Читать книгу Centrālparka vāveres pirmdienās skumst - Katrīna Pankola - Страница 3

Hortenze satvēra pilno šampanieša pudeli aiz kakliņa, apgrieza otrādi un iegrūda ledus spainītī. Stikls ar dīvainu troksni atsitās pret metāla malu, saspiestie ledus gabaliņi palēcās, burbulīši uzvirmoja un virspusē pārvērtās caurspīdīgās putās.

Viesmīlis baltā kreklā ar melnu tauriņu savilka vienu uzaci.

– Šis šampanietis ir pretīgs! – Hortenze franciski noņurdēja un uzsita knipi pa pudeles dibenu. Ja nav naudas, par ko nopirkt labu marku, nav jēgas dzert tādu, no kura sagriežas zarnas…

Paņēmusi nākamo pudeli, viņa atkārtoja savu sabotāžas aktu.

Viesmīlis piesarka. Viņš noskatījās, kā pudele lēni tukšojas, un, šķiet, vaicāja sev, vai nevajadzētu sacelt trauksmi. Tad palūkojās visapkārt, meklēdams kādu liecinieku, kurš būtu redzējis, kā šī postītāja apgāž pudeles un izmet apvainojošus vārdus. Viņš svīda, un sviedri izcēla augoņu rožukroni, kas rotāja viņa pieri. Kārtējais angļu nelga, kurš siekalojas, redzot gāzētu vīnogu dzērienu, Hortenze sev sacīja, pieglauzdama nepaklausīgu matu šķipsnu un aizlikdama to aiz auss. Viesmīlis skatījās nenovērsdamies, gatavs Hortenzi apturēt, ja viņa atsāktu rīkoties.

– Tu gribi manu fotogrāfiju?

Šovakar viņa vēlējās runāt franciski. Šovakar viņa vēlējās izlikt sprāgstvielas. Šovakar vajadzēja noslaktēt kādu nevainīgo, un varēja skaidri redzēt, ka šis viesmīlis lieliski noder par upuri. Ir tādi cilvēki, kuri rada vēlmi viņiem kniebt līdz asinīm, viņus pazemot un spīdzināt. Viņi ir dzimuši zem nelaimīgas zvaigznes. Nabaga āmurgalvas.

– Nesaprotu, kā vispār kāds var būt tik neglīts! Redzot tās sarkanās pumpas jums uz pieres, man metas nelabi!

Viesmīlis norija siekalas, noklepojās un žēli pavaicāja:

– Sakiet, jūs vienmēr esat tik pretīga vai arī manis dēļ īpaši cenšaties?

– Tu esi francūzis?

– No Montelimāras.

– Saldumi nenāk par labu zobiem… un ādai. Labāk pārstāj tos ēst, citādi tavi augoņi pārsprāgs…

– Nabaga draņķe! Vai tu arī esi kaut ko saēdusies, ka esi tik ļauna?

Apvainojums. Esmu norijusi apvainojumu, neatbildēdama uz to. Viņam ir drosme. Man tieši acīs. It kā es būtu caurspīdīga. Viņš man pateica to, ko pateica… un es to pieļāvu. Es esmu draņķe tāpēc, ka viņam no saldumiem ir uzmetušās pumpas.

– Cilvēki kašķējas tāpēc, ka ir ļauni.

– Lai nu paliek, tēvs Pio, met nost savu sutanu un atnes man kokakolu…

– Cerams, ka viņš jums ir licis daudz ciest, ja jau esat tiktāl novesta!

– Atkal psiholoģija! Vai tu drīzāk esi lakānists vai freidists? Labāk klāj vaļā, jo šī saruna sāk kļūt aizraujoša!

Viņa paņēma viesmīļa pasniegto glāzi, pacēla to sveicienam un devās prom, lai iejuktu lūgto viesu pūlī. Man nu gan ir paveicies! Francūzis! Atbaidošs un nosvīdis. Neatņemams ietērps: melnas bikses, balts krekls, nekādu rotu, mati gludi atsukāti no pieres. Saņem piecas mārciņas stundā, un pret viņu izturas kā pret kraupjainu suni. Students, kuram vajadzīga kabatas nauda, vai izputējis cilvēks, kurš raujas trīsdesmit piecas stundas, lai nopelnītu kaudzi skanošā. Man ir iespēja izvēlēties. Vienīgā nelaime, ka viņš mani neinteresē. Itin nemaz. Ne jau viņa dēļ esmu ieguldījusi naudu kurpēs par trīssimt eiro, lai gan nevaru atļauties nopirkt pat kurpju auklas!

Hortenze paslīdēja, noturējās, pagrieza pēdu un ieraudzīja, ka viņas sarkanās krokodilādas kurpes mēļā, smailā papēža galu rotā sārtas košļājamās gumijas pikucis.

– Tā tikai vēl trūka! – viņa iesaucās. – Manas jaunās Dior kurpes! Lai tās nopirktu, viņa desmit dienas bija iztikusi bez ēšanas. Un izdomājusi pogu dizainu savai draudzenei Lorai.

Viss skaidrs, šis nav mans vakars. Jāiet gulēt, kamēr vēl man uz pieres nav parādījušies vārdi “Visu muļķu karaliene”. Kur gan viņa to bija dzirdējusi? Vai tu sestdien vakarā iesi pie Sibilas Garsonas? Svarīgas, ļoti svarīgas viesības. Tur noteikti vajadzēja nokļūt. Hortenze bija saviebusies, tomēr paturējusi prātā gan šo datumu, gan izteicienu. Salīgt mieru nozīmētu doties prom roku rokā. Šādu rīcību derēja apsvērt. Viņa jau gandrīz bija apvaicājusies: vai tu iesi viens vai kopā ar Mēri? Taču tad Hortenze bija laikus aprāvusies – galvenokārt tāpēc, lai neatzītu, ka Šarlote Bredsberija vispār eksistē, viņu vajadzēja ignorēt, ignorēt – un sākusi lauzīt galvu, kā tikt pie ielūguma. Sibila Garsona, avīžnieku ikona, augstākās raudzes angliete, protams, eleganta, protams, augstprātīga, neaicināja pie sevis nekādus ārzemniekus – kur nu vēl frančus – ja vien to vārds nebija Šarlote Geinsbūra, Žiljeta Binoša vai arī viņi nevilka sev līdzi iekārojamo Džoniju Depu. Man, Hortenzei Kortesai, plebejam, nejēgai, trūcīgai francūzietei, nav nekādu izredžu. Man atliek vienīgi apsiet baltu apkalpotājas priekšautu un iznēsāt uzkodas. Tad jau labāk mirt!

Viņš bija sacījis: mēs satiksimies tur. “Mēs” skaidri nozīmēja “viņš un es”, “es un viņš”, es, Hortenze Kortesa, un viņš, Gerijs Vords. “Mēs” lika noprast, ka Bredsberijas jaunkundze vairs nebija aktuāla. Bredsberijas jaunkundze bija aizsūtīta prom vai aizbēgusi pati. Vai nav vienalga! Viens gan, šķiet, bija skaidrs: ceļš brīvs. Un viņa varēja sākt rīkoties. Viņu, Hortenzi Kortesu, gaidīja vakara viesības Londonā, darba vietas un muzeji, Teita modernās mākslas muzeja salons, galdiņš pie Dizaina muzeja restorāna loga, no kura paveras skats uz Londonas Taueru, nedēļas nogales greznās savrupmājās, korgiji un karaliene, kura laiza pirkstus Vindzoras pilī, un tēja ar rozīņu smalkmaizītēm, ievārījumu un Devonšīras krēmu… Un angļu smalkmaizītes vis nevar ēst, kā ienāk prātā! Tā ir jāpārlauž uz pusēm, lai varētu labāk izjust garšu, un jātur divos pirkstos. Pretējā gadījumā Loras acīs var iegūt laucinieces slavu.

Es iekļūšu pie Sibilas Garsonas, plivināšu skropstas, pievienošos Gerijam un ieņemšu Šarlotes Bredsberijas vietu. Es kļūšu nozīmīga, slavena, starptautiski pazīstama, par mani runās ar cieņu, man būs gravētas dārga papīra vizītkartes, es atkaušos no paparaci un izraudzīšos to, kura kļūs man par vistuvāko, vislabāko draudzeni. Es vairs nebūšu kaut kāda francūziete, kura visiem spēkiem pūlas kļūt slavena, es gūšu jaunu tēlu un saukšos par Augstprātīgo Anglieti. Es jau tāpat pārāk ilgi esmu cīnījusies ar savu anonimitāti. Nevaru ciest, ja mani uzskata par puscilvēku, ka mani apgrābsta, ka esmu spiesta dzīvot kā aiz organiskā stikla sienas. Es vēlos iemantot cieņu, godbijību, izcilību, varu, varu!

Un vēlreiz varu.

Bet, lai kļūtu par Augstprātīgo Anglieti, ir jāatrod kāds apkārtceļš, pa kuru varētu iekļūt šajās privātajās viesībās, kas pieejamas vienīgi tiem dažiem laimīgajiem, kuri lēkā pa angļu dzeltenās preses lappusēm. Nemaz neceri, Hortenze Kortesa, nemaz neceri. Un ja es pavedinātu Pītu Dohertiju? Tas ir vēl neiespējamāk… tad jau labāk mēģināšu ielavīties pie Sibilas Garsonas slepus.

Viņai tas izdevās.

Belgreivijas laukumā 3 viņa iespruka līdzi diviem angļiem, kuri, berzēdami nāsis, runāja par kino. Hortenze viņiem sekoja, izlikdamās kāri tveram viņu vārdus, kopā ar viņiem iešmauca milzīgajā dzīvoklī, kura griesti bija augsti kā Kenterberijas katedrālē, un turpināja aizrautīgi klausīties Stīvena un Nika runā par Džeinas Kempionas “Spožajām zvaigznēm”. Viņi šo filmu bija noskatījušies Londonas filmu festivāla neoficiālajā pirmizrādē un paši tīksminājās, ka piederēja pie to dažu laimīgo klubiņa, kuri varēja par to runāt. Izskatījās, ka “piederēt vai nepiederēt” ir visu izsmalcināto angļu devīze. Cilvēki vai nu “piederēja” pie vairākiem klubiem, noteiktas ģimenes, skolas, ģimenes īpašuma un Londonas labākā kvartāla, vai arī vispār neeksistēja.

Stīvens studēja kinomākslu, runāja par Trifo un Kusturicu. Viņam bija melni, apdiluši džinsi, veci sintētiska materiāla zābaki, melna veste ar baltiem punktiņiem un balts sporta krekls ar garām piedurknēm. Garie, nemazgātie mati pēc katra sparīgā apgalvojuma nošūpojās. Viņa draugs Niks, spodrs un sārts, bija īsts Mika Džegera iemiesojums jaunākā un laucinieciskākā versijā. Viņš māja ar galvu un berzēja zodu, noteikti domādams, ka tā izskatās daudz vecāks.

Hortenze abus pameta, lai noliktu mēteli milzīgā istabā, kas kalpoja par garderobi. Viņa bija to nosviedusi uz milzīgas gultas, kur bija sakrautas mākslīgas kažokādas, aizsargkrāsas jakas un melni lietusmēteļi, sakārtojusi matus pie trimo spoguļa līdzās kamīnam un klusi nomurminājusi: tu esi ideāla, dārgā, absolūti nevainojama. Viņš noteikti uzķersies uz tava apzeltītā āķa. Dior augstpapēžu kurpes un Brikleinas vintage veikalā pirktā mazā, melnā Alaïa firmas kleitiņa bija viņu pārvērtusi par atturīgu seksbumbu. Ja gribēšu, būšu seksbumba, ja nolemšu, būšu atturīga, viņa sev pačukstēja spogulī un pameta savam atspīdumam gaisa skūpstu. Es vēl neesmu izlēmusi, vai rīkošos uzreiz vai arī nogaidīšu… Gan redzēsim.

Viņa abus ieraudzīja uzreiz. Ienākusi telpā, viņa ieraudzīja Geriju pie Bredsberijas rokas; viņa skaļi iesmējās, atmetusi galvu un atklājusi kaklu, kas bija ziloņkaula baltumā; maigi aizlika plaukstu priekšā savām bālajām lūpām, kā atvainodamās par tik vulgāru pēkšņas jautrības izpausmi. Gerijs piespieda viņu sev klāt, aplicis roku ap viņas tievo, ak, tik tievo vidukli. Viņa tumšmatainā galva piekļauta Indes galvai… Hortenzei gribējās mirt.

Viņai uznāca vēlēšanās atgriezties istabā, izlamāt spoguli, paņemt mēteli un doties prom.

Taču tad viņa atcerējās, ar kādām pūlēm un viltu bija ielavījusies šajā vietā, sakoda zobus un devās pie bufetes galda, kur izgāza savas dusmas uz lēto šampanieti un pūtaino viesmīli.

Un ko man tagad darīt, viņa nodomāja.

Harpunēt pirmo pieņemama izskata vīrieti, kas gadīsies pa rokai, un sākt dūdot viņa apskāvienā? Tas jau bija darīts tūkstošiem reižu. Tā bija nodrāzta, nožēlojama, smieklīga stratēģija. Gerijs sapratīs, ka es jūtos aizskarta, un atbildēs man ar nežēlīgu smaidu: taisies prom.

Un man nekas cits neatliks.

Nē, nē!

Ir jāizturas kā apmierinātai, brīvai sievietei, kurai nav vajadzīgs vīrietis, lai sasniegtu virsotni… Jāsakniebj lūpas nicinājuma pilnā smaidā, jātēlo pārsteigums, ja sastapšos ar šo nolādēto pāri, un jāuzmeklē pūlī viens vai divi nejēgas, ar ko uzturēt sarunu, pirms atkal varēšu doties mājās… ar metro.

Mērija Dorsija visu uztvēra nopietni. Tā bija žilbinoša, brīva sieviete, viena no tām, kurām dzīvē ir tikai viens mērķis: atrast vīrieti. Vienalga kādu, lai tikai viņš paliktu kopā ar viņu ilgāk par četrdesmit astoņām stundām. Ja viņš palika uz visu nedēļas nogali, tā jau bija svētlaime. Lielākā daļa puišu, ko Mērija Dorsija aizveda uz savu dzīvokli upes dienvidu krastā, nozuda, pirms vēl viņa bija paguvusi noskaidrot viņu uzvārdu. Pēdējoreiz, kad Hortenze kopā ar Nikolasu viņu bija sastapusi Boroumārketā, Mērija bija klusi pačukstējusi: viņš ir ļoti mīļš! Kad būsi tikusi ar viņu galā, vai atdosi viņu man? Vai tu redzi, kāda viņam ir ķermeņa augšdaļa? Tā ir krietni vien par garu! Hortenze bija iebildusi. Man nospļauties. Gara ķermeņa augšdaļa nozīmē interesantu piedēkli.

Mērija Dorsija bija bezcerīgs gadījums. Viņa bija izmēģinājusi visu: ātro satikšanos, lēno satikšanos, “aklos” randiņus, iepazīšanos ar ebrejiem un kristiešiem, ar leiboristiem un torijiem, neķītros, interneta un fetišistu randiņus… Viņa bija gatava riskēt ar visu, lai tikai vairs vakaros nevajadzētu vienai pašai sēdēt mājās, ēst saldējumu Ben & Jerry un liet asaras, skatoties filmas An affair to remember1 pēdējo ainu. Viena pati, noplukušā apakšveļā, saņurcītu papīra salvetīšu ielenkumā, Mērija šņukstēja: es gribu vīrieti, kurš mani apsegtu ar pledu un nēsātu mani uz rokām! Un, kad bija kāri izēsti vēl vairāki trauciņi ar saldējumu un izdzerta pudele Drambuie, bet Mērijas seja kļuvusi lipīga no asarām un skropstu tušas, viņa vēl piebilda: “Tādu kā Kerijs Grānts pasaulē vairs nav, viss ir beidzies, beidzies… vīrišķīgiem vīriešiem draud pilnīga iznīcība.” Un elsodama atkrita izlietoto salvetīšu kaudzē.

Viņai ļoti patika atstāstīt šīs nožēlojamās ainas, kurām patiesībā nebija nekādas vērtības. Viņa apgalvoja, ka ir nepieciešams nolaisties līdz pašām riebuma dzīlēm, lai pēc tam atkal varētu iznirt virspusē.

Atcerējusies šo sarunu, Hortenze, kura bija grasījusies uzlikt plaukstu Mērijai Dorsijai uz pleca, pēkšņi pārdomāja un pagriezās pret kādu gaišmatainu, valdzinošu, pārsteidzošu stāvu…

Un tieši tā viņa ieraudzīja Agnesi Deinu. Pašu Agnesi Deinu. Visslavenāko meiteni. Pašu galveno. To, kura spēja notriekt Keitu Mosu no “mēles”. Burberry, Giorgio Armani, Jean-Paul Gaultier slepeno iedvesmotāju, kura bija apdziedāta raidījumā Five O’Clock Heroes un bija redzama uz žurnālu Vogue, Elle, Grazia vākiem. Tur nu viņa bija, ļoti gaišmataina, ļoti trausla, apsējusi ļoti tumši zilu lakatiņu ap ļoti īsi apgrieztajiem, ļoti gaišajiem matiem, ļoti sarkanās zeķbiksēs un ļoti baltās tenisa kurpēs, īsā mežģīņu kleitiņā ar volāniem un no veciem, novalkātiem džinsiem šūtā jakā.

Dievišķīgi!

Un ar ko gan sarunājās plati, labvēlīgi smaidošā un acīmredzami ieinteresētā Agnese Deina, kamēr viņas skatiens klīda apkārt, meklējot vēl kādu zivi, ko noķert uz āķa? Ar Stīvenu un Niku, abiem kino mīļotājiem, kurus Hortenze bija izmantojusi kā ieejas biļeti.

Hortenze sāņus virzījās cauri pūlim. Tikusi līdz nelielajai grupai, viņa iesaistījās sarunā.

Izskatīgākais no abiem, Niks, stāstīja, kā bija piedalījies Parīzes modes nedēļas Hedi Slimane skatē. Agnese Deina vēlējās zināt, ko viņš domā par Hedi kolekciju. Niks atbildēja, ka spilgtāk gan atceras modes skates mocības, tomēr visvairāk viņam atmiņā palikusi tā meitene, kura kādā Parīzes naktsklubā bija nogāzusies pa kāpnēm.

Viņi sāka smieties. Hortenze piespieda sevi darīt tāpat. Tad Agnese izņēma no savas mazītiņās, sarkanās somiņas flomāsteru un pierakstīja naktskluba nosaukumu uz savas baltās tenisa kurpes. Hortenze vēroja kā apburta. Viņa sev vaicāja, vai pa gabalu izskatās, ka viņa pieder pie šīs grupas, un panācās tuvāk, lai nevienam par to nerastos nekādas šaubas.

Pienāca vēl kāda meitene, paņēma Nika glāzi un vienā rāvienā to iztukšoja. Tad atbalstījās Agnesei pret plecu un sāka tarkšķēt:

– I’m so pissed off! Cik pretīga ballīte! Nudien, nedēļas nogalē Londonā paliek tikai trūcīgie! Kaut es labāk būtu braukusi uz laukiem! Kas tā tāda? – viņa noprasīja, pastiepdama uz Hortenzes pusi sarkanu nagu.

Hortenze nosauca savu vārdu, pūlēdamās slēpt savu franču akcentu.

– French? – jaunatnācēja noprasīja, savilkusi niknu seju.

– Tātad jūs pazīstat Eidī Slimānu? – Niks noprasīja, plati iepletis ogļu melnās acis.

Hortenze pēkšņi atcerējās, ka bija redzējusi viņa fotogrāfiju izdevumā Metro, kurā redzams, kā viņš ņem no Eimijas Vainhausas kādu sainīti.

– Ē… nē! – Hortenze sastomījās, Nika gludās sejas pārsteigta.

– Ak tā, – viņš vīlies novilka.

– Nu tad kāda jēga būt francūzietei? – noteica meitene ar sarkanajiem nagiem un paraustīja plecus. – Anyway, dzīvē nekam nav jēgas, atliek vienīgi gaidīt, kamēr paies laiks un pienāks nāve… Tu te paliksi vēl ilgāk, darling, vai arī labāk iesim kaut kur citur? – viņa noprasīja krāšņajai Agnesei, padzērusies no alus pudeles kakliņa.

Hortenze nezināja, ko atbildēt, un, sadusmojusies pati uz sevi, nolēma doties prom no šīs patiešām draņķīgās vietas. Iešu uz mājām, es to vairs nevaru izturēt, es ienīstu šīs salas, ienīstu angļus, ienīstu Angliju, ienīstu smalkmaizītes, ienīstu Tērneru, korgijus un fucking queen, es ienīstu savu Hortenzes Tukšās Vietas statusu, es vēlos būt bagāta, slavena, izsmalcināta, lai visa pasaule pret mani izjustu bailes un naidu.

Viņa iegāja virsdrēbju istabā, sameklēja savu mēteli. Pacilāja te vienu, te otru, te trešo, aši apsvēra, vai nevajadzētu nozagt kādu Michael Cors firmas mēteli ar gaišas kažokādas apkakli, un tad, brīdi svārstījusies, nolika to atpakaļ. Pārāk riskanti… Ņemot vērā angļu māniju visur izlikt kameras, viņa pie izejas tiks aizturēta. Šajā pilsētā viss tika filmēts dienu un nakti. Zaudējusi pacietību, Hortenze iegrūda roku pamesto virsdrēbju kaudzē un iekliedzās. Viņa bija pieskārusies siltai miesai. Dzīvam ķermenim, kurš sakustējās un kaut ko noņurdēja. Zem drēbēm gulēja cilvēks. Viņš noteikti bija izdzēris mucu Guinness alus vai pamatīgi sasmēķējies. Sestdienas vakaros vienmēr notika nebeidzamas iedzeršanas. Meitenes grīļodamās brida pa alus straumītēm, kamēr puiši, neizlaizdami no rokām glāzes, mēģināja nostāties pie sienas, lai kopīgi izvemtos. Nožēlojami! So crass! Viņa ieknieba melnā piedurknē, un vīrietis kaut ko norūca. Viņa pārsteigta aprāvās, jo pazina šo balsi. Parakņājās pamatīgāk, līdz uzgāja Geriju Vordu.

Viņš bija izlaidies guļus zem neskaitāmām mēteļu kārtām, uzlicis austiņas, aizvēris acis, un izbaudīja mūziku.

– Gerij! – viņa iesaucās. – Ko tu te dari?

Viņš noņēma austiņas un apjucis uzlūkoja Hortenzi.

– Es klausos diženo Glenu Gūldu… Tas ir tik skaisti, Hortenze, tik skaisti. Viņš šīm notīm liek skanēt kā dzīvām pērlēm un…

– Bet tu neatrodies koncertā! Tu esi atnācis uz viesībām!

– Viesības man iedveš šausmas.

– Bet tu taču pats atnāci…

– Es domāju, ka tu jau esi prom…

– Un kas tev stāv acu priekšā? Mans rēgs? – Es tevi meklēju, es tevi nekur neredzēju…

– Bet es tevi redzēju kopā ar to jaunkundzi, kuru negribu saukt vārdā. Tu biji pielipis viņai klāt, pieķēries kā sargādams. Šausmas…

– Viņa bija piedzērusies, es viņu turēju stāvus…

– Kopš kura laika tu strādā Sarkanajā Krustā?

– Domā, ko gribi, taču es viņu turēju un meklēju tevi ar skatienu…

– Varbūt tev vajadzētu iegādāties baltu spieķi?

– Es redzēju, kā tu runāji ar tiem diviem kretīniem… Tad es likos mierā. Tu dievini kretīnus.

Viņš no jauna uzlika austiņas, uzvilka mēteļus sev virsū, grasīdamies atkal pazust zem mīkstā, smagā sloga, kas viņu izolēja no pārējās pasaules.

– Gerij! – Hortenze pavēlēja. – Paklausies!

Viņš pēkšņi pastiepa roku un pievilka Hortenzi sev klāt. Viņa panira zem rupjas un mīkstas vilnas auduma kaudzes, sajuta neskaitāmus parfīmus, pazina Hermes, Chanel, Armani, kas bija sajaukušies kopā, izlauzās cauri zīda oderēm un raupjām piedurknēm, mēģināja pretoties, izrauties no rokām, kuras vilka viņu sev līdzi, taču Gerijs piespieda viņu sev klāt un uzvilka mēteļus viņiem pāri.

– Sasodīts! Ja nu kāds mūs ierauga!

Viņa piespieda degunu Gerijam pie kakla. Tad sajuta plastmasas vadu pie savas auss un izdzirdēja arī mūziku.

– Paklausies, paklausies, cik tas ir skaisti. Le Clavier bien tempéré…

Viņš mazliet atrāvās un smaidīdams uzlūkoja Hortenzi.

– Vai esi dzirdējusi kaut ko skaistāku?

– Gerij! Kāpēc…

– Kuš! Paklausies… Glens Gūlds nedauza pa taustiņiem, viņš tos izceļ, iztēlojas, rada no jauna, veido, izdomā, liekot klavierēm skanēt tik izcili. Viņš nedara neko citu, kā vien priecājas par to, ka muzicē! Tas ir ārkārtīgi jutekliski, gan materiāli, gan nemateriāli…

– Gerij!

– Jutekliski, atturīgi, gaisīgi… Tā, it kā… es pat nezinu…

– Kad tu man liki atnākt šurp…

– Labāk paklausies vēl…

– Es gribētu zināt…

– Tu taču ne mirkli nespēj paklusēt!

Istabas durvis tika atrautas vaļā, un viņi izdzirdēja skaļu sievietes balsi. Pārāk daudz iedzērušas sievietes piesmakušo, neveiklo, juceklīgo valodu. Viņa grīļodamās nāca tuvāk, uztriecās kamīnam, nolamājās, devās uzmeklēt savu mēteli…

– Es to nenoliku uz gultas, tas ir kaut kur tepat. Vispār jau tas ir Balensiaga…

Viņa nebija viena. Viņa sarunājās ar kādu vīrieti.

– Vai esat pārliecināta? – vīrietis vaicāja.

– Protams, ka esmu pārliecināta! Balensiaga firmas mētelis! Ceru, jūs zināt, ko tas nozīmē!

– Tā ir Šarlote, – Gerijs nočukstēja. – Es pazīstu viņas balsi. Ak dievs! Kas ar viņu ir noticis? Viņa taču nekad nedzer!

Viņa gribēja zināt: vai neesat redzējis Geriju Vordu? Viņam vajadzēja būt kopā ar mani… Viņš pēkšņi kaut kur nozuda. Aizgāja. Izkūpēja gaisā! I’m so fucked up. Can’t even walk!

Viņa ar visu svaru atkrita lielajā gultā, un Gerijs steidzīgi pievilka kājas, piespiezdams tās Hortenzes kājām. Viņš ar zīmi lika viņai klusēt un gulēt nekustīgi. Viņa dzirdēja gan savas, gan Gerija sirds apslāpētos pukstus. Hortenze pamēģināja likt tām sisties vienā ritmā un pasmaidīja.

Gerijs pamanīja viņas smaidu un čukstus pavaicāja: kāpēc tu smejies? Es nesmejos, es smaidu… Viņš piespieda Hortenzi sev klāt un viņa nepretojās. Es tevi esmu sagūstījis, tu vairs nevari pakustēties… Tu esi mani sagūstījis tāpēc, ka es vairs nevaru pakustēties, bet pagaidi tikai mazliet… Gerijs aizspieda viņai muti ar plaukstu, lai apklusinātu, un viņa atkal pasmaidīja.

– Vai esat reiz beidzis skatīties spogulī? – Šarlote Bredsberija iesaucās balsī, kas uzkūleņoja par oktāvu spalgāk.

– Manuprāt, gultā kāds ir… Tā kustas…

– Un es domāju, ka jūs esat par daudz iedzērusi. Jums vajadzētu doties pie miera… Jūs esat nožēlojamā stāvoklī, – vīrietis atbildēja tā, it kā runātu ar slimu bērnu.

– Nē! Goda vārds, šī gulta kustas!

– Tā saka visi, kuri ir par daudz iedzēruši… Jums jādodas mājās!

– Bet kā lai es tur nokļūstu? – Šarlote Bredsberija novaidējās. – Ak! Mans dievs! Nekad neesmu bijusi tā piedzērusies… Kur viņš ir palicis? Vai jūs nezināt? Un izbeidziet taču reiz skatīties spogulī! Tas jau kļūst apnicīgi!

– Es neskatos uz sevi, es sev saku, ka man kaut kā pietrūkst… kaut kā tāda, kas man bija, kad es te ierados…

– Nemeklējiet! Jums trūkst kaut kā tāda, kā nekad nav bijis…

– Ak tā?

Kad viņa vienreiz ies prom? Hortenze nopūtās. Viņa labāk būtu vēlējusies izrauties un atbrīvot viņiem vietu… Man ir ļoti labi, Gerijs sacīja… Tā varētu darīt visās viesībās, paslēpties zem mēteļiem un… Viņš glāstoši pārvilka pirkstu pār Hortenzes lūpām. Man ļoti gribas tevi noskūpstīt… un, starp citu, es zinu, ka es tevi reiz noskūpstīšu, Hortenze Kortesa. Hortenze sajuta viņa elpas dvesmu sev uz lūpām un atbildēja, viegli pieskardamās viņa mutei: tas ir pārāk viegli, pārāk viegli, Gerij Vord, paradīzē nevar nokļūt steigā. Viņa pirksts maigi slīdēja ap viņas lūpām. Pēc tam varam visu sarežģīt, man ir daudz ideju…

– Es jums neprasu, kas tas ir, jo baidos, ka atbilde nebūs pieklājīga, – vīrietis sacīja.

– Es gribu uz mājām. Rīt man agri jāceļas…

– Ā! Skaidrs, man bija sarkana šalle!

– Cik vulgāri!

– Es jūs lūdzu…

Kāda stulbene! Hortenze nolamājās. Nu viņš nemūžam negribēs pavadīt viņu uz mājām! Kuš! Gerijs pavēlēja, turpinādams ar pirkstiem glāstīt Hortenzes lūpas. Vai tu zini, ka tavām lūpām abās pusēs nav vienāds izliekums? Hortenze atrāvās, tu gribi teikt, ka es neesmu normāla? Nē, gluži pretēji… tu esi briesmīgi banāla, ja neņem vērā tavu asimetrisko muti. Es gan ne. Es esmu nevainojams.

– Ja gribat, varu jūs aizvest uz mājām. Kur jūs dzīvojat? – vīrietis noprasīja.

– Ā! Tas ir pirmais interesantais teikums, ko esat izrunājis…

Šarlote Bredsberija veltīgi mēģināja piecelties. Pēc katras reizes viņa smagi atkrita gultā un beidzot izstiepās visā garumā.

– Es jums saku, ka tur apakšā kāds ir… es dzirdu balsis…

– Paklau, dodiet man roku, es jums palīdzēšu tikt kājās un tad aizvedīšu uz mājām!

Šarlote Bredsberija nomurmināja kaut ko tādu, ko nesaprata ne Hortenze, ne Gerijs, un beidzot abi devās prom, viena grīļodamās, otrs – viņu atbalstīdams.

Gerijs pagriezās pret Hortenzi un klusēdams sāka raudzīties viņā. Šķita, ka viņa brūnajās acīs vīd kāds primitīvs sapnis, neprātīga mirdzuma ēnas. Būtu tik patīkami dzīvot paslēptuvē zem mēteļiem, ēst cepumus un dzert kafiju no gara salmiņa, un vairs nekad nevajadzētu celties un skraidīt apkārt kā Trusim no “Alises Brīnumzemē”. Šim Trusim ar pulksteni un mūžīgu erekciju vairs nekad nevajadzētu savaldīties. Es vēlētos pavadīt savu dzīvi, klausoties Glenu Gūldu un skūpstot Hortenzi Kortesu, glāstot Hortenzes Kortesas matus, ieelpojot Hortenzes Kortesas ādas ziedu smaržu, sacerot viņai akordus, mi–fa–sol–la–si–do, un dziedāt tos viņai pie auss.

Es vēlētos, es vēlētos…

Aizvēris acis, viņš noskūpstīja Hortenzi Kortesu.

Tātad tas ir skūpsts, Hortenze Kortesa nobrīnījās. Šī maigā liesma, kas modina vēlmi mesties pie otra, viņu ieelpot, laizīt, nogāzt zemē, iegrimt viņā un nozust…

Izšķīst dziļā ezerā, ļaut sev peldēt viņa mutē, lūpās, matos, pakausī…

Aizmirst par visu.

Kļūt par ledeni, ko var izbaudīt uz mēles.

Un izbaudīt otru, sajūtot sāli un virces, ambru un ķimenes, ādu un sandalu.

Tad tā tas ir…

Līdz šim viņa bija skūpstījusies tikai ar vīriešiem, kuri viņai bija vienaldzīgi. Viņa bija skūpstījusies, lai gūtu labumu, viņa bija skūpstījusies lietišķi, viņa bija skūpstījusies, atglauzdama nepaklausīgu matu šķipsnu un skatīdamās pāri vīrieša plecam. Viņa bija skūpstījusies, būdama pilnīgi skaidrā prātā, pukodamās par zobu atstātajām pēdām, uzmācīgo mēli, pārmērīgo siekalu daudzumu. Viņa to bija darījusi garlaicības mākta, joka pēc, tādēļ, ka ārā lija, vai tāpēc, ka logi izskatījās pēc maziem kvadrātiņiem, ko nekādi nevarēja saskaitīt. Vai arī, kauns atcerēties, lai no vīrieša dabūtu Prada somiņu vai Chloe kurpes. To viņai labāk gribējās aizmirst. Tas bija noticis sen. Viņa toreiz vēl bija tikai bērns, viņa vārds bija Šavāls. Cik pretīgs un nežēlīgs vīrietis!

Viņa vēlreiz noskūpstīja Geriju un nopūtās.

Tātad nu esmu tikusi līdz skūpstiem, kas rada baudu…

Baudu, kas izšaujas pa visu ķermeni, iededzina sīkas liesmiņas, izraisa neskaitāmas trīsas vietās, par kurām viņa pat nebija iedomājusies, ka tās varētu kvēlot.

Viscaur…

Bauda… Cik burvīgi!

Un tomēr varēja manīt, ka viņš šai baudai nenotic līdz galam.

Daudz vēlāk abi soļoja pa tumsu.

Pa dārgo rajonu baltajām ielām uz Haidparka pusi. Ielas un ietves veidoja loku.

Tas veda uz Gerija dzīvokļa pusi.

Viņi soļoja klusēdami, turēdamies rokās. Vai drīzāk kustinot rokas un kājas vienā ritmā, vienā taktī, vienādi sparīgi, sperot soli vispirms ar kreiso, tad ar labo kāju. Ar tikpat lielu nopietnību un koncentrēšanos kā viņas majestātes galma kavalērijas virsnieki pūkainajās cepurēs. Hortenze atcerējās, ka reiz tā jau bijis: nezaudēt ritmu, nesajaukt takti. Piecu gadu vecumā viņa roku rokā ar māti bija atgriezusies no Denī-Papēna skolas. Viņas dzīvoja Korbevuā; viņai nepatika lielās ielas laternas. Viņai nepatika pati lielā iela. Viņai nepatika daudzdzīvokļu māja. Viņai nepatika tās iedzīvotāji.

Viņa ienīda Korbevuā. Atvairījusi šīs atmiņas, viņa atkal atgriezās tagadnē.

Saspieda Gerija roku, lai vēlreiz pārliecinātos, ka tāda būs arī viņu rītdiena. Par to Hortenzei nebija nekādu šaubu. Viņa to vairs nekad neatlaidīs. Šo vīrieti ar brūnajām cirtām, ar acīm, kas bija te brūnas, te zaļas, ar izsmalcināta gaļēdāja zobiem, ar lūpām, kas spēja iedegt liesmas.

Tātad tāds ir skūpsts…

– Tātad tāds ir skūpsts, – viņa gandrīz nedzirdami atkārtoja.

Vārdi izgaisa nakts melnumā.

Gerijs maigi un mīļi paspieda viņas roku. Un nodeklamēja rindas no lorda Bairona dzejoļa “Pirmais mīlas skūpsts”, kas labi piestāvēja šim nopietnā skaistuma pilnajam brīdim.

– Lords Bairons… “Pirmais mīlas skūpsts”.

Vārds “mīlas” ievēlās tumsā kā izpušķots bruģakmens. Hortenzei gribējās to paķert un noglabāt kabatā. Kas viņai bija lēcies? Viņai draudēja briesmas kļūt šausmīgi sentimentālai.

– Jūlijā tu vis nevarētu noslēpties zem mēteļiem, – viņa noņurdēja, lai izlauztos no sārtās konfektes, kurā pamazām bija sākusi grimt.

– Jūlijā es nekad nekur neeju. Jūlijā es atpūšos…

– Kā Pelnrušķīte pēc pusnakts? Tā nu gan nav vīrišķīga nostāja!

Atbildes vietā Gerijs viņu pastūma tuvāk kokam, piekļāvās viņai klāt un atkal atsāka skūpstīt. Viņa pakļāvās, pavēra lūpas, pārlaida plaukstu viņam pār pakausi, noglāstīja maigo ādu aiz auss, pakavējās tur ar pašiem pirkstu galiņiem, sajuta nebeidzamās trīsas, kas viņu pārņēma, manot Gerija karsto elpu…

– Neaizmirsti, Hortenze, ka mani nedrīkst izaicināt, – viņš nočukstēja, ar stingrām, maigām lūpām apzīmogodams katru vārdu. – Tad es varu zaudēt self–control un pacietību!

– Un angļu džentlmenim…

– Tas ir nepiedodami.

Hortenze apspieda vēlmi pavaicāt, kas viņam bija licis izbeigt savu idilli ar Šarloti Bredsberiju. Un vai tā patiešām bija beigusies. Pavisam, pavisam galā? Vai arī beigusies ar solījumiem par atgriešanos, satikšanos, skūpstiem, kas liek sirdij pamirt? Labāk paklusē, manu meitēn, neklausies šādās runās. Viss ir beidzies. Viņš ir šeit, tev līdzās, un jūs divatā soļojat pa Anglijas nakti. Nebojā šo izsmalcināto maigumu.

– Man vienmēr ir gribējies zināt, ko vāveres dara naktī, – Gerijs nopūtās. – Vai tās guļ stāvus, izstiepušās visā garumā vai saritinājušās kamolā savā ligzdā?

– Trešais variants. Vāveres naktīs guļ, palikušas asti sev zem galvas. To ligzdas ir veidotas no zariņiem, lapām un sūnām, tās atrodas kokā, taču ne augstāk par deviņiem metriem, lai tās nenogāztu vējš…

– Tu to izdomāji?

– Nē. Es to izlasīju izdevumā Spirou… un iedomājos par tevi…

– Ā! Tātad tu domā par mani! – Gerijs iesaucās, uzvaroši paceldams rokas.

– Dažreiz.

– Un tu vēl tēlo, ka neliecies par mani ne zinis! Tu tēlo vienaldzīgu skaistuli.

– Strategy of love, my dear!

– Stratēģijas jomā tu esi neuzveicama, Hortenze Kortesa, vai ne?

– Pilnīgi pareizi…

– Tu sevi ierobežo, sasaisti, neļauj sev vaļu… Tu nevēlies riskēt.

– Es sevi pasargāju, tas ir kaut kas cits… Es neesmu no tām, kuras domā, ka ciešanas ir pirmais solis uz laimi!

Kreisā kāja izjauca takti, labā kāja aprāvās, palika gaisā, gandrīz paklupa. Hortenzes roka izrāvās no Gerija plaukstas. Viņa apstājās, pacēla galvu, paslēja zodu lepni kā mazs zaldātiņš, izskatīdamās nopietna, drūma, gandrīz traģiska, kā cilvēks, kurš ir gatavs paziņot kaut ko svarīgu un vēlas tikt uzklausīts.

– Neviens nevar man sagādāt ciešanas. Neviens vīrietis nemūžam nespēs mani saraudināt. Man nav vajadzīgas skumjas, sāpes, šaubas, greizsirdība, mokošas cerības, aiztūkušas acis, aizdomu māktas mīlētājas dzeltenā seja, nodevība…

– Tev to visu nevajag?

– Es to negribu. Un man tāpat ir ļoti labi.

– Vai esi par to pārliecināta?

– Vai tad es neizskatos pilnīgi laimīga?

– It īpaši šovakar…

Viņš sāka smieties un pastiepa roku, lai sabužinātu Hortenzei matus un mazinātu noskaņas nopietnību. Hortenze atrāvās, kamēr vēl nākamais skūpsts nebija licis viņai aizmirsties, kamēr viņa vēl dažos mirkļos nebija pazaudējusi drosmi, jo viņiem abiem vajadzēja noslēgt vienošanos par savstarpēju cieņu un pienācīgu uzvedību.

Tagad nebija īstais brīdis, lai kaisītu jaukus vārdus.

– Esmu vienreiz par visām reizēm pasludinājusi, ka esmu neatkārtojama, vienreizēja, brīnišķīga, izcila, satriecoši skaista, viltīga, izglītota, oriģināla, talantīga, hipertalantīga… un kāda vēl?

– Manuprāt, tu neko neesi aizmirsusi.

– Paldies. Atsūti man vēstuli, ja esmu kaut ko palaidusi garām…

– Tur nekā netrūka…

Viņi atsāka soļot pa tumsu, taču nu vairs negāja vienā solī un viņu rokas saskārās nesavienodamās. Hortenze tālumā pamanīja parka žogu un lielos kokus, kas viegli šūpojās vējā. Viņai ļoti gribējās ļauties skūpstam, tomēr tas bija bīstami. Gerijs to nedrīkstēja uzzināt. Galu galā viņa taču bija rīkojusies pilnīgi godprātīgi. Es vairs negribu ciest, es vairs negribu ciest, viņa klusībā atkārtoja, vērsdamās pie lielo koku galotnēm ar lūgšanu, lai tie viņu paglābtu no tik ierastajām mīlas mokām.

– Pasaki man kaut ko, Hortenze Kortesa: vai tu vispār kādreiz liec lietā sirdi? Tu taču zini, ir tāds orgāns, kurš pukst, izraisa karus un atentātus…

Viņa apstājās un uzvaroši pielika pirkstu sev pie galvas.

– Es lieku lietā vienīgo, ko ir vērts darbināt un uzklausīt… savas smadzenes… Tikai tā es iegūstu pilnīgu varu pār sevi… Prātīgi, vai ne?

– Pārsteidzoši… Nemūžam nebūtu domājis… – Gerijs noteica, viegli nogrozīdams galvu.

Viņi gāja tālāk, tagad jau turēdamies gabaliņu tālāk viens no otra.

– Vienīgais, ko es sev vaicāju… redzot tādu meistarību, kas negribot izraisa apbrīnu… ir tas, vai…

Hortenzes Kortesas skatiens novērsās no koku galotnēm un apstājās pie Gerija Vorda.

– Vai arī es varu sasniegt tādu pilnību…

Hortenze iecietīgi pasmaidīja.

– Zini, tas nenotiek tik ātri… Esmu sākusi ļoti agri.

– Un vēl es neesmu pārliecināts, vai tikai man nevajadzētu rūpīgi izstrādāt vēl dažas detaļas, kas varētu mani aptraipīt un pazemot tavās acīs; man vajadzētu ļaut tev doties mājās vienai, mana skaistā Hortenze… un pašam atgriezties savā dzīvoklī, lai labāk izkoptu kara mākslu!

Viņa apstājās, uzlika plaukstu Gerijam uz rokas, un viņš viegli pasmaidīja kā sacīdams: tu joko, vai ne? Tas taču nav nopietni… Hortenze saspieda viņa roku ciešāk… un tad sajuta, ka starp viņiem izveidojas bezdibenis un parādās tukšums, vienā rāvienā pazūd visa burvīgā kaisle, apdziest visas mazās liesmiņas, izzūd patīkamās skudriņas, tūkstošiem prieku, kas viņiem bija likuši spert soļus vienā ritmā, soli solī, līksmi un viegli iesoļojot tumsā…

Viņa pēkšņi attapās uz pelēki melnā asfalta, palikusi bez elpas no svilinoša, ledaina aukstuma.

Nebilzdams ne vārda, viņš atgrūda vaļā savas mājas durvis.

Tad pagriezās un apvaicājās, vai viņa pati atradīs taksometru, vai arī viņam vajadzētu to izsaukt.

– Jo es taču esmu džentlmenis un to nekad neaizmirstu!

– Es… es… Man nevajag ne tavu roku, ne…

Un vairs nespēdama atrast nevienu vārdu, kas būtu pietiekami aizvainojošs, pietiekami pazemojošs, pietiekami iznīcinošs, viņa sažņaudza plaukstas dūrēs, pierāva plaušas pilnas ar saltu niknumu, ļāva dziļi pakrūtē savilkties virpuļviesulim un sāka kliegt, kliegt Londonas melnajā naktī:

– Sapūsti ellē, Gerij Vord, lai es tevi vairs nekad neredzētu! Nekad!

…tāpēc, ka…

Tas bija viss, ko viņa spēja pateikt. Viss, kas viņai nāca pār lūpām. Viss, ko viņa spēja pateikt pēc tam, kad viņš bija uzdevis jautājumus, uz kuriem viņa nespēja atbildēt, jo nesaprata viņa vārdus.

Tātad, Kortesa kundze, vai jūs vairs nedomājat pārcelties pēc “tā visa, kas noticis”? Jūs patiešām paliksiet šajā daudzstāvu namā? Šajā dzīvoklī?

Aizvērusi pēdiņas, balss kļuva nedaudz klusāka, sazvērnieciskā baudā paceldamās pirkstgalos, it kā “tas viss” būtu noslēpums… Tas taču nav saprātīgi… kāpēc jums vajadzētu te palikt? Kāpēc lai jūs nepārceltos, lai mēģinātu visu aizmirst? Sakiet, Kortesa kundze?

…tāpēc, ka…

Neizskatās, ka jums klājas īpaši labi… vai nedomājat, Kortesa kundze, ka jums vajadzētu lūgt palīdzību, pat īsti nezinu, ko, pakonsultēties ar kādu, kas varētu jums palīdzēt tikt galā ar… Tik lielas bēdas! Zaudēt māsu ir tik sāpīgi, nav labi būt vienai… kādam vajadzētu jums palīdzēt atbrīvoties…

Atbrīvoties…

Atbrīvoties no atmiņām kā no izdzerta ūdens?

Atbrīvoties no Irisas smaida, Irisas lielajām, zilajām acīm, Irisas garajiem, melnajiem matiem, Irisas smailā zoda, no skumjām un smiekliem Irisas skatienā, no aprocēm, kas šķind uz Irisas plaukstu locītavām, no Irisas pēdējo dienu pierakstiem; no laimes pilnā moku kambara dzīvoklī, gaidot, gaidot savu bendi, valsi mežā automašīnu priekšējo lukturu gaismā…?

Viens, divi, trīs, viens, divi, trīs… viens, divi, trīs.

Lēns, lēns, lēns valsis…

…jūs nomierināt, padzīt atmiņas, kas nedod jums mieru. Jums būs labāks miegs, jums vairs nerādīsies murgi, jo jums taču rādās murgi, vai ne? Jūs varat man droši uzticēties, jūs taču zināt, ka dzīve ne vienmēr ir saudzīga… Arī man ir tikusi sava daļa…

Balss skanēja pretīgi salkani, izlūdzoties uzticību.

Kāpēc, Kortesa kundze?

…tāpēc, ka…

…vai atsākt profesionālu darbību, jūs atkal rakstīsiet, protams, romānu… tas jūs izklaidēs, nodarbinās jūsu prātu, runā, ka tā var atkopties, ka rakstīšana ir kā terapija… jums vairs neatliks laika domāt par… vārdu sakot, jūs jau zināt, par to… to nelaimīgo… un balss aprāvās, kaunīgi pieklusa, nespēdama runāt par to, ko neuzdrošinājās pieminēt… Kādēļ lai jūs neatjaunotu šo laika posmu, ko, šķiet, tik ļoti mīlat, šo divpadsmito gadsimtu? Tā taču ir, vai ne? Divpadsmitais gadsimts ir jūsu specialitāte, vai ne? Divpadsmitā gadsimta jomā jūs esat nepārspējama! Olalā! Jūs ir vērts uzklausīt. Vēl aizvakar es teicu savam vīram: tā Kortesa kundze gan ir īsta gudrības aka! Gribētos zināt, kur viņa to visu ņēmusi! Kāpēc gan jūs nevarētu izdomāt kādu citu stāstu, kas jums atnestu laimi? Laiks ķerties pie darba!

…tāpēc, ka…

Jums vajadzētu uzrakstīt turpinājumu! Tūkstoši, es jums saku, simtiem tūkstošu cilvēku to vien gaida! Kādus panākumus jūs esat guvusi ar to grāmatu! Kā to īsti sauca? “Tik skaista karaliene”, ja? Nē… Kā jūs teicāt? Ak jā! “Tik pazemīga karaliene”, es gan to neesmu lasījusi, man nav laika, vai zināt, ar visu to mājsaimniecību, pārcelšanos un bērniem, taču mana svaine bija sajūsmā, un viņa man apsolīja to iedot, kad būs atkal dabūjusi šo grāmatu atpakaļ, jo viņa to ir aizdevusi kādai draudzenei… Tās grāmatas gan ir dārgas. Tik daudziem nav nekādas iespējas… Tātad, Kortesa kundze, saņemieties, uzrakstiet nelielu turpinājumu… Jums tas tik labi padodas… Ja man pašai atliktu laika, es noteikti rakstītu… lūk! Es jums labāk izstāstīšu savu dzīves stāstu, lai jums rastos kāda ideja! Jums nebūs jāgarlaikojas, goda vārds!

Uz krūtīm apmierināti sakrustotas rokas. Acis mirdz, kakls pastiepts, acis piemiegtas… Labsirdīga pērtiķa grimase. Tik piemēroti. Es viņu pierunāšu. Ja viņa atkal nostāsies uz kājām, par to varēs pateikties man…

Žozefīne pasmaidīja. Pieklājīgi.

…tāpēc, ka…

Viņa nemitīgi atkārtoja šo vārdu.

Tas viņai sniedza atbalstu. Tas apturēja pļāpīgās mutes, kuras kaisīja jautājumus. Viņa it kā pārcēlās tālumā, vairs nedzirdēja balsis, lasīja vārdus no lūpām, satraukta par šo cilvēku riebīgo līdzjūtību, kuri nekādi nespēja pārtraukt runāt, nekad nezaudēja vēlmi ar viņu sazināties.

Viņa tiem apgrieza mēles, viņa tiem nocirta galvas, viņa nogrieza skaņu.

…tāpēc, ka…

…tāpēc, ka…

…tāpēc, ka…

Tā nabaga Kortesa kundze, viņi, šķiet, klusībā domāja. Viņai bija viss, taču nu vairs nav nekā. Tikai acis, lai lietu asaras. Jāteic, ka bieži tā vis negadās. Par kaut ko tādu parasti mēdz rakstīt žurnālos, tikai nekad nepaskaidro, kā ar tādām lietām tikt galā. Sākumā es domāju, ka tā nav taisnība, tomēr to rādīja televīzijā. Vienā pārraidē. Jā, jā… Es sev sacīju, ka tas nav iespējams. Tādā veidā nonākt dienas hronikā. Tas pat nav smieklīgi. Ak! Kāpēc jūs to nezinājāt? Vai tad jums nebija ne jausmas, kas notiek? Bet vasarā jūs taču bijāt tur? Visi laikraksti par to vien runāja. Tas bija stāsts par parastu, pavisam parastu sievieti, tādu pašu kā jūs un es, ar kuru notikušas neparastas lietas… Jā, jā, es jums zvēru! Vispirms vīrs viņu pameta un aizbrauca uz Keniju audzēt krokodilus! Jā, uz Keniju pie krokodiliem! Viņš domāja, ka varēs izaicināt likteni un nocelt pašu mēnesi no debesīm! Nekur nederīgais nejēga! Tā nabadzīte palika Francijā viena kopā ar divām mazām meitiņām, ko vajadzēja uzaudzināt, un bez plika graša kabatā. Bez plika graša kabatā, toties ar tūkstoš parādiem. Viņa vairs nezināja, kur likties. Viņai nebija, kur sprukt… Un viņai bija māsa, vārdā Irisa… un tieši ar to jau viss arī sākās… šī māsa bija ļoti bagāta, ļoti skaista, ļoti pazīstama, un no šādas dzīves viņai bija nāvīgi garlaicīgi. Toties šai māsai bija viss: skaists dzīvoklis ar ļoti dārgām mēbelēm, izskatīgs vīrs, mazs, jauks dēlēns, kurš labi mācījās, kalpone un iespēja dancināt kredītkartes. Nekādu raižu! Brīnišķīga dzīve! Vai saprotat? Nu labi… Viņai ar to bija par maz! Viņa sapņoja kļūt slavena, uzstāties televīzijā, pozēt žurnāliem. Kādu dienu saviesīgu vakariņu laikā viņa paziņoja, ka grib uzrakstīt grāmatu. Kāda viltība! Visi sāka šo grāmatu gaidīt. Par viņu runāja, gribēja zināt, par ko šī grāmata būs, cik tālu viņa jau ir tikusi, un tā tikai uz priekšu! Viņu pārņēma panika, viņa nezināja, ko atbildēt, viņu sāka mocīt briesmīgas galvassāpes… Un tad viņa pieprasīja, lai nabaga Kortesa kundze uzraksta šo grāmatu viņas vietā… Kortesa kundze, kura bija studējusi viduslaiku vēsturi un rakstīja sarežģītas lietas par divpadsmito gadsimtu. Lai gan par to mēdz aizmirst, tomēr ir bijis arī šāds laiks. Viņa ar to pelna sev iztiku. Viņai maksā, lai viņa domātu par divpadsmito gadsimtu. Jā, jā, ir arī tādi cilvēki kā viņa, kuri pēta sen mirušas lietas! Ja gribat zināt manas domas, tad no tā nav liela labuma… Par mūsu nodokļu naudu! Un pēc tam paši brīnās, ka… Labi, nu es aizrunājos šķērsām… Māsa pieprasīja, lai viņa uzraksta to grāmatu, un mazā Kortesa kundze, protams, bija ar mieru… Kāds tur brīnums, viņai vajadzēja naudu! Un viņa savai māsai nekad nespēja atteikt. Klīda runas, ka viņa māsu dievina. Tā nav nekāda mīlestība, tā ir pielūgsme. Jau kopš agras bērnības māsa viņu vazāja aiz deguna, tiranizēja, noniecināja, tramdīja… Viņa uzrakstīja to grāmatu, romānu par viduslaikiem, runā, ka tas esot ļoti labs, es pati gan to neesmu lasījusi, man nav laika, man ir pārāk daudz darāmā, lai vēl bojātu acis ar sentimentālām muļķībām pat tad, ja tās ir vēsturiskas… Grāmata tika izdota. Ar neiedomājamiem panākumiem! Māsa uzstājās visos plašsaziņas līdzekļos, gvelza par visu, kas vien ienāca prātā, par savu ābolkūku, par ziedu pušķiem, par skolas liecību, par savu dzelteno istabu, par laika apstākļiem un ko tikai vēl ne! Vai zināt, ar šādiem cilvēkiem ir tā: jo vairāk viņiem ir, jo vairāk viņi grib! Viņi aprij paši sevi. Viņa gribēja, lai par viņu nemitīgi runā. Necieta, ja viņai kaut uz mirkli pārstāja veltīt uzmanību… Un tad izcēlās skandāls! Kortesa kundzes meita Hortenze, tā vecākā, starp mums runājot, sīka draņķe, aizcilpoja uz televīziju un visu izklāstīja kā uz delnas! Tiešraidē! Viņai no acīm plūda aukstums, es jums zvēru! Skaistā Irisa Dipēna tika atmaskota, uz viņu rādīja ar pirkstu, izsmēja, viņa to nespēja izturēt un uz vairākiem mēnešiem tika ielikta privātklīnikā, no kurienes atkal iznāca galīgi jukusi, nevis izārstējusies, ja gribat zināt manas domas… Sazāļota līdz nāvei! Sadzirdīta ar miegazālēm! Bet tikmēr tas vīrs… Kortesa kundzes vīrs, tas, kurš aizbrauca uz Keniju… Tātad to vīru aprija krokodils… Nu, protams, tas ir briesmīgi, briesmīgi, ka es jums saku, tas nav smieklīgi, itin nemaz nav smieklīgi… un nabaga Kortesa kundze palika atraitnēs, kopā ar strauji sabrūkošu, depresijas pārņemtu, dzerošu māsu, kura, vēlēdamās rast mierinājumu, metās ap kaklu slepkavam! Izklausās gandrīz neticami! Ja jūs man to stāstītu, es neticētu! Tas bija kāds vīrietis, par kuru visi bija labās domās, ļoti izskatīgs vīrietis, labi ģērbies, ar labu reputāciju, turīgs, baņķieris ar visu, kas piederas, tik smalks, tāds, kurš nēsā smokingu un skūpsta dāmām rokas! Taču patiesībā viņš bija slepkava… Nuja! Nuja! Kad es jums saku… Īsts, nopietns slepkava! Un viņš jau nebija novācis vienu vien! Vismaz duci! Protams, tikai sievietes! Ar tām taču ir visvieglāk!

Un lūpas atiezās, acis iemirdzējās, un sirds sāka pukstēt straujāk, stāvot rindā pēc bagetes par vienu eiro desmit.

Stāstītāja sajutās ļoti svarīga un, nevēlēdamās zaudēt klausītājus, aizrautīgi turpināja:

Aizmirsu jums pateikt, ka viņš dzīvoja vienā mājā ar Kortesa kundzi. Turklāt viņa pati šo cilvēku iepazīstināja ar savu māsu, tātad varētu teikt, ka viņa tā bija gribējusi! Kā viņa noteikti koda sev pirkstos, kā nespēja vien beigt par to domāt, atkal un atkal visu pārlika prātā. Kā naktīs noteikti nespēja ne acu aizvērt, jo sirdsapziņa nekādi nedeva viņai mieru… Viņa pat varbūt sev sacīja, ja gribat zināt manas domas, viņa varbūt sev sacīja, ka PATI ir nogalinājusi savu māsu! Es viņu ļoti labi pazīstu, vai zināt, es to visu redzēju, viņa ir mana kaimiņiene… nē, nē, ne jau tieši mana kaimiņiene, bet gan manas svaines draudzenes kaimiņiene… Viņa ir spiedusi roku tam slepkavam, jā, jā… un es viņu redzēju pie miesnieka sestdienas rītā, tirgus dienā… kā jau es jums teicu! Mēs kopā gaidījām pie kases, viņam rokā bija sarkans ādas portfelis, dārgs portfelis, to varēja labi redzēt… Jāteic, ka viņš izskatījās pavedinošs. Runā, ka viņi bieži esot pavedinoši… Viņi neizbēgami pavedina. Ir tik nožēlojami, ka tā notiek, vai ne? Ka var dabūt nazi tieši sirdī kā tā nabaga Irisa Dipēna…

Žozefīne visu dzirdēja.

Pat neklausīdamās.

Viņa to nolasīja no mugurām, stāvēdama veikala rindā.

Viņa uztvēra slepenus skatienus, kuros tika ietīta kā zirnekļu tīklos.

Un viņa zināja, ka visas šīs tenkas vienmēr beidzas ar vienu un to pašu teikumu… tā māsa, tā nu gan bija pavisam citāda. Ļoti skaista sieviete! Eleganta, izsmalcināta, skaista jo skaista, ar tik zilām acīm kā tinte. Īsta klase! Kāds valdzinājums! Nepavisam ne līdzīga tai nabaga Kortesa kundzei. Kā diena un nakts.

Viņa vēl aizvien bija tāda pati, kāda allaž bijusi.

Un vienmēr tāda paliks.

Žozefīne Kortesa. Sīka, parasta sieviete.

Pat Šērlija bēra jautājumu pēc jautājuma.

Viņa zvanīja no Londonas gandrīz katru dienu. Agri no rīta. Izlikās, ka viņai vajag kaut ko noskaidrot par kādu siera šķirni, nesaprotamu vārdu, gramatikas jautājumu, vilcienu sarakstu. Izdzirdējusi Žozefīnes balsi, aplinkus iesāka: kā klājas, Žo? Vai labi izgulējies? Everything under control? Šī pārlieku tuklo bērnu glābēja pastāstīja kādu jocīgu atgadījumu no sava krusta gājiena pret cukuru, pieminēja cukura negatīvo ietekmi uz sirds un asinsvadu sistēmu, izlikās sašutusi, mēģināja izvilināt Žo smaidu, cīnījās ar neilgajiem klusuma brīžiem un nopūtām…

Aplinkus, aplinkus, aplinkus…

Un ik dienu uzdeva vienus un tos pašus jautājumus:

Un tavs zinātniskais darbs? Kad tu to aizstāvēsi? Vai esi gatava? Gribi, lai atbraucu tevi atbalstīt? Jo es varu atbraukt, tu taču zini… Tikai pasvilp, un es būšu klāt. Vai tev nemaz nav bail uzstāties publikas priekšā? Septiņi tūkstoši lappušu! My God! Tu esi labi pastrādājusi… Četras stundas ilga aizstāvēšana! Un Zoē? Nevar būt! Viņai drīz jau būs piecpadsmit? Vai viņai klājas labi? Ē… viņš bija dēls tam… Gaetāns? Viņš viņai sūta vēstules, zvana… Nabaga puisis! Tas taču ir tik mokoši! Un Ifigēnija? Vai viņa ir atgriezusies pie sava vīra – bandīta? Nemūžam? Un bērni? Un Sandoza kungs, vai viņš jau ir viņu uzrunājis? Neuzdrošinās? Neticu, ka viņš varētu dabūt kurvīti! Bet ko tad viņš īsti gaida, tas lielais nejēga? Kamēr sāks apsūnot? Viņa runāja skaļi, dimdināja vārdus, bēra jautājumus, lai izrautu Žo no klusēšanas, un šķindināja smieklu zvaniņus.

Vai tev ir kādas ziņas par Marselu un Žoziannu? Ā… Viņš tev sūta ziedus, viņa tev zvana pa telefonu… Zini, viņi tevi ļoti mīl. Tev vajadzētu viņus apciemot. Tu negribi… Kāpēc?

…tāpēc, ka…

Un Garibaldi, izskatīgais inspektors, vai tu viņu vēl satiec? Vienmēr savā vietā? Tātad tu tiec labi apsargāta! Un Pinarelli dēls? Vēl aizvien kopā ar māti? Vai tikai viņš gadījumā nav mīkstais? Un baudkārais Mersona kungs? Un kuplā Mersona kundze?

Saki, vai to divu… ē… dzīvokļi ir brīvi? Vai ir kādi jaunumi? Vēl ne… Tu ar viņiem tiecies, taču nesarunājies… un tas… tas vēl ir tukšs… Tu negribi… Es saprotu, manu Žo, tomēr tev vajadzētu sevi piespiest… tu nedrīksti visu atlikušo dzīvi pavadīt kā ziemas miegā… Kāpēc tu negribi atbraukt pie manis? Tu nevari sava zinātniskā darba dēļ… Bet varbūt… pēc tam? Uz dažām dienām atbrauc uz Londonu. Tu varēsi satikties ar Hortenzi, ar Geriju, mēs kaut kur aiziesim, es tevi aizvedīšu pavizināties ar laivu pa Hempstedas dīķi pašā Londonas vidū, tas ir ģeniāli, sajūta kā deviņpadsmitajā gadsimtā, tur ir koka pontontilts, ūdensrozes, un ūdens ir salts kā ledus. Es tur peldos katru rītu un esmu neiedomājami labā formā… Vai tu vēl klausies?

Jautājumu brāzmas, lai izrautu no sastinguma bēdu mocīto Žozefīni un izvairītos no viena vienīga jautājuma, kurš viņu vajāja…

Kāpēc?

Kāpēc viņa metās šim vīrietim tieši rīklē? Šim neprātīgajam, kurš aukstasinīgi slepkavoja, mocīja savu sievu un bērnus, padarīja viņu par verdzeni un nodūra?

Manu māsu, manu lielo māsu, manu elku, manu skaistuli, manu mīlestību, visskaistāko, visgudrāko, viņas asinis pulsē man deniņos un zem ādas…

Kāpēc, Žozefīne lūdzoši vaicāja, kāpēc?

…tāpēc, ka…

atbildēja nepazīstama balss.

…tāpēc, ka…

Tāpēc, ka Irisa bija cerējusi tādējādi atrast mīlestību. Viņa bija atdevusies bez jebkāda aprēķina, pilnīgi aizmirsusies, un viņš viņai bija solījis visu pasaules laimi. Viņa bija noticējusi. Viņa bija nomirusi laimīga, tik laimīga…

It kā agrāk nekad nebūtu tāda bijusi.

Kāpēc?

Viņa nespēja atvairīt šos vārdus, kuri kā naglas tika iedzīti viņai galvā, liekot aizmirst par visiem pārējiem svilinoši asajiem jautājumiem, tie cēla augstas sienas, kurām viņa netika pāri.

Un kāpēc es esmu dzīva?

Šķiet, tāpēc, ka esmu izdzīvotāja…

Šērlija nepadevās. Viņa īgni norūca:

– Tu nemaz neklausies, ko es saku… Es labi dzirdu, ka tu manī neklausies…

– Man negribas runāt…

– Tu nedrīksti tā darīt. Nenoslēdzies sevī…

– Šērlij…

– Es zinu, kādas domas tevi nomoka un smacē… Zinu! Tā nav tava vaina, Žo…

– …

– Un arī viņš ne pie kā nav vainīgs… Tu neesi vainīga, un viņš nav vainīgs… Kāpēc tu nevēlies ar viņu satikties? Kāpēc tu neatbildi uz viņa zvaniem?

…tāpēc, ka…

– Viņš teica, ka pagaidīs, taču viņš to nedarīs visu mūžu, Žo! Tu moki sevi, tu moki viņu, un kāds no tā ir labums? Ne jau jums vajadzētu…

Pēkšņi Žozefīne atkal atguva runas spējas. It kā kāds būtu atgriezis vaļā viņas rīkli, to atvēris, izlauzis, atkailinājis balss saites, lai viņa varētu kliegt, un viņa sāka kliegt, kliegt klausulē, kliegt uz savu draudzeni, kura zvanīja katru dienu, lai pateiktu: es esmu tepat, esmu tev līdzās…

– Lasies prom, Šērlij, vācies, liec mani mierā…

– Velns parāvis! Ej tu galīgi, Žo! Tu tāpat vairs neko nevari mainīt! Tad kāpēc, ko? Kāpēc?

…tāpēc, ka…

Un, kamēr viņai nebija atbildes uz šiem vārdiem, viņa nespēja atsākt dzīvot. Viņa palika nekustīga, iesprostota, klusa, viņa vairs nesmaidīja, neizgrūda prieka un baudas kliedzienus, ļaujoties aizmirstībai viņa apskāvienos.

Filipa Dipēna rokās. Tas bija Irisas Dipēnas vīrs. Viņas māsas vīrs. Vīrietis, ar kuru viņa bija runājusi visu nakti, piekļāvusi lūpas viņam pie auss.

Vīrietis, kura rokās viņa sevi iztēlojās. Vīrietis, kuru viņai vajadzēja aizmirst.

Viņa bija mirusi.

Irisu bija aizrāvis prom balts naža asmens, viņai griežoties lēnā valsī automašīnu priekšējo lukturu gaismā. Viens, divi, trīs, viens, divi, trīs, tā esmu es, Žo, nāc, paskaties, cik tas ir viegli!

Jauna Irisas izdomāta izklaide. Kā toreiz, kad viņas vēl bija mazas.

Kriks un Kroks nokraukšķināja lielo Kruku, kurš pats gribēja viņus nokraukšķināt…

Todien, klajumā, Lielais Kruks bija guvis virsroku.

Viņš bija nokraukšķinājis Irisu.

Viņš grasījās nokraukšķināt arī Žozefīni.

Žozefīne allaž bija sekojusi Irisai.

– Tieši tā, Žo, – Šērlija pa telefonu viņai nedeva mieru, – tieši tā, tev atkal jāsaņemas… Tu dari tikai pašu nepieciešamāko, dzīvo Zoē un Hortenzes dēļ, maksā par viņu mācībām, dzīvo tā, kā jau mazai, jaukai māmiņai klājas, un atsakies no visa pārējā! Tev nav tiesību būt sievietei tāpēc, ka tā otra, kura bija “īsta” sieviete, ir mirusi… Tu sev to aizliedz! Zini, es esmu tava draudzene, es tev nepiekrītu, un es tev…

Žozefīne nolika klausuli.

Šērlija zvanīja un vienmēr uzdeva vienu un to pašu jautājumu, kas dusmās izlauzās pār viņas lūpām: bet es nesaprotu, uzreiz pēc Irisas nāves tu ar viņu pārgulēji, viņš bija kopā ar tevi, tu biji kopā ar viņu, tātad? Atbildi, Žo, atbildi man!

Žozefīne ļāva klausulei izslīdēt no rokām, aizvēra acis, iespieda galvu starp elkoņiem. Nekādu atgādinājumu par to reizi, aizmirst, aizmirst… Balss klausulē līdzinājās saniknota mājas gariņa lēkāšanai.

– Tu sevi esi ieslodzījusi… vai ne? Bet kāpēc? Kādēļ, Žo? Tev nav tiesību…

Žozefīne aizmeta klausuli pret sienu.

Viņa gribēja aizmirst šīs laimīgās dienas.

Dienas, kad bija izšķīdusi viņā, nozudusi viņā, aizmirsusies viņā. Vai arī apreibusi no laimes, jo varēja viņam pieskarties, viņu skūpstīt.

To atcerēdamās, viņa piespieda pirkstus sev pie lūpām un čukstēja: Filip… Filip…

Šērlijai viņa to nestāstīja.

Viņa to nestāstīja nevienam.

To zināja vienīgi Digeklēns.

Digeklēns, kurš neuzdeva nekādus jautājumus.

Digeklēns, kurš smilkstēja, noraudzīdamies viņā, kad viņa kļuva ļoti bēdīga, kura skatiens kļuva tik smags, it kā šīs bēdas vilktu viņu pie zemes.

Viņš apgriezās uz otriem sāniem, ilgi, žēli un melodiski iesmilkstēdamies. Viņš papurināja galvu, viņš nevēlējās redzēt saimnieci tādu…

Viņš devās uzmeklēt savu siksniņu, siksniņu, ko viņa nekad nemēdza izmantot, un kura kopā ar atslēgām karājās līdzās ieejas durvīm. Viņš to nometa viņai pie kājām kā sacīdams: nāc, iesim pastaigāties, tev vajag izvēdināt galvu…

Viņa paklausīja neglītajam sunim.

Un abi devās skriet ap ezeru Buloņas mežā.

Viņa skrēja, suns viņai sekoja.

Suns skrēja pēdējais. Viņš kustējās nesteidzīgi, ritmiski, enerģiski. Viņš piespieda Žozefīni nepalēnināt gaitu, neapstāties, nepiekļaut pieri pie koka stumbra, lai ļautu vaļu šņukstiem, ko bija tik grūti apvaldīt.

Viņa apskrēja apli, divus, trīs. Viņa skrēja tā, it kā viņas rokas, kakls, kājas, sirds būtu no koka.

Kamēr viņai vairs nebija spēka paskriet.

Viņa atslīga pret koku un sajuta, kā viņai pieglaužas smagais Digeklēns. Viņš elsa, sprausloja, siekalojās. Galvu viņš turēja paceltu, lai neviens neuzdrošinātos tuvoties.

Liels, melns suns, neglīts, savainots, piekusis, sargāja viņu.

Viņa aizvēra acis un ļāva bēdu asarām līt pār savu koka seju.

Šērlija paskatījās uz trim zaļajiem āboliem, mandarīniem, mandelēm, vīģēm un riekstiem, kas bija salikti lielajā, oranžajā porcelāna traukā uz virtuves galda, un atcerējās brokastis, ko bija ieturējusi pēc atgriešanās no Hempstedas dīķa.

Par spīti aukstumam, smalkajam, mērcējošajam lietum un agrajai rīta stundai, Šērlija devās peldēt.

Viņa aizmirsa. Viņa aizmirsa, ka nupat bija atsitusies pret Žozefīnes bēdām. Ik rītu notika viens un tas pats: viņa atsitās pret šīm bēdām.

Viņa gaidīja vispiemērotāko brīdi. Brīdi, kad Zoē būs aizgājusi uz skolu, bet Žozefīne, palikusi viena, sāks kārtot virtuvi. Basām kājām, pidžamā, ar vecu kokvilnas džemperi mugurā.

Viņa zvanīja Žozefīnei.

Runāja, runāja un nolika klausuli, kaut ko nomurminādama.

Viņa vairs nezināja, ko teikt, ko darīt, ko izdomāt. Bezspēcība bija viņai laupījusi spēju skaidri domāt.

Arī šorīt viņa bija piedzīvojusi neveiksmi.

Viņa paņēma cepuri, cimdus, mēteli, peldlietu somu – peldkostīms, dvielis, peldu brilles – un sava divriteņa drošības saslēga atslēgu.

Ik rītu viņa devās gremdēties Hempstedas dīķa ledaini saltajā ūdenī.

Viņa uzstādīja modinātāju uz septiņiem, izvēlās no gultas, lādēdamās piespieda sevi kustēties. Nabaga muļķe! Tu esi mazohiste, vai? Viņa pabāza galvu zem ūdens krāna, uzvārīja sev tasi svilinoši karstas tējas, piezvanīja Žozefīnei, lika lietā viltību, piedzīvoja neveiksmi, nolika klausuli, saģērbās, uzāva smagus, ar vilnu oderētus zābakus, biezu džemperi, vēl vienu biezu džemperi, paņēma somu un izgāja aukstumā un lietū.

Torīt viņa apstājās pie spoguļa līdzās ārdurvīm.

Sameklēja lūpu spīduma tūbiņu. Uzklāja vienu plānu zaigojoši sārtu kārtiņu. Saspieda kopā lūpas, lai to izlīdzinātu. Lika lietā nedaudz ūdensnoturīgas skropstu tušas, drusciņu vaigu sārtuma, uzvilka balto, adīto cepuri pār īsi apgrieztajiem matiem, sakārtoja dažas gaišas cirtas, tad, apmierināta ar šo sievišķīgo piesitienu, aizcirta durvis un devās sēsties seglos savam divritenim.

Tas bija vecs divritenis. Sarūsējis. Čīkstošs. Grabošs. To viņai bija uzdāvinājis tēvs kādos Ziemassvētkos, kas tika svinēti viņa Bakingemas pils dienesta dzīvoklī. Gerijam tolaik bija desmit gadu. Milzīga egle, spīdīgi rotājumi, vates sniegpārslas un sarkans divritenis ar astoņpadsmit ātrumiem, rotāts ar lielu, zeltītu pušķi. Viņai.

Savulaik tas bija sarkani lakots, ar lepnu priekšējo lukturi un mirdzošām, hromētām detaļām. Tagad tas izskatījās…

Viņa pat nevarēja atrast īstos vārdus. Viņa mēdza atturīgi piezīmēt, ka divritenis zaudējis savu spožumu.

Viņa mina pedāļus. Mina pedāļus.

Izvairījās no automašīnām un divstāvu autobusa, kas mēģināja viņu sadragāt un izgrūst no ceļa līkumiem. Nogriezās pa labi, nogriezās pa kreisi, paturēdama prātā vienu vienīgu mērķi: sasniegt Hītroudu, Hempstedu, Ziemeļlondonu. Pabrauca garām Spaniard’s Inn, sasveicinājās ar Oskaru Vaildu, aizšāvās pa riteņbraucēju celiņu, augšā, lejā. Pabrauca garām Belsaizas parkam, kur reiz bija pastaigājušies Bairons un Kītss, nobrīnījās par lapu dzelteno zeltu un liesmojošo sārtumu, aizvēra acis, atkal tās atvēra, nelāgi novietoja divriteni krastā un… iemetās dīķa zaļganajā ūdenī. Ūdenī, ko bija padarījuši tumšu gari un brūni ūdensaugi, izmirkuši un satrunējuši koku zari, starp gulbjiem un pīlēm, kuras klaigādamas pajuka uz visām pusēm…

Vai pirms iegāšanās ūdenī viņa bija kādu sastapusi?

Vīrieti ar divriteni, kurš agri rītā brauca uz aizsalušo dīķi. Viņi bija sastapušies jau pirms nedēļas. Braucot lejā pa Parlamenthilu, Šērlijas divriteņa bremzes bija kļuvušas vaļīgas, un viņa bija uztriekusies vīrietim virsū.

– Es ļoti atvainojos, – viņa bija sacījusi, pabīdīdama augstāk cepuri, kas bija noslīdējusi priekšā acīm.

Viņa bija nobrāzusi zodu. Sadursmes brīdī viņas seja bija atsitusies pret vīrieša plecu.

Viņš bija nokāpis no sava divriteņa, lai to apskatītu. Varēja redzēt tikai viņa cepuri, gandrīz tādu pašu kā Šērlijai, pār divriteni noliekušos platu muguru zem jakas ar sarkanām skotu rūtīm un divas kājas gaišās velveta biksēs ar platām svītrām, kas uz ceļgaliem bija padilušas.

– Vainīgas ir bremzes. Tās ir nolietotas un nedarbojas, kā nākas… Vai jums nav ienācis prātā tās nomainīt?

– Mans divritenis ir vecs… Man vajadzētu iegādāties jaunu!

– Tā būtu labāk…

Un tad viņš bija izslējies.

Šērlijas skatiens no apdilušajām bremzēm bija pacēlies pie vīrieša sejas. Tā bija izskatīga seja. Silta, sirsnīga, ar… viņa piespieda sevi sameklēt īstos vārdus, lai apvaldītu vētru, kas bija sākusi viņā plosīties. Uzmanību! Uzmanību! Septītā bīstamības pakāpe! Nočabēja kāda klusa balss. Šī seja vēstīja gan par maigumu, gan par stiprumu, par iekšēju spēku, par acīmredzamu spēku bez jebkāda manierīguma. Lieliska seja ar platu smaidu, platu žokli, smejošām acīm un bieziem, kastaņbrūniem matiem, kuru nepaklausīgās šķipsnas lauzās ārā no cepures. Viņa nekādi nespēja atraut skatienu no šīs sejas. Viņš izskatījās pēc, pēc… karaļa, kuram pieder bagātība, kurai citu acīs nav nekādas vērtības, taču viņam pašam tā ir svarīga. Jā, tieši tā: pieticīga un jautra karaļa seja.

Viņa turpināja nekustīgi raudzīties uz vīrieti, un tas noteikti izskatījās īpaši muļķīgi, jo viņš klusi iesmējās un piebilda:

– Es jūsu vietā dotos atpakaļ kājām… stumjot divriteni. Jo citādi jūs līdz dienas beigām iedzīvosieties krietnā negadījumu skaitā…

Un nesagaidījis atbildi, jo Šērlija vēl aizvien turpināja skatīties viņam acīs, mēģinādama atrauties no šī skatiena, kas bija tik maigs un spēcīgs, ka bija viņu padarījis galīgi dumju, galīgi mēmu, viņš bija apvaicājies:

– Ē… vai mēs esam pazīstami?

– Nedomāju vis.

– Olivers Būns, – viņš bija sacījis, sniegdams roku. Ar gariem, smalkiem, gandrīz trausliem pirkstiem. Mākslinieka pirkstiem.

Viņa nokaunējusies pastiepa roku.

– Šērlija Vorda.

Viņa plauksta bija spēcīga, un Šērlija negribot klusi iekliedzās.

Tad viegli, muļķīgi pasmējās, kā jauna meitene, kura izmisīgi cenšas atgūt lepnumu, kas pazaudēts tik īsā laikā sprīdī.

– Labi… nu tad paldies.

– Nav par ko. Vienkārši esiet uzmanīgāka.

– Noteikti.

Viņa bija salabojusi savu divriteni un lēni aizminusies līdz dīķim, stiepdama kājas uz leju, lai nepieciešamības gadījumā varētu strauji nobremzēt.

Pie dīķa bija novietots uzraksts:

Centrālā parka vāveres pirmdienās skumst

Neievest suņus

Nebraukt ar divriteņiem

Neklausīties radio

Neslīkt

Šis pēdējais teikums izraisīja jautrību. Aizliegts slīcināties! Varbūt tieši tā viņai bija pietrūcis visvairāk, atrodoties trimdā Francijā: angļu humora. Viņa nekādi nespēja smieties par franču muļķībām un ikreiz sev iegalvoja, ka pavisam noteikti ir angliete.

Pieslēgusi divriteni pie koka nožogojuma, viņa pagriezās.

Mazu gabaliņu tālāk arī viņš tieši tobrīd pieslēdza savu divriteni.

Viņa par to nemaz nepriecājās.

Viņa nevēlējās, lai vīrietim rastos iespaids, ka viņa to izsekojusi, tomēr bija skaidrs, ka viņi devušies šurp ar vienu un to pašu nodomu. Paņēmusi savu peldlietu somu, viņa to pavicināja un uzsauca:

– Vai arī jūs te peldaties?

– Jā. Pirms tam es gāju uz peldvietu, kas bija domāta tikai vīriešiem, taču tad… ē… man laikam labāk patīk te, kur var peldēties abi…

Viņš aprāvās. Viņš bija grasījies pateikt “abi dzimumi”, tomēr tad bija apklusis.

Ahā, Šērlija sev sacīja, arī viņš jūtas neērti. Tātad viņam ir tāda pati problēma kā man. Visādā ziņā.

Un viņa sajutās brīvāk. Kā atpestīta.

Viņa norāva cepuri, sabužināja matus, piedāvāja:

– Nu, vai iesim?

Pēc tam viņi bija peldējuši, peldējuši, peldējuši.

Tikai divi vien visā dīķī. Gaiss bija auksts, sīvs. Ūdens lāses dzēla rokās, plecos. Krastā sēdēja makšķernieki. Lielīgi peldēja gulbji. Ieraugot viņus, tie izbāza galvas no meldriem. Klusi, griezīgi saklaigājās, uzstājīgi paplivināja spārnus, paklabināja knābjus un sadusmoti gāzelēdamies devās prom.

Viņš peldēja spēcīgā, straujā, vienmērīgā kraulā.

Viņa palika pie sava ierastā ātruma, un viņš attālinājās.

Viņa turpināja peldēt, nelikdamās par vīrieti ne zinis.

Kad viņa atkal iznira virs ūdens, viņš bija nozudis.

Šērlija bija sajutusies briesmīgi vientuļa.

Šorīt pie koka nožogojuma nebija neviena divriteņa.

Viņa pārstāja smaidīt, izlasījusi uzrakstu “peldēties aizliegts”.

Viņa nodomāja, ka tā ir slikta zīme.

Ka viņa ir pārkāpusi bīstamu robežu.

Un viņai tas itin nemaz nepatika.

Viņa nopūtās. Izģērbās un salika drēbes uz koka laipas.

Sameta kaudzē. Tad sakārtoja.

Atgriezās, lai pārliecinātos, vai tikai viņš jau nesteidzas šurp skriešus…

Ienira ūdenī.

Sajuta starp kājām ieslīdam ūdenszāli.

Iekliedzās.

Un sāka peldēt kraulā.

Vēl bija laiks par viņu aizmirst.

Starp citu, viņa jau bija aizmirsusi vīrieša vārdu. Starp citu, viņa negrasījās sev ļaut tā uztraukties.

Rūtaina jaka? Vilnas cepure? Vecas, izdilušas bikses? Pulksteņmeistara pirksti? Vienalga!

Viņa nebija romantiska sieviete. Nē. Viņa bija vientuļa sapņotāja. Un viņa sapņoja būt kopā ar kādu. Viņa meklēja plecu, pret kuru atbalstīties, lūpas, ko skūpstīt, roku, pie kuras pieķerties, šķērsojot ielu, kad automašīnas taurē, dzirdīgas ausis, kam uzticēt muļķīgus noslēpumus, kādu, ar kuru kopā skatīties televīzijas seriālus. No to idiotisko komēdiju sērijas, ko var skatīties tikai tad, kad esi iemīlējies un tātad dumjš.

Jo mīlestība padara dumju, manu meitēn, viņa sev sacīja, sparīgi gremdēdama rokas ūdenī, it kā uzsvērtu savu pārliecību. Nevajag to aizmirst. Labi, tu esi viena, labi, tu esi pagurusi, labi, tev ir vajadzīga pasaka, skaista pasaka, tomēr neaizmirsti: mīlestība padara par muļķi. Tā vienkārši ir. Un uz tevi tas attiecas jo īpaši. Jo mīlestība pār tevi vienmēr gūst virsroku!

Šis secinājums Šērlijai nāca tikai par labu, un viņa nopeldēja četrdesmit piecas minūtes, vairs nedomādama ne par ko; ne par vīrieti sarkani rūtainajā jakā, ne par savu pēdējo mīļoto, kurš viņu bija pametis, atsūtot īsziņu. Tā tagad bija jaunākā mode. Vīrieši tagad rīkojās klusi, gandrīz kā mēmi. Viņi vairs neatvēlēja laiku pat pienācīgām atvadām, dodami priekšroku īsziņai: Liv U. Sorry.

Toties sarkani rūtainā jakā ģērbtā vīrieša skatienā viņa, šķiet, bija izlasījusi kaut ko citu: uzmanību, līdzcietību, kvēli… Viņa skatienu nebija iespējams aizmirst.

Skatīties: pievērst acis, raudzīties, vērot. Skatīties ar mīļu aci: skatīties labvēlīgi.

Un kā ir tad, ja skatās ar divām mīļām acīm? Tad tai jābūt lielai labvēlībai.

Šis skatiens nebija ne smags, ne iekāres pilns. Tas bija izsmalcināts, kvēls. Arī ne ašs un paviršs. Skatiens, kurš liek justies nozīmīgam, apsēdina viņu mīkstā atzveltnes krēslā, pasniedz tējas tasi un uzsāk sarunu.

Viņa sejā bija bijis redzams tieši šādas sarunas sākums.

Šāda kvēle, par kādu viņa kopš tā laika bija sapņojusi, radīja vēlēšanos saskaitīt sevi ar kādu kopā, lai izveidotu pāri.

Tieši tā, viņa sev sacīja, iznākusi no ūdens un slaucīdamās dvielī. Es gribu saskaitīt sevi ar kādu kopā. Es nevēlos būt viena pati.

Tas, kurš ir viens, patiesībā ir nulle, vai ne?

Ar ko viņa varēja sevi saskaitīt kopā?

Ar savu dēlu? Aizvien mazāk un mazāk.

Un ļoti labi, ka tā! Viņam ir pašam sava dzīve, savs dzīvoklis, draugi, draudzene. Viņam vēl nav karjeras, taču ar laiku viss būs… Vai divdesmit gadu vecumā es zināju, ko vēlos darīt? Divdesmit gadu vecumā es izklaidējos ar pirmo pretimnācēju, dzēru alu, smēķēju zāli, vārtījos pa notekām, nēsāju melnas ādas minisvārkus, tīkliņzeķes un pīrsingu degunā, un… paliku stāvoklī!

Man ir viens vienīgs aizbildinājums: es neguļu ne ar vienu. Izņemot vīrieti melnā.

Labāk par viņu nedomāt, lai nepiesauktu nelaimi. Tā, meitēn, nomierinies. Mācies būt rāma, vientuļa, šķīsta…

Viņai uznāca vēlēšanās šo pēdējo vārdu izspļaut.

Atgriezusies mājās un novietojusi divriteni, viņa iedomājās par Žozefīni.

Viņa ir mana mīlestība. Es viņu mīlu. Bet ne jau ar tādu mīlestību, kas liek mesties otram ap kaklu un gāzties gultā. Es būtu gatava viņai līdzi vienās sandalēs uzkāpt Himalaju kalnos. Un šodien es skumstu, jo neesmu vajadzīga. Ar mums ir kā ar padzīvojušu mīlētāju pāri, kuri izspiego viens otru, gaidīdami, kad tas otrais pasmaidīs, lai varētu pasmaidīt arī paši.

Mēs abas kopā esam kļuvušas pieaugušas. Abas kopā esam mācījušās. Astoņi kopdzīves gadi.

Bēgdama no vīrieša melnā, es biju patvērusies Korbevuā, Francijā. Viņš bija atklājis manas izcelsmes noslēpumu un gribēja mani šantažēt.

Biju izraudzījusies šo vietu uz labu laimi, iebakstot ar zīmuļa galu Parīzes kartē. Korbevuā. Liela daudzdzīvokļu māja ar balkoniem, kuri raudāja rūsas asaras. Uz sarūsējuša balkona viņš mani nemūžam nebūtu meklējis.

Žozefīne un Antuāns Kortesi. Hortenze un Zoē. Mani kāpņu laukumiņa kaimiņi. Ļoti franciska franču ģimene. Gerijs aizmirsa angļu valodu. Es cepu tortes, kūkas, pīrāgus un picas, ko pārdevu tirdzniecībai, kāzām, dažādām svinībām. Izlikos, ka man klājas labi. Stāstīju, ka esmu atbraukusi uz Franciju, lai aizmirstu Angliju. Žozefīne man ticēja. Un tad kādu dienu es viņai visu pastāstīju: par mana tēva lielo mīlu un to, kā sauc manu māti… kā biju uzaugusi Bakingemas pils sarkanajos gaiteņos, valstīdamās pa biezajiem paklājiem un noliekdamās reveransā karalienes, manas mātes, priekšā. Ka esmu ārlaulības bērns, no acīm nobēdzināms bastards, tomēr arī mīlestības bērns, es piebildu, iesmiedamās, lai slēptu manus vārdus ietinušās jūtas. Žozefīne…

Acu priekšā pazibēja attēli. Albums, pilns ar senām bailēm, smiekliem par matu sakārtojumu, piedegušām kūkām, mazgāšanos pils bļodās, tītariem ar kastaņu pildījumu, filmām, no kurām gribējās raudāt, cerībām, pie zivju dīķiem atklātiem noslēpumiem. Man vajadzētu viņai izstāstīt visu. Viņa mani uzklausītu. Un viņas skatiens ir labestīgs, maigs, spēka pilns.

Mazliet līdzīgi skatās arī tas vīrietis sarkani rūtainajā jakā.

Šērlija iepļaukāja pati sevi un metās augšā pa kāpnēm.

Virtuvē gaidīja Gerijs.

Viņam bija Šērlijas dzīvokļa atslēgas, viņš nāca un gāja, kad vien vēlējās.

Kādu dienu viņa bija noprasījusi: vai tev nemaz neienāk prātā, ka es varētu nebūt viena? Viņš bija pārsteigti paraudzījies uz viņu. Ē… nē… Nu labi, tā varētu gadīties! Labi, nākamreiz es nākšu iekšā uz pirkstgaliem! Nezinu, vai ar to pietiks! Es pie tevis gan neeju, ja iepriekš neesmu piezvanījusi…

Viņš bija viegli, uzjautrināti pasmaidījis. Šis smaids nozīmēja: tu esi mana māte, tu nevārties pa gultu ar vīriešiem. Viņa pēkšņi bija sajutusies ļoti veca. Bet man taču ir tikai četrdesmit viens gads, Gerij! Tas taču ir liels vecums, vai ne? Nekādā gadījumā! Vai tu nebaidies salauzt kādu kaulu? Viņš bija ļoti nopietni apvaicājies.

Kad Šērlija noņēma cepuri, atklādama slapjos matos, Gerijs savilka uzaci.

– Tu biji baseinā?

– Vēl labāk. Hempstedas dīķī.

– Vai gribi vēršacis ar šķiņķi, sēnēm, desiņu, tomātu un kartupeļiem? Varu tev piedāvāt brokastis…

– Of course, my love! Cik ilgi tu jau te esi?

– Man ar tevi jārunā! Tas ir steidzami!

– Un arī nopietni?

– Mmjā…

– Vai man ir laiks nomazgāties dušā?

– Mmjā…

– Beidz dīkt, tas neizklausās glīti…

– Mmjā…

Šērlija atvēzējās pret dēlu ar cepuri, taču viņš smiedamies izvairījās.

– Ej mazgāties, māt, tu nelāgi od!

– Ai! Tiešām?

– Tas nav seksīgi!

Viņš pastiepa rokas, lai piespiestu māti pie sienas, bet viņa smiedamās izvairījās un aizsteidzās uz dušu.

Es viņu mīlu, kā es viņu mīlu, šo savu puisēnu! Viņš ir mana spožākā zvaigzne, mana ziemeļblāzma, visu dēlu karalis, mans mazais saldumiņš, mans dzelzs vīrs, mans zibensnovedējs… Viņa skandēja šos vārdus, ieziepēdamās ar L’Occitane firmas ziepēm ar kanēļa un apelsīnu smaržu. Es nelāgi ožu? Tas nav iedomājams! Es nelāgi ožu! Kādas šausmas! Viņas āda bija smaržīga un maiga, un viņa pateicās Debesīm par to, ka bija radīta gara auguma, slaida, spēcīga. Pateikties vecākiem par šādu piedzimšanas dāvanu nekad nebija par daudz… Paldies, tēt! Paldies, māt! Viņa nekad nebija uzdrošinājusies to pateikt savai mātei. Šērlija viņu uzrunāja vienkārši par māti, nekad nerunāja ne par savu sirdi, ne par ķermeni, un vienmēr atturīgi skūpstīja uz vaiga. Nekad ne uz abiem. Divi skūpsti jau būtu nepiedienīgi. Bija dīvaini vienmēr turēties tālāk no savas mātes. Viņa pie tā jau bija pieradusi. Viņa bija iemācījusies samanīt maigumu, kas slēpās aiz stīvās izturēšanās un klēpī saliktajām rokām. Tas slēpās arī aiz pēkšņas, klusas ieklepošanās, aiz viegli uzrauta pleca, uzmanīgi pastiepta kakla, acu iemirdzēšanās, rokas, kura paberzēja svārku vīli. Viņa bija pieradusi, taču dažreiz viņai šāda maiguma pietrūka. Nekad nedrīkstēja ļaut sev vaļu, nekad viņas klātbūtnē nedrīkstēja izrunāt skaļus vārdus, viegli pieskarties viņas plecam, valkāt džinsus, krāsot lūpas, cirtot matus. Reiz… tolaik, kad vēl bija vīrietis melnā, kad viņa nebija varējusi apvaldīt bēdas, kad viņa vairs nebija zinājusi, kā… kā atbrīvoties no šī vīrieša, no briesmām, ko viņš sevī iemiesoja… viņa bija pieprasījusi tikšanos ar savu māti, saņēmusi mātes rokas un sajutusies tā, it kā būtu pieskārusies kokam. Gar sāniem nolaistas rokas, stīvs pakausis, cenšanās noturēt pieklājīgu attālumu starp sevi un savu meitu… Māte bija visu noklausījusies, nesacīdama ne vārda, tomēr izskatīdamās satraukta. Kad Šērlija bija uzzinājusi, ko māte izdarījusi viņas, vienīgi viņas labā, viņa bija apraudājusies. Lējusi lielas asaras par visām tām reizēm, kad nebija drīkstējusi raudāt.

Savu grūto pusaudzes gadu laikā viņa bija vērsusies pie tēva. Mātei tas nebūtu licies pieņemami. Māte bija saraukusi pieri, kad Šērlija bija atgriezusies Skotijā ar Geriju rokās. Viņai toreiz bija divdesmit viens gads. Māte bija viegli atrāvusies, liekot noprast, ka ir šokēta, un nopūtusies, ka šāda uzvedība neesot piedienīga. Piedienīga!

Māte vienmēr prata izteikties smalki un savaldīgi.

Šērlija iznāca no dušas, uzvilka platu, lavandas zilu rītakleitu un aptina ap galvu baltu dvieli.

– Lūk, kur nāk Dižā Māmulīte! – Gerijs iesaucās.

– Tev ir burvīga humora izjūta…

– Tieši par to es ar tevi gribēju parunāt… bet vispirms pagaršo un pasaki, ko tu domā par manis gatavotajām olām? Gatavošanās beigās es tām pievienoju mazliet aveņu etiķa, kas pirkts Harrods apakšstāvā…

Gerijs bija izcils pavārs. Šo talantu viņš bija atklājis, uzturēdamies Francijā. Viņš varēja apbraukāt visu Londonu, lai sameklētu tieši to, kas viņam bija vajadzīgs: jaunu katliņu vai nesen pārdošanā parādījušos siera šķirni.

Šērlija paņēma nedaudz ceptā šķiņķa, nedaudz desas, cepto sēņu, kartupeļu. Pārdūra olas dzeltenumu. Pagaršoja. Uzspieda uz šķīvja svaigu tomātu mērci ar baziliku.

– Bravo! Cik gardi! Tu noteikti esi sācis darboties no agra rīta!

– Itin nemaz, es atnācu tikai pirms stundas.

– Vai tu nespēji mierīgi nogulēt? Tātad tam patiešām jābūt kaut kam nopietnam…

– Jā… Tev garšo, tiešām garšo? Un tā aveņu garša, vai tu to jūti?

– Izbaudu!

– Labi… Esmu apmierināts, ka tev garšo, taču neesmu nācis šurp, lai runātu par gastronomiju!

– Žēl gan, man ļoti patīk, kad tu gatavo ēdienu…

– Es biju pie dižmātes un…

Gerijs savu vecmāmiņu sauca par dižmāti.

– …viņa beidzot samierinājās, ka es studēšu mūziku. Viņa ir ievākusi informāciju, palaidusi savus labākos pēddziņus pa mūzikas nodarbību ceļu un sameklējusi man klavierskolotāju…

– …

– Klavierskolotāju no Londonas, kurš man pasniegs privātstundas, es sākšu no pašiem pamatiem, un vēlāk mācīšos ļoti labā Ņujorkas skolā… ja vien manu mācību rezultāti izrādīsies pārliecinoši. Viņa ir man piešķīrusi kredītlīniju, ar vienu vārdu sakot, viņa mani uztver nopietni!

– Viņa to visu ir izdarījusi? Tavā labā?

– Zem Dižmātes bruņukrekla slēpjas brīnišķīgs cilvēks. Tātad plāns ir šāds: es sešus mēnešus mācos spēlēt klavieres pie šī privātskolotāja, un hop! Lidoju uz Ņujorku, lai pierakstītos tajā slavenajā skolā, kura, kā viņa apgalvo, ir labākā no labākajām.

Prom. Viņš grasījās doties prom. Šērliju pārņēma milzīga vēlēšanās pārcirst šo savilkušos mezglu. Viņai ļoti patika justies brīvai un neatkarīgai savā lielajā Haidparka dzīvoklī, kas atradās netālu no Gerija mājokļa. Viņai sagādāja prieku apziņa, ka Gerijs ļoti patīk meitenēm, un šīs turīgās jaunkundzes pašas skrien viņam pakaļ. Viņa ar to lepojās, izlikās vienaldzīga, taču šī apziņa viņas sirdij lika iepukstēties straujāk. Mans dēls… viņa domāja kaismi un lepni. Mans dēls… viņa pat lepojās, ka ir viena no dāsnajām, brīvdomīgajām mātēm, kuras akli nepieķeras saviem bērniem… Tomēr viņai nepavisam negāja pie sirds šī ziņa, ka viņš drīz varētu atrasties tālu, ļoti tālu, un par to varēs pateikties nevis viņa mātes, bet gan vecmāmiņas labvēlībai. Viņa jutās mazliet aizvainota, mazliet sāpināta.

– Vai arī man te ir kāds vārds sakāms? – viņa noprasīja, pūlēdamās apspiest dusmas.

– Protams, tu esi mana māte!

– Paldies.

– Manuprāt, vismaz šoreiz Dižmāte rīkojas saprātīgi, – Gerijs uzstājīgi sacīja.

– Kā gan citādi, viņa taču ir vienisprātis ar tevi!

– Mammu, man ir divdesmit gadu… Manā vecumā nevar rīkoties saprātīgi! Ļauj man spēlēt klavieres, es vai mirstu no vēlēšanās to darīt, man neatliek nekas cits, lai noskaidrotu, vai esmu talantīgs. Ja ne, tad pievērsīšos desiņām un kartupeļiem…

– Un kas tas par skolotāju, ko viņa tev sameklējusi?

– Kāds pianists, kura vārdu es vairs neatceros, taču viņš ir viens no tām zvaigznēm, kuras mirdz pie debesu juma… Viņš vēl nav slavens, taču šis brīdis vairs nav tālu… Nākamnedēļ man ar viņu jāsatiekas.

Tātad viss bija izlemts. Gerijs viņai lūdza padomu tāpēc, ka nevēlējās viņu aizvainot, taču kauliņi jau bija mesti. Viņa prata novērtēt dēla delikāto rīcību, viņa bija par to pateicīga un tāpēc vētra viņas prātā aprima.

Viņa pastiepa roku un noglāstīja viņam vaigu.

– Tātad… tu esi ar mieru?

Tas izskanēja gandrīz kā kliedziens.

– Ar vienu noteikumu… klavieres tu mācīsies spēlēt nopietni, gan mūziku, gan solfedžo, gan harmoniju… Tev ir jāstrādā pa īstam. Pavaicā savai vecmāmiņai, kurā skolā tu varētu pieteikties, gaidot braucienu uz Ņujorku. Viņai vajadzētu zināt arī to, jo viņas pārziņā taču ir viss!

– Tu taču neesi…

Viņš aprāvās, lai nesāpinātu māti.

– Greizsirdīga? Nē. Tikai mazliet noskumusi, ka esmu atstumta… Viņš izskatījās vīlies, un viņa piespieda sevi iesmieties, lai Gerija saviebtā seja atvilgtu.

– Nē taču! Kā nu ir, tā ir… Gluži vienkārši tu esi pieaudzis, un man pie tā vēl jāpierod…

Man ir jāapvalda sava mīlestība.

Es nedrīkstu kļūt viņam par slogu. Nedrīkstu smacēt.

Agrāk viņi bija bijuši gandrīz kā pāris. Vēl viens cilvēks, ar kuru man ir dīvainas pāra attiecības. Žozefīne, Gerijs, man vairāk patīk slepenas, nevis oficiālas attiecības. Līdzzināšana, maigums, nevis gredzens pirkstā un visas tās muļķības.

– Bet es taču vienmēr būšu šeit, mammu… tu to zini.

– Jā, un viss ir ļoti labi! Es uzvedos kā veca īgņa…

Viņš pasmaidīja, paņēma zaļu ābolu, iekoda tajā ar baltajiem zobiem, un viņai kļuva sāpīgi, redzot, ka dēls izskatās atvieglots. Viņš bija pateicis, ko domāja. Man ir divdesmit gadu, es gribu būt brīvs, neatkarīgs. Dzīvot tā, kā pats vēlos. Un tā vairs itin nemaz nav tava darīšana. Ļauj man dzīvot, klupt, ciest, veidoties, mocīties, atgūties, ļauj man netraucēti sasniegt to, ko vēlos.

Tas ir normāli, viņa sev sacīja, arī paņemdama zaļu ābolu, viņš grib pelnīt pats. Vairs nevēlas dzīvot uz mana rēķina. Viņam pietrūkst vīrieša sabiedrības. Viņam nav tēva. Varbūt par tādu var kļūt tas privātskolotājs. Es vairs neiejaukšos.

Gerijs bija uzaudzis sieviešu lokā: viņam līdzās bija atradusies māte, vecmāmiņa, Žozefīne, Zoē, Hortenze. Viņam bija vajadzīgs kāds vīrietis. Vīrietis, ar kuru parunāt par vīriešu lietām. Bet par ko gan vīrieši savā starpā sarunājās? Un vai viņi vispār to darīja?

Viņa padzina šo zobgalīgo domu un iekodās zaļajā ābolā.

Viņai vajadzēja pārtapt par māti, kura visu uztver viegli. Par māti – gaisa balonu.

Un viņa dušā izdziedāja savu mīlestību pret dēlu. Viņa dziedāja pilnā balsī, it kā dziedātu par mīlestību, kuru nedrīkstētu atzīt.

Bet nekur citur to nedrīkstēja pat izrādīt.

Abi apēda katrs savu ābolu, saskatījās un pasmaidīja.

Klusums nolaidās pār šiem abiem smaidiem, no kuriem viens vēstīja par stāsta sākumu, bet otrs – par tā beigām. Tas iezīmēja divatā pavadītas dzīves beigas. Šajā klusumā gandrīz varēja sadzirdēt, kā pārlūst viņas sirds.

Šērlijai šis klusums ļoti nepatika.

Tajā slēpās mākoņi.

Viņa mēģināja tos izkliedēt, runāt par savu fondu, par uzvarām, kas bija gūtas cīņā pret lieko svaru. Par gaidāmajiem skandāliem. Viņai vajadzēja sameklēt sev kādu jaunu cīņas mērķi. Viņai ļoti patika cīnīties. Ne jau par neskaidrām ideoloģijām vai satraucošu politiku, bet gan par ikdienišķām lietām. Aizstāvēt savu tuvāko pret ikdienas briesmām, pret slēpto krāpšanu, kāda pastāvēja pārtikas industrijā, kad pircējiem liek noticēt, ka tiek samazinātas produktu cenas, lai gan patiesībā tiek samazināts uzturvielu daudzums vai nomainīts iesaiņojums. Viņa bija apkopojusi kāda pētījuma rezultātus par šiem intrigantiem, un kopš tā laika viņas dusmas bija vēl pieņēmušās spēkā…

Gerijs klausījās, taču neko nedzirdēja.

Viņš rotaļājās ar diviem mandarīniem, izripināja tos starp šķīvi un glāzi, atkal paņēma, vienu nomizoja un ceturtdaļu pasniedza mātei.

– Un kā klājas Hortenzei? – Šērlija nopūtās, sapratusi, ka Geriju viņas stāsts neinteresē.

– Hortenze kā jau Hortenze… – viņš attrauca, paraustīdams plecus.

– Un Šarlotei?

– Viss ir beidzies. Vārdu sakot, es domāju… Avīzēs par to vēl neraksta, taču viss ir…

– Pavisam beidzies?

Šērlija ienīda sevi par šādiem jautājumiem. Taču tas bija kaut kas stiprāks par viņu: vajadzēja pārtraukt starp viņiem iestājušos klusumu, saujām vien bārstot idiotiskus jautājumus.

– Mammu! Izbeidz! Tu labi zini, ka man ļoti nepatīk, ja…

– Labi, – viņa noteica un piecēlās. – Audience ir beigusies, es atkāpjos!

Viņa sāka novākt galdu, likt šķīvjus trauku mazgājamajā mašīnā. – Tas vēl nav viss, – viņa nomurmināja, – taču man vēl ir daudz kas jāpadara… Paldies par brokastīm, tās bija gardas…

Nu viņš sāka ripināt vīģes. Ar garajiem pirkstiem pa koka galdu.

Bez steigas. Lēni, vienmērīgi.

It kā viņam nekur nebūtu jāsteidzas.

It kā viņam būtu pietiekami daudz laika, lai uzdotu jautājumu, kas nedeva viņam mieru, jautājumu, kuru, kā viņš pats labi zināja, nemaz nevajadzētu uzdot, jo citādi šī sieviete viņam pretī, šī sieviete, kuru viņš maigi mīlēja, ar kuru jau tik sen bija vienā komandā, ar kuru kopā bija uzveicis gan pūķus, gan čūskas, šī sieviete, kuru viņš vairāk par visu nevēlējās ne nonāvēt, ne ievainot… šī sieviete tiks gan nonāvēta, gan ievainota. Viņa vainas dēļ. Tāpēc, ka viņš grasījās no jauna atplēst vaļā senu brūci.

Viņam vajadzēja to uzzināt.

Viņam vajadzēja mēroties ar to otru. Ar to nepazīstamo.

Citādi viņš nemūžam nespētu kļūt par vienu veselu.

Un vienmēr paliktu tikai kā puse.

Puse no vīrieša.

Iegrimusi domās, viņa rosījās pie trauku mazgājamās mašīnas, kārtoja šķīvjus, dakšiņas, karotes un nažus, kad viņai tieši pakausī trāpīja jautājums.

Satriecošs.

– Mammu, kas ir mans tēvs?

Cilvēki bieži domā, ka pagātne ir aizgājusi uz visiem laikiem. Ka tā vairs nekad neatgriezīsies. It kā tā būtu uzrakstīta uz burvju tāfeles un nodzēsta. Viņi domā, ka, gadiem ejot, aizveras kādas durvis, aiz kurām paliek viņu jaunības kļūdas, vieglprātīga mīlestība, neveiksmes, gļēvums, meli, sīkās blēdības un pārkāpumi.

Viņi sev iegalvo, ka tas viss ir aizmēzts prom. Ka tas viss ir paslaucīts zem paklāja.

Viņi sev iegalvo, ka pagātnei ir ļoti atbilstošs nosaukums: tā ir pagājusi.

Viss ir izgājis no modes, zaudējis aktualitāti, atpalicis.

Apglabāts.

Var pāršķirt jaunu lappusi. Jaunu lappusi, kuru lepni rotā skaistais nākotnes vārds. Tur ir dzīve, kādu viņi paši sev vēlas, tur viņi ir drošsirdīgi un paši var visu izraudzīties. Toreiz, pagātnē, viņi ne reizi neizdarīja izvēli. Viņi mocījās, viņi tika ietekmēti, viņi nezināja, kā domāt, viņi meklēja, sacīja “jā”, sacīja “nē”, runāja skopi, paši nezinādami, kāpēc. Tieši tāpēc jau arī tika izdomāts vārds “pagājis”: lai pārslīdētu pāri visam, kas mūs apgrūtina, liek sarkt vai trīcēt.

Un tad kādu dienu viss atgriežas.

Tas izkropļo tagadni. Ērti ierīkojas. Apgāna.

Un beigās pat aizšķērso ceļu nākotnei.

Šērlija bija domājusi, ka ir atbrīvojusies no savas pagātnes. Viņa bija domājusi, ka vairs nekad nevajadzēs par to runāt. Tomēr pagātne bija atgriezusies un atgādinājusi par sevi. Viņa papurināja galvu, sakrustoja pirkstus un nočukstēja: ej prom. Paliec, kur esi. Viņa īsti nezināja, kāpēc izrunā šos vārdus, taču tādā veidā viņa mēdza atvairīt briesmas. Izlikties, ka tās nepastāv. Un nu pagātne atkal bija atgriezusies. Caur to, kuru viņa mīlēja vairāk par visu pasaulē – viņas pašas dēlu.

Todien, stāvēdama pie trauku mazgājamās mašīnas, pie šķīvjiem, uz kuriem olu dzeltenums bija atstājis zigzagus, Šērlija saprata, ka viņai nāksies atkal stāties pretī savai pagātnei.

Viņa vairs nespēja aizbēgt. Šoreiz vairs ne. Reiz jau viņa bija aizbēgusi.

Pagātne viņai bija dāvājusi dēlu.

Labi, viņa sev sacīja, skatīdamās uz trauku mazgājamās mašīnas vāku, kas bija līdz galam vaļā, labi…

Nebija jēgas kaut ko noliegt. Gerijs taču nebija ieņemts no Svētā Gara. Gerijam bija tēvs. Gerijs vēlējās savu tēvu satikt. Tas bija pilnīgi normāli, dziļi jāievelk elpa, jānoskaita līdz trīs un jārunā.

Viņa ieslēdza trauku mazgājamo mašīnu, paņēma trauku dvieli, noslaucīja rokas, noskaitīja līdz trīs un pagriezās pret savu dēlu.

Ieskatījās viņam tieši acīs un noprasīja:

– Ko tieši tu gribi zināt?

Viņa dzirdēja savu balsi, ļoti spalgu, mazliet trīcošu, it kā vainīgu. Norāja sevi: vai tad es esmu nodarījusi kaut ko sliktu? Neko. Tātad… Nesāc locīt muguru kā noziedzniece.

Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un stalti izslējās. Metrs septiņdesmit, gatava uzņemt triecienu. Viņa centās sevi pierunāt, pārliecināt, lai no bailēm nestingtu kājas. Es ne to vien esmu redzējusi. Nepieļaušu, ka mani izmet no segliem šis pienapuika, kuru pati esmu zīdījusi.

– Es gribu zināt, kas ir mans tēvs, un es gribu ar viņu satikties.

Viņš skaidri izrunāja katru zilbi. Viņš centās runāt tik neitrāli, cik vien iespējams. Neapsūdzēt, nemēģināt nokārtot rēķinus, tikai noskaidrot.

Līdz šai ievērojamajai dienai viņš nebija uzdevis nevienu jautājumu.

Aizpildot skolas anketas vai pases izsniegšanas pieprasījumu, vietā, kur bija jānorāda tēva vārds, viņš rakstīja “nezināms”, it kā tas būtu pašsaprotami, it kā visi pasaules zēni būtu dzimuši nezināmiem tēviem, it kā visi vīrieši būtu neauglīgi un nespētu radīt bērnus. Dažreiz viņš jutās pārsteigts, redzot skumjas, kas parādījās dažu cilvēku sejās, kuri bija izlasījuši šo ierakstu. Galvenokārt tie bija skolotāji, kuri mēdza noglāstīt viņam galvu un nopūsties. Viņš klusībā smaidīja un veltīgi centās saprast, kāpēc par to vajadzētu bēdāties.

Taču šodien skvoša klubā, uz kuru viņš bija aizgājis, lai uzspēlētu vienu partiju kopā ar savu draugu Saimonu, un abi jau grasījās doties uz dušu, kad Saimons bija izmetis: ar ko tavs tēvs īsti nodarbojas? Esmu aizmirsis… Gerijs bija paraustījis plecus, atbildējis, ka viņam nav tēva, iegājis dušā un atgriezis karsto ūdeni. Kā tad tā – tev nav tēva! Visiem ir tēvs! Jā, bet man nav, Gerijs ieziepēdamies bija attraucis un ieberzējis ziepju putas acīs. Protams, ka tev ir tēvs, Saimons aiz starpsienas nerimās.

Saimons Marijs bija maza auguma rudmatis, kuram draudēja plikpaurība. Lai saglabātu atlikušos matus, viņš izmantoja visus iespējamos līdzekļus. Saimons Marijs bija zinātnieks. Viņš strādāja grupā, kura laboratorijā pētīja gaļas mušas kāpuru reproduktīvās īpašības, lai izstrādātu antibiotikas, kuru pamatā būtu seraticīns, zaļo mušu kāpuru dabisko izdalījumu sastāvdaļa, kas spēja uzveikt ogļu putekļu radītas infekcijas. Vienīgā problēma, Saimons precizēja, ir tāda, ka šobrīd viena seraticīna piliena iegūšanai mums ir nepieciešamas divdesmit tases kāpuru izdalītā šķidruma! Eh, draudziņ, tad jau tev līdz Nobela prēmijai vēl tālu, Gerijs skaļi iesmējās.

Šodien bija pienākusi Saimona Marija kārta skaļi smieties.

– Tu sevi uzskati par Jēzu vai kā? – viņš bija atcirtis, iznākdams no dušas un sparīgi slaucīdams muguru. – Un tava māte ir jaunava Marija! Nestāsti pasakas, vecīt! Ja negribi runāt par savu tēvu, tad tā arī pasaki, un es neko vairs nejautāšu, tikai nestāsti, ka tev tāda vispār nav! Tas nekādi nav iespējams.

Drauga kategoriskais tonis Geriju bija aizskāris. Viņš neko nebija atbildējis. Pareizāk sakot, norūcis not your business!, un Saimons bija sapratis, ka uzstāt būtu aplam.

Vēlāk, savā istabā, jau tūkstoš un pirmo reizi klausīdamies Clavier bien tempéré fragmentu, viņš atkal bija atcerējies sarunu ar Saimonu. Viņš bija nolicis savu bioloģiski audzēto kartupeļu čipsu paku – tie bija vienīgie, ko viņa māte spēja paciest – un skaļi sev pateicis: bet tā taču ir! Viņam taisnība! Man noteikti ir tēvs! Un šis atklājums viņu bija satriecis.

Kas bija šis vīrietis? Vai viņš vēl bija dzīvs? Kur viņš dzīvoja? Vai viņam bija vēl arī citi bērni? Ar ko viņš nodarbojās? Kāpēc viņš ne reizi nebija licis par sevi manīt? Gerijs vairs nedzirdēja Glena Gūlda klavierspēli. Viņš bija nostājies pie spoguļa un sācis iztēloties vīrieti ar tādiem pašiem matiem, acīm, smaidu, pleciem, kas viņam pašam likās pārāk šauri, mazliet par daudz uzkumpuši…

Man ir tēvs.

Un viņš bija sajuties vienlaikus satriekts, apburts, ziņkāres pārņemts, pārsteigts, noskumis, jautājumu satraukts.

Man ir tēvs.

Un kā viņu vispār sauc?

Būdams mazs, Gerijs bija pavaicājis mātei, vai viņam ir tēvs, viņa bija atteikusi, ka, protams, ir, taču es viņu neatceros… un kādu dienu, ejot cauri Parīzes Triumfa arkai, viņa Gerijam bija parādījusi Nezināmā kareivja kapu un izmetusi: nezināms, gluži tāpat kā tavs tēvs. Gerijs bija paskatījies uz mazo liesmiņu, kas dega zem augstās velves, un atkārtojis: nezināms.

Viņš vairs ne reizi nebija pieminējis savu tēvu, un visur, gan skolas anketās, gan citur nodēvējis viņu par Nezināmo.

Taču šorīt mātes virtuvē viņš vēlējās noskaidrot patiesību.

Un, redzēdams, ka māte nopūšas un neko neatbild, viņš piemetināja:

– Es gribu noskaidrot visu. Pat tad, ja tas būs sāpīgi… – Uzreiz? Šeit? Tūlīt? Tas var aizņemt zināmu laiku…

– Es tevi šovakar varu uzaicināt vakariņās. Vai esi brīva?

– Nē, mūsu asociācijā sākas sapulces. Lai piedalītos projektā un izplatītu skolās labo vārdu, ir jābūt gataviem. Visi vakari līdz pat sestdienai man ir aizņemti…

– Tad sestdienas vakarā. Pie manis.

Šērlija pamāja.

– Es tev pagatavošu vakariņas…

Viņš piecēlās, pienāca klāt, plati iepleta rokas, un viņa, kā bēgot no vētras, pirmā nodūra galvu.

Gerijs maigi to noglāstīja un nočukstēja:

– Māt, es nekad nebūšu tavs ienaidnieks. Nekad…

Viņš noskūpstīja Šērliju, paņēma savas mantas, pie durvīm vēl apstājās, ilgi noraudzījās uz viņu un izgāja.

Šērlija atkrita uz krēsla un sāka skaitīt: viens, divi, trīs, tikai nezaudē savaldību, viens, divi, trīs, izstāsti visu patiesību un neko citu, izņemot patiesību, pat tad, ja tā nav patīkama.

Ieraudzījusi, ka viņai trīc gan rokas, gan kājas, Šērlija saprata, ka baidās. No pagātnes, kura atkal bija atgriezusies. No tā, ka dēls varētu viņu nosodīt. Baidās, ka dēls viņu vairs negribēs redzēt. Ka neticami stiprā un skaistā saite, kas viņus saistīja, vienā mirklī varētu pārtrūkt. Un to, viņa sev sacīja, pūlēdamās apvaldīt roku un kāju trīcēšanu, es neizturēšu. Es varu cīnīties pret laupītājiem, ļaut, lai man bez anestēzijas izrauj zobu vai sašuj brūci, lai vīrietis melnā dara man pāri, taču viņu es negribu izlaist no acīm ne uz mirkli. To es nepārdzīvošu. Nav jēgas tēlot varoni, man vairs nav nekāda prieka to darīt, man vairs negribas dzīvot un nav spēka protestēt…

Nebija nekādas jēgas noliegt savu pagātni, bija jau par vēlu to atraidīt, labāk vajadzēja stāties tai pretī. Jo citādi šī pagātne atgriezīsies, nepadosies un ar katru reizi izrakstīs aizvien lielāku rēķinu, kamēr neatliks nekas cits, kā vien nokrist ceļos un pateikt: labi, es padodos, es visu izstāstīšu…

Un dažreiz jau ir par vēlu…

Dažreiz ļaunākais jau ir noticis…

Dažreiz jau ir par vēlu atzīt patiesību…

Mums neviens vairs netic. Vairs nevēlas mums ticēt, mūs uzklausīt, mums piedot.

Viņa izslējās, viens, divi, trīs, un pateica sev, ka sestdien visu atklās.

Kaitinoši cilvēki mēdz būt ļoti dažādi.

Kaitinoši gadījuma pēc, kaitinoši, lai izklaidētos, kaitinoši dīkdienīgi, uzstājīgi kaitinoši, kaitinoši augstprātīgi, kaitinoši grēkus nožēlojošie, kuri noslepkavo un tad metas pie kājām, lai lūgtu žēlastību… Kaitinošos nekad nedrīkst novērtēt par zemu. Kaitinošie var kļūt bīstami, jo kaitinošie ir tādi paši kā prusaki: neiznīcināmi.

Šajā priekšpusdienā, savā kabinetā ar augstajiem logiem, no kuriem pavērās skats uz Rīdžentstrītu, tieši virs Church’s salona un netālu no restorāna Wolseley, uz kuru viņš katru dienu devās pusdienot, Filips sev sacīja, ka viņam nāksies stāties pretī veselai prusaku armijai.

Viss bija sācies ar to, ka no rīta viņam negaidot bija piezvanījusi Beranžēra Klavēra.

“Irisas labākā draudzene”, viņa mēdza daudzināt, pastiepdama lūpas, lai atainotu savas pieķeršanās apmērus.

Izdzirdējis viņas vārdu, Filips nespēja apvaldīt riebuma pilnu grimasi.

Abu pēdējā tikšanās reizē Beranžēra Klavēra bija viņam piedāvājusies. Pieglaudusi ar plaukstu garas matu cirtas, pazemīgi raudzījusies caur nolaistām skropstām, izriezusi krūtis tērpa izgriezumā. Viņš bija sausi nolicis Beranžēru īstajā vietā un nodomājis, ka ir ticis no viņas vaļā.

– Ar ko esmu izpelnījies tādu godu? – viņš uzsvērti pieklājīgi noprasīja, paņemdams no savas sekretāres Gvendolīnas vēstuļu kaudzīti.

– Es nākamnedēļ braucu uz Londonu, un man ienāca prātā, ka mēs varbūt varētu satikties…

Un, nesaņēmusi atbildi, viņa piemetināja:

– Protams, pavisam nevainīgi…

– Protams, – Filips piekrita, pāršķirodams korespondenci un ar vienu aci pārlasīdams izdevuma Financial Times rakstu: “Vairs nekas nebūs tā, kā agrāk. Sitijā darbu zaudējuši aptuveni desmit tūkstoši strādājošo. Tā ir gandrīz ceturtā daļa. Ir pāršķirta jauna lappuse. Zelta laikmetam, kurā vidusmēra darbinieks gada beigās varēja saņemt prēmiju divu miljonu apmērā, ir pienācis gals.” Tālāk tika paskaidrots: “Neviens vairs neuztraucas par to, cik naudas nāksies zaudēt, bet gan par to, vai izdosies izdzīvot. Vispārēju eiforiju ir nomainījusi vispārēja krīze.” Kāds ilggadējs Lehman Brothers darbinieks apgalvoja: “Tas ir nežēlīgi. Maksātnespējas administratori mums sola, ka algu saņemsim līdz gada beigām, taču pēc tam katram par sevi būs jāparūpējas pašam.”

Tādi vārdi kā “finanšu sviras, kredītreitings, liela peļņa, cenu izmaiņas” bija pārvērtušies par smirdbumbām, ko salidina atkritumu kastē, turot degunu aizspiestu.

– …un tad es sev sacīju, – Beranžēra Klavēra nerimās, – ka mums vajadzētu kopā papusdienot, lai es tev to visu varētu atdot…

– Ko tu man gribi atdot? – Filips pārvaicāja, atrāvies no avīzes.

– Irisas piezīmju grāmatiņas… Vai tu vispār klausies, Filip?

– Un kā šīs piezīmju grāmatiņas ir nonākušas pie tevis?

– Viņa baidījās, ka tu varētu tās nejauši uziet, un visu uzticēja man… Tās ir pilnas ar pikantiem stāstiem!

“Pikants”, vēl viens vārds, kas lika viņam sakost zobus.

– Ja viņa nevēlējās, lai es tās lasu, tad es tās arī nelasīšu. Tas nu man ir skaidrs. Un tātad mums nemaz nav nepieciešams tikties.

Iestājās ilgs klusums. Filips jau grasījās nolikt klausuli, kad izdzirdēja Beranžēru nošņācam:

– Tu esi preteklis, Filip! Un, kad es vēl iedomājos, ka ikreiz, kad par tevi kāds kaut ko sliktu pasaka, esmu tevi aizstāvējusi!

Dzirdot šo pēdējo teikumu, Filips viegli sarāvās un tomēr nolika klausuli. Kaitinoša un izvirtusi, viņš klusībā nodomāja un palūdza, lai Gvendolīna, kura bija pabāzusi galvu pa durvīm, atnes viņam stipru kafiju.

– Jums zvana Ruso kungs… no jūsu biroja Parīzē, – viņa klusi sacīja. – Esiet uzmanīgs, viņš ir pārskaities.

Rauls Ruso. Viņa biznesa partneris. Tas pats, kuram Filips pēc lēmuma par atkāpšanos bija pārdevis savu uzņēmuma daļu, tādējādi zaudējot advokātu biroja vadītāja vietu. Lai vairs nevajadzētu visu dzīvi pavadīt, lasot dokumentus un līgumus, virknējot skaitļus, dodoties lietišķās pusdienās. Rauls Ruso bija iesaukts par Krupi. Viņš vadīja Parīzes biroju, viņam bija bieza un mikla apakšlūpa, kāda mēdz būt alkatīgiem cilvēkiem. Filips piedalījās padomes sēdēs un nodarbojās ar lietām Londonā, Milānā, Ņujorkā. Tagad viņš strādāja uz pusslodzi, un tieši tas viņam arī bija vajadzīgs.

Viņš pacēla klausuli. – Raul! Kā tev klājas?

– Kā tu vari uzdot tik idiotisku jautājumu! – Krupis sašuta. – Cunami! Īsts cunami! Šī vārda vistiešākajā nozīmē! Es slīkstu lietās. Līgumu parakstīšana, kam jau sen vajadzēja notikt, ievelkas, cilvēki kļūst nemierīgi un atsakās no darījumiem, viņi vēlas saņemt garantijas, bet bankas baidās! Bet es raujos kā traks!

– Nomierinies un elpo dziļi, – Filips viņu pārtrauca. – Tev jau viegli runāt! Tev ar to visu nav jānoņemas!

– Mēs visi par to ļoti uztraucamies un interesējamies. Lieka skraidīšana nevienam nav vajadzīga. Gluži pretēji… Ar to varēs nopelnīt krietnu summu!

– Tā ir skriešanās ar laiku, vecīt. Tas, kurš neskraidīs, iegāzīsies bezdibenī… Viņi sameklē kādu trūkumu līguma formulējumā, lai nevajadzētu to parakstīt, atsakās uzņemties atbildību, un rezultātā viss apstājas. Sūdu būšana, kad es tev saku, sūdu būšana! Tiesas brūk zem maksātnespējas pieteikumu sloga, un tas vēl ir tikai sākums. Trakākais vēl tikai sekos!

– Mūsu uzņēmums ir stabils, par to nevajag uztraukties, jānogaida, kamēr šī vētra paies, un tad varēsim atgūt nokavēto…

– Tiesas sekretāram darba netrūkst, bet mēs neko nevaram nopelnīt! Es gribu darīt ienesīgākos darbus, es negribu lāpīt caurumus un skaitīt grašus, es gribu tikt pie lielā laimesta!

– Lielo laimestu laiki ir beigušies…

– Nākamnedēļ Parīzē notiks apspriede! Kad tu vari atbraukt? Manu darbu grafiku! – viņš uzkliedza sekretārei. – Atnesiet manu darbu grafiku!

Viņi vienojās par datumu, un Krupis uz atvadām vēl nikni izmeta:

– Un tavās interesēs ir atrast risinājumus! Manuprāt, tev par to maksā!

– Man par to nemaksā, Raul. Es neesmu tavs darbinieks, nekad neaizmirsti to!

Filips aizkaitināts nometa klausuli. Īsts prusaks! Netīrs kukainis, kuru viņš labprāt būtu saminis ar papēdi. Skaidrs, ka viss sagāzīsies… taču beigās uz šī sabrukuma rēķina viņi nopelnīs vēl vairāk.

Vai arī ne.

Lai viss paliek, kā bijis. Tik slikti, cik ir.

Kaitinoši.

Pēdējā laikā Filipu aizvien biežāk un biežāk pārņēma riebums.

Par cilvēku plēsonīgumu, drosmes trūkumu, vīzijas trūkumu. Kāds mākslas darbu tirgotājs no Losandželosas viņam bija ziņojis, ka brokeri priecājas par akciju vērtību krišanos. Jo vairāk zaudēja birža, jo lielāku naudu viņi varēja nopelnīt. Un ja šī vērtība atkal pieaugs? Filips bija jautājis. Tā nepieaugs, jo šeit cilvēki domā, ka viss drīz tāpat sabruks, lai kā arī būtu, viņi tam gatavojas.

Laiki bija mainījušies, un Filipam tas nepatika. Pasauli bija pārpludinājušas netīras kaislības. Dzeltenīgas putas uz savulaik dzirkstoši skaidras apziņas.

Viņam gribējās no tām atbrīvoties.

Šodien no rīta viņš bija piecēlies, iztukšojis drēbju skapjus un licis Enijai to visu nogādāt uz Sarkano Krustu. Viņu bija pārņēmis savāds prieks, iedomājoties, ka vairs nevajadzēs skatīties uz visiem šiem skapjiem, pilniem ar pelēkiem uzvalkiem, baltiem krekliem, svītrainām kaklasaitēm.

Skatīdamies uz apģērbu kaudzi sev pie kājām, viņš bija sev sacījis: esmu atbrīvojies no formas tērpa.

Brīdī, kad Filips Dipēns bija nolēmis aiziet no darba, apmesties Londonā un turpmāk dzīvot kā bagāts dīkdienis un mākslas darbu kolekcionārs, ekonomiskā situācija pasaulē bija šķitusi stabila. Protams, viņš jau bija dzirdējis par finanšu skandāliem, par krāpnieciskām darbībām, taču nekas neliecināja, ka pasaules ekonomikas joma varētu būt apdraudēta.

Tagad slavenais zīmols Woolworth bija pasludināts par maksātnespējīgu un slēgts. Šis notikums skāra vairāk nekā astoņsimt veikalu un trīsdesmit tūkstošus darbinieku. Sitijā kūsāja satraucošas baumas: par Marks & Spencer, Debenhams, Home Retail Group un Next darbības rezultātiem, par maksātnespēju vairāk nekā ducī uzņēmumu, kam piederēja no simt līdz divsimt veikaliem, par četrsimt četrdesmit veikalu tīklu izzušanu laikā līdz finanšu gada beigām un par vēl divsimt tūkstošiem bezdarbnieku. Pat luksusa uzņēmumiem nebija izdevies paglābties. Darbiniekus atlaida gan Chanel, gan Mulberry. Sliktās ziņas bija mokoši skumjas. Bezdarbs, kredīta deficīts, pārtikas preču un sabiedriskā transporta cenu pieaugums, sterliņu mārciņas vērtības krišanās. Šie vārdi līdzinājās ekonomikas zārkam, kas viegli šūpojas apbedīšanas biroja darbinieku rokās.

Šī krīze izskatījās nopietna. Pasaule bija pārvērtusies.

Arī viņam vajadzēja darīt tāpat.

Atkārtojot līdzšinējās kļūdas, nekādas izmaiņas nebija iespējamas. Īstā krīze pagaidām plosīja tikai finanšu sektoru, tomēr drīz vien tai vajadzēja iziet ielās, lai skartu parastos ļaudis, kuri uz to noraudzījās pa saviem logiem. Pasaulei vajadzēja atteikties no rozā brillēm. Cilvēkiem vajadzēja atgūt uzticību ekonomikai, kas darbojas viņu labā. Pienācīgam atalgojumam par darbu. Vairs nekādu privilēģiju, kas slepus piepilda citu kabatas.

Krīze nesaudzēja arī politiķus. Tagad bija vajadzīga drosme, dāsnums un spēja riskēt, lai pasaule varētu saglabāt cilvēcisku seju.

Taču viņš zināja, ka pēc tā visa ticība atkal atgriezīsies.

Ticība, viņš nopūtās, skatīdamies uz Aleksandra fotogrāfiju, ko turēja uz rakstāmgalda.

Vajadzēja ticēt, būt pārliecinātam, zināt, ka no visas sirds jāpieķeras projektam, pasūtījumam, vīrietim vai sievietei. Tad varēja justies stiprs. Papliķēt sev pa krūtīm un stāties pretī visai pasaulei.

Bet, ja radās šaubas…

Kur šaubas, tur bailes. Svārstīšanās, nedrošība, kļūdas.

Kur šaubas, tur vairs neko nevarēja saprast. Vairs ne par ko nevarēja būt drošs.

Viņu pēkšņi pārņēma nemiers, kuram nemaz nevajadzēja uzrasties.

Jautājumi, kuri ne reizi nebija uzdoti un kuri tagad nedeva mieru. Jautājumi, kuri negaidot satricina pat mūsu eksistences pamatus.

Man patīk māksla vai tirgošanās ar to? Viņš šorīt bija sev vaicājis skūdamies un klausīdamies radio.

Viņš nodarbojās ar kolekcionēšanu jau kopš bērnības. Viss bija sācies ar markām, sērkociņu kārbiņām, pastkartītēm. Un tad kādu dienu viņš kopā ar vecākiem bija iegājis kādā Romas baznīcā.

San Luigi dei Francesi.

Baznīca bija maza, tumša, auksta. Ieejas kāpņu pakāpienu malas bija robainas, daži akmeņi izdrupuši. Kāpņu malā sēdošs ubags pastiepa izdēdējušu sauju.

Viņš bija atlaidis mātes roku un iezadzies pa durvīm.

Kā paredzēdams, ka viņu gaida brīnumaina tikšanās…

Uz kuru vajadzēja ierasties vienatnē.

Kreisajā pusē pie mazas kapelas karājās glezna. Viņš piegāja tai klāt un piepeši vairs nesaprata, vai bija ienācis gleznā, vai arī glezna bija ienākusi viņa prātā. Sapnis vai realitāte? Viņš apstājās kā sastindzis, uz mirkli palicis bez elpas, pilns šī “Svētā Mateja aicinājuma” ēnu un krāsu. Gleznā mirdzošās gaismas satriekts. Laimīgs, tik laimīgs, ka pat neuzdrošinājās paspert soli, lai neizjauktu šo burvību.

Viņš vairs nevēlējās iet prom. Nevēlējās pamest šo gleznu.

Viņš bija pavaicājis, vai nevar to nopirkt. Viņa tēvs bija pasmējies. Varbūt kādu dienu… kad tu būsi ļoti bagāts!

Vai viņš bija kļuvis bagāts, lai atkal varētu izjust to pašu, kas bērnībā viņu bija pārņēmis, stāvot pretī gleznai tumšā Romas viesnīcā? Vai arī kļuvis bagāts un aizmirsis šīs pirmās šķīstās jūtas, jo spēja domāt tikai par naudu?

– Atkal zvana Klavēra kundze, – Gvendolīna brīdināja. – Pa pirmo līniju… Un te būs jūsu tuvāko tikšanos saraksts.

Viņa pasniedza Filipam lapu, un viņš to nolika uz galda.

Tad pacēla klausuli un pieklājīgi atsaucās:

– Jā, Beranžēra…

– Zini, Filip, tev varbūt vajadzētu izlasīt tās piezīmes. Tāpēc, ka tās attiecas uz tevi un vēl kādu, kas ir tev dārgs…

– Kas tie par mājieniem?

– Runa ir par Žozefīni Kortesu. Tavu sievasmāsu.

– Kāds Žozefīnei ar to visu sakars?

– Irisa viņu piemin vairākkārt, turklāt nesaudzīgi…

– Tas ir normāli, viņas bija māsas!

Bet kāpēc es vispār ar viņu runāju? Šī sieviete ir ļauna, šī sieviete ir skaudīga, šī sieviete aptraipa visu, kam pieskaras.

– Viņa bija iemīlējusies kādā augstskolas pasniedzējā… Viņa bija uzticējusies Irisai, kura bija pasmējusies par savu mazo, neveiklo māsu… Manuprāt, tas varētu tevi interesēt… Cik esmu dzirdējusi, jūs ļoti labi sapratāties…

Viņa klusi iesmējās.

Filips klusēja. Viņam nedeva mieru gan vēlme visu uzzināt, gan pretīgums, ko viņā modināja Beranžēra Klavēra.

Iestājās klusums. Beranžēra saprata, ka ir trāpījusi tieši mērķī.

No sirds aizskarta par kārtējo atraidījumu, viņa bija nolēmusi vēlreiz piezvanīt Filipam, lai cirstu pretī. Par ko gan viņš sevi uzskatīja, šis vīrietis, kurš viņu bija atraidījis? Savulaik Irisa bija stāstījusi, ka Filips domājot: Beranžēra ir nekur nederīga būtne. Turklāt iznīcinoša!

Filips domāja, ka viņa ir iznīcinoša. Viņa bija gatava to pierādīt.

Klusums ieilga. Beranžēra triumfēja. Tātad tā bija taisnība, ko viņa bija dzirdējusi stāstām: Filips Dipēns ir aizrāvies ar savu sievasmāsu. Pirms Irisas nāves viņi pat bija uzsākuši nelielu dēku. Beranžēra bezbailīgi izteica nākamo mājienu:

– Abi iepazinās tolaik, kad viņa veica pētījumus par divpadsmito gadsimtu… Izskatīgs augstskolas pasniedzējs… Viņš dzīvo Turīnā… Šķīries, divu bērnu tēvs… Tolaik viņš nevienu nelaida garām. Viņš bija precējies. Un tu taču pazīsti Žozefīni, viņai ir savi principi, ko viņa nepārkāpj. Taču nu viņš ir brīvs, un runā, ka viņi nesen esot redzēti Parīzē. Izskatījušies ļoti tuvi… Man to pastāstīja kāda draudzene. Viņa strādā Sorbonnā un pazīst tavu sievasmāsu.

Filips tūlīt iedomājās par Luku, tomēr atgādināja sev, ka Luka nebija ne augstskolas pasniedzējs, ne precējies, ne arī ģimenes tēvs. Turklāt kopš septembra Luka bija ievietots kādā lauku apvidus klīnikā.

– Vai tas ir viss, ko tu gribēji man pateikt, Beranžēra?

– Viņu sauc Džuzepe… Uz redzēšanos, Filip… Vai drīzāk arrivederci!

Filips iegrūda rokas kabatās tik spēji, it kā vēlētos pārplēst oderi. Tas nav iespējams, viņš sev sacīja, tas nav iespējams. Es pazīstu Žozefīni, viņa man to būtu pateikusi. Tieši tāpēc es viņu mīlu. Viņa ir ļoti godīga.

Viņš nemūžam nebūtu varējis iedomāties, ka Žozefīnei varētu būt cita dzīve.

Ka viņa varētu interesēties par citu vīrieti.

Uzticēties viņam, smieties, sadoties rokās un soļot…

Viņš sev vaicāja, kāpēc par to nekad nebija iedomājies.

Bija ieradies viņa pirmais apmeklētājs. Gvendolīna apvaicājās, vai aicināt viņu iekšā.

– Minūti uzgaidiet, – Filips palūdza.

Jā, bet…

Viņa negrib mani aizvainot.

Viņa nezina, kā man to pateikt.

Jau mēnesi viņa neatbild ne uz vēstulēm, ne elektroniskā pasta ziņām, pat nepateicas par manis sūtītajiem ziediem.

Ienāca pirmais apmeklētājs.

Viens no tiem klientiem, kuri runā, runā un vienkārši vēlas dzirdēt sava viedokļa apstiprinājumu, lai varētu būt par to pārliecināti. Viņam bija gaiši brūna tvīda žakete un dzeltens krekls. Kaklasaites mezgls tikpat šaurs kā viņa deguns.

Filips izteica savas domas, pētīdams te viņa kaklasaiti, te degunu. Vīrietis runāja, Filips piekrita, bet viņa prātā nemitīgi atkārtojās viens un tas pats jautājums: “Jā, bet ja nu…”

Ja Beranžēra runāja patiesību…

Filips bija šķīries no Irisas vēl pirms viņas traģiskās nāves.

Viņu stāsts bija pārtrūcis Ņujorkā. Sēdēdams pie balti klāta galda viesnīcā Waldorf Astoria, viņš uz salvetes bija uzrakstījis BEIGAS.

Uzzinājis par viņas nāvi, Filips bija juties satriekts, noskumis. Viņš bija noteicis: kāda ķeza! Iedomājies par Aleksandru. Lefloka-Piņela naidīgā, spītīgā seja visos laikrakstos vēl ilgi nebija devusi viņam mieru. Tātad šis ir tas cilvēks, kurš nogalinājis manu sievu… Šis ir tas cilvēks.

Ar laiku attēls bija izplūdis. Tagad viņš Irisu atcerējās vienīgi kā skaistu un tukšu sievieti.

Sievieti, kura bija piederējusi viņam…

Vakarā Filips piezvanīja Dotijai, lai apvaicātos, vai viņai ir laiks iedzert kādu glāzīti.

Dotija bija viņa uzticības persona, viņa draudzene. Dotijai bija maigas acis un gaišas skropstas. Kaulaini gurni un mati kā zīdainim.

Filips ar viņu vairs negulēja. Viņš vairs nevēlējās justies atbildīgs par Dotiju.

Ko tu īsti gribi? Dotija viņam kādā vakarā bija noprasījusi. Viņa bija mazliet iereibusi un turēja cigareti tik tuvu matiem, ka Filipam kļuva bail, vai tikai tie neaizsvilsies. Es labi zinu, ka mīlu tevi. Jā, zinu, es negribēju tev teikt, taču tā nu tas ir, man negribas izlikties… Es atzīstos mīlestībā un neko nezinu par mīlestības stratēģiju… Es labi zinu, ka mana dzīve draud izkūpēt gaisā, tomēr neko nevaru darīt. Es vismaz mīlu… un mīlēt ir skaisti. Ciest gan ne, toties mīlēt ir skaisti… Tas nekad nenotiks. Es domāju, ka pirms satikšanās ar tevi biju iemīlējies, taču citādi es nevarēju. Nav iespējams nolemt, ka pārstāsi mīlēt. Mīlestība ir uz mūžu… Un tas ir galvenais.

Tas ir galvenais.

Viņš saprata. Un sāka ņemt sievietes tikai uz vienu vakaru. Vai uz nedēļas nogali.

Ejot pa Čelsijas rajona ielu, viņš pamanīja kādu pleca izliekumu un tam sekoja. Uzaicināja vakariņās, pavadīja kopā ar viņu dažas naktis. Agri no rīta viņa pajautāja: vai pēc gada tu mani vēl atcerēsies? Viņš neko neatbildēja, viņa vaicāja vēlreiz: ar ko tu būsi kopā pēc gada? Ar ko būšu kopā es? Bet tu taču mani kaut mazliet mīli? Viņa mute bija sausa, smaids stings. Tu labi izskaties… pēc gada tu būsi kopā ar kādu citu, tu mani aizmirsīsi.

Viņš aizrautīgi iebilda.

Viņš zināja, ka viņai ir taisnība.

Viņš pavadīja nakti kopā ar kādu brazīlieti, kura lielīgi apgalvoja, ka piecas stundas dienā raksta, bet pārējo laiku pavada vingrojot, lai panāktu miesas un gara līdzsvaru. Aizgājis prom, viņš saplēsa lapiņu, uz kuras viņa bija uzrakstījusi savu telefona numuru, un noskatījās, kā sīkās papīra druskas lidinās gaisā.

Viņš devās pavadīt nedēļas nogali kopā ar kādu advokāti, kura bija paņēmusi līdzi savu klientu lietas un visu laiku runāja pa telefonu, ko bija ar plecu piespiedusi pie auss. Viņš samaksāja par viesnīcas numuru, atstāja viņai zīmīti un aizbēga.

Atpakaļceļā, sēžot sastrēgumos, viņš bija atcerējies, kā savas dzīves sākumā bija gribējis iekarot visu pasauli. Ņujorka un pirmais darbs starptautiskā advokātu birojā. Viņš tur bija vienīgais francūzis. Viņš bija iemācījies strādāt kā amerikāņi. Skaista māja, ko nācās noīrēt Hemptonā, labdarības pasākumi, kuros viņš cēli pastaigājās, ģērbies smokingā, pie rokas pavedinoša sieviete, ikreiz cita. Dārgi uzvalki no Anglijas, pie Brooks Brothers pirkti krekli, maltītes Four Seasons. Skatīdamies spogulī un skūdamies, viņš uzsmaidīja sev, iztīrīja zobus, izvēlējās uzvalku, kaklasaiti, nodomāja, ka ir tik viegli iekarot sievietes, ja… un kaunīgi aprāvās…

Ja rodas iespaids, ka atrodies filmā, kurā pašam ir galvenā loma.

Un tad viņš bija iepazinies ar Irisu Plisonjē.

Viņam bija salēkusies sirds. Minūtes bija pārvērtušās gadsimtos. Viņam zuda pārliecība, filma pārtrūka. Vai drīzāk… Vienīgais, par ko viņš bija pārliecināts: tā bija viņa. Neviena cita. Viņš bija ieslīdējis viņas dzīvē viegli kā burvju mākslinieks. Pārliecinājis, ka viņiem jāprecas. Vai Filips bija mīlējis viņu vai viņas radīto skaisto paštēlu?

Viņu pāra skaisto tēlu?

To viņš nezināja.

Viņš vairs nepazina sevi tādu, kāds bija toreiz.

Viņš sev vaicāja, vai vēl aizvien rīkojas tāpat.

No rīta, noklausījies, ko piedāvā vīrietis, kura deguns un kaklasaites mezgls bija vienā platumā, un pavadījis viņu līdz durvīm, Filips atslīga pret lakoto koku, un viņa skatiens aizslīdēja pie Aleksandra fotogrāfijas. Viņš nopūtās. Ko gan var zināt par tiem, kuri mums ir tuvi? Kad domājam, ka esam viņus iepazinuši, viņi izgaist. Kopš mātes nāves Aleksandrs bija pārvērties. Noslēdzies pieklājīgā klusēšanā, it kā jautājumi, kas viņam radušies, būtu pārāk nopietni, lai tos uzdotu tēvam.

Ik rītu pie brokastu galda Filips gaidīja, kad viņš sāks runāt. Reiz viņš bija Aleksandru notvēris un noprasījis: ja nu tu neaizietu uz stundām un mēs abi divi dotos pastaigāties? Aleksandrs bija pieklājīgi atteicies: man matemātikā jāraksta darbs, es nevaru.

Viņš no manis vairās. Vai iespējams, ka viņš mani soda par Žozefīni? Vai arī nespēj aizmirst māti?

Perlašēzas kapsētā Aleksandrs nebija raudājis. Kremācijas laikā viņam nebija nodrebējušas ne lūpas, ne balss. Vai tāpēc, ka viņš nebija varējis pasargāt savu māti?

Gan vieglos, gan grūtos brīžos, gan vieglos, gan grūtos brīžos…

Šo pēdējo mēnešu laikā Filipa dēls bija kļuvis pieaudzis, piedzīvojis balss lūzumu, uz zoda uzradušās vieglas pūkas un sīkas pūtītes. Viņš bija pieņēmies spēkā gan fiziskā, gan garīgā ziņā. Tas vairs nebija Filipa mazais zēns. Viņš bija kļuvis nepazīstams…

Tāpat kā Irisa, kura arī bija kļuvusi sveša.

Cik dīvaini, Filips sev sacīja, ka var dzīvot kādam līdzās un gandrīz neko par viņu nezināt. Ik dienu sarunāties ar šo cilvēku, tomēr viņu neredzēt. Laulības dzīvē ar Irisu es biju kā viesis. Tēls, kurš aizslīd pa gaiteņiem, apsēžas pie galda un dodas strādāt uz biroju. Vakarā es likos gulēt, uzlicis masku un aizbāzis ausis.

Drīzumā bija gaidāma Aleksandra piecpadsmitā dzimšanas diena, vecums, kurā sāk kaunēties no vecākiem. Sestdienas vakarā Filips atbrauca viņam pretī. Automašīnā viņi gandrīz nesarunājās. Aleksandrs uzsita sev pa kabatām, lai pārliecinātos, ka ir paņēmis atslēgas, mobilo telefonu un mazliet naudas, tad pagriezās pret logu, ar pieri atbalstījās pret stiklu un sāka vērot lietainās pilsētas ugunis.

Daži viņa žesti Filipam šķita pazīstami. Viņš pasmaidīja, turpinādams skatīties uz ceļu.

Bija novembra beigas, valdīja dīvains, caururbjošs un mitrs aukstums. Cauri parkam iedams uz mājām, Aleksandrs nolamājās, jo kāds bija nočiepis viņa biezos cimdus. Skolā zaga. Ja kāds bija paņēmis līdzi cimdus vai šalli, no tiem nedrīkstēja ne acu novērst, lai nepaliktu bešā. Nemaz nerunājot par mobilajiem telefoniem vai iPod, jo tos zaga visvairāk.

Viņam patika atgriezties mājās kājām.

Parasti viņš šķērsoja vienu Haidparka galu un tad ielēca autobusā. Divdesmit ceturtajā, sestajā vai deviņdesmit astotajā. Derēja jebkurš no tiem. Izkāpis Džordžstrītas pieturā pie Edžvērroudas, viņš aizsoļoja uz savu jauno mājokli Montegjū laukuma 48. namā. Jaunā dzīvesvieta viņam ļoti patika. No viņa istabas loga varēja redzēt mazu, privātu parku. Tēvam bija parka atslēga. Reizi gadā krastmalas iedzīvotāji sanāca parkā, lai sarīkotu pikniku. Viņa tēvam tika uzticēts grils un gaļas cepšana.

Braucot metro, viņš riskēja uz ceturtdaļstundu tikt iesprostots kādā tunelī, un tad viņam bija jādomā par māti. Kad vilciens apstājās tunelī, viņš vienmēr atcerējās māti.

Parka tumsā dejojošie prožektoru stari kā dunči iedūrās viņam krūtīs. Ierāvis galvu mēteļa apkaklē, viņš kodīja lūpas.

Viņš bija pārstājis saukt “māt, māt”, jo viņa vairs neatbildēja.

Viņš izgāja cauri parkam. Pa Dienvidkensingtonu aizsoļoja līdz Marmora arkai. Viņš centās spert aizvien lielākus un lielākus soļus, it kā kāju vietā būtu cirkulis. Dažreiz viņš nogura tik ļoti, ka pat sāka baidīties, vai tikai nepaliks bez kājām.

Vienīgais, kas viņu kopš atgriešanās patiešām nodarbināja, bija atvadīšanās.

Viņš atvadījās no visiem, ko sastapa, it kā viņi vairs nekad nevarētu satikties, it kā šie cilvēki izmanītos slepus nomirt, lai pēc tam novērotu pašu izraisītās ciešanas. Viņš atvadījās no meitenes, kuru bija pavadījis līdz ielas galam. Viņas vārds bija Anabella, viņai bija garš deguns, sniegbalti mati, brūnas acis ar zeltainiem lāsumiņiem, un, kad viņš kādu vakaru bija meiteni noskūpstījis, bija izskatījies, ka viņa šķielē. Viņam bija aizrāvusies elpa.

Viņš atvadījās no sīkās večiņas, kura šķērsoja ielu, uzsmaidīdama visai pasaulei… Atvadījās no koka ar greizajiem zariem, atvadījās no putna, kurš knābāja maizes mīkstuma kumosu, no riteņbraucēja ar sarkani zeltainu ādas ķiveri, visu labu, palieciet sveiki…

Viņi nozudīs, viņi nomirs, man nezinot, un ko es jutīšu?

Neko.

Man tomēr vajadzētu no jauna iemācīties kaut ko sajust, viņš sevi pārliecināja, nolēmis labāk soļot pa zālienu, nevis pa alejas cieto segumu. Es neesmu normāls. Tagad, kad neko nejūtu, manī ir izveidojies liels tukšums, un tas mani padara traku. Es jūtos tā, it kā vairs neatrastos uz zemes.

Dažreiz bija tāda sajūta, it kā viņš lidinātos virs pasaules un skatītos uz cilvēkiem no tālienes, lielas tālienes.

Varbūt tad, ja mājās par to runātu, es varētu atkal kaut ko sajust. Varbūt beigās manās krūtīs izzustu lielais tukšums, kas liek man skatīties uz dzīvi no tālienes.

Mājās par māti neviens nerunāja. Neviens par šo tematu pat neieminējās. It kā viņa nemaz nebūtu mirusi. It kā tas būtu pietiekams iegansts, lai vairs neko nejustu.

Viņš mēģināja parunāt ar Eniju, taču viņa tikai papurināja galvu un atbildēja: ko tu gribi, lai es tev pasaku, nabaga bērniņ, es tavu māti nemaz nepazinu.

Zoē un Žozefīne. Ar viņām gan varētu parunāt. Žozefīnei gan atrastos kāds labs vārds. Viņa spētu Aleksandrā kaut ko atmodināt. Kaut ko tādu, kas atkal piesaistītu viņu zemei. Viņš vairs nebūtu vienaldzīgs lidotājs.

Tēvam uzticēties viņš nevarēja. Temats bija pārāk delikāts. Aleksandram šķita, ka tēvs jau nu gan bija pēdējais, ar kuru runāt par māti.

Tēva uzskati šķita tik sarežģīti. Viņam bija gan māte, gan Žozefīne. Nevarēja saprast, kā viņš ar to visu tiek galā.

Pats Aleksandrs būtu sajucis prātā, ja viņam būtu divas meitenes un viņš tās abas mīlētu. Viņš spēja domāt vienīgi par skūpstīšanos ar Anabellu. Pirmo reizi viņi bija saskūpstījušies pavisam nejauši. Abi vienlaikus bija apstājušies krustojumā, vienlaikus pagriezušies viens pret otru, un hop! Viņu lūpas bija sastapušās. Tās bija saldas, mazliet lipīgas un nedaudz līdzinājās dzēšlapai. Pēc tam viņš bija gribējis to atkārtot vēlreiz, taču atkal bija noticis tas pats.

Viņš bija atgriezies lidmašīnā. Skatījies uz visu no augšas, nejuzdams itin neko.

Skolā vai jauniešu ballītēs viņš bieži vien turējās savrup, nespēdams justies labi, jo vajadzēja spēlēt atvadas. Un tieši tāpēc viņš ne ar vienu nevarēja runāt. Savā ziņā tā viņam patika labāk. Tāpēc, ka tad, ja viņam kāds vaicāja: “Kāpēc tev pakaļ vienmēr brauc tieši tēvs? Kur palikusi tava māte?”, viņš īsti labi nezināja, ko atbildēt. Ja viņš pateica, ka māte ir mirusi, vaicātājs savilka tik dīvainu seju, it kā viņš būtu palaidis ļoti skaļu un smirdīgu rībienu. Tāpēc bija daudz vienkāršāk ne ar vienu nerunāt. Un iztikt bez draugiem.

Vismaz bez viena labākā drauga.

Viņš pārcilāja to visu prātā, soļodams pa parku un spārdīdams velēnu pikučus, zaļus no ārpuses un brūnus no apakšas, un viņam ļoti patika noskatīties, kā zaļo aizstāj brūnais, brūno – zaļais. Pēkšņi viņš apstājās, jo bija ieraudzījis kaut ko neparastu.

Priekšā viņš pamanīja kādu putnubiedēkli, kurš vicināja rokas, rakņādamies pa vienu no lielajām, cilindriskajām atkritumu urnām, kas bija izvietotas parka vidū. Tad viņš ieraudzīja, ka šis lupatu vīkšķis izslienas, sāk kravāties pa izvilktajiem atkritumiem un bāzt tos zem liela pončo, kas zem zoda bija savilkts ar lentīti.

Kas tas ir? Viņš sev vaicāja, cenzdamies skatīties neuzkrītoši, lai netiktu pamanīts.

Tā bija veča, kurai viss bija sairis. Sairuši apavi, sairušas virsdrēbes, sairuši dūraiņi, melnas vilnas zeķes ar caurumiem, pa kuriem varēja redzēt veca cilvēka miesu, un uz acīm novilkts kaut kas līdzīgs cepurei.

No vietas, kur viņš stāvēja, nevarēja redzēt, kādā krāsā ir viņas acis. Tomēr par vienu gan viņš bija pārliecināts – tā bija bezpajumtniece.

Viņa mātei bija bail no bezpajumtniekiem. Lai no tiem izvairītos, viņa parasti saņēma Aleksandru aiz rokas un pārgāja ielas otrā pusē, un varēja just, ka viņas roka trīc. Viņš nesaprata, kāpēc. Šie cilvēki patiešām neizskatījās ļauni.

Viņa māte. Viņa interesējās par dēlu vienīgi tad, ja gadījās kāds brīvs brīdis. Viņa pagriezās pret Aleksandru, it kā pēkšņi būtu viņu pamanījusi. Pabužināja dēlam matus, vairākkārt atkārtoja: “Mans mīļais, mans mīļais, es mīlu tikai tevi! Tu taču to zini, mans mazais dārgumiņ?”, it kā vēlēdamās viņu pārliecināt. Aleksandrs klusēja. Vēl būdams pavisam mazs, viņš bija sapratis, ka vēlāk tiks pēkšņi pamests, it kā vairs nebūtu vajadzīgs. Kā lietussargs. Viņam bija žēl lietussargu, kuri visu laiku tika aizmirsti.

Vienīgās reizes, kad māte šķita patiesa, vienīgās reizes, kad viņa netēloja brīnišķīgo Irisu Dipēnu, bija tās, kad uz ielas ceļā nejauši gadījās kāds ubags. Viņa pielika soli un izmeta: “Nē, nē, neskaties!” Un, ja viņš vaicāja, kāpēc māte tik ļoti steidzas, kāpēc viņa baidās, māte pieliecās, saņēma viņu aiz zoda un sacīja: “Nē, nē, es nebaidos, taču viņi ir tik neglīti, tik netīri, tik nabadzīgi…”

Tad piespieda viņu sev klāt, un varēja dzirdēt, ka mātes sirds pukst kā neprātīga.

Šoreiz viņš pagāja bezpajumtniecei garām pat nepaskatīdamies, pat neapstādamies, un vēl paguva pamanīt, ka viņa velk sev līdzi invalīdu ratiņus.

Nākamajā dienā Aleksandrs viņu ieraudzīja atkal. Viņa bija sakārtojusi sirmos, cirtainos matus un katrā pusē nostiprinājusi ar sprādzi. Tās bija mazai meitenītei piemērotas sprādzītes ar zilu un sārtu delfīnu. Viņa sēdēja invalīdu ratiņos un ļoti rāmi turēja klēpī no netīrumiem pilnīgi melnās, raibos dūraiņos ievilktās rokas. Viņa noskatījās uz garāmgājējiem, grozīdama galvu, it kā nevēlētos neko palaist garām. Viņa mierīgi smaidīja un vērsa pret saules stariem grumbainos vaigus.

Viņš pagāja viņai garām un sajuta, ka tiek ļoti uzmanīgi nopētīts.

Nākamajā dienā viņa atkal bija turpat, sēdēja invalīdu ratiņos, un viņš mazliet palēnināja gaitu. Veča viņam plati uzsmaidīja, viņš darīja tāpat un pielika soli.

Aiznākamajā dienā viņš pienāca večai klāt. Viņš jau bija sagatavojis divas piecdesmit pensu monētas, ko viņai pasniegt. Viņš gribēja noskaidrot, kādā krāsā ir viņas acis. Šī uzmācīgā doma viņu bija pārņēmusi jau kopš paša rīta: un ja nu viņai ir zilas acis? Lielas, zilas acis, nemierīgas kā tinte tintnīcā?

Viņš pienāca tuvāk. Turēdamies mazliet nostāk. Pamāja ar galvu.

Mēmi.

Veča paskatījās uz viņu un pasmaidīja. Vairāk neko.

Viņš panācās vēl tuvāk, iemeta monētas viņai klēpī un ieskatījās vērīgāk. Viņa pievērsa acis monētām, melnie pirksti ar saplaisājušiem nagiem tām pieskārās, tad ar veiklu, slepenu kustību pabīdīja naudu zem labās plaukstas, un veča uzlūkoja viņu.

Aleksandrs strauji pakāpās atpakaļ.

Viņai bija lielas, zilas acis. Divi lieli ledus ezeri kā viņa ģeogrāfijas grāmatas fotogrāfijās.

– Tev no manis bail, luv?

Viņa bija gribējusi sacīt love, taču pateica luv kā tāds avīžu tirgotājs.

– Mazliet…

Viņš nevēlējās večai melot. Tēlot drosminieku.

– Bet es tev neko nedaru, luv.

– Zinu…

– Bet tev no manis tik un tā ir bail… Tāpēc, ka esmu slikti ģērbusies…

Zilajās acīs pazibēja uzjautrinājums. Viņa izņēma mazliet tabakas no metāla kārbiņas, ko bija noglabājusi zem rokas, un sāka tīt smēķi.

– Vai tu pīpē, luv?

Viņa nolaizīja cigaretes papīru, nenolaizdama acis no Aleksandra.

Šīs acis bija zilas, tomēr arī izbalējušas. Stingras, daudz piedzīvojušas.

– Vai esi iemīlējies, luv?

Viņš nosarka.

– Tu esi liels. Tev jau ir laiks tikt pie draudzenes… Kā viņu sauc?

– …

– Vai tava māte viņu pazīst?

– Viņas vairs nav.

– Viņa ir aizgājusi?

– Viņa ir mirusi.

Tā! Viņš to bija pateicis. Pirmo reizi. Viņam uznāca vēlēšanās ļaut vaļu ilgam kliedzienam. Viņš bija to pateicis.

– I’m sorry, luv…

– Nē. Jūs nezinājāt, tas arī viss.

– Vai viņa ilgi slimoja?

– Nē…

– Ā! Tā bija nejauša nāve…

– Jā, ja vēlaties…

– Tu negribi par to runāt?

– Tagad ne…

– Varbūt tu nāci pie manis, jo…

– Viņai bija zilas acis, viņai arī… – Viņa bija bēdīga vai priecīga?

– Nezinu…

– Ak… tu nezini…

– Es drīzāk teiktu, ka bēdīga, man tā šķiet…

Viņš parakņājās kabatā, meklēdams vēl kādu naudas gabalu. Atrada vēl vienu piecdesmit pensu monētu un pasniedza viņai. Viņa to atraidīja:

– Nē, luv, paturi to sev… Man pietiek ar to, ka varu ar tevi parunāt.

– Bet jums taču kaut kas jāēd?

– Par to tu neraizējies, luv.

– Labi, tad uz redzīti!

– Uz redzīti, luv…

Viņš devās prom. Soļodams pavisam izslējies, pavisam taisns. Viņš par katru cenu vēlējās izskatīties vecāks. Nu labi, viņš nejutās priecīgs par savu idiotisko rīcību, viņš aizejot vis nebija pieklājīgi atvadījies, bet gan izmetis “uz redzīti”, un itin nemaz nevēlējās, lai veča domātu, ka viņš tagad katru dienu nāks ar viņu parunāties. Nevajadzēja jau pārspīlēt. Viņš gan pats bija labprātīgi parunājies ar veču, taču nebija pateicis gandrīz neko. Tikai to, ka viņa māte ir mirusi. Vienalga, tā bija pirmā reize, kad viņš to bija pateicis, nu viņš gandrīz apraudājās un sacīja sev, ka par mātes nāvi raudāt jau nav nekāds kauns. Tas pat bija svēts, pamatots iegansts.

Un, sajutis, ka veča noskatās viņam pakaļ, viņš pagriezās un pamāja. Pirms iekāpšanas autobusā, viņš pēkšņi iedomājās, ka viņai taču noteikti ir vārds. Viņai noteikti ir vārds. Viņš pagāja garām konduktoram, neuzrādījis savu braukšanas karti, tika norāts un atvainojās.

Zoē nometa skolas somu uz gultas un ieslēdza datoru.

Divas ziņas. No Gaetāna.

Digeklēns iekārtojās viņai pie kājām. Zoē saņēma suņa galvu, pakasīja viņam starp ausīm, pabužināja un nodungoja: protams, es saprotu, ak, tu mans melnais, ak, tu mans neglītais, es zinu, ka gaidīji mani, bet tu taču redzi, ka Gaetāns man ir atrakstījis, un es nevaru noņemties ar tevi vien… Vai mamma vēl nav mājās? Gan jau vēlāk būs!

Aizvēris acis, Digeklēns klausījās Zoē dungošanā un, kad viņa bija beigusi, atgūlās turpat pie galda un izstiepa kājas, it kā visu dienu būtu cītīgi skraidījis.

Zoē novilka mēteli, noraisīja šalli, pārkāpa pāri Digeklēnam un apsēdās pie datora. Izlasīja ziņas. Lēni. Nesteidzīgi. Pēc stundām viņi abi šādā veidā satikās.

Gaetāns tagad dzīvoja Ruānā. Mazā Monsentenjonas ciema mājiņā, kuru viņa vecvecāki bija nodevuši mātes rīcībā. Viņš bija steigšus pierakstīts privātskolā. Viņam nebija draugu. Atgriežoties no skolas, viņš vairs nesēdēja kafejnīcā. Nepiederēja ne pie vienas grupas. Nedarīja blēņas. Nebija reģistrējies Facebook. Viņam bija nācies nomainīt uzvārdu.

“Es pat vairs nezinu, kā mani sauc. Es tev zvēru, kad mani izsauc, es tikai pēc kāda laika apjēdzu, ka runa ir par mani, Manžēnu-Dipī!”

Zoē sev vaicāja, vai tiešām šāda vārda nomaiņa bijusi prātīga doma. Jo sākumā par viņa tēvu bija rakstījušas visas avīzes, taču jau pēc nedēļas bija uzradies jauns stāsts, tikpat šausmīgs.

Gaetāna vecvecāki tomēr bija uzstājuši. Gaetāns bija pārvērties par Manžēnu-Dipī. Tas bija ģimenes baņķieru uzvārds.

Zoē uzskatīja, ka Gaetānam nav nekāda sakara ar viņas mātesmāsas Irisas slepkavu. Gaetāns bija Gaetāns, viņas mīļotais, kas viņas sirdij lika lidot. Ik vakaru viņa savā dienasgrāmatā ierakstīja: “Es dejoju saulē, tā dziedāt man liek, ir skaista šī dzīve un liels tajā prieks!”

Gaetāna fotogrāfija ar līmlenti bija pielipināta pie lampas pamatnes līdzās datoram. Lasīdama viņa vēstules, Zoē laiku pa laikam uzmeta tai skatienu. Uz priekšu un atpakaļ. Uz priekšu un atpakaļ. Kā multiplikācijas filmā.

Dažreiz viņai radās iespaids, ka Gaetāns ir noskumis, citreiz viņš izskatījās priecīgs. Un dažkārt smaidīja.

Viņa atvēra pirmo vēstuli.

“Zoē, mātes gultā ir kāds vīrietis! Es pārnāku mājās no skolas, pulkstenis rāda pieci, bet viņa ir gultā ar vīrieti! Izdzirdējusi troksni pie durvīm, viņa uzsauca: “Es neesmu viena!” Nelabi metas. Es sēžu lejā kā tāds zaglis. Domitilas nekad nav mājās. Man jau sāk likties, vai tikai viņa nemelo, un tas Šarls-Anrī te nesēž visu dienu. Es ne reizi neesmu viņu redzējis, tikai viņa smirdīgos sporta apavus pie ieejas durvīm un viņa ādas jaku uz dīvāna. Mājās smird pēc cigaretēm. Es vairs nespēju. Drīz es vairs neizturēšu!”

Tā bija pirmā vēstule. Pēc neilga brīža viņš bija atsūtījis vēl vienu. “Es viņu neciešu. Man viņš riebjas jau no paša sākuma. Viņš ir plikpaurains, viņam ir saulesbrilles, viņš ir liela auguma, diezgan labi ģērbies un pieklājīgs, tomēr es tik un tā viņu nevaru ciest. Es uztraucos par mammu, tas ir briesmīgi, un viņa uz mani niknojas, no sērijas “man tev nav jāatskaitās!” Nav taisnība! Viņai ir man jāatskaitās! Es uz viņu briesmīgi dusmojos! Kā tāds piecpadsmitgadīgs skuķis! Vai tu zini, kur viņa iepazinās ar to plikpauri? Internetā! Viņš ir vismaz piecus gadus vecāks par mammu. Es viņu ienīstu. Es to neizturēšu, goda vārds, neizturēšu!”

Zoē skaļi nopūtās. Velns parāvis, viņa sev sacīja, Izabella Manžēna-Dipī kniebjas ar plikpauri, ar kuru iepazinusies internetā. Žēl gan, ka pēc vārda nomaiņas viņai nebija nomainītas arī smadzenes.

Zoē vēl atcerējās Gaetāna māti: trausla, slimīga, līdzīga rītasvārkos ģērbtai, trīcošai ēnai, kura skrien pakaļ saviem bērniem, lai viņus apskautu, tad pēkšņi apstājas, it kā būtu aizmirsusi, kāpēc vispār skrējusi, un uzdod nesakarīgus jautājumus: tu gan esi skaista meitenīte, vai tu ēd bērnu sieru?

Viņa bija ļoti pārvērtusies. Tāpēc, ka vairs nelietoja nomierinošus līdzekļus. Bet kniebties ar tipiem no interneta? Zoē klasē bija meitenes, kuras apgalvoja, ka tas esot cūcīgi labi. Nekādas laika tērēšanas ilgām sarunām, tu man patīc, es tev patīku, iedzeram rumu ar kolu un krītam gultā. Viņas, protams, to stāstīja, lai palielītos, bet, lai kā arī būtu, mesties gultā ar nepazīstamu puisi Zoē likās jau par traku.

Viņa un Gaetāns to vēl nebija izdarījuši. Viņi gaidīja.

Zoē ņēma līdzi gultā Gaetāna atstāto veco džemperi. Žēl, ka tas vairs nesmaržoja. Viņa bija dziļi iebāzusi degunu katrā cilpiņā, locījusi, berzējusi, plūkājusi, taču vairs nekas nebija jūtams. Kad Gaetāns atgriezīsies Parīzē, viņa šo džemperi uzlādēs no jauna.

Viņa sacerēja atbildi Gaetānam. Rakstīja, ka saprot, cik nepatīkami ir uzzināt, ka viņa māte ielaižas ar internetā iepazītu plikpauri, ka viņš nav vienīgais, kuram ir tādas problēmas, ka viņu klasē mācās viena meitene, kurai ir divas mātes, un viņas abas reizē grib iet uz skolas vecāku sanāksmi, un tā meitene, kuru sauca Noemī, bija Zoē pastāstījusi, ka negrib, lai visa skola uzzinātu, ka viņai ir divas mātes. Viņa bija uzticējusies Zoē, jo zināja, ka Zoē ir liela nelaime ar tēti. Abas bija apsolījušās, ka tad, kad būs vecas, kad viņām paliks četrdesmit gadu, viņas dzers vīnu, lai atzīmētu to, ka nav kļuvušas tādas pašas kā viņu vecāki. Ka viņas ir noturējušās.

“Tomēr tā ir taisnība, ka divas mammas ir kauna lieta,” Zoē rakstīja, “tāpat kā tava Plikpaura jaka un sporta apavi. Nupat atcerējos, ka redzēju jaunos iemītniekus, kuri tagad iekārtojušies tavā vecajā dzīvoklī, šovakar, kad nācu mājās no skolas. Bija tik dīvaini redzēt šos cilvēkus tavās mājās…”

Viņa ne reizi nebija uzaicināta ciemos pie Gaetāna. Viņa vecāki bija aizlieguši bērnu draugiem tur ciemoties. Viņi tikās Pola Mersona alā. Tieši tur viņi bija pirmo reizi skūpstījušies.

Ieraugot mēbeļu pārvadātājus pie Gaetāna dzīvokļa, viņa bija pagriezusi galvu un ieraudzījusi divus kungus, no kuriem vienam, šķiet, bija aptuveni trīsdesmit pieci gadi, bet otrs izskatījās vecāks. Viņi sprieda par mēbeļu izvietojumu. Neizskatījās, ka viņi būtu vienisprātis, un abu balsis kļuva aizvien skaļākas. Kad viens no viņiem pateica, ka tā taču ir mūsu istaba, jaunākais atcirta, ka tad mēs tur liksim savu gultu un vairs par to nerunāsim!

Viņu gultu! Abi gulēja vienā gultā.

“…tu zini, kas tagad ir apmeties tavā dzīvoklī? Divi zilie. Viens vecs, otrs vēl vecāks. Īvs Ležērs un Manuels Lopess. Tā ir rakstīts lejā pie mājruņa. Viņi visu ir pārkrāsojuši un pārtaisījuši, vecākais runā par savu kabinetu, bet jaunākais par savu sporta zāli. Vai zini, ka viņi pat noslēdza derības?”

Zoē galvenais nolūks bija panākt, lai viņš sāktu domāt par kaut ko citu.

“…arī Vandenbroku dzīvoklis ir pārdots. Pārim, kurš visu cenšas darīt tā, kā pieklājas. Buasona kungam ar kundzi. Viņus vajadzētu saukt par Indes kungu un kundzi, viņiem ir saldētu mencu acis. Viņiem ir divi dēli, kuri svētdien bija atnākuši ar mums iepazīties. Abi divi tik iedomīgi, tā man pateica Ifigēnija, lieli gudrinieki! Un, kad Ifigēnija to teica, vajadzēja redzēt, kā viņa savilka muti! Divi iedomīgi tipi ar brillēm, ar aizpogātiem krekliem zem džemperiem ar V kakla izgriezumu un gludi noķemmētiem matiem. Vienmēr ģērbušies vienādi. Uzkarinājuši uz rokas lietussargu. Viņi iet pa kāpnēm, ļoti augstu celdami ceļgalus, un nekad neizmanto liftu. Viņu tēvs izskatās bargs; viņa mute izskatās kā aizslēgta, bet māte noteikti nekad mūžā nav palaidusi smaku! Vai atceries, kā Vandenbroka kundze vienmēr tēloja operas pazinēju un visās kāpnēs varēja dzirdēt mūziku? Tagad ar to ir cauri, būs daudz mierīgāk, vismaz tad, ja tie abi zilie nesāks dejot tango!”

Ja Gaetāns nepasmaidīs par šo portretu galeriju, viņa aizmirsīs par literatūru. Viņai ļoti patika atzīmēt nelielas dzīves nianses. Tāpat kā Viktoram Igo. Viņai ļoti patika Viktors Igo. Un Aleksandrs Dimā. “‘Ak! Ak!’, viņš noteica brazīliski, valodā, ko pats nezināja.” Šī frāze viņai lika vai mirt no smiekliem. Viņa bija to pateikusi Gaetānam, taču viņš pat nepasmaidīja.

Zoē bija pārņēmusi vilšanās.

Viņa uzlika When the rain begins to fall, uzgrieza skaņu līdz galam un sāka dejot, gluži tāpat kā tajās reizēs, kad kaut ko vēlējās aizmirst vai atzīmēt. Viņa gorījās, lēkāja un beidzot apstājās, nekārtīga un nosvīdusi tā, ka pat zeķbikses grauza. Viņa skaļi dziedāja: You’ve got to have a dream to just hold on un sūtīja Gaetānam gaisa skūpstus. Gaetāns bija viņas rainbow in the sky, the sunshine in her life! And I will catch you if you fall…

Viņa pabeidza rakstīt vēstuli, norunājusi tikšanos MSN vietnē, un painteresējās, kad viņš atbrauks uz Parīzi. Nekādu problēmu, viņš varēs dzīvot pie Zoē. Lai viņa māte turpina mierīgi dūdot ar savu Plikpauri. Uzrakstījusi šos vārdus, Zoē to nožēloja un visu izdzēsa. Tad parakstījās: “Tava mīļotā.”

Uzklikšķinājusi uz izvēlnes “nosūtīt tūlīt”, viņa izdzirdēja noklaudzam ārdurvis. Bija atgriezusies māte.

Digeklēns pielēca kājās un metās pie Žozefīnes, kura piespiedās pie sienas, lai suns viņu nenogāztu zemē. Zoē sāka skaļi smieties.

– Kā šis suns tevi mīl! Kā klājas, māmiņ?

– Man ir līdz kaklam tā vazāšanās uz bibliotēku, es tai esmu par vecu! Varu tev pateikt vēl kaut ko: man ir līdz kaklam arī divpadsmitais gadsimts.

– Bet tavs zinātniskais darbs… – Zoē nemierīgi iebilda.

– Protams! Nerunā niekus! Vai redzēji? Ceturtajā stāvā ir jauni iemītnieki!

– Jā. Divi zilie.

– Un kā tu to zini?

– Iebāzu degunu viņu dzīvoklī, un viņiem ir viena gulta!

– Divi zilie Lefloka-Piņela dzīvoklī! Cik ironiski! – Gribi, lai es tev šovakar pagatavoju lasi mīklā?

– Labprāt. Man vairs nav spēka…

– Iešu pameklēt recepti savā melnajā kladē…

– Vai tad tu to jau nezini no galvas?

– Zinu. Taču man labāk patīk to pārlasīt, lai pārliecinātos, ka neko neesmu aizmirsusi… Ko gan es iesākšu, ja to pazaudēšu? – Viņa nopūtās un sarauca pieri. – Tajā kladē ir visa mana dzīve!

Žozefīne tikai pasmaidīja.

Zoē savā kladē ne vien pārrakstīja ēdienu receptes, bet arī cītīgi atzīmēja, ko un kādos apstākļos viņai kāds bija uzdāvinājis. Viņa pierakstīja arī lielāko daļu savu domu un garastāvokļa pārmaiņu. Tā bija vieglāk noskaidrot, kurā brīdī viņu pārņēmušas skumjas.

Šādas lietas viņa atklāja vienīgi savai kladei.

“Mamma domā, ka var visu paveikt viena pati, tikai tāpēc, ka vienreiz jau tā ir noticis, taču toreiz viņai vienkārši nekas cits neatlika. Tomēr viņai līdzās ir vajadzīgs vēl kāds. Viņa ir ļoti trausla. Viņai ir grūta dzīve… Garīgā ziņā tā viņu ir pārāk nomocījusi. Kaut arī es visu nezinu, man tas tik un tā ir skaidrs. Un mans pienākums ir ņemt uz saviem pleciem visu ļauno, lai viņa kļūtu brīva…”

Tā bija bieza, melna klade. Uz vāka Zoē bija uzlīmējusi sava tēva, mātes, Hortenzes, Gaetāna, savas draudzenes Emmas un sava suņa Digeklēna fotogrāfijas, visu izrotājusi ar vinjetēm, uzlīmēm, pērlītēm, vizuļiem, uzzīmējusi sauli, smaidīgu mēnestiņu, izgriezusi daļu pastkartes ar Monblāna attēlu un vēl kādu bildīti, kurā bija redzama tropu sala ar palmām un krabjiem.

Pie receptes “tagliatelle ar lasi” viņa bija pierakstījusi: “To man iedeva Džuzepe, mammas draugs. Viņš, tāpat kā mamma, ir viduslaiku pētnieks. Viņš dzied “funiculi funicula” un bola acis tā, ka redzami gandrīz tikai to baltumi. Nesaprotu, kā viņš vispār var kaut ko saskatīt. Viņš prot arī burvju trikus. Viņš ļoti labi runā franciski. Viņš apgalvo, ka ļoti priecātos par tādu meitu kā es, jo viņam pašam ir tikai dēli. Varu derēt, ka viņš ir iemīlējies mammā, taču mamma apgalvo, ka ne. Viesodamies Parīzē, viņš nāk pie mums pusdienās. Vakarā pēc pusdienām, kurās biju pagatavojusi cigoriņu sacepumu, viņš man iedeva recepti lasim mīklā, lai man pateiktos par gardo maltīti. Viņš uzsvēra, ka tas ir ģimenes noslēpums, ka viņš to uzzinājis no savas mātes Džuzepīnas. Itāliski tas nozīmē to pašu, ko “Žozefīne”, un, to sacīdams, viņš uzsvērti paskatījās uz mammu. Šis vīrietis ir ļoti pavedinošs, uz viņa krekliem ir izšūti iniciāļi, viņam pieder kašmira džemperi visās iespējamajās krāsās. Viņam ir ļoti skaistas zilganpelēkas acis. Viņš ir itālietis, taču viņa skatiens uzreiz visu atklāj. Attiecībā uz laša pagatavošanas laiku viņš ir ļoti precīzs: ēdiens ir jāmaisa bez apstājas, lai tas nesaliptu, un vārāmajam ūdenim nedrīkst aizmirst pievienot olīveļļu un daudz sāls. Viņš saka nevis “eļļu”, bet gan “eļļiņu, amore”. Pirmajā reizē, kad mēģināju pagatavot šo ēdienu, lasis man izkrita no rokām un Digeklēns visu aprija! Biju tik nikna, tik nikna!”

Viņas patlaban nogaršoja savu maltīti, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.

Tā bija Ifigēnija.

Viņa aizelsusies atkrita Žozefīnes norādītajā krēslā un ar plaukstu kārtīgi pieglauda matus, gan veltīgi, jo tie tūlīt atkal saspurojās sarkanos un jūras zilos kušķos. Ifigēnija bieži mainīja matu krāsu, un pēdējā laikā viņas matu toņi kļuva aizvien pārdrošāki.

– Es tikai uz brītiņu, Kortesa kundze. Atstāju bērnus vienus sardzes namiņā, turklāt jūs vēl esat pie galda… taču man katrā ziņā vajadzēja ar jums parunāt… Esmu saņēmusi namīpašnieku pārstāvja vēstuli. Mani grib izlikt no sardzes mājas!

– Kā tad tā? Viņam nav tiesību! Padod man sāli, Zoē, lūdzu…

– Kāpēc? Vai tad nav pietiekami sāļš? Es taču darīju visu tā, kā Džuzepe man lika…

Ifigēnija kļuva nepacietīga.

– Ir gan, Kortesa kundze, viņam ir visas tiesības. Kopš jūs sardzes māju izremontējāt, viņš ir kļuvis skaudīgs, turklāt ir uzradusies viena, kura šo māju grib sev. Es to zinu, es biju viltīga un visu uzošņāju. Cik var noprast, tad viņa ir daudz elegantāka par mani – viņa nēsā tvinsetu un baltu pērļu kaklarotu – un mūsu daudzdzīvokļu namā daži žēlojas, ka esmu par prastu. Ko tad viņi grib? Lai es runāju grieķiski un latīniski un pasniedzu smalkas uzvešanās stundas? Nudien, Kortesa kundze… Vai tad vārtu sardzei būtu jābūt dzimušai no Jupitera ciskas?

Viņa nogrozīja galvu, apliecinādama savu nosodījumu, nosprauslodamās ar trompetei līdzīgu skaņu.

– Vai jūs zināt, no kurienes nāk šie uzbrukumi, Ifigēnij?

– No visām pusēm, Kortesa kundze! Viņdien es spēlējos ar bērniem, biju pārģērbusies par Obeliksu, iebāzusi biksēs divus spilvenus un uzlikusi galvā kastroli, un tad pie durvīm pieklauvēja Pinarelli kundze. Bija jau deviņi vakarā, vispār jau deviņi ir mans privātais laiks! Es atvēru durvis, un viņa ļāva vaļu savai čūskas mēlei. Viņa pateica: šāds teātris mani stindzina, Ifigēnij! Es taču viņu neuzrunāju par Eljēnu, bet gan par Pinarelli kundzi! Un es taču neprasu, vai tas ir normāli, ka viņas dēls vairāk nekā četrdesmit gadu vecumā vēl aizvien dzīvo pie savas mātes!

– Labi, es sazināšos ar pārvaldnieku… rītdien, es jums apsolu…

– Es jums gribu pateikt vēl kaut ko, Kortesa kundze, tas pārvaldnieks… esmu pārliecināta, ka viņš…

Ifigēnija gareniski paberzēja abus rādītājpirkstus vienu pret otru.

– Ka viņš guļ ar… – Žozefīne saprata. – Ar ko?

– Ar to pašu, kura grib atņemt man namiņu. Es par to esmu pārliecināta! To man saka priekšā intuīcija. Un tā mani brīdina, ka man draud briesmas.

– Es paskatīšos, ko varu darīt, Ifigēnij, un jums par to ziņošu, goda vārds!

– Ar jums viņš būs spiests rēķināties, Kortesa kundze. Viņam nāksies jūs uzklausīt. Pirmkārt jau tāpēc, ka jūs esat slavena, turklāt pēc visa, kas noticis ar jūsu māsu, – viņa vēlreiz nosprauslojās, – viņš pret jums izturēsies saudzīgi.

– Vai neesat runājusi ar Sandoza kungu? – painteresējās Zoē, kura labprāt būtu saprecinājusi Sandoza kungu ar Ifigēniju.

Sandoza kungs veltīgi un sāpīgi ilgojās pēc viņas. Ifigēnija viņu bieži sastapa pie ieejas. Vai sardzes namiņā. Cienīgu un skumju savā baltajā, mazliet pelēcīgajā lietusmētelī. Zoē šķita, ka šis cilvēks līdzinās izdzisušam kamīnam. Nebija neviena, kurš viņā iekurtu liesmiņu, lai viņš varētu izstarot gaismu. Profilā viņš izskatījās mazliet salīcis, it kā mēģinātu kļūt caurspīdīgs. Neredzams.

– Nē. Kāpēc lai es ar viņu runātu? Cik muļķīga iedoma!

– Nezinu gan. Diviem kopā ir lielāks spēks… turklāt, vai zināt, viņš ir daudz ko piedzīvojis. Viņš man ir šo to pastāstījis par savu dzīvi. Par seniem laikiem, kad viņu piemeklējušas lielas ciešanas, no kurām viņš gandrīz nomiris…

– Ak tā, – Ifigēnija noteica, pūlēdamās izrādīt interesi par Zoē stāstu.

– Savulaik viņš pat strādājis kino jomā. Viņš jums varētu daudz ko pastāstīt par slaveniem aktieriem. Viņš tos labi pazīst… Jau agrā bērnībā viņš ir sācis filmēties. Viņam varbūt vēl ir saglabājušies sakari kino jomā.

– Bet es taču neesmu nekāda aktrise, es esmu durvju sardze. Par durvju sardžu pasauli viņš nezina neko!

– Nekad jau nevar zināt… – Zoē noslēpumaini nopūtās.

– Es vienmēr esmu ar visu tikusi galā viena pati, un tagad man nav nekādas vajadzības meklēt sev pāri, lai izvairītos no briesmām! – Ifigēnija nošņāca. – Un vai zināt ko? Viņš man ir melojis par savu vecumu. Aizvakar es viņam atdevu dokumentus, kas bija izkrituši viņam no kabatas, es tos salasīju un aši uzmetu aci viņa personas apliecībai. Kā tad! Viņš ir izlicies par pieciem gadiem jaunāks. Viņam ir nevis sešdesmit, bet gan sešdesmit pieci gadi! Ja vien esmu pareizi saskaitījusi… Viņš grib, lai citi domā, ka viņš ir izskatīgs un interesants. Starp citu, ar tādiem vientiešiem ir vienas vienīgas problēmas, vari man ticēt, mana mazā Zoē. Ja tev ir kaut kripatiņa veselā saprāta…

– Kopā ar vēl kādu nav tik skumji, – Zoē iebilda, atcerējusies Sandoza kunga pelēcīgo mēteli.

Ifigēnija piecēlās, savāca lūpu krāsu un konfektes, kas bija izkritušas viņai no kabatas, vēlreiz klusi nosprauslojās un atkārtoja: iemīlēties, iemīlēties, it kā tā varētu kaut ko atrisināt!

Žozefīne un Zoē izdzirdēja, kā aizcērtas durvis.

– Nu re, tu atkal esi kļuvusi par nabadzīgo ļaužu žēlsirdības māsu, – Zoē pasmaidīja.

– Nabadzīgo ļaužu žēlsirdības māsa ies gulēt un par to visu padomās rīt. Cikos tev jāceļas?

Žozianna iegāja viesistabā pie sava dēla Juniora. Viņa bija atgriezusies no veikala Monoprix un vilka iepirkumu somu, kurā bija svaigi augļi, zivis ar spīdīgiem vēderiem, zaļi dārzeņi, sezonas augļi, piena jēra ciska, papīra dvieļu ruļļi, tīrīšanas līdzekļi, minerālūdens un apelsīnu sulas pudeles.

Viņa apstājās un izmisusi uzlūkoja savu dēlu. Viņš sēdēja atzveltnes krēslā un turēja klēpī grāmatu. Ģērbies kā angļu koledžas students: pelēkas flaneļa bikses, jūras zila jaka, balts krekls, zaļi zili svītrota kaklasaite, melni sporta apavi. Mazs kundziņš. Viņš lasīja, un, kad māte ienāca, pacēla galvu.

– Junior…

– Jā, māt…

– Kur Gledisa?

Gledisa bija viņu nesen pieņemtā mājkalpotāja. Jauna maurīciete, slaika un gara. Viņa slaucīja putekļus no mēbelēm, grozīdama gurnus no kaklā uzkārtā portatīvā kompaktdisku atskaņotāja skanošās mūzikas pavadībā. Nesteidzīga un bezrūpīga mājkalpotāja, kuras galvenā vērtība bija mīlestība pret bērniem. Un Dievu. Viņa bija sākusi lasīt Junioram priekšā Bībeli. Diženais Jēzus! Jēzus ir dižens, Jēzus ir Dievs, Jēzus ir tavs Dievs, un tev Viņš jāslavina katru dienu. Aleluja! Dievs ir mūsu gans, Viņš mūs ved uz zaļām laimes ganībām. Juniors padevīgi klausījās, un Žozianna jutās apmierināta, ka beidzot ir atradusi auklīti, kuru dēls, šķiet, bija pieņēmis.

– Viņa aizgāja…

– Ko nozīmē “aizgāja”? Aizgāja uz lekcijām, aizgāja nosūtīt vēstuli, aizgāja nopirkt Lego…

Izdzirdējis vārdu Lego, Juniors paraustīja plecus.

– Lego? Kam tad tas? Vai tu savā vecumā ar to vēl spēlējies?

– JUNIOR! – Žozianna iebrēcās. – Izbeidz! Tu dzirdi, izbeidz…

– Zoboties. Jā, tev taisnība, māt, es izturos necienīgi… Lūdzu piedošanu.

– UN IZBEIDZ SAUKT MANI PAR MĀTI! Es esmu tava mamma, nevis māte…

Viņš atsāka lasīt grāmatu, un Žozianna atkrita uz mīksta, ar melnu ādu apvilkta sēdekļa viņam pretī, saņēmusi rokas, kratīdama tās kā vīraka kvēpekli un pūlēdamās kaut ko saprast. Ak Dievs! Ak Dievs! Ko es Tev esmu nodarījusi, ka Tu man esi atsūtījis šo… šo… Viņa nespēja atrast īsto vārdu Juniora apzīmēšanai. Tad viņa atkal ar pūlēm saņēmās un noprasīja:

– Kur tad īsti ir palikusi Gledisa?

– Viņa iesniedza atlūgumu. Viņa mani vairs nevar izturēt. Viņa apgalvo, ka nespēj vienlaikus vadīt mājsaimniecību un lasīt man priekšā Labrijēra “Raksturus”. Un vēl viņa teica, ka tā esot grāmata par nāvi un līķiem, ka neesot labi traucēt mirušos, un mēs par šo tematu pamatīgi sastrīdējāmies.

– Viņa ir aizgājusi… – Žozianna atkārtoja, iegrimdama dziļāk sēdeklī. – Bet tas taču nav iespējams, Junior! Sešu mēnešu laikā viņa ir jau sestā.

– Apaļš skaitlis. Atzīmēšanas vērts. Tātad mums ir ikmēneša kalpotāji.

– Bet ko tu īsti izdarīji? Man šķita, ka viņa tomēr ir jau pieradusi…

– Pie visa vainīgs vecais Labrijērs, no kura viņai uzmetās pumpas. Viņa apgalvo, ka neko nesaprot, ka viņš nemaz neraksta franciski. Ka vārsmas par viņa līķi ir izsmiekls. Viņa teica, lai nolaižos uz zemes, lai atgriežos mūsu laikmetā, un tāpēc, lai sagādātu viņai prieku un kādu nodarbošanos, es liku, lai viņa sameklē mokasīnu pāri man vajadzīgajā izmērā, jo šie sporta apavi briesmīgi nesaderas ar manu apģērbu. Viņa apgalvoja, ka tas nav iespējams, un, kad es uzstāju, viņa neganti pārskaitās un nometa priekšautu. Pēc tam es mēģināju iemācīties lasīt viens pats, un izskatās, ka man tas ir izdevies. Saliekot kopā skaņas un zilbes, un veidojot apkopojumus, nemaz nav tik grūti…

– Ak Dievs! Ak Dievs! – Žozianna ievaimanājās. – Ko lai ar tevi iesāk? Tev taču ir divi gadi, Junior, nevis četrpadsmit!

– Pamēģini aprēķināt manu vecumu tāpat kā suņiem, pareizini manu vecumu ar septiņi, un man būs četrpadsmit gadu… Galu galā es labprāt vēlētos būt suns.

Ieraudzījis mātes apstulbušo seju, viņš līdzjūtīgi piemetināja:

– Neuztraucies, mīļā māt, es protu tikt galā ar savu dzīvi, es nevienam nesagādāju nepatikšanas… Ko tu labu nopirki? Tev tur ir vesels krājums svaigu dārzeņu un sulīgu mango.

Žozianna neklausījās. Viņa gremdējās pārdomās. Visus šos gadus es gribēju bērnu, mēnesi pēc mēneša es gaidīju, cerēju, konsultējos ar speciālistiem, un tā diena, kad es beidzot, beidzot sapratu, ka man būs bērns, tā diena bija vislaimīgākā visā manā mūžā…

Viņa atcerējās, kā bija skrējusi pāri Marsela uzņēmuma pagalmam, lai uzmeklētu savu draudzeni Žineti un viņai paziņotu par šo priecīgo notikumu, kā bija baidījusies izmežģīt potīti, pakrist uz bruģa un sasist trauslo oliņu sev vēderā, kā kopā ar Marselu bija uz ceļiem lūgusies par šo dievišķo bērnu… Viņa bija sapņojusi par šo bērnu, sapņojusi, kā ģērbs viņu zilos lācīšos, skūpstīs viņa mīļās rociņas, skatīsies, kā viņš sper savus pirmos soļus, kā velk savus pirmos burtus, ielauzās savos pirmajos vārdos, viņa bija sapņojusi, kā Mātes dienā saņem apsveikuma kartītes ar neveikliem, ķeburainiem teikumiem, kuri liek izkust no laimes, ar krāsainiem krītiņiem uzvilktiem, izķēpātiem vārdiem “apsveicu, mammīt…”

Viņa sapņoja.

Sapņoja, kā aizvedīs viņu uz Monso parku, noskatīsies, kā viņš vilks savu rotaļu žirafi uz ritenīšiem pa balti grantētajām alejām sarkanu kļavu pavēnī. Sapņoja, kā viņš notriepsies ar šokolādi, un kā viņa slaucīs viņam muti, pukodamās: “Ko tu te esi sadarījis, manu mazo sirsniņ?”, piespiedīs viņu sev klāt, tik laimīga, tik laimīga, sajutīs viņa siltumu sev pie krūtīm un bārdamās viņu aijās, jo nepratīs viņu aijāt bez rāšanās. Viņa sapņoja, kā aizvedīs viņu uz pirmo skolas dienu, pagriezīsies atpakaļ, lai vēlreiz nopētītu klases audzinātāju, noskatīsies uz viņu caur stiklu un viegli pamās, būs labi, būs labi, baidīdamās, vai tikai viņš nesāks raudāt, ieraudzījis viņu attālināmies; viņa sapņoja, kā viņš iemācīsies likt lietā krāsainos zīmuļus, šūpoties, mest maizi pīlēm, dziedāt muļķīgus pantiņus; līs lietus, viņš izmirks, varžu dīķī būs svētki, un viņi abi smiesies, jo viņš nemācēs pareizi izrunāt vārdus “varžu dīķis”.

Viņa sapņoja.

Viņa sapņoja, kā darīs visu soli pa solim, lēni, maigi, augs kopā ar viņu, turēs viņu aiz rokas un pavadīs garajā dzīves ceļā…

Viņa sapņoja par bērnu, kurš būtu tāds pats kā visi pārējie bērni pasaulē.

Un bija tikusi pie brīnumbērna, kurš divu gadu vecumā gribēja iemācīties lasīt un saprast Labrijēra “Raksturus”.

Viņa pacēla galvu un paskatījās uz dēlu. Viņš bija aizvēris grāmatu un labvēlīgi noraudzījās uz māti. Viņa nopūtās: “Ak! Junior…” un noglāstīja no iepirkumu maisiņa izspraukušos bumbieri.

– Lai gan tas tev var likties apbēdinoši un mokoši, mīļo māt, es neesmu nekāds vidusmēra bērns un atsakos uzvesties kā tie kretīni, ar kuriem tu mani piespied sastapties parkā… Ar tiem nabaga bērniem, kuri krīt uz dibena un brēc.

– Bet vai tu negribi pacensties un mēģināt uzvesties tāpat kā pārējie puikas tavā vecumā, vismaz tad, kad mēs atrodamies sabiedriskā vietā?

– Vai tev ir kauns no manis? – Juniors noprasīja, koši pietvīcis.

– Nē… Man nav kauns, es tikai jūtos neērti… es vēlētos būt tāda pati kā visas pārējās mammas, bet tu nekad necenties man palīdzēt. Aizvakar tu vārtu sardzei uzsauci “čau, kaza”, un viņa gandrīz norija savu zobu protēzi!

Juniors sāka skaļi smieties un pakasīja sānus.

– Man šī sieviete ļoti nepatīk, viņa uz mani slepus nejauki blenž… – Jā, bet es biju spiesta viņai pateikt, ka viņa ir pārklausījusies, un ka tu esi pateicis “mazā”. Viņa uz tevi dīvaini paskatījās un noteica, ka tu savā vecumā esi pārāk priekšlaicīgs…

– Viņa droši vien gribēja sacīt “pārāk attīstīts”.

– Var jau būt, Junior… neatkarīgi no tā, kas tev patīk, tev jācenšas uzvesties tā, lai man visu mūžu nevajadzētu bez mitas uztraukties, ko tu atkal izdarīsi!

Juniors apsolīja pacensties.

Un Žozianna bezcerīgi nopūtās.

Todien viņi devās uz Monso parku. Juniors bija uzvilcis mātes piedāvāto apģērbu, kas bija īsti piemērots viņa vecumam – kombinezonu un dūnu jaku, tomēr no staigulīša bija atteicies. Viņš centās spert lielus soļus, lai trenētu kāju muskuļus.

Viņi gluži ierastā veidā ienāca parkā. Žozianna apsēdās uz soliņa, iedeva Junioram bumbu. Viņš to veikli paņēma, tad izlaida no rokām, un bumba aizripoja pie kāda maza zēna viņa vecumā. Zēna vārds bija Emīls, un Žozianna bieži bija redzējusi viņu kopā ar māti, valdzinošu sievieti, kura viņai mēdza plati uzsmaidīt, un ar kuru viņa cerēja reiz iedraudzēties.

Abi zēni brītiņu spēlējās kopā, taču Juniors rotaļājās… kā lai to pasaka… ar zināmu vienaldzību. Varēja skaidri manīt, ka viņš apvalda nepacietību. Viņš meta bumbu Emīlam, kurš katru otro reizi paklupa, mēģinādams to notvert, un tikai ar grūtībām atkal tika kājās. Īsts lempis, Juniors caur zobiem izgrūda. Emīla māte neko nedzirdēja. Viņa aizkustināti noraudzījās uz abiem zēniem.

– Viņi ir tik mīļi, vai ne? Un tik jauki kopā spēlējas…

Žozianna piekrita, laimīga, ka beidzot var būt parasta māte, kurai ir parasts bērns, kurš ierasti spēlējas ar sava vecuma draugu. Bija skaists laiks, grieķu tempļa kolonnas mirdzēja baltā dūmakā, ziemas saule bija sasildījusi balto akmeni, bērzi, dižskābarži un lazdas šūpoja tievos zarus, ko ziema vēl nebija izģērbusi. Kupls, karalisks Libānas ciedrs nelikās ne zinis par vēja brāzmām, un rūpīgi koptie mauriņi veidoja zaļus laukumus, pie kuriem bija patīkami kavēties ar skatienu.

Žozianna atpogāja vienu sava vilnas mēteļa pogu, lai varētu laimīgi nopūsties. Tuvojās maltītes laiks, viņa izņēma no somas cepumu paciņu un pudelīti ar apelsīnu sulu. Tāpat kā citas mātes. Tāpat kā citas mātes, viņa klusībā skandēja, ar kurpju purngaliem paspārdīdama balto granti.

Un tad Emīla māte ieminējās:

– Kā būtu, ja jūsu mazais Marsels pēcpusdienā atnāktu pie Emīla uz mājām? Mēs dzīvojam tepat tuvumā, un tad mēs abas varētu iedzert tēju un papļāpāt…

Žozianna no prieka gandrīz uzlidoja gaisā un bija spiesta tverties pie kļavu sārtuma, pie zāles zaļuma, lai noturētos uz zemes. Beidzot kāda draudzene! Māte, ar kuru varēs pārspriest receptes, līdzekļus pret zobu nākšanas izraisītām sāpēm, pēkšņu drudzi un izsitumiem, pieteikšanos skolās un bērnudārzos. Viņa labpatikā iemurrājās. Viņa bija atradusi risinājumu savām mātes mocībām: viņa liks, lai Juniors katru dienu dažas stundas tēlo mazu bērnu, un šajā laikā viņa Junioru vedīs pastaigāties, izrādīs citiem, slaucīs viņam degunu, lutinās, bet pārējā laikā ļaus viņam lasīt visas grāmatas, vēstures enciklopēdijas un matemātikas rakstu krājumus, cik vien viņš gribēs. Galu galā tas nemaz nebūs tik sarežģīti, pietiks, ja katrs no viņiem mazliet piekāpsies.

Viņa iztēlojās ilgās pēcpusdienas, kad viņas vientulība paliks vairs tikai tālās atmiņās, kad abi bērni vāvuļos, kamēr viņa dalīsies noslēpumos ar savu jauno draudzeni. Un kas zina, viņa iekarsa aizvien vairāk, varbūt pat mēs rīkosim kopīgas ģimeņu pusdienas. Viesības. Iesim uz teātri, uz kino. Varbūt pat spēlēsim kārtis. Draudzēsimies. Šobrīd mēs ar Marselu gandrīz nekur neejam. Viņš visu laiku strādā. Savā vecumā! Viņam jau sen vajadzētu mazliet nomierināties… Viņam ir gandrīz sešdesmit deviņi gadi! Nav taču saprātīgi nekad neatpūsties un strādāt kā tādam katordzniekam.

Juniors bija dzirdējis Emīla mātes piedāvājumu un, sastindzis visai neveiklā pozā, atstiepis sēžamvietu, iespiedis dūres gurnos un saviebis seju, iedomādamies par ilgajām paredzamajām mocību stundām, viņš gaidīja, ko Žozianna atbildēs, cerēdams, ka šī atbilde būs noliedzoša. Jebkurā gadījumā viņš nevēlējās pavadīt laiku kopā ar šo autiņbiksīšu izkropļoto nejēgu, kurš ik pēc brīža novēlās zemē, pūlēdamies satvert bumbu. Juniors palika, kur bijis, pietvīcis no dusmām, nelikdamies ne zinis par šo punduri, kurš par katru cenu gribēja pamest viņam bumbu, klupa un gāzās, lai tikai turpinātu spēli. Izdzirdējis, ka māte atbild: jā, tas būtu brīnišķīgi, viņi tik labi saprotas, Juniors no visa spēka iespēra pa bumbu, un tā trāpīja tieši pa galvu nabaga Emīlam, kurš nekavējoties novēlās zemē.

Māte kliegdama steidzās paņemt Emīlu uz rokām, sāka lamāt Junioru, nosauca viņu par noziedznieku, samaitātu blēdi, slepkavu, bikšaino psihopātu un mudīgi aiznesa vēl aizvien nekustīgo Emīlu prom no viņa bendes.

Žozianna savāca bumbu, žirafi uz riteņiem, šokolādes cepumu paciņu un apelsīnu sulas pudelīti, un izgāja no parka, vēl pēdējo reizi uzmezdama skatienu zaļajam zālienam, mazajam akmens templim, sarkanajai kļavai un baltajām alejām, it kā atvadītos no zaudētas paradīzes.

Nebilzdama savam dēlam ne vārda, viņa aizsoļoja prom cēli kā sašutusi karaliene.

Juniors pārskaities tipināja viņai pa priekšu, pukodamies, ka nevienam nevar uzticēties, ka viņš ir ar mieru parotaļāties savai mātei par prieku, taču nekādā gadījumā negrasās pavadīt pēcpusdienas kopā ar kaut kādu uzmācīgu nejēgu un muļķi, kurš pats nemaz neapjēdz, cik ļoti traucē citiem. Gudram zēnam gan vajadzētu saprast, ka Juniors nebija gājis turp, lai tēlotu labiņo. Viņam nevajadzētu uzbāzties citiem. Viņam būtu pieklājies likt mierā bumbu un ļaut Junioram izbaudīt brīnišķīgu vientulību. Es zinu, ka dzīve ir pilna ar visādiem nejēgām, Juniors nopūtās, un ka ar šo nejauko realitāti ir jāsamierinās, taču tas Emīls man briesmīgi riebjas. Es būšu gudrs matemātiķis vai raķešu labotājs. Es iemācīšos visu par kvadrātsaknēm un centrbēdzes spēku. Es to visu jau kādreiz zināju, man tikai tas atkal jāatceras.

Viņi jau atradās pie mājām un patlaban gāja garām avīžu kioskam, kad Juniors kādā plauktā zem žurnāla caurspīdīgā apvalka ieraudzīja kompasu. Viņš apstājās un no prieka sāka siekaloties. Kompass! Viņš pats nesaprata, kāpēc, taču šis priekšmets viņam šķita pazīstams. Kur gan viņš jau agrāk bija redzējis kompasu? Bilžu grāmatā? Tēva birojā? Vai citā dzīvē…

Viņš parādīja ar pirkstu uz žurnālu, kura ielocē slēpās šis dārgais priekšmets, un paziņoja:

– Es to gribu!

Žozianna novērsās un ar mājienu mudināja viņu pasteigties.

– Es gribu kompasu… Es gribu zināt, kā tas darbojas.

– Tu neko nedabūsi. Tu uzvedies nejauki. Tu esi mazs, savtīgs un nežēlīgs puišelis.

– Es neesmu ne savtīgs, ne nežēlīgs. Es esmu zinātkārs, es gribu mācīties, es atsakos tēlot mazu bērnu, un es vēlos zināt, kā darbojas kompass…

Žozianna satvēra viņu aiz rokas un vilka uz mājas durvju pusi. Juniors saspringa, atspērās un mēģināja turēties pretī mātei, kura beigu beigās paņēma viņu uz rokām, iestiepa liftā, iecirta viņam divas pļaukas, iegrūda viņu istabā un aizslēdza durvis.

Juniors ierūcās un no visa spēka iekliedzās:

– Es ienīstu sievietes. Viņas ir stulbas un iedomīgas koķetes, kuras domā tikai par savām izpriecām un kalpošanu vīriešiem! Kad izaugšu liels, kļūšu par homoseksuālistu…

Žozianna aizspieda ausis un aizskrēja izraudāties uz virtuvi.

Viņa raudāja ilgi, viņa raudāja aizrautīgi, viņa apraudāja savu zudušo sapni par mātes laimi. Viņa sevi mierināja, sacīdama, ka visas citas mātes ilgojas pēc ideāla bērna, tieši tāda, kādu viņas vēlas, un Debesis viņām to atsūta, ja vien viņas pietiekami ilgi gaida. Tās, kurām paveicas, saņem mazu Emīlu, bet, ja nepaveicas, tad atliek vienīgi samierināties.

Viņa devās atbrīvot savu dēlu un atvēra viņa istabas durvis.

Viņš gulēja uz paklāja savā saņurcītajā apģērbā. Viņš bija ilgi raudājis, ilgi trakojis, ilgi dauzījis pa durvīm, kamēr beidzot pārgurumā sabrucis un aizmidzis tik ciešā miegā kā tie varoņi, kuri trīs dienas un trīs naktis ir cīnījušies ar zobeniem. Rudās cirtas izspūrušas, uz kakla, vaigiem, krūtīm sarkani plankumi. No mutes ar koši sarkanajām smaganām nāca viegla šņākoņa. Nogāzts Herkuless, kurš guļ zemē, drudžaini sakarsis dusmās.

Žozianna atslīga viņam līdzās. Sāka vērot, kā viņš guļ. Nodomāja: tas ir bērns, tas ir mans bērns, viņš pieder man. Ilgi raudzījās uz Junioru, tad pacēla viņu, uzlika sev uz krūtīm kā pērtiķu māte mazu pērtiķēnu, sāka šūpot un dziedāt: “Mammu, mammu, vai maziem kuģīšiem, kuri jūrā peld, ir kājas? Jā, mazo muļķīt, ja tiem kāju nebūtu, tie nekur nepeldētu…”

Juniors pavēra vienu aci un paziņoja, ka šī dziesmiņa ir idiotiska. – Ne jau tas bērns ir muļķis, bet gan viņa māte, – viņš pusmiegā iebilda. – Kuģiem nav kāju!

– Guli, manu mazulīt, guli… Mammīte tevi mīl un tevi pasargās… Viņš laimīgi pietvīka, piespieda vaigu un dūrītes mātei pie vēdera, un viņa ar asarām acīs piekļāva viņu sev klāt, cieši apskāva un turpināja dziedāt istabas tumsā.

– Mammīt…

Žozianna satrūkās no tik maigas uzrunas un no jauna piespieda viņu sev klāt.

– Mammīt, vai tu zini, kāpēc Labrijērs uzrakstīja “Raksturus”?

– Nē, manu mīļo bērniņ, taču tu vari man to pastāstīt…

Saritinājies mātei klēpī, viņš klusi iesāka:

– Nu, redzi, viņš ļoti mīlēja vienu meiteni, iespiedēja meitu, kuru sauca par Mišlē. Viņu mīlestība bija šķīsta. Kādu dienu viņš meiteni bildināja, taču viņai nebija pūra. Tad viņš uzmeklēja meitenes tēvu, Mišlē kungu, un iedeva viņam “Raksturu” manuskriptu, pie kura bija strādājis gadiem ilgi. Viņš sacīja: “Ņemiet, godīgais cilvēk, nodrukājiet šo grāmatu, un, ja tā nesīs peļņu, atdodiet to savai meitai, lai viņai būtu pūrs.” Tā Mišlē kungs varēja sarīkot skaistas kāzas… Vai tas nav brīnišķīgi, mammu?

– Jā, bērniņ, tas ir brīnišķīgi. Pastāsti man vēl kaut ko par Labrijēru. Izklausās, ka viņš ir bijis ļoti labs cilvēks…

– Zini, man vispirms vajag to visu izlasīt… Kad būšu iemācījies tekoši lasīt, es tev visu pastāstīšu. Mums vairs nevajadzēs iet uz parku, mēs paliksim mājās divi vien, un es tev piestāstīšu pilnu galvu ar skaistām lietām… Jo es gribu iemācīties arī grieķu un latīņu valodu, lai varētu lasīt Sofokla un Cicerona darbus.

Viņš sarauca pieri, it kā būtu kaut ko atcerējies, un piebilda:

– Mammu, kāpēc tu pirmīt biji tik dusmīga? Vai tad tu neredzēji, ka tas puišelis Emīls ir dumjš un lempīgs?

Žozianna saņēma vienu rūsganu cirtu, un tā izslīdēja viņai starp pirkstiem kā garš diegs audēja stellēs.

– Es vēlētos, kaut tu būtu tāds pats kā citi, kā pārējie bērni tavā vecumā… Es negribu ģēniju, es gribu divgadīgu bērnu.

Juniors uz mirkli apklusa un tad sacīja:

– Es nesaprotu. Es centos tev atvieglot rūpes par manis audzināšanu. Es domāju, ka tu lepojies ar mani. Zini, man sāp, ja tu mani nepieņem tādu, kāds esmu… Tu redzi tikai manu citādību, bet vai tad tu nespēj saskatīt manu lielo mīlestību un visas tās pūles, ko es lieku lietā, lai tevi iepriecinātu? Nevajag būt pret mani tik bargai tikai tāpēc, ka neesmu tāds kā citi…

Žozianna izplūda šņukstos un sāka viņu apbērt ar smacējošiem, no asarām mikliem skūpstiem.

– Es esmu tik izmisusi, bērniņ, tik izmisusi… Mēģināsim rast tādus mirkļus kā šis, kad esam tikai divi vien, mirkļus, kas liek manai sirdij pārplūst, un kad es jūtu, ka tu esi pie manis, un es tev apsolu, ka vairs neuzspiedīšu tev to dumjo Emīlu.

Viņš nožāvādamies pārvaicāja: goda vārds? Viņa atčukstēja: goda vārds, un viņš tūlīt iegrima dziļā miegā.

Vakarā, kad Marsels Grobzs bija nolicies laulības gultā un ar resnajiem, rudām spalvām apaugušajiem pirkstiem sataustījis sievas mīksto augumu, Žozianna viņu atvairīja un paziņoja:

– Mums jāparunā…

– Par ko? – viņš neapmierināts noprasīja.

Marsels visu dienu bija gaidījis šo maģisko mirkli, kad varēs uzgulties Žoziannas augumam, lai lēni un spēcīgi ieslīdētu viņas klēpī, čukstot viņai ausī visus tos maigos vārdus, ko bija sakrājis, parakstot dokumentus un cīnoties ar ķīniešu piegādātāju un virtuves mēbeļu ražotāju, kurš atteicās samazināt cenu starpību.

– Par tavu dēlu. Šodien es viņu pieķēru lasām Labrijēra “Raksturus”.

– Velns un elle! Ak, kā es viņu mīlu! Ak, kā es ar viņu lepojos! Mans dēls, mana miesa, mans lielmeistars!

– Un tas vēl nav viss! Viņš man vispirms izstāstīja Labrijēra vēsturi un tad beigās paziņoja, ka grib iemācīties grieķu un latīņu valodu, lai varētu lasīt klasikas darbus oriģinālā…

Marsels Grobzs priecīgi pakasīja vēderu.

– Tā tam arī jābūt! Mans dēls! Ja arī mani kāds tā mazdrusciņ iedrošinātu, es arī apgūtu latīņu valodu, grieķu valodu, daiļliteratūru.

– Blēņas! Tu esi normāls cilvēks, es esmu normāls cilvēks, taču mēs esam radījuši monstru!

– Nē taču, nē… Tu redzi, Kūciņ, mēs abi esam audzināti ar pļaukām un pamatīgi mizoti, un nu esam tikuši pie maza ģēnija… Vai dzīve nav skaista?

– Ja neņem vērā Gledisu, tu taču zini, to mūsu pēdējo kalpotāju… Marsels apdomājās. Pēdējā laikā viņš bija piedzīvojis īstu kalpotāju staigāšanu. Neviens pie viņiem nepalika, lai gan atalgojums bija patīkams un darba apstākļi – ērti. Žozianna pret kalpotājiem izturējās ar cieņu, nebaidījās arī pati ķerties pie tīrīšanas līdzekļiem un iepļaukāt nekauņu, kurš uzdrošinājās viņus saukt par ateju berzējiem. Arī viņa pati ilgu laiku bija piederējusi pie ateju berzējiem.

– Viņa ir sakravājusi koferus! Un vai zini, kāpēc?

Marsels saliecās aizturētos smieklos.

– Nē? – viņš izgrūda, jau gandrīz smakdams.

– Juniora dēļ. Viņš gribēja, lai viņa lasa priekšā, bet viņa gribēja vadīt mājsaimniecību!

– Tāpēc, ka lasīt grāmatas ir labāk nekā tīrīt labierīcības…

– Tagad tu runā tāpat kā viņš! Kad es ar tevi iepazinos, tu teici “mazmājiņa” tāpat kā visi cilvēki!

– Tāpēc, ka… Kūciņ, es viņam katru vakaru lasu priekšā, un tas atstāj neizbēgamu iespaidu… Es saprotu šo puiku, viņš ir īsts rīma, viņu moka zinātkāre, viņš grib mācīties, nevis garlaikoties, kad ar viņu runā. Vajag, lai viņš visu laiku kaut ko apgūst. Tev ir jābūt nevis tikai mammai, bet arī Piko de la Mirandolai.

– Kas tā tāda? Kāda no tavām draudzenītēm?

Marsels sāka smieties un paņurcīja viņu.

– Izbeidz par to lauzīt galvu, manu ūbelīt. Mēs visi trīs esam tik laimīgi, bet tu ar saviem jautājumiem piesauc nelaimi…

Žozianna nomurmināja kaut ko nesaprotamu, un Marsels izmantoja izdevību, lai pārlaistu plaukstu viņas krūtīm.

– Vai tev nešķiet, ka viņš ir patiešām pārāk sarkans? – Žozianna atsāka, atvairījusi viņa roku. – Viņš visu laiku ir dusmīgs… viņš ir sarkans no dusmām. Viņš mani biedē… Man ir bail, ka viņš mani varētu apsteigt, man bail, ka viņš varētu mani nicināt. Es neesmu piedalījusies pieaugušo apmācībā! Es neesmu beigusi valsts labākās skolas!

– Bet Junioram par to ir nospļauties, viņš to visu ir pārspējis! Vai zini, ko vajag izdarīt, Kūciņ, mums ir jāpieņem mājskolotājs, viņam vienam pašam. Šim bērnam nav vajadzīga nekāda auklīte, viņam vajag kādu, kurš ar karoti iebarotu viņam visas zināšanas, kurš mācītu viņam par Zemes virsmu, grieķu un latīņu valodu, par to, kāpēc Zeme griežas un kāpēc tā ir apaļa. Vajag, lai viņam iemāca lietot lineālu, kompasu un trīsstūri, vilkt kvadrātsaknes…

– Un kāpēc tās vispār sauc par kvadrātsaknēm? Tur taču nav ne kvadrātu, ne sakņu! Nē, manu lielo vilciņ, ja pieņemsim mājskolotāju, es jutīšos vēl vientuļāka. Vēl neizglītotāka…

– Nē taču! Arī tu varēsi apgūt visas šīs brīnumainās lietas… Tu piedalīsies stundās, no pārsteiguma elsīsi un pūtīsi, skaisti savilksi lūpas un visu paturēsi prātā…

– Mana nabaga galva! – Žozianna nopūtās. – Tur iekšā gandrīz nekā nav. Es neko neesmu iemācījusies. Gribi, lai tev pasaku, kāda ir vislielākā netaisnība pasaulē, mans lielais vilks? Tā, ka man kopš dzimšanas nav izdevies tikt pie šīm skaistajām gudrībām.

– Nekas, gan tu atgūsi iekavēto! Turklāt tu pati biji tā, kura man teica: “Nabaga lempis! Nabaga vārgulis!”, un man ik vakaru vajadzēja pazemīgi apgūt kārtējo mācību. Tici man, skaistulīt, tu neesi dumjāka par savu dēlu, un Debesis mums šo bērnu ir dāvājušas, lai mēs kaut ko iemācītos… Viņš ir citāds. Nu un tad, lai viņš ir citāds! Man par to nospļauties. Ko tu īsti gribi? Bērnu ar zīmogu, ka viņš ir normāls? Nekādu normu vairs nav! Tiek štancēti mazi nastu ēzelīši, kuri neprot ne skaidri runāt, ne domāt! Pie velna ar visām tām svešajām normālo atvašu mātēm! Viņas pat nenojauš, kāds dārgums mums pieder, viņas to nevar zināt, viņas dzīvo kā ar acu aizsegiem! Toties mums… Kāda lieglaime! Kāda svētlaime! Kāds dievišķs pārsteigums katru dienas stundu! Nu, nāc man tuvāk, manu rausīt, izbeidz kult sev asinis, es tevi iepriecināšu, es likšu tev pacelties debesīs, manu lellīt, manu maigumiņ, manu brīnišķīgo skaistulīt, manu sieviņ, mana pajumte, mana kvadrātsakne, mana baudkārā Pompadūra…

Vārdu pa vārdam, un Kūciņa atmaiga, atdzīvojās, pārstāja tarkšķēt, ļāvās sava lielā lāča neveiklajam apskāvienam, un abi pa baudas līkumainajiem ceļiem pacēlās kaisles visaugstākajā pakāpē.

Nākamajā dienā, kad abi sēdēja pie brokastu galda, piezvanīja Anrietes advokāts. Anriete Grobza, dzimusi Plisonjē, Irisas un Žozefīnes Plisonjē māte, otrreiz precējusies ar Marselu Grobza kungu, bija gatava parakstīt laulības šķiršanas dokumentus. Viņa bija atteikusies no visām pretenzijām pret Marselu un pieprasīja tikai vienu: lai viņai tiktu atstāts vīra uzvārds.

– Un kāpēc tas Zobu Irbulis grib paturēt tavu uzvārdu? – neuzticīgi noprasīja Žozianna, vēl pavisam saņurcīta pēc mīlas nakts. – Viņai taču tas riebās, viņai no tā kļuva nelabi. Te kaut kas nav kārtībā, viņa mums vēl liks padancot, gan tu redzēsi…

– Nē taču, manu princesīt! Viņa ir padevusies, un tas ir galvenais. Nemeklē utis tur, kur to nav! Tīrais neprāts, tā vietā, lai trīcētu no laimes, tu visur redzi velnu ar visiem ragiem.

– Varētu domāt, ka viņa ir pārvērtusies par jēriņu! Es viņai nemaz neuzticos. Vilks spalvu gan met, bet tikumu ne. Un ja viņa atkal sāks…

– Viņa padosies, kad es tev saku. Esmu iegrūdis viņu ar degunu mēslos un piespiedis tos visus norīt citu pēc cita, viņa smok, viņa lūdzas pēc žēlastības…

Marsels Grobzs nošķaudījās, izvilka no kabatas rūtainu mutautiņu un sparīgi nošņaucās. Žozianna sarauca degunu.

– Kur ir tās papīra salvetītes, ko es tev iedevu? Izmeti podā?

– Bet, Kūciņ, man labāk patīk mani vecie, rūtainie kabatlakatiņi… – Tie ir īsta mikrobu ligzda, vīrusu audzētava! Un pēc kā tu ar tiem izskaties? Pēc zemnieka koka tupelēs.

– Es nekaunos būt zemnieks, – Marsels attrauca un iebāza mutautiņu atpakaļ kabatā, kamēr Žozianna vēl nebija paguvusi to atņemt.

Pirms nedēļas viņa bija izmetusi ārā veselu duci kabatlakatiņu.

– Un tu vēl grasies algot savam dēlam privātskolotāju! Tu nu gan labi izskatīsies tā dziļi kulturālā cilvēka priekšā ar savu kabatlakatiņu un bikšturiem!

– Es tieši šodien grasījos sākt meklēt tādu skolotāju, – Marsels pieķērās viņas vārdiem, dedzīgi vēlēdamies mainīt sarunas tematu.

– Un pieprasi no viņa atsauksmes! Es negribu redzēt ne kaut kādu pūderētu marķīzu, ne bārdainu marksistu. Sadabū man kādu vecu, labu vārdnīcu, lai es varu kaut ko saprast, kad viņš sāks runāt…

– Tātad tu esi ar mieru?

– Tā varētu teikt… Tomēr es vispirms gribu viņu redzēt, lai varētu izlemt. Ja nu viņš izrādās par Zobu Irbuļa spiegu…

Vai tiešām ir nepieciešams teikt patiesību, visu patiesību, Šērlija sev vaicāja, skatīdamās, kā Gerijs novāc galdu, notīra lazanjas trauku, paliek to zem karstā ūdens krāna, pievieno nedaudz mazgāšanas līdzekļa. Vai, runājot taisnību, var kļūt laimīgs? Es vis par to neesmu tik pārliecināta… Ja sākšu runāt, vairs nekas nebūs tā, kā senāk. Starp mums viss ir tik rāms un ierasts, es zinu, kā viņš pagriezīsies, uz kuras kājas atbalstīsies, kuru roku pastieps pirmo, kā pagriezīs galvu pret mani, savilks vienu uzaci, pieglaudīs matu šķipsnu, es to visu zinu, tā ir tik pazīstama aina.

Vakariņas ir galā, lazanja bija sulīga, mums dziedāja Glens Gūlds.

Un pēc divarpus minūtēm…

Man jārunā, jāsaber starp mums vārdu kaudze, jānosauc vārdā svešinieks, un nekas vairs nebūs skaidrs. Tam, kurš uzzina patiesību, varbūt no tās nav nekāda labuma, toties tam, kurš to atklājis, ir jāpiedzīvo mocības. Tiklīdz es atklāšu “patiesību” par viņa izcelsmi un vīrieti melnā, viņš mani izsmies. Un apmaiņā pret savu klusēšanu saņems mēneša īres maksu.

No rīta pa ceļam uz Hempstedas dīķi viņa bija pabraukusi garām lielam, džinsu labās īpašības slavinošam reklāmas plakātam ar saukli: “Cilvēkā patiess ir tas, ko viņš slēpj.” Un uzreiz zem tā: “Neslēpiet savu augumu, parādiet to ar džinsu palīdzību…” Viņa jau bija aizmirsusi šī zīmola nosaukumu, taču šie vārdi nebija devuši viņai mieru visu ceļu. Pieslēgusi divriteni pie barjeras dīķa malā, viņa ieraudzīja vīrieti ar cepuri galvā un velveta biksēm, kurš jau devās prom.

Damned!

Viņi bija sasmaidījušies. Viņš bija paberzējis degunu ar biezajā ādas cimdā ievilkto roku un atzinīgi pamājis ar galvu. Viņai bija palikusi vaļā mute, atceroties džinsu reklāmas frāzi: “Cilvēkā patiess ir tas, ko viņš slēpj.” Ko gan slēpa šis vīrietis ar labsirdīgo smaidu un platajiem pleciem? Šis vīrietis, pie kura viņai tik neprātīgi gribējās patverties? Varbūt viņš neko neslēpa, un tieši šī iemesla dēļ Šērlijai gribējās viņā nogrimt…

Ja tieši šajā mirklī vīrietis būtu pastiepis viņai roku, viņa tam būtu sekojusi.

Šērlija nopūtās un ar rādītājpirkstu uzslaucīja tomātu mērces lāsi no skaistās vaskadrānas, ko Gerijs bija atvedis no Francijas.

Viņa sāka prātot par ziņojumu, ko vakarā vajadzēja nodot: Kā padzīt pesticīdus no mūsu šķīvjiem. Kāda jēga lietot uzturā augļus un dārzeņus, ja tie izrādījās bīstami veselībai? Uz Eiropas Savienībā audzētu vīnogu ķekara bija konstatētas sešpadsmit indīgas vielas. Es cīnos ar vējdzirnavām.

Viņa paskatījās uz Geriju. Viņš bija salicis šķīvjus izlietnē. Tas nozīmēja, ka viņš negrasās tūlīt pat iedarbināt trauku mazgājamo mašīnu, tātad vēlējās sākt sarunu jau tūlīt.

Viņa sajuta rīklē kaut ko līdzīgu vates pikucim, kas bija padarījis sausu viņas mēli, plaušas, kuņģi. Viņa norija siekalas.

– Vai vari man uzvārīt zāļu tēju?

– Timiāna, rozmarīna, piparmētru?

– Vai verbenas tev nav?

Gerijs sadrūmis pavērās viņā:

– Es tev nosaucu trīs lietas, ko varu tev piedāvāt, un tu pieprasi ceturto, kuras man nav…

Viņš šķita mazliet aizkaitināts. Pat sasprindzis.

– Labi. Labi. Es ņemšu timiānu…

Viņš ielēja ūdeni tējkannā, sameklēja tējas trauku, timiāna maisiņu, tasi. Spriežot pēc Gerija aprautajām kustībām, viņš steidzās ātrāk apsēsties mātei pretī un uzdot viņai savus jautājumus. Vakariņu laikā viņš bija saglabājis pieklājību, lai abi varētu netraucēti paēst.

No plakātiem aplīmētās sienas raudzījās Bobs Dilans un Oskars Vailds. Bobs izskatījās nopietns un saguris, Oskara sejā vīdēja viegls, izvairīgs smaids, kas radīja vēlēšanos iecirst viņam pāris pliķus. Šērlija noprasīja:

– Vai tu jau esi saticies ar savu klavierskolotāju?

– Jā, šodien pēcpusdienā… viņš ir ļoti jauks. Biju aizgājis pie viņa uz Hempstedu, netālu no tās vietas, kur tu peldies. Viņš dzīvo vienā no tām mākslinieku studijām, pa kuru logu var redzēt dīķi… Tomēr man gan nešķiet, ka viņš no rītiem rūdās tajā ledus aukstajā ūdenī! Tas nenāktu par labu viņa locītavām.

– Kamēr es savas rokas varu droši vārdzināt…

– Tā es neteicu! Olalā! Tu visu uztver no nelāgās puses… Relax, mummy, relax… Tu sāc kļūt pārāk apnicīga!

Šērlija nolēma izlikties, ka šo pēdējo vārdu nav dzirdējusi. Ja viņi sāks strīdēties vārdu izvēles dēļ, tad pie savas sarunas tā arī nekad nenonāks. Tomēr viņa prātā atzīmēja, ka turpmāk vairs nedrīkst dot viņam iespēju tā runāt.

– Un kad tev jāsāk? – Pirmdien no rīta.

– Tik drīz…

– Mācību gads jau ir sācies, un es vēlos atgūt iekavēto… Katru otro dienu viena nodarbība pie viņa, pārējā laikā man pašam jāstrādā vismaz piecas stundas dienā… Redzi, klavierspēle man nav nekāds joks.

– Cik viņš prasa par vienu nodarbību?

– Par visu maksā Lielā māte.

– Man tas nepatīk, Gerij…

– Bet viņa taču ir mana vecmāmiņa!

– Man rodas iespaids, ka tu mani izstum no savas dzīves…

– Nevajag uzmest lūpu! Tu esi satraukta, jo grasies ar mani runāt un katrs nieks tevi izsit no sliedēm… Relax…

Viņš uzlika plaukstu uz Šērlijas rokas.

– Nu, tad sāksim… Jo ātrāk tu visu pateiksi, jo ātrāk zudīs spriedze.

– Labi… Ak! Tas būs īsi. Piedod, taču tas nav ne pārāk romantiski, ne arī līdzinās romānam.

– Es nemaz neceru uz romānu, es gribu dzirdēt faktus.

– Nu ko… Galu galā es labprāt iedzertu mazu glāzīti vīna. Vai tur vēl drusciņ ir palicis?

Viņa pastiepa savu glāzi, un Gerijs iztukšoja pudeli līdz pēdējai lāsītei.

Viņa iedzēra malku vīna, norija to un iesāka:

– Sešpadsmit gadu vecumā tava vecmāmiņa mani nosūtīja uz Skotiju. Vispirms uz internātu, kur valdīja ļoti stingra disciplīna, un pēc tam uz Edinburgas universitāti. Tāpēc, ka Londonā biju sākusi dzīvot skarbi. Es bēgu no mājām, atkal atgriezos, dzēru, mans deguns bija caurdurts ar lielām spraužamadatām, valkāju svārkus, kas izskatījās pēc galdautiem, un kūpināju paštītas cigaretes, kas piesmirdināja pils cēlos gaiteņus. Mani aizsūtīja uz Skotiju. Tur es turpināju izklaidēties, tomēr kārtoju eksāmenus, lai mani nevarētu izslēgt. Un tad es iepazinos ar kādu puisi, izskatīgu skotu, Dankanu Makalamu. Viņš bija no ietekmīgas ģimenes, kam piederēja pils, lauku saimniecības un meži…

– Vai tā bija sena skotu ģimene?

– Es ne reizi netiku vaicājusi par viņa ģimenes koku. Ne izcelsme, ne vizītkartes nevienu īpaši neinteresēja… Viens acu skatiens, viens otram iepatīkas, pavada nakti kopā un šķiras, un ja nejauši atkal satiekas, vai nu atkal atsāk, vai arī ne. Ar tavu tēvu es visu atsāku vairākas reizes…

– Kāds viņš bija?

– Nu… runā, ka tu esi viņam ļoti līdzīgs. Tev nebūtu grūti viņu pazīt, ja jūs sastaptos aci pret aci… Gara auguma, tumšiem matiem, acīm, kas atkarībā no garastāvokļa izskatījās zaļas vai brūnas, pleci kā regbija spēlētājam, žilbinošs smaids, īsi sakot, izskatīgs puisis… Viņam piemita kaut kas neatvairāms. Nemaz negribējās zināt, vai viņš bija gudrs, labs, drosmīgs, bija tikai viena vienīga vēlēšanās – mesties viņam ap kaklu. Es tāda nebiju vienīgā… Visas meitenes skrēja viņam pakaļ. Ak, jā… viņam uz vaiga bija gara, smalka rēta, viņš stāstīja, ka tā viņam iecirsta ar zobenu, Maskavā kaujoties ar kādu krievu dzērāju… Neesmu pārliecināta, vai viņš kādreiz vispār bijis Maskavā, taču iespaids bija lielisks, meitenes gandrīz ģība un gribēja pieskarties viņa rētai…

– Un tu esi pārliecināta, ka mans tēvs ir tieši Dankans Makalams? – Es biju viņā iemīlējusies, tikai biju sev aizliegusi tā domāt! Es drīzāk būtu bijusi gatava pārgriezt sev rīkli, nekā atzīt tik mietpilsoniskas jūtas, tomēr par vienu esmu pilnīgi pārliecināta. Kopš sāku ar viņu tikties, netiku gulējusi ne ar vienu citu.

– Kāda veiksme!

– Varbūt pat varētu sacīt, ka tu esi mīlestības bērns… Vismaz no manas puses.

– Cik dīvaina mīlestība, – Gerijs nopūtās, – izklausās mazliet pavirši…

– Tas bija diezgan grūts laiks… bija beigušies septiņdesmitie gadi ar savu “ievīsim ziedus matos un mīlēsim te vienu, te otru”, un pasaule atkal atgriezās realitātē. Un šī realitāte nebija priecīga. Tas bija laikmets, kurā valdīja Mārgareta Tečere, panki, grupa Clash, lielie streiki, un visur pieauga izmisums. Visi gan skaļi, gan klusībā uzskatīja, ka pasaule ir lielos mēslos. Un mīlestība tāpat.

– Un viņš, kad tu viņam pateici, ka…

– …tas notika krodziņā, bija sestdienas vakars, es jau visu dienu biju mēģinājusi ar viņu parunāt… Viņš bija kopā ar draugiem, ar alus kausu rokā, es piegāju viņam klāt… viegli drebēdama… Viņš pagriezās pret mani, aplika roku man ap pleciem, es izmetu: rāmāk! Es vairs neesmu viena! Es viņam visu pateicu, un viņš ar savu žilbinošo smaidu man atklāti paziņoja: mana mīļā, tā ir tava problēma. Tad viņš atkal pagriezās pret saviem draugiem un pameta mani stāvam. Un man vairs nebija, ko teikt.

– Viņš pat ne reizi nav vēlējies mani redzēt?

– Kad tu piedzimi, viņš mani jau bija pametis! Kad mēs nejauši sastapāmies, viņš par mani nelikās ne zinis. Pat tad, kad man jau bija milzīgs vēders!

– Bet kāpēc?

– Viena vienīga iemesla dēļ: ir tāda lieta, ko sauc par atbildību, un viņam kas tāds bija pilnīgi svešs jēdziens…

– Tu gribi teikt, ka viņš nebija labs cilvēks?

– Es neko negribu teikt, es tikai secinu…

– Un tu no manis neatbrīvojies…

– Es zināju, ka tevi neprātīgi mīlēšu, un nemaz nejutos piekrāpta…

– Un tālāk?

– Es dzemdēju viena pati. Slimnīcā. Aizgāju tur kājām, atgriezos tieši tāpat. Reģistrēju tevi ar savu uzvārdu. Ļoti drīz atsāku mācības. Atstāju tevi vienu savā mazajā istabiņā, ko īrēju no ļoti jaukas dāmas. Viņa man daudz palīdzēja, viņa tevi pieskatīja, mainīja tev autiņus, deva tev pudelītes, dziedāja dziesmiņas, kamēr biju universitātē…

– Kā viņu sauca?

– Hauela kundze…

– Hauela kundze?

– Jā. Viņa tevi ļoti, ļoti mīlēja. Kad mums bija jāšķiras, viņa raudāja… Viņai tolaik bija četrdesmit gadu, ne vīra, ne bērnu, viņa pazina tavu tēvu, apgrozījās tajās pašās Skotijas lauku aprindās. Viņas māte bija strādājusi kādā pilī, un viņas vecmāmiņa tāpat. Viņa sauca tavu tēvu par klaidoni un apgalvoja, ka viņš nav manis cienīgs. Viņa nedaudz dzēra, tomēr bija jauka… Tu biji ideāls bērns. Tu nekad neraudāji, tu visu laiku gulēji… Kad tava vecmāmiņa atbrauca uz Skotiju mani apciemot, viņa gandrīz dabūja trieku. Es par tevi nevienam nebiju stāstījusi… Mūs tūlīt pat aizveda uz Londonu. Tev bija trīs mēneši.

– Un tu vairs nekad neko neesi dzirdējusi par manu…?

– Vairs nekad.

– Un arī par to sievieti, Hauela kundzi?

– Viņa nevienu pašu reizi nav atbraukusi tevi apciemot. Kad devos prom, viņa pat nepalūdza manu adresi. Nu, tas arī ir viss. Nav jau nekas īpaši spožs, bet kā nu ir, tā ir…

– Biju iztēlojies, ka mana izcelsme ir daudz aizraujošāka… – Gerijs nomurmināja.

– Piedod… Tagad viss ir tavās rokās, padari savu dzīvi aizraujošu…

Un pēc divdesmit gadiem es šim nekrietnajam vīrietim grasos parādīt dēlu. Dēlu, kurš viņam ir bijis pilnīgi vienaldzīgs, kura dēļ viņš nav zaudējis ne mirkli miega. Viņam nav bijis jānodreb, ieraugot, cik rāda termometrs. Nav bijis jātaupa pēdējais grasis. Ne arī jātur viņa roka pie zobārsta.

Gatavs dēls, ko mīlēt. Un, kad es to viņam parādīšu, viņš iesauksies: “Mans dēls!”

Es esmu viņa tēvs. Es esmu viņa māte. Es esmu viņam gan tēvs, gan māte.

Viņš ir tikai spermatozoīdu izmetējs, kurš steidzas papriecāties un aizmukt.

Hortenze Kortesa par bailēm nelikās ne zinis.

Hortenze Kortesa nicināja bailes.

Hortenzei Kortesai šī sajūta izraisīja riebumu. Viņa apgalvoja, ka bailes ir kā vīteņaugs, kas apvijies ap galvu. Tas izlaiž savas āķiem līdzīgās saknes, izdzen lapas, aug aizvien lielāks, žņaudz, smacē, lēnām, lēnām. Bailes ir kā nezāle, un nezāles ir jāizravē vai jāapkaisa ar pesticīdiem.

Hortenzes Kortesas pesticīda nosaukums bija noraudzīšanās no malas. Jūtot, ka bailes uzbango kā draudīgs vilnis, viņa atvairīja briesmas, pakāpās sāņus, noslēdzās sevī un… ieskatījās tām tieši sejā, sacīdama: es nebaidos. Es nebaidos no tevis, nejaukais zariņ, jo es tevi esmu izrāvusi ar visām saknēm.

Un tas vienmēr izdevās.

Hortenzei Kortesai.

Viņa bija tā sākusi rīkoties jau bērnībā, piespiezdama sevi nākt mājās no skolas pa tumsu vienai pašai. Viņa bija aizliegusi mātei nākt viņai pretī. Un turējusi mēteļa kabatā dakšiņu. Izslējusi galvu un turēdama dakšiņu paceltu, viņa kāpās atmuguriski, ar somu pa priekšu. Gatava aizstāvēties. Es nebaidos, viņa atkārtoja, kad iestājās nakts un lika sakustēties vilku rīkļu ēnām.

Vēlāk viņa pacēla latiņu vēl augstāk.

Liekot lietā savu dakšiņu, kad pirmais zēns bija gribējis viņu noskūpstīt pret pašas gribu. Viņa bija iedzinusi dakšiņu augšstilbā spēcīgam puisim, kurš uz kāpnēm bija aizšķērsojis viņai ceļu un pieprasījis samaksāt divus eiro kā caurlaides maksu. Ietriekusi acī tam, kurš bija gribējis aizvilkt viņu uz savu alu.

Drīz vien dakšiņa viņai vairs nebija vajadzīga.

Viņai bija izveidojusies zināma reputācija.

Vienīgais jautājums, ko Hortenze sev uzdeva, prasmīgi apvaldot bailes, bija tāds: kāpēc viņa ir vienīgā, kura to spēj.

Tas šķita tik vienkārši. Tik vienkārši.

Un tomēr…

Visur varēja dzirdēt vārdus “man bail, man bail”. Bail nepaveikt, bail palikt bez naudas, bail kādam nepatikt, bail pateikt “jā”, bail pateikt “nē”, bail no sāpēm. Daudzinot bailes, tās pieņēmās spēkā. Kāpēc gan viņas māte, pieaugusi sieviete, kurai taču vajadzēja viņu aizsargāt, kā lapa vējā drebēja bailēs no parādiem un draudīgiem cilvēkiem? Viņa to nespēja saprast. Viņa bija nolēmusi neuzdot nekādus jautājumus un vienkārši iet uz priekšu.

Virzīties uz priekšu. Mācīties. Gūt panākumus. Neļaut, lai ceļu aizšķērso un apgrūtina dažādas emocijas, bailes un vēlmes, kas bija kā parazīti. Tā, it kā viņai būtu atvēlēts noteikts skaits mūža dienu. Tā, it kā viņai nebūtu tiesību kļūdīties.

Vienīgā, kas bija izsprukusi no Hortenzes dakšiņas, bija viņas tēva nāve. Tēvu kādā Kenijas purvā bija aprijis krokodils. Tas nāca pie viņas murgos un viņu plosīja ar tūkstoš zobiem. Nemūžam! Viņa sev sacīja, pamodusies trīcēdama un vienos sviedros, nemūžam! Un solīja padarīt vēl biezākas savas tērauda bruņas, lai varētu pretoties. Pretoties. Viņai bija grūti iemigt no jauna. Istabas tumsā viņai rādījās uzglūnoša krokodila dzeltenās acis…

Pēc tam, kad Gerijs Vords bija viņu pametis ielas vidū, pēc tam, kad viņš bija licis Hortenzes sirdij un augumam trīcēt melnā iekārē, pēc tam, kad viņš bija Hortenzi skūpstījis, kamēr viņa bija zaudējusi sajēgu, Hortenze bija aizliegusi sev domāt par Geriju, attālinājusies, visu pārlikusi ar vēsu, skaidru prātu un nolēmusi, ka vispareizāk būs nogaidīt. Gan jau viņš nākamajā dienā piezvanīs.

Viņš nepiezvanīja ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā, ne arī vēlāk.

Viņa Geriju izsvītroja no sava saraksta.

Viņas dzīve nebija atkarīga no Gerija Vorda. Viņas dzīve nebija atkarīga no Gerija Vorda skūpsta, no baudas, ko tovakar viņā bija uzspridzinājušas Gerija Vorda lūpas. Viņas dzīve bija atkarīga no viņas pašas, Hortenzes Kortesas labās gribas.

Viņa bija skaidri formulējusi savu gribu un vēlmes, ko varēja īstenot vienīgi ar sava gribasspēka palīdzību.

Gerijs Vords bija neiespējams, neparedzams, nīstams, kaitinošs.

Gerijs Vords bija ideāls.

Hortenzei bija vajadzīgs tieši viņš. Viņa to sajuta.

Par vēlu.

Šobrīd, melnajā Ziemeļu līnijas metro vagonā, kas viņu veda no skolas uz lielo māju, kurā viņa bija apmetusies kopā ar vēl četriem dzīvokļa biedriem – visiem puišiem – Hortenze pētīja savu horoskopu izdevumā London Paper, kas bija atstāts uz sēdekļa. Sadaļā “sirdslietas” viņa izlasīja: “Ja šīs attiecības jūs apgrūtina, atvadieties no tām. Vēlāk visu atgūsiet.”

Bimbambum, viņa nomurmināja, salocīdama avīzi, nu bija izlemts: jāaizmirst.

Hortenzi Kortesu glāba ne vien apņēmība un kabatā noglabātā dakšiņa, bet arī viņas pašas augstās domas par sevi. Priekšstats, ko viņa uzskatīja par pamatotu, paturot prātā lietā liktās pūles un darbu. Es neesmu sliņķe, es nemēdzu laiskoties, es cīnos, lai iegūtu to, ko gribu, un ir tikai taisnīgi, ka es saņemu visu, ko vēlos.

Dažreiz viņa sev vaicāja, vai spēs noturēties pretī nelaimēm.

Viņa par to nebija pārliecināta.

Lai turpinātu virzīties uz priekšu, viņai bija vajadzīgi rezultāti. Un, jo lielāka veiksme viņai uzsmaidīja, jo vairāk viņa centās. Mīlas dēka ar Geriju būtu pilnīgi iespējama, viņa prātoja, vērodama citus metro vagona pasažierus. Varbūt man vajadzētu kļūt tādai kā tā meitene, kura izrāda savas sārtās ciskas minisvārkos, vai tādai kā tā otra, kura gremo košļājamo gumiju un stāsta par vakaru, ko pavadījusi kopā ar Endiju. Un tad viņš man teica… un tad es viņam teicu… un tad viņš mani noskūpstīja… Un tad mēs to izdarījām… un tagad viņš vairs nezvana… un ko lai es tagad daru? Divi nabaga upuri, kuri stomīgi gvelž muļķības par mīlestību. Mīlot tikai mazliet, es ne ar ko neriskēju, toties pati tieku mīlēta. Tādi jau tie vīrieši ir: jo vairāk viņus mīl, jo lielāku postu viņi nodara. Tas ir sens dabas likums. Tāpēc es nevienu nemīlu, man ir vesels bars pielūdzēju, un es izvēlos to, kurš man attiecīgajā brīdī ir izdevīgs.

Gerija skūpsts Londonas nakts tumsā zem parka koku drebošās lapotnes bija viņu padarījis nemierīgu. Viņai bija zudis pamats zem kājām. Tā tikai vēl trūka, lai es pārvērstos par mīlas pārņemtu tārpu. Es neesmu nekāds tārps. Es nesmēķēju, nedzeru, nelietoju narkotikas, nemeklēju dēkas. Sākumā tā bija tikai izlikšanās, es negribēju būt tāda pati kā citas, bet tagad tā jau ir izvēle, kas man ļauj iegūt laiku. Kad būšu sasniegusi savu mērķi – atvērusi savu modes namu, izstrādājusi pirmo īsto modes līniju – tad es domāšu par visu pārējo. Pagaidām visa mana enerģija tiks ieguldīta vienīgi manā vēlmē gūt panākumus. Veidot savu uzņēmumu, dzīvot ar cūcisku raksturu, kļūt par Koko Šaneli, uzspiest savu priekšstatu par modi, jā, viņa atzina, pēkšņas apgaismības mirkļa pārņemta, man vēl ir daudz jāmācās. Taču es zinu, ko gribu: ārkārtīgu eleganci, diženu klasiku, ko no līdzsvara izsit dažas kailas detaļas. Gāzt no troņa šķīstību. To aptraipīt. Un padarīt sakramentālu, parakstot ar savu vārdu. Apgūt stilu, dizainu, detaļas, un tad visu apgāzt, noraujot priekškaru. Ietriecot dunci nevainojamajā.

Viņa nodrebēja un nopūtās. Visādā ziņā, viņa nodomāja, ne jau viņš būs tas, kas man to visu palīdzēs panākt… Cilvēka miesa salīdzinājumā ar manām iecerēm ir tik nenozīmīga.

Viņa izkāpa Angel pieturā, paslīdēja uz McDonald’s iesaiņojuma un nolamājās. Pagāja garām Prét-á-manger ķēdes restorānam un paraustīja plecus. Cik muļķīgs nosaukums! Pēdējos metrus, kas viņu šķīra no mājas, viņa veica, sapņodama par savu izvirzīšanos sabiedrībā. Visbrīnišķīgākajā brīdī, kad viņa domās uzņēma žurnālistes no visas pasaules, lai tām pastāstītu par savu kolekciju, ģērbusies dūmakaini zilā vilnas krepa žaketē, kuplās biksēs un Givenchy sandalēm kājās, viņa iebāza atslēgu slēdzenē un iegāja pa durvīm, viņu sagaidīja Toma indīgā piezīme:

– Hortenze! Tu esi pretīga!

Hortenze pievērsa Tomam ledaini saltu skatienu. Tas bija gaišmatains anglis ar garu, šķidru, mitru bārdu, kurš parasti uz viņu raudzījās ar izbolītām acīm kā pie ēdiena bļodiņas nosēdināts basets, kas gaida sitienu.

– Kas tev lēcies, Tomij? Pārnākot mājās pēc desmit lekcijām, man nav nekādas vēlēšanās klausīties tavas gaudulīgās žēlabas.

Viņa uzkarināja mēteli pie ārdurvīm, atraisīja biezo, balto šalli, ko vairākās kārtās bija aptinusi ap kaklu, nolika ar mapēm un grāmatām pilno somu un sapurināja biezos, kastaņbrūnos matus tā puiša priekšā, kuru uzskatīja par nekaitīgu muļķi.

– Tu vannas istabā esi atstājusi savu tamponu!

– Ai! Lūdzu, piedod. Biju aizdomājusies par kaut ko citu, un…

– Un tas ir viss, ko tu vari pateikt?

– Vai tad tu nezini, dārgo Tomij, ka sievietēm reizi mēnesī tek asinis, un tās sauc par mēnešreizēm?

– Tu nedrīksti mētāt savus tamponus pa vannas istabu!

– Es atvainojos, es tā vairs nedarīšu… Cik reižu tu to no manis vēl gribi dzirdēt?

Viņa veltīja puisim tik maigu, neīstu smaidu, cik vien spēja.

– Tu esi pretīga egoiste, tu nekad nedomā par mums, par puišiem, kuriem arī jādzīvo šajā mājā!

– Es jau divas reizes atvainojos, vai tad ar to ir par maz? Es negrasos nožēlot grēkus un kaisīt sev uz galvas pelnus! Man nevajadzēja tā darīt, patiešām, bet ko tu tagad no manis gribi? Lai es tev par to iebāžu mēli rīklē? Par to nevar būt ne runas. Manuprāt, es šajā ziņā esmu izteikusies pietiekami skaidri: es atsakos ielaisties ar tevi. Kā tev šodien gāja? Tagad noteikti nav viegli strādāt, ja biržā akciju vērtība tik strauji mainās? Vai arī kaut kas neizdevās? Vai arī… Ļauj man minēt: tev neveicās, un tu tagad izgāz savas dusmas uz mani…

Izskatījās, ka nabaga puisis noslāps, redzot tādu Hortenzes augstprātību, taču tad viņš vēlreiz atkārtoja savu apsūdzību, katrā teikumā pieminēdams tamponu.

– Tomij, izbeidz taču vienreiz! Varu saderēt, ka tu nemaz nezināji, kas ir tampons, kamēr nejauši neuzdūries manējam… Tā gadīsies, ja tu kādu dienu sāksi dzīvot kopā ar meiteni… Īstu meiteni. Nevis tādu netīreli, kuru tu sestdienas vakarā piedzirdi līdz nemaņai…

Viņš aprāvās, apgriezās uz papēža un nomurmināja:

– Cik briesmīga meitene. Īsts Narciss brunčos! Es taču teicu, ka mūsu mājās nevajag nekādas meitenes. Un man bija taisnība!

Hortenze uzsauca viņam nopakaļ:

– Ja gribi zināt, tad tas, kurš visu uzmanību nevelta sev pašam, dzīvē neko nedabū. Ja es divdesmit gadu vecumā nebūšu Narciss, tad četrdesmit gadu vecumā man nāksies iet klosterī, un par to nevar būt ne runas! Un tev nevajadzētu vis mani kritizēt, bet gan no manis mācīties! Piecdesmit mārciņu par mācībstundu, un es tev iedošu atlaidi, ja noslēgsim īpašu vienošanos!

To teikusi, viņa devās uz virtuvi uzvārīt sev kafiju.

Viņai priekšā bija gara darba nakts. Iesniedzamā darba temats: izstrādāt apģērbu sēriju, izmantojot trīs pamatkrāsas: melnu, pelēku un jūraszilu, izņemot apavus un ietverot rokassomiņu, somu, brilles, lakatiņu un aksesuārus.

Pie kafijas automāta gaidīja trīs pārējie dzīvokļa biedri.

Pīters, Sems un Rūperts.

Sems un Rūperts strādāja Sitijā, kura šobrīd draudīgi šūpojās. Abi atgriezās no darba aizvien vēlāk un vēlāk, raižpilni saraukuši pieres, ik vakaru pārrunāja atlaisto darbinieku skaitu un dzēra melnu kafiju. No rītiem viņi cēlās aizvien agrāk. Sakoduši zobus, lasīja ar maziem burtiem nodrukātus sludinājumus.

Virtuvē valdīja tik drūms noskaņojums kā baznīcā. Gandrīz vai varēja dzirdēt klikšķam rožukroni. Neapmierinātajās sejās vīdēja sāpes.

Hortenze izvēlējās melnu kapsulu stiprai kafijai un iedarbināja automātu. Pār triju kanoniķu lūpām tikmēr nenāca ne skaņa. Tad viņa atvēra ledusskapi un izņēma no tā biezpienu ar divdesmit procentu tauku saturu un gabaliņu šķiņķa. Paņēma šķīvi, izgāza uz tā biezpienu, sagrieza šķiņķi plānās šķēlītēs. Puiši raudzījās viņā, vēl aizvien izskatīdamies pēc drūmiem kanoniķiem.

– Kas jums ir? – viņa beidzot noprasīja. – Jūs domājat par to tamponu, un tas jums ir laupījis ēstgribu? Jums nav taisnība. Tas tampons bioloģiski sadalās un neko nepiesārņo…

Tas bija iecerēts kā joks. Neliela asprātība, lai mazinātu sērīgo noskaņu.

Viņi tikai paraustīja plecus un turpināja pārmetoši skatīties uz Hortenzi.

– Nemaz nezināju, ka puiši ir tik jūtīgi… Kad es uzduros jūsu netīrajām apakšbiksēm, kas mētājas pa gaiteni, jūsu smirdīgajām zeķēm, atkritumos izmestajiem prezervatīviem, izlietnē sakrautajiem šķīvjiem, alus glāzēm, no kurām visur paliek netīri apļi, es jums neko nesaku! Vai drīzāk atgādinu sev, ka puiši aiz sevis gluži vienkārši vienmēr atstāj haosu. Man nav neviena brāļa, taču, skatoties uz jums, man ir radusies zināma nojausma, un es varu iedomāties, kā…

– Toma māsa ir mirusi. Šorīt viņa ir izdarījusi pašnāvību, – Rūperts pārtrauca, uzmetis Hortenzei iznīcinošu skatienu.

– Ak tā! – Hortenze attrauca, piebāzusi muti. – Tad tāpēc viņš man tā uzklupa… Nodomāju, ka viņš kaut ko salaidis dēlī savā bankā… Un kāpēc viņa vispār tā izdarīja? Vai vainīgas ir mīlas mokas vai bailes no neveiksmes?

Visi trīs šokēti raudzījās viņā. Sems un Rūperts abi reizē piecēlās un izgāja no virtuves, lai apliecinātu savu nosodījumu.

– Hortenze! Tu esi īsta briesmone! – Pīters iesaucās.

– Ak! Paklausies, es to Toma māsu vispār nepazinu! Tu gribi, lai es tagad plēšu sev matus un šņukstu?

– Būtu labi, ja tu izrādītu kaut nedaudz līdzcietības…

– Es ienīstu šo vārdu! Tas smird! Vai mums vēl ir cukurs? Ja es šajā mājā nerūpētos par visu, tad…

– Hortenze! – Pīters izgrūda, uzsizdams pa virtuves galdu.

Pīters bija tumšmatains, kalsns un nervozs. Viņam bija divdesmit pieci gadi, seju klāja senu akņu pēdas, vaigi bija iekrituši. Viņš nēsāja mazas, apaļas brillītes un studēja inženiermehāniku. Hortenze nekad nebija sapratusi, kas tas īsti ir. Viņa māja ar galvu, kad Pīters runāja par savām skicēm, projektiem, praksi, dzinēju modeļiem, skaidri apzinādamās, ka nevēlas tajā visā iedziļināties. Ar Pīteru viņa bija iepazinusies Eurostar vilcienā, todien, kad bija stiepusi trīs lielas somas. Viņš bija piedāvājies palīdzēt. Hortenze viņam bija iedevusi divus smagākos koferus.

Tieši Pīteram Hortenze varēja pateikties par iespēju apmesties šajā mājā. Viņam bija nācies pacīnīties, lai draugi piekristu samierināties ar meitenes klātbūtni. Doma par dzīvošanu kopā ar puišiem Hortenzei bija iepatikusies. Līdzšinējā pieredze ar meitenēm nebija izrādījusies iepriecinoša. Neņemot vērā puišu nevīžību un vieglprātību, ar viņiem bija vieglāk sadzīvot. Viņi sauca Hortenzi par princesi un gādāja, lai radiatori darbotos un izlietne neaizdambētos. Turklāt viņi visi bija Hortenzē mazliet iemīlējušies… Līdz pat šim vakaram… Tātad, viņa sev sacīja, man jāsavaldās, lai atkal atgūtu viņu labvēlību. Un man viņi ir vajadzīgi. Man ir jāpaliek šajā mājā, man būs vajadzīgs Pītera atbalsts, kad radīsies problēmas. Turklāt viņa māsa strādā teātrī par kostīmu mākslinieci, un viņa kādu dienu varētu izrādīties man noderīga. Nomierinies, meitēn, nomierinies un padomā par to nelaimīgo meiteni.

– Nu labi, es piekrītu. Tas ir bēdīgi. Cik viņai bija gadu?

– Neizliecies, ka tas tevi interesē, tāda izlikšanās izklausās vēl briesmīgāk!

– Bet ko tad man vajadzētu teikt? – Hortenze noprasīja, ieplezdama rokas, lai uzsvērtu savu neizpratni. – Es viņu nepazinu, kad es tev saku, es viņu nekad neesmu redzējusi… Pat viņas fotogrāfiju ne!

Tu gribi, lai izliekos, un, kad es izliekos, tev atkal nav labi!

– Es būtu priecīgs, ja tu kaut uz mirkli kļūtu cilvēcīga, bet tas jau būtu par daudz prasīts…

– Var jau būt. Es jau sen esmu pārstājusi domāt par visas pasaules bēdām. Vēl tikai viens piliens, un es vairs neizturēšu. Nē, nopietni, Pīter, kāpēc viņa to izdarīja?

– Viņa biržā zaudēja visu savu naudu… un arī to, kas piederēja bariņam citu, kuri pie viņas strādāja…

– Ak tā…

– Viņa nolēca no savas mājas jumta…

– Vai tas bija liels augstums?

Un, kad Pīters vēlreiz iznīcināja viņu ar skatienu:

– Es gribēju teikt… vai viņa nomira uzreiz?

Hortenze saprata, ka ir sapinusies, un nolēma paklusēt.

Tā vienmēr notika, ja viņa mēģināja izlikties: tas neizklausījās pārliecinoši, un to varēja manīt.

– Jā. Gandrīz. Vēl tikai mazliet pamocījās. Paldies, ka apvaicājies. Tātad viņai vismaz nebija jācieš, Hortenze sev sacīja. Varbūt, krītot pēdējos metrus, viņa vēl nožēloja… Viņai radās vēlēšanās atgriezties, apstāties… Noteikti bija briesmīgi mirt, izšķīstot gabalos. Tas nebija glīti. Kapracim jāaizzīmogo zārka vāks, lai mirušo neviens neieraudzītu. Pēkšņi atcerējusies tēvu, viņa saviebās.

– Hortenze, tev jākļūst citādai…

Brīdi nogaidījis, viņš piemetināja:

– Es sev pārmetu par to, ka ļāvu tev te apmesties…

– Zinu, zinu… bet tāda nu es esmu. Es neprotu izlikties. – Vai tu nevarētu izturēties jaukāk? Kaut mazdrusciņ?

Izdzirdējusi vārdu “jaukāk”, Hortenze riebumā saviebās. Arī šo vārdu viņa nevarēja ciest. Arī tas nelāgi oda. Viņa aši apdomājās, juzdama Pītera uzstājīgo un bargo skatienu.

Ko vispār nozīmē būt jaukai? Nekad kaut ko tādu neesmu mēģinājusi. Tā būtu krāpšana, nostāšanās pretī savai būtībai, enerģijas un dzīvesprieka zaudēšana.

Viņa pabeidza ēst biezpienu un šķiņķi, izdzēra kafiju. Pacēla galvu. Ar skatienu ieurbās Pīterā, kurš gaidīja atbildi, un ar nopūtu izmeta:

– Es labprāt vēlētos būt jauka, taču nezinu, vai man tas izdosies…

vai tā būs labi?

Un tad pienāca Žozefīnes zinātniskā darba aizstāvēšanas diena. Diena, kurā pēc gadiem ilgām studijām, konferencēm, semināriem, garām bibliotēkā pavadītām stundām, tēžu, rakstu un grāmatu rediģēšanas viņai bija jāstājas komisijas priekšā un jāaizstāv savs darbs. Viņas pētījuma vadītājs bija nolēmis, ka viņa ir gatava. Bija noteikta diena. Tas bija septītais decembris. Bija paredzēts, ka septembrī katrs komisijas loceklis saņems pa Žozefīnes darba eksemplāram, un pēc tam katram tiks atvēlēts laiks to izlasīt, izpētīt, uzrakstīt anotāciju.

Bija paredzēts, ka viņai tiks dotas trīsdesmit minūtes, lai prezentētu savu darbu, sīki izklāstītu tematu, aprakstītu pētījumus, katru posmu, katru izpētīto autora darbu, un vēl trīsdesmit minūtes, lai atbildētu uz visiem komisijas jautājumiem.

Bija paredzēts, ka pārbaudījums ilgs četrpadsmit līdz astoņpadsmit stundas, un tam sekos lēmums un glāze vīna, ko kandidāts piedāvā sanākušajai sapulcei.

Tāds bija protokols.

Žozefīne bija gatavojusies gluži kā sportiskam pārbaudījumam. Viņa bija uzrakstījusi priekšvārdu trīssimt lappušu apjomā. Nosūtījusi katram komisijas dalībniekam pa sava darba eksemplāram. Un vienu nodevusi fakultātei glabāšanā.

Aizstāvēšana noritēja publiski. Zālē bija jāatrodas klausītājiem. Lielai kolēģu grupai. Viņa nevienu nebija uzaicinājusi. Viņa vēlējās palikt viena. Viena pati stāties pretī komisijai.

Visu nakti viņa bija vārtījusies pa gultu, nekādi nespēdama iemigt. Viņa bija trīs reizes piecēlusies, lai pārliecinātos, ka zinātniskais darbs ir nolikts viesistabā uz galda. Viņa bija pārbaudījusi, vai visas lapas atrodas savā vietā. Viņa bija saskaitījusi un pārskaitījusi visas daļas. Pārlasījusi tabulas. Pārlapojusi nodaļas.

Visi pētījuma virzieni bija izstrādāti saskanīgi. “Pienācīgā apjomā un ar pienācīgu izjūtu,” bija ieteicis viņas zinātniskā darba vadītājs.

Viņa bija uzlikusi plaukstas uz milzīgā saiņa. Septiņi tūkstoši lappušu. Septiņarpus kilogramu. “Sievietes statuss XII gadsimta Francijas pilsētās un laukos.” Piecpadsmit gadu ildzis darbs, pētījumi, publikācijas Francijā, Anglijā, Savienotajās Valstīs, Vācijā, Itālijā. Konferences, viņas publicētie raksti. Viņa uz labu laimi paņēma kādu no tiem un pārlapoja. “Sieviešu darbs austuvēs… Sievietes strādāja tikpat daudz, cik vīrieši… smalku paklāju darināšana…”, vai “ekonomikas pavērsiena punkts Francijā no 1070. līdz 1130. gadam…”, “pirmās pilsētu attīstības pazīmes… naudas ieviešana laukos… gadatirgu skaita pieaugums Eiropā… pirmās katedrāles…”, un pēdējais raksts, noslēgums, kurā viņa minēja paralēli starp divpadsmito un divdesmit pirmo gadsimtu… Nauda kļūst visvarena un aizstāj preču apmaiņu, soli pa solim mainās attiecības starp cilvēkiem un dzimumiem, ciemi kļūst tukši, pilsētas aug lielākas, Francijā nostiprinās ārvalstu ietekme, attīstās tirdzniecība, un sievietei tiek ierādīta viņas īstā vieta, sieviete iedvesmo trubadūrus, raksta mīlas romānus, kļūst par uzmanības centru vīrietim, kurš viņu izglīto, padara izsmalcinātāku… Ekonomikas ietekme uz sievietes statusu. Ekonomika noslīpē tikumus vai, gluži pretēji, padara cilvēkus daudz nežēlīgākus?

Tā bija viņas rediģēta nodaļa no mazas, izdevniecībā Picard publicētas grāmatiņas, kurā bija apkopoti vairāku autoru darbi. Bija pārdoti divi tūkstoši šīs grāmatas eksemplāru. Universitātes izdevumam tas nozīmēja panākumus.

Pārlūkojusi šo pieticīgo un ģeniālo grāmatu, viņa bija nomierinājusies un iemigusi, caur miega plīvuram vēl ieraudzīdama pulksteņa spīdīgo ciparnīcu. Tas rādīja astoņas minūtes pāri četriem.

Viņa bija pagatavojusi brokastis.

Pamodinājusi Zoē.

– Domā par mani, mīļā, domā par mani šajā pēcpusdienā laikā no diviem līdz sešiem, kad es stāvēšu komisijas priekšā.

– Tu aizstāvēsi savu zinātnisko darbu?

Žozefīne bija pamājusi ar galvu.

– Vai tev ir bail?

– Mazliet…

– Visam savs laiks, – Zoē bija atbildējusi un noskūpstījusi viņu.

– Viss būs labi, mammu, tu to paveiksi, tu esi vislabākā…

Viņas kreisais vaigs bija notriepts ar ievārījumu.

Žozefīne bija pastiepusi pirkstu, lai noslaucītu sārto kazeņu traipu, un noskūpstījusi meitu.

Ap dienas vidu viņa bija sagatavojusies.

Kodīdama aiznadzes, viņa vēl pēdējo reizi pārliecinājās, vai dokumentos nekā netrūkst, divas reizes pārskaitīja visas lapas, darbus un rakstus.

Ieslēdza radio, lai piespiestu sevi domāt par kaut ko citu, padungotu kādu dziesmu, pasmietos par labu joku, noklausītos ziņas. Viņai gadījās pārraide, kurā tika runāts par izturīgumu. Kāds psihiatrs stāstīja, ka varmācībai pakļautiem zīdaiņiem, kuri tikuši sisti, dedzināti, izvaroti, spīdzināti, ir tendence kļūt par pieaugušajiem, kuri sevi uzskata par nedzīviem priekšmetiem, kuri nav pelnījuši mīlestību. Un to cilvēku labā, kuri viņus mīl, viņi ir gatavi uz visu.

Viņa paskatījās uz savu darbu, lielo, raibo Magasin U iepirkumu maisiņu, kurā tas bija salikts, ar lūpām pieskārās lielajai, sārtajai tasei…

Decembris ar savu gandrīz balto gaismu. Nedzīvas gaismas stars šķērsoja virtuvi un apspīdēja galda kāju. Sīkie puteklīši gaismas saltajā starā kā automašīnas priekšējos lukturos…

Gandrīz četri mēneši…

Četri mēneši, kopš Irisa bija devusies valsēt mežā…

Agrāk es skaitīju dienas un nedēļas, tagad es skaitu mēnešus.

“No šiem bērniem,” uzstājīgi stāstīja balss pa radio, “izaug pieaugušie, kuriem tik ļoti ir vajadzīga mīlestība, ka viņi ir gatavi uz visu, lai tikai kāds viņiem pamestu dažas kripatiņas. Viņi ir gatavi aizmirsties, noslēpties citu iekārē, tiem neatraujami pieķerties… Lai tikai viņiem izpatiktu, lai tiktu pieņemti un beigu beigās arī mīlēti!

Šie bērni,” viņa turpināja stāstīt, “pirmie kļūst par sektu, jukušo, spīdzinātāju un izvirtuļu upuriem, vai arī, gluži pretēji, pārvēršas par apbrīnojamiem izdzīvotājiem, kuri turas stingri un spēcīgi. Vai nu viens, vai nu otrs.”

Žozefīne klausījās, ko runā radio. Viņa nemitīgi domāja par savu māsu. Pūlējās viņu saprast.

“Gatavi uz visu, lai tikai tiktu mīlēti,” vīrietis atkārtoja.

“Nav pietiekami pārliecināti par sevi, lai paliktu pie saviem uzskatiem, izteiktu šaubas, apstrīdētu otra vārdus, aizstāvētu savu teritoriju… Kad viņus mīl vai ciena, viņi nostājas aizsardzības pozā un neļauj sev kāpt uz galvas. Kad viņus neviens nemīl, viņi ir gatavi ļaut, lai visa pasaule viņus samīda…”

Viņa klausījās šajos vārdos… tie aizķērās viņas prātā, gatavi augt, kļūt aizvien lielāki. Atstāt pēdas.

Viņa mēģināja tos padzīt. Ne tagad, ne tagad! Par vēlu… Man jāpaliek divpadsmitajā gadsimtā… Divpadsmitajā gadsimtā nebija nekādu psihiatru. Tolaik tika dedzinātas raganas, kuras jaucās pa citu prātiem. Tolaik ticēja vienīgi Dievam. Ticība bija tik stipra, ka svētais Elojs nocirta savam zirgam kāju, lai varētu to labāk apkalt, un lūdza Dievu, lai tas šo kāju atkal steigšus pieaudzē klāt. Zirgs noasiņoja un nomira, un svētais Elojs par to ļoti izbrīnījās!

Un viņa atsāka, cītīgi un kārtīgi, kā skaitīdama reizināšanas tabulu:

“Divpadsmitais gadsimts bija laiks, kad tika celtas katedrāles, slimnīcas, universitātes… Tieši divpadsmitajā gadsimtā sāka veidoties jauno augstāko aprindu pazīmes. Pilsētās, kurās norisinājās progress, sīkpilsoņi vēlējās, lai viņu dēli prastu lasīt un rēķināt tāpat kā valdnieka galminieki, radās aizvien lielāka vajadzība pēc profesionāļiem rakstības, rēķināšanas, arhīva glabāšanas jomā… Jauniem, dižciltīgiem vīriešiem – un dažreiz arī kādai jaunai meitenei – vajadzēja apgūt gramatiku, retoriku, loģiku, aritmētiku, ģeometriju, astronomiju un mūziku… Tika mācīta arī latīņu valoda… skolotāji bija pieaugušie, kuriem tika maksāta arī alga. Jo prasmīgāki viņi bija, jo lielāka viņu alga, un starp skolotājiem veidojās nežēlīga konkurence, jo viņiem tika maksāts saskaņā ar sasniegumiem. Visģeniālākie, tādi kā Abelārs, piesaistīja ļaužu pūļus un izpelnījās savu kolēģu skaudību. Tieši divpadsmitajā gadsimtā ir radies sakāmvārds “Dievs ir radījis skolotājus, bet Sātans – kolēģus”.”

Viņa bija gatava stāties profesoru un viņu kolēģu priekšā.

Viņa izvēlējās plisētus svārkus, kas sniedzās pāri celim, sasēja matus ar melnu lakatiņu, lai mazinātu savu pievilcību, kļūtu garlaicīga kā gramatikas traktāts. “Dievs ir radījis skolotājus, bet Sātans – kolēģus.” Savā lietā par “Tik pazemīgu karalieni” viņa nebija minējusi ne vārda. Viņa zināja, ka kolēģi nepriecājas par šādu pacelšanos virs savas kārtas un tik lieliem panākumiem. Par viņu sačukstējās aiz muguras, izsmēja, sauca viņas grāmatu par lubu literatūru… Bija tādi, kuri apgalvoja, ka tā esot vulgaritāte visaugstākajā pakāpē. Šī iemesla dēļ viņa savu grāmatu nepieminēja. Padarīdama sevi neievērojamu. Nebilzdama ne vārda. Lai tikai neizceltos…

No dokumentu kaudzes bija izslīdējusi zila mape. Žozefīne uzsita pa tās malu, lai iebīdītu mapi atpakaļ vietā. Kad tas neizdevās, viņa mapi uzmanīgi izvilka. Tā bija nodaļa par krāsām un to nozīmi viduslaikos. Krāsas un to nozīme mājās, laulībās, bērēs, par godu mājasmātei rīkotās viesībās. Es to uz labu laimi atšķiršu un vēlreiz pārlasīšu, viņa sev sacīja. Nē, nē! Nevajag, es to visu jau tāpat zinu no galvas. Viņa atvēra mapi pie ieraksta par varavīksni. Viduslaikos to sauca par iris. No latīņu vārda iris, iridis, kas bija aizgūts no grieķu vārda Iris, Iridos, ar kuru apzīmēja dievu vēstnesi, varavīksnes iemiesojumu.

Nemiera pārņemta, viņa atkal nolika mapi.

Varbūt Irisai bērnībā bija darīts pāri…

Šī ideja atgriezās, pazibēja gan te, gan tur, modināja domas par visām sāpēm, ko viņai pašai bija nācies pārciest, par sāpēm, kas, viņasprāt, Irisai bija pagājušas garām.

Bet varbūt tās bija skārušas arī Irisu?

Varbūt viņa beigās bija sākusi uzskatīt sevi par priekšmetu, ar kuru citi var izrīkoties pēc sava prāta, varbūt viņu bija kveldējis mežonīgs prieks, dāvājot sevi vīrietim, kurš… pret viņu izturējās varmācīgi. Lika sev pieķerties. Deva pavēles.

Irisas dienasgrāmatā bija minēts šis dīvainais prieks, šī baudīšana. Tur bija stāstīts par dienām un naktīm, kad viņa bija kļuvusi par salauztu rotaļlietu… mēmu… lelli…

Tātad arī Irisa? Irisa, tāpat kā es… Mēs abas esam bijušas rotaļlietas.

Viņa padzina šo domu no prāta.

Nē! Nē! Irisa nav bijusi nekāda rotaļlieta. Irisa bija pārliecināta par sevi. Irisa bija brīnišķīga, stipra, skaista. Toties viņa, Žozefīne, jaunākā, nedrošākā, tā, kura bija gatava raudāt par katru nieku, tā, kurai vienmēr bija bail kādu apgrūtināt, bail tikt izsmietai, kaut kā izcelties…

Viņai, nevis Irisai.

Viņa aizvēra durvis aiz sevis.

Sameklēja metro karti mazajā, oranžajā plīša maciņā, ko Zoē viņai bija uzdāvinājusi Mātes dienā.

Iekāpa metro vagonā.

Cieši turēdama rokās savu septiņus kilogramus smago darbu.

Tomēr klusā balss nerimās. Un ja nu viņām abām bērnībā tiešām kāds bija darījis pāri? Kaut vai māte. Anriete Grobza, dzimusi Plisonjē.

Zvaigznes laukuma pieturā viņa pārsēdās sestās līnijas vilcienā.

Paskatījās pulkstenī un…

Viņa neko nebija nokavējusi.

Komisijas vadītājs bija arī viņas zinātniskā darba vadītājs. Pārējie komisijas locekļi… viņa tos visus pazina. Kolēģi, kuri jau paši bija aizstāvējuši savus zinātniskos darbus, iecietīgi raudzījās uz viņu un klusībā nopūtās. Turklāt vēl sieviete! Viņi sasmaidījās. Iepazīstoties ar kādu, viņiem vienmēr vajadzēja atklāt savu statusu, kā tādu vizītkarti, kas piesprausta aiz žaketes atloka. Manas svinīgās uzrunas laikā Francijas koledžā to noklausījās arī ministrs… pēc manas atgriešanās no Mediči villas… Kad es vēl biju Ulma ielā… manos semināros, kas notika Velaskesa namā… Vajadzēja uzsvērt, ka viņi vis nav parasti ļaudis.

Tomēr tur bija arī Džuzepe.

Valdzinošs itāliešu izcelsmes erudīts, kurš bija viņu uzaicinājis uz konferencēm Turīnā, Florencē, Milānā, Padujā. Viņš uzmundrināja Žozefīni ar skatienu un mazināja spriedzi. Žozefīna, bellissima! Tev bail, ma… perché, es esmu tepat, Žozefīna…

Saņemies, meitēn, saņemies, Žozefīne domāja, šovakar viss būs beidzies. Šovakar tu zināsi… Tava dzīve vienmēr ir bijusi tāda: mācīties, strādāt, kārtot eksāmenus. Tātad tev tas nesagādās nekādas grūtības. Izslejies taisni un ar smaidu uz lūpām stājies pretī komisijai.

Reklāmas pie metro vilciena sienām daudzināja Ziemassvētku dāvanas.

Zeltītas zvaigznes, burvju nūjiņas, Ziemassvētku vecītis, balta bārda, sarkana cepure, sniegs, rotaļlietas, videospēļu konsoles, kompaktdiski, digitālie videodiski, brīnumsvecītes, eglītes, lelles ar lielām, zilām acīm…

Anriete bija pārvērtusi Irisu par lelli. Lutinātu, izslavētu, safrizētu, atbilstoši saģērbtu. Vai jau redzējāt manu meitu? Cik viņa ir skaista! Bet cik viņa ir skaista! Un tās acis! Vai redzējāt, cik viņai ir garas skropstas? Vai redzējāt, kā tās galos uzliecas?

Viņa izrādīja Irisu, lika viņai pagriezties, sakārtoja kādu apģērba ieloci, matu šķipsnu. Pret Irisu izturējās kā pret lelli, taču neviens viņu nemīlēja.

Jā, bet… tieši viņu Anriete izglāba no noslīkšanas Landas upē. Ne jau mani! Viņa tika izglābta, kā tiek paķerta somiņa, kad sākas ugunsgrēks. Kā lādīte, kā trofeja. Pa radio dzirdētais īsais teikums uzblīda, kļuva aizvien lielāks, un Žozefīne klausījās…

Viņa klausījās, sēdēdama metro vagonā.

Viņa klausījās arī tad, kad jau iegāja universitātē, kad uzmeklēja zāli, kurā bija sapulcējusies komisija.

Šķita, ka viņas prātā skan divas melodijas: īsais teikums, kas mudināja meklēt argumentus, un divpadsmitais gadsimts, kurš mēģināja izvērsties un stūma, stūma viņu uz priekšu, mudinot turēties un būt pārliecinātai brīdī, kad pienāks pārbaudes un jautājumu laiks.

Sākt ar savu “biobibliogrāfiju”, pastāstīt, par darba tapšanu. Tad atbildēt uz visu kolēģu jautājumiem.

Nedomāt par klausītājiem, kuri sēž aiz muguras.

Neklausīties, kā tiek ar troksni atbīdīti krēsli, neklausīties, kā cilvēki maina vietas, sačukstas, nopūšas, pieceļas un iziet ārā… Veltīt visu uzmanību atbildēm katram komisijas loceklim, kurš pusstundas laikā var izteikt visu, ko domā, visu, kas viņam šķitis interesants vai neinteresants viņas darbā, iesaistīties sarunā, klausīties, atbildēt, neveiksmes gadījumā aizstāvēties, neuztraukties un neapjukt…

Viņa domās atkārtoja šī pārbaudījuma posmus. Viņa varēja kļūt par fakultātes pasniedzēju.

Ar algu trīs līdz piecu tūkstošu eiro apmērā.

Vai arī ne.

Jo vienmēr jau pastāvēja kāds risks, ar kuru viņa nebija rēķinājusies. Šāda iespēja bija niecīga, tā praktiski nepastāvēja, tomēr…

Kad viss būs beidzies, komisija dosies prom, lai pieņemtu lēmumu. Aptuveni pēc pusotras stundas tā atgriezīsies un pasludinās savu spriedumu:

“Kandidāte ir izturējusi pārbaudījumu ar augstāko novērtējumu un komisijas labvēlību.”

Izdzirdot aplausus, kandidāte saviebsies.

Vai arī “kandidāte pārbaudījumu nav izturējusi”.

Zālē iestāsies mulsuma pilns klusums.

Kandidāte nodurs galvu un nokaunējusies atgriezīsies savā vietā.

Pēc četrām stundām viss kļūs skaidrs.

Pēc četrām stundām sāksies jauna, līdz šim neapjausta dzīve.

Žozefīne dziļi jo dziļi ieelpoja un atgrūda vaļā durvis, aiz kurām gaidīja komisija.

Ik rītu, kad aiz aizkariem uzausa dienas gaisma, Anriete Grobza gultā piecēlās sēdus, ieslēdza mazo radioaparātu, noklausījās jaunākās Āzijas biržas ziņas un sāka vaimanāt. Kāda nelaime, kāda nelaime, viņa atkārtoja, locīdamās savā garajā naktskreklā. Viņas ietaupījumi kusa kā tauki ugunī, un viņa domās atkal atgriezās bērnībā, vecās lauku mājas virtuvē, berzēdama notirpušās, pārāk lielajās kurpēs ieautās kājas vienu pret otru, lai tajās atkal atgrieztos dzīvība, kamēr māte slaucīja grumbainās rokas pelēkā priekšautā. Nabadzība ir skaista tikai melīgās grāmatās. Nabadzība nozīmē caurumus, lupatas un deformētas locītavas. Skatīdamās uz mātes sakropļotajām rokām, viņa bija nozvērējusies nekad nebūt nabadzīga. Viņa bija apprecējusies ar Lisjēnu Plisonjē un pēc tam ar Marselu Grobzu. Pirmais viņu bija padarījis godīgi turīgu, otrais – bagātu. Anriete bija jutusies pārliecināta, ka nu viņai vairs nekas nedraud, un tad Žozianna Lambēra viņai bija atņēmusi vīru. Lai gan pēc laulības šķiršanas Marsels Grobzs bija izrādījis dāsnumu, viņam tik un tā nekā netrūka, toties Anriete bija izģērbta. Kā īstā striptīzā.

Un nu vēl tas biržas sabrukums!

Viss beigsies ar to, ka viņa basām kājām un vienā naktskreklā paliks uz ielas. Bez naudas maka, no kura pasmelties. Irisas šajā pasaulē vairs nebija – Anriete aši nopūtās – un Žozefīne…

Žozefīne… viņu būtu labāk aizmirst.

Viņa novecos trūkumā. Ko es esmu nodarījusi, lai izpelnītos tādu sodu, Anriete sev vaicāja, saņemdama rokas un uzlūkodama virs gultas piekarināto krucifiksu. Esmu bijusi īsts sievietes paraugs, laba māte. Un nu esmu sodīta. Krūms zem krusta bija sadzeltējis un izkaltis. Kad tas viss sākās, viņa sev vaicāja, pavērsusi zodu pret Pestītāju. Kopš tā laika, kad es elpoju zelta putekļus, no vakara un rītā. Un viņa, aizvainojuma pārņemta, sāka vaimanāt vēl skaļāk.

Viņa pirka visus žurnālus par ekonomiku, klausījās biržas ziņas. Lasīja un pārlasīja slavenu speciālistu ziņojumus. Gāja uz vārtu sardzes namiņu, piekukuļoja viņas vienīgo dēlu Kevinu, divpadsmitgadīgu zēnu, resnu un nepateicīgu, lai viņš meklētājā Google uzrakņātu visas finanšu institūciju jaunākās tendences. Viņš pieprasīja vienu eiro par interneta savienojumu, tad vēl eiro par katrām desmit minūtēm, un visbeidzot arī divdesmit centu par katru izdrukāto lapu… Anriete piespieda sevi smaidīt, izlikdamās nesatricināma, un domās kala drūmus atriebības plānus.

Kurš gan varētu pateikt, uz ko bija nepatīkamāk noskatīties: uz šī resnā, alkatīgā puišeļa izdarībām vai izkaltušās Anrietes saltajām dusmām? Abu ietiepīgā klusēšana no vienas puses liecināja par neslēptu naidīgumu, bet no otras – par slēptu nežēlību.

Anriete kaut kur pie gultas uzmeklēja pēdējo Kevina izdrukāto tekstu. Kāda Eiropas institūta satraucošo ziņojumu. Uzticami eksperti apgalvoja, ka nekustamo īpašumu tirgus sabruks, pieaugs degvielas, gāzes, ūdens, elektrības un pirmās nepieciešamības preču cenas, un miljoniem franču četru tuvāko gadu laikā tiks izputināti. “Un tas var notikt arī ar jums!” bija rakstīts pašās beigās. Vienīgais, kam vēl ir kāda vērtība, ir zelts, Anriete apsvēra. Tātad ir jātiek pie zelta. Jāiegrūž rokas kādās zelta raktuvēs.

Palīdusi zem segas, viņa klusi novaidējās. Ko lai iesāk? Ko lai iesāk? Mans Dievs, palīdzi man! Viņa klepoja, vaidēja, lādēja Marselu Grobzu un viņa padauzu, daudzināja, kaut viņš tiktu pamests, kaut viņam paliktu vienīgi acis, ar ko asaras liet, un pienākums tikt galā vienam pašam, iztiekot bez jebkādas palīdzības.

Lai uzveiktu lielo satraukumu, ko Anriete juta sevī dzimstam, vajadzēja stāties pretī jaunai dienai. Ietinusi kalsnos plecus bārkstainā šallē, viņa izstiepa no segas apakšas divas nespodri baltas kājas.

Anriete aši pameta skatienu ārā pa logu, lai pārliecinātos, vai aklais ubags, ko viņa bija paradusi apzagt, nav atgriezies pie viņu daudzdzīvokļu mājas, neko neieraudzīja un secināja, ka viņš pavisam noteikti būs mainījis savu apmešanās vietu, sašutis par trūcīgo artavu viņa otrādi apgrieztajā cepurē. Varbūt vajadzēja viņu pažēlot un neaplaupīt ar tik lielu centību? Viņa sev vaicāja, iebāzdama garās, kaulainās pēdas izbalējušās čībās.

Aizšļūkusi uz virtuvi, viņa aizdedzināja gāzi, uzlika sildīt pienu, lai pagatavotu sev cigoriņu kafiju, sagrieza pusi bagetes un apzieda to ar margarīnu un džemu no mazās kārbiņas, ko mēdza zagt no ratiņiem viesnīcu gaiteņos. Tā bija Anrietes jaunā stratēģija: viņa ielavījās dārgās viesnīcās laikā, kad tika uzkopti numuri – kad istabenes atstāja durvis vaļā, lai varētu netraucēti pārvietoties – uzkāpa augšā un, slīdēdama gar sienām kā gara ēna, piepildīja savu lielo somu ar dažādām lietām, sākot ar smaržīgām ziepēm un beidzot ar medus un ievārījuma porciju iesaiņojumiem. Viņa pamanījās nočiept arī zosu aknu paliekas, līdz galam neapēstas jēra filejas, mazas, zeltainas maizītes, vīnu vai šampanieti, kas bija palicis pudelēs, kuras bija noliktas zemē uz paplātes pie istabu durvīm. Šī slepenā laupīšana viņai sagādāja lielu prieku un radīja ilūziju par dzīvi uz naža asmens, baudot greznības atliekas.

Viņa pievērsa stiklainu skatienu kastrolītim ar pienu. Sakritusies seja meta aizplīvurotu atspīdumu, kas izlīdzināja tās vaibstus. Šī sieviete kādreiz bija skaista. Viņas acu priekšā peldēja izsmalcinātības un skaistuma paliekas, un atlika vienīgi vaicāt, kāds ļaunums bija viņu sagrauzis, padarot tik sausu un izkaltušu. Vai tā bija alkatība, iedomība, mantkārība vai parasta godkāre? Bet kādēļ gan vajadzētu izlikties, ja uzskati sevi par neaizskaramu un visvarenu? Gluži pretēji! Pavēlēt, viebties, izrīkot, rīkoties sparīgi, pazemot, atvairīt uzmācīgas rokas. Un ne no viena nebaidīties, jo nākotne ir nodrošināta.

Līdz pienāk diena, kad…

Kāršu spēle turpinās, un mazā, pazemotā sekretāre savam darba devējam izspēlē dūzi.

No rīta, ar baudu apēdusi pusi bagetes, Anriete Grobza nolēma meklēt patvērumu baznīcas rāmajā noskaņā, lai tur mierīgi padomātu. Labi, lai pasaule skrien pretī savai bojāejai, bet viņai nebija ne mazākās vēlēšanās tai sekot. Viņai vajadzēja izdomāt, kā vislabāk pārdzīvot šo vispārējo sabrukumu.

Viņa izraudzījās nenosakāma dzimuma cienīgas drēbes, noklāja garo, šauro seju ar baltu pūderi, biezi uzzieda lūpu krāsu uz šaurajām lūpām, uzlika lielu cepuri uz šķidrā matu mezgla, piesprauda to ar adatu, lai galvassega nenokristu, paskatījās uz sevi spogulī, saviebās, vairākas reizes noteica: “Vecums nav skaists, manu meitēn!” sameklēja savus kazādas cimdus un devās prom, aizvērusi aiz sevis divkāršās durvis.

Vajadzēja padomāt. Palauzīt galvu. Izgudrot kādu viltību. Nodoties pārdomām.

Un šim nolūkam vislabāk noderēja Svētā Etjēna baznīcas klusums, kur viņai tuvumā neviena nebija. Anrietei ļoti patika baznīcu sniegtais patvērums. Pēc vīraka smaržojošais vēsais gaiss, kas ieplūda no Jaunavas Marijas kapelas, kura atradās pa labi no ieejas, iedarbojās uz viņas apziņu kā dziedinošs balzams. Anriete nometās ceļos uz aukstās plāksnes, nolieca galvu un klusi nomurmināja lūgšanu. Paldies, Kungs Jēzu, par Tavu žēlsirdību, paldies par izpratni, ka varu dzīvot un izdzīvot, svēti manas ieceres un plānus, un piedod par visu ļauno, ko esmu izdarījusi, jo tas ir bijis darīts, lai īstenotu labus nodomus. Manējos.

Viņa piecēlās un apsēdās pirmajā solā.

Un tad, vaska sveču nemierīgo liesmu ielenkumā un klusumā, ko iztraucēja tikai reti soļi, viņa ieurbās ar skatienu Jaunavas Marijas zilajā apmetnī un sāka kalt kārtējo atriebības plānu.

Viņa bija parakstījusi laulības šķiršanas dokumentus. Lai nu būtu. Marsels Grobzs bija izrādījis augstsirdību. Tas bija fakts. Viņa varēja paturēt Marsela uzvārdu un dzīvokli, un saņemt krietnu ikmēneša uzturnaudu. Viņai par to būtu jājūtas pateicīgai… Taču Anriete Grobza šādu rīcību, ko citi dēvētu par augstsirdību un dāsnumu, uzskatīja par žēlastības dāvanu, ubaga grašiem, apvainojumu. Katrs no šiem vārdiem skanēja kā apsūdzība. Viņa kaut ko klusi murmināja, izlikdamās, ka skaita lūgšanu. Neērtais sols, kas čīkstēja zem viņas svara, netraucēja viņai atgremot dusmas un frāzes par to, ka viņa tagad dzīvo jumta istabā, bet viņš tikmēr izklaidējas pilī un rij visādus gardumus. Laiku pa laikam viņa domās pārcilāja gandrīz neticamo peļņu, gūtu no Casamia, uzņēmuma, ko Marsels Grobzs bija izveidojis paša rokām, un spieda seju plaukstās, lai apslāpētu niknumu. Acu priekšā dejoja naudas zīmes, un viņa bija gatava eksplodēt, jo viņai vairs nebija tiesību tikt tām klāt. Cik daudz es tur esmu ieguldījusi! Bez manis viņam nebūtu nekā, nekā! Man ir tiesības, man ir tiesības!

Viņa bija domājusi, ka panāks savu mērķi, maksājot Ķerubīnei par nolādēšanu. Viņa bija gandrīz sasniegusi to, ko vēlējās, tomēr beigās atlika vienīgi apkopot zaudējumus. Vajadzēja izdomāt citu kara viltību. Nedrīkstēja zaudēt laiku. Viens risinājums gan vēl bija, viņa to zināja. Marsels Grobzs, aizņemts ar savu laulības laimi, drīz vien noteikti pieļaus kādu kļūdu.

Apvaldīt dusmas, izstrādāt stratēģiju, izlikties nevainīgai kā iesvētāmai jaunavai, likt lietā savu plānu, Anriete domās uzskaitīja, raudzīdamās uz gleznu sev priekšā, kurā bija atainota Jūdas nodevība olīvkoku birzī un Jēzus arests.

Ikreiz, apsēdusies šajā Jaunavas Marijas kapelā, Anriete Grobza atgāza galvu un nopētīja milzīgo fresku, kurā bija attēlota Kristus ciešanu pirmā epizode, brīdis, kad Jūda pienāk, lai noskūpstītu savu kungu uz vaiga. Viņam aiz muguras atradās romiešu karavīri, ieradušies arestēt Kristu. Raugoties uz šo kristietības iedibinātāja drāmas iesākumu, Anrieti pārņēma dīvains žēluma, šausmu un baudas apvienojums. Jūdas melnā dvēsele it kā saplūda ar viņas pašas dvēseli, un abu grēks kļuva līdzīgs nobriedušam, kārdinošam, zeltainam auglim. Viņa rūpīgi jo rūpīgi nopētīja Kristus gaišo, vientiesīgo un galu galā visai neizteiksmīgo seju, tad pievērsās Jūdam ar garo, smalko degunu, tumšo skatienu, biezo bārdu, sarkano tuniku. Viņš izskatījās cēls, un Anrietei iešāvās prātā, vai tikai arī gleznotājs pret šo smalko, iznīcinošo, noziedzīgo cilvēku nav izjutis zināmu vājumu.

Tikums dažkārt bija tik garlaicīgs…

Anriete iedomājās par savu meitu Žozefīni, kura ar savu pazemīgas mūķenes izturēšanos viņai vienmēr bija kritusi uz nerviem, un kārtējo reizi nožēloja, ka līdzās vairs nebija Irisas, viņas miesīgās, īstās meitas… Ne meita, bet īstas zelta raktuves.

Viņa noskūpstīja rožukroni un sagatavojās rast dvēseles mieru.

Man ir jāizdomā kāda viltība, Anriete klusi čukstēja, ar skatienu glāstīdama Jūdas garās, slaidās kājas zem sarkanā apmetņa. Palīdzi man, tumsas Jūda, palīdzi arī man tikt pie maka, kas piebāzts pilns ar zelta naudas gabaliem. Tu taču zini, lai piekoptu netikumu, ir vajadzīga lielāka iztēle, lielāka gudrība nekā tam, lai turētos pie tikuma, kuru nav nekādas jēgas apraudāt; dāvā man kādu ideju, un es aizlūgšu par tavas dvēseles glābšanu.

Izdzirdējusi mācītāja soļus, kas virzījās uz sakristejas pusi, Anriete steigšus pārmeta krustu, apzinādamās, ka ir kavējusies ļaunās domās. Varbūt man vajadzētu izsūdzēt grēkus, viņa iedomājās, kodīdama lūpas. Dievs piedod visus grēkus, un Viņš sapratīs arī manas dusmas. Galu galā arī Viņš pats nebija nekāds eņģelis! Viņš nelāgi runāja ar savu māti un padzina tirgoņus no tempļa. Manas dusmas ir caurcaurēm svētas, Marsels mani ir apzadzis, aplaupījis, un es pieprasu atmaksu. Lai tiktu atjaunotas manas tiesības. Dievs, es Tev apsolu, ka neņemšu neko citu, vienīgi to, kas man pienākas. Mana atriebība nebūs lielāka par to, ko Marsels ir pavērsis pret mani. Savā ziņā tas būs noslēgums…

Uzturēšanās šajā mazajā kapelā šķita nomierinoša. Tās aukstajā tumsā viņa jutās droša. Te viņai ātri vien prātā iešāvās kāda doma. Gan jau reiz kāda kara viltība palīdzēs atkal vērst visu par labu.

Kad garām pagāja mācītājs, Anriete nodūra galvu, lai izskatītos pēc ļoti nelaimīgas sievietes, un tad atsāka apbrīnot Iskariota iegareno seju. Cik dīvaini, Anriete sev sacīja, viņš man kādu atgādina. Kas tā par priekšnojautu, ko viņš manī modina? Kas tas par neskaidru vārdu, kas pavīd man prātā? Kur viņa bija redzējusi šo garo, smalko, melnīgsnējo seju, gardēža plēsoņas degunu, tumsas bruņinieka cēlumu? Viņa piešķieba galvu te uz vienu, te uz otru pusi, lai labāk saskatītu, jā taču, redzēts, es pazīstu šo cilvēku, es viņu pazīstu…

Viņa nerimās, atkal atgriezās pie tumšā, slaidā stāva, satraucās, noklakšķināja mēli, bija spiesta skaļi izgrūst lāstu, pareizi ir, tieši tā, es nerīkošos viena, man ir vajadzīgs cilvēks, kurš man sniegs drošu atbalstu, īsts Jūda, un es viņu atradīšu Marsela tuvumā…

Cilvēks, kurš gādās, lai man būtu pieejami visi rēķini, datori, klientu pasūtījumi, sarakste ar rūpnīcām un noliktavām…

Cilvēks, kuru es uzpirkšu…

Cilvēks, kurš man pilnīgi pakļausies.

Anriete sasita cimdotās plaukstas.

No viņas kārnajām krūtīm izlauzās balts elpas mākonis un apmierināta nopūta.

Tad viņa piecēlās. Aši palocīja ceļus zilajā apmetnī tērptās Jaunavas priekšā. Pārmeta krustu. Pateicās Debesīm par palīdzību. Atraitne un bārenis, atraitne un bārenis, mans Dievs, mans Dievs, Tevi neviens nav saudzējis, bet Tu taču nāksi man palīgā, vai ne?

Viņa ieslidināja mazās kapelas ziedojumu kastītē trīs monētas pa diviem centiem. Nauda krītot klusi nošķindēja. Kāda zemu noliekusies svētule pacēla galvu. Anriete Grobza veltīja viņai īstas draudzes locekles cienīgu smaidu un izgāja, kārtodama savu lielo, pankūkai līdzīgo cepuri.

Ir cilvēki, ar kuriem kopā mēs pavadām lielu daļu savas dzīves, un kuri mums neko nesniedz. Viņi mūs nepadara gudrākus, nebagātina, nevairo mūsu sparu. Mums vēl jāpriecājas, ka viņi neatņem mums dzīvību, karājoties mums stērbelēs un sūcot mūsu asinis.

Un tad…

Ir tie, kuri mums tic, kuri mūs pazīst, kuri mums pasaka vienu vārdu, vienu teikumu, atvēl mums vienu minūti, vienu pusstundu, un pārvērš visu mūsu dzīvi. Mēs no viņiem neko negaidām, mēs viņus pazīstam, neuztveram nopietni, kad viņus satiekam, un tomēr, kad aizejam no šiem apbrīnojamajiem cilvēkiem, mēs atklājam, ka viņi mūsos ir atdarījuši kādas durvis, atvēruši izpletni, iekustinājuši tās brīnumainās izjūtas, ko dēvē par ilgām, izjūtas, kas mums liek pārkāpt savas robežas un pašiem sevi pārsteigt. Mēs vairs neesam gļēvi, mēs dejojam pa ietvi, dzirksteļojam, un spējam aizsniegt debesis…

Tieši tas šodien bija atgadījies ar Žozefīni.

Viņai bija norunāta tikšanās ar savu izdevēju, Gastonu Serirjē.

Viņi nebija tuvi paziņas. Žozefīne ar viņu bija runājusi pa telefonu. Viņš ieslēdza skaļruni, lai varētu darīt vairākus darbus vienlaikus; varēja dzirdēt, kā viņš atplēš vēstules, atver un aizver atvilktnes, turpinādams sarunāties ar Žozefīni. Viņš klāstīja pārdošanas apjomu skaitļus, runāja par grāmatas izdošanu kabatas formātā, par filmu, kuras uzņemšana nekādi negribēja veikties. Tie amerikāņi, viņš lādējās, tie amerikāņi! Viņi daudz sola un neko nedod. Uz viņiem nekad nevar paļauties… toties es gan nekad jūs nepametīšu, Žozefīne! Un viņa balss attālinājās, viņš bija noliecies, lai paceltu pildspalvu vai papīra saspraudi, līgumu vai plānotāju.

Gastons Serirjē.

Viņš bija Irisas paziņa. Tieši viņam kādā vakarā, vienās no tām parīziešu viesībām, kurās visi lielās un zobojas par citiem, Irisa bija izmetusi, ka raksta grāmatu… un Gastons Serirjē, kurš no malas novēroja šo mazo Parīzes pasaulīti, kura nīkuļoja sveču gaismā, domādama, ka atrodas Visuma prožektoru ielokā, Gastons Serirjē bija pacēlis Irisas nomesto cimdu un pieprasījis, lai viņa to parāda…

Savu manuskriptu.

Lai redzētu, vai tās nav tikai tādas viesību tenkas, izaicinājums, ko metusi šī mazā, iereibusī marķīze, kuru uzturēja viņas bagātais vīrs.

Un tieši tā bija dzimusi “Tik pazemīga karaliene”. Manuskripts, ko Gastonam Serirjē bija atnesusi Irisa Dipēna. Tas bija izlasīts, pieņemts, publicēts, pārdots simtiem tūkstošos eksemplāru. No mēģinājuma bija iznācis meistardarbs.

Nākamajā dienā Irisa Dipēna bija kļuvusi par viesistabu karalieni, par televīzijas tīklu karalieni, par žurnālu karalieni. Viņa tika sveikta kā jauna zvaigzne pie rakstniecības debesu velves. Iztaujāta par viņas frizūru, par ievārījumiem, ko viņa nemaz negatavoja, par viņas mīļākajiem rakstniekiem, par dienas un nakts krēmu, par pirmo mīlestību un, Dievs vien zina, par ko vēl. Viņu aicināja uz šokolādes ražotnēm un autosaloniem, uz Kristiāna Lakruā modes skatēm un filmu pirmizrādēm.

Un tad izcēlās skandāls, viltvārde tika atmaskota, biklā māsa atguva savas autortiesības.

Gastons Serirjē uz to visu bija noraudzījies ar Parīzes tikumu pazinēja salto aci. Uzjautrināts. Gandrīz bez jebkāda pārsteiguma.

Uzzinājis par Irisas Dipēnas varmācīgo nāvi Kompjēnas mežā, viņš nebija pamirkšķinājis ne acu. Uz ko gan nebija gatavas dažas sievietes, lai izjustu lielu uzbudinājumu? Sievietes, kuras izaicināja likteni tā, it kā mestu žetonus uz kazino zaļā galda. Sievietes, kuras garlaikodamās ielaidās dēkās ar pirmo švaukstu, kas lika viņu asinīm uzkūsāt.

Gastonu vairāk interesēja jaunākās māsas maigums…

No kurienes bija nākusi viņas iztēle, kas plūda kā no pārpilnības raga? Ne jau tikai no vēstures avotiem. Viņai nevajadzēja stāstīt pasakas. Grāmatā “Tik pazemīga karaliene” bija mīlas ainas, kas precīzi sakrita ar skaistās Irisas Dipēnas nāvi. Īstus rakstniekus mēdza piemeklēt traģiskas priekšnojautas. Īsti rakstnieki atradās soli priekšā dzīvei. Un šī pieticīgā sieviete, šī Žozefīne Kortesa bija īsta rakstniece, lai gan pati to nemaz neapzinājās. Viņa bija pareģojusi savas māsas likteni. Tieši šī pretruna starp sievieti un rakstnieci bija likusi ieinteresēti iemirdzēties Gastona Serirjē saltajām, notrulinātajām acīm.

Viņš bija piedāvājis viņai satikties kādā zivju restorānā Raspēla bulvārī, vai jums garšo zivis? Jauka sakritība, jo tur, uz kurieni es jūs aicinu, pasniedz tikai zivis… Tātad norunāts, pirmdien trīspadsmitos piecpadsmit.

Žozefīne bija ieradusies precīzi trīspadsmitos piecpadsmit. Gastona vēl nebija, iepriekš brīdinātais viesmīlis aizveda viņu pie liela, ar baltu galdautu pārsegta galda. Mazs anemoņu pušķītis meta biklu ēnu uz izsmalcinātā galda klājuma.

Viņa novilka mēteli. Apsēdās pie galda un sāka gaidīt.

Ļāva skatienam slīdēt pār zāli, lai aplūkotu citus apmeklētājus. Pastāvīgie viesi uzrunāja viesmīļus vārdā un pirms sēšanās pie galda vēlējās zināt, kāds ir dienas ēdiens. Tie, kuri šeit bija pirmo reizi, izturējās stīvi un samāksloti, nebilzdami ne vārda, ļāva viesmīļiem ierādīt viņiem vietu un, mēģinādami atlocīt salvetes, izmeta tās no rokām. Pastāvīgie apmeklētāji atkrita krēslos ar visu savu svaru un iepleta elkoņus, kamēr jaunie viesi turējās stīvi un klusi, galda piederumu dāsnā klāsta un izskatīgā, modrā personāla iebaidīti.

Žozefīne vairākas reizes paskatījās pulkstenī un pieķēra sevi nopūšamies. Tu pati esi vainīga, viņa sev sacīja, Parīzē cilvēki nekad neierodas precīzi laikā, te ir pieņemts nokavēties. Vienmēr. Tu uzvedies kā nejēga.

Trīspadsmitos četrdesmit piecās viņš beidzot bija klāt. Iebrāzās pa restorāna durvīm, runādams pa mobilo telefonu. Apvaicājās, vai Žozefīne gaida jau ilgi. Atcirta savam sarunu biedram, ka par to nevar būt ne runas. Žozefīne stomīdamās attrauca, ka ne, viņa ir tikai nupat atnākusi, viņš par to nopriecājās. Viņam ļoti nepatika likt citiem gaidīt, taču viņu bija aizkavējis kāds no tiem uzmācīgajiem ļaudīm, no kuriem nekādi nevarēja tikt vaļā. Viņš notēloja, ka nopurina šo uzmācīgo cilvēku sev no piedurknes, un viņa izmocīja smaidu. Varbūt kādu dienu arī es būšu šī uzmācīgā cilvēka vietā, viņa nodomāja un saknieba lūpas, lai to nepateiktu skaļi.

Viņš izslēdza telefonu, aši uzmeta acis ēdienkartei, kuru jau tāpat zināja no galvas, un pasūtīja tieši to pašu, ko vienmēr. Žozefīnei bija pieticis laika izpētīt piedāvājumu, un viņa klusā balsī pateica, ko bija izvēlējusies. Viņš Žozefīni uzslavēja par izvēli, un viņa nosarka.

Tad viņš atlocīja salveti, paņēma nazi, gabaliņu maizes, mazliet sviesta, un noprasīja:

– Ko jūs šobrīd īsti darāt?

– Es nupat aizstāvēju savu zinātnisko darbu… ar komisijas atzinību…

– Brīnišķīgi! Un tas ir…

– Tas ir visaugstākā līmeņa izglītības diploms Francijā…

– Iespaidīgi, – viņš atzina un pamāja viesmīlim, lai tas atnes vīnu karti. – Jūs taču dzersiet mazliet vīna?

Viņa neuzdrošinājās atteikties.

Viņš apspriedās ar viesmīli, sašuta, ka nevar dabūt savu ierasto vīnu, palūdza īpašo 2005. gada Puligny-Montrachet, vēlreiz visu precizēja, skatīdamies pāri brillēm, aizcirta vīnu karti, nopūtās, noņēma brilles, pasniedzās pēc sviesta trauka, apzieda sev otru maizīti un noprasīja:

– Un tagad… ko jūs grasāties darīt?

– Tas ir sarežģīti… es…

Iezvanījās viņa mobilais telefons, viņš iztraucēts iesaucās, bet man uz to jāatbild, vai atļausiet? Viņa pamāja ar galvu. Viņš savilka vainīgu seju, pateica dažus vārdus un izbeidza sarunu, pārliecinājies, ka šoreiz telefons patiešām ir izslēgts.

– Tātad jūs teicāt…

– …ka esmu aizstāvējusi savu zinātnisko darbu ar komisijas atzinību un tagad apsveru iespēju sākt strādāt universitātē… Vai kļūt par institūta pētījumu nodaļas vadītāju… Es to ļoti vēlētos… Visu dzīvi esmu strādājusi, lai to sasniegtu…

– Un vai tad tas jau nav padarīts?

– Nu… pēc komisijas lēmuma ir jāsagaida noslēdzošais atzinums, kurā komisija būs ierakstījusi visu to, ko nav uzdrošinājusies pateikt man acīs…

– Kāda liekulība!

Žozefīne ierāva galvu plecos.

– Un no šī atzinuma faktiski ir atkarīga jūsu iecelšana amatā…

Viņa noslaucīja miklās plaukstas salvetē un juta, ka acīs saskrien asaras.

– Un tieši tā es uzzināju… Ak! Ne jau tieši, nē… es uzzināju no kāda kolēģa, ka sapņot nav nekādas jēgas, ka es nedabūšu nekādu paaugstinājumu, ka man nebūs ne prestiža amata, ne algas pielikuma, un ka man visu atlikušo dzīvi būs jānoņemas ar pētījumiem…

– Un kāpēc? – Gastons Serirjē apvaicājās, pārsteigumā savilcis uzaci.

– Tāpēc, ka… viņi man to nepateica, tomēr viss jau tāpat ir skaidrs. Tāpēc, ka es ar savu romānu esmu nopelnījusi daudz naudas… un viņi ir nosprieduši, ka ir citi, kuriem tas pienāktos vairāk nekā man…

un tāpēc es atkal esmu nonākusi tai pašā vietā, no kuras sāku.

– Un jūs droši vien esat dusmīga…

– Vispirms jau aizvainota… Es domāju, ka esmu daļa no ģimenes, domāju, ka esmu sevi apliecinājusi, un tagad mani atraida tāpēc, ka esmu guvusi pārāk lielus panākumus jomā, kurā pat…

Viņa nopūtās, lai padzītu nelaikā izsprāgušās asaras.

– …viņiem vajadzētu priecāties, ka sabiedrība tā aizraujas ar šo stāstu par Florīnu… taču notiek gluži pretēji.

– Tas taču ir ideāli! Ideāli! – iesaucās Gastons Serirjē. – Pametiet viņus un nāciet pie manis!

Žozefīne uzmeta viņam pārsteigtu skatienu un neuzkrītoši pieskārās savām svilstošajām ausīm.

– Vai zināt, šī ir pirmā reize, kad es par to runāju. Man par to negribas pat domāt. Es par to nevienam neesmu stāstījusi. Biju tik dusmīga, uzzinot, ka… Tik daudzi gadi darba un… mani izmet ārā!

Žozefīnei iedrebējās balss, un viņa iekoda lūpā.

– Tas ir ideāli, jo tagad jūs varat nākt strādāt pie manis! Tikai pie manis…

– Ā, – Žozefīne pārsteigta izdvesa, domās sev vaicādama, vai tikai viņš nevēlas izdevniecībā izveidot viduslaiku vēstures nodaļu.

– Tāpēc, ka jums ir zelta rokas…

Viņa skatiens bija kļuvis ciešs, uzstājīgs. Pienāca viesmīlis, lai noliktu uz galda salātus ar apceptiem kalmāriem un jūras asara un laša karpačo. Izskatīdamies neapmierināts, Serirjē nopētīja šķīvja saturu un ķērās pie galda piederumiem.

– Jūs lieliski protat rakstīt un izdomāt stāstus… Atrast to, kas varētu cilvēkus ieinteresēt un viņiem pat daudz ko iemācīt ne tikai par vēsturi vien. Jūs esat talantīga. Vienīgā nelaime ir tā, ka jūs savu talantu neapzināties, jums nav ne mazākā priekšstata par savu vērtību.

Skatiens, ko Gastons bija pievērsis Žozefīnei, viņu nošķīra no citiem, izcēla kā ar prožektoru, ar gaismas staru. Tas vairs nebija steidzīgais cilvēks, kurš bija iebrāzies restorānā, grūstīdams viesmīļus, cilvēks, kurš bija satraucis vīnzini, cilvēks, kurš bija nolamājies, atbrīvodamies no salvetes, cilvēks, kurš bija pavirši atvainojies par to, ka licis viņai gaidīt…

Nu viņš skatījās uz Žozefīni kā uz lielu dārgumu.

Un Žozefīne aizmirsa par visu.

Viņa aizmirsa kolēģu apvainojumus, aizmirsa par sāpēm, kurās bija kavējusies, kopš bija uzzinājusi par savu atraidījumu, par pūlēm, kas viņai bija likušas aizmirst par visām vēlmēm, visām iecerēm. Viņa vairs nespēja atšķirt nevienu vēstures grāmatu, uzrakstīt kaut rindiņu par divpadsmito gadsimtu, vairs nespēja iedomāties, ka vajadzētu pavadīt bibliotēkā vēl kaut stundu. Un, lūk, kā šis cilvēks atkal bija viņai atdevis pelnīto godu. Šis cilvēks apgalvoja, ka viņa ir talantīga. Žozefīne izslējās. Laimīga, ka atrodas viņam pretī, laimīga, ka bijusi spiesta gaidīt pusstundu, laimīga, ka viņu redz un ņem par pilnu.

– Vai tad jūs neko neteiksiet? – Gastons noprasīja, atkal urbdamies viņā ar prožektoram līdzīgo skatienu.

– Kā es…

– Jūs neesat pieradusi pie komplimentiem, vai ne?

– Vai zināt, mūsu universitātes aprindās drīzāk pat tika uzskatīts, ka ir slikti, ka esmu uzrakstījusi… ē… to grāmatu… Tāpēc es nodomāju…

– Ka jūsu dzīvei nav nekādas jēgas?

– Nē. Gluži pretēji… Es nodomāju, ka tā taču nevar būt tik briesmīga, ka tas ir pārpratums.

– Pārpratums, kurš pārdots vairāk nekā piecsimt tūkstošos eksemplāru! Visus šos gadus esmu ilgojies pēc tādiem pārpratumiem…

Serirjē apmierināts pasmaidīja un no jauna pievērsās Žozefīnei.

– Un jūsu ģimene?

– Ak! Mana ģimene…

– Vai tad viņi ar jums nelepojas? Žozefīne klusi, samocīti iesmējās.

– Ne gluži…

Viņš atvirzījās, lai ieskatītos uzmanīgāk.

– Bet ko tad jūs īsti darāt?

– Kā jāsaprot šis jautājums?

– Kā jūs dzīvojat, pavisam vienkārši. Es gribu sacīt… ja neviens jūs neuzslavē kā izcilu, kur jūs rodat spēkus, lai…

– Nu, es… esmu pieradusi… Tā tas ir bijis vienmēr.

– Neviens jūs neņem vērā.

Žozefīne pavērsa pret viņu pārsteiguma pilnu seju, kas it kā vaicāja – kā jūs to zināt?

– Un vēl tagad, kad jūsu māsa ir mirusi… Jūs sev sakāt, ka jums nav tiesību dzīvot, nav tiesību rakstīt, nav tiesību elpot… Ka jūs nekam nederat, un ka patiesībā atklāsies, ka to grāmatu ir uzrakstījusi viņa!

– Nu nē! Es labi zinu, ka to uzrakstīju es.

Serirjē skatījās uz viņu un smaidīja.

– Paklausieties… vai zināt, kas jums jādara?

Žozefīne papurināja galvu.

– Jums jāuzraksta vēl viena grāmata… Vispirms jau tāpēc, ka drīz jums izbeigsies nauda. Par vienu grāmatu nopelnīta nauda nav mūžīga… pirms nācu šurp, es nepārskatīju jūsu rēķinus, tomēr izskatās, ka jums tur gandrīz vairs nekā nav… Pērkot dzīvokli, izdevumi bijuši patiešām jūtami…

Un viss pēkšņi izplūda.

Galds, tik nevainojamais iekārtojums, baltie galdauti, anemoņu pušķi, uzmanīgie viesmīļi, viss nozuda baltā uzplaiksnījumā, un viņai noreiba galva. Viena pati gruvešu laukā. Viņa juta, kā pie matu saknēm izspiežas sviedri, sviedri… un uzmeta Serirjē nemiera pilnu skatienu.

– Nē, nekas jau nav noticis… Jūs neesat pilnīgi palikusi uz sēkļa, taču jūsu kredīts pie mums ir nedaudz sarucis. Vai tad jūs neapskatāt savus rēķinus?

– Es no tā visa gandrīz neko nesaprotu…

– Labi… tad noslēgsim vienošanos: jūs man rakstāt grāmatu, es apmaksāju rēķinus. Norunāts?

– Bet tas taču…

– Jums vairs nevajadzēs tērēt veselu bagātību. Jums nevajadzēs daudz maksāt…

– …

– Jūs neizskatāties pēc sievietes, kurai ir tieksme uz greznību. Ne tuvu! Lai izpelnītos citu cieņu, vajag dižoties… Jūs to itin nemaz nedarāt.

Viesmīlis ieklepojās, lai varētu nolikt abus šķīvjus, ko turēja rokās. Serirjē viņu atvairīja un pieprasīja minerālūdeni.

– Vai tad jūs nemaz nemēdzat izklaidēties? Ko tad jūs gaidāt?

– Irisa… Kopš viņa ir…

– Mirusi. Un tad?

Žozefīne sagrozījās savā vietā.

– Kopš viņas nāves jūs nemitīgi sevi nosodāt un aizliedzat sev dzīvot?

– …

– Bet… Jūs taču esat īsta čamma!

Žozefīne pasmaidīja.

– Par ko jūs smaidāt? Jums vajadzētu justies aizvainotai, ka jūs par tādu uzskata!

– Nē, man… es jau sen par sevi domāju tieši tāpat: čamma un vārgule… Taču es esmu saņēmusies, vai zināt, esmu daudz ko panākusi.

– Es tiešām ceru, ka tā ir. Lai tiktu uz priekšu, vajag kaut mazliet cieņas, un es gribu, lai jūs man uzrakstāt grāmatu. Labu grāmatu, kurā viss ir tāpat kā dzīvē… tāpat kā jūsu pirmajā darbā… tomēr jums nav jāaprobežojas tikai ar divpadsmito gadsimtu. Mazliet pamainiet kaut ko, jo citādi jūs ierobežosiet sevi tikai ar vēsturiskiem romāniem, un tas būs ļoti garlaicīgi! Un es vēl izsakos pieklājīgi… Nē! Uzrakstiet man romānu par mūsdienām, kurā būtu sievietes, bērni, vīri, kuri krāpj savas sievas vai paši ir ragneši, sievas, kuras raud un smejas, skaista mīla, nodevība, dzīve, viss! Vai zināt, tagad ir grūti laiki, un cilvēki grib, lai viņus izklaidē… Jūs protat stāstīt. Romāns par Florīnu bija ļoti labs, un kā pirmais darbs tas bija vispār izcils!

– Es to nedarīju apzināti…

Viņš uzmeta Žozefīnei iznīcinošu skatienu.

– Tieši tā jūs kopš šī brīža vairs nedrīkstat runāt. Protams, ka jūs to izdarījāt apzināti! Jūsu grāmata jau neuzradās pati no sevis…

Viņš uzsita knipi.

– Jūs smagi strādājāt, izdomājāt stāstu, sarakstījāt dialogus, izgudrojāt sižeta pavērsienus, tas nenotika pats no sevis! Izbeidziet nemitīgi aizbildināties! Vai zināt, jūs esat apnicīga… Rodas vēlme jūs pamatīgi sapurināt.

Nomierinājies viņš pasūtīja divas kafijas, jūs taču dzersiet kafiju, vai ne? Tādā gadījumā divas stipras kafijas! Viņš izvilka garu cigāru, paostīja, paviļāja pirkstos, aizsmēķēja un piebilda:

– Jā, zinu, restorānos nedrīkst smēķēt. Neviens, izņemot mani. Noteikumi man krīt uz nerviem. Vai zināt, Žozefīne, pretēji tam, ko domā lielākā daļa cilvēku, rakstīšana nav nekāda terapija… tā nekam nepalīdz. Itin nekam. Tomēr tā ir atriebība liktenim, un jūs, ja nekļūdos, esat tam pamatīgi atriebusies.

– Nezinu gan…

– Jā taču, padomājiet mazliet, un jūs to sapratīsiet… Rakstīt nozīmē notvert savas ciešanas, ieskatīties tām sejā un piesist pie krusta. Un pēc tam strādāt, kamēr esi izveseļojies un atriebies… Izdarīt kaut ko ar visām tām bēdām un kaut ko tādu, kas ļauj jums dzīvot vai atdzīvoties, kā nu sanāk…

– Es laikam īsti labi nesapratu…

– Atrodiet kādu sižetu, kas jūs iedvesmo, un rakstiet. Atveriet slūžas… Savāciet visas savas bēdas, visas savas sāpes un piesitiet tās krustā! Uzdrošinieties atkal sākt elpot, atkal sākt dzīvot! Jūs esat kā mazs putnēns uz ligzdas malas, kurš vicina spārnus un neuzdrošinās lidot. Tomēr jums vairs nekas nav jāpierāda, kas jums īsti ir vajadzīgs?

Žozefīnei uznāca vēlēšanās pateikt “ik dienu brokastot ar tādu cilvēku kā jūs”, tomēr viņa noklusēja.

– Cilvēkiem viss ir līdz kaklam, – Serirjē nerimās, – viņi ir noguruši, viņiem ir vajadzīgi stāsti… Stāsti, kas viņos modinātu vēlmi no rītiem piecelties un iekāpt metro vilcienā, bet vakarā atkal atgriezties mājās. Atdariniet seno laiku stāstus, “Tūkstoš un vienas nakts pasakas”!

– Bet man nav nekā, ko stāstīt!

– Jums tā tikai šķiet! Jums prātā ir tūkstošiem stāstu, un jūs pati to nemaz nezināt. Bailīgajiem, trūcīgajiem, neatzītajiem cilvēkiem prātā vienmēr ir tūkstošiem stāstu, jo viņi ir jūtīgi, viss viņus aizskar un ievaino, un šī aizskaršana un ievainojumi rada emocijas, personāžus, situācijas… Tieši tāpēc nav viegli būt par rakstnieku, jo visu laiku ir jācieš… Ticiet man, labāk ir būt redaktoram!

Viņš plati pasmaidīja un iekoda cigāru zobos. Paņēma kafiju no viesmīļa un noprasīja, kā gan viņam izdodas saglabāt savu vietu, viņš ir tik neizdarīgs, vēl nekad nav redzēts tik lempīgs viesmīlis!

– Un kā tad ar manu rēķinu? – noprasīja Žozefīne, juzdama, ka viņu atkal sāk pārņemt panika.

– Aizmirstiet par savu rēķinu un strādājiet! Par naudu parūpēšos es… Pasakiet sev, ka kopš šīs dienas jūs vairs neesat viena ar savām šaubām un raizēm, un nomierinieties! Saņemieties! Citādi es jums sadošu!

Žozefīnei uznāca vēlēšanās mesties viņam ap kaklu, tomēr viņa apvaldījās un, ne vārda neteikusi, ieelpoja krietnu cigāra dūmu, kas viņai uzdzina klepu un lika pārstāt smaidīt kā septītajās debesīs.

Tovakar Žozefīne pārliecinājās, vai Zoē jau ir nolikusies gulēt, un izgāja uz balkona. Viņa bija uzāvusi biezās, veikalā Topshop pēc Hortenzes pavēles pirktās vilnas zeķes, par kurām meita bija apliecinājusi, ka tās ir vislabākās zeķes pasaulē. Biezas zeķes, kuras sniedzās līdz pat ceļgaliem. Pidžama, biezs džemperis, dūnu sega.

Un timiāna uzlējums ar karoti medus.

Viņa iekārtojās uz balkona zem zvaigznēm.

Ieklausījās decembra saltajā naktī, tālumā izdzirdēja vēja brāzmu, mopēda troksni, tā iedarbināto automašīnas signalizāciju, suņa rejas… Tad palūkojās uz debesīm. Uzmeklēja Mazos un Lielos Greizos ratus, Berenikes Matus, Bultu, Delfīnu, Gulbi un Žirafi…

Viņa jau labu laiku nebija runājusi ar zvaigznēm.

Viņa sāka ar pateicību.

Viņa pateicās par brokastīm ar Serirjē. Paldies, paldies, es neko nesapratu, neko neatceros, taču man gribas apķerties ap kastaņas stumbru, uzrāpties sarkanajās kļavās, pieskarties debesu malai.

Viņa iedzēra malku timiāna tējas, uzlika uz mēles nedaudz medus. Ko viņš īsti bija teicis? Ko viņš bija pateicis? Viņai gribējās iekāpt septiņjūdžu zābakos…

Klausies, tēti, klausies…

Viņš teica, ka man ir talants, ka man jāuzraksta jauna grāmata.

Viņš teica, ka man izdosies piesist savas ciešanas krustā un ieskatīties tām acīs.

Viņš teica, ka man jāuzdrošinās. Jāaizmirst, ka māsa un māte man ir apgriezušas spārnus.

Viņš teica, ka šis laiks ir pagājis.

Nekad vairs, nekad vairs! Viņa solīja, pirmo reizi kopš ilgiem mēnešiem skatīdamās zvaigznēs.

Es esmu rakstniece, es esmu ievērojama rakstniece, un es esmu rakstīšanas cienīga. Es vairs nedomāju, ka visa pasaule ir labāka, gudrāka, ģeniālāka par mani, un ka es esmu tikai nožēlojams krāms…

Es uzrakstīšu vēl vienu grāmatu.

Viena pati. Tāpat, kā uzrakstīju “Tik pazemīgu karalieni”. Pati ar saviem vārdiem. Ar saviem ikdienišķajiem vārdiem, kuriem līdzīgus nezina neviens cits. Arī to viņš man pateica.

Viņa ar skatienu uzmeklēja mazo zvaigznīti, savu mazo zvaigznīti kastroļa roktura galā, lai redzētu, vai tā ir atsaukusies, vai tā ir uzmirdzējusi, lai pateiktu, ka viņa ir pelnījusi piecus punktus no pieciem.

Saproti, tēti, ja es nespēšu lepoties pati ar sevi, kurš tad to darīs?

Neviens.

Ja es nebūšu pārliecināta par sevi, kurš tad būs pārliecināts par mani?

Neviens.

Un es nodzīvošu savu dzīvi, nemitīgi izgāzdamās kā veca sēta…

Visu laiku izgāzties kā vecai sētai nav nekāds dzīves mērķis.

Es vairs negribu, lai mani uzskata par čammu, es vairs negribu, lai mani uzskata par sodību.

Es vairs nevēlos klausīt nevienam, kurš mani izrīko. Irisai, Antuānam, institūta vadībai, fakultātes kolēģiem.

Es vēlos tikt uztverta nopietni. Vēlos būt pārliecināta.

Es no visas sirds apņemos noturēties kājās un virzīties tālāk.

Viņa ilgi raudzījās zvaigznēs, taču neviena no tām nepamirkšķināja.

Viņa lūdza palīdzību, lai uzsāktu rakstīt grāmatu.

Viņa apsolīja, ka turēs modru savu prātu, acis un ausis, lai nepalaistu garām ne mazāko ideju, kura varētu uzrasties.

Viņa vēlreiz vērsās pie zvaigznēm. Atsūtiet man visu, kas man vajadzīgs, lai virzītos tālāk. Apgādājiet mani ar īstajiem darbarīkiem, un es jums apsolu tos pienācīgi likt lietā.

Viņa ielūkojās dzīvokļu logos aiz kokiem. Dažās viesistabās stāvēja izrotātas Ziemassvētku eglītes. Tās mirdzēja kā daudzkrāsaini kabatas lukturīši.

Slīpie, pelēkie jumti, augstie, tumšie koki, kārtīgās namu fasādes – viss vēstīja par to, kāpēc viņa dzīvoja Parīzē un jutās laimīga. Tā bija kā nedziedējama un slepena mīlestība.

Viņa atradās savā vietā, viņa bija laimīga.

Un viņa uzrakstīs grāmatu.

Viņa sajuta sevī prieka eksploziju.

Viņas sirdi pārpludināja prieks, prieka viļņi, prieka straumes, prieka pali. Viņa iesmējās tumsā un ciešāk ietinās dūnu segā, lai šis prieks neaizšļāktos prom.

Šajā brīdī viņa saprata, ka ir atkal atradusi savu tēvu. Viņš neturējās pie debesīm redzamā kastroļa roktura gala, viņš spaiņiem vien lēja laimi Žozefīnes sirdī.

Tie bija laimes plūdi.

Pulkstenis rādīja divi naktī. Viņai uznāca vēlēšanās piezvanīt Šērlijai.

Viņa tā arī izdarīja.

– Kad tu atbrauksi uz Londonu?

– Rīt, – Žozefīne paziņoja. – Es ieradīšos rīt.

Rīt – tas nozīmēja piektdienu. Zoē grasījās pavadīt nedēļas nogali pie Emmas, lai kopā ar viņu mācītos. Žozefīne bija gribējusi palikt mājās, nodoties mājsaimniecības darbiem un gludināt. Ifigēnija bija atstājusi veselu grozu izmazgātas veļas.

– Tu nemānies? – Šērlija izbrīnīta vaicāja.

– Nemānos… Un es uzrakstīšu šos vārdus uz Eurostar biļetes.

Viņas bija izēdušas pa saldējuma Ben & Jerry trauciņam, un tagad abas braucīja vēderus, izlaidušās uz Šērlijas virtuves grīdas un jau nožēlodamas, ka ir notiesājušas tik daudz tauku, cukura, riekstu, karameļu un šokolādes, no kā tagad vajadzēja atbrīvoties. Viņas smējās un uzskaitīja visas tās gardās un bīstamās lietas, ko vairs nekad neēdīs, lai nepārvērstos par divām resnītēm.

– Ja es kļūšu resna, tad nevarēšu dejot Oliveram vēderdejas, un tas gan nebūtu labi…

Oliveram? Žozefīne izslējās, atbalstīja galvu plaukstā un atvēra muti, lai uzdotu jautājumu.

Šērlija pasteidzās pirmā:

– Klusē, nesaki neko, klausies un vairs nekad par to nerunā, vairs nekad, vai apsoli? Un pagaidi, kad es pati sākšu par to runāt…

Žozefīne bija ar mieru. Viņa pielika pirkstu pie lūpām, brīdinošu pirkstu pie cieši sakniebtām lūpām.

– …esmu sastapusi kādu vīrieti ar labsirdīgu smaidu, platu muguru, rupja velveta biksēm, vīrieti, kurš brauc ar divriteni, nēsā ar kažokādu izoderētus cimdus, un esmu pārliecināta, ka esmu iemīlējusies. Tas ir ļoti iespējams. Tāpēc, ka kopš satikšanās ar viņu man ir tāda sajūta, it kā mana galva būtu pilna ar gaistošu gāzi. Ar to ir pilnas arī manas vēnas, mana sirds, liesa un plaušas, tā izplešas, un tas ir tik labi, tik labi, un es nekad, nekad nekļūšu resna, lai šo vīrieti nepazaudētu…

Viņa aizvēra acis, aptvēra sevi ar rokām, pasmaidīja un nomurmināja:

– Atklātībai tiek pielikts punkts. Turpinām spēlēties.

Viņas spēlēja “veiksmi un neveiksmi”, staipīja rokas un kājas, apvēlās uz sāniem, salika kopā galvas un plecus.

– Esmu palaidusi garām savas mīlestības, esmu palaidusi garām savas studijas, es vienmēr sabojāju buljonu, es netiku uz pēdējo Morcheeba koncertu, – Šērlija uzskaitīja uz pirkstiem, – toties man ir paveicies ar attiecībām ar tēvu un māti, ar orgasmu skaitu, esmu tikusi pie autovadītāja apliecības, sagādājusi dēlam izglītību, iedraudzējusies ar tevi…

Žozefīne pievienojās:

– Esmu nožēlojami sabojājusi savu jūtu dzīvi, gandrīz visus savus orgasmus, visas savas diētas, attiecības ar māti, toties man ir paveicies, jo man ir divas skaistas meitas, mans zinātniskais darbs, es rakstu grāmatu, draudzējos ar tevi…

– Es nekad neesmu redzējusi zaļo staru, – Šērlija nopūtās.

– Es vienmēr sabojāju majonēzi, – Žozefīne atzinās.

– Nekad neesmu pratusi izaudzēt ģerāniju…

– Nekad neesmu varējusi noķert spāri…

Tad viņas ķērās pie spēles “tas, kas man visvairāk riebjas cilvēkos”.

– Es ienīstu meļus, – Šērlija paziņoja. – Viņi ir kā gļēvuļi, vārguļi, niezi izraisošas medūzas.

– Un viņi ir satuntulējušies kā ziemā! – Žozefīne piebilda un iesmējās.

– Aukstas tirpas skrien pār muguru, – Žozefīne piezīmēja un nodrebinājās.

– Tieši šie vārdi reiz nāca pār mana tēva lūpām, kad viņš uzzināja, ka man piedzimis dēls, par kuru viņš pat nebija nojautis… Es to nekad neaizmirsīšu. Tie ir iededzināti manā atmiņā kā ar nokaitētu dzelzi…

Žozefīne notrīcēja. Viņa nezināja, kas īsti uz viņu atstājis šādu iespaidu, tomēr sajūta bija tāda, it kā viņu būtu ieskāvis ledaini salts līķauts.

– Un es vairs nekad neesmu melojusi. Īsāk sakot, tu nevari pat iedomāties! Tā var daudz ātrāk nostāties uz taisna ceļa. Kļūt par īstu vīrieti vai sievieti.

– Vai apkures sistēma joprojām nedarbojas? – Žozefīne noprasīja. – Tev jāzina, mana dārgā, ka apkure Anglijā nekad nedarbojas… To var izmantot tikai katru trešo dienu. Tāpat kā metro un karsto ūdeni… un labi vien ir, ka tā. Jo vairāk kurinām, jo lielāks ir piesārņojums. Drīz naftas vairs nebūs, tātad nebūs arī apkures, vajadzēs izdomāt kaut ko citu!

– Šajā zemē ir labāk gulēt kopā ar kādu!

– Ja jau esam sākušas par to runāt, kā tev iet ar Filipu?

– Nekā. Pie visa vainīga mana sirdsapziņa. Tā man aizliedz draiskoties un ir iespīlējusi mani jaunavības jostā, kuras atslēgu esmu pazaudējusi…

– Lēkāt pa citu gultām tāpat nekad nav bijis tavā stilā…

– Un Aleksandrs? Vai tu par viņu kaut ko zini?

– Viņam ir auklīte, Enija. Viņš izskatās kā jau pusaudzis, kuram nodurta māte… Viņam ir smagi.

– Varbūt man vajadzētu viņu apraudzīt…

– Un viņa tēvu arī…

Žozefīne izlikās nedzirdam šo mājienu. Viņa domāja par Aleksandru. Viņa sev vaicāja, ko gan viņš jūt vakaros, kad izslēdz gaismu. Vai viņš domā par Irisu, vienu pašu mežā kopā ar abiem slepkavām?

– Kā īsti rodas bailes? – viņa ievaicājās.

– No kā?

– No visa. – No visa!

– Jā…

– Tev ir tiesības izjust bailes tikai par vienu vienīgu lietu, – Šērlija apgalvoja. – Par saviem bērniem. Kas attiecas uz pārējo – naudu, darbu, nodokļiem, lēkšanu ar gumiju, tas ir pavisam vienkārši – tu tikai pasaki “es nebaidos” un lec…

– Vai tā var?

– Tas ir smieklīgi viegli! Tu pasaki “es to gribu”, un tu to dabū… Bet tev tas jādara no visas sirds. Tu nedrīksti blēdīties. Tev ļoti cītīgi jādomā… es gribu, es gribu, es gribu… pamēģināsim? Ko tu šajā brīdī gribi? Bez apdomāšanās.

Žozefīne aizvēra acis un izgrūda:

– Noskūpstīt Filipu.

– Tagad domā par to, domā no visa spēka, un es tev apsolu, dzirdi, es tev apsolu, ka tas notiks…

– Tu tiešām tā domā?

– …taču tev jāliek lietā visi savi spēki. Nebaidies. Piemēram, pasaki: es gribu…

– …mesties Filipa apskāvienos… – Pārāk maigi, tas nekur neder!

– Es gribu, lai viņš mani cieši apskauj, lai viņš mani skūpsta visur, visur…

Šērlija saviebās.

– Tas vēl nav pietiekami pārliecinoši…

– Es gribu, lai viņš uzlec man virsū kā iekarsis āzis! – Žozefīne iesaucās un aizvēlās pa virtuves spožo grīdu.

Šērlija viņu atvairīja un uzlūkoja, uzjautrināta un pārsteigta.

– Ja jau tu tā saki… tad tas noteikti notiks!

Nākamajā dienā, sestdien, brokastu laikā, Žozefīne satikās ar Hortenzi.

Viņa dzīvoja Endželā, kvartālā, kas līdzinājās Monmartrai. Laternas, kāpņu apvītas ieliņas, vecu krāmu bodītes. Kafejnīcu nosaukumi franču valodā. Viņas iekārtojās “Svētās Dievmātes katedrālē” uz Stadstrītas un Tebertonas stūra. Pasūtīja divas porcijas liellopu gaļas ar burkāniem un divas glāzes sarkanvīna. Nogaršoja maizi un secināja, ka tā patiešām ir bagete, nogaršoja sviestu, un tas garšoja kā Normandijas sāļais sviests.

Hortenze atklāja uguni:

– Tas ir noticis! Esmu kļuvusi par īstu anglieti!

Viņai ir angļu izcelsmes līgavainis, Žozefīne sev sacīja, aizgrābti raudzīdamās meitā. Hortenze ir iemīlējusies. Mana meita ar akmens sirdi ir padevusies kādam tvīdā ģērbtam anglim. Vai viņš ir Hortenzes vecumā vai vecāks? Vai viņam ir sārti vaigi un noslīdējuši plakstiņi? Smails zods un kārs skatiens? Vai viņš runā caur degunu? Vai viņš prot runāt franciski? Vai viņam garšos teļa gaļas ragū, ko es viņam pagatavošu? Vai viņam patiks Karaļpils dārzi, Francijas karalienes Luksemburgas dārzā un Vogēzu laukums naktī? Un vecais tilts, un mazā Ferū iela, pa kuru klaiņoja Hemingvejs, kad viņam nebija ne graša? Viņa domās jau plānoja, kā parādīs šim puisim Parīzi, prātoja, kā uzliks lauru vainagu galvā šim vīrietim, kurš bija uzveicis nepiekāpīgo Hortenzi. Žozefīne uzmeta meitai aizkustinājuma pilnu skatienu.

– Un kā tad sauc šo izskatīgo angli? – Žozefīne noprasīja, juzdama, ka sirds sāk pukstēt straujāk.

Hortenze atkrita krēslā un sāka skaļi smieties.

– Mammu, tu patiešām esi nelabojama! Nekā tāda vispār nav! Es vienkārši sestdienas vakarā kādā krodziņā nosvinēju sava mācību trimestra beigas un svētdienas rītā pamodos ar neiedomājamām galvassāpēm un nepazīstamu angli manā gultā. Tu smiesies, bet viņu sauca Pariss! I spent the night in Paris. Kad es viņam pateicu, ka tas ir idiotisks uzvārds, viņš gribēja zināt manējo un atcirta, ka tas ir briesmīgs, un tad viņš aizgāja, nebildis vairs ne vārda.

– Tu gribi teikt, ka krodziņā savāci kaut kādu puisi un biji tik ļoti piedzērusies, ka ievilki viņu pie sevis gultā? – Žozefīne šausmās pārvaicāja.

– Tieši tā arī bija, beidzot tu visu saprati… Varu derēt, ka sestdienas vakaros visi angļi dara tāpat.

– Kaut kas traks, Hortenze! Un tu droši vien biji pārāk piedzērusies, lai iedomātos, ka…

– …jālieto prezervatīvs?

Žozefīne briesmīgi sakautrējusies pamāja ar galvu.

– Un Gerijs? Vai tu ar viņu satiecies?

– Nē. Nav laika. Un pēdējā reizē viņš mani nakts vidū pameta uz ielas…

– Tas nemaz pēc viņa neizklausās, – Žozefīne iebilda.

– Taču esmu dzirdējusi runājam, ka viņš nopietni pievērsies klavierspēlei. Ka viņš ir atradis sev skolotāju un burtiski skatās viņam mutē, tas viņam ir gan tēvs, gan pasniedzējs, gan paraugs… Viņš visu laiku vai nu spēlē klavieres, vai ir kopā ar šo cilvēku. Starp viņiem ir izveidojusies vīriešu draudzība… Aizraujoši! Cik var noprast, tad viņš pat atsakās šo skolotāju iepazīstināt ar saviem draugiem, lai varētu viņu atstāt vienīgi sev. Tas ir neprāts.

– Man ir prieks par viņu. Nav labi dzīvot bez vīrieša, kuram līdzināties.

Hortenze atmeta garos matus kā aizslaucīdama Geriju Vordu un tēva trūkumu zēna dzīvē. Tā nebija viņas problēma. Nekas no tā, kas Hortenzi neskāra tieši, nebija viņas problēma.

Žozefīne iedomājās par Antuānu. Hortenzi un viņas tēvu reiz vienoja cieša tuvība, taču viņa par Antuānu nekad nerunāja. Viņai tas likās nevajadzīgi. Kas pagājis, tas pagājis, un nu ir jādomā par tagadni.

Žozefīne neuzdrošinājās uzdot vēl kādu jautājumu un nolēma labāk pavaicāt, vai liellopu gaļa ar burkāniem garšo labi.

Tas bija viņu pēdējais kopā pavadītais vakars. Nākamajā dienā Žozefīnei bija jādodas atpakaļ uz Parīzi.

– Un ja nu mēs aizietu uz koncertu? – Šērlija ierosināja, ienākusi istabā, kurā bija apmetusies Žozefīne. – Man ir divas biļetes ļoti labās vietās, ko man atdeva draudzene. Viņa pati pēdējā brīdī netika, saslimis bērns…

Žozefīne atbildēja, ka tā ir laba doma, un apvaicājās, kas būtu jāvelk mugurā.

– Saposies, – Šērlija noslēpumaini atteica, – nekad jau nevar zināt…

Žozefīne nemierīgi uzlūkoja viņu. – Vai tev padomā ir kāda viltība?

– Man? – Šērlija iesaucās tēlotā sašutumā. – Kas vēl nebūs! Ko tu esi iedomājusies?

– Nezinu… tu izskaties kā sazvērniece.

– Drīzāk jau kā burvju flauta… Man ļoti patīk apmeklēt koncertus…

Man pat nevajadzēja melot, Šērlija centās sev iestāstīt, man neko nevajadzēja iegrozīt. Es zinu vienīgi to, ka šovakar zālē atradīsies arī Filips.

Agri no rīta Šērlija viņam bija piezvanījusi, lai apvaicātos, kā klājas Aleksandram, viņš bija sadrūmis, jau kuro dienu gripa. Viņa bija parunājusies ar auklīti Eniju, krietnu sievieti no Bretaņas, druknu, tuklu piecdesmitgadnieci. Viņa bija radusi tikt novērtēta, un izskatījās, ka viņu simpātijas ir abpusējas. Auklīte mūsdienās aizstāja Rasīna lugas. Viņa zināja visu un izklāstīja visus noslēpumus, par kuriem bija vērts runāt. Enija bija braša sieviete, kurai nepiemita ne mazākā ļaunprātība, un kuru varēja viegli pamudināt uz patērzēšanu. Viņa bija paskaidrojusi, ka Aleksandram jau ir labāk, ka temperatūra ir mazinājusies, un Šērlija bija pavaicājusi, vai drīkst atnākt viņu apciemot. Enija bija attraukusi: protams, taču Dipēna kunga nebūs mājās, viņam jāiet uz koncertu. Karaliskajā Albertholā, viņa bija lepni piebildusi, tur atskaņos Skarlati sonātes, un Dipēna kungam tās ļoti patīk. Enija nemaz neslēpa savu kvēli pret darba devēju.

Šērlija bija nolikusi klausuli, un viņas prātā jau bija radies plāns. Aiziet uz koncertu un parūpēties, lai Filips un Žo starpbrīdī nejauši satiktos uz kāpnēm. Mīlestībā “kurš nemānās, neko neiegūst”, un ja šie abi ietiepīgi vēlējās tēlot nolādētus mīļākos, tad viņai nāksies kļūt par starpnieci.

Kad abas apturēja taksometru, lai brauktu uz Kensingtongoru, smidzināja lietus. Šērlija ietinās garā, sārtā kašmira šallē.

– Labāk būtu paņēmusi mēteli, – viņa izmeta un pateica šoferim adresi.

– Gribi, lai es aizeju tam pakaļ? – Žozefīne piedāvāja.

– Nē, būs jau labi… Sliktākajā gadījumā es varēšu izkraukāt plaušas… Tas būs ļoti romantiski!

Viņas ar taksometru aizbrauca līdz teātra ieejai un iejuka drūzmā, kas pulcējās vestibilā. Turēdama biļetes rokā, Šērlija spraucās pa priekšu, pieteikusi Žozefīnei neatpalikt.

Loža bija plaša. Tajā atradās seši ar sarkanu samtu apvilkti mīksti krēsli, kuru roku balstus rotāja mazi pušķīši. Viņas apsēdās un vēroja, kā pamazām piepildās zāle. Šērlija somiņā bija paņēmusi līdzi binokli. Varētu domāt, ka viņa ieradusies uz karaspēka skati, Žozefīne sev sacīja, uzjautrināta par draudzenes nopietno izturēšanos. Tad viņa nodomāja: rīt man jādodas prom, bet es viņu neesmu sastapusi, rīt man jādodas prom, bet viņš nemaz nezina, ka esmu ieradusies… rīt man jādodas prom, rīt man jādodas prom… Viņa sev vaicāja, kā gan spēs pamest Londonu, atstājot Filipu šeit, vai spēs atsākt dzīvot Parīzē pēc tam, kad nedēļu no vietas pavadījusi viņam līdzās… Žozefīne pacēla galvu pret koncertzāles stikloto kupolu, lai slēptu acīs saskrējušās asaras.

Vēlēties kādu aizmirst – tas nozīmē visu laiku par viņu domāt.

Viņa trīcēja no vēlēšanās piecelties un mesties pie Filipa. Man nemūžam nevajadzēja braukt uz Londonu, viņš šeit ir visur, varbūt pat šovakar viņš atrodas šeit… Viņa vērīgi nopētīja skatītājus. Nodrebinājās. Un ja nu viņš nav viens? Viņš noteikti ierastos kopā ar kādu… Es aizvēršu acis, es tās atkal atvēršu un ieraudzīšu viņu, Žozefīne sev sacīja, nolaizdama plakstus, lai koncentrētos.

Es aizvēršu acis, es tās atvēršu, viņš stāvēs man priekšā, viņš sacīs “Žozefīne” un…

Šērlija viņai blakus pētīja zāli caur binokli kā pastāvīga apmeklētāja, kura cenšas atrast savus paziņas. Žozefīne sev sacīja, ka viņa taču varētu atrast kādu aizbildinājumu, piecelties, mesties skriet, traukties uz Filipa dzīvokli… Viņa iztēlojās šo ainu, viņš bija mājās, lasīja vai strādāja, tad viņš atvēra durvis, viņa metās viņam ap kaklu un abi skūpstījās, skūpstījās…

Šērlijas roka, kura turēja binokli, sastinga. Viņa pagrozīja regulējamo skrūvīti, lai labāk redzētu, un iekoda lūpā.

– Vai tu kādu ieraudzīji? – Žozefīne apvaicājās, lai kaut ko sacītu.

Šērlija neatbildēja. Izskatījās, ka viņa aizrautīgi pēta to, kas norisinās zālē, un viņas trauslie pirksti bija cieši satvēruši binokli. Tad viņa to nolika un pievērsa Žozefīnei dīvainu skatienu, it kā viņu nemaz neredzētu, it kā viņa nesēdētu turpat līdzās. Šī skatiena apmulsināta, Žozefīne nemierīgi sagrozījās savā vietā, vaicādama sev, kāda muša gan draudzenei iekodusi.

– Saki, Žo, – Šērlija iesāka, meklēdama īstos vārdus, – vai tev nav karsti?

– Vai tu esi traka? Teātris nemaz nav kurināts! Pirmīt tu gandrīz vai miri no aukstuma!

Šērlija noņēma kašmira šalli no pleciem un pasniedza to Žozefīnei.

– Vai tu varētu to aiznest uz garderobi… es vai mirstu no karstuma!

– Bet… tu taču to varētu uzkarināt uz sava krēsla atzveltnes.

– Nē! Tā var nokrist zemē, es tai uzkāpšu virsū un varbūt pat aizmirsīšu. Tā ir dāvana no manas mātes.

– Ak tā…

– Vai tevi tas neapgrūtina?

– Nē…

– Es labprāt aizietu arī pati, taču es nupat zālē pamanīju kādu senu… draugu un nevēlos izlaist viņu no acīm…

Ahā, Žozefīne sev sacīja, tad tāpēc viņa izturas tik dīvaini. Viņa grib šo cilvēku izspiegot, sekot viņam ar binokli, un mana klātbūtne viņu traucē. Viņa ir gatava drīzāk aizsūtīt mani prom, aizbildinoties ar kādu idiotisku ieganstu, un nomirt no aukstuma.

Žozefīne piecēlās, paņēma šalli un viegli, sazvērnieciski uzsmaidīja Šērlijai. Šis smaids sacīja: skaidrs, es sapratu! Netraucēšu tevi!

– Un ej uz to garderobi, kas ir līdzās orķestrim, – Šērlija pavēlēja, kad Žozefīne jau devās prom. – Citas vienmēr ir pārpildītas!

Žozefīne paklausīja un pagriezās uz apakšstāva garderobes pusi. Cilvēki drūzmējās, sievietes ar sarkani krāsotām lūpām spiedās uz zāli. Žozefīne turējās malā, ar skatienu meklēdama garderobes rindu.

Tādu bija daudz. Izvēlējusies vienu no tām, viņa nodeva garderobē Šērlijas šalli, paņēma garderobes numuriņu un devās atpakaļ.

Vilkdama kājas. Prātodama par savu apņēmības un drosmes trūkumu. Kāpēc es neuzdrošinos? Kāpēc? Man ir bail no Irisas rēga. Man ir bail nodarīt pāri Irisas rēgam…

Viņa uz mirkli apstājās un apdomājās.

Viņai nebija ne somas, ne mēteļa. Vajadzēja atgriezties ložā, paskaidrot Šērlijai…

Un tad…

Gaiteņa pagriezienā viņi viens otru ieraudzīja.

Pārsteigti apstājās.

Nolieca galvas, it kā būtu saskrējušies.

Abi atbalstījās pret sienu, sastinguši brīdī, kad katrs no viņiem grasījās kaut ko darīt. Viņš bija grasījies nolikt mēteli garderobē, viņa bija grasījusies iebāzt kabatā Šērlijas garderobes numuriņu.

Abi pārtrauca darīt to, ko pirmīt bija gribējuši izdarīt ar vieglu, līganu kustību.

Abi palika nekustīgi stāvam lielās zāles kristāla lustru gaismā. Kā divi svešinieki. Divi svešinieki, kuri viens otru pazīst, taču neuzdrošinās satikties.

Tikai netuvoties. Tikai nepieskarties.

Viņi to zināja. Viens un tas pats saprāta diktēts teikums, viens un tas pats simtreiz atkārtots teikums kā bākuguns griezās viņu prātos. Abi līdzinājās manekeniem, mazliet stīviem, mazliet muļķīgiem, mazliet mākslotiem.

Viss, ko viņi šajā brīdī vēlējās, viss, ko viņi neatlaidīgi gribēja izkliegt klusumā, bija pastiept roku un pieskarties otram.

Viņi stāvēja viens otram pretī.

Filips un Žozefīne.

Abpus cilvēku straumei, kuri stājās rindā garderobē, skaļi runāja, skaļi smējās, gremoja košļājamo gumiju, lasīja programmiņu, piesauca brīnišķīgo pianistu, fragmentus, kurus viņš bija izvēlējies interpretēt…

Viens otram pretī.

Ar skatienu glāstīdami viens otru, sarunādamies bez vārdiem, smaidīdami, vaicādami “vai tas esi tu? Tas tiešām esi tu? Ja tu zinātu…” Viņiem garām gāja vīrieši un sievietes, jaunieši un vecāki cilvēki, nepacietīgie un rāmie, bet viņi palika, no pārsteiguma palikuši bez elpas, katrs savā nebeidzamās straumes krastā. Tūlīt sāksies koncerts, ātrāk, ātrāk nododiet mēteļus, ātrāk, ātrāk, ņemiet savas biļetes, ātrāk, ātrāk, uzmeklējiet savas vietas…

Ja tu zinātu, kā es tevi gaidīju, sacīja viens no kvēlajiem skatieniem.

Ja tu zinātu, cik ļoti man tevis pietrūkst, sacīja otra un pietvīka, nenolaižot acis, neaizgriežot galvu.

Un es no gaidīšanas gandrīz zaudēju prātu…

Es tāpat…

Viņi runāja, pat nepakustinot lūpas. Neelpojot.

Garderobē vairs nebija rindas, un teātra ilgais zvans liecināja, ka koncerts tūlīt sāksies. Garderobes apkalpotāja uzkarināja pēdējos mēteļus, izsniedza pēdējos numuriņus, sakārtoja kādu kažoku, cepuri, ceļasomu, paņēma grāmatu un apsēdās uz ķebļa, lai gaidītu pirmo starpbrīdi.

Zvans turpināja skanēt, zāle pildījās.

Pēdējie aizkavējušies skatītāji steidzās uzmeklēt biļešu kontrolieri, uztraucās, baidījās palaist garām pirmās notis, bažījās vairs netikt ielaisti. Varēja dzirdēt, kā atveras un aizveras durvis, kā klakšķ krēsli, kā skan balsu jūklis, klepus, atklepošanās…

Un tad viņi vairs neko nedzirdēja.

Filips satvēra Žozefīni aiz rokas un aizvilka uz kādu nomaļu vietu šajā vecajā teātrī, kurā bija jūtama putekļu un gadsimtu smarža.

Viņš tik cieši piespieda Žozefīni sev klāt, ka viņa gandrīz nespēja paelpot, iesaukties… Viņa sāpēs iekunkstējās, taču šī skaņa tūlīt pārtapa priecīgā vaidā, viņas deguns bija piespiests pie Filipa kakla, viņas rokas saāķētas viņam uz skausta.

Viņš spieda Žozefīni sev klāt, spieda, turēja, lai viņa nevarētu pakustēties, lai viņa nevarētu aizbēgt.

Filips viņu noskūpstīja. Viņš skūpstīja Žozefīnes matus, kaklu, pavēra viņas balto blūzi, lai noskūpstītu plecus, viņa ļāvās, juzdama, kā Filipa lūpas piekļaujas viņa kaklam. Tās kodīja, sūca, izgaršoja viņas ādu, viņa pazina Filipa smaržu, indiešu garšvielu smaržu, viņa aizvēra acis, lai uz visiem laikiem paturētu šo smaržu prātā, lai to ielietu atmiņu flakonā un no jauna ieelpotu vēlāk, daudz vēlāk…

Daudz vēlāk… viņa ādas smaržu, kas bija savijusies ar viņa tualetes ūdens smaržu, viņa nesen mazgātā un gludinātā krekla apkaklītes smaržu, durstīgos bārdas rugājus, mazo ādas krociņu pie krekla apkaklītes…

Filip, viņa pavaicāja, glāstīdama viņa matus, Filip?

Žozefīne… viņš nopūtās, viegli pieskardamies viņas ādai, maigi pakodīdams viņas auss ļipiņu…

Viņa atvirzījās, viņa pajautāja: vai tas esi tu? Tātad… tas esi tu? Viņa pastiepās, lai labāk redzētu, lai pazītu viņa seju, viņa acis…

Filips no jauna piekļāva viņu sev klāt…

Teātra krēslainajā nostūrī, kur čīkstēja parkets, noslēpušies ēnās, nepazīstamajā tumsā…

Viņi apbēra viens otru ar skūpstiem, kāri aprija, atguva zaudētās stundas, nedēļas, mēnešus, spiedās viens otram klāt, vēlēdamies, kaut viņiem būtu divi tūkstoši lūpu, divi tūkstoši roku, lai vairs nekad nevajadzētu šķirties, lai vairs nekad nevajadzētu dzīvot izsalkumā.

Divu alkatīgu, nepiesātināmu hidru skūpsts.

Kāpēc? Kāpēc? Filips vaicāja, atglauzdams Žozefīnes matus, lai ielūkotos viņai acīs. Kāpēc tu klusēji, kāpēc neko nepaskaidroji? Tu domā, ka es nezinu? Tu domā, ka nesaprotu? Tu domā, ka esmu galīgi dumjš?

Un viņa balss izklausījās rupja, nepacietīga, aizkaitināta. Un viņa roka ieķērās Žozefīnei matos, lai piespiestu viņu pacelt galvu…

Žozefīne nolaida acis, nodūra galvu, piespieda degunu viņa plecam tik cieši, ka sajuta kaulu, un turpināja spiesties viņam klāt, lai viņš vienreiz apklustu. Viņa spiedās Filipam klāt ar pieri, ar zobiem, apklusti, apklusti, ja tu runāsi, šī noskaņa pagaisīs, mūs izšķirs, atņems vienu otram… nevajag izsaukt rēgus, viņa nomurmināja, paberzēdamās pret Filipu ar pieri, degunu, lūpām.

Paklusē, viņa lūdzās, ieslidinādama vienu kāju starp Filipa kājām, apvīdama otru kāju viņam ap gurniem, piekļaudama viņu sev klāt, iekārdamās kā bērns, kurš uzkāpis pārāk augstu kokā, bīstamā kokā, aizliegtā kokā. Paklusē, viņa ievaidējās, paklusē… Nevajag runāt.

Lai paliek tikai manas lūpas uz tavām lūpām, tavi zobi, kuri mani kodī, tava mēle, kura mani laiza un uzsūc, lai paliek tikai mūsu ķermeņu saceltais troksnis un klusums ap mums, tikai nevajag vārdus, es tevi pazemīgi lūdzos, lai ir asinis, miesa, elpa, siekalas, nopūtas, pārplūstoša bauda, tikai nevajag vārdus. Vārdi nogalina, mans mīļais, vārdi nogalina… Ja tu ļausi kaut vai vienam vārdam ienākt starp mūsu lūpām, mūsu nopūtām, mēs izgaisīsim kā divi apmaldījušies elfi…

Žozefīne, viņš izgrūda, ja tu zinātu, Žozefīne, ja tu zinātu… Un viņa ar plaukstu aizspieda viņam muti, lai viņu apklusinātu, un viņš iekoda Žozefīnei plaukstā, atguva elpu un atsāka: es tevi gaidīju visu šo laiku, es gaidīju katru sekundi, katru minūti, katru stundu, es sev sacīju, ka viņa atnāks, viņa uzradīsies, it kā nekas nebūtu bijis, viņa apsēdīsies man priekšā kādas kafejnīcas terasē, kad es to nemaz negaidīšu, viņas pirksti būs notriepti ar avīžu tipogrāfijas krāsu, es tos noslaucīšu citu pēc cita…

Un viņš citu pēc cita sāka laizīt viņas pirkstus.

Un viņa juta, ka pakrūtē iemirdzas saule, un viņai vairs nebija spēka turēties pretī, vienīgi spēks piekļauties viņam…

Filips turēja viņu apskāvienos, Žozefīne spiedās viņam klāt, ieelpoja, dziļi sirdī sajuta visu šo laiku, kas bija pagājis un viņus abus šķīris.

Mans mīļais…

Šie vārdi izlauzās un uzlidoja gaisā. Ak! viņa iesaucās, pārsteigta par uzbangojušo prieku un visu pārējo, kas bija izlauzies, izrunājot šos vārdus: mans mīļais, mans mīļais…

Viņš uztvēra šos vārdus kā atzīšanos nodarījumā un pasmaidīja, viņa lūpas smaidīja, un šis smaids kļuva aizvien platāks, tas attinās un pārvērtās par zvaigžņotu karogu.

Un tad viņa izdzirdēja pašas izrunāto vārdu atbalsi, viņa vēl šaubījās, taču tie atsākās, atkārtojās, melodiski skanēja, tu esi mana mīļā, tu esi mana mīļotā cauri visiem gadsimtiem, viņa noskūpstīja Filipu uz auss kā aizvērdama seifu un ļāvās apskāvienam, kurš radīja sāpes, un viņi palika apskāvušies tumsā, nekustēdamies, izbaudīdami šos vārdus, juzdamies piepildīti, pasviezdami ceļanaudu dienām, kuras nu bija palikušas aiz muguras, lielas vientulības dienām, lielu šaubu un lielu skumju dienām.

Mans mīļais, mana mīļā, viņi pusbalsī atkārtoja, cieši apskaudamies, slēpdamies teātra stūrī, lai neviens viņus neatrastu, lai neviens viņus vairs nekad neuzietu. Mana mīļā, kuru es mīlu izslējies un lepns, mans mīļais, kuru es mīlēšu līdz pat mūža galam, mana mīļā, kuru es mīlu, degdams dzīvs, mans mīļais, kuru es mīlu vairāk par visu pasaulē, stiprāk par viesuļvētru un vētru, par Sahāras vējiem, par ziemeļu un austrumu vējiem…

Viņi uzgavilēja savai mīlestībai un izdomāja jaunus vārdus, apveltīja ar tiem viens otru, papildināja ar vēl dižākiem vārdiem, ar dievmaizes vārdiem, ar vārdiem no dārga koka, no šinšillas apmetņa, vīraka garaiņiem, ar vārdiem un zvērestiem, kas visi bija sajaukušies vecā teātra stūrī.

Viņi skūpstījās, viņi skūpstījās ar šiem vārdiem, kuri viņus sajūsmināja, kā ar važām piekala vienu otram…

Tad viņa piespieda abas plaukstas Filipa lūpām, lai tās uz visiem laikiem aizvērtu un šie vārdi vairs nekur nevarētu pagaist…

Tad viņš ļāva pirkstam pārslīdēt pār viņas lūpām, iztriepjot siekalas, ko bija atstājuši viņas izrunātie mīlas vārdi, lai viņa no tiem vairs nekad nevarētu atteikties…

Viņas plaukstas uz viņa mutes…

Viņa miklais pirksts, kurš rakstīja uz viņas lūpām…

Tas bija viņu zvērests. Viņu talismans.

Viņi izdzirdēja, kā noslīgstot sāk klaudzēt krēsli, kā atskan sarunas, tuvojas soļi…

Bija pienācis starpbrīdis.

Viņi atrāvās viens no otra lēni, nesteidzīgi, atgriezās pie kāpnēm labajā pusē, viņš pieglauda matus, viņa sakārtoja apģērbu, abi vēl pēdējo reizi kvēli, uzvaroši saskatījās, ļāva citiem paiet sev garām, šie divi augumi, kuri bija nošķīrušies no pārējiem, un nu viņi pavisam viegli, ar nožēlu atvirzījās…

Tagad viņiem vairs nebija jābaidās. Viņi bija pārvērtušies par drošsirdīgo bruņinieku un viņa dāmu, kuri ļāva viens otram aiziet, lai kādu dienu atkal satiktos, lai gan paši nezināja, kad un kā tas notiks…

Viņi devās katrs uz savu vietu, atstājuši nospiedumu viens otra augumā.

Mīlestība ir tik brīnumaina, kad tā sākas, Žozefīne sev sacīja, un mums tā nekad nebeidz sākties…

Viņi gāja tālāk saskatīdamies, lai līdz pat pēdējam brīdim nepazaudētu viens otru no acīm…

Šērlija gaidīja savā vietā. Viņa ieraudzīja Žozefīnes mirdzošās acis, koši pietvīkušos vaigus un gandrīz nemanāmo smaidu, un nolēma labāk paklusēt. Viņas skatienā dega draiskulīgs mirdzums.

Žozefīne apsēdās. Uzlika abas plaukstas uz roku balstiem, it kā vēlēdamās atgriezties reālajā pasaulē. Pabužināja mazos, sarkanos pušķīšus. Pārdomāja. Saņēma draudzenes roku. Paspieda to.

– Paldies, mana labākā draudzene. Paldies.

– You’re welcome, my dear!

Šērlija vairākas reizes nošķaudījās.

– Tā es vēl dabūšu galu…

Tad piebilda:

– Un tu vairs nebūsi līdzās un nevarēsi par mani parūpēties!

Restorānā Wolseley Nikolass Bergsons gaidīja Hortenzi brokastīs. Viņš gaidīja jau divdesmit minūtes un sāka kļūt nepacietīgs. Šķita, ka tukšais krēsls viņam pretī par viņu ņirgājas un pazemo. Kājslauķis, pakalpiņš, krēsls zobojās. Tu esi aizmirsis, ka esi Liberty mākslinieciskais direktors, un tu ļauj, lai kaut kāda meiča tevi vazā aiz deguna! Shame on you! Tā patiešām ir taisnība! Viņa pret mani izturas kā pret puišeli! Viņš nošņirkstināja zobus un jau desmito reizi pārlasīja ēdienkarti.

Tuvojās Ziemassvētki ar savu rotājumu, gaismiņu, pie metro rīkles skandinātu korāļu un Pestīšanas armijas tirgoto kausu svītu, un pa restorāna logu, gaidīdams ierodamies Hortenzi, viņš varēja redzēt uz ielas notiekošo izrādi. Viņš nogludināja kreklu, pamāja kādam kolēģim, kurš bija apsēdies pie blakus galdiņa. Bet kāpēc man jāsēž šeit? Tas nenāk par labu manai reputācijai… Un es vēl ar viņu esmu skūpstījies! Pat vēl tikai šovasar! Esmu kā traks šīs meitenes dēļ. Viņai vajadzētu kārtīgi sadot, nevis locīties viņas priekšā…

Viņš iedomājās, vai nevajadzētu piecelties un iet prom, brīdi svārstījās, nolēma pagaidīt vēl piecas minūtes un nozvērējās savaldīties. Viņa attiecības ar Hortenzi bija ļoti sarežģītas. Vienubrīd Hortenze glaudās viņam pie sāniem ar pavedinošu seju, bet jau pēc brīža iznīcināja viņu ar saltu ironiju, it kā sacītu: bet kas jūs tāds esat, lai izturētos pret mani tik brīvi? Reiz viņš aizkaitinājumā bija izmetis: varu derēt, ka tev ir mīļākais! Mīļākais? Viņa bija salti paskatījusies, cik jocīgi, esmu palauzījusi galvu un nevienu tādu neatceros. Kas tev atkal nav labi?

Viņš vēl nekad nevienā citā cilvēkā nebija redzējis tādu atsvešinātību un nicinājumu. Viņa bija no tām meitenēm, kurām patīk lēkt ar izpletni… bez izpletņa. Kārtējo reizi paskatījies pulkstenī, viņš sev atgādināja, ka viņa tā izturas pret visiem: it kā visa pasaule būtu viņas sulainis.

Nikolass nopūtās.

Vissliktākais, ka tieši šī iemesla dēļ es te sēžu kā tāds kretīns un viņu gaidu…

Tieši tajā mirklī, kad viņš jau grasījās piecelties un nosviest salveti uz galda, Hortenze atkrita tukšajā krēslā viņam pretī. Viņas garie, kastaņbrūnie mati, zaļās, mirdzošās acis, žilbinošais smaids liecināja par tik milzīgu dzīvesprieku, ka Nikolasu Bergsonu pārņēma klusa apbrīna. Cik viņa skaista! Starojoša and so chic! Viņai mugurā bija melna drapa mētelis, tā piedurknes bija uzlocītas, atklājot skatienam ap plaukstas locītavu aplikto tērauda Oyster Rolex, kājās šauri kastaņkrāsas džinsi – Balmain ražojums, deviņsimt astoņdesmit eiro, viņš klusībā atzīmēja – ap kaklu aptīta melna kašmira šalle, un vēl teļādas soma ar Hermes zīmolu.

Izbrīnīti savilcis vienu uzaci, viņš apvaicājās:

– No kurienes nākusi visa šī greznība?

– Es internetā atradu kādu vietni, kur uz mēnesi var izīrēt visu zīmolu lietas. Un tu redzi, efekts ir panākts, tas ir pirmais, par ko tu ieminies. Tu pat nepasaki man “labdien”, tavā mazajā modes diktatora prātiņā pazib doma: oho, cik viņa ir eleganta. Tu esi tāds pats kā visi, tev patīk izlikties nozīmīgam…

– Kā to visu var dabūt?

– Jāreģistrējas kā klientei, jāiemaksā drošības nauda, un bimbambum! Tu vari aizņemties visu, ko vēlies, un ģērbties kā princese. Uz tevi skatās, tevi ciena, tevi apsveic! Vai tu jau esi izvēlējies? – viņa noprasīja, aši pārlaidusi skatienu ēdienkartei.

– Man bija pietiekami daudz laika, lai izvēlētos, – Nikolass norūca. – Es to ēdienkarti jau zinu no galvas.

– Un ko tu ņemsi? – Hortenze jautāja, nelikdamās ne zinis par saltumu viņa balsī. – Nu re, es jau zinu… Vai tu varētu pasaukt viesmīli? Es vai mirstu no izsalkuma…

Viņa pacēla galvu, ieskatījās vērīgāk un sāka skaļi smieties.

– Vai tu esi kļuvis par geju? Nikolass gandrīz noslāpa. – Hortenze! Ko tu atļaujies!

– Vai tu pats esi redzējis, kas tev mugurā? Oranžs krekls, sārta kaklasaite, violeta žakete! Es neko neesmu dzirdējusi par tādu modes tendenci. Labi vismaz, ka tu neesi mainījis savas seksuālās noslieces…

– Nē, vēl ne, bet tas var drīz notikt, ja es turpināšu ar tevi satikties. Ar tevi pilnīgi pietiek, lai manī mostos riebums pret visu sieviešu dzimumu.

– Es šādu piezīmi neuztveru kā nievājošu. Gluži pretēji. Es labāk gribu tevi tikai sev, es negribu tevi dalīt ar kādu mīksto. Man riebtos dalīt tevi ar kādu mīksto. Tomēr tu vari izvēlēties: mūks vai mīkstais…

– Mana dārgā Hortenze, lai tu varētu mani paturēt sev, tev vajadzētu pret mani izturēties iejūtīgāk… Es vēlētos aizrādīt, ka…

– Pasauc taču to viesmīli, citādi es paģībšu!

– Tu man neļauj runāt!

– Man briesmīgi riebjas, kad tu gaudies… Tu man piezvani, paziņo, ka gribi man pateikt kaut ko superaizraujošu, es paņemu nomā luksusa preces, uzpošos, pagrozos pie spoguļa, saku sev, ka tu gribi mani iepazīstināt ar Stellu vai Džonu… un atrodu iereibušu klaunu, kurš sēž pie galda viens pats un kaut ko burkšķ! Tas nemaz nav seksīgi!

– Es burkšķu tāpēc, ka tu ieradies ar trīsdesmit piecu minūšu nokavēšanos! Un sēžu te viens pats tāpēc, ka gribēju brokastot ar tevi, nevis ar visu šo baru! – Nikolass Bergsons eksplodēja, jau būdams uz nervu sabrukuma robežas.

– Ak tā? Es esmu nokavējusies? Iespējams… taču tā nav mirstama vaina. Tu varētu pasaukt viesmīli, man ļoti gribas ēst. Manuprāt, es tev to jau teicu.

Nikolass paklausīja. Viņi pasūtīja ēdienu.

Tad iestājās klusums.

– Labi, es sapratu… Izbeidz šo mēmo šovu, nevajag taisīt tādu ģīmi… Tagad es tev uzdošu jautājumus, un tu atbildēsi ar jā vai nē, jo tad tu varēsi turpināt bozties, un tavs lepnums paliks neskarts. Pirmais jautājums: vai tava ārkārtējā ziņa ir saistīta ar tevi pašu?

Nikolass noraidoši papurināja galvu.

– Tātad ar mani?

Viņš piekrītoši pamāja. – Vai runa ir par skolu? Viņš papurināja galvu. – Par iespējamu darbu?

Viņš vēlreiz piekrītoši pamāja.

– Par iespaidīgu darbu, kas varētu kļūt par tramplīnu manai brīnišķīgajai karjerai?

Viņš pamāja ar galvu.

– Es tevi brīdinu: vai nu tu ātri atgūsi runas spējas, vai arī es tev, visiem redzot, iedzīšu acī dakšiņu!

Izlicies to nedzirdam, viņš turpināja klusēt un sāka knibināties ap sava naža rokturi.

– Nu labi… Es tev pateikšu, kāpēc nokavējos. Un pat noskūpstīšu tevi uz lūpām, lai visi zinātu, ka tu neesi gejs, bet gan ļoti pieņemams mīļākais…

– Tikai ļoti pieņemams?

– Cienījams, un tas ir mans pēdējais vārds… Labi, tātad kas tā ir par ziņu?

Nikolass uzveikts nopūtās.

– Tirdzniecības centrs Harrods. Slavenie skatlogi… Divi vēl nav iekārtoti. Viņi vēl nezina, kam tos nodot, un, ja šodien līdz pieciem kāds aiznestu savu CV kādai zināmai Fārlendas jaunkundzei…

Hortenze raudzījās viņā, pavērusi muti.

– Tas ir neiedomājami. Neiedomājami… Un tu gribi teikt, ka…

– Es tev iedošu Fārlendas jaunkundzes biroja adresi, tu paņemsi savus papīrus un līdīsi vai no ādas ārā! Viss ir tavās rokās.

– Un kā tas tā ir gadījies, ka Harrods skatlogi vēl nav aizņemti? – Hortenze piepeši neuzticīgi noprasīja. – Parasti tie tiek rezervēti jau pirms vairākiem mēnešiem…

– Tie ir skatlogi, kuros martā un aprīlī tiks izlikti jauno modes dizaineru darbi. Tos vispirms atvēlēja Hlojai Pinkertonei…

– …kura vakar no rīta ceļā no laukiem uz mājām cieta autoavārijā. Labi vien ir! Tagad viņa zinās, ka nav labi būt snobam un negribēt dzīvot Londonā! Man šī meitene vienmēr ir likusies nekaunīga. Es nekādi nespēju saprast, kā gan viņai izdevies gūt panākumus…

Tā viņai arī vajag!

– Dažreiz, – šausmu pārņemtais Nikolass noteica, – es sev vaicāju, vai tu vispār esi cilvēks. Jo šis vārds ne vienmēr nozīmē pašu labāko, tomēr ir jau vēl arī maigums, līdzcietība, talants, dāsnums…

– Tu domā, ka es varu iet pie viņas jau tūlīt? Pie Fārlendas jaunkundzes?

– Nekādā gadījumā! Pēc tam, kad esmu tik ilgi gaidījis, tu man esi parādā vismaz brokastis ar mani!

– Labi… bet, ja es visu nokavēšu, tad vairs nekad ar tevi vairs nerunāšu! Starp citu, man vairs nemaz negribas ēst, es jau prātoju par saviem skatlogiem…

Nikolass apspieda nopūtu un atlocīja salveti.

– Ko tu darīsi Ziemassvētkos? – viņš apvaicājās, lai atsāktu sarunu.

– Parīze, mamma, māsa, Šērlija, Gerijs un viss ierastais tracis! Mamma ceps tītaru, to piededzinās, kļūs sentimentāla un apraudāsies, Zoē būs sagatavojusi idiotiskas dāvanas franču skautu stilā, Šērlija mēģinās uzturēt noskaņu, bet mēs ar Geriju sēdēsim kā divi fajansa suņi…

– Ā! Ā! Skaistais Gerijs Vords būs tur…

– Kā jau parasti…

– Vai tu zini, ka Šarlote Bredsberija vēl nav atguvusies pēc viņu šķiršanās? Viņa apgalvo, ka tu esi pie visa vainīga, un aprunā tevi pa visu Londonu…

– Ja viņa aizkulisēs runās par mani, es kļūšu slavena!

– Un vēl viņa teica, ka tavā pirmajā modes skatē viņa tevi iznīcinās…

– Vēl labāk! Labāk, lai viņa par mani runā, nekā nerunā nemaz!

– Ar vienu vārdu sakot, viņa ir ļoti bēdīga…

– Tas man ir pilnīgi vienalga. Šarlotes jaunkundzes sirdssāpes man ir pie vienas vietas! Es varēšu iekārtot divus Harrods skatlogus. Divus milzīgus ekrānus, kuros redzams mans talants! Un pēc sešām nedēļām visa pasaule redzēs, ka esmu talantīga, visa pasaule gribēs runāt ar Hortenzi Kortesu… bimbambum, es būšu slavena, pielūgta… un bagāta, bagāta, bagāta! Jo pasūtījumi plūdīs straumēm. Man vajadzēs sameklēt sev labu advokātu. Vai tu kādu pazīsti?

Viņa apklusa un uz mirkli kļuva domīga. Nopietna. Saspringta.

– Man būs jāizdomā kāda tēma. Vai atceries manu defilē Svētā Mārtina skolā?

– Sex is about to be slow…

– Tas taču bija labs, vai ne?

– Ideāls. Taču tolaik vēl nebija iestājusies krīze…

– Man ir nospļauties par to krīzi! Skatīdamies uz maniem skatlogiem, cilvēki par krīzi aizmirsīs… Viņi vēlas tikt pakļauti, kad es tev saku!

– Tu vēl neko neesi dabūjusi.

– Dabūšu. Gan tu redzēsi! Ja vajadzēs, es strādāšu dienu un nakti, nakti un dienu, un vēl vairāk, es kritīšu Fārlendas jaunkundzei pie kājām vai nolikšu bumbu, lai atbrīvotos no pārējiem kandidātiem…

Viņa pamāja viesmīlim un pasūtīja svaigi spiestu citronu sulu.

– Tu dzer citronu sulu? – Nikolass izbrīnījās.

– Ik rītu pēc piecelšanās. Tā nāk par labu ādai, matiem, aknām, pasargā no vīrusiem un mikrobiem. Šorīt es aizmirsu to iedzert…

Viņa atbalstīja zodu plauktā un vairākas reizes atkārtoja: man jāizdomā kāda graujoša ideja…

– Un ātri! – Nikolass precizēja.

– Skatlogi tiks atvēlēti man… Hortenzei Kortesai! Tie piederēs man!

– Es par to ne mirkli nešaubos, mīļā. Ja sieviete kaut ko vēlas…

Četrpadsmitos trīsdesmit Bondstrītas nama astotajā stāvā Hortenze Kortesa jau stāvēja rindā kopā ar piecdesmit citām kandidātēm, kuras viņu naidīgi uzlūkoja. Visas turējās stalti un novēroja cita citu. Kāda meitene izsteidzās no apspriežu telpas un paziņoja: jums nav jēgas te dirnēt, mani nupat pieņēma! Dažas citas, zaudējušas drosmi, pameta rindu. Hortenze nenoticēja nevienam viņas vārdam.

Pēc desmit minūtēm iznāca kāds cilvēks, vārdā Alistērs Brenstols, pazīstams kā ekscentrisku briļļu līnijas izstrādātājs, un paziņoja, ka pieteikušies jau ir pārāk daudzi, un tie, kuri atnākuši pēdējie, netiks pieņemti. Viņš gorījās zaļi melni rūtainā kostīmā, plati iepletis acis aiz divu žirafu formā veidotām brillēm.

Hortenze tikai paraustīja plecus.

Tad kāda Fārlendas jaunkundzes asistente paziņoja, ka pieņems vēl tikai desmit cilvēkus. Hortenze aši saskaitīja: viņa bija četrpadsmitā.

Viņa nosēcās, pārmezdama sev, ka bija pasūtījusi arī desertu un otru tasi kafijas, klusībā nolādēja savu saldumu kāri un Nikolasu, saskaitīja vēlreiz. Kandidātes cita pēc citas devās prom. Viņa nolēma palikt.

Nu viņa bija vienpadsmitā.

– Es taču teicu, ka mēs pieņemsim vēl tikai desmit, – asistente atkārtoja, ar skatienu ieurbusies Hortenzē.

– Bet es nolēmu, ka neprotu skaitīt, – Hortenze atteica un plati pasmaidīja.

– Kā vēlaties, – asistente stīvi attrauca un aizgriezās.

Kad pēdējā kandidāte ar savu lietišķo biogrāfiju rokās bija aizgājusi, Hortenze pieklauvēja pie Fārlendas jaunkundzes durvīm.

Tās atvēra asistente un viegli, augstprātīgi pasmaidīja.

– Es vēlos pieteikties… – Hortenze paziņoja. – Es jūs jau brīdināju, vairs nav iespējams…

– Es vēlos runāt ar Fārlendas jaunkundzi.

Asistente paraustīja plecus, it kā uzstāt būtu veltīgi.

– Pasakiet viņai, ka esmu strādājusi pie Karla Lāgerfelda, un ka man ir viņa parakstīta ieteikuma vēstule…

Asistente svārstījās. Tad lika Hortenzei pagaidīt.

– Paskatīšos, ko varu darīt…

Atgriezusies viņa pavēlēja, lai Hortenze nāk līdzi.

Fārlendas jaunkundze sēdēja pie gara, ovāla stikla galda. Iespaidīga sieviete: ļoti kalsna, ar blāvu ādu, milzīgām, melnām brillēm, kraukļa melnu matu mezglu, spilgti sarkanām lūpām, ausīs milzīgi zelta riņķi. Vāja, tik vāja, ka viņai burtiski varēja redzēt cauri.

Viņa lika asistentei iziet un pastiepa roku pēc Karla vēstules.

– Nekādas vēstules nav. Es nekad neesmu strādājusi pie Lāgerfelda kunga. Tas bija blefs, – Hortenze nesatricināmi paziņoja. – Es gribu dabūt šo darbu, tas ir man kā radīts. Es jūs pārsteigšu. Man ir tūkstošiem ideju. Es strādāju neatlaidīgi un ne no kā nebaidos.

Fārlendas jaunkundze pārsteigta raudzījās viņā.

– Un jūs domājat, ka tiksiet cauri ar tādām izdarībām?

– Jā. Man vēl nav divdesmit gadu, esmu francūziete un mācos Svētā Mārtina skolas otrajā kursā. Pirmajā gadā tika uzņemti septiņdesmit cilvēki no tūkstoša… Manas modes skates tēma? Sex is about to be slow. Vienu no maniem tērpiem ir uzvilkusi Keita Mosa… To gan es jums varu pierādīt, man ir digitālais videodisks un preses publikācijas… un vispār es zinu, ka esmu labāka par tām piecdesmit pārējām kandidātēm.

Fārlendas jaunkundze vērīgi nopētīja viņas melno mēteli, uzlocītās piedurknes, Balmain džinsus, lielo Dolce & Gabbana jostu, Hermes somu, Rolex pulksteni, un viņas roka uzgūla lietišķo biogrāfiju kaudzei.

– Jūs ne tuvu neesat viena no piecdesmit kandidātēm, jūs varētu būt simtā… un tas ir tikai šodien!

– Tātad es esmu labākā no simt kandidātēm!

Fārlendas jaunkundze atļāvās vieglu smaidu, ko varēja uzskatīt par sirsnīgu.

– Šis darbs ir kā radīts man, – Hortenze atkārtoja, nekavējoties izmantodama izdevību.

– Viņas ir izraudzītas tāpēc, ka viņu darbs ir labs, ka viņas jau ir sevi apliecinājušas…

– Viņas varēja sevi apliecināt tāpēc, ka viņām tika dota iespēja.

Pirmā iespēja… Dodiet arī man vienu iespēju.

– Viņām ir pieredze…

– Man arī ir pieredze. Esmu strādājusi pie Vivjēnas Vestvudas un Žana Pola Gotjē. Viņiem nebija bail man uzticēties. Un es jau sešu gadu vecumā uzmēģināju savus pirmos tērpus manam plīša lācim! Fārlendas jaunkundze vēlreiz pasmaidīja un atvēra atvilktni, lai uzmeklētu vēl vienu pieteikuma veidlapu.

– Jūs to nenožēlosiet… – Hortenze piebilda, juzdama, ka nedrīkst atkāpties. – Kādu dienu jūs intervijā varēsiet sacīt, ka bijāt pirmā, kura deva man iespēju, jūs kļūsiet par manas leģendas daļu…

Fārlendas jaunkundze izskatījās ļoti uzjautrināta.

– Man vairs nav nevienas pieteikuma veidlapas, vajadzēs pavaicāt, vai manai asistentei nav vēl kādas, ē…

– Kortesa. Hortenze Kortesa. Tāds pats uzvārds kā konkistadoram. Iegaumējiet to labi…

Fārlendas jaunkundze iegāja pie savas asistentes blakus telpā. Varēja dzirdēt, kā viņas sarunājas. Asistente apgalvoja, ka veidlapu vairs nav, Fārlendas jaunkundze uzstāja.

Hortenze apsēdās. Sakrustoja garās kājas. Aplūkoja kabinetu, kurā valdīja nekārtība. Ar tikšanās datiem un telefona numuriem pieskribelēts plānotājs. Shiseido pūderis, sarkana Mac lūpu krāsa, izsmidzināms Chanel smaržu Chance flakoniņš, flomāsteri, daudz dažādu pildspalvu un tintnīcā ielikta rakstāmspalva.

Tur nebija ne bērnu, ne vīra fotogrāfiju. Fārlendas jaunkundze savus svētkus pavadīs viena. Ar neuzkrāsotu seju, bālām lūpām, netīrās šķipsnās salipušiem matiem, ar vecām tupelēm kājās, loga rūtis kapās lietus, telefons klusēs, viņa pacels klausuli, lai pārliecinātos, vai tas darbojas, skaitīs dienas līdz brīdim, kad atkal varēs atgriezties darbā… Skumji svētki!

Hortenzes skatiens turpināja slīdēt pa kabinetu un uzdūrās papīru kaudzītei. Tas bija biezs jau izraudzīto kandidāšu pieteikumu žūksnis.

Kā lai kaut ko tādu aizpilda? Es to nekad neesmu darījusi.

Es taču nevaru iet prom ar veidlapu, ja nezinu, kā to aizpildīt… Ierakstīt pietiekami daudz interesantu lietu, lai pieteikums nenonāktu papīrgrozā.

Viņa pielēca kājās, atvēra somu, paķēra duci pieteikuma veidlapu. Viņa izpētīs savu konkurentu lietišķās biogrāfijas, lai izpušķotu un padarītu iespaidīgāku pati savējo un varētu pārspēt citas kandidātes.

Tad viņa aizvēra somu, apsēdās, pārlika labo kāju pāri kreisajai un sāka to lēni šūpot, saskaitīja uz galda noliktās pildspalvas un dziļi ieelpoja.

Fārlendas jaunkundze atgriezusies atrada Hortenzi rāmi sēžam ar somu klēpī. Viņa pasniedza Hortenzei lielu aploksni.

– Atnesiet to rīt… Pēdējais laiks ir septiņpadsmitos; tiem, kuri nokavēsies, nekāds termiņš netiks pagarināts. Skaidrs?

– Skaidrs.

– Jums ir drosme. Man tas patīk…

Fārlendas jaunkundzei bija skaists smaids.

Pirms pieteikuma veidlapas aizpildīšanas, Hortenze izlasīja tās, ko bija nozagusi birojā.

Viņa aizņēmās svešus datus.

Papildināja savu dzīves gājumu ar humanitāras ievirzes darbu Bangladešā, divām praksēm kādā uzņēmumā, guva iedvesmu no kādas teātra mākslinieces, aizņēmās fotogrāfa asistentes pieredzi, izdomāja reklāmas pasākumu Horvātijā…

Tad uzrakstīja savu adresi, elektroniskā pasta adresi, mobilā telefona numuru.

Desmit minūtes pāri trijiem atstāja savu iesniegumu Fārlendas jaunkundzes birojā.

Un devās uz staciju, lai sēstos Eurostar vilcienā un pavadītu Ziemassvētkus Parīzē.

Aploksnē, uz kuras bija uzrakstīts Fārlendas jaunkundzes vārds, viņa bija ieslidinājusi pildspalvu ar apzeltītu Eifeļa torni, kurš tumsā mirdzēja.