Читать книгу Bruņurupuču lēnais valsis - Katrīna Pankola - Страница 3

– Es vēlos saņemt paciņu, – paziņoja Žozefīne Kortesa, pienākusi pie Parīzes sešpadsmitā rajona pasta kantora lodziņa.

– No Francijas vai ārzemēm?

– Nezinu.

– Kas ir saņēmējs?

– Žozefīne Kortesa… K-O-R-T-E-S-A.

– Vai jums ir paziņojums par saņemšanu?

Žozefīne Kortesa pasniedza viņai dzeltenu lapiņu ar uzrakstu “Jums ir pienācis sūtījums”.

– Vai jums ir kāds personu apliecinošs dokuments? – mirkšķinādama acis tukšumā, ierēdņa tonī noprasīja sieviete ar dzeltenbrūni krāsotiem matiem.

Žozefīne sameklēja savu identifikācijas karti un pielika pie pašām acīm jautātājai, kura bija pārtraukusi ar savu kolēģi spriest par jaunu sarkano kāpostu un rutku diētu. Darbiniece paņēma karti, pacēla vienu cisku, tad otru un, berzēdama krustus, piecēlās no ķebļa. Gāzelēdamās viņa nozuda gaitenī. Melnais minūšu rādītājs slīdēja pār balto pulksteņa ciparnīcu. Žozefīne mulsi uzsmaidīja rindai, kas pamazām veidojās viņai aiz muguras.

Es neesmu vainīga, ja mans sainis ir nolikts tādā vietā, kur to nevar atrast, viņa domās sacīja, uzmetusi kūkumu. Tā nav mana vaina, ka tas vispirms nonācis Korbevuā un tikai tad šajā noliktavā. Un kas to vispār varētu būt atsūtījis? Varbūt angliete Šērlija? Viņa taču galu galā zina manu jauno adresi. Tas būtu tik raksturīgi Šērlijai – atsūtīt slaveno tēju, kas pirkta veikalā Fortnum & Mason, pudiņu un biezās zeķes, lai, man strādājot, nesaltu kājas. Šērlija vienmēr apgalvo, ka mīlestība bez sīkumiem nav nekāda mīlestība. Mīlestība bez sīkumiem, viņa piebilst, ir kā jūra bez sāls, kā gliemenes bez majonēzes, kā maijpuķītes bez sniegpulkstenītēm. Žozefīnei pietrūka Šērlijas, kura kopā ar savu dēlu Geriju bija aizbraukusi uz Londonu.

Pasta darbiniece atgriezās, turēdama rokās paciņu zeķu kārbas lielumā.

– Vai jūs krājat markas? – viņa pavaicāja Žozefīnei un uzrausās uz sava augstā krēsla, kas iečīkstējās no viņas svara.

– Nē.

– Es gan. Un varu jums teikt, ka šīs te ir brīnišķīgas!

Apskatījusi markas, viņa samirkšķināja acis un pagrieza paciņu pret Žozefīni, kura uz rupjā iesaiņojuma papīra salasīja savu vārdu un veco Korbevuā adresi. Rupjā aukliņa ar izspūrušiem galiem pēc izceļošanās pa pasta plauktiem bija pārvērtusies netīru pušķu virknē.

– Es to nevarēju atrast tāpēc, ka jūs esat mainījusi dzīvesvietu. Tā ir nākusi no liela tāluma. No Kenijas. Tā ir veikusi garu ceļu. Gluži tāpat kā jūs…

Viņa to pateica sarkastiski, Žozefīne pietvīka un atvainodamās kaut ko neskaidri nomurmināja. Viņa bija mainījusi dzīvesvietu ne jau tāpēc, ka viņai vairs nebūtu patikusi priekšpilsēta, olalā, nē, viņa mīlēja Korbevuā, savu veco kvartālu, dzīvokli un balkonu ar sarūsējušajām margām un, runājot pavisam atklāti, viņai nepatika jaunā dzīvesvieta, jo tur viņa jutās kā nomaldījusies svešiniece. Nē, Žozefīne bija nomainījusi dzīvesvietu tāpēc, ka viņas meita Hortenze vairs nespēja dzīvot priekšpilsētā. Un, ja Hortenze kaut ko ieņēma galvā, tad mierā vairs nelikās vai arī iznīcināja visus ar savu nicinājumu. Liekot lietā naudu, ko bija saņēmusi par sava romāna “Tik pazemīga karaliene” autortiesībām, un iespaidīgu bankas aizņēmumu, Žozefīne bija nelabprāt iegādājusies jauku dzīvokli labā kvartālā. Rafaēla avēnijā netālu no Muetas. Grezno veikalu mājvietas – Pasī ielas galā, Buloņas meža malā. Pa pusei pilsētā, pa pusei laukos, nekustamā īpašuma aģents bija īpaši uzsvēris. Hortenze bija apkritusi Žozefīnei ap kaklu, “paldies, mīļo mammīt, tevis dēļ es atkal atdzimšu, es kļūšu par īstu parīzieti!”

– Ja tas būtu atkarīgs no manis, es labāk būtu palikusi Korbevuā, – Žozefīne apjukusi nomurmināja, juzdama, kā ausu ļipiņas kļūst sarkanas un sāk svilt.

Tas gan ir kaut kas jauns, agrāk es nemēdzu tik viegli sarkt. Agrāk, dzīvodama savā vietā, es vienmēr jutos labi, jo tā bija mana vieta.

– Skaidrs… Markas? Jūs tās krājat?

– Man ir bail sabojāt iesaiņojumu, ja tās noplēsīšu…

– Tas taču nav svarīgi, nudien!

– Ja vēlaties, varu jums tās atdot..

– Tāpēc ka es jums saku, tas nav svarīgi! Es to saku tikai tāpat vien, jo šobrīd man tās liekas skaistas… taču es tās jau esmu aizmirsusi.

Darbinieces izklaidīgais skatiens aizslīdēja pie gaidošās rindas, un viņa jau atklāti izlikās vairs neredzam Žozefīni, kura ielika savu personas apliecību atpakaļ somiņā, pagriezās un izgāja no pasta kantora.

Žozefīne Kortesa bija nedroša, pavisam citāda nekā viņas māte un māsa, kuras ar skatienu vai smaidu prata piespiest citus pakļauties vai viņas iemīlēt. Žozefīne bieži mēdza atkāpties, justies vainīga citu priekšā, stostīties vai sarkt. Savulaik viņa bija cerējusi, ka panākumi viņai palīdzēs vairot pašapziņu. Viņas romāns “Tik pazemīga karaliene” gadu pēc iznākšanas vēl aizvien atradās pārdotāko grāmatu saraksta augšgalā. Nauda Žozefīnei nebija radījusi nekādu drošības sajūtu. Tā bija pārvērtusi viņas dzīvi un attiecības ar citiem. Vienīgais, kas nav mainījies, ir attiecības ar mani pašu, Žozefīne nopūtās, ar skatienu meklēdama kādu kafejnīcu, kur varētu apsēsties un atvērt noslēpumaino paciņu.

Dzīvot bez šīs naudas būtu bijis vieglāk. Nauda ļāva nedomāt par rītdienas raizēm, bet, kad tās kļuva par daudz, naudas nasta pamazām kļuva apgrūtinoša. Kur lai to izvieto? Ar kādu procentu likmi? Kas ar to nodarbosies? Katrā ziņā ne jau es, Žozefīne domās iebilda, noraudzīdamās uz garāmgājējiem un izvairīdamās no kāda motobraucēja. Žozefīne bija pieprasījusi, lai baņķieris Fožerona kungs, viņas rēķina pārvaldītājs, ik mēnesi pārskaita viņai noteiktu summu, ko viņa uzskatīja par pietiekamu, lai varētu iztikt, samaksāt nodokļus, nopirkt jaunu automašīnu un apmaksāt Hortenzes mācības un dzīvošanu Londonā. Hortenze prata rīkoties ar naudu. Viņa lieliski tika galā ar bankas rēķinu izrakstiem. Žozefīne jau bija sapratusi: viņas vecākā meita septiņpadsmitarpus gadu vecumā visu prata paveikt labāk nekā viņa pati savos četrdesmit trijos.

Bija novembra beigas. Pār pilsētu nolaidās vakars. Pūta ass vējš, plosīdams pēdējās sarkanās koku lapas un likdams tām virpuļot valsī uz zemes. Vairīdamies no vēja brāzmām, garāmgājēji bija nodūruši galvu. Žozefīne uzlocīja mēteļa apkakli un paskatījās pulkstenī. Septiņos viņai Trokadero laukuma krodziņā “Gailis” bija norunāta tikšanās ar Luku.

Viņa apskatīja paciņu. Uz tās nebija nosūtītāja vārda. Vai to bija sūtījusi Milēna? Vai Vei kungs?

Žozefīne aizsoļoja pa Puankarē avēniju, nonāca Trokadero laukumā un iegāja krodziņā. Līdz Lukas ierašanās brīdim vēl bija atlikusi vismaz stunda. Lai gan Žozefīne bija mainījusi dzīvesvietu, viņi vēl aizvien satikās tai pašā krodziņā. Žozefīne tā bija vēlējusies. Šādi viņa mēģināja pierast pie sava jaunā mājokļa. Viņai patika izdomāt dažādus ieradumus. “Manuprāt, tā rīkojas vai nu galīgi mietpilsoņi, vai tūristi,” Luka klusi rūca, “tam nav nekādas jēgas, bet, ja nu jūs tik ļoti vēlaties…” Pēc cilvēku acīm vienmēr varēja noprast, vai viņi ir noskumuši vai laimīgi. Skatienu nekad nevarēja noslēpt. Lukam bija skumjas acis pat tad, ja viņš smaidīja.

Atgrūdusi vaļā stikla durvis, Žozefīne uzmeklēja brīvu galdiņu. To ieraudzījusi, viņa apsēdās. Neviens viņai pat nepievērsa uzmanību, un Žozefīni pārņēma atvieglojums. Varbūt viņa jau sāka izskatīties pēc īstas parīzietes? Viņa pacēla roku pie adītās mandeļu zaļās cepurītes, ko bija iegādājusies pirms nedēļas, mirkli apdomājās un tad nolēma atstāt to galvā. Ja viņa noņems cepuri, mati izskatīsies izspūruši, un Žozefīnei negribējās atstāt nelāgu iespaidu. Viņai nepatika ķemmēt matus sabiedriskās vietās. Tas bija viens no Žozefīnes mātes principiem. Viņa pasmaidīja. Žozefīne allaž bija apzinājusies, ka nav tik skaista kā māte. Mandeļu zaļā, biezā, adītā cepurīte līdzinājās trim resnām riepām. Tās plakanā augšdaļa bija darināta no rievaina velveta, ar klasiskai beretei raksturīgu mazu puļķīti. Šo galvassegu Žozefīne bija ieraudzījusi kāda veikala skatlogā Franču buržuāzijas ielā pie Marē. Viņa bija iegājusi veikalā, apvaicājusies, cik cepure maksā, un pielaikojusi to. Ar cepurīti galvā viņa bija izskatījusies pēc draiskas, bezrūpīgas sievietes ar uzrautu degunu. Cepure piešķīra viņas kastaņbrūnajiem matiem zeltainu mirdzumu, viņas vaigi vairs neizskatījās tik apaļi, sejas vaibsti kļuva garāki. Ar šo cepurīti viņa izskatījās īpaša. Iepriekšējā vakarā Žozefīne bija aizgājusi pie Zoē skolotājas Bertjē kundzes, lai parunātu par savas jaunākās meitas sekmēm, jaunajiem skolas iekšējās kārtības noteikumiem, to, kā Zoē bija iejutusies skolā. Kad abu saruna bija galā, Bertjē kundze bija uzvilkusi mēteli un uzlikusi galvā mandeļu zaļu cepurīti, kas līdzinājās trim resnām riepām.

– Man ir tieši tāda pati, – Žozefīne sacīja. – Es to neuzdrošinos nēsāt.

– Saņemiet drosmi! Turklāt šī cepure ir silta un izskatās neparasta. To var redzēt pat no tālienes.

– Vai jūs to nopirkāt Franču buržuāzijas ielā?

– Jā. Kādā mazā veikaliņā.

– Es tāpat. Kāda sagadīšanās!

Saruna par vienādajām cepurītēm viņas satuvināja, un abas ilgi runāja par Zoē. Gan Bertjē kundze, gan Žozefīne bija mācījušās vienā koledžā un būtībā izvēlējušās vienu un to pašu specialitāti.

– Zoē teica, ka jūs esat no Korvebuā.

– Es tur nodzīvoju gandrīz piecpadsmit gadus. Man tur ļoti patika. Taču tad radās problēmas…

– Šeit problēmas ir nevis bērniem, bet gan vecākiem!

Žozefīne pārsteigta uzlūkoja skolotāju.

– Visi vecāki vienmēr apgalvo, ka viņu bērni ir ģēniji, un pārmet, ka mēs nesaskatām viņos ne Pitagoru, ne Šatobriānu. Viņi savus bērnus notrulina ar papildu nodarbībām, klavierstundām, tenisu, brīvdienām ārzemēs, augstākās sabiedrības skolās, un šie nomocītie bērni stundās vai nu iemieg vai runā ar mums kā ar saviem pakalpiņiem…

– Patiešām?

– Un, ja mēģinām atgādināt vecākiem, ka tie taču vēl ir tikai bērni, viņi uz mums augstprātīgi paskatās un apgalvo, ka mēs taču noteikti runājam par kādu citu! Mocarts savu “Mazo nakts mūziku” sacerēja septiņu gadu vecumā – šo apgalvojumu mēs dzirdam regulāri – un viņu pēcnācējs taču arī ir Mocarts! Vēl tikai vakar man izcēlās vārdu kauja ar kādu tēvu, diplomiem un apbalvojumiem bruņojušos baņķieri, kurš sūdzējās, ka viņa dēls pēc sekmju līmeņa ir tikai četrpadsmitais klasē. Lūk! Viņš mācās vienā grupā ar Zoē… Es viņam aizrādīju, ka tas taču ir labi, bet viņš to uztvēra kā apvainojumu. Viņa dēls! Miesa no viņa miesas! Tikai četrpadsmitais vidējā grupā! Viņa elpā varēja just napalmu. Vai zināt, mūsdienās ir bīstami strādāt par skolotāju, un tie nav bērni, no kā es baidos, bet gan viņu vecāki!

Skolotāja starojoši pasmaidīja un uzsita pa cepuri ar plaukstu, lai to neaiznestu vējš.

Pie Žozefīnes mājas viņas šķīrās.

– Es dzīvoju gabaliņu tālāk, – Bertjē kundze paskaidroja un norādīja uz ielu pa kreisi. – Es Zoē pieskatīšu, goda vārds!

Paspērusi dažus soļus, viņa vēlreiz pagriezās.

– Un rīt lieciet galvā savu cepuri! Tad jūs būs grūti nepamanīt. Šo cepuri nav iespējams neievērot!

Tiesa gan, Žozefīne nodomāja: cepure līdzinājās kobrai, kas saritinājusies grozā; tā gaidīja, kad ieskanēsies flauta, lai varētu sākt locīties. Viņa bija pasmējusies un pamājusi, it kā sacītu: nākamajā dienā es šo cepurīti noteikti uzlikšu. Viņa bija pārliecināta, ka Lukam tā patiks.

Pirms gada viņi bija sākuši regulāri satikties un darīja to vēl aizvien. Pirms diviem mēnešiem, septembra sākumā, viņi bija mēģinājuši uzrunāt viens otru ar “tu”, taču bija jau par vēlu. Radās sajūta, ka viņu tuvībā ienākuši divi sveši cilvēki. Divi cilvēki, kuri viens otram sacīja “tu”, lai gan nebija pazīstami. Abi bija atkal atsākuši uzrunāt viens otru ar “jūs”, un tas šķita daudz piedienīgāk. Arī viņu abu dzīves veids likās piedienīgs: katrs par sevi uzsvērtā vientulībā. Luka rakstīja pētījumu kādam universitātes izdevumam: asaru vēsturi no viduslaikiem līdz mūsdienām. Lielāko daļu laika viņš pavadīja bibliotēkā. Būdams trīsdesmit deviņus gadus vecs, viņš dzīvoja kā students, bija apmeties Asnjē ielas studijā, bet ledusskapī glabāja pudeli kokakolas un kripatiņu aukstas pastētes. Viņam nebija ne automašīnas, ne televizora, un viņš nemitīgi nēsāja zilu mēteli, kas kalpoja par viņa otrajām mājām. Tā lielajās kabatās Luka pārnēsāja visu, kas viņam attiecīgajā dienā bija vajadzīgs. Viņam bija dvīņubrālis Vitorio, īsts spīdzinātājs. Žozefīne jau zināja, ka, paskatoties uz rievu starp Lukas uzacīm, varēja noteikt, vai jaunumi par brāli būs labi vai slikti. Dziļa rieva liecināja par negaisu. Žozefīne neuzdeva nekādus jautājumus. Tādās dienās Luka bija kluss un drūms. Saņēmis Žozefīnes roku, viņš to iebāza sava mēteļa kabatā, kur jau glabājās atslēgas, pildspalvas, piezīmju grāmatiņas, sūkājamās konfektes pret aizsmakumu, metro biļetes, mobilais telefons, papīra salvetīšu paciņas, maks no mīkstas, sarkanas ādas. Viņa bija iemācījusies pēc taustes pazīt visus šos priekšmetus. Viņa pat prata noteikt konfekšu nosaukumu pēc to iesaiņojuma. Viņi satikās vakaros, kad Zoē palika pārnakšņot pie kādas draudzenes, vai nedēļas nogalē, kad Zoē brauca uz Londonu pie sava brālēna Aleksandra.

Pagājušajā piektdienā Žozefīne bija pavadījusi Zoē uz Ziemeļu staciju. Filips kopā ar savu dēlu Aleksandru vēlējās doties uz Senpankru. Filips bija pasūtījis Zoē biļeti uz Eurostar vilcienu, un Zoē nepacietīgi vēlējās ātrāk nokļūt istabā, kas viņai bija ierādīta tēvoča Notinghilas dzīvoklī.

– Vai tad tev tur ir īsta istaba? – Žozefīne iesaucās.

– Man ir pašai savs drēbju skapis, pilns ar apģērbiem, un man nav jāvadā līdzi koferis! Tēvocis Filips ir ļoti labs, viņš ir parūpējies par visu!

Žozefīne jutās pateicīga par šādu māsasvīra taktiskumu un dāsnumu. Ikreiz, kad radās kāda problēma, par kuras risinājumu nekādi nevarēja izšķirties, viņa vērsās pie Filipa.

Viņš vienmēr sacīja: es esmu šeit, Žo, tu vari man lūgt jebko, tu to labi zini. Dzirdot šo labsirdīgo balsi, Žozefīne allaž nomierinājās. Viņa jau bija pieradusi pie šīs siltās balss, pie maiguma, kas sekoja viņas “hallo, Filip, te Žo”, tomēr šī balss kalpoja arī par brīdinājumu: uzmanies, tas ir tavas māsas vīrs! Turies no viņa tālāk, Žozefīne!

Žo vīrs Antuāns, viņas abu meitu tēvs, pirms sešiem mēnešiem bija miris. Kenijā. Tur viņš bija vadījis krokodilu audzētavu un strādājis pie kāda ķīniešu izcelsmes biznesmeņa Vei kunga, ar kuru bija izveidojis kopīgu uzņēmumu. Antuānam nebija veicies sevišķi labi, viņš bija sācis dzert un ielaisties dīvainās sarunās ar šiem reptiļiem, kuri pret viņu izturējās nicinoši un nekādi nevēlējās vairoties, saplēsa aizsargrežģus un aprija darbiniekus. Antuāns vadīja naktis, skatīdamies dīķos peldošo krokodilu dzeltenajās acīs. Viņš ar tiem sarunājās un uztvēra krokodilus kā savus draugus. Kādu vakaru viņš bija iebridis ūdenī un kļuvis par krokodilu laupījumu. Par Antuāna traģisko nāvi bija paziņojusi Milēna, Antuāna mīļākā, kuru viņš bija paņēmis sev līdzi uz savu dēku Kenijā. Tā, kuras dēļ Antuāns bija Žozefīni pametis. Nē! Antuāns viņu bija pametis ne jau Milēnas dēļ, bet gan tāpēc, ka vairs nebija varējis atrast darbu, bija kļuvis atkarīgs no Žozefīnes algas. Milēna bija tikai iegansts. Viņa paša uzcelts ešafots.

Žozefīnei tā arī nebija pieticis drosmes pateikt Zoē, ka viņas tēvs ir miris. Viņa bija paskaidrojusi, ka Antuāns devies strādāt uz citu krokodilu parku dziļi džungļos, kur mobilais telefons nedarbojas, ka tāpēc par viņu ilgi nav nekādu ziņu. Zoē bija pamājusi ar galvu un atbildējusi: “Bet tagad man vairs nav neviena, izņemot tevi, mammu, ja vien ar tevi kaut kas neatgadīsies,” un paklaudzinājusi pa koku, lai atvairītu tādu nelaimi. “Bet nē, ar mani nekad nekas nenotiks, es esmu neievainojama kā Akvitānijas karaliene Elinora, kura nodzīvoja līdz septiņdesmit gadu vecumam bez jebkādas slimošanas vai žēlošanās!” Zoē mirkli apdomājās un tad lietišķi noprasīja: “Bet, ja kaut kas tomēr atgadīsies, mammu, ko tad es darīšu? Tad es viena pati atkal dzīvošu kopā ar tēti!” Žozefīne bija sākusi viņai sūtīt pastkartes ar parakstu “tētis”, lai gan viņai pašai tas ļoti nepatika. Kādu dienu vajadzēs pateikt taisnību. Īstais brīdis tā arī nekad nepienāca. Turklāt kurš brīdis gan var būt vispiemērotākais, lai pateiktu trīspadsmitarpus gadu vecai pusaudzei, ka viņas tēvu aprijis krokodils? Hortenze jau bija samierinājusies. Sākumā viņa bija raudājusi, uzbrukusi Žozefīnei un beigās paziņojusi, ka tā būs labāk, jo tagad viņas tēvam vairs nebūs jācieš no dzīves neveiksmēm. Hortenzei nepatika izrādīt jūtas, viņa uzskatīja, ka tā ir veltīga laika un enerģijas tērēšana, apšaubāma pašapmierinātība, kas nav pelnījusi žēlumu. Viņas dzīvē bija viens vienīgs mērķis: gūt panākumus, un neviens nevarēja viņu no tā novērst. Hortenze, protams, mīlēja savu tēvu, taču nevarēja viņam palīdzēt. Katrs pats ir savas laimes kalējs. Viņš bija izlaidis veiksmi no rokām, un viņam bija nācies par to samaksāt.

Lai kādas asaru straumes par Antuānu arī tiktu lietas, viņu vairs nevarēja atdzīvināt. Tas bija noticis pagājušajā jūnijā.

Žozefīnei šķita, ka pagājusi vesela mūžība.

Tikusi pie skolas diploma un augsta zināšanu vērtējuma, Hortenze devās studēt uz Angliju. Dažreiz viņa ieradās pie Filipa, kur jau atradās Zoē, un pavadīja sestdienu kopā ar viņiem, taču lielākoties tikai atskrēja kā vēja brāzma, apskāva jaunāko māsu un tūlīt atkal nozuda. Hortenze bija iestājusies Londonas Sentmārtina koledžā un cītīgi mācījās. “Tā ir vislabākā stilistu skola pasaulē,” viņa apgalvoja mātei. “Es zinu, ka tas maksā dārgi, bet tev taču tagad ir nauda, vai ne? Gan redzēsi, tev šo ieguldījumu nevajadzēs nožēlot. Es kļūšu par pasaulslavenu stilisti.” Hortenze par to nešaubījās. Arī Žozefīne ne. Par savu vecāko meitu viņa allaž bijusi pārliecināta.

Cik daudz notikumu viena gada laikā! Dažos mēnešos mana dzīve pilnīgi pārvērtās. Es paliku viena, mani pameta vīrs, māte pret mani slikti izturējās, baņķieris mani vajāja, mani nomocīja parādi, es sāku rakstīt grāmatu savas dārgās māsas vietā, lai Irisa Dipēna varētu piesavināties visus nopelnus un spīdēt sabiedrībā.

Un tagad…

Tagad mana romāna tiesības ir nopircis Skorsēze, un runā, ka Florīnu, mana romāna varoni, tēlos Nikola Kidmena. Romāns ir iztulkots neskaitāmās valodās, un drīz es parakstīšu savu pirmo līgumu par tā izdošanu arī ķīniešu valodā.

Filips dzīvo Londonā kopā ar Aleksandru. Irisa atrodas kādā Parīzes rajona klīnikā un ārstējas no depresijas.

Es pūlos izdomāt sižetu savam otrajam romānam, jo izdevējs cenšas mani pierunāt uzrakstīt vēl kaut ko. Es domāju, domāju un neko nevaru izdomāt.

Tagad esmu atraitne. To, ka Antuāns ir miris, apliecināja vietējā policija un apstiprināja Francijas vēstnieks Nairobi, kurš par to paziņoja Francijas Ārlietu ministrijai. Esmu Žozefīne Plisonjē, Kortesa atraitne. Jau varu bez asarām domāt par Antuānu un viņa briesmīgo nāvi.

Esmu atkal atsākusi dzīvot: drīz es satikšos ar Luku, lai dotos uz kino. Luka pērk izdevumu Pariscope un izvēlas kādu filmu. Vienmēr izvēlas tikai Luka, taču viņš izliekas, ka ļauj izvēlēties man pirmajai. Es nolieku galvu viņam uz pleca, iebāžu roku kabatā un saku: “Izvēlieties jūs.” Viņš saka: “Labi, es izvēlēšos, bet jūs pēc tam nesūdzieties!”

Viņa nekad nesūdzas. Viņa vienmēr jūtas pārsteigta, ka Luka vēlas pavadīt laiku kopā ar viņu. Kad viņa guļ Lukam blakus un sajūt, ka viņš ir iemidzis, viņa izklaidējas: uz labu brīdi aizver acis un tad atkal tās atver, it kā līdz šim vēl ne reizi nebūtu redzējusi Lukas studijas pieticīgo iekārtojumu, balto gaismu, kas ieplūst caur žalūziju plāksnītēm, grāmatu kaudzes, kas noklāj visu grīdu. Uz katras kaudzītes izklaidīga roka ir uzmetusi šķīvjus, glāzes, katla vāku, žurnālu, kas draud noslīdēt zemē. Novecojuša zēna dzīvoklis. Viņai patīk sava saimnieces vieta. Tā ir līdzās Lukam, un es esmu tā, kura guļ viņa gultā. Viņa piespiežas Lukam klāt, slepus noskūpsta viņa roku, kas ir sausa kā sarkano vīnogu stīga un apvijusies viņai ap vidukli. Man ir mīļākais. Man, Žozefīnei Plisonjē, Kortesa atraitnei, ir mīļākais. Žozefīne pietvīka un pārlaida skatienu kafejnīcai, lai pārliecinātos, ka neviens to nav pamanījis. Kaut nu viņam patiktu mana cepure. Ja viņš sarauks degunu, es būšu pagalam un uzlikšu bereti. Vai arī iebāzīšu šo cepuri kabatā un vairs nekad nelikšu galvā.

Žozefīnes skatiens atgriezās pie sainīša. Atraisījusi rupjo aukliņu, viņa vēlreiz pārlasīja adresi. ŽOZEFĪNEI KORTESA KUNDZEI. Viņi nebija paguvuši šķirt laulību. Vai viņiem nebija pieticis drosmes? Vīrs un sieva. Laulība, kurā vairs nebija prieka, tikai kļūdas, vājums, meli, slapstīšanās. Žozefīne Antuānu vairs nemīlēja, tomēr Antuāns vēl aizvien bija viņas vīrs, Hortenzes un Zoē tēvs.

Viņa uzmanīgi noņēma papīra iesaiņojumu, vēlreiz nopētīja markas – vai tās būtu vajadzējis atdot pasta darbiniecei? – un atvēra paciņu. Pašā virspusē bija uzlikta vēstule.

Kundze, te ir viss, kas palicis no Jūsu vīra Antuāna Kortesa pēc tā nelaimes gadījuma, kurā viņš zaudēja dzīvību. Atļaujiet izteikt Jums līdzjūtību. Mēs uz visiem laikiem saglabāsim sirsnīgas atmiņas par šo biedru un kolēģi, kurš vienmēr bija gatavs izpalīdzēt un izmaksāt citiem kādu glāzīti. Dzīve šeit bez viņa vairs nekad nebūs tāda kā agrāk, un viņa ierastā vieta pie bāra vienmēr paliks tukša.

Viņa draugi un kolēģi no kafejnīcas “Krokodils” Monbasā.

Sekoja seno Antuāna paziņu nesalasāmie paraksti. Žozefīne mēģināja tos izburtot, taču veltīgi; viņa nevienu nepazina.

Salocījusi vēstuli, Žozefīne iztina avīžpapīrā iesaiņotās Antuāna mantas. Tur bija nirēja pulkstenis, skaists pulkstenis ar melnu ciparnīcu un aplī izvietotiem arābu un romiešu cipariem, oranža trīsdesmit devītā izmēra sporta kurpe – viņš vienmēr bija pārdzīvojis sava mazā kājas izmēra dēļ, kristību medaljons ar profilā atainotu eņģeli, kurš atbalstījis zodu plaukstā – medaljona otrā pusē bija iegravēts Antuāna vārds un dzimšanas datums: 1963. gada 26. maijs. Visbeidzot, pie dzeltena kartona gabaliņa ar caurspīdīgu līmlenti pielipināta brūnu matu šķipsna, zem kuras ar roku uzskricelēts paraksts: “Franču biznesmeņa Antuāna Kortesa mati”. Tieši šī matu šķipsna Žozefīni satrieca visvairāk. Šo smalko, mīksto matu kontrasts, valdzinājums, ko tie piešķīra Antuānam. Viņam nepatika savs vārds, viņš labāk gribēja saukties par Tonio. Tonio Kortess. Šim vārdam piemita valdzinājums. Kā lielībniekam, dižam plēsīgo zvēru medniekam, vīrietim, kurš nekad nezaudē drosmi, taču dzīvo pastāvīgās bailēs sastapties ar neveiksmi, vairs neatrasties pašā virsotnē.

Žozefīne pieskārās matu šķipsnai. Manu nabaga Antuān, tu nebiji radīts šai pasaulei, bet gan kaut kam citam – maigākai, vieglprātīgākai operetes pasaulei, kurā lepni izriezt krūtis, pasaulei, kur tava dižošanās spēja iebiedēt krokodilus. No tevis nav palicis pāri nekas. Tikai purvos iegrimuši reptiļi. Visi dzīves krokodili, kuri atvēruši žokļus, lai mūs aprītu. Pasaule ir pilna ar šiem nolādētajiem nezvēriem.

Tas ir viss, kas palicis no Antuāna Kortesa: šī kartona kastīte, ko viņa turēja klēpī. Būtībā Žozefīne vienmēr bija turējusi vīru sev klēpī. Viņa bija radījusi Antuānam ilūziju, ka viņš ir galvenais, taču vienmēr pati bijusi par visu atbildīga.

– Un jums, mīļā kundze, ko varu piedāvāt?

Žozefīnei priekšā bija nostājies viesmīlis un gaidīja.

– Diētisko kokakolu, lūdzu.

Viesmīlis vieglā gaitā aizsoļoja. Žozefīnei vajadzēja pavingrot. Viņa bija apvēlusies. Viņa bija izvēlējusies tieši šo dzīvokli, lai varētu staigāt pa Buloņas meža takām. Žozefīne ierāva vēderu un apņēmās vairākas minūtes turēties taisni, lai trenētu muskuļus.

Garāmgājēji nesteidzīgi klīda pa ietvi. Citi soļoja garām, tiem uzgrūdās un pat neatvainojās. Aizsoļoja apskāvušos jauniešu pāris. Puisis bija aplicis roku meitenei ap pleciem, viņa pie krūtīm bija piespiedusi grāmatas. Viņš kaut ko čukstēja meitenei ausī, un viņa klausījās.

Par ko varētu būt mans nākamais romāns? Vai tā darbība notiks mūsdienās vai manā mīļajā 12. gadsimtā? To es vismaz pazīstu. Tā jūtīgums, mīlas kodekss, dzīves un sabiedrības likumi man nav nekas svešs. Ko gan es zinu par mūsdienu dzīvi? Gandrīz neko. Es šobrīd tikai mācos. Mācos veidot attiecības ar citiem cilvēkiem un naudu, es mācos visu. Hortenze zina vairāk par mani. Zoē vēl ir tikai bērns, taču es nepagūšu ne aci pamirkšķināt, kad arī viņa jau būs pārvērtusies. Viņa sapņo reiz līdzināties māsai. Arī man, kad biju maza, māsa bija kā paraugs.

Es Irisu pielūdzu kā elku. Viņa bija manu domu pavēlniece. Tagad viņa mājo klīnikas palātas puskrēslā. Viņas lielās, zilās acis ir tukšas un blāvas. Tajās vīd neizskaidrojama garlaicība. Viņa ieklausās tikai ar pūlēm. Reiz, kad mēģināju pierunāt viņu sirsnīgāk izturēties pret personālu, kas viņai izrāda tik lielu uzmanību, Irisa atbildēja: “Kāpēc tu gribi, lai es protu sadzīvot ar citiem, ja es neprotu sadzīvot pati ar sevi?”– un viņas roka nekustīgi palika guļam uz segas.

Filips nāk pie Irisas ciemos. Viņš maksā par zālēm, viņš apmaksā slimnīcas rēķinus, viņš maksā īri par viņu dzīvokli Parīzē, viņš maksā algu Karmenai. Ik dienu Karmena, uzticamā un ietiepīgā kalpone, veido Irisai ziedu pušķus, kurus pēc tam pusotru stundu ved sabiedriskajā transportā, divreiz pārsēzdamās dažādos autobusos. Irisa, kurai ziedu smarža traucē, no tiem atsakās, un ziedi novīst pie durvīm. Karmena tējnīcā pērk mazas kūciņas, uz balti klātās gultas novieto sārta kašmira sedziņu, noliek grāmatu aizsniedzamā attālumā, izsmidzina maigu iekštelpu aromātu un gaida. Irisa guļ. Septiņos vakarā Karmena uz pirkstgaliem izlavās ārā. Nākamajā dienā viņa atkal atgriežas, apkrāvusies ar jaunām veltēm. Karmenas klusā uzticība un Irisas klusēšana Žozefīnei radīja ciešanas.

– Padod viņai kādu zīmi, pasaki dažus vārdus… Viņa nāk katru dienu, bet tu uz viņu pat nepaskaties. Tas nav jauki.

– Man nav jābūt jaukai, Žozefīne, es esmu slima. Turklāt viņa ar savu mīlestību mani nogurdina. Liec mani mierā!

Kad Irisa atkal ir pie skaidra prāta, kad viņas dzīve kaut mazliet atgūst krāsas, viņa mēdz būt ļoti ļauna. Iepriekšējā Žozefīnes ciemošanās reizē Irisas sākotnēji vienaldzīgā un neizteiksmīgā balss ļoti strauji kļuva skaļāka.

– Man nebija nekāda talanta, – Irisa bija paziņojusi, pētīdama sevi mazā kabatas spogulītī, ko pastāvīgi turēja uz sava naktsgaldiņa, – toties es biju skaista. Ļoti skaista. Un vienalga mans vilciens ir aizgājis! Vai redzi šo grumbiņu? Vakar tās te vēl nebija. Un rīt parādīsies vēl viena, un vēl, un vēl…

Viņa ar troksni nolika spogulīti uz galda plastikāta virsmas un pieglauda melnos, ļoti īsi un vienkārši apcirptos matus. Šī frizūra viņai lika izskatīties par desmit gadiem jaunākai.

– Man ir četrdesmit septiņi gadi, un es esmu galīga neveiksminiece. Manai sievietes un mātes dzīvei ir pielikts punkts… Un tu vēl gribi, lai es pamostos? Kāda tam jēga? Man labāk patīk gulēt.

– Bet Aleksandrs? – nočukstēja Žozefīne, nespēdama noticēt māsas apgalvojumam.

– Neizliecies stulbāka, nekā esi, Žo, tu ļoti labi zini, ka es viņam nekad neesmu bijusi īsta māte. Es biju tikai rēgs, paziņa, es ar viņu ne reizi neesmu draudzīgi parunājusies; viņa klātbūtne mani garlaikoja, un arī es viņam likos mazliet garlaicīga. Viņš ir daudz tuvāks tev, savai tantei, nekā man, savai mātei, tātad…

Jautājums, kas dedzināja Žozefīnei lūpas un kuru viņa neuzdrošinājās uzdot, bija saistīts ar Filipu. Vai tu nebaidies, ka viņš varētu uzsākt jaunu dzīvi ar kādu citu? Vai tu nebaidies palikt pavisam viena? Tas izklausītos ļoti nežēlīgi.

– Nu tad pamēģini kļūt cilvēcīgāka, – Žozefīne sacīja. – Nekad nav par vēlu kļūt labākai.

– Cik tu esi neciešama, Žozefīne! Tu runā kā meitu mājā iemaldījusies mūķene, kas mēģina glābt zudušās dvēseles! Tu nāc šurp, lai mani pamācītu. Nākamreiz aiztaupi sev šīs pūles un paliec mājās. Runā, ka tu tagad dzīvo citur? Skaistā dzīvoklī, labā rajonā. Man to pateica mūsu dārgā māte. Starp mums runājot, viņa vai mirst no skaudības un vēlēšanās tevi apciemot, taču nekādi negrib tev zvanīt pirmā.

Irisas sejā parādījās viegls, nicinošs smaids. Lielajās, zilajās acīs, kuras tagad, kad viņa bija slima, šķiet, ieņēma galveno vietu viņas sejā, pazibēja greizsirdība un ļaunums.

– Tev tagad ir nauda. Daudz naudas. Pateicoties man. Tā biju es, kas nodrošināja panākumus tavai grāmatai, un tu to nekad nedrīksti aizmirst. Bez manis tu nebūtu spējusi sameklēt kādu izdevēju, atbildēt uz žurnālistu jautājumiem, iznākt uz skatuves, ļaut sev apgriezt matus tiešajā ēterā, lai piesaistītu sev uzmanību! Tāpēc aiztaupi man savus sprediķus un izmanto šo naudu. Lai vismaz kādai no tās būtu labums!

– Tas nav godīgi, Irisa.

Viņa izslējās. Melno matu šķipsna izslīdēja no nevainojamā griezuma un nokrita pār acīm. Notēmējusi ar pirkstu uz Žozefīni, Irisa iekliedzās:

– Mēs bijām noslēgušas vienošanos! Es tev atdošu visu naudu, bet tu man atvēlēsi slavu! Es šo vienošanos pildīju. Tu gan ne! Tu pievāci sev visu: gan naudu, gan slavu!

– Tu labi zini, ka tā nav taisnība. Es nekad to visu neesmu vēlējusies, Irisa, nekad. Es negribēju rakstīt to grāmatu, man nebija vajadzīga arī nauda par to, es vēlējos vienīgi pienācīgi uzaudzināt Hortenzi un Zoē.

– Tu uzdrošinies apgalvot, ka nesūtīji to mazo, nelietīgo Hortenzi nosūdzēt mani televīzijas tiešajā ēterā? “To grāmatu uzrakstīja mana māte, nevis mana krustmāte…” Tu uzdrošinies tā apgalvot? Ak! Tas viss bija iepriekš norunāts, lai viņa visu atklātu! Tu esi apkārusies ar savu cieņu, tu esi visu pievākusi sev uz mana rēķina. Tagad es lēni mirstu šajā gultā, un tā ir tikai tava vaina, Žozefīne, tikai tava vaina!

– Irisa… Es tevi lūdzu…

– Un vai tad tev ar to nepietiek? Tu nāc šurp, lai ņirgātos par mani! Ko vēl tev vajag? Manu vīru? Manu dēlu? Tad pievāc viņus, Žozefīne, pievāc viņus!

– Tu pati nesaproti, ko runā. Tas ir neiespējami. Tu no mums abām vienmēr esi bijusi mīlētāka, taču es tik un tā tevi mīlēju un mīlu joprojām.

– Tu man riebies, Žo. Esmu bijusi tava visuzticamākā sabiedrotā. Es vienmēr esmu bijusi līdzās, vienmēr maksājusi par tevi, vienmēr par tevi rūpējusies. Vienīgajā reizē, kad es tev lūdzu kaut ko izdarīt manā labā, tu mani nodevi. Tāpēc, ka gribēji man atriebties! Tu mani esi apkaunojusi! Kā tev šķiet, kāpēc esmu ieslodzīta šajā mēnessērdzīgo klīnikā un apdullināta ar miegazālēm? Tāpēc, ka man nekas cits neatlika! Kur vien ierodos, visi rāda uz mani ar pirkstu! Tad jau labāk nosprāgt tepat. Un tagad tu gribi mani iedzīt kapā ar sirdsapziņas pārmetumiem un padomiem par dzīvi. Bet es tevi nelikšu mierā! Es naktīs nākšu raustīt tevi aiz kājām, tavām mazajām, karstajām kājām, kuras būs savijušās ar mana vīra lielajām, aukstajām pēdām. Tu viņu slepus iekāro. Domā, ka es neko nezinu? Domā, es nedzirdu, kā tev trīc balss, kad tu ar viņu runā? Neesmu jau galīgi trula. Es zinu, ka viņš ir pievilcīgs. Es neļaušu tev gulēt, es neļaušu tev mērkt lūpas viņa pasniegtajās šampanieša glāzēs, kad viņš tevi noskūpstīs uz pleca, es tev kodīšu, Žozefīne!

Irisas vājās rokas izstiepās no rītakleitas piedurknēm, viņa sakoda zobus tā, ka zem ādas izspīlējās žokļu muskuļi, viņas acis kvēloja naidā un dusmās, kādu greizsirdīga sieviete vienmēr raida savai sāncensei. Šī greizsirdība, šis mežonīgais naids lika Žozefīnei sastingt. Viņa nomurmināja, it kā beidzot būtu to sapratusi:

– Bet tu taču mani ienīsti, Irisa…

– Beidzot tu to esi sapratusi! Beidzot man vairs nav jātēlo komēdijā par mīlošām māsām!

Irisa kliedza, nikni purinādama galvu. Tad, pieklusinājusi balsi un ieurbusies māsā ar kvēlojošu skatienu, viņa norādīja uz durvīm.

– Lasies prom!

– Bet, Irisa..

– Es vairs negribu tevi redzēt! Vari vairs te nerādīties! Beidzot būšu tikusi no tevis vaļā!

Irisa nospieda zvana pogu, lai izsauktu kopēju, un atkrita spilvenos, ar rokām aizspiedusi ausis, pat neklausīdamās Žozefīnes vārgajos mēģinājumos atsākt sarunu un salīgt mieru.

Kopš tā laika bija pagājušas trīs nedēļas.

Žozefīne par to nebija stāstījusi nevienam. Ne Lukam, ne Zoē, ne Hortenzei, ne Šērlijai, kurai Irisa nekad nebija patikusi. Žozefīnei nebija nekādas vajadzības nosodīt savu māsu, kuras labās īpašības un trūkumus viņa lieliski pazina.

Irisa bija gribējusi atgūt pirmo vietu, uz kuru viņai bija tiesības. Ne jau es mudināju Hortenzi viņu atmaskot, ne jau es lauzu mūsu vienošanos. Bet kā lai piespiež Irisu atzīt patiesību? Viņa ir pārāk daudz pārcietusi, lai spētu to saprast. Irisa apgalvoja, ka Žozefīne izpostījusi viņai dzīvi. Ir pārāk viegli apsūdzēt citus, ja pati esi vainīga. Tieši Irisai prātā bija iešāvusies doma likt Žozefīnei uzrakstīt romānu, lai pēc tam to uzdotu par savējo, tieši viņa bija māsu iekārdinājusi, piesolīdama atdot viņai visu par grāmatu saņemto naudu – tas bija ļoti viltīgs gājiens. Žozefīne bija ļāvusi, lai Irisa ar viņu izrīkojas pēc sava prāta. Māsas priekšā viņa jutās nespēcīga. Bet kur īsti bija viņas vājuma un mazdūšības robeža? Vai tad viņa nebija jutusies laimīga, dzirdot, kā Hortenze televīzijā paziņo, ka romānu “Tik pazemīga karaliene” ir sarakstījusi viņas māte, nevis tante? Es biju satriekta, tas tiesa, taču vairāk jau par Hortenzi, kura sev raksturīgā veidā bija pateikusi, ka mani mīl, ciena un atzīst par rakstnieci. Es nospļaujos par šo romānu. Es nospļaujos par šo naudu. Vēlos, lai viss atkal būtu kā agrāk. Lai Irisa mani mīl, lai mēs varētu divatā braukt atpūsties, lai viņa būtu skaistāka, gudrāka, elegantāka, es vēlos, lai mēs korī skaitītu “Kriks un Kroks kraukšķa vietā nokraukšķināja lielo Kruku” kā tolaik, kad vēl bijām mazas. Es vēlos atkal būt spiesta rēķināt, vai varu atļauties nopirkt sviestu. Mani jaunie panākumiem bagātas sievietes ieradumi man vairs nesagādā prieku.

Un tad Žozefīne ieraudzīja sevi kafejnīcas spogulī.

Pirmajā mirklī viņa to nepazina.

Vai šī sieviete ir Žozefīne Kortesa?

Šī elegantā sieviete skaistajā, gaiši brūnajā mētelī ar spīdīgajiem brūna samta atlokiem? Šī skaistā sieviete ar mirdzošai bebrādai līdzīgajiem matiem, labi veidotajām lūpām, pārsteigumā spulgojošām acīm? Vai tā ir viņa? Mīkstā cepure dižmanīgi liecināja par jauno Žozefīni. Viņa uzmeta skatienu šai svešajai sievietei. Ļoti priecājos ar jums iepazīties. Cik jūs esat skaista! Cik skaista un brīva jūs izskatāties! Es vēlētos jums līdzināties, nudien, es gribētu būt tikpat skaista un starojoša kā spogulī. Skatoties uz jums, man rodas dīvains iespaids, ka manī ir divas sievietes: jūs un es. Un tomēr tā nav viena un tā pati sieviete.

Žozefīne paskatījās uz kokakolas glāzi, kas bija nolikta viņai priekšā uz galdiņa. Viņa tai pat nebija pieskārusies. Glāzes sieniņas bija norasojušas. Viņa vilcinājās, nevēlēdamās tās iztriept ar pirkstiem. Kāpēc es pasūtīju kokakolu? Man riebjas kokakola. Man riebjas burbulīši, kas dzeļ degunā kā tūkstoš sarkanas skudras. Es nekad nezinu, ko kafejnīcā pasūtīt, tāpēc, tāpat kā visi pārējie, izvēlos kokakolu vai kafiju. Kolu, kafiju, kolu, kafiju.

Žozefīne pacēla acis uz krodziņa pulksteni: pusastoņi! Luka vēl nebija ieradies. Viņa izņēma no somiņas mobilo telefonu un uzspieda Lukas numuru. Ieslēdzās automātiskais atbildētājs, kas pa zilbēm nosauca vārdu “Džambelli” un lika atstāt ziņu. Šovakar viņi laikam nesatiksies.

Varbūt tā arī labāk. Ikreiz, atceroties briesmīgo strīdu ar māsu, Žozefīni pārņēma bezcerība un nespēks. Viņa vairs neko negribēja. Vienīgi sēdēt līdzās ietvei un noskatīties, kā garām soļo svešinieki, pilnīgi nepazīstami cilvēki no ielas. Vai, kādu mīlot, noteikti bija jācieš? Vai tāda bija maksa par mīlestību? Žozefīne neprata mīlēt. Viņa nespēja modināt citos mīlestību. Tās bija divas dažādas lietas.

– Kāpēc jūs nedzerat kokakolu, kundzīt? – noprasīja viesmīlis, piespiedis paplāti pie augšstilbiem. – Vai negaršo labi? Vai tā ir novadējusies? Vai vēlaties, lai atnesu citu?

Žozefīne viegli pasmaidīja un papurināja galvu.

Viņa nolēma vairs ilgāk negaidīt. Viņa atgriezīsies pie Zoē un pavakariņos kopā ar meitu. Promejot Žozefīne bija atstājusi uz virtuves galda aukstas uzkodas, vistas krūtiņu ar zaļo kāršu pupiņu salātiem, biezpiena sieriņu ar augļiem un zīmīti: “Aizgāju uz kino ar Luku, būšu ap desmitiem. Gribu tevi vēl noskūpstīt pirms gulētiešanas, es tevi mīlu, mana skaistulīte, mana mīļā. Mamma.” Žozefīnei nepatika vakaros atstāt meitu vienu, taču Luka bija uzstājis, ka noteikti jāsatiekas. “Man ar jums jārunā, Žozefīne, tas ir svarīgi.” Žozefīne sarauca pieri. Viņa bija pavisam aizmirsusi šos Lukas vārdus.

Viņa piezvanīja uz mājām, paziņoja Zoē, ka tomēr atgriezīsies uz vakariņām, un pamāja viesmīlim, lai tas atnes rēķinu.

– Tas jau ir nolikts uz apakštasītes, mīļā kundze. Vējš taču nebūs to nopūtis no šķīvja?

Atstājusi dāsnu dzeramnaudu, Žozefīne devās prom.

– Ei, jūs aizmirsāt savu sainīti!

Žozefīne pagriezās un ieraudzīja, ka viesmīlim rokā ir Antuāna paciņa. Viņa to bija atstājusi uz krēsla. Vai man vairs vispār nav sirds? Es aizmirstu to, kas palicis no Antuāna, es nododu māsu, pametu meitu, lai ietu uz kino ar mīļāko, un ko vēl?

Paņēmusi sainīti, Žozefīne to pabāza zem mēteļa pie sirds.

– Es gribēju jums pateikt… Man ļoti patīk jūsu cepure, – viesmīlis izmeta.

Žozefīne sajuta, kā zem cepures pietvīkst viņas vaigi.

Žozefīne meklēja taksometru, taču neviena nebija. Nelāgs brīdis. Laiks, kad cilvēki atgriežas mājās vai dodas uz restorāniem, kino, teātriem. Viņa nolēma doties mājup kājām. Lija sīks, ledains lietus. Žozefīne sakrustoja rokas pār paciņu, ko vēl aizvien turēja pabāztu zem mēteļa. Ko lai ar to īsti iesāk? Es negribu to glabāt dzīvoklī. Ja Zoē to atradīs… Labāk nolikšu pagrabā.

Bija jau pavisam tumšs. Pola Domjē avēnijā nebija neviena cilvēka. Žozefīne aši aizsoļoja gar kapsētas mūri. Ieraudzīja degvielas uzpildes staciju. Gaiši bija tikai veikalu skatlogi. Viņa lasīja avēniju šķērsojošo ielu nosaukumus, centās tos iegaumēt. Šlesinga iela, Petrarkas iela, Šēfera iela, Delatūra iela… Kāds reiz bija stāstījis, ka Bridžita Bardo laidusi pasaulē savu dēlu šajā skaistajā mājā uz Delatūra ielas stūra. Viņa bija gājusi uz mājām ar visu savu lielo vēderu, aizvilkusi aizkarus, jo uz katra koka zara, uz katra balkona sēdēja fotogrāfi. Kaimiņu dzīvokļi bija izīrēti par zelta cenu. Viņa bija ieslodzīta pati savās mājās. Un, kad viņa uzdrošinājās iziet uz ielas, kāda jukusi sieviete iemetās viņai līdzi liftā, draudēja izdurt viņai acis ar dakšiņu, sauca viņu par slampu. Nabaga sieviete, Žozefīne domāja, tāda ir maksa par slavu, labāk ir palikt nevienam nezināmai. Pēc skandāla, ko Hortenze bija izraisījusi televīzijā, Žozefīnei bija mēģinājuši piekļūt žurnālisti un fotogrāfi. Viņa bija aizbraukusi pie Šērlijas uz Londonu un no turienes abas bija aizbēgušas uz Mustiku, Šērlijas lielo, balto māju. Pēc atgriešanās Žozefīne bija nomainījusi dzīvesvietu un viņai bija izdevies palikt anonīmai. Viņas vārds bija pazīstams, taču presē neparādījās neviena viņas fotogrāfija. Dažreiz, kad viņa sacīja: “Žozefīne Kortesa, K-O-R-T-E-S-A”, kāds viņu uzlūkoja un pateicās par to, ka viņa uzrakstījusi “Tik pazemīgu karalieni”. Žozefīne nebija izpelnījusies ne labvēlības, ne sirsnības apliecinājumus. Neviens vēl viņai nebija draudējis ar dakšiņu.

Pola Dumē avēnijas galā sākās Emila Ožē bulvāris. Žozefīne dzīvoja mazliet tālāk, pie Ranlā dārziem. Viņa pamanīja kādu vīrieti, kurš vingroja, pievilkdamies pie zara. Izsmalcināts vīrietis ūdensnecaurlaidīgās, baltās drēbēs. Tas izskatījās komiski; tik elegants, ieķēries zarā, viņš cēlās un laidās lejup, pievilkdamies ar rokām. Vīrieša seja nebija redzama; viņš atradās ar muguru pret Žozefīni.

To varēja izmantot kā romāna sākumu. Zarā ieķēries vīrietis. Tikpat tumšs vakars kā šobrīd. Viņš sargā savu sporta tērpu un pievelkas, skaitīdams, cik reižu to dara. Sievietes, steigdamās mājās, atskatās uz viņu un atkal pieliek soli. Vai viņš turpina pievilkties vai metas virsū kādam garāmgājējam? Vai viņš ir izmisuma pārņemts vai slepkava? Tā sākas stāsts. Žozefīne bija pārliecināta, ka dzīve viņai piegādās mājienus, idejas, detaļas, ko varēs pārveidot stāstos. Tieši tā viņa bija uzrakstījusi savu pirmo grāmatu. Ar platām acīm vērojot pasauli. Klausoties, vērojot, saožot. Tieši tā varēja izvairīties no novecošanas. Nenovecot, kad uzmācas nespēks, vairs negribas redzēt, saprast vai elpot. Dzīve un rakstīšana bieži bija saistītas.

Žozefīne tuvojās parka vidum. Tā bija nakts bez mēness, nakts bez jebkādas gaismas. Viņa jutās kā apmaldījusies naidīgā mežā. Lietus izpludinātās automašīnu aizmugures lukturu vārgās gaismiņas nedroši apgaismoja parku. Viņas rokai pieskārās vēja brāzmas sakustināts zars. Žozefīne satrūkās. Sirds salēcās un sāka strauji sisties. Uzrāvusi plecus, viņa pielika soli. Varbūt nevajadzēja iet cauri šai vietai? Visi bija aizņemti paši ar sevi, ēda gardu svaigu dārzeņu zupu vai skatījās televizoru kopā ar ģimeni. Bērni bija nomazgājušies, uzvilkuši pidžamu un grieza gaļu, kamēr vecāki stāstīja par saviem dienas darbiem. Nekādu dusmu izvirdumu, kas liktu tvert pēc naža. Žozefīne piespieda sevi domāt par kaut ko citu.

Luka parasti brīdināja par neierašanos. Ar viņa brāli noteikti kaut kas bija noticis. Kaut kas tik nopietns, ka viņš bija aizmirsis par norunāto tikšanos. “Man ar jums noteikti jārunā, Žozefīne, tas ir svarīgi.” Šajā stundā viņam droši vien vajadzēja doties uz policijas iecirkni, lai izvilktu Vitorio no kārtējām nepatikšanām. Vitorio vienmēr visu sabojāja, lai pārējie varētu viņu glābt. Vitorio bija atteicies tikties ar Žozefīni: man tā meiča nepatīk, viņa tevi ir nopirkusi, viņa izskatās stulba, galīgi stulba. Viņš ir greizsirdīgs, Luka uzjautrināts bija piezīmējis. Kāpēc jūs mani neaizstāvat, kad viņš mani sauc par muļķi? Luka bija pasmaidījis un atteicis: es jau esmu pieradis, viņš grib, lai vienmēr nodarbojos tikai ar viņu, viņš jūtas atstumts, kļūst aizvien vājāks un vājāks, aizvien vieglāk aizkaitināms, tas tāpēc, ka es vairs negribu to pašu, ko grib viņš, viņam tas liekas ļoti nepieņemami, un es tagad piederu jums. Nesagaidot teikuma beigas, Žozefīne bija iebāzusi roku viņam kabatā.

Tātad arī mana dārgā māte vēlas atnākt un apskatīt manu jauno dzīvokli, taču negrib to atzīt. Anriete Plisonjē nekad nemēdz zvanīt pirmā. Viņai ir jāizrāda cieņa un uzticība. Vakars, kad es guvu pār viņu virsroku, bija mans pirmais brīvības vakars, mans pirmais neatkarības apliecinājums. Un vai tovakar viss bija sācies? Karavadones statuja tika nogāzta no pjedestāla, un Anriete Grobza bija nokritusi, apveldamās kā zirgs ar visiem četriem pakaviem gaisā. Todien bija sākušās visas Anrietes nelaimes. Tagad viņa viena pati mita lielajā dzīvoklī, ko Anrietei bija dāsni atstājis viņas vīrs Marsels Grobzs, kurš pats bija aizbēdzis pie daudz sirsnīgākas mīļākās, kura viņam bija dzemdējusi bērnu: Marselu Grobzu jaunāko. Jāpiezvana Marselam, nodomāja Žozefīne, kurai patēvs bija daudz mīļāks par īsto māti.

Koku zari šūpojās kā draudīgā dejā. Tas bija Nāves balets: garie, melnie zari līdzinājās raganu skrandām. Acīs iedzēla ledaini salta lietus brāzma, sīkas lāsītes kapāja seju. Žozefīne vairs neko nespēja saskatīt. No trim laternām alejas malā dega tikai viena. Baltas gaismas strēle cauri lietum kāpa pret debesīm. Ūdens plūda, pacēlās un krita kā bieza migla. Žozefīne šļakstinājās, grozījās, izvairījās, centās uzgriezt vējam muguru. Viņa pūlējās sekot gaismas staram, lai neapmaldītos melnajā tumsā, mēģināja meklēt nākamo koku puduri, lai izvairītos no slīpā lietus.

Žozefīne nepamanīja stāvu, kas viņai sekoja.

Viņa nesadzirdēja steidzīgos vīrieša soļus, kas viņai tuvojās.

Žozefīne sajuta, ka tiek parauta atpakaļ, viņas roka tika cieši sažņaugta, mute tika aizspiesta ar plaukstu, kāds cilvēks vairākas reizes sita viņai sirds apvidū. Pirmajā mirklī Žozefīnei šķita, viņai grib atņemt paciņu. Ar kreiso roku cieši piespiedusi sev klāt Antuāna sūtījumu, viņa pretojās, cīnījās no visa spēka, taču sāka zaudēt elpu. Viņa smaka, spļaudījās, līdz beidzot padevās un noslīga zemē. Viņa vēl paguva pamanīt tīras, gludas apavu pazoles, kas triecās pret viņas ķermeni. Žozefīne aizsedzās ar rokām, savilkās kamolā. Paciņa izslīdēja zemē. Vīrietis šņākdams lādējās, padauza, padauza, es tevi izdrāzīšu pakaļā, nolādētā mauka, tu vēl dabūsi, tu vēl nožēlosi, lecīgā vecene, tu aizvērsies, stulbene, tu aizvērsies! Viņš bēra lamuvārdus un spēra ar divkāršu spēku. Žozefīne aizmiedza acis. Viņa palika guļam nekustīgi, no mutes tecēja tieva asiņu strūkliņa, pazoles attālinājās, un viņa palika izstiepusies guļam zemē.

Labu brīdi nogaidījusi, viņa izslējās, atbalstījās uz rokām, uz ceļgaliem, piecēlās. Tvēra pēc gaisa. Dziļi ieelpoja. Secināja, ka uz mutes un kreisās rokas ir sakaltušas asinis. Turpat pretī zemē mētājās sainītis. Tā virspuse bija sagriezta. Viņas pirmā doma bija: Antuāns mani izglāba. Ja es nebūtu turējusi šo sainīti pie sirds, sainīti ar visu, kas palicis no mana vīra, ar sporta kurpi ar biezo zoli, es jau būtu mirusi. Žozefīne atcerējās par viduslaiku talismaniem. Lai sevi pasargātu, medaljonā vai ādas maisiņā vajadzēja ielikt svētās Agneses krekla malu, svētā Benuā pazoles gabaliņu, kas gādāja par tā nēsātāju. Noskūpstījusi paciņas ietinamo papīru, Žozefīne pateicās svētajam Antuānam.

Viņa aptaustīja vēderu, krūtis, kaklu. Viņa nebija ievainota. Piepeši viņa sajuta svelošas sāpes kreisajā rokā; tur bija brūce, kas pamatīgi asiņoja.

Žozefīne nobijās tik ļoti, ka viņai sāka trīcēt kājas. Paslēpusies aiz liela koka, piespiedusies pie miklās, raupjās mizas, viņa mēģināja apvaldīt elpu. Viņas pirmā doma bija par Zoē. Tikai neko viņai neteikt, neko viņai neteikt. Apziņa, ka mātei draud briesmas, viņai liksies neizturama. Tas bija nelaimes gadījums, tas nebija vērsts pret mani, tas ir neprāts, tā nebiju es, kuru viņš gribēja nogalināt, tā nebiju es, tas ir neprāts, ne jau mani kāds gribēja nodurt, tā neesmu es, tas ir neprāts. Vārdi virmoja Žozefīnes prātā. Viņa uzslējās uz ceļiem, pārliecinājās, ka var noturēties stāvus, un devās uz savas mājas lielajām lakotajām koka durvīm.

Uz priekšnama galdiņa Zoē bija atstājusi zīmīti: “Mīļo mammīt, es esmu pagrabā kopā ar Polu, mūsu kaimiņu. Domāju, man ir vajadzīgs kāds draugs.”

Žozefīne aizgāja uz savu istabu un aizvēra durvis. Beidza šņukstēt. Novilka mēteli, nometa to uz gultas, novilka džemperi, svārkus, ieraudzīja asiņu pēdas uz mēteļa piedurknes, divus garus, vertikālus griezumus priekšdaļas kreisajā pusē, saritināja mēteli lodē, sameklēja lielu atkritumu maisu, sabāza tajā visas drēbes un iegrūda pašā skapja dziļumā. Vajadzēja rīkoties ātri. Viņa apskatīja rokas, apakšstilbus, augšstilbus. Citu brūču nebija. Žozefīne devās nomazgāties dušā. Ejot garām pie tualetes durvīm piestiprinātajam lielajam spogulim, viņa pacēla roku pie pieres un paskatījās spogulī. Bāla. Nosvīdusi. Izmocīta. Žozefīne pieskārās matiem, meklējot cepuri. Tā bija pazudusi. Nokritusi zemē. Žozefīne gandrīz noslāpa asarās. Vai vajadzētu kāpt lejā, lai cepuri uzmeklētu, pat nezinot, kur meklēt? Viņai trūka drosmes to darīt.

Viņš bija dūris. Tieši krūtīs. Ar nazi. Ar šauru asmeni. Es varēju nomirt. Žozefīne bija lasījusi laikrakstā par četrdesmit sērijveida slepkavām, kuri atradās brīvībā Eiropā. Viņa bija gribējusi zināt, cik daudz to ir Francijā. Tomēr vīrieša izgrūstie rupjie vārdi, šķiet, liecināja, ka viņš bija gribējis nokārtot kādu rēķinu. “Tu vēl dabūsi, tu vēl nožēlosi, lecīgā vecene, tu aizvērsies, stulbene, tu aizvērsies!” Šiem vārdiem bija sāpīga atbalss. Viņš mani noteikti sajauca ar kādu citu. Es samaksāju kādas citas vietā. To sev vajadzēja pateikt katrā ziņā, jo citādi dzīve kļūs nepanesama. Viņa vairs neuzticēsies nevienam. Viņu nemitīgi mocīs bailes.

Žozefīne noskalojās dušā, izmazgāja un izžāvēja matus, uzvilka sporta krekliņu, džinsus, uzkrāsojās, lai nomaskētu iespējamās uzbrukuma pēdas, mazliet uzsārtināja lūpas, nopētīja sevi spogulī un izmocīja smaidu. Nekas nav noticis, Zoē neko nedrīkst zināt, izliecies priecīga, izturies tā, it kā nekas nebūtu noticis. Nevienam nekas nav jāstāsta. Ir jāturpina dzīvot ar šo noslēpumu. Vai arī jāpastāsta Šērlijai. Es varētu visu pastāstīt Šērlijai. Šī doma Žozefīni nomierināja. Viņa skaļi nošņaukājās, lai atbrīvotos no spriedzes un bailēm, kas nospieda krūtis. Jāiedzer arnika, lai neizveidotos zilumi. Žozefīne izņēma no zāļu skapīša nelielu pudelīti, atskrūvēja to, uzbēra devu uz mēles un ļāva tai izkust. Varbūt ziņot policijai? Kamēr vēl zilumi nav izzuduši? Jā, bet tad… Zoē visu uzzinās. Zoē neko nedrīkst teikt. Žozefīne atvēra durtiņas zem vannas un noglabāja Antuāna sainīti.

Tur neviens to neatradīs.

Viesistabā Žozefīne ielēja sev lielu glāzi viskija un devās pie Zoē uz pagrabu.

– Mammu, tas ir Pols…

Žozefīnei paklanījās zēns Zoē vecumā, tievs kā maikste, ar gaišu matu cekulu, melna sporta krekla apspīlētām krūtīm. Zoē uzmeta mātei atzinīgu skatienu.

– Labdien, Pol. Tu dzīvo šai pašā mājā? – Žozefīne klusi apvaicājās.

– Trešajā stāvā. Mani sauc Mersons. Pols Mersons. Esmu gadu vecāks par Zoē.

Puisim likās svarīgi uzsvērt, ka viņš ir vecāks par šo meiteni, kura viņu uzlūkoja ar pielūgsmes pilnām acīm.

– Un kā tad jūs iepazināties?

Žozefīne pūlējās runāt tā, it kā nejustu sirds asos, sāpīgos pukstus.

– Es pagrabā dzirdēju troksni, kāds taisīja “bum–bum”, nokāpu lejā un ieraudzīju Polu, kurš spēlēja bungas. Skaties, mammu, viņš savā pagrabā ir iekārtojis mūzikas studiju.

Zoē uzaicināja māti iemest skatienu Pola studijā. Tur bija novietotas bungas, lielas bungas, caurspīdīgas bungas, trīs tamtami un divi šķīvji. Visu papildināja mūziķa krēsls ar melnu skrūvi un uz caurspīdīgajām bungām noliktās bungu vālītes. Uz krēsla bija sakrautas nošu partitūras. Pie griestiem šūpojās spuldze, kas meta blāvu gaismu.

– Ļoti labi, – Žozefīne piezīmēja un apvaldīja šķavas, jo degunā iekutējās putekļi. – Ļoti labs materiāls. Patiešām profesionāli.

Viņa runāja, pati nezinādama, ko. Viņa neko nesaprata.

– Normāli. Tas ir Tama Swingstar. Es to dabūju pagājušajos Ziemassvētkos, un nākamajos es tikšu pie Ride Giantbeat.

Žozefīne klausījās, precīzo atbilžu iespaidota.

– Un vai pagrabā tu esi ierīkojis skaņu izolāciju?

– Nuja… Jo citādi ir troksnis, kad es spēlēju. Es vingrinos šeit un vēl eju pie viena puiša, kurš dzīvo mājā Kolomba avēnijā. Pie viņa var spēlēt, nevienam netraucējot. Šeit cilvēki sūdzas… It īpaši tas tips kaimiņos.

Viņš ar zodu norādīja uz līdzās esošo pagraba telpu.

– Varbūt tev nav pienācīgas skaņu izolācijas … – Zoē ieminējās un paskatījās uz pagraba sienu, kas bija klāta ar baltu izolācijas materiālu.

– Tikai nevajag pārspīlēt! Te ir pagrabs. Pagrabā nav jādzīvo. Tētis teica, ka es varu laist vaļā maksimāli, jo tas vecis ir profesionāls īgņa. Vienmēr ar kaut ko neapmierināts. Visās mājas līdzīpašnieku sapulcēs viņš ar kādu salamājas.

– Varbūt viņam ir pamatots iemesls tā darīt…

– Tētis teica, ka ne. Viņš visiem krīt uz nerviem. Viņš par visu uztraucas. Ja kāda automašīna tiek novietota uz ietves, viņam piemetas histērija! Mūs viņš labi pazīst, mēs te jau dzīvojam divus gadus, bet vai zināt…

Puisis pašūpoja galvu kā bezpalīdzīgs pieaugušais. Viņš bija vecāks par Zoē, taču viņa sejā vēl bija redzamas bērnības pēdas un šaurie pleci vēl nebija tik plati kā pieaugušam vīrietim.

– Nolādēts! Re, kur viņš ir! Slēpjamies! – Pols nočukstēja.

Viņš aizrāva pagraba durvis ciet aiz sevis un Zoē. Žozefīne ieraudzīja ļoti labi ģērbušos gara auguma vīrieti, kurš izturējās tik valdonīgi, it kā pagraba gaiteņi piederētu viņam.

– Labvakar, – Žozefīne norija siekalas un pagriezās pret sienu.

– Labvakar, – atteica vīrietis un pagāja viņai garām pat nepaskatījies.

Viņam mugurā bija pelēka lietišķa stila žakete un balts krekls. Apģērbs izcēla katru muskuli viņa spēcīgajās krūtīs, kaklasaites mezgls laistījās, bet krekla nevainojamās aproces stingri saturēja pelēka perlamutra aproču pogas. Sameklējis kabatā atslēgas, viņš atslēdza sava pagraba durvis un aizvēra tās sev aiz muguras.

Pārliecinājies, ka vīrietis ir prom, Pols atkal iznāca ārā.

– Vai viņš kaut ko teica?

– Nē, – Žozefīne atbildēja. – Manuprāt, viņš pat nepaskatījās.

– Nemaz nebrīnos. Viņš netērē laiku pļāpām.

– Vai tā saka tavs tēvs? – noprasīja Žozefīne, uzjautrināta par zēna nopietnību.

– Nē. Mamma. Viņa pazīst visus mājas iedzīvotājus. Runā, ka viņa pagrabs ir ļoti labi iekārtots. Tur ir darbnīca ar visiem iespējamiem darbarīkiem! Un mājās viņam ir akvārijs. Ļoti liels, ar zemūdens alām, augiem, fluorescējošiem rotājumiem, mākslīgām salām. Bet tur iekšā nav nevienas zivs!

– Tava māte nu gan daudz zina! – Žozefīne secināja, nopratusi, ka no sarunām ar Polu varēs daudz uzzināt par mājas iedzīvotājiem.

– Māte ne reizi nav pie viņa uzaicināta! Tikai vienreiz iegāja, kad viņa tur nebija, kopā ar vārtsardzi, jo dzīvoklī bija sākusi darboties signalizācija, un to vajadzēja apklusināt. To uzzinājis, viņš kļuva ļoti dusmīgs. Neviens nedrīkst pie viņa rādīties. Es pazīstu viņa bērnus, nujā, bet viņi nekad neaicina ciemos. Vecāki viņiem neļauj to darīt. Pa dienu viņi nekad nenāk pagalmā. Viņi iznāk tad, ja vecāku nav mājās, jo citādi viņiem sadod pa ādu! Toties otrajā stāvā pie Vandenbrokiem vienmēr var nākt, viņiem ir liels televizors pa visu viesistabas sienu ar divām skandām un Dolby stereo. Kad Vandenbroka kundzei bija dzimšanas diena, viņa sarīkoja ballīti un ielūdza visu māju. Es draudzējos ar Flēru un Sebastjēnu. Ja Zoē vēlas, es varu arī viņu ar abiem iepazīstināt.

– Vai viņi ir jauki? – Žozefīne noprasīja.

– Jā, superjauki. Viņš ir ārsts. Sieva dzied operas korī. Viņai ir superskaista balss. Viņa bieži dzied vokalīzes, tās var dzirdēt liftā. Viņa vienmēr apvaicājas, kā man sokas ar mūziku. Viņa teica, ka varu iet pie viņiem spēlēt klavieres, kad vien es to vēlos. Flēra spēlē vijoli, Sebastjēns saksofonu…

– Es arī gribu iemācīties kaut ko spēlēt, – iejaucās Zoē, juzdamās atstāta novārtā.

Viņa paskatījās uz Polu padevīgi kā maza meitenīte. Ar savām zeltaini brūnajām acīm, sarkanbrūno matu cekulu viņa līdzinājās palīdzības lūdzējai.

– Tu nekad neesi spēlējusi nevienu instrumentu? – Pols pārsteigts noprasīja.

– Nē… – Zoē nokaunējusies atteica.

– Es sāku spēlēt klavieres, mācīties solfedžo un pārējos krāmus, tagad man tas viss ir jau līdz kaklam. Esmu pārgājis pie bungām.

Spēlēt grupā ir daudz jautrāk…

– Tev ir grupa? Kā to sauc?

– “Klaidoņi”. Šo nosaukumu izdomāju es… Labs, vai ne?

Žozefīne piedalījās abu jauniešu sarunā un atkal sajuta nemieru. Pašpārliecinātais Pols deva padomus visās jomās, bet Zoē atradās uz izmisuma robežas, jo nespēja piesaistīt viņa uzmanību. Viņas seja bija sasprindzināta, uzacis sarauktas, lūpas sakniebtas, bet skatiens – izmisuma pilns. Žozefīne varēja manīt, ka Zoē cenšas izdomāt kaut ko aizraujošu, lai izceltos zēna acīs. Kopš vasaras viņa bija ļoti izstiepusies, taču augums vēl bija bērnišķīgi apaļīgs.

– Vai tu negribi mums drusku parādīt, kā tu spēlē? – Zoē sāka diedelēt, iztukšojusi savu pavedināšanas paņēmienu krājumu.

– Varbūt tagad nav īstais brīdis, – Žozefīne iejaucās, ar acīm norādīdama uz kaimiņu pagrabu. – Varbūt kādu citu reizi…

– Ā! – Zoē vīlusies piekāpās.

Viņa bija padevusies un ar kurpes purngalu zīmēja lielus apļus.

– Tagad mums jāiet vakariņās, – Žozefīne turpināja, – un esmu pārliecināta, ka arī Pols drīz kāps augšā…

– Es jau pavakariņoju. – Puisis uzrotīja piedurknes, paņēma bungu vālītes, sabužināja matus un sāka bungot. – Vai jūs, lūdzu, aizvērsiet durvis aiz sevis?

– Čau, Pol! – Zoē uzsauca. – Gan vēl tiksimies!

Viņa viegli, vienlīdz bikli un izaicinoši pamāja ar roku, kā sacīdama: es labprāt ar tevi vēlreiz satiktos… protams, ja tu būsi ar mieru.

Puisis pat necentās atbildēt. Viņam bija piecpadsmit gadu, un viņš negrasījās ļaut sevi apžilbināt nepārliecinātai meitenei. Viņš bija tai delikātajā vecumā, kad nākas dzīvot ķermenī, kas mēdz šķist svešāds, un lai izliktos aukstasinīgs, savaldītos, reizēm, pats to nevēlēdamies, mēdza būt nežēlīgs. Nevērība, ar kādu viņš izturējās pret Zoē, liecināja, ka viņš vēlas izlikties stiprs, un, tā kā pa rokai nebija neviena cita, par upuri nācās kļūt Zoē.

Vīrietis elegantajā uzvalkā gaidīja pie lifta. Viņš pagāja sāņus, ļaujot viņām iekāpt pirmajām. Pavaicājis, uz kuru stāvu viņas brauc, nospieda piektā stāva pogu. Pēc tam arī ceturtā stāva pogu.

– Tātad jūs esat jaunās iedzīvotājas…

Žozefīne pamāja.

– Esiet sveicinātas mūsu mājā. Atļaujiet iepazīties: Ervē LefloksPinē. Es dzīvoju ceturtajā stāvā.

– Žozefīne Kortesa un Zoē, mana meita. Mēs dzīvojam piektajā. Man ir vēl viena meita, Hortenze, kura dzīvo Londonā.

– Es arī gribēju dzīvot piektajā, taču, kad te ievācos, dzīvoklis vēl nebija brīvs. Tur dzīvoja divi veci cilvēki, Legratjē kungs ar kundzi. Abi divi gāja bojā autoavārijā. Tas ir skaists dzīvoklis. Jums paveicies.

Kā to ņem, Žozefīne nodomāja, aizskarta par lietišķo toni, kādā vīrietis runāja par iepriekšējo iemītnieku nāvi.

– Es biju atnācis apskatīt šo dzīvokli, kad tas bija izlikts pārdošanā, taču tad mēs vēl šaubījāmies, vai pārvākties. Tagad es to nožēloju…

Viņš aši pasmaidīja un tad atkal kļuva nopietns. Vīrietis bija ļoti liela auguma un izskatījās skarbs. Seja ar raupjiem vaibstiem, stūraina, nelīdzena. Melnos, stīvos matus vienā pusē šķīra kārtīgs celiņš, viena šķipsna krita pār pieri, brūnās acis bija tālu viena no otras, uzacis līdzinājās divām melnām bultām, bet mazliet ieliektā virsdegune nobrāzta. Ļoti baltie zobi liecināja par nevainojamu emalju un izcila zobārsta darbu. Viņš ir patiešām milzīgs, Žozefīne sev sacīja, mēģinādama neuzkrītoši novērtēt vīrieša auguma garumu. Vairāk nekā metru un astoņdesmit divus centimetrus garš. Platiem pleciem, stalts, ar plakanu vēderu. Viņu viegli varēja iedomāties turam rokās tenisa raketi un saņemtu balvu. Ļoti izskatīgs vīrietis. Rokā viņš turēja aiz gala savilktu balta audekla maisu.

– Mēs te ievācāmies septembrī, tieši īstajā brīdī, lai pagūtu uz skolas sākumu. Tobrīd viss iznāca sasteigti, taču tagad viss ir kārtībā.

– Jūs redzēsiet, šī māja ir ļoti patīkama, cilvēki sirsnīgi, bet rajonā nav nekādu problēmu.

Žozefīne viegli saviebās.

– Jums tā nešķiet?

– Jā, jā, – Žozefīne steidzās piekrist, – taču alejas šovakar nav īpaši labi apgaismotas.

Viņa piepeši sajuta, ka uz deniņiem izspiežas sviedri, bet ceļgali sāk trīcēt.

– Tas ir sīkums. Rajons ir skaists un kluss, pie mums nekad neielaužas noziedzīgu jauniešu bandas, un mājas netiek aprakstītas ar grafiti. Man patīk Parīzes namu baltie mūri, un es neciešu, ja tos kāds aptraipa.

Vīrieša balsī ieskanējās vieglas dusmas.

– Turklāt te ir arī meži, ziedi, pļavas, no rīta var dzirdēt putnu dziesmas, var sastapt pat kādu bailīgu vāveri. Bērniem ir svarīgi būt saskarē ar dabu. Vai tu mīli dzīvniekus? – viņš noprasīja Zoē.

Zoē ar skatienu urbās zemē. Viņa nebija aizmirsusi Pola stāstu par savu pagraba kaimiņu un nevēlējās kļūt nelojāla pret jauno draugu.

– Vai esi mēli norijusi? – vīrietis noprasīja, plati uzsmaidīdams.

Zoē noraidoši papurināja galvu.

– Viņa ir kautrīga, – Žozefīne aizbildinājās.

– Es neesmu kautrīga, – Zoē iebilda, – esmu atturīga.

– Ak tā! – viņš iesaucās. – Jūsu meita var lepoties ar lielisku vārdu krājumu un nianšu izjūtu.

– Tas ir normāli, es eju trešajā klasē…

– Gluži kā mans dēls Gaetāns… un kurā skolā tu mācies?

– Pompa ielas skolā.

– Mani bērni iet turpat.

– Vai jūs ar šo skolu esat apmierināts? – noprasīja Žozefīne, baiļodamās, ka Zoē pieklājīgā klusēšana varētu sākt likties mulsinoša.

– Daži skolotāji ir izcili, citi neko nejēdz. Tāpēc vecākiem ir jāaizpilda tas, kā pietrūkst skolotājiem. Es apmeklēju visas skolas vecāku sanāksmes. Mēs tur noteikti satiksimies.

Lifts bija apstājies ceturtajā stāvā, un vīrietis izkāpa ar visu savu balto maisu, turēdams to uz priekšu pastieptā rokā. Viņš vēl pagriezās atpakaļ, viegli paklanījās un plati uzsmaidīja.

– Skaties, – Zoē iesaucās, – maisā kaut kas kustas!

– Nē taču. Viņam noteikti vajadzēja uznest no pagraba ievārījumu vai stirnas gaļu, kas nolikta saldēties pagrabā. Šis vīrietis pavisam noteikti ir mednieks. Vai dzirdēji, kā viņš runāja par dabu?

Izskatījās, ka Zoē tas nepārliecina.

– Es tev saku, tas kustējās!

– Zoē, izbeidz nemitīgi izdomāt pasakas!

– Man ļoti patīk visādi stāsti. Tie padara dzīvi mazāk skumju. Kad izaugšu liela, būšu rakstniece, uzrakstīšu “Nožēlojamos”…

Abas aši pavakariņoja. Žozefīnei veiksmīgi izdevās noslēpt skrambas uz kreisās rokas. Ēdot biezpiena sieriņu, Zoē vairākas reizes nožāvājās.

– Tu esi miegaina, meitiņ… Liecies gulēt.

Zoē grīļodamās devās uz istabu. Kad Žozefīne viņu apskāva, meitene jau bija pa pusei aizmigusi. Viņai pie auss, nodilis no vairākkārtējas mazgāšanas veļas mašīnā, bija izstiepies rotaļu lācītis. Zoē to vienmēr ņēma līdzi gultā. Viņa vēl aizvien tikpat dedzīgi vaicāja mātei: Nestors taču ir skaists, māmiņ, vai ne? Hortenze teic, ka viņš ir neglīts kā kliba uts! Žozefīne tikai ar grūtībām noturējās, nepiekritusi Hortenzei, tomēr varonīgi meloja, pūlēdamās saskatīt kaut nieku skaistuma bezveidīgajā, greizajā un noplukušajā lupatiņā. Viņas vecumā tam jau drīz vajadzētu pāriet, Žozefīne sev sacīja, viņa nevar uz visiem laikiem palikt maza… Zoē sarkanbrūnās, sajukušās cirtas izcēlās uz gultas baltās segas. Ar apaļīgās rokas mazo pirkstiņu viņa glāstīja to, kas reiz bija Nestora kāja, un tagad līdzinājās lielai, mīkstai vīģei. Kā pauts, Hortenze apgalvoja, liekot Zoē riebumā iesaukties: mammu, mammu, viņa teica, ka Nestoram kāju vietā ir divi lieli pauti!

Žozefīne saņēma Zoē roku, parotaļājās ar tās pirkstiem un uzspieda katram no tiem pa skūpstam. Tētim buča, mammai buča, Hortenzei buča, Zoē buča, bet kas tad ir pēdējais mazais pirkstiņš? Tas bija gulētiešanas rituāls. Cik reižu meita bija devusi Žozefīnei roku, lai viņa varētu noskaitīt burvju vārdus, kas padarīja miegu saldu un laimīgu? Žozefīni pāršalca skumjš maigums. Zoē vēl līdzinājās bērnam; apaļi, sārti vaigi, mazs deguntiņš, acis iegarenas kā paēdušam runcim, uz dūrēm bedrītes un krociņas. Nepateicīgais vecums vēl nebija izkropļojis viņas augumu. Žozefīne bija nobrīnījusies par bērnu ārsta vārdiem, kurš sacīja, ka viss notiks strauji, ka viņas mazā meitiņa nekur nesteidzas. Viņa visu dara pēc sava prāta. Kādu rītu viņa pamodīsies, un jūs viņu vairs nepazīsiet. Viņai būs krūtis, viņa iemīlēsies un ar jums vairs negribēs runāt. Izmantojiet šo brīdi, kamēr par viņu vēl nav jāuztraucas! Turklāt viņa varbūt nemaz negrib kļūt pieaugusi. Es ļoti bieži redzu, ka viņi turas pie bērnības kā pie ievārījuma burkas.

Hortenze, nežēlīgā cietsirde, jau sen uzskatīja, ka viņas mazā māsa ir pārāk vāja. Viena meita pazemīgi ubagoja mīlestību un atzīšanu, bet otra bija nepiekāpīga un izcirta sev ceļu ar zobenu. Zoē bija vienkārša un maiga. Hortenze – neizprotama, nelokāma, izturīga. Abas manas meitas ir kā viena austere. Hortenze ir tās čaula, bet Zoē – iekšpuse.

– Vai tu savā jaunajā istabā jūties labi, mīļā?

– Man ļoti patīk šis dzīvoklis, toties cilvēki gan ne. Man labāk gribētos atgriezties Korvebuā. Cilvēki šajā mājā ir dīvaini…

– Viņi nav dīvaini, mīļā, viņi ir citādi.

– Kādā ziņā citādi?

– Korvebuā tu pazini visus, tev bija draugi katrā stāvā, bija viegli ar viņiem sarunāties un tikties. Tu varēji iet no viena dzīvokļa uz otru. Bez jebkādām ceremonijām. Šeit viņu ir daudz…

Žozefīne meklēja īstos vārdus. Nogurums vilka uz leju plakstiņus un notrulināja.

– Daudz samākslotāki, daudz izsmalcinātāki. Ne tik familiāri.

– Tu gribi teikt, ka viņi ir stīvi un salti? Kā līķi.

– Es negribētu izmantot tādu vārdu, taču tev varētu būt taisnība, mīļā.

– Tas kungs, kurš kopā ar mums brauca liftā – es jutu, ka viņš iekšpusē ir pavisam auksts. Varētu teikt, ka viņu viscaur klāj zvīņas, un viņš redz tikai sevi …

– Un Pols? Tu domā, ka arī viņš ir stīvs un salts?

– Ak, nē! Pols…

Zoē aprāvās un klusi nomurmināja:

– Pols ir stilīgs, mammu, es ļoti gribētu ar viņu iedraudzēties.

– Bet tu taču vari kļūt par viņa draudzeni, mīļā…

– Tu domā, ka viņš uzskata mani par stilīgu?

– Lai nu kā, viņš ar tevi runāja, piedāvāja tevi iepazīstināt ar Vandenbrokiem. Es teiktu, ka viņš tevi grib satikt vēlreiz un uzskata tevi par ļoti jauku.

– Tu tiešām tā domā? Bet man liekas, ka viņš par mani neinteresējas. Zēni par mani parasti neliekas ne zinis. Hortenze gan ir stilīga.

– Hortenze ir četrus gadus vecāka par tevi. Kad tu būsi tikpat veca kā viņa, gan redzēsi!

Zoē domīgi raudzījās uz māti, it kā vēlētos noticēt, taču viņai būtu ļoti grūti iedomāties, ka valdzinājuma un skaistuma jomā viņa kādu dienu varētu līdzināties savai māsai. Nolēmusi neko neteikt, Zoē nopūtās. Aizvēra acis, aizvērsa seju un paviļāja pirkstos rotaļu lācīša kāju.

– Mammu, es negribu izaugt liela. Zini, reizēm man ir tik ļoti bail…

– No kā?

– Nezinu. Un no tā man ir bail vēl vairāk.

Tieši no šādām pārdomām visvairāk bija bail pašai Žozefīnei.

– Mammu… kā var zināt, ka esi pieaugusi?

– Tad, kad vari pieņemt ļoti svarīgus lēmumus viena pati, nekad nevienam neko nevaicājot.

– Tad jau tu esi pieaugusi… Tu esi ļoti, ļoti pieaugusi!

Žozefīne labprāt būtu atklājusi meitai, cik bieži šaubās, cik bieži paļaujas uz gadījumu, nejaušību, nākamo dienu. Viņa bieži rīkojās saskaņā ar intuīciju, centās izlabot kļūdas, maldījās vai meklēja mierinājumu saprātīgos spriedumos. Un tomēr savus panākumus viņa vienmēr piedēvēja nejaušībai. Un vai tad viss vienmēr pavisam noteikti neizvērtās labi, Žozefīne sev jautāja, glāstīdama Zoē degunu, vaigus, pieri, matus un klausīdamās viņas klusajā elpā. Kad Zoē bija aizmigusi, viņa nolika galvu uz Zoē spilvena, meitas mierinošajā klātbūtnē smeldamās spēku vairs nedomāt par to, kas bija noticis, un tad devās uz savu istabu.

Žozefīne aizvēra acis un mēģināja aizmigt. Ikreiz, laižoties miegā, viņa atkal sadzirdēja vīrieša izkliegtās lamas un sajuta, kā viņa kāja ar divkāršu spēku triecas pret miesu. Žozefīni viscaur pārņēma sāpes. Viņa piecēlās un sameklēja somiņā plastmasas pudelīti, ko bija iedevis Filips. Tās bija uz Irisas naktsgaldiņa atrastās miegazāļu tabletes. Es vairs negribu, lai viņa tās glabā rokas stiepiena attālumā. Nekad jau nevar zināt. Ņem, Žo, noliec tās pie sevis.

Žozefīne izņēma vienu Stilnox un nopētīja mazo, balto tabletīti, netikdama gudra par ieteicamo devu. Tad nolēma iedzert pusi tabletes. Noskaloja to ar glāzi ūdens. Viņa vairs negribēja ne par ko domāt. Gulēt, gulēt, gulēt.

Rīt, sestdien, viņa piezvanīs Šērlijai.

Sarunas ar Šērliju Žozefīni nomierināja. Šērlija prata salikt visu pa vietām.

Vai tas bija pārkāpums – neziņot policijai? Varbūt man vajadzēja ziņot anonīmi? Vai mani vēlāk var apsūdzēt par līdzdalību, ja tas tips atkal uzradīsies? Viņa svārstījās, grasījās celties, taču tad ieslīga miegā.

Nākamajā rītā Žozefīni pamodināja Zoē, kura ielēca viņas gultā, vicinādama atnesto pastu. Viņa pacēla rokas, lai aizsegtos no gaismas.

– Bet, mīļā, cik tad ir pulkstenis?

– Pusdivpadsmit, mammu, pusdivpadsmit!

– Ak dievs, cik ilgi es esmu nogulējusi! Vai tu jau sen esi augšā?

– Lalalilalalā! Es piecēlos, tiklīdz pamodos, aizgāju paskatīties, vai mums nav atnests pasts, un uzmini, ko es atradu?

Žozefīne uzslējās sēdus, piespiedusi plaukstu pie galvas. Zoē vicināja aplokšņu žūksni.

– Ziemassvētku katalogu? Idejas dāvanām?

– Nemaz arī ne, mammu, nemaz arī nē! Kaut ko daudz labāku…

Ak dievs, cik viņas galva bija smaga! Pa to soļoja pulks ar naglotiem apaviem. Pakustoties viss sāpēja.

– Vēstuli no Hortenzes?

Hortenze nekad nemēdza rakstīt. Viņa zvanīja pa telefonu. Zoē papurināja galvu.

– Auksts, mammu, pavisam auksts! Tu nemaz neuzminēji!

– Es nezinu, ko teikt.

– Tā ir sensāciju sensācija! Super–hiper–ultra–graujoši–neprātīgi! Tas ir jaunums, kas pārspēj visu un sagrauj mēnesi un visas pasaules galaktikas! Kisses and love and peace all around the world! Lai spēks ir ar tevi, mana māsa. Yo! Brother!

Katru kliedzienu pavadīja sparīgs kājas piesitiens, kas atbalsojās matracī, it kā Zoē būtu transa pārņemts indiānis, kurš svin savu uzvaru, vicinādams skalpu.

– Beidz lēkāt, mīļā. Man tūlīt pārsprāgs galva!

Zoē pameta kājas gaisā un ar visu svaru atkrita gultā. Izspūrusi, uzvaras prieka pārņemta, smaidīdama tik plati, it kā būtu laimējusi loterijā, viņa paziņoja:

– Pastkartīte no tēta! Kartīte no mana tētiņa! Viņam klājas labi, viņš vēl ir Kenijā, viņš raksta, ka vēl nevar pie mums atbraukt, jo ir bijis apmaldījies džungļos, kur ir vieni vienīgi krokodili, taču nevienu brīdi, vai dzirdi, mammu, nevienu brīdi viņš nav pārstājis par mums domāt! Un viņš mani apskauj no visa sava mīļā tētiņa spēka!

Lalalilalalā! Esmu atguvusi savu tētiņu!

Un, pēdējo reizi no prieka apmetusi kūleni, viņa uzkrita virsū mātei, kura sāpēs saviebās: Zoē bija saspiedusi viņai roku.

– Es esmu laimīga, mammu, tu pat nevari iedomāties, cik laimīga es esmu! Man bija bail tev to teikt, taču es jau domāju, ka viņš ir miris. Ka viņu aprijis kāds krokodils. Vai tu atceries, kā man bija bail skatīties uz visiem tiem pretīgajiem nezvēriem? Jā, es biju pārliecināta, ka reiz kādu dienu viņš tiks aprīts dzīvs!

Zoē plati atvēra muti un noplātīja to, atdarinādama krokodilu, kurš ar saviem žokļiem košļā medījumu.

– Viņš ir dzīvs, mammu, viņš ir dzīvs! Viņš drīz vien piezvanīs pie mūsu durvīm…

Tad viņa izbijusies izslējās.

– Palīgā! Viņš nezina mūsu jauno adresi! Viņš nemūžam mūs neatradīs!

Žozefīne pastiepa roku, lai paņemtu pastkartīti. Tā patiešām bija no Kenijas. Zīmoga datums liecināja, ka tā pirms mēneša ir izsūtīta no Monbasas, un uz kartītes tik tiešām bija norādīta viņu Korbevuā adrese. Žozefīne pazina Antuāna rokrakstu, viņa lielīgo rakstības stilu.

Manas mīļās meitiņas, rakstu, lai paziņotu, ka man klājas labi, un esmu atgriezies civilizācijā pēc ilgas uzturēšanās bīstamajos džungļos. Esmu uzvarējis visu – plēsīgos zvērus, drudzi, purvus, moskītus, un visu šo laiku nekad, nekad neesmu pārstājis domāt par Jums. Es Jūs mīlu no visa spēka. Drīz tiksimies.

Tētis.

Sešdesmit septiņu gadu vecumā Marsels Grobzs beidzot jutās laimīgs, un šī sajūta viņu ne uz mirkli neatstāja. Jau no paša rīta viņš skaitīja lūgšanas, pateicības vārdus un novennas par to, lai viņa laime nekad nebeigtos. Paldies, mans Dievs, paldies, ka apvelti mani ar savu labvēlību, apslaki mani ar laimi, apkaisi ar līksmību, liec izjust aizgrābtību, mielo ar baudu, apvij ar labklājību, noklāj ar svētlaimību, apskalo ar svētlaimes cunami vilni. Paldies, paldies, paldies! Viņš šos vārdus skaitīja no rītiem, liekot kāju pie zemes.

Viņš tos atkārtoja pie spoguļa, kad skuvās. Skandēja, vilkdams kājās bikses. Piesauca Dievu un visus svētos, siedams kaklasaites mezglu, solījās pamest divus eiro pirmajam ubagam uz ielas, kad apsmidzinājās ar Guerlain odekolonu Eau de Cologne Imperiale, ieguldīja savu artavu, aizsprādzējot bikšu siksnu, un tad papliķēja sev pa krūtīm, apņemdamies iepriecināt vēl divus ubagus. Tāpēc, ka arī es būtu nonācis uz ielas, arī es, ja vien nebūtu izglābies no Anrietes nagiem un patvēries pie Kūciņas kuplajām krūtīm. Cik nabaga zeļļu gan nebija krituši postā tāpēc, ka, viņiem grimstot, pretī nebija pastiepusies kāda palīdzīga roka?

Beidzot, nomazgājies dušā, noskuvies, apjozies, jauki smaržodams pēc lavandas un absinta, viņš devās uz virtuvi, lai pateiktos visas šīs svētlaimes iemeslam, visas sievišķības saldākajai krēma kūciņai, juteklības Everestam: Žoziannnai Lambērai, viņa draudzenei, atbilstoši pārdēvētai par Kūciņu.

Pie virtuves plīts, kuras virsmu klāja trīs kārtas spožas emaljas, rosījās Kūciņa. Viņa gatavoja savam vīrietim ceptas olas. Ģērbusies sārtos rītasvārkos, kas līdzinājās dūmakainam plīvuram, viņa rosījās, saraukusi uzacis un savilkusi nopietnu seju. Viņas kustības bija precīzas. Viņa lieliski prata uzsist olu uz karstās pannas, savākt šķidro baltumu, ļaut dzeltenumam kļūt zeltainam, pēc tam to pārsist, visu apgriezt uz otru pusi, vēlreiz apgrozīt, un tad pēdējā brīdī ar veiklu plaukstas locītavas kustību uzšļākt visam lāsi balzametiķa un likt galdā, uzslidinot uz iepriekš rūpīgi atdzesēta šķīvja. Tikmēr tosterā Magimix ar četrām hromētām atverēm grauzdējās lielas maizes šķēles ar linsēklām. Labais normandiešu sālītais sviests vizēja senlaicīgā sviesta traukā, vērša šķiņķa šķēles un laša ikri bija nolikti uz balta šķīvja ar zeltītu maliņu.

Tas viss prasīja ārkārtīgu koncentrēšanos, un Marsels Grobzs to spēja paciest tikai ar lielām grūtībām. Ja darbs viņu kaut vai tikai uz divdesmit minūtēm šķīra no Kūciņas, Marsels viņu uzmeklēja kā suns ar atkārušos lūpu, kurš uzdūries brieža pēdām, iebāzis degunu sausās lapās un sapratis, ka tālumā ir briežu bars. Nespēdams noturēties, Marsels Grobzs uzlika plaukstu uz Kūciņas pleca, ieknieba viņai viduklī un uzspieda skaļu buču zīdainajai miesai, kas vīdēja zem īsā naktskrekla lencītēm.

– Laid mani vaļā, Marsel, – Žozianna nomurmināja, neatraudama skatienu no jau gandrīz gatavās olas.

Negribīgi atrāvies, Marsels devās apsēsties pie viņam klātā galda ar baltu galdautu. Viņam priekšā bija nolikta svaigi spiesta apelsīnu sula, vitamīnu pudelīte “60 gadiem un vairāk” un porcelāna tasīte, kurā bija iebērti kastaņu ziedputekšņi. Viņa acis kļuva miklas.

– Kāda gādība, kāda uzmanība, kāda izsmalcinātība! Zini, Kūciņ, labāka par visu ir mīlestība, kuru tu man dāvā. Bez tevis es būtu kā tukša pudele. Bez mīlestības nebūtu visas pasaules. Tas ir milzīgs, mežonīgs spēks, par kuru lielākā daļa cilvēku neliekas ne zinis. Šie nejēgas labāk ziedojas naudai! Bet, kad uzrodas mīlestība, tā padara vienkāršu visu dzīvi, mīlestība, kuru tu izplati visā pasaulē bez jebkādas klīrēšanās, tu kļūsti bagātāks, tu kļūsti labāks, tu kļūsti cēlāks, tu staro!

– Tu tagad esi sācis runāt atskaņās? – Žozianna noprasīja un nolika uz balti klātā galda lielu šķīvi. – Rasina aleksandrīnos?

– Tā ir laime, Kūciņ. Tā mani padara lirisku, priecīgu, pat skaistu. Vai tev nešķiet, ka esmu kļuvis skaists? Sievietes uz ielas atskatās uz mani un met uz mani acis. Es izmetu kādu jociņu, es ar viņām nekad nerunāju, taču jūtos apmierināts, tik apmierināts…

– Viņas uz tevi blenž tāpēc, ka tu runā pats ar sevi!

– Nē, Kūciņ, nē! Tā ir mīlestība, ko saņemu. Tā mani padara par spožu spīdekli. Viņas grib man pieskarties, lai sasildītos. Paskaties uz mani: kopš mēs dzīvojam kopā, esmu kļuvis skaistāks, jaunāks, es staroju, man pat ir parādījušies muskuļi!

Viņš uzsita pa savu ievilkto vēderu, atgāzās krēslā un saviebās.

– Nu, nu, Marsel Grobz… Nekļūsti muļķīgi sentimentāls un sāc dzert savu apelsīnu sulu, lai visi vitamīni neizgaro, kamēr tu te gvelz visādas blēņas.

– Kūciņ! Es runāju nopietni. Un esmu laimīgs, tik laimīgs… Es varētu aizlidot, ja mani nekas neturētu pie zemes!

Apsējis ap kaklu lielo salveti, lai nenotašķītu balto kreklu, Marsels piebāza pilnu muti un tūlīt noprasīja:

– Kā klājas mantiniekam? Vai viņš labi gulēja?

– Viņš nogulēja līdz astoņiem, es viņam nomainīju autiņus, pabaroju un hop! Gultā. Viņš vēl guļ, un par to, ka tu viņu varētu modināt, nevar būt ne runas!

– Tikai vienu mazu, vieglu bučiņu uz viņa labās kājas pēdiņas… – Marsels lūdzās.

– Es tevi pazīstu. Tu esi gatavs atvērt savu lielo rīkli un viņu aprīt!

– Viņam tas ļoti patīk. Kad es viņu pārtinu, viņš no prieka dūdo. Vakar es viņam trīs reizes nomainīju autiņus un uzziedu krēmu pret izsutumiem. Viņam ir pamatīgi pauti. Kā īstam nezvēram. Mans dēls ir izsalcis vilks, viņš ir kā loks ar tērauda bultām, ko sadurt meitenēm sirdīs un visur citur!

Marsels sāka smieties un saberzēja rokas, iedomājies par tik bramanīgu iespēju.

– Viņš tagad guļ, bet tev ir jāiet uz tikšanos birojā.

– Ir sestdiena, ja gribi zināt! Man ir norunāta tikšanās sestdien agri no rīta.

– Ir jau pusdienlaiks! Par kādu rītausmu tu runā?

– Kurš tad tik ilgi nogulēja?

– Tu pats tik ilgi nogulēji!

– Tas tāpēc, ka es vakar pasēdēju ar Renē un Žineti! Tā jau nav nekāda žūpošana! Un Juniors guļ kā Ziemassvētku baļķis… Ejam… atļauj man viņu noskūpstīt, pirms aizeju…

Marsela Grobza seja lūdzoši savilkās, viņš saņēma rokas, tēlodams kaismīgu lūdzēju, taču Žozianna Lambēra palika nelokāma.

– Maziem bērniem ir jāguļ. It īpaši septiņu mēnešu vecumā!

– Bet izskatās, ka viņam ir jau vismaz divpadsmit mēneši! Tu taču zini: viņam jau ir četri zobi, un, kad es ar viņu runāju, viņš visu saprot. Viņdien es sev vaicāju, vai man vajadzētu Ķīnā atvērt jaunu rūpnīcu, es runāju pavisam skaļi, būdams pārliecināts, ka Juniors ir aizņemts, rotaļājoties ar savām kājām – tu taču esi redzējusi, kā viņš noņemas ar savām kājām, esmu pārliecināts, ka viņš mācās skaitīt! – nu tātad viņš atvēra savu mazo, mīļo mutīti un pateica “jā”. Divas reizes pēc kārtas! Es tev zvēru, Kūciņ, viņš man pateica “jā”, kad es tev saku! Es apraudājos tā, ka uz laiku kļuvu akls.

– Varbūt tu tiešām esi akls, Marsel Grobz. Tu gvelz galīgas muļķības.

– Esmu pārliecināts, ka viņš man pateica go, daddy, go! Viņš prot runāt arī angliski. Vai tu to zini?

– Septiņu mēnešu vecumā!

– Tieši tā!

– Tāpēc, ka tu pirms gulētiešanas izmanto Assimil metodi? Vai tev nešķiet, ka tam vajadzētu notikt citādi? Tu mani biedē, Marsel, tu mani biedē.

Ikreiz, liekot gulēt savu dēlu, Marsels Grobzs atskaņoja kompaktdisku angļu valodas apmācībai. Tas bija nopirkts Rivoli ielas veikala WH Smith bērnu grāmatu nodaļā. Marsels nogūlās uz mīkstā paklāja, piespiedās pie gultiņas, novilka zeķes, aizlika aiz pakauša spilvenu un tumsā atkārtoja pirmās mācību stundas frāzes. My name is Marsel, what’s your name? I live in Paris, where do you live? I have a wife… Tikai a nearly wife, viņš tumsā precizēja. Sievišķīgā un maigā angliski runājošā balss viņu ieaijāja. Marsels iemiga un tā arī vēl ne reizi nebija ticis līdz pirmās mācību stundas beigām.

– Viņš runā neparasti daudz, es tev piekrītu, taču viņš nomurmina arī dažus vārdus. Lai nu kā, bet es dzirdēju viņu sakām go-Daddy-go. Esmu gatavs apzvērēt, ka tā bija!

– Marsel, savaldies. Tavs dēls ir parasts, pavisam parasts, taču tas viņam netraucē būt ļoti skaistam, ļoti ņipram, ļoti gudram… Taču nevajag no viņa taisīt daudzās valodās runājošu Ķīna imperatoru un biznesmeni! Kad tad viņš saņems pirmos apbalvojumus par padomiem valdībai?

– Es tev vienkārši stāstu, ko redzēju un dzirdēju. Es neko neizdomāju. Tu man vari neticēt, tās ir tavas tiesības, taču pienāks diena, kad viņš tev pateiks hello, mummy, how are you? Vai visu to pašu ķīniešu valodā, jo, lai viņš nesāktu iesūnot, tad, kad angļu valoda būs apgūta, esmu apņēmies viņam iemācīt arī ķīniešu valodu. Es vienkārši tevi jau laikus brīdinu.

To teicis, Marsels iespieda ceptajās olās ar sviestu apziesto grauzdiņu un tad izzieda tās pa visu šķīvi, notraipīdams tā malas.

Žozianna uzgrieza Marselam muguru, turpinādama viņu vērot stikla atspīdumā. Marsels līksmi ēda, tiesāja grauzdiņus un vicināja rokas kā aizrāvies Tarzāns. Viņš savā nodabā smaidīja, pēkšņi pārstāja košļāt un sāka klausīties, vai dēls nebija sācis vāvuļot. Tad atkal neapmierināts atsāka gremot. Žozianna pat necentās apvaldīt smaidu. Marsels vecākais un Marsels jaunākais – viņi abi bija kā tādi divi viltīgi blēži. Tiesa gan, Žoziannai nācās atzīt, ka Junioram piemita dižens prāts un zibenīga uztveres spēja. Septiņu mēnešu vecuma viņš jau turējās taisni savā bērnu krēsliņā un valdonīgi norādīja ar pirkstu uz visu, ko vēlējās dabūt. Ja Žozianna nesteidzās uzreiz paklausīt, Juniors piemiedza acis un uzmeta viņai iznīcinošu skatienu. Kad Žozianna runāja pa telefonu, Juniors klausījās, izskatīdamies domīgs, un izteica arī savu viedokli. Šķita, ka viņš vēlas kaut ko pateikt, taču jūtas aizkaitināts, jo nespēj atrast īstos vārdus. Kādu dienu viņš pat bija uzsitis knipi! Žozianna gan īsti nezināja, kā mēdz uzvesties parasti zīdaiņi, taču bija spiesta atzīt, ka Juniors ir ļoti attīstīts. Marsels apgalvoja, ka viņš saprot visas sava tēva darba lietas, un Žozianna bija gatava tam piekrist. Juniors attīstījās neparasti ātri. Es nevēlos, lai viņš kļūst par izcilības balvu, par iedomīgu augstprāti. Es gribu, lai viņš, ieģērbts lācītī un pacēlis kājas gaisā, vāvuļo kaut ko nesaprotamu, lai es viņu varu lutināt līdz neprātam. Esmu viņu pārāk ilgi gaidījusi, lai vēl tik mazu pamestu lielās dzīves varā.

Dzīve Žoziannai bija dāvājusi divus vīriešus – lielu un mazu, divus vīriešus, kuri bija izšuvuši viņas dzīvi ar skaistiem rakstiem. Viņai tos nekādā ziņā nedrīkstēja atkal atņemt. Dzīve nekad nebija izturējusies pret Žoziannu īpaši dāsni. Reiz tā ar viņu jau bija izspēlējusi ļaunu joku, un Žozianna vairs nevienam negrasījās ļaut nolaupīt kaut miltumiņu laimes, viņa bija gatava samalt pat vismazāko sīko graudiņu, lai izspiestu no tā visu labumu. Es savu ticību laimei uztveru ar skaidru prātu. Nu ir mana kārta spraust sev pie pakaļas medaļas! Man pienākas atlīdzība, es beidzot esmu noķērusi balvu. Tas laiks, kad man vajadzēja slīkt nelaimē, ir beidzies! Beidzies tas laiks, kad es, nenozīmīga, izbadējusies sekretāre, kalpoju par odalisku Marselam, savam priekšniekam, mājas preču tirdzniecības tīkla Casamia īpašniekam, miljardierim, kurš tirgoja visdažādākās mēbeles, mājas lietas, paklājus, gaismekļus un visādus raibus krāmus. Marsels bija nolēmis dalīt ar Žoziannu savu dzīvi un šķīries no savas īgnās sievas, Anrietes ar garo degunu! Pagātnes beigas un manas laimes sākums.

Žozianna bija manījusi, kā Anriete ložņā ap viņu māju, meklēdama kādu ielas stūri, lai varētu paiet garām, paliekot nemanīta. Ar to plācenim līdzīgo cepuri galvā Anrieti nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. Viņa tēloja privātdetektīvu, riskēdama tikt pieķerta un drīz vien atmaskota. Viņa nemaz necentās izlikties, ka iet pie Edjāra, lai pieēstos dažādus gardumus. Ko tikai viņa nedarīja, lai izspiegotu viņu laimi, šī garā kārts ar trīcošajiem ceļgaliem! Žozianna nodrebinājās. Anriete klaiņoja apkārt, kaut ko meklēdama. Centās atrast kādu izdevību. Izvirzīja dažādas pretenzijas, lai kavētu laulības šķiršanu. Atteicās atdot pat visniecīgāko gabaliņu teritorijas. Draudēja par šo, draudēja par to. Neliete tāda, Žozianna pukojās. Žoziannai vienmēr kāds bija stājies ceļā, taču tagad, iestūrējusi labā ostā, viņa vairs negrasījās ļaut, lai viņu kāds aplaupa vai aptīra. Neuzticies nevienam, skandēja kāda sena, ļoti pazīstama balss. Neuzticies un turi acis vaļā.

Žoziannu no pārdomām iztraucēja telefona zvans. Viņa pastiepa roku, lai paņemtu klausuli.

– Labdien, – viņa sacīja, vēl aizvien savu drūmo domu nomākta.

Zvanīja Žozefīne, Anrietes Grobzas jaunākā meita.

– Jūs vēlaties runāt ar Marselu? – Žozianna sausi noprasīja.

Viņa pasniedza klausuli savam vīrietim.

Precoties ar vīrieti šādā vecumā, viņš ir jāpieņem ar visu bagāžu. Un Marselam bija pilns komplekts: Anriete, Irisa, Žozefīne, Hortenze, Zoē. Viņas tik ilgi bija aizstājušas Marselam ģimeni, ka Žozianna tās nevarēja izdzēst ar vienu rokas vēzienu. Nevarēja gan sacīt, ka viņai trūktu vēlēšanās to izdarīt.

Marsels noslaucīja muti un piecēlās, lai paņemtu klausuli. Žozianna nolēma, ka nevēlas to redzēt. Viņa devās uz veļas mazgātavu, lai sameklētu bērna drēbītes. Viņa sāka šķirot veļu un veltīja šim vienkāršajam darbam visu uzmanību, lai to paveiktu pienācīgi labi. Anriete, Žozefīne. Kura uzradīsies nākamā? Mazā Hortenze? Tā, kura vazāja vīriešus aiz deguna?

– Tā ir Žo, – Marsels no sliekšņa paziņoja. – Viņa ir saņēmusi kaut ko neparastu: viņas vīrs, Antuāns…

– Tas, kuru aprija krokodils?

– Tas pats… Iedomājies, Zoē, viņas meita, ir saņēmusi no viņa pastkartīti, kas pirms mēneša ir izsūtīta no Kenijas. Viņš ir dzīvs!

– Un kurš tev to paziņoja?

– Jūnijā es tikos ar Antuāna mīļāko, kādu Milēnu, kura lūdza, lai palīdzu viņai uzsākt biznesu Ķīnā. Viņa gribēja tirgot kosmētiku, viņai bija uzradies kāds finansētājs no Ķīnas, un viņa gribēja saņemt praktisku informāciju. Mēs apmēram stundu parunājāmies un kopš tā laika vairs neesam redzējušies.

– Vai tu par to esi pārliecināts?

Marselam iemirdzējās acis. Viņam ļoti patika modināt Žoziannā greizsirdību. Tad viņš jutās jauns un iekārojams.

– Pilnīgi pārliecināts…

– Un Žozefīne grib, lai tu viņai iedod tās meičas koordinātes…

– Tieši tā.

– Man tās ir kaut kur birojā.

Ieturējis pauzi, Marsels paberzēja durvju stenderi.

– Vajadzētu kādu dienu uzaicināt viņu uz vakariņām, man tas meitēns vienmēr ir ļoti paticis…

– Viņa ir vecāka par mani!

– Ak! Tu pārspīlē! Tikai par gadu vai diviem.

– Gads vai divi – tas jau ir liels vecums! Ja vien neskaita pretējā virzienā, – Žozianna aizkaitināta atcirta.

– Bet es taču viņu pazīstu kopš agras bērnības, Kūciņ! Viņai vēl bija peļastītes, un viņa spēlēja bumbu! Esmu redzējis šo mazulīti uzaugam!

– Tev taisnība! Es šodien esmu nervoza. Nezinu, kāpēc… Viss ir pārāk labi, Marsel, viss ir pārāk labi, var atlidot vecs krauklis, viscaur melns, pilns ļaunuma, kurš smird un ķērc.

– Nē taču! Nē taču! Mūsu laimi nekas nespēj laupīt. Tagad ir mūsu kārta baudīt dzīvi.

Žozianna pacēla roku un pabužināja Marsela pakausi. Šis glāsts viņam lika nodrebēt.

– Mīli mani vēl, Kūciņ, vēl vairāk… Es tevi mīlu tik stipri, ka varētu tevis dēļ ziedot savu kreiso pautu.

– Kāpēc ne labo?

– Kreiso par tevi, labo par Junioru…

Irisa pastiepa rokas, lai paņemtu spoguli. Viņas roka taustījās pa naktsgaldiņa virsmu, taču neko neatrada. Viņa aizkaitināta izslējās. Spogulis bija nozudis. Uzbangoja bailes un ieplūda viņas dzīslās. Par ko gan mani uzskata? Par traku suni, kurš sevi varētu saplosīt driskās? Kāpēc man liedz šo brīvību? Pēdējo, kas man dzīvē vēl atlicis? Ar mani ir cauri, četrdesmit septiņu ar pusi gadu vecumā. Sejā ievilkušās rievas, āda vairs nav elastīga, ķermenis viscaur aptaukojies. Sākumā viņi no manis to slēpa. Kad viss jau ir pamatīgi izpostīts, kad es jau esmu tikai mīksta, ļengana masa, viņi laupa man pēdējo prieku un bez žēlastības sadragā to, kas vēl atlicis. Man ir bail ik dienu uz to noskatīties. Ar savu mazo spogulīti es izpētu ādu sev aiz ceļgaliem, izspiegoju, kā uzkrājas rīmas cienīgi tauki. Un tie ne mirkli nerimstas. Mana āda kļūst vaskaina kā sakristejas sveces tauki. Es to lasu ārstu acīs. Uz mani vairs neviens neskatās. Ar mani runā kā ar mērglāzi, kas piepildīta ar zālēm. Es vairs neesmu sieviete, esmu kļuvusi par laboratorijas retorti.

Paķērusi glāzi, Irisa sāka dauzīt pa sienu.

– Es gribu sevi redzēt! – viņa kliedza. – Es gribu sevi redzēt! Atdodiet manu spoguli.

Spogulis ir tavs labākais draugs un ļaunākais ienaidnieks. Tas atspoguļo tavu zilo acu lāsmaino, dziļo, mainīgo mirdzumu vai ļauj pamanīt grumbiņu. Dažreiz, pagriežoties pret logu, tas uztvēra gaismas staru, un Irisa izskatījās jaunāka. Pagriezusies pret sienu, viņa kļuva par desmit gadiem vecāka.

– Atdodiet manu spoguli! – viņa kliedza, ar plaukstām sizdama pa segu. – Atdodiet spoguli, citādi es pārgriezīšu sev rīkli. Es neesmu slima, es neesmu jukusi, mani ir nodevusi pašas māsa. Šādu slimību jūs nespējat izārstēt.

Irisa paķēra zupas karoti, no kuras viņai deva sīrupu, noberzēja to pret segu un pacēla, lai nopētītu savu atspīdumu. Viņa ieraudzīja vienīgi izkropļotu seju, kas izskatījās kā bišu spieta sadzelta. Viņa aizmeta karoti pret sienu.

Kā tas varēja notikt, ka paliku viena, bez draugiem, bez vīra, bez bērna, nošķirta no visas pasaules?

Un citiem es vairs nemaz neeksistēju?

To, kurš ir vientuļš, pamet visi. Atmiņas par Karmenu gan liecināja par pretējo, taču Irisa tās atvairīja, nodomādama: viņa neskaitās, viņa mani vienmēr ir mīlējusi un vienmēr mīlēs. Turklāt Karmena mani garlaiko. Mani garlaiko viņas uzticība, viņas tikums mani apgrūtina, viņas klusēšana plēš man ausis. Es gribu, lai tās šalc no jautriem smiekliem, šampanieša, sārta abažūra, no mani iekārojošu vīriešu skatieniem, draudzeņu meliem. Beranžēra pie manis tā arī nav rādījusies. Viņai ir netīra sirdsapziņa, taču viņa klusē, kad Parīzes restorānos runā par mani ļaunu, viņa klusē, tad vairs neiztur, iejaucas un sauc: “Jūs esat ļaunas, nabaga Irisa nav pelnījusi tikt nosmacēta klīnikā, viņa ir tikai mazliet nekaunīga,” un pārējās asi un aprauti nober: “Nekaunīga? Cik mīļi. Tu gribēji teikt – negodīga! Caurcaurēm negodīga!” Tad, izsmēlusi nepieciešamību aizstāvēt savu draudzeni, viņa atcērt, ar baudu izgaršodama katru vārdu un ļaudama tam aizslīdēt pār ragū purvu: “Pareizi gan, tas, ko viņa izdarīja, nebija labi. Nepavisam nebija labi,” un atkal pievienojas pārējām aprunātājām, kas katra uzmet pa traipam klāt neesošajai Irisai. “Tā viņai arī vajag,” secina visindīgākā, “tagad viņa mūs vairs neapgrūtinās, neizrādīs nicinājumu, viņa tagad ir tukša vieta.” Bēru runas ir galā, un tiek izraudzīts nākamais upuris.

Viņām ir taisnība, Irisa atzina, pētīdama balto istabu, baltos palagus, baltos aizkarus. Kas es patiesībā esmu? Nekas. Manis vispār nav. Esmu pilnīga neveiksminiece, mani vajadzētu izmantot vārdnīcā kā vārda “neveiksme” definīciju. Neveiksme, sieviešu dzimtes sugas vārds, vienskaitlis, skatīt: Irisa Dipēna. Man vajadzētu paņemt atpakaļ savu pirmslaulību uzvārdu, man jau vairs sen nav vīra. Žozefīne man visu ir atņēmusi. Manu grāmatu, vīru, dēlu, naudu.

Un kā viņa tagad spēj sadzīvot ar šo ģimeni, draugiem, vīru, bērnu? Un ar sevi pašu? Es gribu kļūt brīva. Izkust nebūtībā, uztvert sevi tā, it kā es nekad nebūtu eksistējusi citādi. It kā nekad nebūtu izskatījusies citādi.

Agrāk es eksistēju tāpēc, ka pārējie man pievērsa uzmanību. Man piedēvēja dažādus uzskatus, talantus, stilu, eleganci. Agrāk es eksistēju tāpēc, ka biju Filipa Dipēna sieva, ka varēju izmantot Filipa Dipēna kredītkarti un uzturēties Filipa Dipēna paziņu lokā. No manis baidījās, mani cienīja, mani apkvēpināja ar melīgiem slavinājumiem. Es varēju izsmiet Beranžēru, izpelnīties mātes apbrīnu. Man bija panākumi.

Irisa atgāza galvu un ļāva vaļu nikniem smiekliem. Cik nožēlojami bija šie panākumi, kas nepiederēja viņai pašai, ko viņa nebija kalusi un būvējusi, liekot akmeni uz akmens! Nu tas viss bija pazudis, un viņai atlika vienīgi stāvēt uz ielas ar pastieptu roku.

Vēl pavisam nesen, kad Irisa vēl bija vesela, kādu vakaru, kad viņa atgriezās no iepirkšanās ar maisiņiem pilnām rokām un mēģināja noķert taksometru, viņa bija uzdūrusies ubagam ar nodurtu skatienu un noliektu galvu, kurš bija nometies ceļos. Par katru monētu, kas tika iemesta viņa traukā, ubags piesmakušā balsī noteica: paldies, kungs, paldies, kundze. Tā nebija pirmā reize, kad Irisa redzēja kādu ubagu, taču toreiz tas viņu bija īpaši satraucis. Viņa bija pielikusi soli, novērsusies. Iemest ubagam kādu žēlsirdības dāvanu nebija laika, taksometrs jau attālinājās, Irisa brauca prom, viņai vajadzēja atsvaidzināties, nomazgāties vannā, izvēlēties kādu no apģērbiem, kas karājās skapī, safrizēties, uzkrāsoties. Mājās viņa bija noprasījusi Karmenai: es taču nekad nebūšu tāda kā tas ubags uz ielas, saki? Es negribu būt nabadzīga. Karmena viņai bija apsolījusi, ka tas nekad nenotiks, ka viņa liks lietā visu savu saimniekošanas prasmi, lai tikai Irisa varētu turpināt mirdzēt. Irisa bija viņai noticējusi, uzziedusi uz sejas skaistumkopšanas masku no bišu vaska, ielaidusies vannas karstajā ūdenī un aizvērusi acis.

Un tomēr es nemaz nelīdzinos ubadzei, Irisa nodomāja un pacēla segu, lai pameklētu spoguli. Varbūt tas bija kaut kur ieslīdējis. Esmu aizmirsusi nolikt to vietā, tas ir paslēpies kādā segas ielocē.

Manu spoguli, atdodiet manu spoguli, es gribu sevi aplūkot, lai pārliecinātos, ka eksistēju, ka neesmu izgaisusi. Ka vēl spēju kādam patikt.

Vakarā iedotās zāles sāka iedarboties, Irisa vēl brīdi murgoja, redzēja savu tēvu, kurš lasīja avīzi viņas gultas galā, savu māti, kura pārliecinājās, vai viņas cepures adatas ir kārtīgi nostiprinātas, Filipu, kurš baltā uzsvārcī soļoja pa baznīcas centrālo eju. Es nekad neesmu mīlējusi. Es nekad neesmu nevienu mīlējusi un tomēr vēlos tikt mīlēta. Manu nabaga meitiņ! Tu esi nožēlojama. Kādu dienu atnāks mans princis, kādu dienu atnāks mans princis… Gabors. Viņš bija mans apburošais princis. Gabors Minārs. Režisors, kuru pielūdza visa pasaule, kura slava atmirdzēja visās gaismās. Viņa dēļ es biju gatava pamest visu: vīru, bērnu, Parīzi. Gabors Minārs. Irisa izgrūda šo vārdu kā pārmetumu. Viņš mani vairs nemīlēja, kļuvis slavens, viņš par mani bija aizmirsis. Man vienmēr ir bijusi vajadzīga citu atzinība. Pat mīlestībā. Cik smieklīga mīlētāja esmu bijusi!

Irisa spēja spriest skaidri un tāpēc jutās vēl nelaimīgāka. Dusmu lēkmju brīžos viņa mēdza būt netaisna, taču ātri atguva veselo saprātu un nolādēja savu gļēvumu un vieglprātību. Dzīve jau kopš dzimšanas man atvēlēja itin visu, taču es to neizmantoju. Es ļāvu sev peldēt vieglprātības putās.

Ja man būtu piemitusi kaut kripatiņa cieņas pret sevi, savulaik, pateicoties šai nežēlīgi skaidrajai spriešanas spējai, varbūt izdotos visu vērst par labu. Cieņu pret sevi nevarēja izspiest ar varu. Lai to panāktu, bija jāpūlas, jācenšas un, to iedomājoties, Irisa riebumā sarauca degunu. Un tagad man vairs nav laika, viņa lietišķi secināja. Četrdesmit septiņos ar pusi gados dzīvi vairs nevar sākt no jauna. To var salāpīt, var aizdrīvēt sūces, taču visu sākt no gala vairs nevar. Nē, viņa sev iebilda, juzdama, ka tuvojas miegs, un pūlēdamās rast kādu risinājumu, man ir ātri jo ātri jāsameklē sev cits vīrs. Bagātāks, ietekmīgāks, spēcīgāks par Filipu. Varens vīrs. Tādu, kurš mani satriektu, pakļautu, kura priekšā es mestos ceļos kā maza meitene. Kurš uzņemtos gādību par mani, ļautu man atgriezties sabiedrībā. Liekot lietā naudu, sakarus, pusdienas pilsētā. Es vēl esmu skaista. Ja to visu atgūšu, atkal būšu skaistā un brīnišķīgā Irisa.

Kopš esmu šeit ieslodzīta, tā ir mana pirmā pozitīvā doma, Irisa klusi nomurmināja, uzvilkdama segu līdz zodam. Varbūt esmu ceļā uz izveseļošanos?

Svētdien no rīta piezvanīja Luka. Iepriekšējā vakarā Žozefīne viņa mobilajā telefonā bija atstājusi trīs ziņas. Nekādas atbildes. Tā nav laba zīme, viņa bija sacījusi, viegli paklaudzinādama sev pa zobiem. Iepriekšējā vakarā viņa bija piezvanījusi arī Marselam Grobzam, lai noskaidrotu, kā sazināties ar Milēnu. Žozefīne gribēja ar Milēnu parunāt, noskaidrot, vai arī viņa ir saņēmusi kādu kartīti no Antuāna. Vai viņa kaut ko zina, vai Antuāns ir atradies, ko viņš dara un vai galu galā patiešām ir dzīvs? Es nespēju tam noticēt, es nespēju tam noticēt, Žozefīne klusībā atkārtoja. Paciņā ieliktajā vēstulē bija rakstīts par Antuāna briesmīgo nāvi. Tā taču bija līdzjūtības vēstule.

Šis jaunums viņu satrauca. Žozefīne jau gandrīz bija aizmirsusi piedzīvoto uzbrukumu. Abi šie notikumi bija satricinājuši viņas prātu, radot gan bailes, gan apjukumu. Viņa tikai ar grūtībām spēja atbildēt Zoē, kura, jūsmodama, ka tēvs drīz atkal uzradīsies, uzdeva tūkstošiem jautājumu, kala plānus, runāja par tikšanos, skūpstiem, un nespēja nosēdēt mierīgi, līdzinādamās nevaldāmai kankāna dejotājai ar bērnišķīgām matu cirtām.

Viņas patlaban ēda brokastis, kad iezvanījās telefons.

– Žozefīne, te Luka.

– Luka! Bet kur jūs bijāt pazudis? Es jums vakar visu dienu zvanīju!

– Es nevarēju ar jums runāt. Vai jūs šodien pēcpusdienā esat brīva, lai varētu pastaigāties pie ezera?

Žozefīne aši pārlika. Zoē grasījās doties uz kino kopā ar kādu meiteni no klases. Viņai bija trīs stundas brīva laika.

– Trijos pie zvejas laivām? – Žozefīne ierosināja.

– Es tur būšu.

To teicis, Luka nolika klausuli. Žozefīne turēja klausuli rokā, brīnīdamās par to, cik bēdīga jutās. Luka bija runājis ļoti strupi. Viņa balsī nebija ieskanējies ne mazākais maigums. Žozefīnei acīs draudēja sariesties asaras, un viņa tās aizturēja, samirkšķinādama plakstiņus.

– Kas noticis, mammu?

Zoē satraukti raudzījās viņā.

– Tas bija Luka. Man bail, ka viņš nevarēs atnākt, jo kaut kas atgadījies ar viņa brāli, tu jau zini, Vitorio.

– Ā, – Zoē noteica, nomierinājusies, ka māte noraizējusies tikai par kādu nepazīstamu cilvēku.

– Vai gribi vēl vienu grauzdiņu?

– O jā! Lūdzu, mammu.

Žozefīne piecēlās, nogrieza maizes šķēli un uzlika to grauzdēties.

– Ar medu? – viņa noprasīja.

Runājot ar Zoē, viņa centās, lai meita nesaklausītu skumjas viņas balsī. Žozefīnes sirdi bija pārņēmis tukšums. Kopā ar Luku es jūtos laimīga tikai laiku pa laikam. Es čiepju laimi kā zagle. Es viņā burtiski ielaužos. Viņš aizver acis, izliekas, ka mani neredz, un ļauj sevi aplaupīt. Es vēlētos noslēpties viņa ķermenī.

– Vai tas ir Hortenzes labais medus?

Žozefīne pamāja.

– Viņa nepriecātos, uzzinājusi, ka viņas prombūtnes laikā tas ir izēsts.

– Bet tu taču negrasies izēst visu burku!

– Nekad jau nevar zināt, – Zoē apmierināti pasmaidīja. – Tā ir vēl neiesākta burka. Kur tu to pirki?

– Tirgū. Pārdevējs teica, ka pēc atvēršanas burku vajag paturēt saudzīgā ūdens peldē, kamēr medus kļūst pavisam šķidrs un, kad to ieliks ledusskapī, tas vairs nesacukurosies.

Iedomājusies, ka varētu Zoē par prieku veikt šo medus ceremoniju, Žozefīne atkal atcerējās par Luku un aizgaiņāja šīs atmiņas.

– Tu esi tik mīļa, – Žozefīne pasmaidīja un sabužināja Zoē matus.

– Es labāk gribētu būt koala… tad man nevajadzētu frizēties.

– Tev taisnība!

– Tiem, kuri nav koalas, dzīve ir grūta! – Zoē nopūtās un izslējās. – Kad Hortenze atgriezīsies, mammu?

– Nezinu…

– Un Gerijs, kad viņš atgriezīsies?

– Nav ne jausmas, mīļā.

– Un Šērlija? Vai tev ir kādas ziņas par viņu?

– Vakar mēģināju viņai zvanīt, taču neviens neatbildēja. Viņa būs aizbraukusi kaut kur pavadīt nedēļas nogali.

– Man viņu pietrūkst… Klausies, mammu, mēs taču vairs neesam kā liela ģimene, vai ne?

– Tieši tā. Ģimenes ziņā mums kaut kā pietrūkst, – Žo pieklājīgi piekrita.

– Un Anriete? Vai tu negribi ar viņu salīgt mieru? Tad man būtu vismaz viena vecmāmiņa. Varbūt viņa nenāk tāpēc, ka netiek aicināta?

Visa pasaule sauca Anrieti vārdā, viņa nevēlējās tikt dēvēta par omīti vai vecmāmiņu.

Zoē bija uzsvērusi vārdu viena. Antuānam vairs nebija citu ģimenes locekļu. Viņš bija vienīgais dēls, viņa vecāki jau sen bija miruši, viņš bija sastrīdējies ar saviem tēvočiem, tantēm, brālēniem un māsīcām, un nekad ar viņiem nesatikās.

– Tev ir viens tēvocis un viens brālēns, tas jau ir kaut kas.

– Ar to ir par maz. Manā klasē meitenēm ir īstas ģimenes…

– Vai tev Anrietes patiešām pietrūkst?

– Reizēm, jā.

– Ir jāsaka “reizēm”, nevis “reizēs”, manu mīlulīt…

Zoē pamāja ar galvu, taču neko neatbildēja. Par ko gan viņa domā, Žozefīne sev vaicāja, vērodama meitu. Zoē seja bija satumsusi. Viņa kaut ko prātoja. Viņa viscaur bija nodevusies vienai vienīgai domai, kuru klusējot pārcilāja, atspiedusi zodu plaukstā un ietiepīgi saraukusi pieri. Žozefīne sekoja meitas sejas izteiksmes pārmaiņām, netraucēdama viņai sarunāties pašai ar sevi. Zoē skatiens kļuva caururbjošs, tad noskaidrojās, viņas uzacis savilkās un atkal atslāba. Beidzot Zoē paskatījās mātei tieši acīs un nemierīgi noprasīja:

– Paklau, mammu, vai tev šķiet, ka es izskatos līdzīga vīrietim?

– Nekādā gadījumā! Kāpēc tu tā jautā?

– Vai man nav pārāk plati pleci? – Nē taču! Cik muļķīga iedoma!

– Es nopirku žurnālu Elle. To lasa visas meitenes manā klasē…

– Un tad…

– Man nemūžam nevajadzēja lasīt Elle. Visas meitenes tajā žurnālā ir tik ļoti skaistas… Es nekad nebūšu tāda kā viņas.

Zoē ar pilnu muti kāri tiesāja jau ceturto grauzdiņu.

– Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka tu esi skaista un tavi pleci nav par platu.

– Tas ir tikai normāli, tu esi mana māte. Mātēm viņu meitas vienmēr liekas skaistas. Vai tad Anriete tev to nekad nav teikusi?

– Patiesībā nē! Viņa man teica, ka es neesmu skaista, bet, ja pacentīšos, tad varu kļūt interesanta.

– Vai tu bija maza auguma? – Neglīta kā šķielējoša uts!

– Vai tev piemita šarms?

– Patiesībā nē.

– Kā tad tev izdevās iepatikties tētim?

– Viņš teica, ka mans skaistums viņam licies “interesants”.

– Tētim ir laba acs, vai ne, mammu? Kā tu domā, kad viņš atgriezīsies?

– Nav ne jausmas, mīļā… Vai tev uz pirmdienu kaut kas jāmācās?

Zoē piekrītoši pamāja ar galvu.

– Tad labāk izmācies pirms gājiena uz kino, jo pēc tam tev mācīšanās vairs nebūs ne prātā.

– Varbūt mēs abas šovakar varam noskatīties kādu filmu?

– Divas filmas vienā dienā?

– Jā, bet, ja skatās kādu šedevru, tad tas nav tas pats, tā jau ir izglītošanās. Man labāk vajadzētu studēt kino. Es varētu uzņemt “Nožēlojamos”…

– Kas tev šobrīd ir ar tiem “Nožēlojamiem”, Zoē?

– Man šis darbs šķiet ļoti skaists, mammu. Domājot par Kozeti ar groziņu un lelli, man kļūst skumji … un pēc tam viņa piedzīvo tik skaistu mīlas dēku ar Mariusu, un viss nokārtojas. Viņas sirds vairs nav saplosīta.

Un ko tad lai dara, kad mīlestība izrauj caurumu sirdī, tik lielu caurumu, kas līdzinās bezdibenim, tik milzīgu, ka pa to var redzēt debesis? Žozefīne sev vaicāja, dodamās uz tikšanos ar Luku. Kurš gan var pateikt, ko viņš pret mani jūt? Es neuzdrošinos viņam pateikt “es jūs mīlu”, man bail, ka tas ir pārāk stiprs vārds. Es labi zinu, ka pēc mana “es jūs mīlu” sekos “vai jūs mīlat mani”, un es to neuzdrošinos izteikt, baidīdamās, ka viņš noslēps rokas mēteļa kabatās. Iemīlējusies sieviete taču neizbēgami ir nemierīga un ciešanu pārņemta, vai ne?

Luka gaidīja pie laivām. Apsēdies uz sola, sabāzis rokas kabatās, izstiepis kājas, pavērsis lielo degunu pret sauli, pār seju nokritusi brūno matu šķipsna. Vēl nepienākusi klāt, Žozefīne apstājās un noskatījās uz viņu. Cik slikti, ka neesmu vieglprātīgi iemīlējusies. Es labprāt vēlētos apkrist ap kaklu mīļotajam cilvēkam, taču man ir bail viņu izbiedēt, un es savelku pazemīgu seju, lai saņemtu viņa skūpstu. Man gribas atrauties. Kad viņš paskatās uz mani, kad uztver manu skatienu, es pielāgojos viņa noskaņai. Es kļūstu mīlīga, kad viņš grib, lai es tāda būtu. Es kvēloju no attāluma, es savaldos, kad viņš tuvojas. Jūs to nezināt, Luka Džambelli, jūs domājat, ka bailīgi smaidu, taču ja jūs uzdrošinātos pasniegt roku mīlestībai, kura manī trako, jūs iegūtu trešās pakāpes apdegumu. Man patīk šī loma; es jums uzsmaidu, jūs mierinu, savaldzinu, es pārtopu maigā un pacietīgā slimniecē un čiepju drupačas, ko jūs atļaujaties man pamest, lai tās pārvērstu biezās smalkmaizēs. Mēs satiekamies jau gadu, un es vairs neatceros, ko jūs man pačukstējāt mūsu pirmās tikšanās reizē. Mīlestībā jūs līdzināties cilvēkam, kuram trūkst ēstgribas.

Luka bija Žozefīni pamanījis. Viņš piecēlās. Uzspieda viņai uz vaiga vieglu, gandrīz brālīgu skūpstu. Žozefīne atrāvās, jo šis skūpsts viņā bija modinājis neskaidras skumjas. Šodien es ar tevi runāšu, Žozefīne nolēma bikluma radītā drosmē. Es gribu tev izstāstīt savas bēdas. Kas gan tas par mīļoto, no kura jāslēpj savas sāpes un skumjas?

– Kā klājas, Žozefīne?

– Labāk drusku pastaigāsimies…

Aiziet, viņa sev sacīja, saņem drosmi, runā ar viņu, pastāsti par uzbrukumu, pastāsti par pastkartīti.

– Esmu pavadījis divas briesmīgas dienas, – Luka turpināja. – Piektdien pēcpusdienā, todien, kad bijām norunājuši satikties krodziņā, kurš man nepatīk, bet jums tik ļoti patīk, pazuda mans brālis.

Luka pagriezās pret Žozefīni un zobgalīgi pasmaidīja.

– Viņam bija norunāta vizīte pie speciālista, kurš viņu ārstē no dusmu lēkmēm, taču viņš tur nav rādījies. Es izmeklējos visur, bet viņš atradās tikai šorīt. Galīgi netīrs. Biju sācis domāt, ka noticis visļaunākais. Esmu ļoti izmisis, ka liku jums veltīgi gaidīt.

Luka satvēra Žozefīnes plaukstu, un garās, sausās, karstās rokas pieskāriens viņu satrauca. Žozefīne piekļāva vaigu Lukas mēteļa piedurknei. Tad paberzējās gar to, kā sacīdama: tas nav nekas traks, es jums piedodu.

– Es jūs gaidīju un tad aizgāju vakariņās kopā ar Zoē. Sacīju sev, ka jums noteikti gadījušās kādas nepatikšanas ar… ē… Vitorio.

Likās savādi nosaukt vārdā vīrieti, kuru Žozefīne nepazina, tomēr ienīda. Tas radīja neīstas tuvības sajūtu. Kāpēc es viņu ienīstu?

Viņš man neko nav nodarījis.

– Kad brālis šorīt atgriezās, es viņu jau gaidīju. Biju nogaidījis vakar visu dienu un vēl visu šo nakti, sēžot uz viņa dīvāna. Viņš skatījās uz mani tā, it kā nemaz nepazītu. Viņš bija pārguris. Burtiski iekrita dušā un pat neiztīrīja zobus. Pierunāju viņu iedzert miegazāļu tableti un likties gulēt, jo viņš vairs neturējās kājās.

Lukas roka satvēra Žozefīnes plaukstu, it kā vēloties, lai viņa sajūt bēdas, ko bija radījušas šīs divas dienas, pilnas gaidu un domu par visļaunāko.

– Vitorio mani padara nemierīgu, es vairs nezinu, ko iesākt.

Turpat līdzās apstājās divas jaunas, slaidas skrējējas. Aizelsušās viņas turēja rokas piespiestas pie krūtīm un skatījās pulkstenī, lai izrēķinātu, pēc cik ilga laika atkal jāatsāk skriet. Viena no viņām aprauti iesāka:

– Tātad es viņam saku – bet ko tu īsti gribi? Un viņš man saka, tu zini, ko viņš uzdrošinās man pateikt? Lai es izbeidzu viņam uzmākties. Es – uzmākties? Zini ko, man vienreiz pietiek. Es to vairs nevaru izturēt. Un kas būs pēc tam? Man vajadzēs tēlot viņam geišu? Pazemoties? Taisīt viņam ēst un paplest kājas ikreiz, kad viņš pavēlēs? Tad jau labāk dzīvot vienai. Tad vismaz man būs miers un vairs nebūs tā jānoņemas!

Niknas apņēmības pārņemtā jaunā sieviete piespieda rokas pie krūtīm. Viņas iegarenās, brūnās acis dusmās samiedzās. Draudzene piekrītoši nošņaukājās un deva zīmi atsākt skrējienu.

Luka noskatījās viņām pakaļ.

– Tad jau neesmu vienīgais, kuram ir problēmas!

Nu ir īstais brīdis pastāstīt par savām nedienām, saņemies, Žozefīne sevi mudināja.

– Man arī… Man arī ir problēmas.

Luka izbrīnīts savilka uzaci.

– Man ir gadījies kaut kas nepatīkams un kaut kas pārsteidzošs, Žozefīne sacīja, pūlēdamās runāt rotaļīgi. – Ar ko lai sāku?

Pie viņiem pieskrēja melns labradors un ielēca ezerā. Luka cītīgi vēroja, kā suns peld pa zaļgano ezera ūdeni. Ūdens bija tik netīrs, ka uz tā virsmas veidojās varavīkšņaini apļi. Pavēris muti, suns elsoja un peldēja. Saimnieks tam pameta bumbiņu, un suns sparīgi peldēja tai pakaļ. Uz dzīvnieka melnās, spīdīgās spalvas krājās šķidruma pērlītes, apkārt šļakstījās ūdens; pīles strauji papeldēja nost un sašutušas palika šūpojamies gabaliņu tālāk.

– Tie suņi ir neiedomājami! – Luka iesaucās. – Skatieties!

Dzīvnieks atgriezās. Tas nopurinājās, izšļakstinādams ūdeni, un nolika bumbu saimniekam pie kājām. Tas luncināja asti un rēja, mudinādams atsākt rotaļu. Vai tad es nedaru tāpat, Žozefīne sev jautāja, ar acīm sekodama aizlidojošajai bumbai un sunim, kurš atkal iemetās ūdenī.

– Ko jūs man pirmīt teicāt, Žozefīne?

– Es teicu, ka ar mani ir notikušas divas lietas: kaut kas varmācīgs un kaut kas dīvains.

Viņa ar piespiešanos pasmaidīja, lai stāsts neizklausītos tik nopietns.

– Esmu saņēmusi kartīti no Antuāna… ē… jūs jau zināt, no mana vīra…

– Bet es biju pārliecināts, ka viņš ir…

Luka neuzdrošinājās izrunāt šo vārdu, un Žozefīne nopūtās:

– Miris?

– Jā. Jūs man teicāt, ka…

– Es arī tā domāju.

– Būtībā tas ir savādi.

Žozefīne gaidīja, ka Luka, reaģējot uz šo jaunumu, uzdos kādu jautājumu, izteiks pieņēmumu, izrādīs pārsteigumu, vienalga ko, taču viņš tikai sarauca pieri un noprasīja:

– Un kāds ir tas otrs, nelāgais jaunums?

Ko? Žozefīne klusībā noprasīja. Es viņam paziņoju, ka miris cilvēks raksta pastkartītes, nopērk marku, uzlīmē to uz pastkartītes, iemet to pastkastē, bet viņš man prasa – kāds ir tas otrs jaunums? Viņam tas nešķiet nekas īpašs. Viņam šķiet, ka visi mirušie naktīs pamostas, lai rakstītu vēstules. Vēl vairāk, mirušie vairs nav miruši un stāv rindā pastā. Tieši tas no viņiem vienmēr tiek sagaidīts. Norijusi siekalas, Žozefīne apņēmīgi paziņoja:

– Un vēl mani gandrīz noslepkavoja!

– Noslepkavoja, jūs? Žozefīne? Tas nav iespējams!

Un kāpēc gan ne? Varbūt no manis neiznāktu skaists līķis? Vai man ir beidzies lietošanas termiņš?

– Piektdien vakarā, kad atgriezos, jūs nesagaidījusi, man gribēja iedurt tieši sirdī. Lūk, tā!

Viņa papliķēja sev pa krūtīm, lai uzsvērtu šos traģiskos vārdus, un tas izskatījās smieklīgi. Viņa neizklausījās pēc cietušās. Luka noteikti domā, ka es cenšos pievērst sev uzmanību, lai pārspētu viņa brāli.

– Jūsu stāstā kaut kas nav kārtībā. Ja jums būtu iedurts, jūs būtu mirusi..

– Mani izglāba kurpe. Antuāna kurpe…

Žozefīne rāmi pastāstīja par notikušo. Luka klausījās, ar skatienu sekodams lidojošiem baložiem.

– Vai jūs jau ziņojāt policijai?

– Nē. Negribēju, lai Zoē par to uzzinātu.

Luka neticīgi raudzījās viņā.

– Nudien, Žozefīne! Ja jums uzbruka, jums par to vajadzēja ziņot policijai!

– Ko nozīmē “ja”? Man tiešām uzbruka.

– Iedomājieties – ja šis vīrietis uzglūnēs vēl kādai citai, tā būs jūsu vaina! Šī cilvēka nāve būs uz jūsu sirdsapziņas.

Luka ne mirkli nebija pasniedzies pēc Žozefīnes rokas, lai viņu mierinātu, ne reizi nebija pateicis: es esmu šeit, es jūs pasargāšu. Viņš spēja vienīgi uzskatīt Žozefīni par vainīgu un raizēties par nākamo upuri. Žozefīne veltīja viņam maigu skatienu. Vai tad šo vīrieti nekas nespēja aizkustināt?

– Jūs man neticat?

– Nu jā… es jums ticu. Es jums vienkārši ieteiktu aiziet un iesniegt sūdzību par šo nezināmo.

– Jūs nu gan par to esat labi informēts!

– Brāļa dēļ policijas komisariāti man nav nekas jauns. Esmu bijis visos, cik vien to Parīzē ir.

Žozefīne apstulbusi skatījās uz Luku. Viņš atkal bija sācis runāt par sevi. Viņš bija uz mirkli novirzījies no temata, lai paklausītos, un atkal griezies pie savas lielās nelaimes. Un tas ir viņš, mans mīļotais, mans brīnišķīgais vīrietis? Vīrietis, kurš raksta vēstuli par asarām, citē Žilu Mišlē: “dārgās asaras, tās plūst kā šķidras leģendas, brīnišķīga dzeja, kas krājas līdz debesīm, tās pārvēršas milzīgās kristālu katedrālēs, kas stiepjas līdz pat Visvarenajam”. Viņa sirds ir izkaltusi sausa, jā. Kā korinte. Luka uzlika rokas Žozefīnei uz pleciem, pavērsa viņu pret sevi un maigi, gurdi nočukstēja:

– Žozefīne, es nevaru uzņemties visas pasaules problēmas. Neuztveriet to pārāk nopietni, esiet tik laipna. Kopā ar jums man ir labi. Jūs esat mans vienīgais prieka, smieklu, maiguma patvērums. Nevajag visu izpostīt. Es jūs lūdzu…

Žozefīne padevīgi un piekrītoši pamāja ar galvu.

Abi turpināja pastaigu gar ezeru, sastapa citus skrējējus, citus peldošus suņus, bērnus uz divriteņiem un tēvus, kuri tiem sekoja slīpi no aizmugures, lai noturētu bērnus seglos, melnu milzi ar majestātisku, sviedros izmirkušu torsu, kurš skrēja puskails. Žozefīnei gribējās pajautāt: “Un par ko jūs ar mani gribējāt parunāt vakar, kad pasaucāt uz tikšanos krodziņā? Izklausījās, ka tas ir svarīgi,” tomēr viņa neko neteica.

Lukas roka glāstīja Žozefīnes plecu tā, ka viņai radās sajūta – viņš grib bēgt.

Šodien kāda maza daļiņa no viņas sirds bija no Lukas atsvešinājusies.

Vakarā Žozefīne meklēja patvērumu uz balkona.

Lūkojot pēc jauna dzīvokļa, pirmais jautājums, ko viņa bija uzdevusi nekustamā īpašuma tirdzniecības aģentiem vēl pirms apvaicāšanās par mājokļa cenu, izsauļojumu, stāvu, rajonu, metro staciju, visu ūdens notekcauruļu stāvokli, vienmēr skanēja šādi: “Vai tur ir balkons? Īsts balkons, kur var apsēsties, izstiept kājas un skatīties zvaigznēs?”

Žozefīnes jaunajam dzīvoklim bija balkons. Liels un skaists, ar melnām, izliektām, krāšņām margām ar kaļamās dzelzs vijumiem, kas līdzinājās skolas direktores rokrakstam uz tāfeles.

Balkons Žozefīnei bija vajadzīgs, lai varētu sarunāties ar zvaigznēm.

Sarunāties ar savu tēvu Lisjēnu Plisonjē, kurš bija miris 13. jūlijā, kad Žozefīnei bija desmit gadu, kad sprāga petardes, citi cilvēki dejoja, debesis izgaismoja salūts, bet suņi kauca kā traki. Žozefīnes māte bija otrreiz apprecējusies, izgājusi par sievu pie Marsela Grobza, kurš bija izrādījies par dāsnu, labu patēvu, taču nebija spējis atrast sev īsto vietu starp savu skarbo sievu un viņas divām meitiņām. Tāpēc Marsels bija pārtraucis šo vietu meklēt un mīlējis viņas no attāluma kā tūrists, kuram kabatā jau ir atpakaļceļa biļete.

Žozefīne pie šī paraduma ķērās ikreiz, kad viņas dvēseli pārņēma nemiers. Nogaidījusi, kad iestāsies nakts, viņa ietinās segā, izgāja uz balkona un sāka sarunāties ar zvaigznēm.

Visu, ko Žozefīne nebija paguvusi pateikt tēvam, kamēr viņš vēl bija dzīvs, tagad uzklausīja zvaigznes, lai to nodotu tālāk pa Piena Ceļu. Es zinu, Žozefīne sev sacīja, tas nav saprātīgi, protams, izskatās, ka es esmu jukusi, mani vajadzētu ieslodzīt, pielikt man pie galvas spīles un palaist elektrību, taču man par to nospļauties. Es zinu, ka tētis ir tur, ka viņš mani dzird un dod man arī zīmes. Ja viņš kaut kam piekrīt, tad viena zvaigznīte, vismazākā, pašā Lielo Greizo Ratu galā, iespīdas spožāk. Vai arī izdziest. Ja nekas nenotiek, viss ir pilnīgi skaidrs – viņš nevēlas atbildēt. Taču, ja slīkstu, viņš man pamet glābšanas riņķi. Dažreiz viņš man pamirkšķina kā vannas istabas spuldzīte, kā velosipēda lampiņa uz ielas vai laterna. Viņam patīk viss, kas spīd.

Žozefīne vienmēr rīkojās saskaņā ar vienu un to pašu rituālu. Viņa iekārtojās vienā balkona stūrī, pievilka kājas sev klāt, ar elkoņiem atbalstījās pret ceļgaliem, pacēla galvu pret debesīm. Vispirms sameklēja Lielos Greizos Ratus, tad mazo zvaigznīti pašā to galā, un sagatavojās runāt. Ikreiz, izrunājot mazo vārdiņu “tēt”, acīs kaut kas sāka grauzt, bet pateikusi “tēti! Manu mīļo, dārgo tētiņ!” Žozefīne sāka raudāt.

Tovakar viņa ieņēma savu vietu uz balkona, nopētīja debesis, uzmeklēja Lielos Greizos Ratus, pameta gaisa skūpstu un nočukstēja: tēti, tēti. Man ir bēdas, lielas bēdas, kas man neļauj elpot. Vispirms uzbrukums parkā, pēc tam Antuāna pastkartīte, un pēc tam vēl arī Lukas reakcija, viņa saltums, viņa pieklājīgā vienaldzība. Ko lai iesāk ar pāri plūstošām jūtām? Neizpaustas tās pavēršas pret mani pašu. Ja kādam dāvina ziedus un tos nepasniedz ar kātiem uz augšu, saņēmējs var nepamanīt ērkšķus un sadurties. Tieši tā es rīkojos ar savām jūtām – es tās pasniedzu citiem, apgrieztas otrādi.

Žozefīne vērīgi ielūkojās mazajā zvaigznītē. Šķita, ka tā iemirdzas, izdziest, iemirdzas vēlreiz, kā sacīdama: stāsti, mīļā, es klausos, runā vien.

Tēti, mana dzīve ir pārvērtusies par viesuļvētru. Tā mani ir appludinājusi.

Atceries, toreiz, kad man neļāva noslīkt, tu uz mani skatījies no krasta, nekādi nespēdams palīdzēt, jo jūra bija satrakojusies, bet tu neprati peldēt… Vai atceries?

Tobrīd, kad mēs ar mammu un Irisu gājām peldēt, jūra vēl bija rāma. Mamma peldēja mums pa priekšu kraulā, Irisa viņai sekoja, bet es paliku pēdējā, jo nebiju pārliecināta par saviem spēkiem. Man bija septiņi gadi. Un tad pēkšņi sacēlās vējš, viļņi kļuva aizvien stiprāki, straumes rāva mūs sev līdzi, un no tevis pludmalē palika tikai mazs punktiņš, kurš lielā uztraukumā vicināja rokas. Mēs varējām aiziet bojā. Un mamma izvēlējās glābt Irisu. Iespējams, viņa nebūtu varējusi izglābt mūs abas, taču viņa izvēlējās Irisu. Viņa atbalstīja Irisu uz rokas, vilka uz krasta pusi, bet es paliku viena, riju un riju sāļo ūdeni, cīnījos ar viļņiem, kas mani svaidīja kā oli. Kad sapratu, ka māte mani ir pametusi, sāku peldēt pie viņas, mēģināju viņai pieķerties, taču viņa uzgrieza man muguru, iesaucās “laid mani, laid mani vaļā” un atgrūda mani. Ar plecu. Es vairs nezinu, kā man izdevās saņemt spēkus un atgriezties krastā, man ir radies iespaids, ka mani kāda roka satvēra aiz matiem un izrāva uz zemes.

Es zinu, ka nenoslīku.

Tagad notiek tieši tāpat. Straumes ir pārāk stipras, tās aizrauj mani pārāk tālu. Pārāk tālu, pārāk strauji. Esmu pārāk vientuļa. Es esmu noskumusi, tēt. Noskumusi, ka man jāpārcieš Irisas dusmas, svešinieka uzbrukums, mana vīra neiespējamā atgriešanās, Lukas vienaldzība. Tas ir par daudz. Man vairs nav spēka.

Mazā zvaigznīte apdzisa.

Tu gribi teikt, ka man nav par ko žēloties, ka tas nav nekas nopietns? Tas nav taisnīgi. Tu to labi zini.

Un, it kā tēvs tur augšā būtu sapratis, ka viņa jūtas aizskarta, un atcerējies senu, slēptu noziegumu, mazā zvaigznīte spoži iespīdējās. Ā! Tu to atceries. Tu neesi aizmirsis. Man jau vienreiz izdevās palikt dzīvai, kāpēc lai es neizdzīvotu arī šoreiz?

Tāda ir dzīve.

Dzīvei ir bieza āda. Tā nekad neļauj ilgi dzīvot mierā, tā vienmēr met mums jaunu izaicinājumu.

Neviens nav nācis pasaulē, lai sēdētu bez darba.

Bet es taču ne mirkli neapstājos. Es skraidu kā traka. Viss balstās tikai uz maniem pleciem.

Vai tādēļ tava dzīve ir sabojāta? Tev taisnība.

Vai dzīve mani vēl palutinās? Tu ļoti labi zini, ka man ir nospļauties par naudu, nospļauties par panākumiem, es dodu priekšroku skaistai mīlestībai, vīrietim, kuru pielūgt un lolot, tu to zini. Būdama viena, es neko nespēju.

Viņš ieradīsies, viņš ir tepat, pavisam tuvu.

Kad? Kad? Tēti, pasaki man to!

Mazā zvaigznīte vairs neatbildēja.

Žozefīne nolika galvu uz ceļgaliem, lai ieklausītos vējā un naktī. Viņu ieskāva klusums kā klosterī, kurā varēja paslēpties. Žozefīne iztēlojās garu klostera gaiteni, nelīdzenas grīdas plāksnes, balta akmens stabus, zaļam plankumam līdzīgu iežogotu dārzu, augstu velvi, aiz kuras varēja samanīt vēl vienu, un vēl, un vēl. Viņa dzirdēja, kā tālumā klusi skan zvani, vienmērīgi raidot dzidras skaņas. Žozefīne sataustīja rožukroni, noskaitīja lūgšanas, ko pati nesaprata. Rīta un vakara lūgšanas, liturģiju, ko pati bija izdomājusi, un kas viņai aizstāja lūgšanu grāmatu. Viņa aizmirsa par savām bailēm un šaubām un vairs neko nedomāja. Viņa ļāvās vējam, klausījās dziesmā, ko šalca koku zari, kaut ko klusi dungoja.

Viņas prātā pazibēja doma: ja Lukam tas nešķiet nopietni, varbūt tas ir tāpēc, ka arī man pašai tas nešķiet nopietni, arī man vairs ne.

Luka man vairs nepievērš uzmanību tāpēc, ka es nepievēršu uzmanību pati sev.

Luka pret mani izturas tāpat, kā es izturos pati pret sevi.

Viņš nesaklausīja ne briesmas manos vārdos, ne bailes manā balsī, viņš nesajuta dunča dūrienus, jo tos vairs nejūtu arī es.

Es zinu, kas ir noticis, taču neko vairs nejūtu. Man nodarīja pāri, taču es vairs nesteidzos glabāt sevī sāpes, lūgt patvērumu vai palīdzību, pieprasīt atriebību. Esmu cietusi, taču par to vairs nerunāju.

Viss aizslīd man pāri.

Es paziņoju faktu, izrunāju vārdus, pasaku tos skaļi, taču šos vārdus neiekrāso nekādas emocijas. Mani vārdi ir mēmi.

Es esmu kā aizgājēja, kuras vārdi ir blāvi, kuras dzīve ir blāva.

Tāpēc, ka todien mana māte izvēlējās glābt Irisu.

Todien viņa man nolaupīja dzīvi kā teikdama: tu neesi tā vērta, lai eksistētu, un tāpēc tevis vairs nav.

Un es, mazā, septiņgadīgā meitene, kura drebinās ledainajā ūdenī, es jūtos apmulsusi. Esmu pārsteigumā sastingusi, jūtot mātes kustību, elkoni, kas paceļas un atgrūž mani vilnī.

Tagad esmu mirusi. Mani ir piemeklējusi nāve, kurai ir dzīva cilvēka seja. Es rīkojos, nekādi nespēdama sajust saikni starp to, ko daru un kas esmu. Es vairs neesmu īsta. Esmu kļuvusi virtuāla.

Viss ir pagājis.

Kad veiksmīgi izkļuvu no ūdens, kad tētis pacēla mani uz rokām un nosauca māti par noziedznieci, es sev iegalvoju, ka viņa nevarēja rīkoties citādi, viņa nevarēja izglābt mūs abas, viņai vajadzēja izraudzīties Irisu. Tas manī neradīja sašutumu. Man tas šķita normāli.

Viss pārslīd man pāri. Es neko neprasu. Es neko nepiesavinos.

Es tieku uzņemta augstskolā, nu labi…

Mani pieņem darbā zinātniskās pētniecības institūtā, kur izraugās trīs no simt divdesmit trim kandidātiem, nu labi…

Es apprecos, kļūstu par maigu, gādīgu sievu, kuru vīrs pamazām pārstāj mīlēt.

Viņš mani pamet? Tas ir tikai normāli, viņš jūtas slikti. Milēna viņu mierina un iedrošina.

Man vairs nav nekādu tiesību, man nekas nepienākas, jo es neeksistēju.

Tomēr es turpinu izturēties tā, it kā būtu dzīva. Viens, divi, viens, divi. Es rakstu zinātniskus darbus, apmeklēju konferences, uzstājos ar runām, rakstu disertāciju, drīz vien kļūstu par pētījumu daļas vadītāju, tādējādi sasniedzot savas karjeras virsotni. Nu labi…

Tas manī neatbalsojas, tas nerada nekādu prieku.

Es kļūstu māte. Es laižu pasaulē meitu, tad vēl vienu.

Tātad man ir jāatdzīvojas. Jāatrod sevī bērns. Tā mazā meitenīte, kura drebinās pludmalē. Man viņa ir jāsaņem aiz rokas, jāsamīļo, jānoskūpsta katrs viņas pirkstiņš, jāstāsta viņai pasakas pirms gulētiešanas, jāsaka mīļi vārdi, jāvelta viņai visa sava uzmanība, visa mana mīlestība, jāatdod viss, kas man ir. Es viņu mīlu. Nekas nevar būt pārāk labs mazai meitenītei, kura mirusi septiņu gadu vecumā, meitenītei, kuru es atdzīvināšu ar rūpēm, pārsējiem, skūpstiem.

Mana māsa pieprasa, lai es uzrakstu grāmatu, kurai viņa piedēvē savu vārdu. Es piekrītu.

Grāmata izpelnās milzīgus panākumus. Nu labi…

Man tiek atņemtas tiesības uz šo darbu, taču es neprotestēju.

Kad mana meita Hortenze televīzijā atklāj patiesību, kad viss nonāk atklātībā, es krītu izmisumā, negribu, lai mani redz, negribu, lai mani pazīst. Nav jau ko redzēt, nav ko pazīt: es esmu mirusi.

Neviens nespēj man pieskarties, jo kopš tās dienas pie saniknotās jūras Landos es esmu pārstājusi eksistēt.

Kopš tās dienas daudz kas ir noticis, taču viss ir aizslīdējis man garām.

Es esmu mirusi. Esmu tikai savas īstās dzīves atdarinājums.

Žozefīne pavērsa seju pret zvaigznēm. Šķita, ka Piena Ceļš mirdz. Tajā atvizēja tūkstošiem perlamutra šķembu.

Viņa sev apsolīja nopirkt baltas kamēlijas. Tās viņai ļoti patika.

– Šērlij?

– Žozefīne!

No Šērlijas mutes viņas vārds atbalsojās kā taures skaņas. Tas atspērās uz pirmās zilbes, pacēlās gaisā un izveidoja arabeskas: Žooooozefīīīīne! Viņu pārņēma bailes, ka sāksies izjautāšana: “Kas tev noticis? Kā tev iet? Vai tev nemaz nav kauna? Tu no manis kaut ko slēp…”

– Šēēērlij! Man tevis pietrūkst! Atgriezies dzīvot Parīzē, es tevi ļoti lūdzu! Man tagad ir milzīgs dzīvoklis, es varu tevi uzņemt, tevi un visu tavu svītu.

– Šobrīd man nav neviena pāža, kas būtu manī iemīlējies. Es staigāju ar tikumības jostu. Atturība ir mana bauda!

– Tad brauc šurp…

– Būtībā nav neiespējams, ka es kādu dienu varētu doties nelielā braucienā pie iedomīgajām vardēm.

– Tikai bez viltībām, bez iekarošanas, bez kārtējā Simt gadu kara! Šērlija sāka smieties. Šērlijas smiekli! Tie atsitās pret tapetēm, aizķērās aizkaros un aiz galdiem, piepildīja visu telpu.

– Kad tu atbrauksi? – Žozefīne noprasīja.

– Ziemassvētkos… Kopā ar Hortenzi un Geriju.

– Tu taču mazliet te padzīvosi? Dzīve bez tevis vairs nav tāda kā agrāk.

– Zini, tas jau izklausās pēc atzīšanās mīlestībā.

– Atzīšanās mīlestībā un draudzības apliecinājumi izklausās līdzīgi.

– Tātad… kā tev sokas tavā jaunajā dzīvoklī?

– Man ir radies iespaids, ka esmu pati sev viešņa. Es sēžu uz pašas dīvāna maliņas, pirms ienākšanas viesistabā es pieklauvēju un atpūšos virtuvē, jo tur jūtos vislabāk.

– Es par to nemaz nebrīnos!

– Izvēlējos šo dzīvokli, lai sagādātu prieku Hortenzei, bet viņa aizbrauca dzīvot uz Londonu…

Žozefīne smagi nopūtās, liekot noprast, ka ar Hortenzi vienmēr tā notiek. Pēc šīs ziedošanās starp viņām bija aizvērušās kādas durvis.

– Zoē jūtas tāpat. Mēs šeit esam svešas. Ir sajūta, it kā mēs atrastos citā valstī. Cilvēki izturas salti, atsvešināti, klīrīgi. Viņi nēsā svītrotus uzvalkus, un viņiem ir vairāki uzvārdi. Vienīgā dzīvespriecīgā šeit ir vārtu sardze. Viņu sauc Ifigēnija, viņa reizi mēnesī maina matu krāsu no irokēzu sarkanā līdz salti zilam, es nekad viņu nepazīstu, taču, kad viņa nes man pastu, viņas smaids ir īsts.

– Ifigēnija! Šī sieviete piedzīvos bēdīgu galu! Viņu nogalinās tēvs vai vīrs…

– Viņa dzīvo sarga namiņā kopā ar saviem diviem bērniem. Zēnam ir pieci, bet meitenei – septiņi gadi. Ik rītu pusseptiņos viņa iznes atkritumus.

– Ļauj man minēt: viņa drīz kļūs par tavu draudzeni… Es tevi pazīstu.

Tas nav nekas neiespējams, Žozefīne sev sacīja. Viņa dzied, kad uzkopj pie liftiem, un dejo ar putekļu sūcēja cauruli. Vienīgajā reizē, kad Žozefīne bija pieklauvējusi pie sarga mājiņas durvīm, Ifigēnija bija tās atvērusi, ģērbusies kā kovbojs.

– Es tev zvanīju sestdien un svētdien, bet tu necēli klausuli.

– Biju aizbraukusi uz laukiem netālu no Saseksas kopā ar draugiem. Lai nu kā, bet tagad esmu tev piezvanījusi. Kā iet pa dzīvi?

Žozefīne nomurmināja, ka viss ir labi… taču tad izstāstīja visu sīki un smalki. Šērlija vairākas reizes iesaucās oh! Shit! Žooooozefīīīīne!, lai izrādītu savu pārsteigumu un šausmas, pieprasīja pastāstīt sīkāk, apdomājās un tad ķērās pie visām problēmām pēc kārtas.

– Sāksim ar to noslēpumaino slepkavu. Lukam ir taisnība, tev vajadzēja parunāt ar pogainajiem. Tā ir taisnība, ka viņš varbūt to izdarīs vēlreiz! Iedomājies, ka viņš varētu nogalināt kādu sievieti tev zem loga…

Žozefīne tā nedomāja.

– Mēģini savā liecībā atcerēties visu, ko tu redzēji. Varbūt tev kaut kas īpaši palicis atmiņā?

– Viņam bija gludas zoles.

– Apavu zoles? Tu tās redzēji?

– Jā. Gludas un kārtīgas zoles, it kā viņš būtu izņēmis kurpes no kārbas. Skaisti apavi, zini, Weston vai Church stilā.

– Ā, – Šērlija novilka, – tas vis nav nekāds priekšpilsētas klaidonis, ja viņš staigā Church apavos. Izmeklēšanai tas nenāk par labu.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka no gludām zolēm neko nevar noteikt. Ne cilvēka svaru, ne augumu, ne to, kur viņš pirms tam bijis. Toties no kārtīgi nonēsātiem apaviem šīs vērtīgās ziņas var savākt. Vai tu zini, cik viņam varētu būt gadu?

– Nē. Katrā ziņā viņš bija spēcīgs. Ak jā! Kad viņš mani lamāja, viņš izklausījās piesmacis. Balss skanēja caur degunu. Viņš runāja kā…

Žozefīne aizspieda sev degunu un atkārtoja vīrieša vārdus.

– Un vēl viņš labi smaržoja. Es tev saku, viņš neoda pēc sviedriem vai netīrām kājām.

– Tas nozīmē, ka viņš rīkojās aukstasinīgi, bez panikas. Viņš bija iepriekš sagatavojies, visu pārdomājis. Visu, kā tas notiks. Viņš vēlējās izjust atriebības, atmaksas jūtas. Viņš uzskatīja, ka atriebjas par kādu nodarījumu. Es to uzzināju tolaik, kad vēl strādāju. Tātad tu saki, ka viņš neoda pēc sviedriem?

Šie negaidītie vārdi Žozefīni pārsteidza, taču neizbrīnīja. Šērlijas pagātne, viņas saskarsme ar varmācības pasauli – tas viss atkal atgriezās viņas atmiņā, dzirdot šo vienkāršo frāzi. Slēpdama to, kas bija saistīts ar viņas izcelsmi, Šērlija savulaik bija darbojusies viņas majestātes slepenajā dienestā. Viņa bija strādājusi par miesassardzi, iemācījusies cīnīties, aizstāvēt sevi, no pretinieka sejas nolasīt viņa visniecīgākos nodomus, visniecīgākās trīsas. Viņa bija bieži satikusies ar ļaudīm, kas gatavi uz visu, izjaukusi sazvērestības, mācījusies ieskatīties noziedznieku prātos. Žozefīne apbrīnoja viņas aukstasinību. Katrs no mums var kļūt par noziedznieku, taču pārsteidzoši ir nevis tas, ka tā nenotiek, bet gan tas, ka tā nenotiek vēl biežāk, Šērlija mēdza sacīt, kad Žozefīne viņu izvaicāja.

– Tātad tas nevar būt Antuāns, – Žo secināja.

– Kāpēc tu tā domā?

– Pēc… pēc tam, kad biju saņēmusi pastkartīti, es nebiju labi izgulējusies un sev sacīju, ka tas varbūt ir viņš… Man kauns, taču jā…

– Es labi atceros, ka Antuāns pamatīgi svīda, vai ne?

– Jā. Kad tuvojās ieskaites, sviedri no viņa tecēja ar straumi. Viņš izskatījās tā, it kā būtu pabāzts zem ūdens krāna.

– Tātad tas nav Antuāns. Ja nu vienīgi viņš ir pārvērties… taču tu jau pati par to iedomājies.

– Ak… man kauns!

– Es tevi saprotu, šāda uzrašanās būtībā ir ērmīga. Vai nu viņš savulaik ir uzrakstījis to kartīti un pieprasījis, lai tā tiek nosūtīta pēc viņa nāves, vai arī ir dzīvs un dodas atpakaļ pie tevis. Pazīstot tavu vīru un viņa tieksmi uz teatrāliem efektiem, to nav grūti iedomāties. Viņam ļoti patika stāstīt pasakas. Viņš gribēja būt ļoti ietekmīgs, ļoti svarīgs! Iespējams, viņš gribēja izspiest no savas nāves visu iespējamo kā tie nožēlojamie aktieri, kuri stundām ilgi gatavojas mirt uz skatuves un stiepj savu tekstu garumā, cik ilgi vien spēdami, lai izceltos starp citiem.

– Tu esi ļauna, Šērlij.

– Tādiem kā viņš nāve liekas nejauka; tiklīdz viņš ir miris, viņu jau aizmirst, tiklīdz viņu apglabā, viņš jau ir tukša vieta.

Viņa bija aizskarta, un Žozefīne neuzdrošinājās viņu pārtraukt.

– Ar šo kartīti Antuāns ir izkarojis sev vēl vienu papildu dzīves daļu, lai jūs viņu neaizmirstu un būtu spiestas par viņu runāt.

– Protams, ka es biju satriekta… taču tas ir nežēlīgi pret Zoē. Viņa vienmēr ir uzskatījusi, ka viņas tēvs ir īsts varonis.

– Es par to nospļaujos! Viņš ir liels egoists. Es tavu vīru nekad neesmu pārāk augstu vērtējusi.

– Izbeidz! Viņš ir miris!

– Es ceru, ka tā arī ir. Citādi vēl gadīsies, ka viņš uzradīsies kā ziņnesis pie tavām durvīm!

Žozefīne izdzirdēja šņākoņu un nosprieda, ka ūdens tējkannā ir uzvārījies. Šērlija izslēdza gāzi, jo šņākšana izbeidzās ar spalgu svilpienu. Tea time. Žozefīne iztēlojās Šērliju virtuvē. Uzmetusi uz pleciem rītakleitu, viņa uzlej verdošo ūdeni uz smaržīgām lapiņām. Viņai piederēja vesela tēju kolekcija. Tās bija sabērtas metāla kārbās, un, paceļot vāku, no tām uzvēdīja skurbinoša smarža. Zaļā tēja, sarkanā tēja, melnā tēja, baltā tēja, “Princis Igors”, “Cars Aleksandrs”, “Marko Polo”. Kad tēja bija trīs minūtes ievilkusies, Šērlija izņēma lapiņas no tējkannas. Viņa ievēroja šo laiku ļoti rūpīgi.

– Kas attiecas uz Lukas vienaldzību, ko lai tev saku? – Šērlija turpināja, viegli pārlēkdama no viena sarunas temata uz otru. – Viņš tāds ir bijis jau no paša sākuma, un tu viņam ļauj tādam būt. Tu viņu esi uzcēlusi uz pjedestāla, tu viņu apvēdini ar mirrēm un vīraku un guli viņam pie kājām. Tu pret vīriešiem vienmēr esi izturējusies tieši tā, tu atvainojies par to, ka elpo, tu esi pateicīga, ja kāds atļaujas tev uzmest skatienu.

– Manuprāt, es vairs nemīlu viņu tā, kā mīlēju…

– Un tomēr? Runā, Žo, runā…

– Un tomēr es vienmēr jūtos kā liela, pavērta mute, kas alkst pēc mīlestības.

– Viņam vajadzētu par tevi rūpēties!

– Tieši tā… Esmu nolēmusi par sevi parūpēties pati.

Žozefīne pastāstīja, ko bija sapratusi, skatīdamās zvaigznēs un runādama ar Lielajiem Greizajiem Ratiem.

– Tu vienmēr runā ar zvaigznēm!

– Jā.

– Nudien, tā ir kā terapija, turklāt par velti.

– Esmu pārliecināta, ka viņš tur augšā visu dzird un man atbild. – Ja jau tu tam tici… Man gan nevajag neko stāstīt zvaigznēm, lai skaidri zinātu, ka tava māte ir noziedzniece, bet tu – nabaga muļķe, kura kopš dzimšanas ļauj sev kāpt uz galvas.

– Zinu, es beidzot esmu to sapratusi. Četrdesmit trīs gadu vecumā… Man vajadzēja aiziet uz policiju. Tev taisnība. Ir tik labi parunāt ar tevi, Šērlij. Pēc sarunas ar tevi viss kļūst skaidrs.

– Vienmēr ir daudz vienkāršāk visu saskatīt no malas, ja uz tevi pašu tas neattiecas. Un kā ar rakstīšanu, vai jau esi ķērusies pie darba?

– Patiesībā nē. Es staigāju pa apli. Meklēju sižetu romānam un nespēju to atrast. Es ik dienu iesāku tūkstošiem stāstu, kas vakarā jau ir izgaisuši. Ideja “Tik pazemīgai karalienei” man radās tad, kad runāju ar tevi, vai atceries? Tas notika manā virtuvē Korbevuā. Tev vajadzētu atgriezties, lai paturētu mani aiz rokas…

– Uzticies sev.

– Uzticība sev nav mana stiprā puse…

– Tev taču nav jāsteidzas.

– Man nepatīk dienām ilgi neko nedarīt.

– Aizej uz kino, pastaigājies, pavēro cilvēkus kafejnīcu terasēs. Ļauj savai iztēlei brīvi klejot, un kādu dienu, pati nezinādama, kā, tu atradīsi ideju stāstam.

– Stāstam par cilvēku, kurš ar dunci uzbrūk vientuļām sievietēm parkos, naktī, un par vīru, kurš tiek uzskatīts par mirušu, taču sūta pastkastītes!

– Kāpēc gan ne?

– Nē! Es to visu gribu aizmirst. Es gribu atgriezties pie sava zinātniskā darba rakstīšanas.

– Pie kā?

– Pie zinātniskā darba rakstīšanas.

– Un kas tas ir?

– Tas ir publikāciju kopums, lai tiktu pie disertācijas. Ir jāuzraksta daudzi darbi, konferencēs jāuzstājas žūrijas priekšā.

– Un kam tas vajadzīgs?

– Lai iestātos universitātes doktorantūrā. Kļūtu par profesori…

– Un nenopelnītu ne graša.

– Nē! Universitāšu pievilcība neslēpjas naudā. Tās naudu nicina. Tā ir karjeras virsotne. Ja esi tur nokļuvis, tevi uzrunā ar cieņu, ar tevi rēķinās visa pasaule. Tas viss man ir vajadzīgs, lai atjaunotu savu labo tēlu.

– Žozefīne, tu esi neiedomājama!

– Pagaidi, es vēl neesmu tiktāl tikusi! Man vēl divi vai trīs gadi ir smagi jāstrādā, lai beidzot varētu aizstāvēt disertāciju.

Un tad sekos visgrūtākais. Būs satraucoši aizstāvēt savu disertāciju žūrijas priekšā, kuras dalībnieku lielākā daļa ir īgni sieviešu nīdēji. Disertācija tiks sīki iztirzāta un jau pēc pirmās kļūdas noraidīta. Todien būs ieteicams uzvilkt plisētus svārkus, uzaut sandales, uzstiept vilnas zeķes un padusēs saaudzēt sīpolloku kušķiem līdzīgas spalvas.

Kā nopratusi, par ko viņa klusībā domā, Šērlija iesaucās:

– Žo, tu esi mazohiste!

– Zinu. Es nolēmu arī vairāk strādāt un iemācīties sevi aizstāvēt!

Pēc sarunas ar zvaigznēm mani burtiski pārpildījuši labi nodomi!

– Kaut kas no Piena Ceļa tev būs uzkritis uz pakauša! Un kā šajā pelēkās vielas juceklī tev sokas ar mīlas dzīvi?

Žozefīne nosarka.

– Kad esmu beigusi vākt materiālus saviem savārstījumiem un nolikusi Zoē gulēt…

– Tā jau es domāju – tu esi tik smalka kā cigarešu papīrs!

– Visa pasaule jau nevar lēkt gaisā no vīriešiem melnā!

– Trāpīji gan!

– Un kas tad ir noticis ar tavu vīrieti melnā?

– Es nekādi nespēju viņu aizmirst. Tas ir briesmīgi. Esmu nolēmusi ar viņu vairs nesatikties, mana sirds vairs viņu nevēlas, mans prāts viņu atraida, taču ikviena manas ādas pora kliedz pēc viņa. Žo, vai zini? Mīlestība dzimst sirdī, bet apmetas zem ādas. Un viņš ir palīdis man zem ādas. Slēpnī. Ak, Žo! Ja tu zinātu, cik ļoti man viņa pietrūkst…

Šērlija nodomāja: ikreiz, kad viņš man ieknieba ciskas iekšpusē, man palika zilums, es mīlēju šīs sāpes, ko glabāju kā viņa atstātās pēdas, kā pierādījumu par tiem mirkļiem, kurus nespēju pieņemt kā aizejošus, jo zināju, ka tiem vairs nekas nesekos, itin nekas, tikai mēģinājums tos mākslīgi atjaunot. Es domāju par viņu un skatījos uz šo zilumu, es to glāstīju, es to loloju, es tev to visu neesmu stāstījusi, mazā Žo…

– Un kā tev izdodas par viņu vairs nedomāt? – Žozefīne noprasīja.

– Es sakožu zobus… Esmu sākusi darboties organizācijā, kas cīnās ar lieko svaru. Dodos uz skolām un mācu bērniem pareizi ēst.

Mums draud briesmas kļūt par sabiedrību ar lieko svaru.

– Ne uz vienu no manām meitām tas neattiecas.

– Pats par sevi saprotams… tu viņām jau kopš bērnības esi gatavojusi līdzsvarotu uzturu. Starp citu, tava meita un mans dēls ir kļuvuši nešķirami.

– Hortenze un Gerijs? Tu gribi teikt, ka viņi ir iemīlējušies?

– Nezinu, taču viņi ļoti bieži satiekas.

– Vajadzēs apvaicāties, kad viņi atgriezīsies Parīzē.

– Es redzēju arī Filipu. Viņdien, Teita galerijā. Viņš nekustīgi stāvēja pie Rotko gleznas sarkanos un melnos toņos.

– Vai viņš bija viens? – noprasīja Žozefīne, pārsteigta, ka viņas sirds bija iepukstējusies straujāk.

– Ē… Nē. Viņš bija kopā ar kādu jaunu gaišmati. Filips iepazīstināja ar viņu kā ar gleznu eksperti, kura viņam palīdz iegādāties mākslas darbus. Viņš veido kolekciju. Kopš viņš vairs tik daudz nestrādā, viņam ir daudz brīva laika.

– Kādā ziņā viņa vēl ir eksperte?

– Nav ne jausmas.

– Ja tu nebūtu mana draudzene, tu man pateiktu, ka viņa ir …

– Itin nekas. Tev jābrauc uz Londonu, Žo. Filips ir pavedinošs, bagāts, izskatīgs, brīvs. Pagaidām viņš dzīvo kopā ar savu dēlu un ir ideāls laupījums izsalkušām vilku mātēm.

– Es nevaru, tu to labi zini.

– Irisa?

Žozefīne saknieba lūpas un neatbildēja.

– Zini, tas vīrietis melnā… Kad mēs satikāmies viesnīcā, kad viņš mani gaidīja numurā sestajā stāvā, izstiepies gultā… Es nespēju sagaidīt liftu. Es lēcu pār pakāpieniem, gandrīz izlauzu durvis un metos viņam virsū.

– Tu taču zini, ka mani tādi jūtu izvirdumi drīzāk nomoka.

Šērlija skaļi nopūtās.

– Varbūt tev vajadzētu kļūt citādai, Žo.

– Pārvērsties par amazoni? Es noveltos no zirga, tiklīdz tas laistos rikšos!

– Tu vienreiz noveltos un tad atkal uzrāptos seglos.

– Tu domā, ka es nekad neesmu bijusi iemīlējusies, pa īstam iemīlējusies?

– Es domāju, ka tu vēl daudz ko nezini, un tas ir vislabākais. Dzīve nekad nebeidz pārsteigt!

Žozefīne nodomāja: ja es par dzīvi zinātu vienīgi tik daudz, cik būtu iemācījusies, rakstot disertāciju, tad varbūt justos daudz brīvāk.

Viņas skatiens pārslīdēja virtuvei. Tā bija kārtīga un tīra kā laboratorija. Vajadzētu aiziet uz tirgu, nopirkt ķiploku un sīpolu virtenes, zaļos un sarkanos piparus, jaunos kartupeļus, grozus, no koka darinātus virtuves piederumus, lina dvieļus, salvetes, fotorāmīšus un kalendārus, lai noklātu savas dzīves sienas. Saruna ar Šērliju bija viņu nomierinājusi. Viņai radās vēlēšanās visur sakarināt lampiņu virtenes. Šērlija bija kas vairāk par labāko draudzeni. Viņai Žozefīne varēja izstāstīt visu, nebaidoties, ka viņas vārdiem varētu būt sekas vai tie varētu tikt izmantoti pret viņu pašu.

– Atgriezies ātrāk, – Žozefīne nočukstēja, nolikusi klausuli. – Man tevis pietrūkst.

Nākamajā rītā Žozefīne devās uz sava rajona policijas komisariātu. Pēc ilgas sēdēšanas gaitenī, kas oda pēc tīrīšanas līdzekļa ar ceriņu aromātu, viņa tika ievesta šaurā kabinetā bez logiem, ko apgaismoja iedzeltena griestu lampa, kas padarīja telpu līdzīgu akvārijam. Par uzbrukumu viņa pastāstīja kādai policijas virsniecei. Tā bija jauna sieviete ar brūniem zirgastē saņemtiem matiem, mīkstām lūpām un ērgļa degunu. Viņai bija gaiši zila blūze ar garām piedurknēm, tumši zila jaka un kreisās auss ļipiņā mazs zelta riņķītis. Uz galda bija nolikta plāksnīte ar viņas uzvārdu: Goluāza. Viņa lika Žo nosaukt savu vārdu, uzvārdu, adresi, iemeslu, kura dēļ viņa bija ieradusies policijā. Klausoties viņas platajā sejā nepakustējās ne muskulītis. Viņa izteica izbrīnu, ka Žozefīne tik ilgi nogaidījusi, lai ziņotu par uzbrukumu. Izskatījās, ka viņai tas šķiet aizdomīgi. Viņa piedāvāja Žozefīnei vērsties pie ārsta. Žozefīne atteicās. Policiste pieprasīja aprakstīt attiecīgo personu, lai varētu atzīmēt visas detaļas, kas palīdzētu izmeklēšanā. Žozefīne pieminēja gludās, tīrās zoles, runāšanu caur degunu un to, ka uzbrucējs neoda pēc sviedriem. Policijas virsniece savilka uzaci, pārsteigta par šādām detaļām, taču turpināja pierakstīt liecību. Viņa lūdza precizēt, vai vīrietis bija vēlējies Žozefīni aplaupīt vai izvarot. Viņa runāja mehāniski, bez jebkādām emocijām, un izklāstīja vienīgi faktus.

Žozefīnei gribējās raudāt.

Kurā brīdī šajā pasaulē varmācība bija kļuvusi par tik parastu lietu, ka neviens vairs nevēlējās atraut skatienu no tastatūras, lai izteiktu līdzjūtību? Viņa sev noprasīja, iznākusi ielas trokšņos un dienas gaismā.

Palikusi nekustīgi stāvam, Žozefīne noraudzījās uz automašīnām, kuras veidoja garu, nepacietīgu rindu. Ielu bija aizšķērsojusi kravas automašīna. Šoferis nesteidzīgi izcēla kartona kastes, nesa tās šurpu turpu, nemaz nesteidzās, apmierināti noskatījās uz aizsprostoto ielu. Kāda sieviete ar koši sarkani nokrāsotām lūpām pabāza galvu pa savas automašīnas logu un pārskaitusies uzkliedza:

– Nejēdzība! Nolādēts! Cik ilgi vēl! – Izspļāvusi cigareti, viņa ar abām plaukstām nospieda skaņas signālu.

Žozefīne skumji pasmaidīja un devās prom, aizspiedusi ausis, lai nedzirdētu protestu saucienu koncertu.

Hortenze pārkāpa pāri apģērbu kaudzei, kas bija samesta uz dzīvojamās istabas grīdas dzīvoklī, kurā viņa bija apmetusies kopā ar savu dzīvokļa biedreni, mazasinīgu, bālu francūzieti, kura apdzēsa cigaretes, kur pagadās, un bez jebkādas nožēlas izmētāja tās visās malās. Džinsi, stringi, zeķbikses, krekliņš, džemperis, jaka – viņa bija izģērbusies tepat uz vietas un visu nometusi.

Viņu sauca Agate, viņa mācījās vienā skolā ar Hortenzi, taču negrasījās ne strādāt, ne kārtot dzīvokli. Viņa pamodās līdz ar pulksteņa zvanu, bet palika gultā un gāja tikai uz nākamo lekciju. Trauku skapja saturs bija sakrauts izlietnē virtuves stūrī, netīrā veļa vairākas dienas mētājās nomesta pie dīvāna, televizors pastāvīgi bija ieslēgts, un tukšo pudeļu līķi klāja zemo stikla galdiņu starp sagraizītiem žurnāliem, sakaltušām picu garozām un veciem, sabrūnējušiem izsmēķiem, kas gāzās ārā no pelnu traukiem.

– Agate! – Hortenze iekliedzās.

Un, kad Agate pat negrasījās izlīst no palagiem un iznākt no istabas, Hortenze ļāva vaļu apsūdzībai par viņas nolaidību, uzsvērdama sacīto ar kājas spērieniem pa Agates istabas durvīm.

– Cik ilgi tas vēl turpināsies! Tu esi pretīga! Vari taisīt cūku kūti savā istabā, bet ne jau koplietošanas telpās! Es veselu stundu tīrīju vannas istabu, bet tagad tur viss ir piemētāts ar matu pinkuļiem, caurules ir aizsprostojušās, zobu pasta iztecējusi no tūbiņas, pie izlietnes nomests izlietots tampons, kāpēc to nevar pacelt? Tu te nedzīvo viena pati! Brīdinu tevi, es meklēšu citu dzīvokli! Tas vairs nav izturams!

Visļaunākais, Hortenze nodomāja, ka es nekur nevaru aiziet. Īres līgums ir noslēgts mūsu abu vārdā, īres nauda iemaksāta par diviem mēnešiem uz priekšu, un kur tad es varu aiziet? Viņa to labi zina, šī padauza, kura ir pārāk slinka, lai savāktu savus džinsus, un gorās gar degunu večiem, kuri siekalojas, skatīdamies, kā šūpojas viņas sēžamvieta.

Riebuma pārņemta, Hortenze nopētīja zemā galdiņa virsmu, aizgāja pēc atkritumu maisa un sāka savākt visu, kas mētājās uz un zem galda. Aizspiedusi degunu, viņa aizsēja maisu, izlika to kāpņu laukumiņā un paskatījās lejā. Varbūt viņa sāks domāt, ja būs spiesta izzvejot savus džinsus no mēsliem. Nevar jau zināt, Hortenze klusībā lādējās, varbūt viņa nopirks sev citus par to naudu, ko iedevis viņas siekalainais mafijas vecis, kurš viesistabā smēķēja cigāru, kamēr pati mazasinīgā vannas istabā lipināja mākslīgās skropstas. Visi šie tipi man uzdzen dusmas. Ja tā turpināsies, viņa beigs dzīvi Kairas bordelī.

– Vai tu mani dzirdi, draņķe?

Hortenze ieklausījās. Klusums.

Hortenze uzvilka gumijas cimdus, paņēma sūkli, Domestos, šo līdzekli, kurš bija izslavēts kā visu baciļu apkāvējs un visu traipu izdzēsējs, un ķērās pie dzīvokļa tīrīšanas. Pēc stundas vajadzēja atnākt Gerijam. Nevarēja būt ne runas par to, ka viņam vajadzētu spert kāju tādā cūku kūtī.

Vilnas paklāja garajās šķipsnās slēpās čipsu drupatas, lētas pildspalvas, matu kumšķi, izlietotas papīra salvetītes, konfekšu dražejas. Putekļu sūcējs nožagojās, taču nenorīstīdamies norija vienu no šķipsnām. Hortenze savilka apmierinātu seju; vismaz kaut kas darbojās. Kad man būs nauda, es tikšu pati pie sava dzīvokļa, viņa murmināja, sākdama atlipināt vecu košļājamo gumiju, kas bija ieķērusies paklāja šķipsnās. Kad man būs nauda, es nolīgšu sev apkopēju, kad man būs nauda…

Tev nav naudas, tāpēc aizveries un tīri, viņa klusi norūca.

Tā ir tava māte, kura maksā par dzīvokli, mācībām, gāzi, elektrību, apmaksā pašvaldības nodevu, tavas drēbes, telefona sarunas un sviestmaizi, ko pusdienās apēst parkā. Patiesībā tava māte maksā par visu. Londonā nekas nav par velti. Divas mārciņas kafejnīcā no rīta, desmit mārciņas par sviestmaizi pusdienās, tūkstoš divsimt mārciņu par dzīvokli ar divām guļamistabām un dzīvojamo istabu. Protams, labā rajonā. Notinghilā, Čelsijā un Kensingtonā. Vai nu Agatei deva naudu viņas vecāki, vai arī viņu uzturēja vecis kamieļvilnas mētelī. Hortenze tā neprata. Sajutusi tīrīšanas līdzekļa smaku, viņa saviebās. Es smirdu pēc Domestos. Tas izsūcas cauri cimdiem.

Pagriezusies pret Agates istabas durvīm, viņa vēlreiz pa tām iespēra.

– Es tev neesmu nekāda kalpone! Tev to vajadzēs iekalt sev paurī!

– Too bad! – otra atcirta. – Un par vēlu. Es esmu uzaugusi ar kalponēm, man mājās ir veselas divas, tāpēc aizveries, ubadze!

Hortenze apstulbusi skatījās uz aizvērtajām durvīm. Ubadze! Viņa uzdrošinās mani saukt par ubadzi!

Bet kāpēc tad viņa no visām pārējām toreiz izvēlējās tieši mani? Laikam biju piesaistījusi viņas uzmanību. Pie visa bija vainīga viņas āriene. Agate bija izskatījusies ļoti iespaidīgi. Augstprātīga, pārliecināta par sevi, uzspodrināta, uzkrāsota, Prada–Vuitton–Hermes. Viņa tēmēja uz skaistiem rajoniem un milzīgiem dzīvokļiem. Izlikās par piedzīvojušu, pārliecinātu meiteni. Viņa bija tieši noprasījusi: “Kur tu Parīzē dzīvo?”, lai noskaidrotu, vai ar Hortenzi vispār ir vērts pazīties. Hortenze bija atteikusi: “Pie Mueta,” otra bija izmetusi: “Labi, tu man derēsi.” It kā pasniegtu žēlsirdības dāvanu. Bingo, esmu noķērusi lielo zivi, Hortenze bija nodomājusi. Viņa bija sev sacījusi, ka varēs visur Agatei sekot, gūt labumu no viņas bagātības un sakariem. Vienīgais labums, ko viņa man ir devusi, ir iespēja iekļūt Cuckoo Club, nestāvot rindā. Un tas vēl esot izdevīgi! Cik es biju stulba! Es ļāvu sevi apmuļķot kā provinciāle ar divām uz muguras atmestām bizēm un priekšautu, kura ieradusies galvaspilsētā.

Gerijs bija apmeties milzīgā dzīvoklī pie Grīnparka, tieši aiz Bakingemas pils, taču viņš bija skaidri pateicis, ka nevēlas dalīties. “Simt piecdesmit kvadrātmetri, viss tev vienam pašam, tas nav godīgi,” Hortenze sašuta. “Varbūt, taču tā nu reiz ir. Man vajag klusumu, plašumu, es gribu lasīt, klausīties mūziku, domāt, nesteidzīgi, brīvi un mierīgi pastaigāt. Nevēlos, ka tu man uzmācies un, vai nu tīši vai netīši, Hortenze, tu tur iesakņosies. – Bet es saraušos pavisam maziņa, es nenākšu ārā no savas istabas! – Nē, Gerijs noteica. Nemaz neuzstāj, citādi sāksi līdzināties tām meitenēm, kuras man riebjas, tām, kuras gaužas un uzmācas.

Hortenze uzreiz bija aprāvusies. Viņa nekādā gadījumā nedrīkstēja līdzināties kādai citai, viņa bija neatkārtojama un smagi strādāja, lai tiktu pie visa pārējā. Viņa nekādā gadījumā nedrīkstēja arī zaudēt Gerija draudzību. Šis puisis bija viens no sava vecuma iekārojamākajiem vecpuišiem visā Londonā. Viņa dzīslās plūda karaliskas asinis, to nezināja neviens, izņemot viņu, Hortenzi. Viņa bija slepus noklausījusies, kā viņas māte par to runā ar Šērliju. Tralalā, tralalā, to make a long story short, Gerijs bija karalienes mazdēls. Viņa vecmāmiņa dzīvoja Bakingemas pilī. Viņa priekšā bija atvērtas visas durvis. Viņš saņēma ielūgumus uz svinībām, pasākumu un izstāžu atklāšanu, lietišķām brokastīm, pusdienām, vakariņām. Kartona kartītes krājās uz galdiņa viņa priekšnamā. Viņš tās nevērīgi izmētāja. Gerijs vienmēr nēsāja vienu un to pašu melno džemperi ar augsto apkakli, bezveidīgu jaku, vienas un tās pašas bikses, kuras apkaunojoši krokojās. Viņš zobojās par savu ārieni. Zobojās par saviem melnajiem matiem, lielajām, zaļajām acīm, visiem tiem sīkumiem, kas Hortenzei likās tik svarīgi. Viņam ļoti nepatika rādīties sabiedrībā. Hortenze bija lūgusies, lai Gerijs pieņem ielūgumus un paķer viņu sev līdzi.

– Man ir vajadzīgi sakari, Gerij, bez sakariem es būšu tukša vieta, bet tu pazīsti visu Londonu.

– Tu kļūdies, briesmīgi kļūdies! Visus pazīst mana māte, nevis es. Man pašam ir sevi jāpierāda, un tu zini, ka man nav nekādas vēlēšanās sevi pierādīt. Man ir divdesmit deviņi gadi, es esmu tāds, kāds esmu, izlikties labākam ir lieks darbs. Es dzīvoju, kā pats vēlos, un man tas ļoti patīk. Un tev neizdosies mani padarīt citādu, sorry!

– Bet tu taču vari kaut kur aiziet un paņemt mani līdzi! – Hortenze piecirta kāju, aizkaitināta par šādu attieksmi. – Tev tas neko nemaksā, bet man dos milzu labumu. Neesi egoists. Padomā par mani!

– No way.

Gerijs palika pie sava. Hortenze rājās un mēģināja vēlreiz, viņš nelikās ne zinis un atkal uzlika austiņas uz ausīm. Viņš vēlējās būt mūziķis, dzejnieks vai filozofs. Apguva klavierspēli, filozofiju, dramaturģiju, literatūru. Skatījās vecas filmas un ēda bioloģiski audzētu kartupeļu čipsus, pierakstīja savas domas rūtiņu burtnīcās un mācījās atdarināt vāveru straujo uzvedību Haidparkā. Reiz viņš bija ielēcis viesistabā, turēdams rokas pievilktas pie krūtīm un atiezis zobus.

– Gerij! Tu izskaties muļķīgi!

– Esmu brīnišķīga vāvere! Vāveru karalis ar mirdzošu spalvu!

Viņš tēloja vāveri, deklamēja Oskara Vailda vai Šatobriāna tekstus, runāja dialogus no filmām “Seja ar rētu” un “Paradīzes bērni”. “Ja bagātie dabūs visu, ko vēlas, kas tad paliks nabagajiem?” Viņš atgāzās Džordžam V reiz piederējušā krēslā un nodevās pārdomām par šī teikuma skaistumu, atspiedis zodu plaukstā.

Hortenzei nācās atzīt, ka Gerijs bija valdzinošs, ģeniāls, oriģināls. Viņš neatzina patērētāju sabiedrību. Pacieta mobilo telefonu, taču nelikās ne zinis par citām modernām ierīcēm. Pirkdams sev apģērbus, viņš tos ņēma pa vienam arī tad, ja krekliem bija reklāmas akcija un par viena cenu varēja dabūt divus.

– Paņem taču arī otro, tas ir par velti! – Hortenze uzstāja.

– Man ir tikai viens ķermenis, Hortenze!

Turklāt, viņa turpināja prātot, paostījusi savus gumijas cimdus, Gerijs bija skaists. Gara auguma, izskatīgs, bagāts, no labas ģimenes, viņam vienam piederēja simt piecdesmit kvadrātmetru liels dzīvoklis pie Grīnparka. Tā visa dēļ viņam nemaz nebija jācenšas. Cik netaisnīgi.

Hortenze pārlaida putekļu sūcēju pār vecā ādas atzveltnes krēsla roku balstu un prātoja tālāk: protams, ir jau arī citi, kuri skrien man pakaļ, taču viņi ir neglīti. Vai maza auguma. Nevaru ciest maza auguma vīriešus. Neviens nav tik ļauns, tik indīgs, tik ļaunatminīgs kā viņi. Maza auguma vīrietis ir nejauks. Viņš nespēj piedot pasaulei savu mazo augumu. Lai gan Gerijs ir flegmatisks un vieglprātīgs, viņš tomēr ir brīnišķīgs. Viņš neraizējas par drūmo realitāti. Viņš ir brīvs. Tas ir viens no iemesliem, kuru dēļ man tik ļoti patīk nauda; tā ļauj aizmirst par realitāti.

Kad man būs nauda, arī es varēšu aizmirst par realitāti.

Ar putekļu sūcēju rokā viņa noliecās un apjuka. Starp paklāja plūksnām vīdēja kukaiņi. Īsta prusaku kolonija. Hortenze pašķīra paklāja plūksnas, uzspieda kukaiņiem putekļu sūcēja caurules galu un iztēlojās to briesmīgo nāvi. Labi vien ir! Un pēc tam es pielaidīšu maisam uguni, lai pārliecinātos, ka tie ir nobeigušies. Viņa iztēlojās, kā kukaiņi liesmās nosprakšķ, kā to kājas izliecas, čaula izcepas, kā tie nespēj paelpot. Iedomājusies par to, viņa pasmaidīja un ar baudu turpināja tīrīt. Es labprāt sabāztu šos prusakus Agatei rīklē. Vai arī lēni nožņaugtu viņu ar pašas pamestajām zeķbiksēm. Viņa smaktu, viņai izkārtos mēle, ķēmīga un pārmērīgi milzīga, viņas seja kļūtu violeta, viņa locītos un lūgtos…

– Mana mīļā Hortenze, – Gerijs bija sacījis kādu dienu, kad abi gāja pa Oksfordstrītu, – tev vajadzētu aiziet pie psihoanalītiķa, tu esi briesmone.

– Tāpēc, ka saku to, ko domāju?

– Tāpēc, ka tu uzdrošinies domāt to, ko domā!

– Par to nevar būt ne runas, tad es zaudēšu savu radošumu. Es nevēlos kļūt normāla, es gribu būt tik nervoza un ģeniāla kā Šaneles jaunkundze! Tu domā, ka viņa gāja pie psihoanalītiķa?

– Es par to neko nezinu, taču varu painteresēties.

– Man ir trūkumi, es to zinu, es tos saprotu un sev piedodu. Tā ir tikai tāda īpašība, vairāk nekas. Tas, kurš sev nemelo, zina atbildes uz visiem jautājumiem. Tie, kuri stāsta sev pasaciņas, ir tie, kuriem vajadzētu iet pie psihoanalītiķa, bet es sevi pieņemu. Es sevi mīlu. Es uzskatu, ka esmu brīnišķīga meitene, skaista, gudra, apdāvināta. Nav jēgas censties, lai izpatiktu citiem.

– Kā jau teicu – tu esi briesmone.

– Es tev kaut ko pateikšu, Gerij, es tik bieži esmu redzējusi, kā mana māte tiek apvesta ap stūri, ka nozvērējos apvest ap stūri visu pasauli, pirms vēl tā būs paguvusi pieskarties kaut matiņam uz manas galvas.

– Tava māte ir svētā, kura nav pelnījusi tādu meitu kā tu.

– Svētā, kura ar savu labumu un labsirdību uzdzen man zosādu! Viņa man ir kalpojusi par psihoanalītiķi, tikai apgrieztā veidā: viņa ir radījusi visas manas neirozes. Esmu viņai pateicīga par kaut ko citu: par to, ka esmu kļuvusi tāda, kas citādi domā, citādi lemj un atbrīvojas no visām labajām jūtām, lai varētu gūt panākumus.

– Kādus panākumus, Hortenze?

– Pirmkārt, netērēt laiku, būt brīvai, būt pārākai par citiem un tikt pie naudas. Kā Šaneles jaunkundze, es tev saku. Kad gūšu panākumus, kļūšu cilvēcīgāka. Tad sameklēšu sev kādu vaļasprieku, kādu burvīgu nodarbošanos.

– Tad jau būs par vēlu. Tu būsi palikusi viena, bez draugiem.

– Tev jau viegli tā runāt. Tu esi dzimis ar sudraba karotīti mutē. Toties man ir jāairē, jāairē, jāairē…

– Tev nu gan nav tik tulznainas rokas kā airētājai!

– Tulznas man ir dvēselē.

– Vai tad tev vispār ir dvēsele?

Hortenze jutās nāvīgi aizvainota. Protams, ka man ir dvēsele. Es tikai neko neizrādu, tas arī viss. Kad Zoē bija piezvanījusi, lai paziņotu, ka tēvs ir atsūtījis pastkartīti, Hortenze bija sajutusi vieglu dūrienu sirdī. Un kad Zoē klusā, trīcošā balsī bija vaicājusi: vai nākamajā reizē, kad atbraukšu uz Londonu, saki, vai es drīkstēšu gulēt kopā ar tevi, Hortenze bija atteikusi: jā, protams. Tas taču noteikti nozīmēja, ka viņai bija dvēsele, vai ne?

Emocijas bija veltīga laika izšķiešana. Raudāšanai nebija nekādas jēgas. Mūsdienās visa pasaule raudāja pie televizora gan par šo, gan par to. Pretīgi. Tā radās pabalstu saņēmēju, bezdarbnieku, aizkaitināto paaudzes. Tieši tāpēc tādas valstis kā Francija un arī visa pasaule stenēja un tēloja upurus. Tas Hortenzei izraisīja šausmas. Ar Geriju varēja sarunāties. Kopā ar viņu Hortenzei nevajadzēja tēlot Sarkanā Krusta filiāli. Gerijs bieži nebija ar Hortenzi vienisprātis, tomēr viņu uzklausīja un atbildēja.

Hortenze pārlaida skatienu viesistabai. Nevainojama kārtība, patīkama tīrības smarža. Nu Gerijs varēja ienākt, nepaslīdot uz stringiem vai augļu mizām.

Hortenze paskatījās spogulī – arī nevainojama.

Viņa izstiepa garās kājas, apmierināti tās nopētīja, paņēma pēdējo Harper’s Bazaar numuru. “100 skaistuma viltības, ar ko lepojas zvaigznes, profesionāļi, draudzenes.” Hortenze tās ātri pārskatīja, secināja, ka tur nav nekā jauna, ķērās pie nākamā raksta: “Džinsi, jā, bet kuri?” Viņa nožāvājās. Par šo tematu viņa lasīja jau trīssimto reizi. Modes redaktorēm vajadzētu izskalot smadzenes. Reiz kāds intervēs viņu pašu. Kādu dienu viņa radīs pati savu zīmolu. Pagājušajā svētdienā Hortenze Kemdenas krāmu tirgū bija nopirkusi Karla Lāgerfelda džinsus. Vienīgajā reizē, kad pārdevējs bija varējis pierādīt, ka tie ir īsti. Gandrīz jauni, viņš bija lielījies, tieši tas modelis, kuram dod priekšroku Linda Evandželista. Turpmāk tie būs mani, Hortenze bija paziņojusi un nosaukusi divreiz mazāku cenu. Aiztaupi savus glaimus tiem pusprātiņiem, uz kuriem tie atstāj iespaidu, ar mani tas neies cauri! Džinsus, protams, vajadzēja pielāgot, pārvērst par kaut ko ievērojamu: viņa tos papildināja ar getrām, jaku, platu, pītu jostu.

Tieši šajā brīdī no savas istabas iznāca Agate, turēdama rokā pudeli Marie Brizard un dzerdama tāpat no kakliņa. Viņa kustējās kā mēnessērdzīgā, pagriezās, atkrita uz dīvāna, pameklēja drēbes, izberzēja acis un, lai pamostos, iedzēra vēl vienu malku alkohola. Viņa pat nebija pacentusies notīrīt kosmētiku, un uz bālajiem vaigiem bija izsmērējusies skropstu tuša.

– Oho! Kas tad nu? Vai tu esi izskalojusi dzīvokli ar šļūteni?

– Labāk nerunāsim par šo tematu, jo citādi es tevi nositīšu.

– Es vēlētos zināt, kur tu esi likusi manas mantas.

– Tu runā par to lupatu kaudzi uz grīdas?

Gaišmatainā badmira pamāja ar galvu.

– Atkritumu maisā. Kāpņu laukumiņā. Kopā ar vecajiem izsmēķiem, paklāja kušķiem un picas paliekām.

Badmira iekliedzās:

– Ko tu izdarīji?

– Un es turpināšu tā darīt, kamēr tu nesāksi ieviest kārtību.

– Tie bija mani mīļākie džinsi! Tie bija dārgi, maksāja divsimt trīsdesmit deviņas pounds!

– Un kur tu ņēmi to naudu, kārnā desa?

– Es tev aizliedzu ar mani tā runāt!

– Es saku to, ko domāju, un tas vēl nav viss. Tu mani iedvesmo uz nepieklājīgiem apzīmējumiem, kurus man liedz izmantot mana labā audzināšana.

– Tu man par tiem samaksāsi! Es tev kaklā uzlaidīšu Karlosu, gan tu vēl redzēsi!

– Tavu trako melno? Piedod, taču viņš man sniedzas līdz zodam un arī tikai tad, ja uzkāpj uz krēsla!

– Smejies vien, smejies… Drīz tu vairs nesmiesies, kad viņš tev ar knaiblēm saplosīs krūtis!

– Ak Dievs, man bail! Es drebu no šausmām.

Agate ar pudeli rokās aizgrīļojās uz durvju pusi, lai atgūtos. Uz sliekšņa stāvēja Gerijs, gatavodamies nospiest zvana pogu. Viņš ienāca, paskatījās apkārt, paņēma Harper’s Bazaar un iebāza kabatā.

– Tu tagad esi sācis lasīt meiču žurnālus? – Hortenze iesaucās.

– Es izkopju savu sievišķo pusi…

Hortenze uzmeta vēl pēdējo skatienu savai netīrīgajai dzīvokļa biedrenei, kura vilka ārā džinsus no atkritumu maisa un klaigāja par to šausmīgajiem bojājumiem.

– Gan tu vēl redzēsi, tev būs nepatikšanas, – Agate izgrūda, paķērusi maisu.

Uz kāpnēm viņi sastapa slaveno Karlosu. Metrs piecdesmit astoņi, sešdesmit divi kilogrami, mati nokrāsoti kraukļa melni, ādu izvagojušas vecas pēdas. Viņš vērīgi nopētīja abus jauniešus.

– Kas tas tāds? Vai viņam vajag manu fotogrāfiju? – Gerijs noprasīja, pagriezies atpakaļ.

Abi vīrieši ieurbās viens otrā ar skatienu.

Hortenze satvēra Geriju aiz rokas un aizvilka prom.

– Liecies mierā! Tas ir viens no tiem siekalainajiem, kuri te grozās.

– Vai jūs vēl esat sastrīdējušās?

Hortenze apstājās, pagriezās pret Geriju, savilka ļoti pazemīgu, ļoti aizkustinošu seju, kāda vien bija rodama viņas repertuārā, un pieglaimīgi iesāka:

– Saki, vai tad tu negribi, lai es nā…

– Nē! Hortenze! Par to nevar būt ne runas! Tu ar savu istabas biedreni salīgsi mieru, bet es mierīgi dzīvošu viens pats!

– Viņa man draudēja saplosīt krūtis ar knaiblēm.

– Izskatās, ka tu esi uzrāvusies uz kādas, kura ir vēl sīkstāka par tevi. Tas noteikti bija interesants mačs! Vai tu man rezervēsi vietu pirmajā rindā?

– Ar grauzdētu kukurūzu vai bez?

Gerijs iesmējās. Šī meitene patiešām bija asprātīga. Viņa nemēdza padoties vai nolaist rokas. Viņš gandrīz pateica: aiziet, piekrītu, nāc dzīvot pie manis, taču novaldījās.

– Ar grauzdētu kukurūzu, taču saldu. Un vēl ar cukuru pa virsu!

Visapkārt mētājās drēbes, ko viņi bija norāvuši, steigdamies ātrāk iekrist milzīgajā gultā, kas aizņēma visu istabas vidu. Uz aizkariem bija iespiestas sarkanas sirdis, grīdu klāja sārts akrila paklājs, bet virs gultas kā viduslaiku baldahīns bija uzkarināts caurspīdīgs audums. Kur es esmu? Filips Dipēns sev vaicāja, pārlaidis skatienu istabai. Brūns plīša lācis, kuram trūka vienas stikla acs, un šis zaudējums viņam piešķīra neviltota izmisuma pilnu izskatu, neskaitāmi izšūti spilventiņi ar uzrakstiem WON’T YOU BE MY SWEETHEART? I’M SO LONELY, pastkartītes ar kaķēniem akrobātu pozās, plakāts ar slikto zēnu Robiju Viljamsu, kurš rāda mēli, vēdeklī izkārtotas fotogrāfijas ar meitenēm, kuras jautri smejas un met skūpstus.

Ak Dievs! Cik viņai gadu? Iepriekšējā vakarā krodziņā Filipam bija šķitis, ka divdesmit astoņi vai trīsdesmit. Tagad, skatoties uz sienām, viņš par to vairs nebija tik pārliecināts. Filips vairs īsti neatcerējās, kā bija te nokļuvis. Prātā atausa aprautas sarunu frāzes. Vienmēr viens un tas pats. Krodziņā viņš bija uzrunājis kādu meiteni.

– Can I buy you a beer?

– Sure.

Viņi bija izdzēruši vienu, divus, trīs, vispirms pie bāra, piegrūzdami viens otram ar elkoni un paskatīdamies uz televizora ekrānu, kurā rādīja futbola spēli. Līdzjutēji klaigāja un ar kausiem dauzīja pa bāra leti. Viņi bija ģērbušies savas komandas sporta krekliņos un pēc katras spīdošās piespēles iegrūda cits citam dunku ribās. Bārmenis baltā kreklā rosījās aiz letes un izkliedza pavēles otram, kura rokas, šķiet, bija kā pieaugušas pie kafijas automāta.

Viņai bija ļoti smalki, gaiši mati, bāla āda, sarkanas lūpas, no kurām uz viņas glāzes palika asiņainiem skūpstiem līdzīgas pēdas. Viņa dzēra alu. Smēķēja cigaretes citu pēc citas. Kādā žurnālā Filips bija lasījis satraucošu rakstu par to, kā aizvien vairāk grūtnieču sāk smēķēt, lai bērns piedzimtu pārāk mazs un neizdzīvotu. Viņš bija paskatījies uz meitenes vēderu: plakans, pavisam plakans. Viņa nebija stāvoklī.

Tad viņa bija pačukstējusi:

– Fancy a shag?

– Sure. My place or your place?

Filips nolēma labāk iet pie meitenes. Viņa mājās atradās Aleksandrs un Enija, auklīte.

Es pavadu laiku, pamozdamies nepazīstamās istabās līdzās svešiem cilvēkiem. Es jūtos kā locis, kurš ik vakaru maina viesnīcu un partneri. Ja tā turpināsies, es drīz atgriezīšos bērna prātā, kopā ar Aleksandru sākšu skatīties Bob l’Eponge un mācīšos no galvas Karlo le Kalamara dialogus.

Filipam uznāca vēlēšanās doties mājup, lai redzētu, kā viņa dēls guļ. Aleksandrs sāka pārvērsties, kļuva apņēmīgāks. Viņš ļoti ātri bija iejuties angļu dzīves veidā. Dzēra pienu, ēda kēksiņus, iemācījās droši pāriet pāri ielai, viens pats brauca ar metro vai autobusu. Viņš mācījās franču licejā, taču bija kļuvis par īstu, mazu angli. Dažu mēnešu laikā. Filips bija uzstājis, ka Aleksandram mājās jārunā franciski, lai viņš neaizmirstu savu dzimto valodu. Filips bija nolīdzis franču auklīti. Enija bija no Bretaņas. Drukna četrdesmitgadniece. Izskatījās, ka Aleksandrs ar viņu labi saprotas. Viņš kopā ar tēvu gāja uz muzejiem, uzdeva jautājumus, ja kaut ko nesaprata, un interesējās: ja kāds kaut ko sāk darīt agrāk par citiem, vai tas ir labi vai neglīti? Kad Pikaso sāka savdabīgi gleznot, visiem tas šķita neglīti. Taču tagad šos darbus uzskata par skaistiem… tātad? Citreiz Aleksandra jautājumi kļuva daudz filozofiskāki: vai ir jāmīl, lai dzīvotu, vai jādzīvo, lai mīlētu? Vai ornitoloģiski: pingvīni, tēti, vai viņi var saslimt ar AIDS vai ne?

Vienīgais temats, par kuru viņi nekad nerunāja, bija Aleksandra māte. Kad abi devās apciemot Irisu, slimnīcas palātā, Aleksandrs sēdēja uz krēsla, salicis rokas uz ceļiem, un skatījās tukšumā. Vienu vienīgu reizi Filips bija abus atstājis divatā, domādams, ka viņa klātbūtne traucē abiem parunāties.

Mašīnā, braucot mājās, Aleksandrs bija paziņojis: “Vairs nekad neatstāj mani vienatnē ar mammu, tēt. Man no viņas ir bail. Patiešām bail. Viņa ir tur, taču it kā nemaz nav, viņas acis ir tukšas.” Un tad, aizsprādzējis drošības jostu, viņš mācīta ārsta tonī bija piebildis: “Viņa ir ļoti vāja, vai tev tā nešķiet?”

Filips veltīja dēlam visu savu laiku un negrasījās no viņa atteikties. Viņš bija saglabājis savu advokāta kantora vadītāja amatu Parīzē, taču tur viņam bija tikai novērotāja loma. Viņš saņēma iespaidīga lieluma dividendes, taču atteicās uzņemties jebkādas citas saistības un negrasījās pildīt garlaicīgos ikdienas darbus. Viņš ieradās, lai strādātu ar sarežģītām lietām, bet dzinējsuņa darbu, kas viņam nepatika, nodeva citiem. Gan kādu dienu viņš atgūs vēlmi cīnīties un strādāt.

Pagaidām Filipam nebija nekādu īpašu vēlmju. Viņš jutās kā nepārejošas kaites piemeklēts. Viņš aizvien vairāk un vairāk atsvešinājās no Irisas. Filips soli pa solim no viņas atvirzījās, atkāpās, samierinājās ar domu, ka vairs nedzīvo kopā ar viņu. Pēc Irisas un Gabora Mināra tikšanās Ņujorkas viesnīcā Waldorf Astoria, viņš jutās it kā būtu sadurts ar nazi un dūriena brūce tagad aizlīmēta ar plāksteri. Sāpīgi, taču dzīvot varēja. Filips bija redzējis, kā sieva viņa acu priekšā metas ap kaklu citam, it kā viņš vairs neeksistētu. Tas bija viņu sāpinājis, un tai pašā laikā viņš bija sajuties brīvs. Mīlestību, ko Filips daudzus gadus bija jutis pret Irisu, bija aizstājušas kādas citas jūtas – nicinājuma un žēluma apvienojums. Es esmu mīlējis tēlu, ļoti skaistu tēlu, taču tas ir palīdzējis radīt arī priekšstatu par mani pašu. Veiksmīgs vīrietis, nodrošināts, augstprātīgs, pārliecināts. Vīrietis, kurš spēj ātri izvirzīties, ātri gūt panākumus. Vīrietis, kurš atrodas tukšumā.

Zem plākstera bija izveidojies cits vīrietis, brīvs no izlikšanās, mākslotības, augstākajām aprindām. Cilvēks, kurš mācījās visu saprast un dažbrīd apmulsa. Kāda bija Žozefīnes loma šī vīrieša izveidošanā, Filips sev jautāja. Viņa noteikti bija kaut ko ietekmējusi, rīkodamās ierasti diskrēti un neuzmācīgi, Filips par to bija pārliecināts. Žozefīne bija kā maiga migla, kas ieskauj, radot vēlēšanos atraisīt tās plīvurus. Filips atcerējās viņu pirmo slepeno skūpstu viņa Parīzes birojā. Viņš bija satvēris Žozefīni aiz plaukstas locītavas, pievilcis viņu sev klāt un…

Filips bija nolēmis apmesties Londonā. Atteikties no saviem parīzieša ieradumiem, lai iedzīvotos svešā pilsētā. Viņš bija atradis draugus, drīzāk paziņas, iestājies kādā klubā. Filipa vecāki dzīvoja turpat netālu. Līdz Parīzei nebija jābrauc ilgāk par trim stundām. Viņš bieži apciemoja vecākus un veda Aleksandru ciemos pie Irisas. Žozefīnei viņš nekad nezvanīja. Vēl nebija pienācis īstais brīdis, lai to darītu. Šis ir dīvains laiks. Man tas jāpārdzīvo. Esmu cerību pilns. Līdz savai pēdējai stundiņai. Es vairs neko nezinu. Man viss jāapgūst no jauna.

Filips atbrīvoja roku un piecēlās. Sameklēja pulksteni, ko bija nolicis uz paklāja. Pusastoņi. Vajadzēja doties prom.

Kā viņu īsti sauca? Debija, Dotija, Dollija, Deizija?

Filips uzvilka apakšbikses, kreklu, jau sagatavojās iekāpt biksēs, kad meitene pagriezās, samirkšķināja acis un pacēla rokas, lai aizsegtos no gaismas.

– Cik pulkstenis?

– Seši.

– Tad taču ir vēl nakts vidus!

Viņš sajuta meitenes elpā alus smaku un atrāvās.

– Man jāiet prom, es… ē… man ir bērns, kurš mani gaida, un…

– Un sieva?

– Ē… jā.

Viņa aizgriezās un aizspieda ausis.

– Debij…

– Dotij.

– Dotij… Nevajag bēdāties.

– Es nebēdājos.

– Bēdājies gan. Pēc tavas balss var dzirdēt, ka esi bēdīga.

– Tik un tā ne…

– Man patiešām jāiet.

– Vai tu pret visām sievietēm tā izturies, Edij?

– Filip.

– Vai tā tu viņas pievilini ar pieciem aliem, skūpstiem, un tad – uz redzēšanos, ne paldies nepasakot?

– Varētu teikt, ka šobrīd es neizturos pārāk izsmalcināti, tev taisnība. Taču es patiešām nevēlos tevi sāpināt.

– Tas nav pareizi.

– Debij, zini…

– Dotij!

– Viss notika saskaņā ar mūsu abu vēlēšanos, es tevi neesmu izvarojis.

– Nekavējies. Ej vien prom slepus kā tāds zaglis. Tas ir netaisnīgi pret to, kuram jāpaliek vienam.

– Man patiešām jāiet.

– Kā tu vari zināt, ko es pēc tā visa par sevi domāšu? Varbūt es pat vēl rītdien nejutīšos labi!

Meitene bija uzgriezusi Filipam muguru un runāja, iespiedusi seju spilvenā.

– Vai varu tev kaut ko piedāvāt? Tev vajag naudu, padomus, kādu, kurš uzklausa?

– Vācies ellē, sūdabrāli! Es neesmu ne padauza, ne ubadze! Es strādāju par grāmatvedi Harvey & Fridley.

– Skaidrs. Man nevajadzēja sākt.

– Ko sākt? – izmeta meitene, kuras vārdu viņš atkal bija pamanījies aizmirst. – Mēģināt būt cilvēcīgam divarpus minūtes? Tev tas neizdevās.

– Paklausies, ē…

– Dotija.

– Nevajag taisīt drāmu no tā, ka mēs vienu nakti esam dalījuši taksometru un gultu. Tā nav pirmā reize, kad tu krodziņā pievāc kādu vīrieti…

– BET MAN ŠODIEN IR DZIMŠANAS DIENA! UN ES KĀRTĒJO REIZI PALIKŠU VIENA!

Filips mēģināja saņemt viņu aiz rokas. Meitene viņu atgrūda. Viņš piespieda meiteni sev klāt. Viņa pretojās, cik spēja.

– Daudz laimes dzimšanas dienā, – Filips čukstus sacīja.

– Dotij. Daudz laimes dzimšanas dienā, Dotij.

– Daudz laimes dzimšanas dienā, Dotij.

Filips jau grasījās pavaicāt, cik viņai gadu, taču nobijās no atbildes. Nebilzdams ne vārda, viņš brīdi pašūpoja Dotiju rokās. Meitene ļāva Filipam piekļaut viņu sev klāt.

– Es atvainojos, – Filips sacīja, – dzirdi? Es patiešām atvainojos.

Meitene pagriezās un šaubīdamās ielūkojās Filipam sejā. Viņš izskatījās patiess. Un skumjš. Viņa paraustīja plecus un atbrīvojās. Filips noglāstīja meitenei galvu.

– Man slāpst, – viņš sacīja. – Tev ne? Vakar mazliet par daudz iedzēru…

Meitene neatbildēja. Viņa ar skatienu urbās aizkaru sarkanajās sirsniņās. Filips nozuda virtuvē. Atgriezās ar maizes šķēli, kas bija apziesta ar marmelādi. Mīkstumā viņš bija iespraudis četrus sērkociņus. Aizdedzinājis tos citu pēc cita, viņš iesāka:

– Happy birthday…

– Dotij, – viņa nomurmināja. Sērkociņiem stingi pievērstajās acīs mirdzēja asaras.

– Happy birthday, happy birthday, sweet Dottie, happy birthday to you…

Viņa nopūtās, Filips noņēma Cartier pulksteni, ko Irisa viņam bija uzdāvinājusi Ziemassvētkos, aplika Dotijai ap plaukstas locītavu, un viņa pārsteigta ļāva Filipam rīkoties.

– Tas nu patiešām ir kaut kas jauns.

Neprasīt viņas telefona numuru. Neteikt “es tev piezvanīšu”, lai atgrieztos. Tas bija gļēvi. Filips nekad nemēdza atgriezties. Meitenei bija taisnība: cerība ir nāvējoša inde. Viņš to labi zināja, viņš, kurš nepārstāja cerēt.

Filips paņēma jaku, šalli. Meitene klusēdama noskatījās, kā viņš aiziet.

Filips aizcirta durvis un attapās uz ielas. Samiedza acis un paskatījās debesīs. Vai šīs pašas pelēkās debesis sniedzas līdz Parīzei? Viņa šajā stundā noteikti vēl guļ. Vai viņa ir saņēmusi manu balto kamēliju? Vai viņa to ir nolikusi uz sava balkona?

Filips nekad neko nemēdza tik vienkārši aizmirst. Kādu dienu viņš pārstās par viņu domāt, tomēr mokoši apzināsies, ka viņas nav līdzās. Viņam pietiks ar tīro nieku. Ar pelēku mākoni, ar baltu kamēliju.

Ar troksni nobremzēja kravas auto. Sāka līt lietus. Gaisā palika karājamies viegla migla. Filips uzslēja apkakli un nolēma atgriezties kājām.

Blēzs Paskāls reiz rakstīja: “Ir kaislības, kas ierobežo dvēseli un padara to stingu, un ir tādas, kuras dvēseli padara diženu un liek tai pārkāpt visas robežas.” Pēc tam, kad Marsels Grobzs bija pametis Anrieti Grobzu un aizgājis pie savas sekretāres Žoziannas Lambēras, Anrieti bija pārņēmusi viena vienīga dvēseli smacējoša kaislība: atriebības kāre. Nu viņa spēja domāt tikai par to, kā simtkārtīgi atmaksāt Marselam par viņas pārciesto pazemojumu. Anrietei gribējās kādu dienu viņam pateikt: tu esi atņēmis man stāvokli sabiedrībā, tu esi man laupījis visas ērtības, tu esi apgānījis manu svētnīcu, es tevi sodīšu, Marsel, es tevi izvazāšu pa dubļiem, tevi un tavu palaistuvi. Jūs vēl sāpēs izraudāsiet acis, un jūsu dārgais dēls izaugs par skrandaini, pieviļot visas cerības, ko esat uz viņu likuši, bet es tikmēr dejošu uz naudas kaudzes un iznīcināšu jūs ar savu nicinājumu.

Anrietei gribējās ievainot Marselu Grobzu, iezīmēt viņu ar nokaitētu dzelzi kā preci, kura kādreiz viņai piederējusi un tikusi atņemta. Viņš ir uzdrošinājies, Anrietei trūka elpas, viņš ir uzdrošinājies! Viņš ir atņēmis man visas tiesības un privilēģijas, iespēju baudīt dzīvi, uz kuru viņa bija paļāvusies, izejot par sievu pie šī pretīgā cūkas, kuru pievilcīgu darīja vienīgi viņa krietnā bagātība. Marsels bija veikli licis lietā viltību, uzveicot Anrieti, kura reiz bija pārliecināta, ka, bēgot no nabadzības, ar laulību palīdzību tiks nodrošināta līdz mūža beigām. Marsels bija nozadzis viņai savu zeltu. Savu lielo zelta kaudzi, ko Anriete bija uzmanījusi kā raižpilna māte.

Anriete jau bija aizmirsusi Marsela labestību un dāsnumu, to elli, kādā pati bija likusi viņam dzīvot, izturēdamās pret viņu kā pret nelaimīgu traucēkli, kurš nav cienīgs elpot un sēdēt pie galda. Viņa bija aizmirsusi, kā, pūloties Marselu pazemot, bija spiedusi viņu pie galda izmantot trīs dakšiņas, nēsāt pārāk šauras bikses, runāt pārāk neiespējami pareizi. Viņa bija aizmirsusi, kā bija patriekusi Marselu no laulības gultas, izdzinusi uz šķūni, kurā pietika vietas tikai gultai un naktsgaldiņam, tomēr viņai nebija izdevies Marselu aizkavēt:

šim nožēlojamajam bija pieticis nekaunības sadumpoties un aizbēgt ar visu savu naudu.

Visa Anrietes būtība kliedza pēc atriebības. Viņa klimta pa savu tukšo dzīvokli, kurā vairs nebija milzīgo ziedu pušķu, ko reiz bija piegādājusi dārga floriste, vairs nebija pavāra, kurš varētu piedāvāt ēdienkarti, veļas mazgātājas, kura gādātu par Anrietes garderobi, kalpones, kurai likt atnest brokastis gultā, šofera, kurš viņu varētu vizināt pa Parīzi, ikdienas gājienu pie modistes, pedikīres, masieres, frizieres, manikīres. Viss bija pagalam. Iepriekšējā dienā, Vandoma laukumā, brīdī, kad Anrietei bija jāmaksā par sava Cartier pulksteņa jauno siksniņu, ieraugot rēķina summu, viņai bija nācies apsēsties. Skaistumkopšanas līdzekļus Anriete tagad iegādājās aptiekā, nevis parfimērijas preču veikalā, drēbes pirka Zara, bija atteikusies no Hermes piezīmju grāmatiņām un vislabākā Ruinart šampanieša. Ik dienu nācās atteikties no kaut kā jauna.

Marsels Grobzs maksāja īri par dzīvokli un bija Anrietei piešķīris uzturnaudu, taču viņai ar to bija par maz, jo viņa jau bija iepazinusi greznību, un savulaik viņai bija pieticis tikai atšķirt čeku grāmatiņu, lai iegūtu kāroto. Anrietes zelta spalva klusi nošvīkstēja uz baltā čeka… jaunākā soma no Vuitton, kašmira šalles, kurās viņa bija burtiski peldējusies, maigi akvareļi viņas nogurušajām acīm, baltās trifeles no Hediard vai divas vietas pirmajā rindā Pleijē zālē, viena resnim, otra viņai. Anrietei nepatika cieša tuvība. Marsela Grobza nauda bija kā burvju nūjiņa, ko viņa izmantoja pēc patikas, un ko viņš Anrietei bija negaidot atņēmis kā knupi laimīgi sūcošam zīdainim.

Anrietei vairs nebija naudas, viņai vairs nebija nekā. Viss tagad piederēja tai otrajai.

Tā otrā. Anrietei ik nakti rādījās murgi, viņa pamodās no sviedriem izmirkušā naktskreklā. Viņu smacēja dusmas. Nācās izdzert lielu glāzi ūdens, lai apdzēstu niknumu, kas spieda krūtis. Anriete aizmiga tikai blāvā rīta gaismiņā, nespēdama vien beigt domāt par atriebību. Žozianna Lambēra, es nodīrāšu ādu gan tev, gan tavam dēlam, viņa šņāca, iespiedusies dziļi spilvenos. Labi vēl, ka neaizdegās gultasveļa! Tagad Anrietei nācās gulēt Monoprix pirktos lētos spilvenos.

Šādai netaisnībai vajadzēja pielikt punktu. Par jaunu laulību nevarēja būt ne runas, sešdesmit astoņu gadu vecumā vairs nevarēja savaldzināt nevienu vīrieti, viņa vairs nekādi nevarēja atgūt savas tiesības. Atlika vienīgi izsmalcināta, rūpīgi pārdomāta atriebība.

Kāda? To Anriete pagaidām vēl nezināja.

Viņa staigāja ap savas sāncenses māju, slepus noskatījās, kā šī sieviete vizina mežģīnēs un kārstas vilnas sedziņās ietīto mantinieku angļu stila ratiņos, bet gadījumam, ja nu šī uzurpatore nogurtu, abiem pa pēdām seko automašīna. Smakdama niknumā, garajām, tievajām kājām trīcot, Anriete sekoja mātes un viņa dēla kavalkādei, būdama pārliecināta, ka ir labi noslēpusies zem lielas cepures, no kuras nekad nešķīrās.

Anriete bija iedomājusies arī par vitriolu. Apšļākt gan māti, gan bērnu, abus sakropļot, padarīt aklus, uz visiem laikiem iededzināt viņu sejā lepras cienīgas pēdas. Doma par sakropļošanu lika atplaukt viņas izkaltušajai, ar balta pūdera kārtu klātajai sejai. Anriete līksmoja. Viņa jau bija ievākusi ziņas par to, kur dabūt šo koncentrēto sērskābi, sīki izpētījusi šādas rīcības sekas. Lai gan šī ideja kādu laiku šķita valdzinoša, Anriete tomēr no tās atteicās. Marsels Grobzs viņu iesūdzētu tiesā, un viņa dusmas būtu briesmīgas.

Viņas atriebībai vajadzēja būt slepenai, anonīmai, klusai.

Tad Anriete nolēma izpētīt savas sāncenses teritoriju. Viņa mēģināja uzpirkt mazo auklīti, kura strādāja pie Marsela, lai tā viņai stāstītu par sava saimnieka draugiem, radiem, ģimeni. Anriete prata runāt ar kalpotājiem, nolaisties līdz viņu līmenim, piekrist viņu uzskatiem, uzveikt viņu iedomātās bailes; viņa šiem cilvēkiem piekrita, paglaimoja, uzslavēja viņu ieceres, izlikās par labu draudzeni, godājamu sievieti, lai izvilinātu sev vajadzīgo informāciju: vai tikai tai Žoziannai nebija mīļākā?

– Ak, nē… Kundze tā nerīkojas, – pietvīka kalpotāja. Viņa ir ļoti laba. Un arī ļoti atklāta. Ja viņai kaut kas ir uz sirds, viņa to uzreiz pasaka. Viņa nemēdz neko slēpt…

Varbūt kāda māsa vai brālis, kurš nav apmierināts, ka lielais zupas katls viņam uzgriezis muguru? Mazā auklīte, vispirms ielikusi četrkārt salocītās naudas zīmes jakas kabatā, attrauca: nedomāju vis, Žoziannas kundze izskatās ļoti iemīlējusies, un kungs tāpat, viņi burtiski pārtiek no skūpstiem, un, ja nevajadzētu uzmanīt Junioru, abi visu dienu kūleņotu pa virtuvi, priekšnamu, viesistabu, ir pilnīgi skaidrs, ka viņi nemitīgi mīlētos. Viņi ir salipuši kopā kā divas ledenes.

Anriete dusmās piecirta kāju.

– Viņi viens gar otru trinas? Cik pretīgi!

– Ak, nē, kundze, tas ir burvīgi! Ja jūs būtu to redzējusi… Tas dod cerību, ka arī mums kādreiz izdosies atrast tik stipru mīlu.

Anriete atrāvās un aizspieda degunu.

Pēc tam viņa mēģināja pielabināties Žoziannas mājas durvju sardzei, lai iegūtu vajadzīgo informāciju, kas varētu izrādīties noderīga, taču nekas neizdevās. Anriete vēl nebija gatava ne nolaupīt zīdaini, ne samaksāt kādam, lai tas novāc māti.

Anrietes un Marsela laulība vēl nebija šķirta. Anriete izdomāja tūkstošiem dažādu apgrūtinājumu, izgudroja tūkstošiem šķēršļu, atlika liktenīgo dienu, lai Marsels nevarētu atgūt brīvību un doties atkārtotā laulībā. Tas bija Anrietes vienīgais trumpis: viņa vēl bija precējusies, viņa vēl nebija šķirtene. Viņu aizsargāja likums.

Marsels ar savām važām cīnījās pārliecināti un veikli. Viņš nebija nekāds muļķis. Viņš spēja būt nežēlīgs. Anrietei jau bija nācies pieredzēt viņa dusmas. Smaidīdams kā kora zēns, Marsels spēja satriekt visus savus briesmīgos ienaidniekus.

Man kaut kas jāizdomā, man kaut kas jāizdomā, Anriete sev sacīja ik dienu, tipinādama pa Terna avēniju, Niēla avēniju, Vagrēma avēniju, Foša avēniju, sekodama ienīstā bērna ratiņiem. Viņas sāncense, daudz jaunāka un sparīgāka, rosīgi stūma ratiņus. Atgriezusies mājās ar asiņainām kājām, iepletusi kāju pirkstus bļodā ar sālsūdeni, Anriete nodevās sapņiem. Es vienmēr esmu ar visu tikusi galā, un neļaušu šim pretīgajam, neķītrajam vecim tikt cauri sveikā.

Anriete lēja skopas, saltas asaras, prātodama par savu dzīvi, kura reiz solījās būt spoža un salda, ja vien viņai nebūtu uzklupusi tāda nelaime. Uzklupusi, viņa atkārtoja, nikni iešņukstēdamās. Man patiešām vairs nav nekādu cerību, dzīve ir kā loterija, un es esmu izvilkusi tukšu lozi. Par meitām vispār nav ko runāt, Anriete nosmīnēja, iekritusi gultā. Pirmā, nepateicīga un prasta, vairs negrib mani redzēt, otrā, vieglprātīga un izlutināta, ir palaidusi garām iespēju dzīvē, vēlēdamās kļūt par Seviņjī kundzi. Cik muļķīga iedoma! Kāpēc Irisai vajadzēja visu sabojāt, skrienot pēc vēl lielākiem panākumiem? Viņai bija viss. Bagāts vīrs, brīnišķīgs dzīvoklis, māja Dovilā, nauda, ko tērēt pēc sirds patikas. Un vai varat iedomāties, Anriete piemetināja, vērsdamās pie iedomātas, gultas kājgalī sēdošas draudzenes, viņa šo naudu patiešām tērēja! Cik smieklīgi, ka Irisa bija pieķērusies kaut kam citam, dzīvojusi savos sterilajos sapņos, iedomājusies kļūt par rakstnieci. Tagad viņa nīkuļoja klīnikā. Es vairs negribu Irisu redzēt; viņa mani nomāc. Turklāt klīnika ir tālu, un sabiedriskajā transportā, ak Dievs, kā cilvēki ik dienu spiežas tajos vagonos kā tādi lopi. Nē, paldies!

Kādu dienu, izjautājusi mazo auklīti par Marsela un viņa padauzas radiem – tā Anriete klusībā dēvēja Žoziannu – viņa uzzināja, ka Žozefīne drīz gatavojas ierasties vakariņās pie jaunā pāra. Tātad abas bija draudzenes – Žozefīne un viņas ienaidniece! Žozefīne varēja kļūt par Anrietes Trojas zirgu. Par katru cenu vajadzēja ar viņu salīgt mieru. Viņa bija tik dumja, tik naiva, viņa neko nesajēdza.

Anrietes apņēmība vēl vairāk nostiprinājās todien, kad, kārtējo reizi izsekojot Žoziannu, viņa bija pārsteigta ieraudzījusi, ka ielas malā apstājas Marsela automašīna.

– Nu ko, vecā, – šoferis Žils bija skaļi uzsaucis, – draiskojamies, pastaigājamies? No jauna apgūstam kājām staigāšanas priekus?

Anriete bija novērsusies, ar skatienu ieurbusies koku galotnēs, veltījusi visu uzmanību kastaņiem, kuri mirdzēja savās brūnajās čaulās. Viņai garšoja cukuroti kastaņi. Viņa tos pirka pie Fošona. Viņa bija aizmirsusi, ka tie aug kokos.

Šoferis bija nospiedis signāltauri, lai no jauna piesaistītu Anrietes uzmanību, un turpinājis:

– Vai arī joprojām skraidāt pakaļ kunga skaistajai sievietei un viņu dēlam? Vai zināt, ka es jūs pamanīju ikreiz, kad rikšojāt mums pakaļ?

Par laimi, šos nepiedienīgos vārdus neviens nedzirdēja. Anriete veltīja šoferim iznīcinošu skatienu. Viņš izmantoja izdevību, lai izdarītu pēdējo cirtienu:

– Es jums ieteiktu aizvākties, turklāt ātri, kamēr neesmu pastāstījis saimniekam. Tad mēneša beigās varēsiet palikt bez sava naudas čeka!

Todien Anriete bija beigusi izsekot Žoziannu. Viņai par katru cenu vajadzēja izdomāt kādu traucēkli. Atriebību, kurā viņa šķietami nemaz nebūtu iesaistīta.

Pārliecinājusies, ka ir kārtīgi aplikusi medaljonu, Žozefīne aizvēra durvis un devās prom. Viņa bija atcerējusies Hildegardes de Bingenas noteiktos piesardzības noteikumus: lai izsargātos no briesmām, ap kaklu jānēsā maisiņš ar svētajām relikvijām vai miruša ģimenes galvas matu, nagu vai ādas gabaliņu. Žozefīne bija ielikusi medaljonā Antuāna matu cirtu un tagad nēsāja to ap kaklu. Viņa bija pārliecināta, ka Antuāna atsūtītā paciņa viņu izglābusi no noslepkavošanas; ja slepkava uzradīsies vēlreiz, varbūt Antuāns viņu aizstāvēs no jauna uzbrukuma.

Galu galā ticība sargājošām relikvijām Francijas vēsturē bija noturējusies pietiekami ilgi, lai uz to varētu paļauties. Viduslaikos dažādi brīnumi, svētie, gari no viņpasaules bija daļa no dzīves. 12. gadsimtā, draudzē, Šatijonā pie Šalaronas bija uzradies pat svētais suns. Tā vārds bija Ginfors. Suni bija nomocījis saimnieks un slepus apglabājusi kāda zemniece. Ikreiz, ejot garām nabaga šuneļa kapam, viņa mēdza uz tā nolikt ziedus. Kādu dienu viņa bija paņēmusi līdzi savu piecpadsmit mēnešus veco dēlu, kuru mocīja stiprs drudzis, bet seju klāja izsitumi. Zemniece bija nolikusi bērnu uz suņa kapa, lai, kā jau ierasts, saplūktu pļavas ziedus. Kad viņa atgriezās, bērna seja bija pavisam gluda, viņš jautri čivināja un sita plaukstas, priecādamies par atbrīvošanos no mokošās slimības. Zemniece par šo brīnumaino piedzīvojumu pastāstīja arī citiem. Ikreiz, kad kādai ciema sievai saslima bērns, viņas devās svētceļojumā uz suņa kapu. Viņas griezās dejā un dziedāja, slavināja suni un tā pārdabiskos spēkus. Drīz vien jau visi lika savus slimos bērnus uz Ginfora kapa. Suns bija kļuvis par svēto. Svētais Ginfor, uzrej mums. Suni pielūdza, viņam uzcēla altāri, ziedoja veltes. Lai gan Etjēns de Burbons bija aizliedzis piekopt šādu māņticību, svētceļojumi pie suņa turpinājās līdz pat 20. gadsimtam.

Žozefīne bija iecerējusi pastrādāt bibliotēkā, lai vēlāk, pusseptiņos, dotos uz Zoē skolu, kur bija paredzēta tradicionālā vecāku un skolotāju tikšanās. Vai neesi aizmirsusi, mammu? Žozefīne bija pasmaidījusi un nosolījusies ierasties laikā.

Nu viņa sēdēja metro vagonā ar skatienu braukšanas virzienā, piespiedusi degunu pie stikla, un prātoja par darbu, grāmatām, ko vajadzēja paņemt, aizpildīt kartītes, sviestmaizi kafejnīcā, ko apēst turpat pie letes. Žozefīnei bija jāizpēta viduslaiku jaunavu ģērbšanās stils. Katrā reģionā tērpi atšķīrās, un pēc sieviešu drēbēm varēja noteikt viņu izcelsmi. Jaunas, vienkāršas meitenes nēsāja kleitas ar jostu, pie kuras bija piestiprināti mazi maciņi, jo viduslaikos kabatu vēl nebija. Virs kleitas tika vilkts kaut kas līdzīgs ar vāverādām izoderētam apmetnim. Mūsdienās tam, kurš uzdrošinātos vilkt mugurā vāverādas kažoku, izrautu acis un ausis!

Pagriezusi galvu, Žozefīne slepus uzmeta skatienu savam blakussēdētājam, kurš mācījās kaut ko par elektrību. Trīsfāzu pārskats. Žozefīne mēģināja izlasīt viņa piezīmes. Tas bija īsts sarkanu plankumu, zilu apļu, kvadrātsakņu un dalījumu juceklis. Ar sarkanu tinti pasvītrots virsraksts vaicāja: “Kas ir ideāls transformators?” Žozefīne pasmaidīja. Viņai gribējās piebilst: kas ir ideāls vīrietis? Viņas attiecības ar Luku pamazām apsīka. Žozefīne vairs nepalika pie viņa nakšņot. Luka visu savu uzmanību veltīja vienīgi brālim. Vitorio kļuva aizvien nevaldāmāks. Luka bažījās par brāļa garīgo veselību. “Man ir bail viņu atstāt vienu, bet es negribu viņu ieslēgt. Es gribu viņam pierādīt, ka viņš var man uzticēties.” Turklāt izdevējs mudināja Luku ātrāk pabeigt iesākto grāmatu par asarām, un viņam vajadzēja pārbaudīt pēdējos korektūras labojumus. Luka zvanīja Žozefīnei, stāstīja par filmām, izstādēm, ko viņiem vajadzētu apmeklēt abiem kopā, taču uz tikšanos neaicināja. Viņš no manis bēg. Interesanti, ko viņš man gribēja pateikt tajā vakarā, kad neieradās uz mūsu satikšanos? “Man katrā ziņā vajag ar jums parunāt, tas ir svarīgi…” Vai tas bija mājiens par viņa brāļa varmācību? Vai Vitorio bija piedraudējis, ka būs slikti, ja Luka paliks kopā ar Žozefīni? Vai arī viņš bija uzbrucis Lukam?

Kopš brīža, kad Žozefīne bija Lukam pastāstījusi par piedzīvoto uzbrukumu, starp viņiem bija izveidojies kaut kas neomulīgs. Viņa pamazām sāka nožēlot, ka nebija to paturējusi pie sevis. Nevajadzēja apgrūtināt Luku ar savām problēmām! Pēc tam viņa sevi bija norājusi un nežēlīgi kritizējusi. Nē! Žo, izbeidz sevi uzskatīt par neievērojamu būtni. Tu esi svarīga! Lūk, kā man vajadzētu iemācīties domāt. Es esmu nozīmīga, esmu tā vērta, lai eksistētu. Neesmu nekāds nieks.

Luka šķita tikpat noslēpumains kā Žozefīnes blakussēdētāja trīsfāzu strāvas apraksts.

Viņai priekšā sēdēja divi studenti, kuri pētīja dzīvokļu īres sludinājumus un sašuta par lielo īres maksu.

Viņi izskatījās kārtīgi. Žozefīnei uznāca vēlēšanās uzaicināt abus apmesties pie viņas. Mājas sestajā stāvā atradās kalpotāja dzīvoklis. Tomēr tad Žozefīne savaldījās. Pēdējoreiz, kad viņa bija nolēmusi izrādīt dāsnumu, viņai bija nācies paciest Bartijē kundzes un viņas dēla klātbūtni: to viņa vairs nevēlējās piedzīvot. Pasī stacijā metro vilciens izbrauca virszemē. Šis brīdis Žozefīnei patika vislabāk; šeit vilciens izšāvās no zemes dzīlēm un aiztraucās debesīs. Viņa pagriezās pret logu, vērodama gaismu. Pazibēja perons, aizsegdams sauli. Viņa samiedza acis. Tas vienmēr notika negaidot.

Līdzās apstājās pretējā virzienā braucošs metro vilciens. Žozefīne vēroja, kā tajā kāpj cilvēki. Viņa tos novēroja, katram no tiem izdomāja dzīvi, mīlestību, raizes. Mēģināja noteikt, kuri ir pāris, pūlējās no lūpām nolasīt aprautas sarunu frāzes. Žozefīnes skatiens pārslīdēja pār kādu uzkrītošu, resnu dāmu ar sarauktu pieri, kura bija ietinusies mētelī ar lielām rūtīm. Rūtainas drēbes resnulēm nepiestāv, un tad vēl tās uzacis! Tās viņu padara līdzīgu novecojušai īgņai. Iespējams, viņas līgavainis kādu dienu bija aizbēdzis, un viņa to gaidīja, slēpdama aiz muguras mīklas rulli. Tur bija vēl kāda ļoti slaida sieviete, uz kuras plakstiņiem bija uzvilktas līnijas ar pistāciju zaļu acu zīmuli. Viņa droši vien risināja krustvārdu mīklu, jo sūkāja zīmuli un domīgi skatījās žurnālā. Sievietei nebija laulības gredzena, toties viņas nagi bija sarkani. Žozefīne nodomāja, ka šī sieviete strādā informācijas tehnoloģiju jomā, nav precējusies, viņai nav bērnu, un viņa nekad nemazgā traukus. Sestdienu vakaros viņa iet uz klubu, dejo līdz trijiem naktī un atgriežas mājās pavisam viena. Viņai blakus ar muguru pret Žozefīni sēdēja kāds gara auguma vīrietis ar nošļukušiem pleciem, sarkanā džemperī ar augstu apkakli un nobružātu, pelēku jaku. Kāda sieviete vēlējās apsēsties, un vīrietis piecēlās, lai dotu viņai vietu. Ieraudzījusi viņa seju, Žozefīne sastinga. Antuāns! Tas bija Antuāns. Vīrietis neskatījās uz viņas pusi, viņa izklaidīgais skatiens klejoja kaut kur tālumā, taču tas noteikti bija viņš. Žozefīne no visa spēka sāka klaudzināt pa stiklu, saukdama: Antuān! Antuān! Viņa pielēca kājās, dauzīja pa logu, vīrietis pagrieza galvu, pārsteigts uzlūkoja viņu un viegli pamāja ar roku. Tā, it kā būtu samulsis un mudinātu viņu nomierināties.

Antuāns!

Viņam uz labā vaiga bija liela rēta, labā acs bija ciet.

Antuāns?

Žozefīne vairs neko nesaprata.

Antuāns?

Neizskatījās, ka viņš būtu Žozefīni pazinis.

Durvis aizvērās. Metro vilciens sāka braukt. Žozefīne atkrita sēdeklī un pagriezās atpakaļ, pūlēdamās vēlreiz saskatīt vīrieti, kurš tik ļoti bija līdzinājies Antuānam.

Tas nav iespējams. Ja viņš ir dzīvs, viņam taču vajadzēja atbraukt pie mums. Viņam nav mūsu adreses, nočukstēja Zoē klusā balss. Bet to taču var sameklēt! Es taču saņēmu viņa paciņu! Adresi var uzzināt no Anrietes!

Bet Anriete nevar viņu ciest, atbildēja Zoē klusā balss.

Blakussēdētājs pāršķīra trīsfāzu elektrības mācību kursa lapu. Studenti ar sarkanu apvilka sludinājumu par dzīvokli Laglasjē ielā. Divas istabas, septiņsimt piecdesmit eiro. Pasī stacijā iekāpis vīrietis šķirstīja žurnālu par nekustamajiem īpašumiem. Finansējums un nodokļi. Viņam bija balts krekls, pelēks uzvalks ar debesu zilām svītrām un kaklasaite ar ziliem punktiņiem. Vīrietis, kuru Žozefīne bija noturējusi par Antuānu, bija ģērbies sarkanā džemperī ar augstu apkakli. Antuāns ienīda augstas apkakles. Antuāns ienīda sarkanus apģērbus. Viņš apgalvoja, ka tie piestāv vienīgi ormaņiem.

Dienu Žozefīne pavadīja bibliotēkā, taču tā arī nepadarīja gandrīz neko. Viņa nekādi nespēja koncentrēties. Nemitīgi atcerējās metro vagonu un tā pasažierus, resno sievieti ar rūtaino mēteli, kalsno sievieti ar zaļo acu zīmuli un… Antuānu sarkanā džemperī ar augstu apkakli. Žozefīne papurināja galvu un atsāka pētīt tekstu. Svētā Bingenas Hildegarde, glāb mani, pasaki, ka neesmu jukusi. Vai viņš ir atgriezies, lai mani spīdzinātu?

Bez ceturkšņa sešos Žozefīne savāca savus pierakstus un grāmatas un ar metro brauca atpakaļ. Pasī stacijā viņa ar skatienu veltīgi meklēja vīrieti sarkanajā džemperī ar augstu apkakli. Varbūt Antuāns ir kļuvis par klaidoni. Dzīvo metro stacijā. Ir izvēlējies sesto līniju, jo tā ved pa virszemi, no turienes Parīze izskatās kā uz pastkartes, tur var apbrīnot mirdzošo Eifeļa torni. Naktis viņš pavada, ietinies vecā mētelī zem kādas virszemes metro stacijas arkām. Tur ir daudz vietas, kur patverties. Viņš nezina, kur es dzīvoju. Viņš ir vientuļš. Viņš ir zaudējis atmiņu.

Astoņpadsmitos trīsdesmit Žozefīne iegāja Zoē koledžā. Katram skolotājam bija ierādīta pieņemšanas vieta atsevišķā klases telpā. Vecāki bija sastājušies rindā gaitenī un gaidīja, lai varētu parunāties par savu bērnu problēmām vai varoņdarbiem.

Žozefīne uz lapiņas pierakstīja vajadzīgo skolotāju vārdus, attiecīgo klašu telpu numurus un pieņemšanas laikus, un devās stāvēt rindā uz savu pirmo tikšanos ar Pentelas jaunkundzi, angļu valodas skolotāju.

Klases durvis bija vaļā. Pentelas jaunkundze sēdēja pie rakstāmgalda. Viņai priekšā bija nolikts audzēkņu saraksts ar atzīmēm par viņu uzvedību klasē. Ikvienam apmeklētājam bija atvēlētas piecas minūtes, taču satrauktie vecāki bieži vien paildzināja tikšanās laiku, lai varētu parunāt par savu pēcnācēju. Citi vecāki pacietīgi gaidīja pie klases durvīm, sačukstējās un skatījās pulkstenī. Šad tad norisinājās kāda indīga vārdu apmaiņa, taču ķildas parasti neizcēlās. Žozefīnei jau bija gadījies kļūt par liecinieci neaizmirstamiem strīdiem ar nopietniem tēviem, kuri pēkšņi pārvērtās par nevaldāmiem klaigātājiem.

Daži gaidot lasīja žurnālu, mātes pļāpāja, apmainījās ar privātskolotāju adresēm, apsprieda brīvdienu ilgumu, dalījās ar bērnu pieskatītāju telefona numuriem. Citas pie ausīm cieši turēja piespiestus mobilos telefonus, vēl kāda mēģināja noblēdīties un iešmaukt bez rindas, izraisot sašutuma pilnus saucienus.

Žozefīne pamanīja savu kaimiņu Lefloka-Piņela kungu, kurš arī gaidīja pie kādas klases durvīm. Viņš viegli un draudzīgi pamāja Žozefīnei ar roku. Žozefīne pasmaidīja. Viņš bija ieradies viens, bez sievas. Beidzot pienāca Žozefīnes kārta tikties ar angļu valodas skolotāju. Pentelas jaunkundze apliecināja, ka viss ir labi, Zoē bija ļoti augsts zināšanu līmenis, nevainojams akcents, Šekspīra valoda viņai padevās atzīstami viegli, un klasē viņa uzvedās lieliski. Nekādu īpašu aizrādījumu nebija. Nosarkusi no tik daudzām uzslavām, Žozefīne piecēlās un devās prom.

To pašu viņa uzzināja arī no Zoē matemātikas, spāņu valodas, sporta, vēstures un ģeogrāfijas skolotājiem. Žozefīne staigāja no klases uz klasi, vākdama uzslavas un laurus. Visi Zoē slavēja kā ļoti gudru, jautru, centīgu un draudzīgu. Viņa bija kļuvusi par aizbildni kādam mazāk sekmīgam audzēknim. Žozefīne laimīgi uzklausīja šīs uzslavas. Arī viņai pašai ļoti patika centība, pilnība, precizitāte. Laimē starodama, viņa mundri aizsoļoja uz savu pēdējo tikšanos ar Bertjē kundzi.

Pie klases durvīm gaidīja Lefloka-Piņela kungs. Viņi sasveicinājās, bet vīrietis neizklausījās īpaši priecīgs. Viņš bija atspiedies pret atvērto durvju stenderi, ar rādītājpirkstu klaudzināja pa durvīm un regulāri, aizkaitināti nopūtās. Beidzot Bertjē kundze bija spiesta pacelt galvu un gurdā balsī noprasīt:

– Vai jūs, lūdzu, varētu izbeigt trokšņošanu?

Uz krēsla viņai blakus bija nolikta zaļā, mīkstā cepure.

– Tā jūs laiku nepasteidzināsiet, turklāt jūs traucējat man koncentrēties, – Bertjē kundze uzsvēra.

Lefloka-Piņela kungs paklaudzināja pa sava pulksteņa ciparnīcu, lai liktu noprast, ka skolotāja kavējas. Bertjē kundze pamāja ar galvu, nepacietīgi sakrustoja rokas uz krūtīm un pagriezās pret kādu izmisuma māktu māti, kura bija uzrāvusi plecus, pavērsusi pēdas uz iekšu un ievilkusi plaukstas mēteļa garajās piedurknēs. Lefloka-Piņela kungs uz mirkli aprima un tad atkal atsāka klaudzināt pie durvīm ar saliektu pirkstu.

– Lefloka-Piņela kungs, – Bertjē kundze uzsauca, izlasījusi viņa vārdu vecāku sarakstā, – lūdzu, iemācieties pacietīgi pagaidīt savu kārtu.

– Bet jūs, lūdzu, iemācieties cienīt citu cilvēku laiku. Jūs jau tā esat nokavējusies par trīsdesmit piecām minūtēm. Tas ir nepieļaujami.

– Es izmantoju tik daudz laika, cik man vajadzīgs.

– Kas jūs esat par skolotāju, ja nezināt, kas ir precizitāte un pieklājība, un ko jūs varat mācīt saviem audzēkņiem?

– Kas jūs esat par tēvu, ja nespējat uzklausīt citus un tiem pielāgoties? – atcirta Bertjē kundze. – Mēs nestrādājam bankā, mēs nodarbojamies ar bērniem.

– Neuzdrošinieties mani mācīt!

– Žēl gan, – Bertjē kundze pasmaidīja, – es jums varētu daudz ko iemācīt, ja jūs būtu mans audzēknis un būtu spiests pienācīgi klausīties.

Vīrietis salēcās kā sadzelts.

– Tā tas notiek vienmēr, – viņš noteica, mēģinādams iesaistīt strīdā arī Žozefīni. – Jau pēc pirmās tikšanās visiem jāstāv garās rindās. Nekādas disciplīnas! Un viņa ikreiz uzdrošinās likt man gaidīt! Viņa domā, ka es neko nemanu, bet es taču neesmu muļķis!

Viņš runāja aizvien skaļāk, lai Bertjē kundze to sadzirdētu.

– Vai jūs zināt, ka viņa bija aizvedusi bērnus uz Comedie-Francaise, vakarā, nedēļas vidū, jūs taču to zināt, vai ne?

Bertjē kundze bija aizvedusi savu klasi uz “Sidu”. Zoē bija gluži vai apburta. Viņa bija aizmirsusi “Nožēlojamos”, klīdusi pa gaiteni un deklamējusi rindas no “Sida”: “Ak, niknums! Ak, izmisums! Ak, senais ienaidnieks! Kādēļ man jāpiedzīvo šāds apkaunojums…?”

Žozefīne bija visiem spēkiem pūlējusies nesmieties par šo sārtā pidžamā tērpto donu Djego.

– Un viņi tika gulēt tikai pusnaktī. Tas taču ir īsts skandāls. Bērnam ir vajadzīgs miegs, citādi tiek traucēta viņa smadzeņu attīstība. Lefloks-Piņels runāja aizvien skaļāk. Viņam pievienojās kāda audzēkņa māte, un viņš kļuva vēl dusmīgāks.

– Turklāt viņa vēl uzdrošinās pieprasīt astoņus eiro no katra bērna! – māte spiedza.

– Un, ja vēl iedomājamies, kādu naudu mēs maksājam nodokļos! – iesaucās vēl kāds tēvs.

– Teātrim vajadzētu dot atlaides, – norūca kāda māte. – Tam vajadzētu piedāvāt bezmaksas biļetes bērniem no koledžām un licejiem.

– Pilnīgi noteikti! – pievienojās vēl kāds, papildinot neapmierināto vecāku pulciņu. – Ir jābūt trūcīgam, lai varētu izdzīvot šajā nolādētajā valstī.

– Vai jūs neko neteiksiet? – izmeta Lefloks-Piņels, neapmierināts par to, ka Žozefīne turpina klusēt.

Viņa piesarkusi sabužināja matus, lai neviens nepamanītu, ka viņas ausu galiņi ir purpursarkani. Bertjē kundze piecēlās un ar ašu kustību aizcirta durvis. Iztraucētie vecāki aprāvās.

– Viņa ar durvīm trāpīja man pa degunu! – Lefloks-Piņels iesaucās.

– Kad es jums saku, šie skolotāji noteikti ir pieņemti darbā no priekšpilsētas! – paziņoja kāda māte, sakniebusi lūpas.

– Kad augstākā sabiedrība viņus pieķer, viņi vairs nevēlas atbildēt! – norūca kāds tēvs. – Nabaga Francija!

Žozefīni pārņēma vēlēšanās tikt prom. Viņa nolēma nodrošināt sev atkāpšanās ceļu.

– Kamēr te jāgaida, es varētu aiziet pie… ē… sporta skolotāja.

Kāda māte viņu nomērīja ar skatienu. Žozefīne sajuta, ka pret viņu vēršas vispārējs nicinājums. Gluži kā pret dezertējušu karavīru. Viņa devās prom. Pie katras klases mīņājās kāds tēvs vai māte, kurš piesauca Žilu Ferī. Kāds tēvs draudēja izdevīgā brīdī runāt ar izglītības ministru. Žozefīne nolēma pie diviem pēdējiem skolotājiem neiet.

Mājās viņa par visu pastāstīja Zoē, īpaši atzīmēja skolotāju labās atsauksmes un atstāstīja dumpošanās ainas, kurās bija atteikusies piedalīties.

– Tu paliki nesatricināma tāpēc, ka juties apmierināta, – Zoē aizrādīja. – Varbūt tiem pārējiem vecākiem viņu bērni sagādā daudz problēmu, un tāpēc viņi ir tik uztraukušies…

– Viņiem nav taisnība. Ne jau skolotāji pie tā ir vainīgi.

Zoē viņu apskāva.

– Es ar tevi ļoti lepojos, mīļā, – Žozefīne klusi sacīja.

Zoē cieši pieglaudās mātei.

– Kā tu domā, kad tētis atgriezīsies? – viņa pēkšņi čukstus ievaicājās.

Žozefīne satrūkās. Viņa jau bija aizmirsusi par vīrieti metro.

Viņa apskāva meitu vēl ciešāk. Atcerējās sarkano džemperi ar augsto apkakli. Rētu uz vaiga, aizvērto aci. Nomurmināja: nezinu, nezinu.

Nākamajā rītā Ifigēnija, atnesusi pastu, paziņoja, ka naktī Pasī mežā atrasta nodurta sieviete. Līdzās līķim bijusi cepure, smieklīga, mīksta, mandeļu zaļa cepure… Gluži tāda pati kā jūsējā, Kortesa kundze!