu un bučoja, bučoja viņu. – Es tevi mīlu!

– Es tevi arī, manu mazo meitentiņ. – Tā viņas abas pieglaudušās labu brīdi sēdēja, līdz vecmāmiņa atcerējās par dzijas kamoliņiem. Bet Betiņa sastingusi sēdēja un atkal kaut ko domāja.

– Vecmāmiņ, ko jūs ēdāt?

– Visu ko. Bērni salasīja balandas, gārsu, nātres un citas zālītes.

Es vārīju balandu zupu.

– Vai tev galšoja?

– Nē, bet visiem gribējās ēst, jo iestājās bads. Cepu kliju maizīti, klāt piecepu pat skaidas. Nedaudz, tomēr.

Betiņa atkal sastinga. – Vecmāmiņ, es to saplotu. Kad man dažreiz nebija, ko ēst bēlnunamā, mums deva putlu un tēju. Tēju gan valējām dzelt, cik glibas. Putlu nē. To ēda tantes baltos ķiteļos. Viņas to putlu pat nesa uz mājām.

– Kā tu to zini?

– Ledzēju.

– Nabaga bērns. – Vecās tantiņas sastrādātā roka noglāstīja bērna galviņu.

– Tu pati esi nabaga! – Beta teica.

– Kāpēc tu tā domā?

– Tev nebija, ko ēst, – mazā attrauca un pieglaudās pie vecās sievietes krūtīm.

– Vecmāmiņ, vai tu vēl ko pastāstīsi?

– Jā, mīlulīt. Lai gan tu vēl esi ļoti maziņa. Varbūt tu mani sapratīsi. – Varēja manīt, ka vecenītei ļoti gribas kādam izstāstīt savu sāpi.

– Un tad, sākās karš. Arī dēliņi karoja katrs savā pusē. Viens krita par krieviem un Staļinu. Otrs nokļuva vācu gūstā, kur paņemts vlasoviešos. No tā laika viņu saukuši par Ivanu. Par trešo nav nekādu ziņu. Kāds izbijis karotājs, bez vienas rokas, stāstīja, ka Pēterītis aizsūtīts uz tālo Prūsiju, uz Kēnigsbergu. Krievi to pilsētu vēlāk nosauca par Kaļiņingradu. Arī vīru nogalināja svešinieki. Vienīgo meitu par sievu apņēma kāds traks krievs, kas viņu dauzīja kā tādu pelavu maisu, līdz pats kaut kur pazuda.

– Kul? – meitene taujāja.

– Neviens to nevarēja pateikt. Stāsta, ka viņš apzadzis kādu lielu virsnieku. Varbūt kādā Sibīrijas lēģerī baro utis. Kaut viņš neatgrieztos! – vecā Annas tante pikti meta krustu un raudādama lūdza Dievu. Mazā Beta klausījās vecās tantiņas stāstījumos, nometās ceļos un, nu raudāja abas kopā.

– Eņģelīti, manu Eņģeli, kāpēc Dievs viņai nepalīdzēja? Kāpēc bija tas nolādētais kalš? Kāpēc? – nakts tumsā viņa sauc savu glābēju. – Kāpēc?

– Cilvēku ir daudz, bet Viņš ir viens, – Eņģelis čukst pie auss.

– Kas viens?

– Dievs ir viens.

– Bet tu?

– Tad es vēl nebiju Eņģelis.

– Kas tu biji?

– Es biju cilvēks.

– Kad es nomilšu, tad es alī būšu Eņģelis?

– Jā, ja tu būsi laba.

– Kā laba?

– Tā, – Eņģelis gluži kā tauriņš izpleš spārnus un ar vienu apsedz meiteni.

Kādu laiku istabā valda pilnīgs klusums.

– Manu Eņģelīt, – mazais cilvēka bērns to atkal uzrunā, – kas ir labs?

– Labs? – Eņģelis brīdi domā. – Es domāju, ka to nevar sataustīt ar rokām. To var salīdzināt. Pasaulē ir tik daudz kā slikta, bet pretī labs. Paskaties – vai karš ir labi?

– Nē, – meitene atbild. – Kalā sit visus nost. Visus, tu dzirdi? Visus. Tā teica vecā tantiņa. Un, tad aplok.

– Tātad? To tu jau zini, kas ir slikti?

– Bet, es tev plasīju, kas ir labs? – jautāja meitene.

– Labi ir tad, ja cilvēkiem nav jākaro. Labi, ja netrūkst maizītes. Tas ir labi, vai ne? Labi, ja tu izdari otram kaut ko labu.

– Jā, tad il labi. Bet ja pāri nodara kaķītim, sunītim? – mazā nebeidza tincināt.

– Tad tas arī ir slikti. Visi, kas cieš no ļauniem cilvēkiem, kam sāp, arī dzīvniekiem, iet slikti. Betiņ, guli mazulīt. Tu par daudz domā. Tev tagad jāatpūšas, jāuzkrāj spēki jaunai dienai. Tagad aizmiedz. Rīt tev būs daudz darbiņa.

Pagāja mēnesis, gads, divi gadi. Betai jau apritējušas četras vasaras. Tagad viņa var kustēties kā zālīte vējā. Ripot kā kastanītis rudenī. Taču te, šajā istabā, zālītes nav. Beta kopā ar mammu dzīvo kādā koka divstāvu mājā. Vecā tantiņa aizbraukusi kaut kur tālu, tālu. Mamma teica, ka viņai jāauklē mazbērniņš. Tas ir, dēla meitiņa. Tagad Beta tiešām ir liela un viena. Viņa stāv pie neliela netīra loga, kas aplipis ar mušām un zirnekļiem, un skatās, ka pagalmā ir bērni. Meitene arī grib tur, bet durvis ir ciet. Viņa vēl atceras veco tantiņu, kura kaut kur izkāpa ar lielu somu, mašīnu, ar kuru brauca uz šejieni, un mammu, kas smaidot stāstīja, cik Betai būs labi pilsētā. Tur būšot jūra un daudz, daudz cilvēku. Mamma, kā parasti, meloja. Beta zina, ka melot ir slikti. Tā teica vecā tantiņa. Jūra ir kaut kur. To viņa neredz. Tikai kaijas reizēm pārlido pāri mājai. Meitene ieraujas stūrītī pie loga un skatās ārā. Tur bērni spēlējas smilšu kastē. Beta arī tur grib, bet durvis ir aizslēgtas. Tāpēc viņa nekur netiek, bet mamma būs vēlu vakarā.

Mamma Mirdza vakar uzvārīja zupu. Tagad tā ir auksta un negaršīga, bet ēst gribas. Meitene paņem bļodiņu, pakāpjas uz soliņa un to uzliek uz plīts, ielej. Tad uzmanīgi aiznes un noliek uz galda, kur atrodas sagriezta maizīte, ko jau apciemojušas mušas. Meitene ēd un domā – vecās tantiņas vārītās zupas bija daudz garšīgākas. Un kādas pankūkas viņa cepa! No kartupeļiem, miltiem. Un, ja bija ievārījums, tad Beta, piemiegusi acis, gluži kā kaķis, baudīja vecās tantiņas taisīto. Viņa vispirms nolaizīja ievārījumu un tad ēda pankūku. Annas tante nekad, nekad neaizmirsa iedot krūzīti silta piena. Tagad, mamma arī ir atstājusi krūzīti ar pienu, taču tur peld mušas, cita par citu lielāka. Pāris karotes apēdusi negaršīgo virumu, viņa noliecas un ar karotīti izzvejo mušas un uzliek uz galda. Tā, tagad viņa pati taisīs zupu. Pāri palikušo viņa salej katliņā un ielej bļodiņā pienu. Var jau paņemt arī tīru bļodiņu no plaukta, bet mamma tad rājas. Piešmucē visu, un kas tad to mazgās? Tāpēc meitene ēd no bļodiņas, kurā jau bijusi zupa. Meitene sadrupina maizīti, un zupa gatava. Kad brokastis un pusdienas, abas, divi vienā, paēstas, Bella atkal pieiet pie loga. Tur notiek kauja. Liels zirneklis noķēris mušu. Tā spiedz kā traka. Tūlīt būs cauri. To Betas sirds nespēj izturēt. Viņa paņem sērkociņu kastīti, izņem vienu sērkociņu un iet mušai palīgā. Drīz vien zirnekļa tīkls ir pārrauts un muša aizlido, bet zirneklis, palicis bez pusdienām, ātri ieskrien kādā loga caurumā. Tikmēr Beta, paņēmusi kabatlakatiņu, slauka nelielo loga rūti, lai labāk redzētu ārā notiekošo. Tur, uz soliņa, sēž kāda tante, kuras galva noslīgusi gluži kā koka zars, bet uzraugāmie sākuši kautiņu. Mazie zeperi, tā parasti teica vecā tantiņa, plūcas ne pa jokam. Vienam kaut kas noticis ar degunu. Viņš tik skaļi brēc, ka pat Beta to dzird. Arī tante uzlec kājās. Viņa pieskrien pie svešā zēna un cērt pliķi. Tagad ir divi puikas ar skaļām balsīm. Sieviete vairs nezina, ko darīt. Pārējie bērni pamukuši katrs uz savu pusi un no stūriem novēro situāciju. Tā jezga ievelkas līdz brīdim, kamēr parādās vēl dažas sievas. Viņas paķer katra savējo, ar plaukstu uzdod pa pakaļām un aizvelk uz mājām. Kārtībai jābūt. Nu pagalmā ir iestājies miers un bērziņš – tā teiktu vecā tantiņa.

Meitenei nav, ko darīt. Viņa uz naktsskapīša ir atradusi kastīti, kurā ir daudz krāsainu podziņu.

Sarkanās ir mūsējie. Mamma stāstīja, ka sarkanie vienmēr visus uzvar. Tur reiz karojis tētis, kuru Beta nekad nav redzējusi. Tētis ir vislielākā Poga. Viņam ir tik daudz ordeņu, ka mamma Mirdza nevar pat saskaitīt. Beta reiz uzprasīja mammai, kur ir tētis? Bet mamma palika dusmīga. Kaut ko nopurpināja un aizgāja. Viņai, lūk, esot sapulce. Droši vien viņa nezina, kur ir tētis. Tanī sapulcē noteikti pateiks, un tad Beta zinās par tēti visu. Pēc brītiņa, gultā gulēdama, Beta atceras – reiz bērnunamā tante stāstīja, ka viņš ir dzīvs, ka tētis ir Ļeņins un viņš ir dzīvs. Būs jāpasaka mammai. Lai nemeklē tēti. Beta viņu bija redzējusi pati savām acīm. Zālē, kur atradās skaista, balta statuete, bērni vingroja katru dienu. Ļeņins katru dienu skatījās uz viņiem un priecājās, cik visi skaisti vingro un soļo. Tas nekas, ka visiem bērniem bija līkas kājas un palieli vēderiņi. Tētis taču mīlēja visus. Arī Betu. Meitenei gan gribējās dzīvu tēti, bet dzīvais bija miris. Vai mamma mīl šo tēti – baltu, mazu? Tur viņš stāvēja un skatījās. Audzinātājas tante teica, ka Ļeņins mīlot visus bērnus, bet viņus visvairāk, jo viņi esot Ļeņina onkuļa mazbērni. Tad jau viņš nav mans tētis – meitene, skatīdamies uz saviem pirkstiņiem, domā. Tad jau viņš ir vectēvs. Jāuzprasa mammai Mirdzai. Viņa to noteikti zinās.

Istabā pamazām satumst. Balts mēnesis pa netīro lodziņu iespraucas rūtī un meitene viņam pamāj ar rociņu.

– Tu arī esi viens? Tev arī nav, ar ko parunāt? – Bet mēnestiņš klusē.

– Kāpēc tu klusē? – meitene prasa. – Tu negribi ar mani runāt? Nu, ja negribi runāt ar mani, tad runā ar zvaigznītēm, ja? To tev ir ļoti daudz. Tu zini cik zvaigznītes tev ir apkārt? Nē? Es arī nezinu. Tagad gaidīsim mammu abi. – Pamazām meitene aizmieg.

Eņģelis noglāsta Betas galvu.

– Dusi saldi, manu bērniņ. Es tev padziedāšu dziesmiņu.

– Jā, manu Eņģelīt. Es tevi ļoti mīlu. – Bērns apņem ar rociņām spilvenu un laimīgi smaida.

– Guli, mīļā, līdz rītam un skaties sapnīti par kumeliņu. Tev taču patīk kumeliņi?

– Jā! – mazās lūpiņas kustas. – Patīk… Reiz es redzēju mazu zirdziņu. Tādu pavisam mazu un ar garām, garām krēpēm.

– Kur tu viņu redzēji?

– Pie mana bērnunama, kur dzīvo daudzi bērniņi. Arī es tur dzīvoju. Un zirdziņš arī tur dzīvoja.

– Ko tad viņš tur darīja? – Eņģelis noglauda bērna galvu.

– Viņš palīdzēja onkulim vest zālīti.

– Tad jau viņš bija labs palīgs.

– Jā, Eņģelīt. Ļoti labs, tāpat kā Beta. Vai es esmu laba?

– Protams, bērns, protams! – Eņģelis lēnām attālinās un pazūd istabas kaktā.

Meitene pamostas un skatās, kur ir viņas mīlulis. Bet viņa nav. Arī mammas vēl nav.

– Mamma! – meitene sauc. Taču neviens neatbild. Meitene atver acis. Istabā ir tik kluss, ka pat mušas nedzird sīcam. Mammas nav. Uz galda ir kartupeļi un sāls trauciņš.

“Mamma bija, kamēr es gulēju,” meitene nodomā un sāk raudāt. – “Atkal esmu viena. Man gribas atpakaļ uz bērnunamu! Tur ir citi bērni. Tur var spēlēties. Un putra.”

– Neraudi, Beta! – atskan jau pazīstamā balss pie griestiem. – Tu taču zini, ka mammai nav laika. Viņa par tevi vienmēr domā.

– Tāpat kā tētis Staļins?

– Citādi.

– Kā citādi? Kāpēc? Kāpēc viņa mani gribēja?

– Redzi, Beta. Cilvēka dzīves ceļš iet kā pa kalniem, kā pa lejām. Viņš vienmēr ko meklē, atrod un atkal iet. Paklūp. Mammai Mirdzai ir tieši tāpat. Reiz viņai bija maza meitiņa, bet, tāpat kā tevi, viņai nebija laika pieskatīt, tāpēc viņa noalgoja kaimiņu lielāko meiteni, kurai vajadzēja ne tikai pieskatīt mazuli, bet arī nomazgāt traukus, sanest ūdeni no akas, gatavot ēst. Kādu laiku viss bija labi, taču kādu dienu meitene mazo neielika gultiņā, bet atļāva mazajai stāvēt pie loga. Viņa tur spēlējās, bet meitene pati aizgāja pēc ūdens. Kad viņa atnāca, mazās vairs nebija. Izrādās, ka viņas mantiņa bija izkritusi pa logu. Meitenīte sniegusies tai pakaļ un izkritusi.

Tad nu gan sākās vētra. Mammai Mirdzai jau tas bija par daudz. Viņa aizsteidzās uz miliciju. No turienes ieradās divi vīri un aizveda meiteni nezināmā virzienā. No tā brīža, varbūt agrāk, pēc viņas vīrieša aizbēgšanas, Mirdza kļuva aizvien cietsirdīgāka. Viņa ārēji bija laipna, pat izpalīdzīga, bet iekšā viss vārījās kā elles katlā. Vajadzēja tikai spridzekli, lai viņa uzsprāgtu.

– Kas ir spridzeklis? – meitene prasīja.

– Mazās meitiņas aiziešana viņā saulē. Tas bija liels trieciens, no kura Mirdza neatguvās.

– Vai viņai sāpēja?

– Laikam toreiz sāpēja? Tas bērniņš tikpat ātri, cik atnāca, tikpat ātri aizgāja. Viņš aizgāja pie māsiņām un brālīšiem.

– Un tā meitiņa, kuru svešinieki aizveda? Kas notika ar viņu?

Kur viņa palika?

– Viņu vairs neviens neredzēja. Meitenes mamma gāja pie Mirdzas. Lūdza piedošanu. Raudāja. Lūdza, lai atbrīvo meiteni, jo neko sliktu nav gribējusi, bet Mirdza palika cieta kā krams. Asaras nelīdzēja. Viņas mazās meitiņas nāve vēl vairāk nocietināja sievietes jau tā akmeņaino sirdi, – atbildēja Eņģelis. – Lielā meitene nomira kaut kur Sibīrijā, ļoti aukstā zemē.

– Tu teici, ka tur, pie tevis, visi kļūstot par Eņģeļiem.

– Jā, es viņu tur satiku.

– Kur?

– Eņģeļu pilsētā.

– Tā pilsēta ir skaista? – mazā taujāja.

– Ļoti skaista! – Eņģelis turpināja stāstīt. – Tā ir burvīga. Dīvaina gaisma apgaismo ielas, mājas, kokus. Šķiet, ka tas viss celts no kristāla. Apkārt lido Eņģeļi garos, baltos tērpos. Vieniem rokās ir cītaras, citiem stabules.

– Bet ko viņi ēd?

– Viņiem tikai jāiedomājas un uz galda parādās nektārs, dažādi augļi.

– Eņģelīt, es gribu nomirt, tad es arī tur būšu. Un tu būsi vienmēr kopā ar mani.

– Nē, mīļā! Dievs visiem nolicis savu laiku.

– Ak tā? – Beta nostiepj vārdus kā veļas auklu pagalmā. Pēc brīža turpina:

– Vai viņa, mana pamāte, mani vairs negrib?

– Grib jau grib, bet..

– Kas par, “bet”? – meitene ziņkārīgi jautā savam sargam.

– Redzi, viņa vienmēr ir aizņemta. Bet naktī viņa tev uzvāra kartupeļus ar visu miziņu. Citreiz atnes no ciemiem. Vai tev garšo kartupeļi ar miziņu?

– Jā! Ar rūgušpienu, – Beta nedroši atbild.

– Nu, tad ej droši pie galda! Ēd, kamēr silti! Kad paēdīsi, tad iziesi ārā.

– Manu Eņģelīt, durvis atkal būs ciet.

– Man liekas, ka kāds aizmirsis tās aizslēgt.

– Vai, es tūlīt!

Beta izlec no gultas un skriešus apģērbjas. Tad paķer kartupeli un skrien pie durvīm.

– Vaļā! Urā!!! – viņa sajūsmā kliedz.

– Betiņ, tu kaut ko aizmirsi pateikt.

– Paldies, manu Eņģeli! Paldies! Man to jau teica vecā tantiņa:

“Meitiņ, nekad neaizmirsti pateikt paldies!” Tagad es iešu. Jā?

– Ej mana mazā! Tev vēl saulīte vajadzīga, lai izaugtu liela meita.

– Kā puķīte?

– Jā, arī puķītēm vajadzīga saulīte.

Pagalmā neviena nav. Neliels zvirbuļu bariņš kaujas par maizes druskām. Kāds dzeltenīgs runcis viņus novēro un ir sagatavojies lēcienam. Ausis pieglaustas, astes galiņš trīc. Jā, starp zvirbuļiem un kaķiem nekad nav miera. Beta izpēta, ka nelielais placis ir cieši noslēgts ar dēļiem. Ciet ir arī durvis, kas ved uz trokšņainu ielu. Tur gan viņa neies, jo meitenei ir bail ne tikai no mašīnām. Viņa tur var arī pazust.

Beta iekāpj smilšu kastē. Nu gan var darboties. Meitene salasa kociņus. Tur būs mežs. Tad saplūc zālīti un iestāda smiltīs. Viņa skatās apkārt. Vajadzētu ūdeni. Kur lai to dabū? Tad viņas galviņā iešaujas viena prātīga doma. Re, pie mājas stūra nolikta vanna. Tur noteikti būs meklētais lietusūdens. Tādā esot ļoti labi mazgāt galvu. Tā reiz teica vecā tantiņa Anna. Tad mati paliekot mīksti. Taču nav neviena trauciņa.

– Pagaidiet, puķītes! Es tūlīt! – Viņa kāpj uz istabu, kas atrodas jumta istabiņā. Tā kāpšana gan pagrūta, jo kājas vēl mazas. Kad viņa atgriežas, pagalms pilns ar bērniem. Uz soliņa apsēdušās sievas un uzrauga savējos. Beta sarāvusies apsēžas uz lievenīša. Viņa redz, ka viņas puķu dārzs ir samīdīts, bet puikas kastes vienā stūrī taisa ceļu. Meitenes stāda jaunas puķes. Pagalmā parādās citi zēni. Viņi, aizņemti ar savām darīšanām, meiteni nepamana. Kāds zēns, noķēris vaboli, pēta.

– Roli! – viņš sauc, – re, ko es atradu! – Arī pārējie pievērš uzmanību vabolei. Tas jau ir interesanti.

– Paskatieties, viņai ir daudz kājiņas.

– Cik daudz? – kāda meitene noprasa.

– Daudz… – zēns atbild, jo vēl neprot skaitīt.

Beta nolemj palīdzēt. Viņa ir iemācījusies skaitīt līdz desmit, tāpēc klusām pieiet pie bariņa un vēro vaboli.

– Vabolītei ir sešas kājiņas! – Meitene sasit netīrās plaukstas.

Bērni ar zināmu cieņu steidz aplūkot nezināmo pienācēju.

– Tu no kurienes?

– Es tur dzīvoju. – Beta rāda uz durvīm.

– Tur? – kāds zēns pārjautā.

– Jā, es un mamma.

– Tā tur esot baigā… – zēns vēl grib ko teikt, bet viena no sēdošajām tantēm viņu asi pārtrauc. – Artur, cik reizes tev var teikt, ka tev ne par vienu nekas nav jāsaka!

Tad viņa pieliecas pie kaimiņienes un čukst: – Vecā Almas tante, kas dzīvo turpat augšā, man daudz ir stāstījusi par mazo meitenīti, kas dzīvo viņai pretī. Vienmēr ieslēgta. Vienmēr viena.

– Ak, Dieviņ, tētiņ! Kāpēc māte neko nedara?

– Viņa ir liela sieva partijas komitejā. Tāpēc viņai nav laika bērnam. Strādā no rīta līdz vakaram. Braukā pa kolhoziem. Tu atceries, ka pēc tās lielās izvešanas, – viņa apskatās apkārt un pieliecas pie blakus sēdētājas auss, lai neviens nedzird, – nav kam tur strādāt. Tagad sabraukuši visādi vazaņķi ar savu bērnu varzu no varen plašās. Ieņēmuši izsūtīto mājas un dzer vienā dzeršanā. Arī pati esot no Krievijas.

– Vai manu vai! – otra ievaidas.

– Bet bērns? Vai tas ir viņas bērns? Tad jau būs krievulēns.

– Viņu tā mātīte paņēmusi no bērnunama. Runājot latviski – tā teica Almas tante.

– Mūsējais, – pirmā sieva apmierināti nosecina un vērīgi noskatās uz bērnu.

– Bet izaugs par komunistēnu, – teic otrā.

– Gan jau laiks rādīs. Var jau būt, ka ne. Artur, bērni, iepazīstieties ar meiteni! – Bērni sarosās. Pienāk tuvāk un skatās uz meiteni kā brīnumā. Viens no zēniem saka: – Mani sauc Arturs.

– Kā sauc tevi? – viņš noprasa.

– Beta, – meitene atdzīvojas. Kāds grib ar viņu runāt.

– Arturs. Spēlēsimies kopā! – Var redzēt, ka pieradis komandēt pārējos bērnus.

Bērni pievienojas Betai smilšu kastē. Laiks paiet nemanot. Pēdējie saules stari vēl iespīd mazajā pagalmā.

Mammas un omas sauc bērnus mājās. Bērni cits pēc cita pazūd. Tikai Betu neviens negaida, neviens nesauc. Viņa var spēlēties viena līdz tumsai. Meitenei negribas iet augšā. Viņa apsēžas uz sola, kur bija sēdējušas tantes, un skatās gaišajos logos. Tur noteikti ir labi un silti. Arī Betai gribētos būt siltumā, bet viņai jāgaida mamma. Nokārtu galvu, nogurusi viņa gaida, līdz iesnaužas. Mēness nolūkojas bērnā un lēnām aiziet aiz kāda mākoņa. Vienīgi kāda spoža zvaigzne šūpojas un aicina mazo pie sevis. Bet meitene nedzird. Viņa sarāvusies guļ uz soliņa dzestrajā gaisā un kaut ko sapņo.

Pēc laba laiciņa kāda maiga rokas pieskaras plecam un silta balss aicina pie sevis. Meitene atver acis. Beta viņu pazīst. Tā ir sieviete, kas sēdēja uz soliņa. Artura vecmāmiņa.

– Nāc, bērniņ, paēdīsi un, – ja mamma vēl nebūs, varēsi pie mums pagulēt. – Viņa paņem meiteni aiz rociņas un ved pie sevis. “Kā tāds pamests kaķēns,” viņa domā. “Pasargā, Dievs, no tāda likteņa.”

Kad viņas ieiet virtuvē, pie galda jau sēž vesels pulciņš ēdāju. Beta trīc. Viņa ir nosalusi. Sieviete uzliek Betai uz pleciem siltu lakatu, lai viņa ātrāk atsiltu. Bērni izbrīnīti skatās uz meiteni. Viņiem mazās ir žēl. Arī Arturs tur sēž. Arī viņa sirsniņā kaut kas sakustas.

– Beta, sēdies man blakus! Paēdīsi!

Tante apsēdina meiteni pie galda un priekšā noliek lielu baltu šķīvi. Parasti mājās Beta ēd no metāla bļodiņas. Ielējusi zupu, tante pasniedz meitenei maizi. Zupa ir smaržīga un karsta. Tajā ir pupiņas, kartupelīši, burkāniņi. Meitene zvejo ar karoti šos gardumus un labsajūtā kā runcis nolaizās.

– Meitiņ, ēd arī šķidrumiņu klāt. Tas ir buljoniņš, – tante saka, – ātrāk sasilsi!

– Jā? – Beta laimīgi smaida, piekož maizīti un, kad beidzot viņa ir paēdusi, saka tantei: – Paldies!

– Laba meitene! – tante uzslavē. – Betiņ, es iziešu ārā un apskatīšos, vai tava mamma nav atnākusi no darbiņa. – Pēc brīža viņa norūpējusies atgriežas. Meitenes galva liecas arvien zemāk un zemāk, līdz sasniedz galdu.

– Nav, vēl nav. Betiņ, meitiņ, es tevi izguldināšu pie mums. Pabiezi jau mums te ir, bet vietiņas pietiks visiem. – To pārējo Beta vairs nedzird. Pilnais puncis un nogurums aizslēdz acis gluži kā atslēgas durvis. Meitene atkal redz sapni – sapni par Eņģeli, kurš līdzīgi tauriņam lidinās virs galvas.

– Beta! Vai mani dzirdi? Kā tev šodien gāja?

– Ai, manu Eņģelīti, ja tu zinātu, kādu garšīgu zupu es ēdu! – meitene murmina. – Garšīgu, garšīgu. – Es to nekad neaizmirsīšu. Tā smaržoja kā, kā… nevaru pateikt. Bet ļoti smaržoja.

– Jā, pasaulē tomēr ir arī labi cilvēki, kas neaizmirst pabarot svešu bērnu. Es zinu, meitiņ, ka tu to atcerēsies visu mūžu.

– Jā, manu Eņģeli. To smaržu un garšu. Visu mūžu. Bet kas ir mūžs?

– Mūžs? – Mūžs ir tavs laiks, Beta, – Eņģelis atbildēja.

– Vai vecai tantiņai arī ir mūžs?

– Jā, mazā. Bet viņa jau ir nodzīvojusi garu mūžu.

– Bet es?

– Tavs mūžs ir tikai sākumā. Tu augsi un uzplauksi kā roze.

– Patiešām?

– Tici, tā būs.

– Vecā tantiņa arī uzplauks kā roze?

– Nē, viņa lēnām novītīs.

– Es to negribu! Negribu! Vecai tantiņai jādzīvo ilgi, ilgi. Es gribu viņu! – Meitene sāk raudāt.

– Nebaidies, Beta. Viņa sagaidīs tavu plaukšanu.

– Kā roze, ja? Es arī uzplaukšu.

– Jā, mīļā.

– Vai mammai arī ir mūžs?

– Jā, mazā!

– Tad jau viņa arī nomirs?

– Jā!

– Kā puķe novītīs un nomirs.

– Šī puķe ir rūgta, bērns.

– Kā rūgta? – meitene pārjautā.

– Viņai ir asi dzelkšņi, kas kož. Daudziem no tā ir bail. Daudzus viņa ir sadūrusi.

– Man arī, man arī bail! – mazā sauc.

– Nebaidies! Es tev esmu blakus, mana meitiņa. Bet tagad uzklausi mani, vai dzirdi?

– Jā!

– Var jau būt, ka viņas dvēsele ir slima? Tāpēc mums ir jābūt uzmanīgiem vienam pret otru.

– Manu mīļo Sargeņģeli, kā lai es viņai palīdzu?

– Kam?

– Mammai Mirdzai?

– Kad viņa atnāks mājās, ierāpo klēpī un viņu apmīļo. Tu redzēsi, arī viņa pasmaidīs. Tu taču nezini, kas viņai sāp, vai ne?

– Nezinu. – Meitene domīgi saka. – Nezinu gan. Tad jau es būšu ārste! Es ārstēšu viņas Dvēseli.

– Lai tev izdodas, Beta!

– Tu jau lido projām?

– Pagaidām! – Eņģelis pamāj ar spārniem un, ietērpies spožā, žilbinošā gaismā aizlido.

Pēkšņi kaut kas nodārd. Saimniece veikli uztraušas un pieskrien pie durvīm.

– Kas tur?

– Vai pie jums nav mana meita? – atskan aizsmakusi sievietes balss.

– Ir, bet viņa jau sen guļ.

– Atslēdziet! Citādi izlauzīsim durvis! – atskan kāda pavēloša vīrieša balss.

Saimniece atslēdz durvis, un istabā iedrāžas sveša sieviete un milicis.

– Es visus dzīvokļus apskrēju, bet viņas nekur nav. Labi, ka atradās. Visu dienu braukāju pa kolhoziem. Ne dzērusi, ne ēdusi. Arī Roberts nav nekā ēdis. Mēs esam galīgā badā.

Saimniece saprot mājienu.

– Sēdieties pie galda! Mums te pupiņu zupiņa izvārīta. Varbūt vispirms paēdīsiet un tikai tad paņemsiet meiteni. Viņa pašreiz guļ. Tīri vai žēl modināt.

Abi nelūgtie viesi, mēteļus nenovilkuši, apsēžas pie galda un kāri ķeras pie karotēm. Paiet īss mirklis, un zupas katls ir iztukšots.

– Kas par zupu! Garšīga gan, – vīrietis, vēl ēzdams maizi, nosaka. – Mana Mirdziņa, piedodiet, neesam precējušies, tādu nevāra.

Sieviete, kuru vīrietis skaļi aprunā, nikni paskatās un nosaka: – Tu, Robert, iesi kājām uz savu māju, bet es paņemšu meitu un aiznesīšu uz savu istabu. – Par Robertu nosauktais vēl ar plaukstu savāc drupačas un visu ieber mutē.

– Saimniecīt, varbūt jums ir kaut kas stiprāks? Te jau ir silti, bet mēs, pa laukiem braukādami, esam pamatīgi pārsaluši. Šitie dubļi! Ceļi neizbraucami. Vot, – viņš rāda virs ceļiem. – Tāpat kā pie mums Krievijā. Mēs abi ar Mirdzīti atbraucām, lai jums palīdzētu celt jaunu dzīvi. Vot! Laukus no budžiem iztīrījām, bet tagad savējie neko neprot. Pat cirvi iztrīt, ni un ni. – Roberts savicina rokas. – Iedod kādu mēriņu siltumam! – viņš lūdzas.

Saimniece izvelk pudeli no sienas skapīša. Nu tikai sākas dzīres. Saimniece reizēm viņus apsauc, lai taču runā klusāk. Bērni un vīrs guļot. Taču alkohols dara savu, līdz jautro sprēgāšanu pārtrauc negaidīta cilvēka rupjā balss:

– Ko tad jūs te darāt? Nakts laikā te, manā mājā, notiek dzeršana? Nu, ka visi projām! Man rīt jāiet uz darbu. Vai tad citur nevarējāt?

Roberts pieceļas. Knapi turas kājās. Sarkanajā ģīmī iezvērojas acis. – Kas tu te tāds? Mums te tagad viss kopējs! Arī tava sieva ir mūsu. Kopēja. – Viņš uzsit ar dūri pa galdu. – Budži tādi. Par maz, par maz viņus kāvām, Mirdziņ, skaties, kā šie te dzīvo, bet mums… Jūs, ja bļausiet, aizvedīsim uz attiecīgu vietu, uz učastoku, no kurienes pat pelīte neaizmuks. Vai sapratāt?

Vīrietis nobāl. Tad klusi saka: – Bet man rīt uz darbu.

– Kur tu strādā?

– Metalurgā.

– Zinu, zinu, kā jūs tur stiepjat gumiju. – Roberta acīs atkal iedzirkstas sarkana uguntiņa. – Gluži, kā kolhozos, – viņš turpina.

– Neviens neprot uztrīt cirvi.

– Ko tu? Cirvis, cirvis. Mums metāls vajadzīgs. Lai strādā! Iesim! – Mirdza mudina vīrieti.

Roberts, neievērodams klātesošos, piedzēries kaut ko murmulē tālāk.

– Reiz mans draugs Sašiņš kādā būdā vienā naktī sacirta gulošos. Veselus sešus. Vai saprotat? Veselus sešus. Tagad guļ, kājas atstiepuši. Tēvs, māte un četri sīkie. Iedomājieties, viņi Sašam nedeva pudeli! Būtu iedevuši, būtu dzīvi. Bet Sašiņu noķēra un uz Kolimu prom. Vai jūs to saprotat, jūs, bļaģ? Par pudeli uz Kolimu. Manu draugu! Visu fronti izgājām kopā. Fašistus sitām. – Roberts paceļ elkoni un berzē acis, kurās nav redzamas asaras. Taču saberzis viņš tās ir pamatīgi. Neviens nevar pateikt, vai vīrietis ir vai nav raudājis par to nezināmo Sašiņu, kurš atrodas Kolimā. – Man un Sašiņam biedrs Staļins par varonību pat ordeni piešķīra. Un tagad Kolimā mans labākais draugs. – Var redzēt, ka vīrietim paliek sevis tik žēl, ka viņš tiešām sāk raudāt.

Mazajā virtuvītē iestājas klusums. Katrs domā savu domu. Saimniece ar drebošu roku ņurca priekšauta stūri. Saimnieks, ģērbies pidžamā, nolaiž galvu. Viņa jau sirmot sākušie deniņi blāvi viz petrolejas lampas apgaismotajā telpā. Te nevienam vairs nav, ko teikt… Pat tie abi apklusuši. Vienīgi kāda pamodusies muša sīc pie lampas.

– Ejam projām! – vīrietis burkšķ un streipuļodams virzās uz durvīm.

– Jā! Jā! – Mirdza atsaucas. Viņa vēl var noturēties taisni, tāpēc stutē vīrieti, lai tas nenogāžas. Tas, savukārt, apņēmis sievieti ap vidu, grābstās ap viņas pupiem. – Kas par kartupelīšiem! Ejam! Pamīcīsim tos, ja? – un pats smejas. – Mums te nav ko darīt.

– Bet meitene? Vai ņemsiet līdzi? – saimniece drebošā balsī jautā.

– Lai paliek, rīt. – Sieviete pamet ar brīvo roku. – Rīt. Mums ar Robertu vēl ir kādas darīšanas. Vai ne? – Viņa koķeti smejas un, roku uzlikusi uz vīrieša pleca, lēnām velkas ārā.

Kad durvis aiz abiem svešiniekiem aizvērušās, saimnieki klusu apsēžas. Viņi laikam ir šokēti. Saimniece izvelk no priekšauta kabatlakatiņu un šņukstēdama slauka asaras. Mazajā virtuvītē iestājas klusums.

Saimniece pieiet pie loga. To atver, lai izietu alkohola un cigarešu dvinga.

– Tā kā tādi mežoņi, – viņa klusi saka.

– Ir jau arī. Vai nedzirdēji par tiem sacirstajiem cilvēkiem?

– Jā! Nabaga meitene! Pie kādiem zvēriem viņa nokļuvusi. Kas būs ar viņu? – Abi klusēdami domā par vienu un to pašu – par meiteni un likteni.

Ir agrs rīts. Beta pamostas kopā ar pārējiem bērniem. No virtuves pavērtajām durvīm nāk kairinoša smarža.

– Jūs jau pamodušies? – kāda balss klusi uzrunā bērnus.

– Laikam visi, – saka Arturs. – Arī Beta. Omīt, kas te naktī bija par troksni? Man šķita, ka vesels žurku bars apcēlis mūsu māju.

– Tā jau arī bija, – sieviete atbild.

– Un tētis tās aizdzina.

– Jā, Robert. Viņš ar slotu, kā sētnieks slauka ielu. Uz vienu pusi, uz otru. Es uzsildīju ūdeni, ejiet nomazgāties. Jā, Betiņa pirmā. – Viņa uzsmaida meitenei.

Arturs nenociešas. – Kāpēc viņa pirmā?

– Viņa ir mūsu ciemiņš. Vai ne, Beta?

– Jā, tante! – meitene atsaucas.

– Viņa ieies vannā atsvaidzināties, – sieviete saka pārējiem bērniem. – Tev tas ir svarīgi, vai ne? – sieviete atkal uzrunā meiteni.

– Jā! – Mazā paskatās uz sievieti, kura viņai uzsmaida. Betas sirsniņa atmaigst. Ja kāds smaida, tad viss būs labi.

Kad meitene ienāk siltajā virtuvītē, tur viņu jau gaida silta skārda vanna. Pēc ūdens peldes Beta un pārējie bērni apsēžas pie galda, kur mazās krūzītēs kūp tēja. Blakus, uz šķīvīšiem, nolikta maizīte. Bērnu tētis jau sen ir darbiņā. Arī mamma ir darbiņā. Arturam gan ir labi. Viņa omīte nekur nestrādā. Viņa, kā teic pieaugušie, gana Arturu, lai viņš neizstrādā blēņas. Pēc brokastīm bērni iziet pagalmā. Betai tur patīk vairāk nekā pažobeles istabiņā, kur vienmēr ir auksti. Saules stari apņem nelielo pagalmu. Meitenes cep kūkas. Zēni brauc ar mašīnām. Tas nekas, ka uz četriem ir tikai divas, bet darīt vienmēr ir ko. Te ceļš jāpalabo, te kalniņš jāuzber.

Taču cik ilgi spēlēsies? Laiks kļuvis nemīlīgs, un sāk līņāt. Vecā tantiņa Anna teiktu – līst pēc suņa! To gan meitene nebija redzējusi, kā līst suņi. Arī bērnu vairs nav. Meitene lēnām čāpo augšā. Brīžiem ar divām kājām, brīžiem četrrāpus, līdz sasniedz mērķi.

Ir pagājušas dienas, nedēļas. Betas dzīvē nekas, nekas nemainās. Kamēr mamma nav mājās, meitene cītīgi pēta pažobeli un tur esošās vecās mantas. Viss, ko viņa nav redzējusi, tiek aptaustīts un pat iemēģināts. Kādā saulītes apgaismotā stūrī viņa atrod vecu, noputējušu ratiņu. Beta tādu jau bija redzējusi. Vecā tantiņa ar tādu tina dziju kamoliņos. Betai dzijas nav, tāpēc viņa būs šoferis. Viņa sameklē mazu soliņu, apsēžas un nu var braukt.

– Pi, pī! – pažobeles klusumā atskan sīka bērna balstiņa. – Pi, pī! Es braucu, es braucu pa pakalniem un lejām, kur bērni laimīgi ar priecīgām sejām. Puķītes zied, saulīte iet… – Tā nobraukusi kādu laiku, viņa attopas, ka vajadzētu arī pasažierus.

Viņa pieceļas un aizsteidzas uz istabu un tur paņem divas malkas pagalītes. Noliek pie beņķīša. Nu ir jautrāka braukšana. Meitene dzied:

– Cik priecīga es šodien! Man liela mašīna, kas tālu aizvedīs. Nē, nē! Ne tā, – Beta domā. – Es labāk ņemšu līdzi veco tantiņu. Es aizbraukšu pati pie viņas un viņa man brauks līdzi.

– Pagaidiet, bērni, – viņa uzrunā savus koka bērnus, – es paņemšu tikai sedziņu, lai jums būtu silti. – Beta skatās uz abiem bērniem – pagalītēm, uzsmaida un pazūd istabā.

Tad viņa nāk ar dvieli un zīmuli. Dvielis – sedziņa, bet ar zīmuli viņa ievelk actiņas, degunus un mutītes. Nu viņai ir īstas lellītes. Beta apsedz savus bērnus un sasēdina tos kopā, lai nesalst.

Vecā tantiņa vakaros pirms gulētiešanas bieži lasīja pasakas. Citreiz dziedāja kādu dziesmiņu. Arī Beta dzied šūpuļdziesmiņu:

Pār Betas vaigiem līst asaru lietus. Šī dziesmiņa viņai atgādina veco tantiņu.

Viņa to vienmēr dziedāja, kad tina dziju, arī tad, kad ārdīja vecās vilnas jakas. Meitene sarāvusies sēž. Viņa gaida mammu Mirdzu. Pa mazo lodziņu redzama saule, kas lēnām iegrimst mākoņos. Beta sēž uz soliņa, galvu atspiedusi pret ratiņa sāniem, un guļ, līdz kāda roka pieskaras viņas plecam.

Meitene plaši atver acis un izbijusies skatās uz svešinieci, bet pretī smaida sīka, grumbiņām izvagota seja. Šķiet, ka pati saulīte iespīd pažobeles sīkajā lodziņā. Vecenīte noglauda bērna galviņu. No viņas plūst viegls siltums.

– Meitiņ, nāc pie manis. Kad tava mamma atnāks, tu mazliet jau būsi atpūtusies. Ieēdīsim kaut ko kopā.

Meitene pazīst vecenīti. Viņas jau pa gabalu ir redzējušās. Toreiz vecenīte iznesa no savas istabas čuru spaini, kam virsū bija vāks. Dažreiz pie viņas atnāk kaimiņienes, kas aiznes to uz ateju pagalma stūrī, atnes tīru ūdeni, produktus no veikala.

Betas podiņu nes mamma, jo Beta pa šaurajām kāpnēm var to izliet. Tad gan smirdētu visas kāpnes. Mamma to dara no rītiem, kad meitene vēl guļ.

Beta ieliek savu sīko plaukstiņu vecenītes rokā, un abas dodas uz tantes istabu.

Kad naktī pārrodas mamma, viņa jau zina, kur ir bērns, jo Almas tante ir atstājusi zīmīti.

Reiz, kad atkal neviena nav mājās, mazā Beta dodas ciemos uz pažobeli, kur dzīvo Almas tante. Beta grib ar viņu iepazīties tuvāk. Viņa ir viena, Beta arī ir viena. Var būt, ka abas var sadraudzēties? Tas nekas, ka viena ir vēl maza, bet otra jau veca. Almas tantes mugura saliekta kā zirga loks. Beta zina, ka lokus saliec cilvēka rokas. Bet kas salieca Almas tanti? Neviens to nezina pateikt. Mamma Mirdza to noteikti nezina. Meitene nolemj to uzzināt. Viņa klusu pieklauvē. Neviens neatbild. Tad viņa pieklauvē skaļāk. Pie durvīm viņa izdzird kādu šļūcam. Durvis atveras, un tajās parādās vecenīte, kuru Beta sveicina: – Labrīt, Almas tante! Vai drīkst ienākt? – viņa pajautā. Tas ir pieklājīgi. Tā mācīja vecā tantiņa. Meitene vēl nezina, ka bez aicināšanas neviens ciemos nenāk. Arī dāvanas viņai nav… Atvērtajās durvīs meitene redz mazu istabiņu ar noputējušām mēbelēm. Vienā no tām ir grāmatas. Pilns skapis. Tās kā magnēts piesaista mazās meitenes uzmanību. Mammai gan ir tikai divas grāmatas, bet tās ir svešā valodā, kuru meitene nesaprot. Uz vienas ir onkulis ar lielām ūsām. Mamma stāsta, ka tas esot tētis Staļins. Tad jau Beta ir ļoti bagāta. Divi tēti. Viens tētis bērnunamā, bet otrs uz grāmatas. Grāmatas meiteni piesaistīja kā brīnums, kā pasaka. Tās ir kaut kas neaptverams. Tajās ir viss – ceļojumi, pasakas par princesēm, rūķīšiem un vēl. Un vēl. Taču meitene vēl neprot lasīt. Parasti pasakas pirms gulētiešanas lasīja vecā tantiņa. Tagad viņas nav. Betai atliek tikai skatīties bildes.

– Almas tante, – Beta uzrunā istabiņas saimnieci, – vai drīkst pie jums paciemoties?

– Nāc iekšā, bērns. Nāc pie plīts! Tur tev būs siltāk! Tev jau mājā noteikti ir auksti. Nav kam iekurināt. Man arī nebūs vienai tik skumji un būs siltāk, – Almas tante saka. – Vai tu atkal viena?

– Jā, Almas tante. Mamma tikai strādā un strādā. Viņai nemaz nav laika cept kartupeļus vai pankūkas un vārīt kartupeļus.

– Ko tad tu, bērniņ, ēd?

– Parasti maizi, vārītus kartupeļus ar miziņu un rūgušpienu. Ai, cik tas ir garšīgi! Vārīti kartupeļi un rūgušpiens! – Beta priecīgi sasit plaukstas.

– Kur viņa strādā? Vai tu zini? – tante prasa.

– Nezinu, Almas tante. Reiz viņa teica, ka viņai jāskrien pa laukiem. Neviens negrib strādāt. Tikai viņa viena skrien un strādā. Tie atbraucēji tikai dzer. Viņiem negribas strādāt. Tāpēc mamma ir piekususi un nenāk mājās.

Kamēr Beta to visu stāsta, Almas tante sajauc miltus ar pienu, pieber sāli un cukuru.

– Vai tu ēdīsi kopā ar mani?

– Jā, Almas tante, ja drīkst. Mana vecā tantiņa arī cepa pankūkas. Ai, cik tās bija garšīgas!

– Nogaršo manējās! Varbūt tās arī tev garšos?

Beta sajūt atvieglojumu. Vēderā kaut kas iekņudas. Viņai tik tiešām gribas ēst. Dažreiz ēdiens pat sapnī rādās. Ja viņai būtu nauda, daudz, daudz, tad viņa nopirktu skaistas, lielas kūkas, kas pašas lien mutē.

– Paldies, Almas tante! Es jau nemaz tik dikti vēl negribu ēst. – Beta zina, ka atteikties ir pieklājīgi. Tā teica mamma Mirdza.

– Ak tā! – Almas tante novelk un pasmaida. – Ņem un ieēd manis ceptās pankūkas, – un ieliek meitenes klēpī lielu šķīvi.

Pie plīts ir silti. Turēdama klēpī šķīvi ar gardumiem, viņa pēta kaimiņieni. Viņas bēdu izvagoto seju un domā: “Kā lai uzprasa, kāpēc viņa ir viena? Vai tās grāmatas viņa visas ir izlasījusi?”

Beidzot abas ir paēdušas. Arī Beta ir sadūšojusies.

– Almas tante, vai tu tās grāmatas visas esi izlasījusi? Tev to ir tik daudz!

– Jā, mazā. Visas. Kad es biju jauna, tad mēs abi ar vīru vienmēr pirkām grāmatas. Man patika lasīt. Arī tagad kādu pārlasu.

Betai šķiet jocīgi, ka Almas tante ir bijusi jauna. Viņai šķiet, ka te nu viņa mazliet samelojusies. Tik veca un jauna. Tas tā nevarēja būt.

– Es arī daudz lasīšu, kad būšu liela! – meitene paziņo. – Tas būs tad, kad iešu skolā. Tādā lielā, lielā. Es atceros, ka bērnunamā, kurā biju, blakus bija skola un milzīgs, skaists dārzs, kur bija daudz puķu. Es tur biju kopā ar pārējiem bērniem. Mēs staigājām, staigājām… Jā, jā, Almas tante, vai tu man tici?

– Ticu, ticu, – viņa pasmaida, – bet vai tu atceries, kur tas bija?

– Jā, tante. Tas bija Rīgā. Trešajā bērnunamā.

– Ak tā! – vecenīte nopurpina. – Tad to tu jau atceries? Tev gan ir laba atmiņa, bērniņ.

– Jā! Mamma teica, ka es esmu bijusi vēl vienā, bet viņa nestāsta, kurā.

Almas, tante, kāpēc tu esi viena? Vai tev vīra nav? Tu teici, ka abi pirkāt grāmatas.

Vecenītes seja paliek nopietna. Acīs vērojamas skumjas un sāpes.

– Bija gan. Taču viņu paņēma karš. Arī manus dēliņus paņēma karš. Bija trīs, tagad neviena. – Vecenīte slauka asaras. Vismaz kādai dzīvai būtnei var izteikt savu lielo sāpi. Viņa vēl ko gribētu teikt, bet asaru kamols aizspiež kaklu. Meitene pieceļas un pieglaužas pie viņas. Tad ierāpjas viņas klēpī un apņem vecās sievietes kaklu un nobučo uz vaiga.

– Neraudi, mīļā tantiņa! Beta nekad neraud, ja ir viena. Bet tu raudi. Neraudi, citādi arī Beta raudās.

Almas tante notrauš asaru lāsītes, caur kurām pavīd smaids par mazās ārkārtīgo bērnišķīgumu un naivumu. Viņas dēli tajā laikā bija daudz piemērotāki skarbajai dzīvei, bet šis bērns, par kuru stāsta, ka esot bez vecākiem, ir naivs kā pavasara ziediņš, tīrs kā strautiņš. Almas tante apskauj meitenīti un samīļo.

– Ak, bērniņ, tā nu mēs abas esam vienas. – Viņa cieši apskauj meiteni un gluži kā vecā Annas tante piespiežas klāt. Nu viņas nav vienas. – Mazo bērniņ, lai Dieviņš tev vienmēr stāv klāt! – viņa skaļi saka.

Beta jau sen zina, ka Dieviņš ir blakus, bet mammai to nedrīkst teikt. Mamma apgalvo, ka Dieviņa nav un ka Beta ir dumja. Meitene mammai nekad nestāsta, ka viņa draudzējas ar Dieviņu un Sargeņģeli. Viņš vienmēr ir blakus Betas mazajās laimītēs un nelaimītēs.

– Almas tante, vai tev ir tavu dēliņu bildītes?

– Jā, saulīte. Ir gan. Pēc vārda “saulīte” meitenes seja uzplaukst.

Viņa mirdzošām acīm skatās tantes grumbu izvagotajā sejā.

Almas tante piešļūc pie viena no plauktiem, no kurienes izvelk lielu grāmatu. – Te ir, ja gribi paskatīties. – Beta ar bijību paņem to abās rokās un noliek uz galdiņa. Almas tante apsēžas blakus uz krēsla un, nu abas šķirsta noslēpumaino albumu.

Tur ir kāda bilde, kurā redzami divi jauni cilvēki – viņš un viņa.

– Almas tante – kas tie ir? – Beta prasa.

– Tie esam mēs, mans Jānis – vīrs un es, kad vēl biju jauna.

– Tu reiz biji jauna? – to meitene nevar saprast. Almas tante bija jauna.

– Tad jau Beta arī kādreiz būs veca. Vai tā? – viņa skatās tantē. – Tā reiz būs, jo visi cilvēki no bērniem izaug par skaistiem, stipriem cilvēkiem, tad viņi, ja viņiem ļauj dzīvot, noveco.

– Kas notiek pēc tam?

– Viņi nomirst un pārvēršas Eņģeļos.

– Es arī nomiršu un būšu Eņģelis?

– Tu, bērniņ, ilgi dzīvosi, līdz Dieviņš paņems pie sevis.

Pēc brīža: – Kur ir Dieviņš?

– Viņš ir visur. Viņš mūs sargā.

– Kā? Kāpēc tavus dēliņus viņš nenosargāja? – Beta nesaprot. – Redzi, mēs cilvēki esam daudz, daudz, bet Viņš ir viens. Kā lai Viņš viens visus nosargā? – Meitene atkal domā, uz delnām atbalstījusi zodu. Tad viņa pamana kādu jaunekļa bildi albumā.

– Bet tas? – Beta rāda uz jaunekli, kurš ģērbts citādā formā, nekā viņa redzējusi.

– Tas ir mans Ansis. Viņu paņēma vācieši. Tad viņš nokļuva krievu gūstā un krievi kaut kur viņu Krievijā nošāva. Varbūt nomira badā?

– Jā, Dieviņš nenosargāja, – meitene sērīgi piebilst. – Bet tas! – Meitene pieskaras kādai nelielai bildītei. – Viņu arī krievi nošāva?

– Viņš karoja pret sarkanajiem mežos. – Jā, meitene reiz no mammas dzirdēja, ka mežos dzīvojot bandīti un viņi reiz pat uzbrukuši mammai Mirdzai.

– Almas tante, vai viņš bija bandīts?

– Bandīts? – vecenīte pārjautā.

– Jā, bandīts. Mamma Mirdza teica, ka mežos dzīvo bandīti. – Nē, mīļā. Mans dēliņš cīnījās par savu zemi, par to, lai viņu mājās nenāk svešinieki un neaizved bērnus un sievas.

– Uz kurieni?

– Uz Sibīriju.

– Kas ir Sibīrija?

– Tā ir ļoti auksta zeme. Ļoti auksta. Tava mamma to noteikti zina.

– Viņa arī bija Sibīrijā?

– Nezinu, bet mammai gan neko nestāsti par mūsu sarunu! Lai viss paliek starp mums. Jā? Tas būs mūsu lielais noslēpums, – Almas tante uzmanīgi vēro mazo.

– Nebaidies, Almas tante! – Beta sajūt, ka vecā tante arī baidās no mammas. Daudzi baidās. Arī tās tantes sētā baidās no mammas.

– Es viņai nekad neko nestāstu. Un viņa jau man arī neko neprasa, jo viņas nekad nav. Vienmēr kaut kur brauc.

– Tas ir labi, gudra meitene! – Viņa piespiež mazo pie sevis.

“Gluži kā vecā tantiņa,” meitene nodomā, un viņas sirsniņā ieplūst siltums.

– Nē, es par to mammai neteikšu. Arī par grāmatām neteikšu. Nebaidies! – Betas sejiņa ir nopietna. Meitene zina, ka par to, ko viņas tikko runāja, nedrīkst stāstīt, citādi arī Almas tanti var nošaut vai aizvest uz tālo, auksto zemi. To Beta negrib, jo Almas tante ir laba.

– Kā sauc tavu trešo dēlu? – Beta klusi prasa.

– Ēriks. Viņš pazuda kaut kur Vācijā. Ja krievi nebūs viņu nošāvuši vai paņēmuši, tad ir dzīvs un vesels. – Almas tante noslauka asaras.

“Laikam tur kāds puteklis grauž,” Beta domā. Viņa vēl nezina, kā sāp mātes sirds pēc bērniem. Tās ir brūces, kas nekad nesadzīst.

Meitenes jautājumi tās atvērušas, un tās joprojām asiņo.

– Almas tante, es jau esmu liela, man drīz būs pieci gadi. Es tev varētu palīdzēt atnest ūdeni no akas.

– Bērniņ, to ne. Tur tu esi vēl par mazu un trauslu, bet pastrādāt ar lupatiņu, to tu gan varētu. Sarunāts? – Viņa noslauka asaras, paskatās uz mazo knīpu un uzsmaida.

– Sarunāts! – Meitene skatās uz tanti.

– Par palīdzēšanu es tevi vienmēr uzcienāšu.

– Jā! – Beta atkal smaida. – Es tev varu palīdzēt.

Almas tante iedod Betai lupatiņu, un nu abas slauka putekļus no lielajiem plauktiem. Tante pat ļauj apskatīt kādu grāmatu, kur ir bildes. Vislabāk meitenei patīk grāmata, kurā ir gleznu reprodukcijas. Tur kāda tante guļ gluži plika un smaida. Almas tante skaidro, ka tā ir holandiešu gleznotāja Rembranta sieva Saskija. Viņa patiešām ir skaista. Kādā citā attēlā, ko sauc “Naktssardze”, redzami vīri ar zobeniem. Rembrantam ir daudz tumšās krāsas. Taču meitenei viņa gleznojumi patīk, jo tur ir arī gaišas vietas. Tantei ir arī kāda grāmata, kas domāta bērniem. Tur skaistas meitenes sarkanos brunčos dejo, svin Līgo svētkus. Kad meitene kaut ko prasa, kas tas, kas tur? – Almas tante vienmēr atbild. Mamma Mirdza jau sen būtu kaut ko uzbļāvusi, bet Almas tante pacietīgi stāsta un šad tad noglauda viņas galvu. Betai patīk pie Almas tantes, jo pie viņas ir silti un viņa nekad meiteni nesauc par dumju.

Viņa parasti saka: “Ak, tu mana gudriniece!” Beta mīl vecos cilvēkus. Gan vecā tantiņa Anna, gan Almas tante mīl viņu. To meitene jūt. Arī Eņģelis naktī stāsta par to, kas ir mīlestība.

Vakarā mamma Mirdza atnāk vēlu, vēlu. Viņa ir sasarkusi. Par kaut ko laimīga. No viņas nāk savādas smaržas. Laikam iemetusi? – teiktu vecā tantiņa Anna. Taču tur ir vēl kādas smaržas.

“Tā smird vīrieši,” meitene secina. Un gultā aizgriežas uz sienas pusi. Šoreiz mamma pat nemēģina Betai pieglausties. Viņa nogurušā balsī tikai nosaka:

– Betiņ, meitiņ, rīt mēs brauksim uz citu pilsētu. Tur mums abām būs pavisam labi. Svaigs gaiss, ūdens.

“Kā viņa mani nosauca?” meitene satrūkstas. “Par meitiņu? Tā mamma nekad viņai nav teikusi. Tas ir kas jauns.”

Nākamajā rītā pie sētas piebrauc liela mašīna. Kamēr mamma un kaut kāds onkulis iekrauj mantas, Beta skrien pie Almas tantes.

– Tante, es atkal kaut kur braukšu. Tikai nezinu, kur. Es atnācu atvadīties.

Almas tante pieliecas, apņem meiteni un nobučo. – Esi laimīga, meitiņ! Lai tava sirsniņa vienmēr ir skaidra! Es lūgšu par tevi Dieviņu! – Viņas cieši apskaujas.

– Almas tante, kas ir laime?

– Cik cilvēku, tik laimes, katram sava, – Almas tante atbild un sejā iezogas skumjas. – Tev ir sava laime. Tu esi dzīva.

– Un tev?

– Man reiz bija laime?

– Kāpēc bija?

– Mana laime bija ģimene. Vīrs, dēli…

– Tad jau tu, Almas tante, esi nelaimīga?

– Ko nu tur… – Vecā sieviņa pieliek kabatlakatiņu pie acīm. – Gan jau būs labi. Cik vairs nu ilgi, kad mani bērni un mans Jānis mani sagaidīs tur, augšā. Tad mēs visi būsim laimīgi.

Betai paliek tā jocīgi. Var būt, ka viņa veco sieviņu redz pēdējo reizi? Meitene vēlreiz iedod buču.

– Tante, es tevi mīlu! – viņa saka un pagriežas, lai ietu. Tad paskatās atpakaļ un pamāj ar roku. – Atā, mīļā Almas tante! Nu gan man jāiet.

Kad mazā ir aizgājusi, vecā sieviete apsēžas. “Tā dzīvē ir, cilvēki satiekas, iemīl viens otru un izšķiras, un kā lieli kuģi katrs aizpeld uz savu pusi.”

Pa to laiku lielais matracis, skapis, galds, krēsls jau iecelti mašīnā. Arī koferis ar maisiem jau atrodas tur. Šoferis abas iesēdina priekšā. Beta sēž mammas klēpī un domā par laimi. Kas ir tā laime? Viņai ienāk prātā arī atbilde. Tikai tā atbilde ir skumja – “Tas ir mirklis, pieskāriens…”