Читать книгу Bruņurupuču lēnais valsis - Katrīna Pankola - Страница 4

Receptē bija teikts: “Viegli, saprātīgi, sagatavošanas un cepšanas laiks: 3 stundas.” Bija Ziemassvētku vakars. Žozefīne gatavoja tītaru, pildītu ar īstiem kastaņiem, nevis ar tiem sasalušajiem, bezgaršīgajiem biezeņiem, kas lipa pie aukslējām. Svaigi kastaņi bija mīksti un smaržīgi. Sasaldēti tie kļuva bezgaršīgi un lipīgi. Viņa gribēja pagatavot arī seleriju, burkānu un biešu biezeņus, ko pasniegt kopā ar tītaru. Uzkodas, salātus, siera plati, ko viņa bija izvēlējusies Grenela ielā pie Bartelemī, Ziemassvētku ruleti un cukurotu kūku ar putukrējumu.

Kas man īsti lēcies? Viss ir pārdomāts un šķiet tik garlaicīgs. Man ļoti patīk saskaņā ar paražu gatavot Ziemassvētku tītaru: katra tā sastāvdaļa modina atmiņas, es atkal atgriežos bērnībā. Es sēžu uz ķebļa un skatos uz savu tēvu lielajā, baltajā priekšautā. Uz tā ar ziliem burtiem izšūts “Es esmu šefpavārs un mani ir jāklausa”. Es esmu saglabājusi šo priekšautu, šobrīd tas ir apsiets man ap vidukli, es pārlaižu pirkstus pār reljefajiem burtiem un izlasu savu pagātni Braila rakstā.

Žozefīnes skatiens pievērsās bālajam, ļenganajam, uz skārņa taukainā papīra noliktajam tītaram. Tas bija noplūkts, putna spārni bija aizlocīti, vēders piebāzts, viss sagatavots likšanai cepeškrāsnī. Līdzās bija nolikts garš nazis ar vizošu asmeni.

Bertjē kundze bija nodurta. Četrdesmit seši dūrieni ar nazi tieši sirdī. Viņa bija atrasta nekustīgi guļam uz muguras ar ieplestām kājām. Žozefīne tika izsaukta uz policijas iecirkni. Policijas virsniece bija sapratusi, ka abi uzbrukumi bija saistīti. Vienādi apstākļi, tas pats darbības veids. Žozefīnei vajadzēja no jauna skaidrot, kā viņas dzīvību bija izglābusi pie sirds piespiestā Antuāna kurpe. Kapteine Goluāza, tā pati, kura ar Žozefīni bija runājusi jau pirmajā reizē, klausījās, sakniebusi lūpas. Žozefīne varēja manīt, par ko viņa domā: šo sievieti izglābusi kaut kāda tupele.

– Jums brīnumainā kārtā palaimējās palikt dzīvai, – policiste noteica, nogrozīdama galvu, it kā nespētu tam noticēt. – Dūrieni, ko saņēma Bertjē kundze, ir bijuši ārkārtīgi spēcīgi. Dziļākais no tiem ir desmit līdz divpadsmit centimetru dziļš. Uzbrucējs ir stiprs; viņš prot lietot ieročus un nav nekāds iesācējs.

Klausīdamās šajos baisajos vārdos, Žozefīne iespieda plaukstas starp augšstilbiem, lai tās nedrebētu.

– Jūsu apava pazolē bija dziļš dūriens, – kapteine paziņoja, it kā censtos Žozefīni pārliecināt. – Viņai bija durts sirdī. Gluži tāpat kā jums.

Policiste bija pieprasījusi, lai Antuāna kurpe tiktu nodota pārbaudei.

– Vai jūs pazināt Bertjē kundzi?

– Viņa bija manas meitas skolotāja. Mēs kādu vakaru satikāmies skolā. Biju aizgājusi pie viņas parunāt par Zoē.

– Vai varat pastāstīt kaut ko īpašu?

Žozefīne pasmaidīja. Viņa tiešām bija grasījusies pastāstīt par kādu jocīgu detaļu. Kapteine droši vien domāja, ka viņa tīšām smejas vai arī neko neuztver nopietni.

– Jā. Mums bija vienādas cepures. Jocīgas, trīsstāvīgas cepures, mazliet ekstravagantas, es to neuzdrošinājos nēsāt, bet viņa mani iedrošināja… Man bija bail izskatīties pārāk uzkrītoši.

Policiste domīgi un cītīgi pētīja kādu fotogrāfiju.

– Vai tāda tā bija?

– Jā. Uzbrukuma vakarā man tā bija galvā, – Žozefīne nomurmināja, paskatījusies uz dižmanīgo cepuri. – Es to pazaudēju parkā… Man pietrūka drosmes doties to meklēt.

– Vai nekas cits jums nešķita neparasts?

Žozefīne saminstinājās, atcerējusies vēl kādu dīvainu niansi, taču tad atbildēja:

– Viņai nepatika Mocarta “Mazā nakts mūzika”. Viņai tā likās nogurdinoši vienveidīga. Nav daudz tādu, kuri uzdrošinātos tā pateikt. Tiesa gan, šī melodija patiešām atkārtojas.

Policijas leitnante uzmeta Žozefīnei pa pusei nemierīgu, pa pusei nicinošu skatienu.

– Labi, – viņa beidzot noteica. – Palieciet mūsu rīcībā. Ja būs vajadzīgs, mēs ar jums sazināsimies.

Pie darba bija ķērušies izmeklētāji, lai novilktu robežas, izteiktu pieņēmumus, noteiktu iespējamo un neiespējamo. Žozefīne vairs neko nespēja līdzēt. Tagad viss bija kriminālizmeklētāju brigādes rokās. Pierādījums: zaļa, trīsstāvīga cepure, abu uzbrukumu kopīgā iezīme. Uzbrucējs nebija atstājis nekādas pēdas, nekādus nospiedumus.

Novilkt robežas, kam nekāpt pāri, vairs nedomāt par Bertjē kundzi un slepkavu. Varbūt viņš dzīvo šai pašā rajonā? Varbūt viņš mani gribēja nodurt un izgāza dusmas uz Bertjē kundzi? Viņš bija cietis neveiksmi, viņš gribēja mēģināt vēlreiz, un tāpēc viņa bija kļuvusi par upuri? Viņš ieraudzīja cepuri, nodomāja, ka šī sieviete esmu es, tikpat gara, ar tādu pašu gaitu… Stop! Žozefīne sevi norāja. Izbeidz! Tu sabojāsi visu vakaru! Iepriekšējā vakarā no Londonas bija atgriezusies Šērlija ar Geriju un Hortenzi, un šovakar pie viņiem uz vakariņām vajadzēja ierasties arī Filipam un Aleksandram.

Domās jāizveido sev patvērums, gluži tāpat, kā mēdzu darīt konferencēs. Darbs mani nomierina. Tas uzlabo man noskaņojumu, neļauj aizklīst drūmās domās. Arī virtuve ar saviem jaukajiem darbiņiem mani nomierina. Nekas labāks jau nav izgudrots, Žozefīne prātoja, apsvilinājusi pirkstus ar kastaņiem. Ātrās uzkodas bija pastāvējušas jau viduslaikos. Pie kārtīgas maltītes nekad nesēdās visa saime, jo lauku mājas bija ļoti mazas. Vecmeitas un atraitņi ēda ārā. Tolaik pastāvēja traktieri, tā dēvētie ēdināšanas profesionāļi jeb “miesnieki”, kuri izlika uz ielas galdus un pārdeva līdzņemšanai desiņas, mazus plācenīšus vai pīrāgus – karstmaižu un hamburgeru priekštečus. Virtuve bija ļoti svarīga ikdienas dzīves sastāvdaļa. Tirgi bija pilni. Maljorkas olīveļļa, Mārnas vēži un karpas, Korbeijas maize, Normandijas sviests, Ventū speķis – tas viss nonāca Parīzes tirgotavās. Bagātās mājās bija savs vecākais saimnieks, kurš sēdēja augstā krēslā, draudīgi kratīja pavārnīcu un katram ierādīja darbu. Viņš uzraudzīja virtuves puikas, kuri slepus čiepa ēdiena kumosus, lai tos vēlāk nemanīti notiesātu. Virtuves strādniekiem bija iesaukas: Mizotājs, Nogaršotājs, Skalotājs, Griezējs. Receptes tika rakstītas, izmantojot reliģiskas mērvienības. Ēdienu vajadzēja gatavot “no vakara lūgšanas līdz vakaram”, gaļas klimpas vārīt tik ilgi, kamēr tiek noskaitīti divi Pater Noster, riekstus grauzdēt, kamēr tiek noskaitītas trīs Ave Maria. Virtuvē pavāra palīgi skaitīja lūgšanas, uzmanīja katlus, visu nogaršoja, skaitīja atkal un ņēma talkā rožukroni. Augstmaņu šķīvju rotāšanai tika izmantots lapiņu zelts. Maltīte pārvērtās par īstu ceremoniju. Pavāri centās pagatavot krāsainus ēdienus, sārtu zaķa ragū, baltu kūku, siera mērci, ar ko pasniegt ceptu zivi. Krāsa veicināja ēstgribu, baltie ēdieni tika atvēlēti slimajiem, kurus nepieklājās uztraukt. Ikviens ēdiens katrā gadalaikā mainīja krāsu: rudenī spēķu vira bija brūna, vasarā – dzeltena. Izsmalcinājuma kalngals bija itāliešu mērce “debesu zilā”. Lai sagādātu prieku viesiem, pavārs uz šķīvjiem veidoja viņu ģerboņus želejā, izlikdams tos no granātābolu sēkliņām vai vijolīšu ziediem. Tika izdomāti tā dēvētie “ēdieni maskās”, ko droši varētu rādīt šausmu filmās. Apvienojot dažādu dzīvnieku ķermeņa daļas, tika veidoti pasakaini tēli vai humoristiskas ainiņas. Piemēram, “vistas bruņinieks” bija piena sivēns ar vistas galvu. Bija arī saldie ēdieni ar pārsteigumu – putnu ielika maizes trauciņā, ko aizvākoja līdz pasniegšanas brīdim, kad putns izlauzās ārā, pārbiedēdams klātesošos. Kādu dienu vajadzētu to izmēģināt, Žo sev sacīja, atkal spēdama pasmaidīt.

Atgriežoties 12. gadsimtā, visas viņas bēdas pagaisa. Tie bija Bingenas Hildegardes laiki. Slavenā Hildegarde bija interesējusies par visu: augiem, ēdieniem, mūziku, ārstniecību, dvēseles noskaņu, kas lika kustēties ķermenim, padarīja vārgu vai stipru, lika vai nu smieties, vai ķildoties. “Ja nemierīgs cilvēks klausa dvēseles vēlmēm, viņa ievainojumi sadzīst, bet nelaimes viņu nekad nepiemeklē.”

“Novilkt desai ādu. Sajaukt kastaņus ar desas mīkstumu, sakapātām aknām un sirdi, timiāna lapām, sāli, pipariem.” No jauna jāķeras pie disertācijas. Man nav ne jausmas, par ko lai raksta romānu. Man nav ne ideju, ne vēlēšanās strādāt. Es nedrīkstu zaudēt pārliecību: kādu dienu uzradīsies stāsta sākums, tas mani saņems aiz rokas, un es sākšu rakstīt.

Man nekur nav jāsteidzas, Žozefīne sev sacīja, sākdama lobīt kastaņu cieto mizu un uzmanīdamās, lai nesavainotu pirkstus. Kāpēc saka “tītars ar kastaņiem”, ja tas ir tikai pildījums? Šī nianse bija svarīga, tā pieķērās, nostiprinājās, apauga ar smaržām, krāsām, noskaņām. Niansēm vairojoties, veidojās stāsts, patiešām īsts stāsts. Pētot zemnieku pieticīgos mājokļus, varēja atklāt ne vien to, kas notika pilīs, bet arī citas viduslaiku ikdienas dzīves daļas. Žozefīne prātoja par vecajiem izrakumos atrastajiem māla podiem, kuru dibenā bija saglabājušās grauzdēta cukura paliekas. Klinī klosterī bija atrastas senas ūdens apgādes sistēmas, podi, tualetes piederumu paliekas, kas atsauca atmiņā mūsdienīgas vannas istabas.

Uzzinājuši par Bertjē kundzes nāvi, pie Žozefīnes bija ieradušies Vandenbroka kungs ar kundzi. Viņi bija piezvanījuši pie durvīm un izskatījušies grezni kā kandelabri. Viņa – kaprīza un apaļīga, viņš – nopietns un kalsns. Viņas apaļās acis reizēm aizmiglojās un ietiepīgi raudzījās tukšumā; viņš rauca uzacis un kustināja garos pirkstus kā milzīgas šķēres. Šis pāris izskatījās pēc Drakulas un Sniegbaltītes. Sieva bija uzstājusi, ka ir kaut kas jādara, lai parūpētos par bērniem. Ir jāaizstāv mūsu bērni, viņa apgalvoja, citādi slepkava sāks ar sievietēm un pēc tam uzbruks arī mazajiem. Jā, bet ko lai iesāk? Ko lai iesāk? Viņa grozīja apaļo galvu ar plāno matu mezglu, kurā bija iespraustas divas lielas, smalkas adatas. Abi ierosināja, ka ģimeņu galvām vakaros vajadzētu doties apgaitās. Žozefīne bija pasmaidījusi un, redzot, ka viņi to nav sapratuši, viņa bija piebildusi: es pati esmu ģimenes galva, man nav vīra. Abi uz mirkli bija apklusuši, mēģinot aptvert šos vārdus, un tad atkal atsākuši runāt: nav nekādas jēgas vērsties pie policijas, tā viņiem nebūs prioritāte, priekšpilsētas liesmo, taču labie rajoni… teikuma beigas iekrāsoja viegls rūgtums, balsīs ieskanējās kaut kas atbildīgs un nopietns.

Žozefīne bija atvainojusies, ka nevarēs piedalīties šajā karadarbībā, un piebildusi, ka negrasās ļaut bailēm gūt virsroku. Turpmāk viņa uzmanīsies, stundu beigās ies Zoē pretī, vakaros, taču neļausies panikai. Viņa bija ierosinājusi vest visus bērnus mājās no skolas vienlaikus – Vandenbroks, Lefloks-Piņels un Zoē, mācījās vienā skolā. Tika nolemts pēc svētkiem apspriesties vēlreiz.

– Es pateikšu Ervē Leflokam-Piņelam, lai viņš pie jums atnāk, viņš ir ļoti noraizējies, – Vandenbroka kungs vīrišķīgi paziņoja. – Viņa sieva neuzdrošinās iziet no mājas un vairs neatver durvis pat vārtu sardzei.

– Klausieties, vai jums nešķiet savāda šī durvju sardze, kura ik pēc trim nedēļām maina matu krāsu? Vai tikai viņai nav kāds mazs puisis, kurš… – Vandenbroka kundze nemierīgi jautāja.

– Kurš ir izbēdzis no cietuma un pie viņas slēpj garu nazi? – Žozefīne pateica viņas vietā. – Nē, es neticu, ka Ifigēnijai ar to būtu kāds sakars.

– Esmu dzirdējusi runājam, ka viņas draugam ir bijušas darīšanas ar tiesu…

Abi devās prom, nosolījušies atsūtīt Ervē Lefloku-Piņelu pie Žozefīnes parunāties.

Viss beigsies ar to, ka es mierināšu visu māju, Žo tovakar bija nopūtusies un aizvērusi durvis. Cik ironiski – es biju tā, kurai uzbruka, un man pašai visi jāmierina! Es ne ar vienu nesarunājos, mani uzskata par savādnieci, drīz mani sāks apmētāt ar zemesriekstiem.

Mājas pirmajā stāvā dzīvoja Pinarelli – dēls un māte. Viņam bija četrdesmit, viņai – sešdesmit gadi. Viņš bija liela auguma, tievs, ar melniem matiem. Kļuvis vecāks, viņš varētu līdzināties Entonijam Pērkinsam no Psychose. Satiekoties ar kādu, viņa lūpu kaktiņi izliecās dīvainā smaidā, it kā viņš izjustu neuzticību un vēlētos atvirzīties tālāk. Viņa vienīgais darbs bija kalpot mātei par pavadoni. Ik rītu abi devās pastaigāties. Sadevušies rokās, viņi tipināja maziem solīšiem. Viņš vilka sev līdzi iepirkumu somu uz riteņiem kā tādu labi koptu suni saitītē, viņa cieši turēja rokā pirkumu sarakstu. Vecā necieta iebildumus. Viņa neturēja mēli aiz zobiem un mētājās ar indīgām piezīmēm kā visi vecie ļaudis, kuri uzskata, ka sava lielā vecuma dēļ var pilnīgi aizmirst par pieklājību. Žozefīne viņiem priekšā paturēja vaļā lielās ārdurvis. Viņi nekad nepateicās un pagāja garām nesasveicinājušies, izturēdamies kā divi veci karaliskās ģimenes pārstāvji, kuriem kāds atvēris vārtus ar kailu zobenu rokā.

Žozefīne nepazina pārējos mājas iemītniekus, tos, kuri dzīvoja B korpusā pagalma dziļumā. Viņu bija daudz vairāk nekā A korpusā, kur katrā stāvā bija pa vienam dzīvoklim. B korpusā katrā stāvā to bija trīs. Ifigēnija bija stāstījusi, ka A korpusa iemītnieki ir ļoti bagāti un nicina tos, kuri dzīvo B korpusā, bet kopīpašnieku sapulču laikā bieži gadās ķildas par nenomaksātiem rēķiniem. Norisinājās nebeidzami strīdiņi. A korpusa iemītnieki vienmēr ārkārtīgi rezervēti izturējās pret B korpusa iemītniekiem, kuri nemitīgi vēlējās ieviest jaunas izmaksas un veikt kārtējos darbus, bet, kad tiklīdz bija par tiem jāmaksā, sāka pukoties.

Žozefīnes skatiens apstājās pie lielā Ikea sienas pulksteņa: pusseptiņi! Drīz būs klāt Hortenze, Gerijs un Šērlija. Viņi vēl pēdējā brīdī bija devušies iepirkties. Zoē bija ieslēgusies savā istabā un gatavoja dāvanas. Pēc viesu ierašanās no Anglijas mājā valdīja troksnis un smiekli. Nemitīgi zvanīja telefons. Viņi bija atbraukuši iepriekšējā dienā. Žozefīne bija dižodamās izrādījusi viņiem savu dzīvokli, lepodamās, ka var nodot viņu rīcībā tik daudz telpu. Hortenze bija atvērusi savas istabas durvis un ar ieplestām rokām atkritusi gultā, home, sweet home! Žozefīne nebija spējusi apslēpt aizkustinājumu par šādu saucienu. Šērlija bija pieprasījusi viskiju, bet Gerijs – atkritis uz dīvāna un, nenoņemot austiņas no ausīm, apvaicājies: “Ko mēs ēdīsim, Žo? Ko garšīgu tu esi pagatavojusi?” Klaudzēja durvis, balsis saplūda kopā, visās istabās skanēja mūzika. Nu Žozefīnei bija skaidrs, kāpēc viņai agrāk nebija paticis šis dzīvoklis. Tikai viņai un Zoē vien tas bija pārāk liels. Piepildīts ar troksni, saucieniem, atvērtiem koferiem, dzīvoklis bija kļuvis daudz mājīgāks.

Uz uguns lielais katls ar sāļu ūdeni jau gaidīja, kad tajā tiks samesti nomizotie kastaņi. Rosoties pa virtuvi, Žozefīnei vienmēr radās jaunas idejas. Gluži tāpat, kā skrienot apkārt ezeram. Rokas strādāja, kājas strādāja, no rūpēm un raizēm atbrīvojusies galva veidoja tūkstošiem ideju.

Ik rītu Žozefīne devās skriet. Uzāvusi sporta apavus, viņa apļoja ap ezeru Buloņas mežā. Viņa rikšoja, vērodama bumbu spēlētājus, velosipēdistus un citus skrējējus, izvairījās no suņu izkārnījumiem, lēca pāri ūdens peļķēm. Visvairāk viņai patika strauji skriet pa lietus ūdens pildītām grambām. Viņa to darīja, kad bija pavisam viena, kad neviens nevarēja viņai veltīt nosodošu skatienu. Žozefīnei ļoti patika gan troksnis, ar kādu viņas apavi sitās pret ūdeni, gan šļakatas, kas šļācās uz visām pusēm. Sasniegusi to, ko pati iedomīgi dēvēja par “savu maršrutu”, viņa pielika soli. Viņa apskrēja apkārt ezeram četrdesmit piecu minūšu laikā. Tad apstājās, atvilka elpu, izstaipījās, lai nākamajā dienā nesāpētu muskuļi. Ik rītu viņa desmitos devās mājās, un ik rītu satika kādu vīrieti, kurš arī bija izgājis pastaigā apkārt ezeram. Rokas kabatās, deguns ierauts jūras zilā jakā ar kapuci, vilnas cepure uzvilkta līdz pašām uzacīm, melnas saulesbrilles, cieši savilkta siksna, kas līdzinājās elastīgajai saitei. Žozefīne bija viņu iesaukusi par neredzamo cilvēku. Vīrietis soļoja apņēmīgi, taču ne mehāniski, it kā pildītu pavēli: ik dienu desmitos apiet apkārt ezeram, labāk no rītiem, muguru turēt taisni, elpot dziļi. Es skrienu jau piecpadsmit dienas, piecpadsmit dienas es viņu satieku, bet viņš izliekas mani neredzam. Pat nepamāj ar galvu, lai liktu noprast, ka ir pamanījis manu klātbūtni. Viņš ir bāls, tievs, viņam vajadzētu apmeklēt toksīnu izvadīšanas kursu. Bet varbūt viņu moka mīlas bēdas. Varbūt viņš ir cietis autoavārijā, viņam ir trešās pakāpes apdegumi. Varbūt viņš slēpjas no varas iestādēm. Žozefīne izdomāja tūkstošiem stāstu. Kāpēc gan vientuļam un ietiepīgam vīrietim ik dienu no desmitiem līdz vienpadsmitiem vajadzētu soļot gar ezera krastu? Viņa rīcībā bija jūtama gandrīz nikna apņēmība, it kā, kustinot muskuļus, viņš turētos pie dzīves vai nokārtotu kādu rēķinu.

No katla izšļācās ūdens lāse. Žozefīne klusi iekliedzās, samazināja gāzes liesmu, iebēra katlā pirmo kastaņu porciju un turpināja mizot pārējos.

Tētis mēdza kastaņos iegriezt krustu, lai tos varētu vieglāk nolobīt. Ziemassvētku tītaru vienmēr bija gatavojis tieši viņš. Neilgi pirms nāves tētis bija uzrakstījis cepeša recepti uz baltas papīra lapas. Lapas apakšā bija paraksts: “Cilvēks, kurš mīl savu meitu un virtuvi.” Viņš bija uzrakstījis “meitu”, nevis “meitas”. Tagad Žozefīne to pamanīja pirmo reizi. Ik gadu Ziemassvētku dienā viņa uzmeklēja šo mazo lapiņu. Es biju viņa mīļā meitiņa. Irisa tēvam bija iedvesusi bailes. Tā biju es, kura sēdēja tētim klēpī, lai klausītos viņa plates: Leo Ferē, Žaku Brelu, Žoržu Brasēnu. Irisa, iedama garām pa gaiteni, uzmeta mums skatienu un paraustīja plecus.

Kādu ēdienu prata pagatavot Filips? Žozefīne ar skatienu uzmeklēja papīra salvetītes un ar mizotāju pakasīja deguna galiņu. Filips. Ikreiz, iedomājoties par viņu, Žozefīnes sirds salēcās. Forget me not. Tie bija Filipa pēdējie vārdi, jūnijā stāvot uz stacijas perona. Kopš tā laika viņi nebija redzējušies. Uzzinājusi, ka Ziemassvētku vakaru Filips grasās pavadīt divatā ar Aleksandru, Žozefīne abus bija uzaicinājusi pie viņas.

Novilkt svītru, noteikt robežu starp iespējamo un neiespējamo, nospraust attālumu, ko vairs neuzdrošināties pārkāpt. Viss būs daudz vienkāršāk, ja izdomāšu noteikumus. Man patīk noteikumi, esmu sieviete, kura noliec galvu likuma priekšā, piemēram, apstājoties pie sarkanās gaismas. Dzīvē vajadzēja nospraust robežas. Attālumu starp sevi un pārējiem. Lai izdzīvotu. Lai iemācītos sevi pazīt. Lai iepazītu nemierīgās jūtas, kas man ir pret Filipu, un savaldītos. Kad viņa te nav, es par viņu nedomāju. Kad viņš tuvojas, sākas nepatikšanas, viss iedegas liesmās.

“Ieslēdziet cepeškrāsni. Noregulējiet termostatu uz 7, uz divdesmit minūtēm.” Mūsu attiecības izveidojās, kad es to nemaz negaidīju. Nemanāmi es kļuvu mīlama, atšķirīga, īpaša, dārga, iekārojama, bīstama. Šis vīrietis, kurš mani stindzināja, ir izrādījies pieejams, pazīstams, uzmanīgs, pievilcīgs, bīstams. Mūsu jūtas pamazām ir pieņēmušās spēkā, un nu mēs stāvam bezdibeņa malā. Baltā kamēlija uz balkona ir pēdējais robežstabs, kas mūs vēl šķir. To laistot, es domāju par Filipu, par viņa vieglo skūpstu. Viņš nekad neko nesaka, es nekad neko nevaicāju.

Viņš mani uzskata par muļķi.

Es tiešām esmu muļķe, nudien. Vitorio tā nemitīgi apgalvo Lukam. Tu šodien tikies ar savu muļķi? Kādas muļķības viņa darīs Ziemassvētkos? Vai ies uz Vatikānu bučot pāvestam kājas? Svētīs maizi pirms apēšanas? Vai viņa pirms skūpstīšanās apslaka tevi ar svēto ūdeni? Lukam nevajadzētu atkārtot šos vārdus. Tie mani aizvaino. Luka apgalvo, ka Vitorio uzvedas aizvien nesakarīgāk, ka viņš pamazām kļūst vēl drūmāks. Viņš runā par kosmētisko operāciju, taču viņam nav naudas. Izspied to no savas muļķes, Vitorio saka, viņai ar savu stulbo romānu to tāpat nav kur likt. Muļķe, kura atklāj savu sirdi. Un viņa vēl sauc sevi par rakstnieci? Luka nopūšas: ja es ar jums vairs nesatiekos, tā nav jūsu vaina, esmu viņam vajadzīgs.

Trijos vara kastroļos vārījās burkāni, bietes un selerijas, no kā Žozefīne gribēja pagatavot biezeni. Drīz arī kastaņi būs mīksti un nomizoti. Uzkodām bija paredzētas zosu aknas. Un savvaļā audzēta laša šķēlītes. Zoē neprātīgi garšoja savvaļā audzēts lasis. Viņai bija ļoti attīstīta garšas izjūta, un nopētot gaļas krāsu, viņa prata noteikt, vai zivs ir sulīga, svaiga vai bojāta. Piegājusi pie zivju letes, Zoē aizspieda degunu. Tas bija signāls, kas liecināja: “Tā zivs ir veca, mammu.” Zoē ļoti patika garšas, smaržas, viņa mēģināja pieskarties krāsām, lai tās sajustu, aizvēra acis un noklakšķināja mēli pret aukslējām, lai izjustu garšu. Zoē ļoti patika ziema ar nebeidzamajām salu virknēm. Ass sals, mitrs aukstums, pelēks un neliels aukstums, kas liecināja par sniega tuvošanos, spelgoņa, ko vajadzēja pavadīt pie kamīna. “Man ļoti patīk sals, mammu, tad es jūtu, cik man ir karsta sirds.” Iesaiņotās dāvanas Zoē bija izrotājusi, liekot lietā kartonu, vilnas dziju, audumu, piespraudes, līmi, salmus. Viņa veidoja brīnišķīgas lellītes, dažādas ainiņas, kustīgas rotaļlietas. Atšķirībā no Hortenzes, Zoē nepatika iepirkties. Mana meita ir kā pusaudža pretstats. Viņa nemīl pārmaiņas, viņai patīk, ja ik gadu svētkos tiek pasniegti vieni un tie paši ēdieni, egle tiek izrotāta ar vienām un tām pašām mantiņām, vienām un tām pašām virtenēm, skan vienas un tās pašas Ziemassvētku dziesmas. Tieši viņas dēļ es ievēroju šīs tradīcijas. Bērniem ļoti nepatīk, ja tiek izjaukti viņu ieradumi. Viņiem tie ir vajadzīgi drošībai un sentimentālu apsvērumu pēc. Nolaizot Ziemassvētku pagali un tikai tad tajā iekožot, Zoē sajūt, kā garšo visas iepriekšējās Ziemassvētku pagales, iespējams, arī tā, ko viņa bija baudījusi kopā ar tēvu. Ko šajā Ziemassvētku vakarā darīja metro stacijā redzētais vīrietis? Vai tas tiešām varēja būt Antuāns? Viņa sejā rēgojās rēta, viena acs bija ciet. Viņš ir dzīvs un meklē mūs, staigā ap Korbevuā māju. Tur tagad strādā cita durvju sardze, viņa mūs nepazīst. Mans vārds vairs nav atrodams mājas iedzīvotāju sarakstā.

Zoē bija pieprasījusi, lai Ziemassvētku vakarā pie galda tiktu uzklāta vēl viena vieta.

– Tu redzēsi, mammu, tas būs pārsteigums, Ziemassvētku pārsteigums.

– Viņa mums atvedīs kādu draudziņu, – Hortenze pareģoja. – Ja viņa to izdarīs, es taisos prom!

Šērlijas acis klusi smējās.

– Ja to neizdarīs Zoē, tad to var izdarīt viņas māte! – Šērlija noteica.

– Man kļūst nelabi, iedomājoties, ka…

– Izbeidz, mammu, izbeidz! – Hortenze iesaucās. – Jau biju aizmirsusi, ka man atkal jāuzvedas kā mātei Terēzei. Ja reiz esi sākusi, varbūt pie reizes atver arī bāreņu namu maziem nēģerēniem?

“Pievienojiet krējumu un plūmes maltajai gaļai. Visu sajauciet. Piepildiet tītaru.” Tas ir neliels, tieši tāds, kāds man patīk. Es piebāžu tītaru ar smaržīgu malto gaļu. Tītara vēders piepūšas, es vaicāju tētim – kā tu zini, ka tas nepārsprāgs? Irisa un māte saviebjas, tētis sāk skaļi smieties. Irisas šovakar te nebūs. Arī Anrietes ne. Es nemaz neilgojos pēc senajiem Ziemassvētkiem, pēc aslapaino palmu pušķiem pie durvīm, pēc Anrietes trīskāršās pērļu kaklarotas uz melnās kleitas, violetās samta lentes, kas saturēja kopā Irisas matus un vienmēr lika Anrietei iesaukties ar vieniem un tiem pašiem vārdiem: “Šīs mazulītes klātbūtnē man tā nevajadzētu teikt, taču es vēl nekad neesmu redzējusi tik zilas acis! Un tādus zobus! Un tādu ādu!” Viņa skaļi iesmējās, atradusi zīdpapīrā iesaiņotu safīru kaklarotu. Es? Es jutos neglīta un pārliecināta, ka uz mani neviens nekad neskatās. Šis aizvainojums tā arī nekad nav pārgājis.

“Aizšujiet tītaram vēderu ar resnu diegu. Ieziediet putnu ar sviestu vai margarīnu. Apkaisiet ar sāli un pipariem. Nolieciet uz plāts labi sakarsētā cepeškrāsnī. Pēc aptuveni četrdesmit piecām minūtēm samaziniet karstumu. Cepiet vēl stundu. Cepšanās laikā ļoti bieži aplaistiet.”

Pēc Lisjēna Plisonjē nāves Ziemassvētki kļuva skumji un ģimenes galvas vieta palika tukša, kamēr neuzradās Marsels ar savām skotu jakām un spīdīgajām kaklasaitēm. Turpmāk dāvanas tika noliktas uz šķīvjiem. Irisa tās pieņēma iecietīgi, kā piedodot Marselam par iesēšanos viņu tēva vietā. Žozefīne neuzdrošinājās mātes un māsu pārmetošo skatienu pavadībā mesties viņam ap kaklu. Šovakar Marsels Grobzs svinēs savus pirmos Ziemassvētkus kopā ar Žoziannu un savu dēlu. Žozefīne labprāt būtu noskatījusies, kā tas notiek. Tas radītu iespaidu, ka viņa nodevusi savu māti, pārejot ienaidnieka nometnē, tomēr tas Žozefīni vairs neuztrauca.

Pie durvīm kāds piezvanīja. Īsi un aprauti. Žozefīne paskatījās pulkstenī – septiņi. Viņi noteikti bija aizmirsuši savu atslēgu.

Bija atnācis Lefloka-Piņela kungs. Viņš sāka atvainoties, ka uzdrošinājies izjaukt svinības; pie viņa un sievas bija ieradusies ģimene. Viņam mugurā bija smokings, mezglā sasiets tauriņš, balts krekls ar sīku plisējumu, un plata, melna atlasa josta. Viņa mati bija gludi sasukāti, tajos bija izšķirts celiņš, padarot kaimiņu līdzīgu dārzam franču stilā.

– Nevajag atvainoties! – Žozefīne pasmaidīja, izdomājusi šo metaforu par kaimiņa galvu un secinājusi, ka viņai labāk patīk angļu puķu dobju valdzinošā neprecizitāte, – mēs arī šo vakaru pavadīsim bez lieka trokšņa …

To pateikusi, Žozefīne iedomājās, ka varbūt vajadzētu piedāvāt viesim glāzi šampanieša. Viņa mirkli šaubījās, bet, kad vīrietis negrasījās doties prom, uzaicināja viņu ienākt.

– Neuzdrošinos jūs aizkavēt, – Lefloks-Piņels iebilda, mulsi mīņādamies pie durvīm.

Žozefīne noslaucīja roku dvielī un pasniedza viņam mazliet taukainu plaukstu.

– Vai jūs neiebilstu, ja mēs dotos uz virtuvi? Man jāuzmana tītars.

Viņš bija ar mieru un moži piebilda:

– Ja jau drīkstu ienākt jūsu svētnīcā… tas ir liels gods!

Viņš, šķiet, grasījās vēl kaut ko piebilst, taču aprāvās. Žozefīne izņēma no ledusskapja šampanieša pudeli un pasniedza viesim, lai viņš to atkorķē. Abi viens otram novēlēja priecīgus Ziemassvētkus un ļoti laimīgu Jauno gadu. Žozefīne nodomāja, ka, par spīti matu mākonim, viņš izskatās ļoti pavedinošs. Kāda ir viņa sieva? Nekad neesmu viņu redzējusi.

– Es gribēju jums pavaicāt, – Lefloks-Piņels paklusi iesāka, – jūsu meita… ē… Ko viņa teica, uzzinājusi par Bertjē kundzi?

– Tas bija īsts šoks. Viņa par to daudz runāja.

– Redziet, Gaetāns to vispār nepieminēja.

Viņš izskatījās noraizējies.

– Un jūsu pārējie bērni? – Žozefīne vaicāja.

– Šarls Anrī, vecākais, viņu nepazina, Domitila mācās licejā, tur pasniedzējs nemēdz būt… Esmu norūpējies par Gaetānu. Tā kā viņš mācās vienā klasē ar jūsu meitu… varbūt viņi varētu parunāties.

– Viņa parasti klusē.

– Cik saprotu, tad jūs uzaicināja ierasties policijā.

– Jā. Nesen man uzbruka.

– Tādā pašā veidā?

– Ak, nē! Tas nav nekas, salīdzinot ar nabaga Bertjē kundzi…

– Policijas komisārs man stāstīja kaut ko citu. Es pieprasīju, lai viņš mani pieņem, un viņš bija ar mieru.

– Vai zināt, policija mēdz krietni vien pārspīlēt.

– Nedomāju vis.

Viņš šos vārdus izrunāja tik bargi, it kā patiesībā vēlētos teikt: “Manuprāt, jūs melojat.”

– Lai nu kā, tam nav nekādas nozīmes, es esmu dzīva! Es atrodos šeit un kopā ar jums dzeru šampanieti!

– Negribu, lai kaut kas tāds notiek arī ar mūsu bērniem, – Lefloka-Piņela kungs nerimās. – Vajadzētu pieprasīt policijas apsardzi, nolikt sargu.

– Visu diennakti?

– Nezinu. Tāpēc jau atnācu ar jums parunāties.

– Kāpēc jūs negājāt pie kāda cita no mūsu mājas? – Tāpēc, ka uzbruka tieši jums. Kāpēc to noliegt?

– Neesmu pārliecināta, ka tas bija tas pats vīrietis. Varbūt steigā viņš mūs sajauca…

– Tātad, Kortesa kundze…

– Varat saukt mani par Žozefīni.

– Es… nē… es labāk vēlētos jūs uzrunāt par Kortesa kundzi.

– Kā vēlaties…

Abus iztraucēja Šērlija, kurai sekoja ar iepirkumu maisiņiem apkrāvušies Gerijs un Hortenze. Viņu deguni un vaigi no aukstuma bija kļuvuši sārti. Viņi purināja cimdus, pūta uz rokām, skaļi pieprasīja šampanieti. Žozefīne visus iepazīstināja. Ervē Lefloks-Piņels paklanījās Šērlijai un Hortenzei.

– Ļoti priecājos ar jums iepazīties, – viņš sacīja Hortenzei. – Jūsu māte bieži par jums runā. – Pirmo reizi dzirdu, nodomāja Žozefīne, kura Hortenzi ne reizi nebija pat pieminējusi. Hortenze viņam veltīja savu vissaulaināko smaidu. Žozefīne saprata, ka Ervē LefloksPiņels bija izpratis viņas meitas patieso būtību. Hortenze jutās glaimota un izrādīja sevi no labās puses.

– Cik noprotu, tad jūs studējat modi?

No kurienes viņš to zina, Žozefīne sev noprasīja.

– Jā. Londonā.

– Ja kādreiz varu jums palīdzēt, tad sakiet, es augstākajā sabiedrībā pazīstu daudzus. Parīzē, Londonā, Ņujorkā.

– Liels paldies. Es to neaizmirsīšu. Varat uz mani paļauties! Nudien, man drīzumā būs vajadzīga kāda prakses vieta. Kāds ir jūsu telefona numurs, vai varu jums piezvanīt?

Žozefīne apstulbusi noskatījās, kā Hortenze ievij Lefloku-Piņelu savā zirnekļa tīklā, čalo, piekrīt, pieraksta viņa mobilā telefona numuru un pateicas par piedāvāto palīdzību. Abi vēl parunāja par dzīvi Londonā, par dažādiem mācību priekšmetiem, par divvalodības priekšrocībām. Hortenze pastāstīja, ar ko nodarbojas, aizgāja uzmeklēt lielo grāmatu, kurā bija iešuvusi iepatikušos audumu paraugus, parādīja skices, kurās bija uzzīmējusi uz ielas redzētas krāsas, lietas, apveidus. “Lai kļūtu par dizaineru, jāprot darīt visu, tas mūsu skolā ir princips numur viens.” Ervē Lefloks-Piņels uzdeva jautājumus, Hortenze nesteidzīgi atbildēja. Šērlijai un Žozefīnei tika atvēlētas statistu lomas. Kad viesis bija aizgājis, Hortenze iesaucās:

– Lūk, tev īsti piemērots vīrietis, mammu!

– Viņš ir precējies un triju bērnu tēvs!

– Un tad? Vai tad tu nevari kļūt par viņa mīļāko? Vai arī tas ir pretrunā ar tavu sirdsapziņu?

– Hortenze! – Žozefīne nodārdināja.

– Cik garšīgs ir šis šampanietis! Kura gada tas ir? – noprasīja Šērlija, mēģinādama mainīt sarunas tematu.

– Nezinu! Tam vajadzētu būt rakstītam uz etiķetes.

Žozefīne atbildēja izklaidīgi. Hortenzes replikas par kaimiņu nebija viņu iepriecinājušas. Es nedrīkstu to pieļaut, viņai pieklātos saprast, ka mīlestībā ir svarīga atbildība, ka nevar likties gultā ar pirmo švītu, kurš gadās ceļā.

– Un tu, mīļā, – Žozefīne ievaicājās, – vai tu šobrīd esi… iemīlējusies?

Gandrīz aizrijusies ar šampanieti, Hortenze izdvesa:

– Tā jau es domāju! Back home! Atgriešanās pie cēliem vārdiem. Tu gribi zināt, vai es esmu iepazinusies ar kādu skaistu, bagātu, gudru vīrieti, kurā esmu neprātīgi ieķērusies?

Cerību pārņemta, Žozefīne pamāja ar galvu.

– Nē, – Hortenze atteica, nogaidījusi nelielu laika sprīdi, lai pirms atbildes radītu spriedzi. – Ja nu vienīgi…

Viņa pastiepa savu glāzi mātei, lai to vēlreiz piepildītu, un atkārtoja:

– Ja nu vienīgi… Esmu sastapusi kādu puisi. Izskatīgu… Ļoti izskatīgu!

– Ā, – Žozefīne klusi novilka.

Šērlija vēroja mātes un meitas sarunu un klusībā lūdzās: “Nesapņo, manu Žo, ar savu meitu tu ieskriesi tieši sienā!” Gerijs smaidīja, vērodams šo izgāšanos un zinādams, ka tik sentimentālai mātei kā Žozefīne tā būs neizbēgama.

– Cik ilgi tas jau notiek?

– Divas nedēļas. Kaisles pārņemti, mēs nespējām atrauties viens no otra…

– Un tagad? – Žozefīne cerīgi vaicāja.

– Un tagad viss ir cauri! Totāls blieziens. Iedomājies tikai, kādu dienu viņš pavilka uz augšu bikšu staru un es ieraudzīju baltu zeķi.

Baltu zeķi un spalvainu potīti… es gandrīz apvēmos!

– Ak Dievs! Kāds tev ir priekšstats par mīlestību! – Žozefīne nopūtās.

– Bet tā taču nav nekāda mīlestība, mammu!

– Mūsdienās, – Šērlija paskaidroja, – vispirms skūpstās un tikai pēc tam iemīlas.

Hortenze nožāvājās.

– Iemīlējušies vīrieši ir tik garlaicīgi!

– Diez vai man varētu izveidoties kaislīgs sakars ar Ervē LeflokuPiņelu, – nomurmināja Žozefīne, kurai bija radušās aizdomas, ka pārējie par viņu smejas.

– Es gan par to nebūtu tik pārliecināta, – Hortenze aizrādīja. – Viņš ir tieši tavā gaumē, turklāt viņš uz tevi skatījās ar lielu uzmanību. Viņam mirdzēja acis. Viņš tevi it kā aptaustīja, tev nepieskaroties, tas ir… apskaužami!

Šērlija noprata, ka Žozefīne jūtas neērti. Viņa nolēma pārstāt jokot par šo tematu, kurš viņas draudzenei acīmredzot nemaz nelikās smieklīgs. Kas ar viņu bija noticis, ja viņa pilnīgi zaudējusi humora izjūtu? Varbūt Žozefīnei patiešām likās pievilcīgs šis vīrietis, kurš, my God, is really good looking.

– Nezinu, kā mamma to dabū gatavu, taču viņu vienmēr ielenc pavedinoši vīrieši, – nobeidza Hortenze, mēģinādama pielabināties mātei ar komplimentu.

– Paldies, mīļā, – noteica Žozefīne, samocīti pasmaidījusi par šādu improvizētu pamiera piedāvājumu. – Un tu, Gerij? Vai tu esi sentimentāls vai arī tāds pats patērētājs kā Hortenze?

– Es varētu tev samelot, Žo, taču es šobrīd domāju vienīgi par cūkām. Mēs mācāmies par cūkām, tāpēc…

– Skaidrs. Kārtējo reizi esmu viena kā muļķe, tas nav nekas jauns. – Nē taču! Tu neesi viena! – Hortenze sašuta. – Tev ir skaistais Luka, vai tad ne? Starp citu, kāpēc viņa šovakar te nav? Vai tu viņu neesi ielūgusi?

– Viņš pavada Ziemassvētkus kopā ar savu brāli.

– Vajadzēja ielūgt arī brāli! Es internetā redzēju viņa fotogrāfiju. Aģentūra “Safīrs” Vivjēnas ielā. Vitorio Džambelli ir cūcīgi skaists! Tumšmatains, satriecošs, noslēpumains. Tik gardu kumosiņu es labprāt pievāktu sev!

Sarunu atkal iztraucēja durvju zvans. Ienāca Filips, nesdams rokās kasti šampanieša. Kopā ar viņu bija Aleksandrs, nopietns, ar drūmu, izvairīgu skatienu.

– Šampanietis visiem! – Filips sauca.

Hortenze priecīgi lēkāja. Sārtais Du Roederer, mans mīļākais šampanietis! Pamājis Žozefīnei, Filips atkāpās uz durvīm, izlikdamies, ka grib pakarināt savu un Aleksandra mēteli.

– Vajag ātrāk ķerties pie dāvanām! Es biju klīnikā, tas bija baisi!

– Galds ir uzklāts. Tītars ir gandrīz izcepies, pēc divdesmit minūtēm to var likt galdā. Un pēc tam atvērt dāvanas.

– Nē! Dāvanas vispirms! Un pēc tam vakariņosim.

– Labi, – Žozefīne noteica, pārsteigta par viņa valdonīgo toni.

– Vai Zoē vēl nav?

– Viņa ir savā istabā, aiziešu pasaukt…

– Kā tev klājas?

Filips satvēra Žozefīni aiz rokām un pievilka sev klāt.

Žozefīne zem žaketes mitrā vilnas auduma sajuta Filipa ķermeņa siltumu. Viņas ausu galiņi pietvīka. Viņa steigšus attrauca: jā, jā, tu varētu iekurināt kamīnu, bet es tikmēr uzvilkšu kleitu un aši sasukāšu matus. Viņa runāja ļoti ātri, lai nevajadzētu domāt par savu nemieru. Filips pielika pirkstu Žozefīnei pie lūpām, uzlūkoja viņu mirkli, kas šķita bezgalīgs, un negribīgi atlaida.

Kamīnā sprakšķēja uguns. Uz parketa grīdas sakrautās Ziemassvētku dāvanas mirdzēja. Visi bija sadalījušies divās grupās: pieaugušie, kuri nemaz negaidīja, ka dāvanu pasniegšanas prieks un viņu slepenās cerības varētu īstenoties, un jaunā paaudze, kurā lielo sapņu piepildījums jaucās ar svētvakara noskaņojumu. Vienu vieglais nemiers sasaucās ar otru nepacietīgajām gaidām, kuru dēļ vajadzēja savaldīties, lai, visu sasteidzot, nesabojātu viņiem prieku.

Žozefīnei ļoti nepatika šis apdāvināšanās rituāls. Ikreiz viņu pārņēma neizskaidrojams izmisums, it kā viņa būtu apliecinājusi, ka nespēj tikt mīlēta tāpat vien, un pārliecība par to, ka saņēmējs būs neapmierināts, nesaderējās ar viņas mīlestības apliecinājumiem. Viņa varēja sagādāt veselu kalnu dāvanu un tomēr gandrīz nekad neizpelnījās pat smaidu. Esmu pārliecināta, ka Gerijs sapratīs, ko es jūtu, Žozefīne sev sacīja, uztvērusi puiša vērīgo, smaidīgo skatienu, kas vēstīja: “Come on, Jo, pasmaidi, ir Ziemassvētki, tā tu ar savu krustā sistās ģīmi sabojāsi mums visus svētkus.” “Vai tad no tā ir kāda jēga?” Žozefīne klusībā noprasīja, izbrīnā uzraudama uzacis. Gerijs apstiprinoši pamāja. “Labi, es pacentīšos,” viņa atbildēja ar galvas mājienu.

Žozefīne pievērsās Šērlijai, kura Filipam skaidroja, kādā veidā cīnās pret lieko svaru angļu skolās.

– Astoņi tūkstoši septiņi simti mirušo ik dienu visā pasaulē iet bojā no cukuru saturošiem produktiem! Un četrsimt tūkstoši bērnu ar lieko svaru ar katru gadu tikai Eiropā vien! Vispirms nāvē tiek iedzīti vergi, kuri audzējuši cukurbietes, un tad tās tiek pārstrādātas un iebarotas mūsu bērniem!

Filips pacēla roku, lai viņu apklusinātu.

– Vai tikai tu mazliet nepārspīlē?

– Cukurs nonāk visur! Skolās tiek izvietoti limonādes un šokolādes tāfelīšu automāti, bērniem tiek bojāti zobi, viņi rij taukus! Tas viss, protams, lielās peļņas dēļ! Vai tev tas nešķiet skandalozi? Tev vajadzētu izpētīt šo problēmu. Galu galā tev taču ir dēls, uz kuru attiecas šī problēma.

– Tu tiešām tā domā? – Filips noprasīja, pievērsis skatienu Aleksandram.

Manu dēlu drīzāk varētu nonāvēt skumjas, nevis cukurs, viņš nodomāja.

Tie bija pirmie Aleksandra Ziemassvētki bez mātes.

Tie bija Filipa pirmie precēta vīra Ziemassvētki bez Irisas.

Abu pirmie vientuļu cilvēku Ziemassvētki.

Diviem vīriešiem bija laupīts tās sievietes tēls, kura jau sen pār viņiem bija valdījusi. Viņi bija aizgājuši no klīnikas klusējot. Devušies atpakaļ pa šauro, grantēto aleju, sabāzuši rokas kabatās, raudzīdamies uz savu pēdu nospiedumiem baltajā sarmā. Kā divi bāreņi internātā. Viņiem būtu vajadzējis sadoties rokās, tomēr abi bija labi turējušies. Tiesības un lepnums noslēpti zem skumju apmetņa.

– Seši mirušie minūtē, Filip! Vai tas ir viss, ko tu vari pateikt? – Šērlija uzmeta skatienu Aleksandra neveiklajam augumam. – Tev taisnība: viņam vēl līdz tam ir tālu. Labi, es likšos mierā! Vai kāds nevarētu pateikt, kad drīkstēs atvērt dāvanas?

Aleksandrs, šķiet, nelikās ne zinis par kārdinošo sainīšu kaudzi sev pie kājām. Viņa skatiens joprojām raudzījās tukšumā, kādā citā vietā, drūmā un tukšā, kur atradās viņa māte, mēma, novājējusi, piespiedusi rokas pie krūtīm, rokas, ko viņa nebija atlaidusi līdz brīdim, kad viņi bija atvadījušies. “Izklaidējieties labi,” viņa bija nošņākusi caur sakniebtām lūpām. “Ja atliks laiks un gadīsies izdevīgs brīdis, padomājiet arī par mani.” Aleksandrs bija devies prom, izvairīdamies no skūpsta, ko viņa nemaz negrasījās pieprasīt. Viņš centās saprast, skatīdamies dejojošajās liesmās, savas mātes saltuma iemeslu. Varbūt māte viņu nekad nebija mīlējusi? Varbūt savu bērnu nemaz nevajadzēja mīlēt? Šī doma radīja bezdibeni, kurā raugoties viņam uznāca reibonis.

– Žozefīne, – Šērlija iesaucās, – kad mēs sāksim atvērt dāvanas?

Žozefīne sasita plaukstas un paziņoja, ka izņēmuma gadījumā dāvanas vajadzētu atvērt pirms pusnakts. Zoē un Aleksandrs tēloja Ziemassvētku vecīšus, pēc kārtas nevainīgi bāzdami rokas milzīgajā dāvanu kaudzē. Sāka skanēt Ziemassvētku dziesma, kas piešķīra skumīgajam vakaram svētu noskaņu. “Klusa nakts, svēta nakts, zvaigznes…” Zoē aizvēra acis un uz labu laimi pastiepa roku.

– Hortenzei no mammas, – viņa paziņoja, paņēmusi garu aploksni, un izlasīja uz tās ar maziem burtiem uzrakstītos vārdus: “Priecīgus Ziemassvētkus, mana mazā, mīļā, dārgā meitiņa.”

Hortenze paķēra aploksni un piesardzīgi atvēra. Apsveikuma kartīte? Maza, morāles pilna vēstulīte, kurā paskaidrots, ka dzīve Londonā un mācības izmaksā dārgi, ka tas jau mātei tāpat ir sagādājis lielas pūles un tāpēc Ziemassvētku vecīša dāvanai jābūt tikai simboliskai? Hortenzes saviebtajā sejā atplauka prieks. “Derīgs iepirkšanās gājienam mums abām, manu mīļo mazulīt.” Viņa metās mātei ap kaklu.

– Ak! Paldies, mammu! Kā tu uzminēji?

Es tevi tik labi pazīstu, Žozefīnei gribējās atteikt. Es zinu, ka vienīgais, kas varētu mūs atkal apvienot bez nesaskaņām un dzēlībām, ir neprātīga izdevumu lavīna. Viņa neko nepateica un aizkustināta saņēma meitas skūpstu.

– Vai iesim tur, kur gribēšu? Uz visu dienu? – Hortenze izbrīnīta pārvaicāja.

Žozefīne pamāja ar galvu. Godīgi sakot, viņa jutās mazliet skumja. Kā gan citādi likt meitai noprast savu mīlestību? Meitai, kura kļuvusi tik alkatīga, ka Žozefīnei atlika cerēt vienīgi uz naudas tērēšanu visas dienas garumā, lai izvilinātu no viņas kaut nelielu maigumu? Vai tiešām tā eksistence, ko viņai uzspiedu grūtos laikos, ir viņu tā ietekmējusi? Nevajag nostumt visu vainu uz laikmetu un citiem cilvēkiem. Arī es esmu vainīga. Kopš tā brīža, kad pirmo reizi izrādīju nevērību, nespēju sniegt mierinājumu un saprast, bet nu es to visu veikli noslēpju, kā dāvanu piesolot iepirkšanos divatā. Viņa ar prieku pieņem visu, ko nolieku viņai pie kājām. Ir pārāk viegli radīt ilūziju par saviem padomiem, klātbūtni, palīdzību, ko, būdama neveikla, nemaz neprotu sniegt. Tas man izmaksā tik daudz, mana dārgā, mana skaistā, mana mīļā, es tevi tik neprātīgi mīlu.

Žozefīne uz mirkli apskāva meitu un viņai pie auss atkārtoja savus pēdējos vārdus:

– Mana dārgā, mana skaistā, mana mīļā, es tevi tik neprātīgi mīlu.

– Es arī tevi mīlu, mammu, – Hortenze klusi izdvesa vienā elpas vilcienā.

Nu, tas izklausījās patiesi. Neviltota prieka pārņemta, Žozefīne izslējās. Viņa atkal bija atguvusi dzīvesprieku un ēstgribu. Ja Hortenze viņu atkal mīlēja, dzīve bija kļuvusi skaista, un Žozefīne bija gatava izrakstīt vēl divdesmit tūkstošus čeku, lai tikai meita viņai ausī iečukstētu kādu mīlestības apliecinājumu.

Dāvanu izdalīšana turpinājās, Zoē un Aleksandrs nolasīja saņēmēju vārdus. Iesaiņojamais papīrs mētājās pa viesistabu, lai vēlāk mirtu ugunī, samezglojušās aukliņas gulēja uz grīdas, noplēstās etiķetes mēģināja pielipt pie visa, kas gadījās līdzās. Gerijs iemeta kamīnā pagales, Hortenze ar zobiem atplēsa aukliņu mezglus, Zoē trīcēdama atvēra dāvanas. Šērlija saņēma skaistu zābaku pāri un Oskara Vailda kopotos rakstus angļu valodā, Filips – garu šalli no debeszila kašmira un cigāru kārbu, Žozefīne – visu Glena Gūlda disku kolekciju un iPod – “ak, es taču neprotu rīkoties ar šīm ierīcēm!”. “Es tev parādīšu,” Filips apsolīja, aplikdams roku Žozefīnei ap pleciem. Zoē vairs nespēja saņemt visas dāvanas rokās, lai tās aiznestu uz savu istabu, Aleksandrs sajūsmināts smaidīja pie savām dāvanām un, atguvis aso novērošanas prasmi, noprasīja pārējiem: “Kāpēc zaļajām dzilnām nekad nesāp galva?”

Visi sāka skaļi smieties, un Zoē, nespēdama palikt klusu, izmeta:

– Kā jums šķiet, vai, ilgi, ilgi runājot ar kādu, viņš beigās aizmirst, ka man ir neglīts deguns?

– Ko tas nozīmē? – Žozefīne noprasīja.

– Vakar pēcpusdienā es tik ilgi neliku mieru Polam Mersonam, ka viņš mani svētdien uzaicināja uz Colombes paklausīties, kā spēlē viņa grupa.

Viņa apgrieza pirueti un zemu paklanījās, lai pieņemtu uzslavas. Pēcpusdienas drūmā noskaņa bija pagaisusi. Filips atkorķēja šampanieša pudeli un painteresējās, kur palicis tītars.

– Ak Dievs! Tītars! – Žozefīne iesaucās, atrāvusi skatienu no savas meitas – balerīnas skaisti pietvīkušajiem vaigiem.

Zoē izskatījās tik laimīga! Viņa zināja, ka šobrīd meita daudz labprātāk atrastos pie Pola Mersona. Žozefīne Zoē dienasgrāmatā bija atradusi viņa fotogrāfiju. Tā bija pirmā reize, kad Zoē bija noslēpusi kāda zēna foto. Žozefīne aizskrēja uz virtuvi, atrāva cepeškrāsni, pārbaudīja, vai putns ir izcepies. Vēl pavisam sārts, viņa secināja un nolēma turpināt cepšanu.

Viņa stāvēja pie plīts, apjozusies ar lielo, balto priekšautu, samiegusi acis, un patlaban centās aplaistīt tītaru, neuzšļācot mērci uz sakarsētās plāts, kad pēkšņi sajuta aiz muguras kādu stāvam. Viņa pagriezās, turēdama rokā karoti, un atjēdzās Filipa apskāvienā.

– Ir tik labi tevi redzēt, Žo. Ir pagājis tik ilgs laiks…

Viņa pacēla galvu un pietvīka. Filips pievilka viņu sev klāt.

– Iepriekšējā reizē, – viņš atcerējās, – tu pavadīji Zoē, kad es ar Aleksandru braucu uz Eviānu…

– Tu viņus biji pierakstījis uz jāšanas apmācību…

– Mēs divi vien palikām uz perona…

– Bija jūnijs, zem lielā stacijas stikla pārsega pūta viegls vējš…

– Tās bija pirmās brīvdienas. Es sev sacīju – vēl viens mācību gads ir cauri… un ja nu es lūgtu Žozefīni braukt mums līdzi?

– Bērni bija aizgājuši nopirkt kaut ko dzeramu…

– Tev bija zamšādas jaka, balts sporta krekliņš, rūtains lakatiņš, brūnas ausu ļipiņas un riekstu krāsas acis.

– Tu man vaicāji “kā iet”, un es atteicu “labi”.

– Un man ļoti gribējās tevi apskaut.

Žozefīne pacēla galvu un ieskatījās Filipam tieši acīs.

– Taču tas nenotika, – viņš atsāka.

– Nē.

– Tu teici, ka tā nevar.

– …

– Ka tas ir aizliegts.

Viņa apstiprinoši pamāja ar galvu.

– Un tev bija taisnība.

– Jā, – viņa nočukstēja, mēģinādama atrauties.

– Tas ir aizliegts.

– Pilnīgi aizliegts.

Filips vēlreiz pievilka Žozefīni sev klāt, noglāstīja viņai galvu un nočukstēja:

– Paldies, Žo, par šīm ģimenes svinībām.

Filipa lūpas pieskārās viņas mutei. Pavilcinājusies viņa aizgriezās.

– Filip, zini… Es domāju, ka… nebūtu labi, ja…

Viņš izslējās, paskatījās, it kā nesaprastu, par ko Žozefīne runā, sarauca degunu un iesaucās:

– Vai tu saod to pašu, ko es, Žozefīne? Vai maltā gaļa nejauši nav izbirusi uz plāts? Nav patīkami ēst izkaltušu un tukšu tītaru!

Žozefīne pagriezās un atvēra cepeškrāsni. Viņam bija taisnība: tītars lēnām bija sācis tukšoties. Izbirušie kastaņi gar malām bija sākuši apbrūnēt. Kamēr viņa prātoja, kā pārtraukt šo noplūdi, Filips pastiepa roku, uzlika to uz viņas plaukstas, un abi divi, uzmanīgi rīkodamies ar karoti, savāca no tītara vēdera izbirušo maltās gaļas pārpalikumu.

– Vai tas ir labs? Tu pagaršoji? – Filips noprasīja Žozefīnei pie kakla.

Viņa papurināja galvu.

– Un plūmes, vai tu tās izmērcēji?

– Jā.

– Ūdenī, kam pievienots mazliet armanjaka?

– Jā.

– Tad labi.

Viņš klusi runāja Žozefīnei pie kakla, viņa juta, kā šie vārdi iespiežas viņas ādā. Filipa plauksta vēl aizvien bija uzgūlusi viņas rokai, vadot to uz smaržīgo pildījumu. Viņš iesmēla mazliet desas mīkstuma, kastaņus, plūmes, krējumu un lēni, lēni pacēla pilno, kūpošo karoti pie Žozefīnes lūpām, kas pastiepās tai pretī. Aizvēruši acis, viņi nogaršoja maigo, uz mēles kūstošo, izmērcēto plūmju maisījumu. Tad abi nopūtās, un viņu lūpas sakļāvās ilgā, maigā, baudpilnā skūpstā.

– Varbūt vajadzētu sāli, – Filips aizrādīja.

– Filip, – Žozefīne lūdzoši iebilda un atrāvās. – Nevajadzētu…

Viņš pasmaidīja. Filipa lūpu kaktiņā bija ielipusi taukaina mērces pilīte. Žozefīnei pēkšņi uzmācās vēlēšanās to nogaršot.

– Tu esi tik smieklīga!

– Kāpēc?

– Tu esi visjocīgākā sieviete, kādu man jebkad nācies sastapt!

– Es?

– Jā, tik neticami nopietna, man gribas smieties un sasmīdināt arī tevi …

Šie vārdi palika guļam uz viņas lūpām kā viegla migla.

– Filip!

– Starp citu, šis pildījums ir ļoti gards, Žozefīne…

Un viņš atkal iesmēla pildījumu karotē, pielika to Žozefīnei pie lūpām, pieliecās, kā vēlēdamies pajautāt: “Vai drīkstu pagaršot?” Abi atkal sāka skūpstīties. Filipa lūpas bija tik maigas un mīkstas, tās smaržoja pēc plūmēm ar lāsīti armanjaka, un Žozefīne pakļāvās. Viņu bija caururbusi mirklīga laimes priekšnojauta, vairs neko nevajadzēja izlemt, viņa bija pārsniegusi visas robežas, ko bija solījusies nekad nepārkāpt. Vēl tikai mirkli, viņa sev sacīja, un es sapratīšu, ka šīm robežām nav nekādas nozīmes, tās nepasargā no problēmām un kārdinājuma, tās nevar iegrožot dzīvi. Un tāpēc var vai nu nolemt sevi novārdzināt, neizejot ārpus robežām, vai arī baudīt tūkstošiem prieku, šīs robežas pārkāpjot.

– Es dzirdu, ko tu domā, Žo. Pārstāj mocīties sirdsapziņas pārmetumos.

– Bet…

– Izbeidz, citādi man sāks likties, ka esmu apskāvis mūķeni.

Tomēr pastāv zināmas robežas, kuras pārkāpt ir ļoti bīstami, noteiktas robežas, ko nekādā gadījumā nedrīkst šķērsot, un es tieši to grasos darīt, un ak Dievs, ak Dievs, cik tas ir labi – just, kā šis vīrietis mani apskauj!

– Tas tāpēc, ka… – viņa mēģināja vēlreiz. – Es jūtos tā, it kā …

– Žozefīne! Apskauj mani!

Filips piespieda viņu sev klāt, pavēra muti, it kā grasītos Žozefīnei iekost. Viņa skūpsts bija nežēlīgs, valdonīgs, Žozefīne tika piespiesta pie karstajām cepeškrāsns durvīm, sagrozījās, lai atbrīvotos, Filips mazliet atslābināja apskāvienu un noskūpstīja vēl ciešāk, kā meklēdams vēl kādu drusciņu pildījuma, kaut kripatiņu tā pildījuma, kas bija pielipis viņai pie pirkstiem. Viņš nolaizīja Žozefīnes pirkstus, kas bija jaukuši mīklu, viņa muti piepildīja plūmju garša, Filip, viņa novaidējās, Filip, apķērās viņam ap kaklu un pati viņu noskūpstīja. Visu šo laiku, Žo, visu šo laiku… un Filips atgrūda viņu pret balto leti, saņurcīja, uzrāva augšā, atgrūda pret cepeškrāsns stikla durvīm, sniedzās pēc viņas lūpām, pēc viņas kakla, pavēra balto blūzi, noglāstīja karsto ādu, ļāva pirkstiem noslīdēt uz viņas krūtīm, piespieda lūpas mazajam miesas laukumiņam, kas bija atklājies zem blūzes, zem priekšauta, pieliekot punktu visām nebeidzamo, mokošo gaidu dienām.

No viesistabas atskanēja smieklu šaltis, liekot abiem satrūkties.

– Pārstāj! Paklausies! – Žozefīne atbrīvojusies nočukstēja. – Filip, mums nepieklājas…

– Tu mani padari traku, ja tu zinātu, cik traku tu mani padari!

– To vairs nedrīkst atsākt…

– Vairs neatsākt? – viņš iesaucās.

– Es gribēju teikt…

– Žozefīne! Apskauj mani vēlreiz, es vēl neesmu teicis, ka viss ir galā …

Tā bija sveša balss, kas piederēja kādam citam vīrietim. Žozefīne to nepazina. Viņa ļāvās, juzdamās kvēli bezbēdīga un jauna. Filipam bija taisnība. Viņa bija smieklīga. Viņa pati vēlējās visu atsākt. Tātad tas bija tikai skūpsts? Sajūta bija kā grāmatās, kad zem kājām paveras zeme, kad sabrūk kalni. Spēks, kas spēj to visu paveikt, bija licis viņai aizmirst savu māsu, abas savas meitas turpat viesistabā, klaidoni metro stacijā, Lukas skumjās acis, un kaismīgi apskaut citu vīrieti. Turklāt vēl kādu vīrieti! Irisas vīru! Žozefīne atrāvās, Filips no jauna cieši pievilka viņu klāt, pieglauda sev, kā grasīdamies viņu līdz mūža beigām droši atbalstīt, un nočukstēja: “Bet tagad vairs ne vārda!”

No virtuves sliekšņa, turēdama pilnas rokas ar dāvanām, ko bija nolēmusi nolikt savā istabā, viņus vēroja Zoē. Viņa vēl brīdi palika stāvam, noskatīdamās uz savu māti tēvoča apskāvienos, tad nodūra galvu un aizzagās uz savu istabu.

– Ko mēs vēl gaidām? – Šērlija noprasīja. – Šis jau ir īsts burvju mākslinieku vakars, jūs visi pēc kārtas nozūdat!

Filips un Žozefīne bija nupat atgriezušies no virtuves un pastāstījuši, kā izglābuši tītaru no izkalšanas. Viņi izskatījās satraukti, pavisam citādi nekā vakara sākumā, un Šērlija uzmeta viņiem ieinteresētu skatienu.

– Gaidām Zoē un viņas noslēpumaino viesi! – Hortenze nopūtās. – Viņa tā arī nepateica, kurš tas ir.

Viņa apskatīja sevi spogulī virs kumodes, pavilka matu šķipsnu, lai aizliktu to aiz auss, saviebās, atlika to atpakaļ. Nevajadzēja apgriezt matus. Tie bija biezi, spīdīgi, meta vara krāsas atspīdumu, kas izcēla viņas zaļās acis. Vēl viena tās nožēlojamās Agates iedoma. Viņa seko žurnālu pamācībām burts burtā! Kur gan viņa pavada Ziemassvētkus, šī trulene? Valdizērā kopā ar saviem vecākiem vai kādā Londonas midzenī ar saviem karātavu drauģeļiem? Vajadzētu viņiem aizliegt spert kāju mūsu dzīvoklī. Es vairs nespēju paciest viņu aizdomīgos skatienus. Tie tracina pat Geriju.

– Varbūt tas ir kāds no šīs mājas? – Šērlija ieminējās. – Viņa šovakar būs ievērojusi kādu vientuļu vīrieti vai sievieti un viņu uzaicinājusi.

– Nav ne jausmas, kurš tas varētu būt, – Žozefīne domīgi atteica. – Vandenbroki ir kopā ar ģimeni, Lefloki-Piņeli tāpat, Mersoni…

– Lefloki-Piņeli? – Filips pārvaicāja. – Es pazīstu vienu LeflokuPiņelu, viņš ir baņķieris. Manuprāt, viņu sauc Ervē.

– Ļoti skaists vīrietis, – Hortenze uzsvēra, – viņš mammu ar acīm vai apēd!

– Ak tā, – Filips noteica, paskatīdamies uz Žozefīni, kura bija pavisam nosarkusi. – Vai viņš tev izrāda uzmanību?

– Nē! Hortenze gvelž nezin ko!

– Šim cilvēkam ir patiešām laba gaume! – Filips noteica un pasmaidīja. – Taču, ja tas ir tas pats, kuru pazīstu, tad viņš nav no draiskuļiem.

– Viņš mani uzrunā ar “jūs”, atsakās saukt mani vārdā, sauc mani par Kortesa kundzi! Tur vēl ir tālu no uzmanības izrādīšanas un pavedināšanas rotaļas!

– Tas noteikti ir tas pats, – Filips turpināja. – Baņķieris, izskatīgs vīrietis, bargs, precējies ar jaunu sievieti no izcilas ģimenes, kuras tēvam pieder biznesa banka, znotu viņš ir iecēlis par tās vadītāju …

– Viņa sievu es nekad neesmu redzējusi, – Žozefīne sacīja.

– Viņa ir gaišmataina, neuzkrītoša, diskrēta, runā ar grūtībām, nekur netiek ņemta līdzi. Viņiem, manuprāt, ir trīs bērni. Ja vien pareizi atceros, tad vienu viņi ir zaudējuši. Pašu pirmo. Viņš tika sabraukts. Viņam bija deviņi mēneši. Māte stāvvietā nolika zemē bērnu krēsliņu, un, kamēr viņa meklēja atslēgas, bērnu sabrauca kāda automašīna.

– Ak Dievs! – Žozefīne iesaucās. – Nu es saprotu, kāpēc viņa jūtas pilnīgi iznīcināta. Nabaga sieviete!

– Tas bija briesmīgi. Neviens no viņa kolēģiem neuzdrošinājās par to runāt. Ikviens, kurš mēģināja izmocīt kādu nemākulīgu līdzjūtības vārdu, tika burtiski sadedzināts ar skatienu!

– Jūs gandrīz būtu satikušies, tieši pirms tavas ierašanās viņš bija ienācis mani apciemot.

– Man ar viņu ir bijušas darīšanas. Ļoti jūtīgs cilvēks, sarežģīts un tajā pašā laikā ļoti valdzinošs, apķērīgs, kulturāls. Mēs viņu bijām iesaukuši par Double Face.

– Kā skotu viskiju? – Žozefīne uzjautrināta pārvaicāja.

– Zini, viņam ir galva uz pleciem. Politehniskais institūts, labākā augstskola. Manuprāt, viņš ir dabūjis visus iespējamos diplomus. Četrus gadus mācījies Hārvardā. Saņēmis piedāvājumus no Mičiganas Tehnoloģiskā institūta. Kad viņš runā, citi ar cieņu paklanās…

– Nu labi! Tas ir mūsu kaimiņš, un viņš met acis uz mammu! – Hortenze iesaucās.

– Bet kur tad palikusi Zoē? Es esmu izbadējies kā vilks, – Gerijs iejaucās. – Smaržo labi, Žo!

– Viņa aizgāja nolikt dāvanas savā istabā, – Šērlija paskaidroja.

– Iešu sagatavot lasi un zosu aknas, lai var tās pasniegt, – nolēma Žozefīne. – Jūs tikmēr varat ieņemt vietas pie galda. Pie katra šķīvja esmu nolikusi kartīti ar vārdu.

– Es iešu tev līdzi. Tagad ir pienākusi mana kārta nozust! – Šērlija paziņoja.

Abas devās uz virtuvi. Šērlija aizvēra durvis, ar pirkstu norādīja uz Žozefīni un pavēloši paziņoja:

– Un tagad tu man visu izstāstīsi!

Žozefīne nosarka un paķēra šķīvi, lai uz tā izliktu zosu aknas.

– Viņš mani noskūpstīja!

– Ak, beidzot! Es jau biju pārstājusi cerēt, ka tas reiz notiks. – Bet viņš taču ir mans māsasvīrs! Vai tu to esi aizmirsusi?

– Un vai bija labi? Lai nu kā, jūs esat ilgi kavējušies. Jau sen vajadzēja to izdarīt.

– Bija labi, Šērlij, ļoti labi. Tā, kā es pat nebiju uzdrošinājusies iztēloties. Tas tik bija skūpsts! Es trīcēju. Viscaur trīcēju! Un man aiz muguras bija karsta cepeškrāsns!

– Sen jau bija laiks, vai ne?

– Nesmejies par mani!

– It nemaz. Visu cieņu par tik svelmainu skūpstu, nudien.

Žozefīne uzdūra zosu aknas uz karstā ūdenī iemērkta naža asmens, salika tās uz šķīvja, apkārt sakārtoja želeju un salātu lapas, un noprasīja:

– Un ko lai es tagad daru?

– Tev tās jāpasniedz kopā ar grauzdiņiem…

– Nē, idiote! Ar Filipu!

– Tu esi mēslos! Deep, deep shit! Welcome neiespējamās mīlestības klubiņā!

– Es labāk izvēlos citu klubu! Šērlij, nopietni.. ko man vajadzētu darīt?

– Izliec lasi uz šķīvja, uzgrauzdē maizi, atkorķē laba vīna pudeli, ieliec sviestu skaistā sviesta traukā, sagriez šķēlēs citronu lasim…

– Liels paldies, tu man ļoti palīdzēji! Man svilst smadzenes, starp abām puslodēm notiek cīņa, labā sauc: bravo, tu esi ļāvusi sev vaļu un iepazinusi baudu, bet kreisā: uzmanību, briesmas, atkāpies!

– Es drīzāk uzticos sirdij.

Žozefīne pietvīka.

– Man ļoti patika ar viņu skūpstīties, es vēlējos, lai viņš to dara vēl un vēl. Šērlij, tas bija tik labi! Es negribēju, lai viņš rimstas!

– Ai! Cik bīstami!

– Vai zini, cik tas bija mokoši?

– Liela bauda bieži nāk kopā ar lielām ciešanām.

– Un tu šajā ziņā esi speciāliste…

– Un es šajā ziņā esmu speciāliste.

Pievērsusi skatienu cepeškrāsns durvīm, Žozefīne brīdi apdomājās, tad pacēla galvu un nopūtās.

– Es esmu tik laimīga, Šērlij, tik laimīga! Pat ja šī lielā laime neilgs vairāk par desmitarpus minūtēm. Esmu pārliecināta, ka daži cilvēki par desmitarpus minūtēm lielas laimes būtu ar mieru atdot visu savu dzīvi!

– Tu runā par veiksminiekiem! Parādi man tādus, lai varu no viņiem izvairīties!

– Es esmu bagāta ar desmitarpus minūtēm lielas, lielas laimes! Es atsaucu atmiņā šo skūpstu, un man ar to pietiek. Es varu skatīties filmu, to apturēt, attīt atpakaļ, lēni noskatīties vēlreiz, apturēt, attīt atpakaļ, lēni noskatīties…

– Tavi vakari gan būs kaisles pilni, – Šērlija nopūtās.

Žozefīne atspiedās pret cepeškrāsni un iegrima sapņos, apskāvusi sevi ar rokām, it kā aijātu kādu sapni. Šērlija viņu sapurināja.

– Un kad mēs ēdīsim? Visi patiešām drīz sāks prātot, kur esam palikušas.

Viesistabā viņas ieraudzīja Zoē.

Hortenze šķirstīja Oskara Vailda kopotos rakstus un skaļā balsī lasīja citātus, Gerijs noņēmās ar pagalēm, Aleksandrs ar nosodošu sejas izteiksmi ostīja tēva cigārus.

– “Skaistums ir tā cilvēka acīs, kurš uz jums raugās”, – Hortenze nolasīja.

– Very thoughtful indeed, – Gerijs piezīmēja.

– “Sievietes var iedalīt divās kategorijās: neglītās un uzkrāsotās;

uz mātēm tas neattiecas”!

– Viņš ir aizmirsis lielās cūkas! – Gerijs norūca.

– “Jaunībā es domāju, ka dzīvē nauda ir vissvarīgākā. Tagad, kad esmu vecs, es to zinu.”

Gerijs zobgalīgi aizrādīja Hortenzei:

– Nav slikti… gluži kā tu!

Nolēmusi labāk izlikties, ka neko nav dzirdējusi, viņa atsāka:

– “Dzīvē ir tikai divas traģēdijas: viena ir nedabūt to, ko vēlies, un otra – to iegūt.”

– Aplam! – Filips iesaucās.

– Izcili patiesi! – Šērlija iebilda. – Piepildīta vēlme ātri izdeg. Tā ir jāuztur no tāluma.

– Es zinu, kas uztur manu vēlmi, – Filips nočukstēja.

Žozefīne un Filips atlaidās uz dīvāna pie kamīna. Filips aizlika roku Žo aiz muguras. Viņa nosarka un lūdzoši paskatījās. Nelikdamies par to ne zinis, Filips maigi pieskārās viņas plaukstai, pavēra to, apgrieza, izglāstīja katru pirkstu. Žozefīne neuzdrošinājās atbrīvoties, lai ar strauju kustību nepiesaistītu viņiem uzmanību. Viņa pat nepakustējās, ļāva karstajai plaukstai palikt uz viņas rokas, neko nesaprazdama, klausījās Oskara Vailda citātus, sāka smieties, kad citi smējās, taču vienmēr mazliet nokavējās, un beidzot citi to ievēroja.

– Mammu, tu esi pilnā vai kā? – Hortenze iesaucās.

Tieši šajā mirklī Zoē ienāca istabā un nopietni paziņoja:

– Visiem jābūt savās vietās! Es nodzēsīšu gaismu…

Visi pievērsās galdam un sameklēja pie šķīvjiem noliktās kartītes ar savu vārdu. Apsēdās. Atlocīja salvetes. Pagriezās pret Zoē, kura visus vēroja, turēdama rokas aiz muguras.

– Un tagad lai visi aizver acis. Neviens nedrīkst blēdīties.

Visi paklausīja. Hortenze mēģināja saskatīt, kas tiek gatavots, taču Zoē bija izslēgusi gaismu, un viņa varēja redzēt tikai kaut ko lielu un stūrainu, kas, balstīdamies pret Zoē, lēnām virzījās uz galda pusi. Kas tas par brīnumu? Noteikti kāds vecs plānprātiņš, kurš pats vairs neturas kājās. Noslēpumainā viesa vietā viņa mums ir iesmērējusi vājinieku. Un tas vēl esot pārsteigums! Viņš mūs apvems vai visu nosmērēs, vajadzēs izsaukt policiju un ugunsdzēsējus, priecīgus Ziemassvētkus!

– Hortenze! Neblēdies! Aizver acis!

Viņa paklausīja un aizvēra acis. Cilvēkam pārvietojoties, čaukstēja papīrs. Viņam nav apavu, viņš ir ietinis pēdas avīžu papīrā. Klaidonis! Zoē pie mums ir atvilkusi klaidoni! Hortenze aizspieda degunu. Ubagi smirdēja. Viņa mazliet atbrīvoja nāsis, lai labāk saostu pretīgo smaku, taču nesajuta neko aizdomīgu. Zoē noteikti likusi viņam nomazgāties dušā; tāpēc jau viņiem bija vajadzējis tik ilgi gaidīt. Un tad Hortenzes nāsis sāka kutināt viegla līmes smarža. Tumsā kaut kas nošvīkstēja. Gluži kā kaķis, kurš berzējas gar mēbelēm. Aizkaitināti nopūtusies, Hortenze gaidīja.

Viņa ir atvilkusi bomzi, Filips nodomāja, kādu no tiem nabaga večiem, kuri pavada Ziemassvētkus kartona kastē uz ielas. Tas nav nekas traks. Varbūt mēs arī tiktāl nonāksim. Vēl tikai vakar, kāpjot taksometrā pie Ziemeļu stacijas pagalma, viņš bija ieraudzījis senu kolēģi, kurš soļoja, balstīdamies uz spieķa. Viņa ceļgalam bija sadrupis skrimslis, un nu viņš vairs nevarēja noturēties kājās. Kolēģis bija atteicies no operācijas. Tu taču zini, kā tas ir, Filip, pietiek apstāties uz mēnesi vai diviem, un tu vairs nevari atgriezties uz ceļa. Es jau sešus mēnešus vairs neko nedaru, viņš bija sacījis Filipam, un ar mani ir pilnīgi cauri. Es baudu dzīvi, un man tas ļoti patīk, Filips bija nodomājis, noskatīdamies, kā viņš klaudzinādams aiziet. Es pērku mākslas darbus un jūtos laimīgs. Es apskauju vienīgo sievieti pasaulē, kuru man nav tiesību apskaut. Viņš atkal sajuta uz lūpām skūpsta garšu, tā ieilga, kļuva aizvien stiprāka. Viņš ar mēles galiņu sataustīja plūmes kripatiņu, izsūca drusciņu armanjaka. Pustumsā svētlaimīgi pasmaidīja. Nākamreiz, kad braukšu uz Ņujorku, ņemšu tevi līdzi. Lai slepus dzīvotu laimīgi, kopā piedalītos izpārdošanās un izsolēs. Divu pēdējo Ņujorkā pavadīto tirdzniecības nedēļu apgrozījums bija sasniedzis vienu miljonu trīssimt tūkstošus dolāru, gandrīz tikpat daudz, cik visam Pompidū centra iepirkumu budžetam divsimt piecdesmit gadu laikā. Es varētu kļūt par privāta muzeja vadītāju, lai izstādītu to, ko esmu ieguvis. Es iemācīšu Aleksandru pirkt gleznas. Viņdien Christie’s izsoļu namā par Džefa Kūnsa skulptūras Cape Codder Troll laimīgo ieguvēju bija kļuvis divgadīgs bērns, kurš sēdēja starp savu tēvu, nekustamā īpašuma magnātu, un māti, slavenu psihiatri. Bērna kaprīze abiem bija izmaksājusi trīssimt piecdesmit divus tūkstošus dolāru, taču viņi izskatījās tik lepni! Aleksandrs, Žozefīne, Ņujorka, mākslas darbi. Piepeši uzbangoja laime, kas pirms skūpsta pie tītara nemaz nebija eksistējusi. Nu tā piepildīja visu telpu.

– Es ieslēgšu gaismu, un jūs varēsiet atvērt acis, – Zoē paziņoja.

Visi pārsteigti iekliedzās. Lielajā krēslā sēdēja… Antuāns. Antuāna fotogrāfija dabiskā lielumā, uzlīmēta uz polistirola plāksnes.

– Atļaujiet jūs iepazīstināt ar tēti, – Zoē paziņoja, acīm mirdzot.

Viņi apjukuši ar skatieniem urbās Antuāna apveidā, un tad visu acis pievērsās Zoē, lai pēc tam atkal atgrieztos pie Antuāna, it kā viņš tiešām būtu dzīvs.

– Viņš cerēja, ka Ziemassvētkos būs pie mums, taču kaut kas viņu aizkavēja. Es nodomāju, ka būtu labi, ja viņš šovakar atrastos kopā ar mums, jo Ziemassvētki bez tēta nav nekādi Ziemassvētki. Neviens nevar aizstāt tēti. Neviens. Tāpēc es vēlētos pacelt glāzi par viņa veselību un pateikt, lai viņš ātrāk atgrieztos pie mums.

Zoē šo nelielo runu bija iemācījusies no galvas, jo to nobēra vienā rāvienā. Ne mirkli nenovērsdama skatienu no sava tēva attēla mednieka apģērbā.

– Es pavisam aizmirsu! Viņš nav ģērbies pietiekami skaisti Ziemassvētku vakaram, taču viņš teica, ka jūs sapratīsiet… ka pēc visa, ko viņš pārdzīvojis, elegance viņam rūp vismazāk. Tāpēc, ka viņam ir bijis daudz piedzīvojumu!

Attēlā redzamajam Antuānam mugurā bija gaiši brūns sporta krekls, balts kaklauts un rupja audekla bikses haki krāsā. Piedurknes uzlocītas virs iedegušajiem apakšdelmiem. Viņš smaidīja. Gaiši brūnie mati bija īsi apgriezti, seja nosauļota, acīs lepns mirdzums par savu uzdrošināšanos medīt lielus plēsīgus zvērus. Viņš bija uzlicis kāju uz antilopes, taču to nevarēja redzēt, jo kāju un antilopi noslēpa galdauts. Žozefīne pazina šo fotogrāfiju: viņa bija to saņēmusi tieši pirms Antuāna aiziešanas no firmas Gunman. Toreiz viņš vēl smaidīja un nerunāja ne par uzņēmumu apvienošanu, ne par atlaišanu no darba. Radītais iespaids bija satriecošs; visiem bija radusies sajūta, ka Antuāns sēž pie galda kopā ar viņiem.

Aleksandrs izbailēs atrāvās un atgāzās krēslā, lai neapgāztu Antuānu.

– Vai tev nevajadzētu viņu noskūpstīt, mammu? – Zoē noprasīja un piestūma lepni nolikto tēva fotogrāfiju tuvāk pie viņas šķīvja.

Šausmu pārņemta, Žozefīne papurināja galvu. Tas nav iespējams. Ja nu Antuāns patiešām ir dzīvs? Un, man nezinot, ir saticies ar Zoē? Vai šo grotesko ainu ir izdomājis viņš, vai arī viņa to izplānojusi viena pati? Pūlēdamās kaut ko aptvert, Žozefīne palika nekustīgi sēžam pretī uz kartona plāksnes uzlipinātajam Antuāna attēlam.

Filips un Šērlija skatījās uz viņu. Abus bija pārņēmusi nevaldāma vēlme smieties, ko viņi pūlējās nomākt, no iekšpuses kozdami sev vaigos. Viņš izskatās kā mednieks no operetes, kurš ieradies, lai mums sabojātu svētkus, Šērlija domās uzjautrinājās, var just, ka viņam ir bail kaut ko teikt!

– Tu neesi īpaši viesmīlīga, mammu! Tev Ziemassvētku vakarā gan vajadzētu noskūpstīt savu vīru. Galu galā jūs vēl aizvien esat precējušies.

– Zoē… es tevi lūdzu, – Žozefīne nomurmināja.

Raustīdama matu šķipsnu, Hortenze pētīja tēva attēlu.

– Kas tā īsti ir par spēli, Zoē? Tu mums gribi parādīt atjaunotu filmu “Iebrucēji” vai “Tētuka atgriešanās”?

– Lai gan tētis vēl nav kopā ar mums, man radās ideja ierādīt viņam vietu pie galda un es gribētu, lai mēs iedzeram par viņa veselību!

– Tu gribēji teikt – Plakanais Tētis! – Hortenze izmeta. – Savienotajās Valstīs tieši tā dēvē šāda veida kolāžas, un tu to ļoti labi zini, Zoē!

Zoē ne acu nepamirkšķināja.

– Viņa to nav izdomājusi pati, viņa to ir redzējusi angļu žurnālos, – Hortenze turpināja. – Flat Daddy! Tas nāk no Amerikas. Viss sākās, kad kāda sieviete no militārās bāzes Irākā uzzināja, ka viņas mazā, četrgadīgā meitiņa vairs nevar bez atļaujas satikties ar savu tēvu. Nacionālās gvardes kareivju ģimenes izdomāja šādus attēlus, un vēlāk to jau darīja visi. Tagad katra amerikāņu militārās bāzes ģimene, ja vien to vēlas, var pasūtīt savu Flat Daddy pa pastu. Zoē nav izdomājusi neko jaunu. Viņa ir tikai nolēmusi sabojāt mums visu vakaru.

– It nemaz arī ne. Es tikai gribēju, lai tētis būtu šeit, kopā ar mums.

Hortenze strauji izslējās.

– Ko tu gribi – vai likt mums justies vainīgiem? Uzsvērt, ka tu gan neesi viņu aizmirsusi? Ka tu viņu patiešām mīli? Tas nu ir par daudz. Jo tētis ir miris. Jau pirms sešiem mēnešiem! Viņu aprija krokodils.

Tev to neviens neteica, lai tevi saudzētu, taču tā ir patiesība!

– Nav vis, – Zoē iekliedzās un ar plaukstām aizspieda ausis. – Viņu nevar būt apēdis krokodils, viņš mums atsūtīja pastkartīti!

– Tā bija veca, sapelējusi kartīte, aizmirsta pastā!

– Nekā nebija! Itin nemaz! Tētis ir dzīvs, viņš atsūtīja mums ziņu! Tu esi kā tāda draņķa blakts, kura smird un grib, lai visa pasaule ir mirusi un lai bez viņas pasaulē nebūtu neviena cita! Ak, tu blakts! Blakts tāda! – viņa šņukstēdama kliedza.

Hortenze atslīga krēslā un atmeta ar roku, kā sacīdama: “Tas jau man ir par daudz! Es padodos.” Žozefīne pēkšņi izplūda asarās, nosvieda salveti un aizskrēja.

– Ģeniāli, Zoē! – Hortenze izmeta. – Vai tev nav vēl kāds noslēpums, par ko paņirgt? Par mirušajiem jau viegli smieties!

Gerijs, Šērlija un Filips neomulīgi saskatījās. Aleksandra skatiens slīdēja no vienas māsīcas pie otras, pūloties kaut ko saprast. Antuāns bija miris? Viņu apēdis krokodils? Kā filmās? Zosu aknas uz šķīvja sabrūnēja, grauzdiņi sakalta, lasis pārklājās ar tauku lāsītēm. No virtuves atplūda deguma smaka.

– Tītars! – Filips iesaucās. – Mēs aizmirsām vajadzīgajā brīdī izslēgt cepeškrāsni!

Tajā pašā mirklī no jauna parādījās Žozefīne, apsējusi lielo, balto priekšautu.

– Tītars ir piededzis, – viņa saviebusies paziņoja.

Gerijs pikti nopūtās.

– Ir jau vienpadsmit, un neviens vēl nav dabūjis vakariņas. Jūs, Kortesi, ar savām psihodrāmām man krītat uz nerviem! Es vairs nekad nesvinēšu Ziemassvētkus kopā ar jums!

– Bet kas te īsti notiek? Vai tas ir karš? – Šērlija iesaucās.

– Aizveries! – Zoē iespiedzās, paķēra Plakano Tēti un aizskrēja atpakaļ uz savu istabu.

Gerijs paņēma šķīvi ar lasi, uzlika sev uz šķīvja divas šķēlītes, pēc tam paņēma arī zosu aknas.

– Es ļoti atvainojos, – viņš aizrādīja, piebāzis muti, – bet labāk ķeršos klāt, kamēr vēl nav sācies nākamais numurs. Ar pilnu vēderu es to spēšu novērtēt daudz labāk!

Arī Aleksandrs pastiepa rokas pēc šķīvjiem. Filips novērsās. Tagad nebija īstais brīdis, lai mācītu dēlam pareizi uzvesties. Žozefīne, atkritusi savā krēslā, ar drūmu skatienu pētīja galdu un glāstīja uz priekšauta izšūtos vārdus. “Es esmu šefpavārs, un jums mani jāklausa”. Filips ierosināja aizmirst par piedegušo tītaru un uzreiz ķerties pie siera un Ziemassvētku “pagales”.

– Sāciet bez manis. Es aiziešu pie Zoē, – Žozefīne paziņoja un piecēlās.

– Tā! Atkal sākas nozūdošo cilvēku rotaļa! – Šērlija noteica. – Labāk nobaudīšu zosu aknas, pirms vēl tās nav pārvērtušās par rēgu!

Milēna Korbjē uzmeta savu Hermes somu – īstu, nopirktu Parīzē, nevis kaut kādu imitāciju, ko varēja atrast uz katra ielas stūra – uz lielā, ar sarkanu ādu pārvilktā atzveltnes krēsla priekšnamā un apmierināta nopētīja sava mājokļa iekārtojumu. Tad klusi nomurmināja: “Cik skaisti! Patiešām – cik skaisti! Un tas viss ir mans! Es pati esmu par to visu samaksājusi!”

Kopš viņas ierašanās Šanhajā bija pagājuši jau seši mēneši. Milēna nebija velti tērējusi laiku. Šis dzīvoklis tam bija kā pierādījums. Milzīgs, ar lielām, iestiklotām ailām, kupliem aizkariem no nebalināta tilla, sienu koka paneļiem, kas lika atcerēties viņas bērnības mājas, kur viņa bija mācījusies par frizieri un dzīvojusi pie savas vecmāmiņas Lonslesonjē. Lonslesonjē, vilciens pietur uz divām minūtēm. Lonslesonjē, vesela mūžība garlaicības.

Dzīvoklis bija veidots kā gara, augstām starpsienām sadalīta telpa ar persiešu paklājiem. Sienas bija nokrāsotas kā olu dzeltenas ar perlamutra vizmu.

– Izsmalcinātības kalngals! – Milēna skaļi paziņoja un noklakšķināja ar mēli, priecādamās par savu gaumi. Viņai bieži nācās sarunāties pašai ar sevi, jo nebija neviena, ar ko dalīties savā gandarījumā. Bija jau tāpat pietiekami grūti dzīvot vienai, kur nu vēl vienai un mēmai! It īpaši svētku laikā. Ziemassvētki, gada brīdis, ko viņa varēja svinēt divatā ar savu internetā pasūtīto plastmasas egli. Zem egles bija nolikta maza silīte. Pirms aizbraukšanas uz Ķīnu Milēnai to bija uzdāvinājusi vecmāmiņa. “Un neaizmirsti ik vakaru noskaitīt lūgšanu par mazo Jēzuliņu! Viņš tevi pasargās!”

Mazais Jēzuliņš savu solījumu bija pildījis. Milēnai nebija viņam ko pārmest. Viņa gan būtu priecājusies par nelielu sabiedrību, laiku pa laikam par nelielu apmīļošanu, tomēr tā droši vien nebija prioritāte. Milēna nopūtās: visu jau nekad nevar dabūt, es zinu. Viņa bija izvēlējusies dzīvi Šanhajā un veiksmi, bet visu pārējo vajadzēja atlikt uz vēlāku laiku. Kad viņa būs bagāta. Ļoti bagāta. Pagaidām viņa bija pieņemami bagāta. Viņai bija skaists dzīvoklis, šoferis uz pilnu slodzi (piecdesmit eiro mēnesī!), taču viņa vēl nevarēja izšķirties, vai ieguldīt naudu kādā mājdzīvniekā. Ja tas bija lielāks par čivavu, par to gadā bija jāmaksā nodoklis piecu tūkstošu eiro apmērā. Milēna gribēja īstu suni ar biezu vilnu un atkārušos apakšlūpu, tādu, kurš siekalojas, nevis kaut kādu samazinātu modeli. Šajā valstī tiem, kuri gribēja papildināt iedzīvotāju skaitu uz kvadrātmetru, vajadzēja maksāt. Par otru bērnu bija jāatdod desmit gadu alga. Ja vientulība kļūs man par smagu, es nopirkšu sarkanu zivtiņu. To drīkst. Zivtiņa nes arī veiksmi. Sākšu ar sarkanu zivtiņu, tikšu pie bagātības, un pēc tam… Vai arī nopirkšu sev bruņurupuci. Arī bruņurupuči nes laimi. Skaists bruņurupucis ar savu partneri. Viņi uz mani skatīsies ar savām izbolītajām acīm. Runā, ka viņi esot ļoti mīļi… jā, bet kad viņiem ir bail, viņi palaiž briesmīgu smaku!

Pie silītes bija nolikts vērsis un ēzelis, aitas, gani un ciema ļaudis ar nastām plecos. Jēzus un viņa vecāki vēl nebija ieradušies. Šovakar, pusnaktī, viņa noliks mazo Jēzu ar gurnu apsēju viņa gultiņā uz salmiem, noskaitīs lūgšanas, izvēlēsies pudeli laba šampanieša un iemigs pie televizora.

No priekšnama varēja redzēt Milēnas istabu, lielo gultu ar baldahīnu no kaltas dzelzs, ar baltiem aizkariem, parketu no lieliem, gaišiem dēļiem, kārtīgi ievaskotas mēbeles, lielās, lakotās ķīniešu lampas. Viņa bija izkopusi gaumi, labu gaumi, mācoties no tiem, kuriem kopš dzimšanas piemita priekšmetu, krāsu, samēru izjūta. Viņa bija pētījusi žurnālus par telpu iekārtošanu. Par atlikušo pietika vienīgi samaksāt rēķinus. Iespējams ir viss. Un kad es saku “viss”, tad tas tiešām ir VISS. Ja ķīniešiem parāda kaut ko sarežģītu, viņi to atdarina vissīkākajās niansēs. Mēbelēm viņi prot atdarināt pat laika zoba atstātas pēdas.

Kopš tā brīža, kad Milēna bija pametusi savu nožēlojamo studijas dzīvoklīti Korbevuā, viņa bija nogājusi tālu ceļu.

– Jā, nožēlojamo, manu meitēn! Nevajag baidīties no šī vārda! – viņa skaļi paziņoja un uzgrieza valsi savās vieglajās kurpītēs. Lietotas mēbeles, šaura, slikti vēdināta virtuvīte, atsevišķa vieta, kas kalpoja gan par viesistabu, gan par ēdamistabu, gan par skapi. Balts pikē auduma gultas pārklājs, nekārtīgi izmētāti spilveni, palagu krokās ielipušas maizes drupačas, kas guļot grauza krustos. Un vakaros, uzstādījusi gludināmo dēli, viņa varēja ar gludekļa smaili pieskarties televīzijas raidījuma vadītāja kaklam. Sveiks, Patrik, viņa uzsauca, gludinādama savu balto apkaklīti. Varēja pat izteikt komplimentu: “Patrik, es tevi ļoti labi pazīstu, es ik vakaru gludinu tavu ādamābolu!” Koķetēdama ar televizoru, viņa turpināja gludināt nākamajai dienai domāto apģērbu. Viņš jau man neko neuzdrošinās palūgt, Milēna atzinās žurnālistei, kura drūmā balsī stāstīja par visām pasaules nelaimēm.

Nolādētais laikmets! Viņa medīja dzeramnaudas, lai mēneša beigās varētu papildināt savu nožēlojamo algu. Vakaros neēda, lai saudzētu slaidumu un maku. Neatbildēja uz telefona zvaniem, ja tas uzrādīja baņķiera numuru, un novērsa skatienu, ieraugot aploksni ar uzdrukātu adresi. Īsta eksistence, nevis dzīve! Lai nopelnītu iztiku, viņa pāris reižu nedēļā bija sākusi nopietni nodarboties ar vīriešu apkalpošanu. Viņai bija draudzenes, kuras meklēja klientus caur internetu. Milēna pati varēja izlemt, izvēlēties klientus, īpašos pakalpojumus, tikšanās ilgumu, samaksas apmēru. Viņa pati visu noteica. Tas bija mazs bizness. Neviens viņai neuzmācās. Hop–la–bum, neviens neko nav redzējis, neviens neko nezina. Darīt kaut ko citu? Kā lai es ar saviem trīsarpus sū samaksāju īri, nodokļus, vietējās nodevas, apdrošināšanu, nomas maksu, gāzes, elektrības un telefona rēķinus? Milēna juta vīriešu skatienus savu tērpu izgriezumā. Viņi siekalojās. Viņa jau bija sagatavojusies spert soli vēl tālāk, kad uzradās Antuāns Kortess.

Glābējs. Antuāns Kortess, bruņinieks bez bailēm un pārmetumiem, kurš viņai stāstīja par Āfriku, lielajiem plēsoņām, apmetnēm, negaidītām nakts apšaudēm, peļņu, iespēju saindēties ar saldēto pīrāgu, ko viņa Antuānam uzsildīja mikroviļņu krāsnī pirms apkampšanās zem baltā pikē gultas pārsega.

Un tad abi devās uz Āfriku. Krokoparku Kilifi. Starp Monbasu un Malindi. Milzīgs satraukums. Baltu smilšu pludmales. Kokospalmas. Krokodili. Apbrīnojami projekti. Māja ar kalpotājiem. Nekāda darba, atlika vienīgi šūpot kājas pagaldē! Ciemos ieradās Antuāna meitas. Viņas bija jaukas. It īpaši jaunākā, Zoē. Milēna sapirka viņai drēbes, saģērba kā lellīti, saveidoja matus cirtās. Vecākā sākumā šķobījās, taču drīz vien jau ēda Milēnai no rokas. Ikreiz, kad vien viņas tur viesojās. Tad viss bija ļoti labi. Milēna šo mazulīšu dēļ bija kā traka. Vajadzēja valdīties, lai viņas nenobeigtu ar nemitīgajiem skūpstiem. It īpaši Hortenzi, kura necieta, ja pie viņas kāds lipa. Milēna aizveda abas uz pludmali ar piknika grozu, pilnu ar viņu iecienītajām sviestmaizēm, svaigi spiestu mango un ananasu sulu. Viņas spēlēja kārtis, mielojās un klaigāja pilnā kaklā. Viņa atcerējās salto kartupeļu wapiti, kas beigās poda dibenā bija karamelizējies tā, ka to vairs nevarēja izdabūt ārā, īsts betona klucis! Hortenze to bija nosaukusi par what a pity. Jauns ēdiens what a pity, viņa taurēja pa visu māju. Nestāsti neko savam tēvam, viņš vēl nolems, ka es no ēdienu gatavošanas neko nejēdzu, Milēna lūdzās, tas būs mūsu noslēpums, mūsu mazais noslēpums, labi? Labi, bet kas man par to būs, Hortenze nepadevās. Es tev uzlīmēšu liekās skropstas un uztaisīšu franču manikīru. Hortenze pastiepa rokas.

Taču citādi… Dienām ilgi nebija cita darba, kā vien žurnālu lasīšana un nagu kopšana. Un Antuāna gaidīšana. Viņa izlaidās šūpuļtīklā un gaidīja Antuānu, kurš strādāja, Antuānu, kurš bija zaudējis cerības, Antuānu, kurš pamazām panīka. Radās grūtības ar nolāpītajiem nezvēriem, kuri nevēlējās vairoties un aprija darbiniekus. Ar Vei kungu, kurš Antuānam draudēja. Antuānam, kurš vairs nestrādāja. Antuānam, kurš bija pārvērties par žūpu. Milēna garlaikojās savā šūpuļtīklā. Es gandrīz novīlēju nagus līdz gaļai! Es biju pieradusi pie dīkas dzīves! Vēlējos strādāt, pelnīt naudu. Antuāns smīnēja un dzēra. Milēna uzņēmās visus ikdienas darbus. Sēdās pie rakstāmgalda, veica uzskaiti, rakstīja skaitļus lielajā grāmatā, pētīja ienākumus, parādus, peļņu, mācījās visu vadīt. Viņa atdarināja Antuāna rokrakstu, šaurās un tievās “m” kājas, saspiesto “o”, aprauto “s” āķi, kurš vārda beigās izbeidzās. Viņa atdarināja Antuāna parakstu. Hop–la–bum! Veja kungs neko nemanīja. Līdz tai traģiskajai dienai, kad…

Milēna pavicināja roku, lai padzītu šīs briesmīgās atmiņas. Šausmīgi, šausmīgi, aizmirsti to, nabaga zellis. Viņa nodrebinājās, papurināja galvu. Viņas roka pataustījās pa zemo galdiņu, sameklēja cigareti. Aizsmēķēja. Ievilka dūmu. Tas bija kas jauns. Tas kaitēja ādai. Savu kosmētikas līniju viņa bija nosaukusi par “Parīzes skaistuli”, bet savu pūderkrēmu par “Francijas liliju”, ar skaistu reljefu baltas lilijas apveidu uz kārbiņas.

Mans bestsellers! Produkts, kurš vienlaikus padara ādu baltāku, gludāku, vienmērīgāku un vēl arī noklāj ar toni. Krokoparkā viņa bija lauzījusi galvu, lai izprātotu, ko iesākt. Un iedomājās par skaistumkopšanas produktiem. Skaistums bija viņas lauciņš. Viņa bija koķeta un prata novērtēt krāsas. It īpaši Renuāru ar viņa resnajām, sārtajām sievietēm. Milēna par to ieminējās Antuānam, viņš tikai paraustīja plecus. Milēna runāja ar Vei kungu, taču viņš pieprasīja “ekspluatācijas projektu”. Velns parāvis, viņa bija nodomājusi, ko viņš ar to domā?

Milēna bija sākusi sarunu laikā izvaicāt Krokoparkā dzīvojošās ķīnietes. Internetā viņa bija izlasījusi, kādā veidā slaveni uzņēmumi ievieš savas preces Ķīnā. Jāpavada laiks kopā ar klientu, lai izprastu viņa patēriņa ieradumus. General Motors dibinātāji bija ieradušies Gvangži provincē un apmeklējuši viņu ražoto smago automašīnu pircējus lauku saimniecībās. Viņi bija kopā iesēdušies traktorā un apsprieduši, kas šajā transporta līdzeklī pircējiem patīk vai nepatīk. Milēna rīkojās tieši tāpat kā General Motors. Viņa pļāpāja ar ķīnietēm sliktā angļu valodā un beidzot saprata, ka viņas kāro pēc skaistumkopšanas produkta, kurš viņu ādu padarītu baltāku. White, white, viņas atkārtoja, pieskardamās sev pie vaigiem. Ķīnietes bija gatavas atdot visu savu algu par baltas krāsas trauciņu. Milēnai radās ģeniāla ideja: viņa izdomāja produktu, kas spēja gan kalpot kā pūderkrēms, gan padarīt ādu baltāku. Ar amonjaka piedevu. Tikai pavisam mazdrusciņ. Milēna gan īsti nebija pārliecināta, vai ādai tas nekaitē, taču viss izdevās. Un Vei kungs piekrita kļūt par viņas partneri.

Tālāk jau viss bija vienkārši. Milēna varēja ražot, ko vien gribēja, atlika vien rūpīgi paskaidrot, ko viņa vēlas, un hop–la–bum! Sāka darboties ražošanas ķēde. Ražotāja cena, pārdošanas cena, peļņa, cik, how much, aprēķini tika veikti ļoti ātri. Nekādi līgumi nebija vajadzīgi. Neviens neveica nekādas pārbaudes, neapgrūtināja sevi ar raizēm par to, vai ādai tas nāks par labu vai par sliktu. Vispirms jāizmēģina un, ja viss izdosies, varēs uzsākt ražošanu.

Vei kungs izmēģināja jauno produktu uz kādas rūpnīcas strādniecēm. Visi krājumi tika izpirkti dažās minūtēs. Viņš nolēma uzsākt tirdzniecību lauku apvidos un internetā. Miegdams krājkasītes spraugām līdzīgās acis, viņš paskaidroja, ka septiņsimt piecdesmit miljoni ķīniešu dzīvo laukos, kur ienākumi uz vienu iedzīvotāju turpina pieaugt. Tieši šie cilvēki arī bija viņu mērķis. Tad Vei minēja piemēru par Wahaha, pirmo valsts dzērienu ražotāju, kurš bija attīstījies tieši laukos. Wahaha reklāma bija pavisam vienkārša – uz ciemu māju sienām tika uzkrāsota firmas emblēma. Milēna aizvēra acis, iztēlodamās, kā visu māju sienas klāj karalisko liliju raksti, un aizkustināti iedomājās par Luiju XVI. It kā viņa būtu atkal iecēlusi šo karali tronī.

– Daudznacionāliem uzņēmumiem preču izplatīšana Ķīnas laukos ir liels izaicinājums, – Vei kungs uzstāja. – Mums nevajadzētu rīkoties kā rietumniekiem, nepadomājot par ciema ļaudīm.

Milēna bija ar viņu vienisprātis. Vei kungs nodevās ražošanai, viņa – radīšanai. Trīsdesmit četri procenti katram, un pārējais starpniekiem. Tiem, kuri viņu produktu izlika redzamā vietā. Vajadzēja iedot pa kukulim. Pie mums tā ir pieņemts, viņš sacīja savā nazālajā balsī. Reiz Milēnai radās vēlme uzdot kādu jautājumu. Viņš toreiz skaļi un nosodoši noklepojās, it kā kāds būtu ienācis aizliegtā teritorijā. Es tev neuzticos, Milēna domās sev sacīja, es nedrīkstu salikt visas savas olas vienā grozā. Marsels Grobzs nāca viņai palīgā. Tomēr strīdēties ar Vei kungu nebija labi, jo viņš Milēnai bija ieteicis dažus ienesīgus finanšu ieguldījumus. Viņš bija ieteicis iegādāties apdrošinātāja China Life akcijas, kuru vērtība jau pēc pirmās kotēšanas dienas divkāršojās. Pašai Milēnai tas nemūžam nebūtu ienācis prātā.

Kas attiecās uz idejām, tad viņa tās varēja grābt ar lāpstu. Šorīt piecēlusies viņa bija piedzīvojusi idejas zibsni, hop–la–bum! Mobilais telefons kopā ar pūderkrēmu un vaigu sārtumu. Priekšā telefona klaviatūra, korpusa otrā pusē kosmētikas komplekts. Vai tā nav ģeniāla ideja? To vajadzētu patentēt. Jāatceras piezvanīt Grobza advokātam. Labdien, tā esmu esi, Einšteina un Estī Lauderes meita!

Nākamajā dienā Vei kungam bija jādodas uz Kilifi. Viņi parunāsies, kad viņš būs atgriezies. Vei kungs Krokoparkam bija atradis jaunu pārvaldnieku, kādu nežēlīgu holandieti, kuram bija nospļauties par to, ka krokodili aprij darbiniekus. Viņš tos badināja, lai daba gūtu virsroku un reptiļi mestos cits citam virsū. Viņš izraisīja asinspirti, lai stiprākie gūtu virsroku kolonijā. Mātītes bez spītēšanās ļāva viņiem sevi apaugļot. “Viņas sajūt saimnieku un padodas,” viņš bija pa telefonu stāstījis Vei kungam, kurš tikmēr bija iepletis kājas un glāstījis sev pautus. Arī viņš man grib parādīt, kurš ir saimnieks, Milēna bija nodomājusi un uzsmaidījusi viņam mazliet platāk.

Vajadzēja nodot pastā vēstuli. Milēna piecēlās, piegāja pie sava sekretāra, kurā atradās Hortenzes un Zoē fotogrāfijas, atvēra atvilktni, izņēma aktu vākus. Katru vēstuli viņa nokopēja, lai tās teksts neatkārtotos. Viņa nopūtās. Noņēma pildspalvai uzgalīti. Vajadzēja uzmanīties no pareizrakstības kļūdām. Tieši šī iemesla dēļ viņa nemēdza rakstīt gari.

– Cikos viņi atnāks? – noprasīja Žozianna, iznākdama no vannas istabas un berzēdama krustus.

Jau divas nedēļas viņa slikti gulēja. Bija tāda sajūta, it kā pakausis būtu pilns ar ģipsi, bet mugurā sadurti mazi nazīši, tādi kā tie, ar kuriem cirkā met pa dzīviem mērķiem.

– Pusvienos! Tur ir arī Filips. Kopā ar Aleksandru. Un kāda, ko sauc par Šērliju, un viņas dēls Gerijs. Viņi ieradīsies visi! No laimes esmu gatavs dūdot. Es vēlos tevi ar viņiem iepazīstināt, mana mazā karaliene! Šis pirmais janvāris ir liela diena!

– Vai esi pārliecināts, ka tā ir laba doma?

– Izbeidz baidīties! Tā bija Žozefīne, kura ierosināja šīs brokastis. Viņa gribēja mūs uzaicināt pie sevis, taču es nodomāju, ka tu jutīsies labāk, ja viņi ieradīsies pie mums. Padomā par Junioru. Viņam ir vajadzīga ģimene.

– Tā nav viņa ģimene!

– Bet ja nav nekā cita, var aizņemties no citiem!

Žozianna ar visu rītakleitu atlaidās gultā un izstiepa kaklu kā artrīta nomocīta žirafe.

– Ģimenes vairs nav modē, neviens… – viņa klusi noburkšķēja. Marsels neklausījās, viņš veidoja pasauli, savu Jauno Pasauli.

– Zobu Irbulis viņas bija nomācis, apspiedis, pazemojis. Es biju kā Ledus galerijas karalis Saule! Sveiki, pāķi, re, kur mana pils, mani sulaiņi, mans Mazais princis! Sieviete, atnes manu pūderēto parūku un manas kurpes ar sprādzēm!

Viņš atkrita gultā, iepletis rokas. Viņa ciskas zem baltā auduma līdzinājās diviem milzīgiem, rudiem maizes kukuļiem. Marsels Grobzs. Milzis ar gaišu apmatojumu, mīkstiem locekļiem, sārtu, plankumainu miesu un mirdzošām, neaizmirstulīšu zilām acīm, kuru skatiens bija ass kā duncis.

Žozianna atkrita gultā viņam līdzās. Marsels bija svaigi noskuvies, iesmaržojies. Uz krēsla bija nolikts pelēkas vilnas uzvalks, zila kaklasaite, dažādas aproču pogas.

– Tu nu gan esi uzskaistinājies…

– Es jūtos skaists, Kūciņ! Tas ir kas cits!

Žozianna uzlika roku viņam uz pleca un pasmaidīja.

– Vai pirms tam tu nejuties skaists?

– Pirms tam es biju pretīgs krupis. Es kļuvu tāds, kādu tu mani redzēji…

Tā bija taisnība, ka viņš vis nebija nekāds grieķu dievs, viņas Marsels. Kad abi bija iepazinušies, Žoziannu daudz vairāk saistīja viņa nauda, nevis valdzinājums, taču drīz Marsela vitalitāte un dāsnums bija guvuši virsroku, un Žozianna galu galā kļuva par viņa pastāvīgo mīļāko un beigās arī par vienīgo sievieti viņa dzīvē un viņa bērna māti.

– Es neskatījos uz sīkumiem, es ņēmu visu kopā!

– Tā jau runā par tiem neglītajiem! Slavenais neglīteņu šarms! Bet man par to nospļauties, šodien es esmu lielais lāču tēvs!

– Vēl seksīgāks par lielo lāču tēvu…

– Beidz, Kūciņ, tu mani satrauc! Paskaties uz manu daiktu! Taisns kā kuģa masts vētrā! Ja to noliec, tas atkal izslienas tieši tāpat!

Gultā Marsels nekad nezaudēja iekāri. Šis vīrietis bija domāts, lai ēstu, dzertu, smietos, baudītu, kāptu kalnos, stādītu baobabus, bāztu kabatā pērkonu, nospiestu zibeni. Un tā odze Anriete vēl bija gribējusi pataisīt viņu par pūderētu pūdeli! Nesen Žozianna vēl bija redzējusi Anrieti sapnī. Kāpēc viņa pat naktīs nedod man mieru?

– Vai tev ir kādas ziņas par Zobu Irbuli? – Žozianna piesardzīgi ievaicājās.

– Vēl aizvien negrib šķirties. Viņas noteikumi ir pārmērīgi, un es nepadodos! Tu man to saki, lai es atkāptos?

– Es tev to saku tāpēc, ka viņa naktīs mani moka!

– Ā! Tad tāpēc tu pēdējā laikā vairs neesi tik dzīvīga…

– Es jūtos bēdīga kā zeķe, kas pazaudējusi savu pāri. Man vairs neko negribas…

– Pat ne mani?

– Pat ne tevi, mans lielais vilks!

Kuģis vienā mirklī nolaida buras.

– Tu to nopietni?

– Esmu nogurusi, man negribas ēst, es ēdu…

– Tad jau tam jābūt nopietni.

– Man sāp mugura. It kā tur kāds būtu iedūris ar dunci.

– Tev ir išiass. Tas ir pretīgs, tas sabojā kaulus.

– Man gribas tikai vienu: sēdēt un raudāt. Pat Juniors atstāj mani vienaldzīgu.

– Tas tāpēc, ka viņš vaikstās. Šobrīd man tas liekas drūmi.

– Viņam tas apniks. Par to esmu pārliecināta.

– Vai neesi bijusi pie ārsta?

– Nē.

– Un pie Suzannas kundzes?

– Arī ne!

Satraukuma pārņemts, Marsels Grobzs izslējās. Ja pat Suzannas kundze nebija vēlama, situācija bija nopietna. Savulaik Suzannas kundze bija pareģojusi līguma parakstīšanu ar ķīniešiem, pārcelšanos uz jauno dzīvokli, Juniora piedzimšanu, Anrietes pamešanu un pat tuvinieka nāvi briesmoņa asajos zobos. Suzannas kundze aizvēra acis un skatījās. Acis ir melīgas, viņa apgalvoja, vislabāk ir skatīties ar aizvērtām acīm, patiesā redze ir iekšēja. Viņa nekad nemānījās un, ja neko neredzēja, tad tā arī pateica. Lai būtu droša, ka nezaudēs savas spējas, viņa nekad nepieprasīja naudu.

Suzannas kundze pelnīja iztiku kā pedikīre. Viņa apgrieza kāju nagus, noņēma atmirušo ādu, noslīpēja varžacis, iztaustīja orgāniem atbilstošās vietas, uzspiežot precīzi noteiktos punktos, un, kad viņas veiklie pirksti aiztecēja pār pēdām un pirkstu kauliņiem, viņā ienāca gari un pareģoja nākotni. Viņa prata noteikt būtiski svarīgu orgānu veselības stāvokli. Viņa prata izdzīt skaudības balto šķidrumu, sazvērestības melnās ogles, ļaunuma skābo žulti, greizsirdības dzelteno mitrumu, skopuma zilo aprēķinu, iekāres sarkanos recekļus. Viņas pirksti kustējās, viņa murmināja aprautas frāzes. Vajadzēja sasprindzināt dzirdi, lai saklausītu šo orākulu. Ja vēstījums bija svarīgs, viņa šūpojās šurpu turpu un skaļi atkārtoja norādījumus, ko viņai pie auss murmināja kāda balss no citas pasaules. Tieši tā Žozianna bija uzzinājusi, ka viņai būs dēls, “skaists, labi veidots puika ar ugunīgi sarkaniem matiem, ar naudas valodu, platīna smadzenēm, no viņa mutes plūdīs zelts, un viņa spēcīgās rokas varēs sašūpot tempļa kolonnas. Viņam nevarēs stāties pretī, jo viņš agri izkāps no autiņiem”.

– Es jūtos kā iztukšota, – Žozianna nerimās. – Es staigāju kā pa mākoņiem. Esmu sašķēlusies divās daļās. Tu mani redzi, taču manis nemaz nav.

Marsels Grobzs neticīgi klausījās. Kūciņa vēl nekad nebija tā runājusi.

– Vai tikai tev nav depresija?

– Iespējams. Es nekad neesmu pazinusi šādu slimību. Mani tā nekad nav piemeklējusi.

Marsels apmulsa. Uzlika plaukstu Žoziannai uz pieres un pataustīja to. Drudža viņai nebija.

– Varbūt tu esi drusciņ mazasinīga? Vai esi nodevusi analīzes?

Žozefīne noraidoši saviebās.

– Tad varbūt ir jāsāk…

Žozianna pasmaidīja. Viņš uztraucās, viņas lielais milzis. Viņa raižpilnā seja skaidri liecināja, ka viņš ir neprātīgi iemīlējies. Žoziannai pietika tikai paskatīties uz Marselu, lai nomierinātos.

– Saki, Marsel, tu mani vienmēr mīlēsi kā Svēto Jaunavu, ko esi dabūjis gultā?

– Tu par to šaubies, Kūciņ? Tu vēl par to šaubies?

– Nē, taču man patīk klausīties, kā tu to saki. Ādu vajag ne vien ieziest, bet arī spodrināt!

– Tu gribi, lai es to pasaku, Kūciņ? Nav nevienas dienas, kad tu to nedzirdētu, nevienas dienas, kad es nepateiktos debesīm par milzīgo laimi, kas man ir dāvāta pēc tikšanās ar tevi.

Abi gulēja gultā, piespiedušies viens otram, un prātoja par Žoziannu piemeklējušo dīvaino slimību, par gurdumu, kas bija viņu ieskāvis, atņemot viņai vēlmi, ēstgribu, iekāri, visus spēkus, kuri jau kopš bērnības bija uzturējuši viņu pie dzīvības.

Brokastis izdevās lieliski. Juniors, nosēdināts galda galā bērnu krēsliņā, sēdēja tronī kā pils saimnieks. Viņš turēja rokā pudelīti un dauzīja ar to pa krēsla apdari, lai liktu noprast savas vēlmes. Viņam patika, ka galds bija glīti uzklāts, ka viņam priekšā bija glāzes, naži un dakšiņas, un ja gadījumā kāds mēģināja viņam kaut ko liegt, Juniors dauzīja ar pudelīti pa krēslu, lai vainīgais labotos. Viņa sarauktās uzacis ļāva noprast, ka viņš seko sarunai. Juniors koncentrējās tik ļoti, it kā viņam būtu aizcietējums.

– Manuprāt, viņš šobrīd spiež kaku, – Zoē pačukstēja Hortenzei.

Marsels pie katra šķīvja bija nolicis pa dāvanai. Katram bērnam pa divsimt eiro. Hortenze, Gerijs un Zoē sāka žagoties, atraduši aploksnē ielikto lielo, dzelteno naudas zīmi. Zoē bija spiesta pārprasīt: “Vai tā ir īsta?” Hortenze norija siekalas un piecēlās, lai apskautu Marselu un Žoziannu. Gerijs samulsis paskatījās uz māti kā jautādams, vai nevajadzētu iebilst. Šērlija deva viņam zīmi klusēt, lai neriskētu sarūgtināt Marselu.

Filips dabūja pudeli A klases 1947. gada Saint-Emilion vīna. Viņš saudzīgi grozīja pudeli rokās, kamēr Marsels stāstīja, ko bija teicis pārdevējs, no kura viņš pircis šo vīnu: “Skaisti sarkana nokrāsa, smalks, elegants, maigs vīns. Vīnogas augušas zvirgzdainā augsnē, tās grants uztver dienas sauli un naktīs silda vīnogulājus.” Uzjautrinātais Filips paklanījās un apsolīja, ka šo vīnu viņi izdzers kopā, Juniora desmitajā dzimšanas dienā.

Juniors piekrita ar skanīgu atraugu.

Pie Žozefīnes un Šērlijas šķīvjiem Marsels bija nolicis pa baltā zelta rokassprādzei ar trīsdesmit mirdzošiem briljantiem, bet pie Žoziannas šķīvja – greznus auskarus ar lielām, mākslīgi audzētām Taiti pērlēm ar briljantu apdari. Šērlija iebilda, viņa nevarēja kaut ko tādu pieņemt. Nekādā gadījumā. Marsels brīdināja, ka Šērlijai būs jāiet prom no galda, ja viņa dāvana tiks atraidīta. Viņš to uztvēra kā apvainojumu. Šērlija uzstāja, viņš nepiekāpās, viņa palika pie sava, viņš nepadevās, viņa iespītējās, viņš turpināja ietiepties.

– Man ļoti patīk tēlot Ziemassvētku vecīti, mans dāvanu grozs plūst pāri malām, laiku pa laikam man tas ir jāiztukšo!

Žozianna domīgi glāstīja auskarus.

– Tas ir par traku, vilciņ! Tās pērles izskatās pēc lieliem akmeņiem!

Žozefīne nomurmināja:

– Marsel, tu esi traks!

– Tas ir laimes neprāts, Žo. Tu pat nevari iedomāties, kādu dāvanu jūs man esat pasnieguši, šodien ierodoties uz brokastīm pie manis. Es nemūžam nebūtu varējis iedomāties, ka… Nu re, mana mazā Žo, man pat gribas raudāt!

Viņa balss iedrebējās, viņš samirkšķināja acis un sarauca degunu, lai apvaldītu viņu pārņēmušās emocijas. Žozefīne skaļi norīstījās, bet Žozianna aizgriezās, lai slēptu seju.

Tieši šajā mirklī Juniors nolēma izgaiņāt skumjo noskaņu, ar savu pudelīti pamatīgi iegāžot pa krēslu un liekot noprast: pietiks gražoties, man ir garlaicīgi, dariet kaut ko!

Visi pārsteigti pagriezās pret Junioru. Viņš plati pasmaidīja un piešķieba galvu, kā pamudinādams viņus uzsākt sarunu.

– Izskatās, ka viņš grib kaut ko teikt, – Gerijs pārsteigts sacīja.

– Vai redzat, kā viņš pastiepj kaklu? – piezīmēja Hortenze, klusībā nodomājusi, ka bērns patiešām izskatās neglīts, kad pastiepj galvu. Viņam bija garš, lokans kakls, uzmesta lūpa, milzīgas acis.

– Viņš visu laiku grib runāt, citādi viņam ir garlaicīgi… – Žozianna nopūtās.

– Drīz tam vajadzētu pāriet, – Šērlija aizrādīja.

– Un vēl – nevar viņam teikt vienalga ko, jo citādi viņš sāk dusmoties! Vajag smieties, brīnīties vai viņam kaut ko mācīt.

– Vai jūs par to esat pārliecināta? – Gerijs noprasīja. – Viņš ir pārāk mazs, lai kaut ko saprastu.

– Tā visi vienmēr saka un allaž jūtas pārsteigti.

– Cik saprotu, jūs esat nogurusi, – Žozefīne līdzjūtīgi sacīja.

– Pagaidiet, – Gerijs nerimās, – es varu viņam pateikt kaut ko tādu, ko viņš nespēj saprast.

– Pamēģiniet, – izaicināja Marsels, pārliecināts par savas atvases iedzimto gudrību.

Gerijs labu brīdi apdomājās, pūlēdamies izgudrot kaut ko asprātīgu, lai varētu šo diedelnieku pārbaudīt. Cik viņam ir smieklīgs pauris! Viņš nespēja atturēties nenodomājis, pamanījis, ka Juniors nenovērš no viņa acis un ar klusām klaigām liek noprast savu nepacietību.

– Es izdomāju! – viņš uzvaroši iesaucās. – Un to, manu mazo vecīt, tu varēsi mēģināt visu mūžu, taču nenieka nesapratīsi!

Juniors paslēja zodu kā saniknots gladiators un pacēla pudelīti kā vairogu.

– Einuhs ar nocirstu galvu stāsta pasakas, lai saņemtu balvu, – Gerijs noskaitīja, izrunādams katru vārdu tik skaidri, it kā runātu ar analfabētu.

Juniors klausījās, paliecis galvu un plecus uz priekšu, šūpodams kaklu, stīvi turēdams ķermeni, izstiepis rokas gar sāniem. Viņš mirkli palika šādā pozā, saraucis uzacis, sasprindzinājis mazos gurnus, piepūtis vaigus. Tad viņš kaut ko norūca, noņurdēja, atslāba, atgāza galvu, palaida pērkondimdošus smieklus, sasita plaukstas, pēdas, lai parādītu, ka ir visu sapratis, un ar plaukstu uzsita sev pa galvu un vēdera apakšdaļu.

– Vai viņš patiešām saprata, ko es pateicu? – Gerijs noprasīja.

– Acīmredzot jā, – Marsels Grobzs atteica, aizkustināti atlocīdams salveti. – Un viņam ir iemesls smieties, tas tiešām bija smieklīgi!

Gerijs sastindzis skatījās uz rudo, mīksto mazuli zilā lācītī, kurš jautri raudzījās viņam pretī un kura skatiens vēstīja – vēl, vēl kādu pasaku, sasmīdini mani, bērnu lietas mani garlaiko, tik ļoti garlaiko.

– Tas ir kaut kas traks, – Gerijs norija siekalas. – This baby is crazy!

– Kreizīīīīī! – Juniors atkārtoja un nosiekaloja lācīti.

– Tas sīkais ir ģeniāls! – Hortenze iesaucās.

Izdzirdējis vārdu “ģeniāls”, Juniors iedūdojās un, lai pierādītu, ka viņai šajā ziņā bijusi taisnība, ar pudelīti norādīja uz griestiem un skaidri izteica:

– Lampa…

Ieraudzījis viņu apstulbušās sejas, viņš palaida skaļu smieklu, tad, acīm iemirdzoties, piebilda:

– Light!

– Bet tas taču ir..

– Neticami! Tieši to jau es jums arī teicu, – Marsels paziņoja, – taču neviens man neticēja!

– Luz… – Juniors turpināja, ar pirkstu rādīdams uz gaismas avotu.

– Un arī spāniski! Šis bērns ir…

– Deng!

– Ā, tās jau ir kaut kādas muļķības! – Šērlija nomierinājusies secināja.

– Nē, – Marsels pārlaboja, – ķīniešu valodā tas nozīmē “saule”!

– Palīgā! – Hortenze iesaucās. – Šis knauķis ir poliglots!

Juniors uzmeta Hortenzei sirsnīgu skatienu. Tā bija pateicība par viņa spēju atzīšanu.

– Tas nav nekāds knauķis, tas ir milzis! Paskatieties, cik viņam lielas rokas! Un pēdas!

Gerijs iespaidots nosvilpās.

– Chouchou… – Juniors paziņoja, izšļakstīdams ūdeni no pudelītes uz Gerija pusi.

– Ko tas nozīmē? – Gerijs noprasīja.

– Onkulis. Ķīniešu valodā. Viņš tevi ir izraudzījies par tēvoci!

– Vai drīkstu paņemt viņu rokās? – Žozefīne palūdza un piecēlās, – es tik sen neesmu turējusi nevienu bērniņu… un tādu bērnu es gribētu apskatīt tuvāk!

– Tikai nesadomājies visādas muļķības! – Zoē norūca.

– Vai tad tu negribētu mazu brālīti? – Marsels zobgalīgi apvaicājās.

– Un kurš tad varētu būt tēvs, ja drīkstu uzdot tik nepieklājīgu jautājumu? – Zoē atbildēja, uzmezdama mātei iznīcinošu skatienu.

– Zoē… – Žozefīne nobubināja, neapmierināta par šādu meitas straujumu.

Viņa bija pienākusi pie Žoziannas, kura bija paņēmusi Junioru uz rokām un paliekusi uz savu pusi, grasīdamās uzspiest skūpstu viņa sārtajiem vaigiem. Juniors sastinga, viņa seja saviebās, un viņš dāsni atvēma burkānu biezeni, nošķiezdams Žo blūzi un Žoziannas zīda blūzi.

– Junior! – Žozianna novaidējās un piecirta kāju. – Lūdzu, atvainojiet…

– Tas taču nav nekas, – Žozefīne noteica, slaucīdama blūzi. – Tas tikai liecina, ka viņš ir labi paēdis.

– Kūciņ, tu arī esi viscaur netīra, tu arī! – Marsels iesaucās, paņemdams Junioru.

– Kaut jūs abas būtu redzējušas, kā jūs izskatāties! – Zoē smējās. – Es viņu saprotu, visi šie cilvēki, kuri grib apskauties, pieskarties, viņiem visiem tā vajag! Mazi bērni ir jāciena, ir jāpalūdz atļauja, pirms viņus bučot!

– Vai nevēlaties aiziet sakopties uz vannas istabu? – Žozianna piedāvāja Žozefīnei.

– It īpaši tāpēc, ka te sāk briesmīgi nelāgi ost! – Hortenze noteica, saraukusi degunu. – Kur ir mazi bērni, tur vienmēr pārāk slikti ož.

Juniors uzmeta viņai aizvainotu skatienu, it kā sacīdams: “Un es vēl domāju, ka tu esi mana draudzene!”

Istabā Žozianna piedāvāja Žozefīnei uzvilkt tīru blūzi. Žozefīne piekrita un sāka izģērbties. Viņa iesmējās:

– Tā nebija vemšana, bet gan īsts izvirdums! Jums vajadzētu savu mazo nosaukt par Vulkānu!

Žozianna atvēra skapi un izņēma divas baltas mežģīņu blūzes. Vienu no tām viņa pastiepa Žozefīnei, kura pateicās.

– Vai nevēlaties nomazgāties dušā? – Žozianna kautrīgi piedāvāja.

Viņa sāka saprast, ka baltās mežģīnes nebija Žozefīnes gaumē.