Читать книгу Centrālparka vāveres pirmdienās skumst - Katrīna Pankola - Страница 4
OTRĀ DAĻA
ОглавлениеDažreiz dzīve mēdz izklaidēties.
Tā mums piedāvā dimantu, kas noslēpts zem metro biļetes vai aizlikts aiz aizkara. Noglabāts kādā vārdā, skatienā, mazliet muļķīgā smaidā.
Ir jāpievērš uzmanība sīkumiem. Tie nokaisa mūsu dzīvi ar smalkiem olīšiem un mūs vada. Brutāli ļaudis, steidzīgi cilvēki, tie, kuri nēsā boksa cimdus vai izspārda granti, par sīkumiem neliekas ne zinis. Viņi vēlas būt lieli, iespaidīgi, mānīgi spoži, viņi negrib zaudēt ne mirkli, noliecoties pēc graša, salmiņa, trīcoša cilvēka rokas.
Bet, ja viņi padomātu, ja viņi apturētu laiku, tad atklātu, ka dimanti slēpjas pastieptajā rokā…
…vai kādā atkritumu kastē.
Tieši tā notika ar Žozefīni šajā 21. decembra vakarā.
Viesības jau bija pašā karstumā.
No Anglijas bija atgriezusies Hortenze, un dzīve pēkšņi sāka ritēt straujāk. Tūkstošiem lietu, par ko stāstīt, tūkstošiem projektu, tūkstošiem dziesmu, ko dungot, tūkstošiem drēbju, ko mazgāt, un saburzīta blūze, ko gludināt, tūkstošiem satraucošu piedzīvojumu, atgādini man, lai piezvanu Marselam, man viņam jāpalūdz… un tie telefoni, un tie saraksti, un vai tu zini, un pasaki man, kāpēc, un tas brīnišķīgais piedzīvojums, ko viņa atstāstīja mātei un māsai, sēdēdama virtuvē: atgadījums ar Harrods skatlogiem. Vai vari iedomāties, mammu, vai vari iedomāties, Zoē! Man būs atvēlēti divi skatlogi, un mans vārds ar lieliem burtiem būs rakstīts Naitsbridžas Bromptonroudā! Divi skatlogi ar Hortenzes Kortesas vārdu Londonas visapmeklētākajā veikalā! Nu labi, tas nav ne elegantākais, ne izsmalcinātākais, taču to apmeklē visvairāk tūristu, visvairāk miljardieru, neskaitāmi cilvēki redzēs manu neatkārtojamo, brīnišķīgo talantu!
Un Hortenze iepleta rokas, un sāka virpuļot pa virtuvi, virpuļot pa priekšnamu, virpuļot pa viesistabu, satvēra Digeklēnu aiz ķepām un griezās, griezās, un bija tik smieklīgi noskatīties, kā lielais lempis Digeklēns, kurš īsti nesaprata, vai ļaut ar sevi tā izrīkoties, un uzmeta Žozefīnei pārsteiguma pilnu, nemierīgu skatienu, kas meklēja apstiprinājumu, beigu beigās tomēr sāka sekot Hortenzes soļiem un priecīgi riet.
– Bet vai tu esi pārliecināta, ka šajā konkursā esi uzvarējusi? – Žozefīne noprasīja, kad Hortenze aizelsusies atkrita uz krēsla.
– Nevis pārliecināta, māt, bet gan vairāk nekā pārliecināta. Citādi nemaz nevar būt! Esmu uzlabojusi savu lietišķo biogrāfiju ar gleznainiem un svētsvinīgiem faktiem un varoņdarbiem. Izstrādājusi divas idejas, no kurām vienu es uzskatu par ģeniālu: “Kā lai ziemā nēsā žaketi?” Vai to vajadzētu vilkt kopā ar biezu džemperi, ar šalli, kā jaku, kas nevērīgi sasieta ap vidukli, vai, gluži pretēji, piegriezt no liela vilnas auduma gabala, lai izceltu pusmēteli? Žakete ziemā rada lielas problēmas! Ja to nevelk, ir auksti, bet, ja to pavelk zem mēteļa, ir karsti! To vajag pārveidot! Padarīt biezāku, nepadarot platāku siluetu, padarīt plānāku, neriskējot dabūt plaušu karsoni. Es esmu to izstrādājusi, uzzīmējusi skices. Fārlendas jaunkundze mani ir ievērojusi, es tikšu izraudzīta… par to nav jāuztraucas!
– Un kad tu to uzzināsi?
– Otrajā janvārī… Otrajā janvārī iezvanīsies mans telefons un es uzzināšu, ka esmu uzvarējusi. Kaut jūs spētu aptvert, cik satraukta esmu! Man ir desmit dienas laika, lai izdomātu jaunu ideju, es izstaigāšu Parīzi, izpētīšu skatlogus, visu pārdomāšu un radīšu jaunu ideju, ģeniālu ideju, kuru atliks vienīgi īstenot… Bimbambum! Un es būšu Londonas karaliene!
Un viņa pielēca kājās un viegli, draiskulīgi palēcās, lai apliecinātu savu optimismu un labo omu.
– Šovakar, lai to nosvinētu, es tev pagatavošu ābolu drumstalmaizi! – Zoē nolēma, saraustīdama Hortenzes dāvināto sporta kreklu ar sunīša Snūpija attēlu.
– Paldies, māšuk! Un tu man iedosi recepti, lai Anglijā varu to pagatavot puišiem? Ir daudz kā tāda, par ko man viņiem jāizlūdzas piedošana!
– Jā! Jā! – Zoē iesaucās, glaimota, ka tikusi pagodināta ar dalību Hortenzes Londonas dzīvē. – Tu taču pateiksi, ka tā bija mana? Tu pateiksi, ka to recepti tev iedevu es?
Un viņa aizskrēja uz savu istabu, lai uzmeklētu savu dārgo, melno kladi un nekavējoties ķertos pie ābolu drumstalmaizes gatavošanas.
– Ak! Māt, es esmu laimīga! Tik laimīga… Ja tu zinātu!
Hortenze izstiepa rokas un nopūtās:
– Cik nejauki, ka jau nav otrais janvāris, cik nejauki!
– Bet… un ja nu tev tomēr nepaveiksies? Varbūt tev nevajadzētu tā aizrauties…
Viegls, nicinošs smaids, plecu paraustīšana, pret griestiem pavērstas acis un ilga nopūta.
– Kā gan man var nepaveikties? Tas taču nav iespējams! Es šo sievieti esmu atrāvusi no zemes, ieinteresējusi, aizkustinājusi, piepildījusi viņas vientulību ar milzīgu sapni, viņa to ir ieraudzījusi ar manu palīdzību, pieskārusies savai jaunībai, atguvusi cerības… turklāt es esmu iesniegusi nevainojamu lietišķo biogrāfiju. Viņai nekas cits neatliks, kā vien izvēlēties mani! Es tev aizliedzu nodoties kaut vismazākajām negatīvajām domām, tu vari mani aplipināt!
Un viņa atbīdīja krēslu, lai tiktu tālāk no mātes.
– Es to pateicu piesardzības labad, – Žozefīne atvainojās.
– Nu labi! Nekad vairs tā nesaki, jo citādi tu man piesauksi nelaimi! Mēs esam dažādas, māt, neaizmirsti to, turklāt, lai kā arī būtu, es nevēlos kļūt tāda kā tu… šajā ziņā, – viņa piebilda, lai mazinātu sava apgalvojuma nelāgo iespaidu.
Žozefīne nobālēja. Viņa bija piemirsusi, cik Hortenze spēja būt apņēmīga, cik liels bija viņas talants pārvērst dzīvi par kūsājošu pasākumu. Viņas meita soļoja uz priekšu, turēdama rokā burvju nūjiņu, kamēr viņa, Žozefīne, lēkāja kā artrīta piemeklēts krupis.
– Tev taisnība, mīļā, tevi noteikti izraudzīsies… Es gluži vienkārši baidos par tevi. Tās ir mātes jūtas…
Izdzirdējusi pieminam mātes jūtas, Hortenze saviebās un palūdza, vai nav iespējams parunāt par kaut ko citu. Viņai tā patika labāk.
– Un Ifigēnija? Kā viņai klājas? – viņa pavaicāja, sakrustojusi rokas uz krūtīm.
– Viņa grib mainīt darbu.
– Viņa grib pamest sardzes namiņu?
– Viņai ir bail, ka viņu no turienes varētu izmest, – Žozefīne paskaidroja.
– Ak tā! Un kāpēc?
– Ifigēnija apgalvo, ka viņas vietu ir iekārojusi kāda cita… Rīt viņai jāiet uz interviju ārsta praksē. Tur viņai būs jāatbild uz telefona zvaniem, jāpieraksta vizītes, jāgādā par dežūru grafiku. Šis darbs viņai būs kā radīts…
Hortenze nožāvājās. Viņas interese par Ifigēniju bija zudusi.
– Vai ir kādas ziņas par Anrieti?
Žozefīne papurināja galvu.
– Tā ir arī labāk, – Hortenze nopūtās. – Pēc visa, ko viņa tev nodarījusi!
– Un tev pašai?
– Nav nekā jauna… Un citādi?
– Esmu saņēmusi vēstuli no Milēnas. Viņa vēl aizvien ir Ķīnā, taču grib atgriezties Francijā… Viņa lūdza, vai nevaru viņai palīdzēt… Es īsti nesapratu, vai viņa grib, lai es viņai sameklēju kādu darbu vai arī izmitinu viņu pie sevis…
– Viņa ir jukusi!
– Es neesmu viņai atbildējusi… Nezināju, ko lai saku.
– Pareizi vien ir! Lai viņa tur sēž un liek mūs mierā!
– Viņa noteikti jūtas vientuļa…
– Tā nav tava problēma! Vai tu esi aizmirsusi, ka viņa ir bijusi tava vīra mīļākā! Tu joprojām esi nelabojama!
Hortenze uzmeta viņai aizkaitinājuma pilnu skatienu.
– Un kādi ir mūsu jaunie kaimiņi?
Tiklīdz Žozefīne bija sākusi viņus aprakstīt, virtuvē vienās asarās iebrāzās Zoē.
– Mammu, mammu! Es nevaru atrast savu recepšu kladi!
– Vai tu to kārtīgi pameklēji visur?
– Visur, mammu! Visur! Tās nekur nav…
– Nē taču… Tu to esi kaut kur nolikusi un vairs neatceries, kur īsti.
– Nē, es visu jau pārmeklēju, un nekur, nekur tās nav! Man vienreiz pietiek! Man ir apnicis! Es visu sakārtoju, bet Ifigēnija visu pārliek, viņa man visu sajauc!
Ar asarām pilnajās Zoē acīs mirdzēja izmisums, ko nebija iespējams izgaiņāt ne ar kādiem vārdiem.
– Gan mēs to atradīsim, tai nekas nav noticis…
– Bet es labi zinu, ka ne! – Zoē kliedza aizvien spalgāk. – Es labi zinu, ka viņa to ir izmetusi ārā, viņa visu izmet! Es viņai simtreiz esmu teikusi, lai neaiztiek manu kladi, bet viņa neklausās! Viņa izturas pret mani kā pret mazu bērnu… It kā tā būtu parastu ķēpājumu klade! Ai! Mammu, tas ir briesmīgi, es tūlīt miršu.
Žozefīne piecēlās, apņēmības pilna pati pameklēt kladi.
Viņa izcilāja matraci, pārbīdīja gultu, pārskatīja drēbju skapi, pārstūma rakstāmgaldu, iztukšoja skolas somu, izpurināja veļu un zeķes, taču melno kladi neatrada.
Zoē sēdēja uz paklāja, raudāja un slaucīja asaras savā sporta kreklā ar Snūpija attēlu.
– Es to vienmēr nolieku šeit, uz sava rakstāmgalda. Izņemot tos brīžus, kad kladi aiznesu uz virtuvi… Taču es to vienmēr pēc tam atnesu atpakaļ… Tu taču zini, kā es to glabāju, mammu! Tā ir pazudusi, es tev saku, tā ir pazudusi. Ifigēnija, uzkopjot māju, to ir izsviedusi ārā…
– Nē taču! Tas nav iespējams!
– Ir gan, mammu, viņa ir nežēlīga! Viņa vienmēr grib visu izmest! Viņa atsāka raudāt ar jaunu sparu. Tas izklausījās pēc dzīvnieka, kurš gārdz mokās, gulēdams uz sāniem, un gaida savu galu.
– Zoē, es tevi lūdzu! Neraudi! Gan mēs to vēl atradīsim…
– Neatradīsim, tu to labi zini, un es vairs nekad mūžā negatavošu ēst! – Zoē iekliedzās un atkal sāka liet asaras. – Un nu man vairs nav ne atmiņu, ne pagātnes, tas viss bija manā kladē! Visa mana dzīve!
Hortenze, nolaidusi skropstas, uzmeta māsai aizkaitinājuma un žēluma pilnu skatienu.
Vakariņas norisinājās drūmā gaisotnē.
Zoē raudāja pie sava šķīvja, Žozefīne nopūtās, Hortenze nebilda ne vārda, taču viņas pārmetuma pilnā klusēšana liecināja, ko viņa domā par šādām drāmām recepšu klades dēļ.
Viņas mazliet nogaršoja vistu vīna mērcē, ko Žozefīne bija pagatavojusi uz lēnas uguns pirms Hortenzes ierašanās, un tad devās gulēt, sarunādamās klusi, it kā būtu atgriezušās no bērēm.
Pēc brokastīm ar Gastonu Serirjē, kuru laikā viņš bija licis noprast, ka Žozefīnes autoratlīdzība ir krietni izsīkusi, viņai bija grūti iemigt. Viņa apgriezās uz muguras, meklēja ērtāko pozu, izmēģināja, kā nolikt labo roku, tad kreiso, iegrozīja kājas, taču viņas prātā nevaldāmu franču kankānu dejoja skaitļi, kas dzina viņu postā. Bija atgriezušās bailes no trūkuma. Bailes no skopošanās ar katru grasi. No nakts sīkajiem aprēķiniem lampas blāvajā gaismā. No šiem senajiem biedriem, kurus viņa domājās esam padzinusi no savas dzīves un kurus varēja pazīt pēc nemierīgas koka tupeļu klabēšanas.
Tas bija pirmais baiļu vilnis.
Viņa piecēlās, piegāja pie rakstāmgalda, sameklēja bankas izrakstus, skaitīja un pārskaitīja, trīsreiz aprēķināja vienu un to pašu summu, visu sajauca, sāka no gala, kaut ko atņēma, vēlreiz pieskaitīja, pārbaudīja atkārtoti, jo bija aizmirsusi nekustamā īpašuma nodokli… Iedomājās, vai nevajadzētu pārdot dzīvokli, sameklēt kaut ko lētāku… Viņai vismaz piederēja skaists dzīvoklis labā rajonā. Viņa to varēja izdevīgi pārdot. Jā, bet vēl jau vajadzēja atmaksāt kredītu… Un vēl bija jāapmaksā Hortenzes studijas, Hortenzes dzīvoklis Londonā, Hortenzes ikmēneša pabalsts. Nevajadzēja runāt ar Serirjē.
Viņa jau bija aizmirsusi par naudas grūtībām. Nu viņai no jauna bija jāiepazīst sīko aprēķinu radītās šausmas.
Par Zoē viņai nebija jāraizējas. Toties Hortenze gan viņai iedvesa bažas. Vairs nepirkt viņai skaistas drēbes, likt pārcelties uz lētāku rajonu, neļaut darīt gan šo, gan to, nodoties sapņiem, kurus varēja īstenot… Neiespējami! Viņa apbrīnoja savas meitas sparu un godkāri. Viņa jutās atbildīga par meitas izsmalcināto gaumi. Viņai nekad nebija pieticis drosmes iebilst pret Hortenzes vēlmēm. Būs tikai taisnīgi, ja viņa tagad to darīs.
Žozefīne izslējās, dziļi ieelpoja un sacīja sev: neatliek nekas cits, kā vien izdomāt grāmatas sižetu un ķerties pie darba. Ja jau es to esmu izdarījusi vienreiz…
Un tad viņu pāršalca un sadragāja jauns baiļu vilnis. Krūtis sažņaudza nokaitētas spīles. Viņa vairs nespēja paelpot. Viņa smaka. Tad paberzēja ribas. Skaitīja, skaitīja, lai nomierinātos un atgūtu elpu. Viens, divi, trīs, man nekas neizdosies, septiņi, astoņi deviņi, es nekad negūšu panākumus, es tikai sapņoju, ka man tas izdosies, es divus gadus esmu gulējusi mānīgā mierā… divpadsmit, trīspadsmit, četrpadsmit, es esmu bibliotēkas pele, nevis rakstniece. Pele, kura pelna savu bifšteku pie putekļu un netīrumu klātu grāmatu plauktiem. Serirjē mani nosauca par rakstnieci, lai pielabinātos, taču viņš to ne mirkli nav domājis nopietni. Viņš noteikti izmanto šādu pašu paņēmienu, runājot ar katru autoru šai pašā restorānā tādu pašu brokastu laikā, un tieši tāpēc viņš zina ēdienkarti no galvas…
Viņa piecēlās.
Aizgāja uz virtuvi, lai izdzertu glāzi ūdens. Bailes bija izrāvušas viņā tik lielu caurumu, ka viņai vajadzēja pieturēties pie izlietnes malas.
Viņa uzrunāja Digeklēnu, kurš nemierīgi raudzījās viņā. Zini, man nekas neizdosies, ja arī pagājušajā reizē man paveicās, tad tas notika tāpēc, ka Irisa dzina mani uz priekšu. Viņai pietika spēka mums abām, viņa nešaubījās, viņai nebija naktīs jāceļas, lai saskaitītu un atņemtu, viņai mani vajadzēja, Dig, viņai mani vajadzēja…
Digeklēns nopūtās. Ja viņa sacīja “Dig”, tas nozīmēja, ka brīdis bija nopietns. Vai spraigs. Viņš piešķieba galvu te pa labi, te pa kreisi, lai mēģinātu saprast, vai runa ir par lielu laimi vai lielu nelaimi… Viņš nemierīgi noskatījās, kā viņa notupstas, saņem plaukstās viņa lielo, melno varonīgā bruņinieka galvu un to sabužina.
Žozefīne meklēja patvērumu uz balkona un pievērsās zvaigznēm. Viņa atgāza galvu, iespieda rokas starp ceļgaliem, lūdza zvaigznēm, lai dod viņai spēku un mieru. Ar pārējo es pati tikšu galā… Dodiet man sparu un vēlmi, un es sākšu rīkoties, es jums apsolu. Ir tik smagi visu laiku būt vienai. Vienai pašai noturēties ikdienas dzīves viļņos.
Viņa noskaitīja zvaigznēm savu lūgšanu, to, kura bija tik bieži piepildījusies.
– Zvaigznes, lūdzu, izdariet tā, lai es vairs nebūtu viena, izdariet tā, lai es vairs nebūtu trūcīga, izdariet tā, lai es vairs nejustos nomocījusies, izdariet tā, lai es vairs netrīcētu no bailēm… Bailes ir mans ļaunākais ienaidnieks, bailes sasaista man rokas. Dāvājiet man mieru un iekšēju spēku, dāvājiet man to, kuru slepenībā gaidu un kam baidos tuvoties. Izdariet tā, lai es viņu atrodu un vairs nekad nepazaudēju. Jo mīlestība ir vislielākā bagātība, un bez šīs bagātības es nespēšu izdzīvot…
Viņa lūdzās skaļā balsī, atdodama zvaigžņotajām debesīm visu savu raižu nastu. Klusums, nakts smarža, vēja čaboņa lapās – ilgās vientulības tik ierastās atbalsis pavadīja viņas vārdus un nomierināja satraukto garu. Viņas bailes pamazām izgaisa. Viņa no jauna uzelpoja, dedzinošās spīles atlaidās, viņa pagrieza galvu un izdzirdēja, kā apstājas taksometrs, lai izlaistu klientu, kā noklaudz durvis, kā sievietes papēži uz ietves izsit punktētu līniju un izgaist mājā, viņa nu gan pārnāk vēlu, vai viņa ir viena, vai arī atgriežas pie sava aizmigušā vīra? Nakts pārņēma svešādās krāsas un padarīja tās pazīstamas. Nakts vairs nešķita draudīga.
Tomēr šovakar miers no debesīm nenokrita.
Savilkusi dūres zem dūnu segas, Žozefīne atkārtoja: Zoē klade, Zoē klade, lūgdamās, lai Debesis liktu tai atkal atrasties. Zoē klade, Zoē klade, šie vārdi nerima rosīties viņas prātā, no tiem jau sāka sāpēt galva. Zoē un virtuve, Zoē un virces, mērces, suflē, kas te pacēlās, te sakritās, balti olu baltumi, kūstoša šokolāde, zeltains olas dzeltenums, nomizoti āboli, mīkla, kas lipa pie mīklas ruļļa, karamele, kas sadzeltēja, un krāsns, kura aprija kūku. Šajā burtnīcā bija visa Zoē dzīve: no Kenijas atvestais vistas cepetis, Antuāna “īstais” biezenis, viņas draudzenes Emmas garneles skandināvu gaumē, viņas vēstures skolotājas Astjē jaunkundzes drumstalmaize, Milēnas lazanja, Džuzepes lasis mīklā, Karambāras fondī un Ifigēnijas riekstu kārums… Šajās receptēs ar stāstu iestarpinājumiem bija paslēpta visa viņas dzīve. Viss, kas bija noticis, drēbes, ko viņa bija vilkusi mugurā, tas, ko kāds bija teicis, un kas no tā bija iznācis, viss, kas veidoja viņas personību. Lūdzu, zvaigznes, atdodiet viņai kladi, jums taču tā nemaz nav vajadzīga!
– Tā bija skaista dāvana Ziemassvētkos, – Žozefīne piebilda, vērīgi raudzīdamās debesīs.
Taču zvaigznes neatbildēja.
Žozefīne piecēlās, no jauna ietinās segā, atgriezās dzīvoklī, pabāza galvu Zoē istabā, ieraudzīja, ka viņa guļ, piespiedusi pie lūpām sava rotaļu lācīša Nestora kāju… Piecpadsmit gadu vecumā Nestors vēl spēja viņu mierināt.
Žozefīne atgriezās savā istabā, uzklāja segu uz gultas. Pavēlēja Digeklēnam apvelties uz paklāja. Bužinādama viņa silto kažoku, viņa aizvēra acis un skaitīja: Zoē klade, Zoē klade, Zoē klade… un tad viņu piemeklēja pēkšņa apskaidrība: atkritumu kastes! Zoē bija taisnība: ja nu Ifigēnija, kura nevarēja ciest ne mazāko nekārtību, patiešām bija izmetusi kladi ārā?
Viņa pielēca kājās, priecīgas pārliecības pārņemta.
Atkritumu tvertnes! Atkritumu tvertnes!
Viņa aši uzvilka džinsus un biezu džemperi, uzāva zābakus, sasēja matus zirgastē, paķēra gumijas cimdu pāri, kabatas lukturīti, uzsvilpa Digeklēnam un nokāpa lejā, daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Iegāja telpā, kurā kā gaļas gabali miesnieka saldētavā bija sakarināts ducis divriteņu un divi trīsriteņi, ieraudzīja četras melnas, iespaidīgas, pārpildītas atkritumu tvertnes. Sajuta mitra pelējuma smaku. Sarauca degunu. Iedomājās par Zoē un apņēmīgi iegrūda abas rokas pirmajā atkritumu tvertnē.
Viņa atvēra katru plastmasas maisu, rakņājās pa gļotainām, mīkstām, asām lietām, pa mizām, liellopa zupas kauliem, veciem sūkļiem, kartona iepakojumiem, pudelēm – šajā mājā gan neviens nedomā par atkritumu šķirošanu, viņa pukojās – lai atrastu kladi ar gludiem kartona vākiem.
Viņas pirksti ar neredzīga cilvēka veiklību aptaustīja atkritumus. Vairākas reizes viņa bija spiesta aprauties, zaudējusi drosmi no sīvas, apdullinošas smakas.
Viņa aizgrieza galvu, izvēlēdamās neredzēt, pa ko rakņājās un kam pieskārās viņas rokas, lai atrastu dārgo kladi. Viņa parakās dziļāk, pārlasīja, dažbrīd uzdūrās kaut kam četrstūrainam, kas līdzinājās kladei, izvilka to kabatas lukturīša gaismā: tas bija kurpju kastes vai saldumu kārbas vāks, viņa no jauna bāza rokas atkritumos, aizgrieza galvu, lai iekamptu svaigāku gaisu, apvaldītu nelabumu…
Pēc trešās atkritumu tvertnes viņa bija gatava padoties. Grīda bija slidena, un viņai bija grūti noturēties kājās.
Viņa izstaipīja rokas un nopūtās, zaudējusi drosmi. Kāpēc gan Ifigēnijai būtu vajadzējis izmest šo kladi?
Viņa cienīja izglītību un skaļi apgalvoja, ka tā ir trūcīgo ļaužu vienīgā cerība. Viņus var izglābt vienīgi izglītība, Kortesa kundze, paskatieties uz mani, es neesmu gājusi skolā un tagad kožu pirkstos… Viņa nemūžam neizmestu ārā ar roku rakstītas piezīmes! Nekad! Viņa tās atšķirtu un sāktu pētīt, atbalstījusies uz elkoņiem abās klades pusēs…
Taču Zoē sarūgtinājums, viņas asaru vētra, izmisumā sakniebtās lūpas Žozefīnei neļāva padoties.
Viņa saņēma drosmi. Piespieda elkoņus pie sāniem, lai atgūtos. Beidzot viņas roka gumijas cimdā uzdūrās kaut kam četrstūrainam un cietam. Klade! Zoē klade!
Viņa to izvilka, laimīga un lepna.
Nopētīja kabatas lukturīša gaismā.
Tā patiešām bija piezīmju grāmatiņa, melna piezīmju grāmatiņa, tomēr ne Zoē klade.
Uz vāka nebija ne fotogrāfiju, ne krāsainu rakstu. Tā bija ļoti veca piezīmju grāmatiņa, kuras iesējums liecināja vienīgi par prasmīgu roku, kas bija to aplipinājusi ar vairākām līmlentes kārtām.
Žozefīne novilka cimdus, atšķīra melnās piezīmju grāmatiņas pirmo lapu un kabatas lukturīša gaismā sāka lasīt.
“Šodien, 1962. gada 17. novembrī, ir mana pirmā darba diena, pirmā filmēšanās diena. Esmu pieņemts darbā par Stenlija Donena filmas “Šarāde” Parīzes filmēšanas grupas jaunāko asistentu. Es iznēsāju kafiju, eju pirkt cigaretes, runāju pa telefonu. Šo vietu man sameklēja kāds tēva draugs kā balvu par to, ka nokārtoju vidusskolas eksāmenu ar vērtējumu “ļoti labi”. Es te strādāšu piektdienu vakaros un nedēļas nogalēs, jo man jāgatavojas iestājeksāmeniem Politehniskajā institūtā. Es nemaz negribu tur mācīties…
Šodien mana dzīve mainīsies. Esmu spēris kāju jaunā pasaulē, reibinošā pasaulē, kino pasaulē. Es nespēju paelpot. Man trūkst elpas. Ir tāda sajūta, it kā es jau zinātu, kāda būs mana dzīve. Ka mani vecāki visu jau ir izlēmuši manā vietā. To, ko es darīšu, ar ko precēšos, cik bērnu man būs, kur es dzīvošu un ko svētdienās likšu galdā… Es negribu bērnus, es negribu precēties, negribu studēt augstskolā. Es gribu kaut ko citu, taču pats nezinu, ko… Kurš gan var pateikt, pie kā novedīs šis piedzīvojums? Vai tā būs mana profesija, mīlestība, prieki, neveiksmes? Es nezinu. Tomēr man ir skaidrs, ka septiņpadsmit gadu vecumā var cerēt uz visu, un tāpēc es ceru uz visu un vēl vairāk.”
Rokraksts bija kārtīgs, skaists. Daži vārdi aprāvās kā sakropļotas pēdas. Tie līdzinājās apcirstiem stumbeņiem. Tos lasīt bija gandrīz sāpīgi. Papīrs bija sadzeltējis, notraipīts. Šur tur tinte bija izbalējusi, padarot vārdus gandrīz neatšifrējamus. Grāmatiņas vidū lapas bija blīvi salipušas, un tās nevarēja atšķirt nesabojājot. Vajadzēja rīkoties uzmanīgi un lēni, lai nepazaudētu pusi teksta.
Žozefīne pāršķīra pirmo lapu, lai turpinātu lasīt, un bija spiesta uzmanīgi atplēst salipušās lappuses.
“Līdz šim es nemaz neesmu dzīvojis. Esmu tikai paklausījis. Saviem vecākiem, skolotājiem, darījis un domājis to, ko man liek. Līdz pat šai dienai esmu bijis kā mēms, vienaldzīgs atspīdums ledū. Starp citu, es nezinu, ko nozīmē “es”. Ir tā, it kā es būtu piedzimis, bet manā vietā jau sen visu izlēmuši citi… Varbūt šis nenozīmīgais darbiņš man palīdzēs saprast, kas es esmu un ko gaidu no dzīves. Es gribu zināt, ko spēju paveikt, būdams brīvs. Man ir septiņpadsmit gadu. Tāpēc man ir nospļauties par to, ka man nemaksās algu. Lai dzīvo dzīve! Lai dzīvoju es! Pirmo reizi manī ir modies cerību vējš… un šis cerību vējš ir dīvaini patīkams…”
Tā bija intīma dienasgrāmata.
Kurš to bija izmetis atkritumos? Kam tā piederēja? Tas bija kāds no šī daudzdzīvokļu nama iemītniekiem, jo citādi jau šī grāmatiņa te neatrastos. Un kāpēc tā bija izmesta?
Žozefīne apgaismoja tuvāko apkārtni, nosēdās zemē. Viņas roka paslīdēja uz kartupeļa mizas, un tā pielipa viņai pie plaukstas. Žozefīne to riebumā nokratīja, noslaucīja roku pret džinsiem un atsāka lasīt, atspiedusies pret lielo atkritumu tvertni.
“1962. gada 28. novembrī. Beidzot es viņu satiku. Keriju Grāntu. Slaveno aktieri no filmas, kurā tēloja Odrija Hepbērna. Viņš ir skaists! Dīvaini, taču arī tik pieejams. Kad viņš ienāk telpā, tā liekas piepildīta. Pārējie it kā pazūd. Atnesu kafiju galvenajam apgaismotājam, kurš pat nepateica man paldies, un paskatījos, kā tiek filmēta aina. Filma netiek uzņemta pareizajā secībā. Un tad, kad ir filmēts vienu vai divas minūtes, režisors saka “stop!” Visi kaut ko sīki jo sīki apspriež un pēc tam pārfilmē šo pašu ainu vairākas reizes. Nezinu, kā aktieriem tas izdodas… Viņiem visu laiku nākas vai nu mainīt emocijas, vai arī atkārtot vienu un to pašu, tikai citādi. Turklāt tam visam jāizskatās dabiski! Kerijs Grānts nebija apmierināts, jo viņam šķita, ka prožektoru gaismā viņa lielās ausis izskatās sarkanas! Viņam aiz ausīm nācās uzlipināt caurspīdīgu līmlenti, un kuram vienā rāvienā vajadzēja to kaut kur sameklēt? Man. Un, kad pavicināju rullīti, lepns, ka esmu izmanījies to tik ātri atrast, viņš man pateica paldies un piebilda, ka viņa tēlotais personāžs izskatās pavedinošs, ja tam aizlīmē lielās, sarkanās ausis, vai ne, my boy?
Tieši tā viņš mani arī nosauca: my boy. It kā starp mums izveidotu saiti. Pirmajā reizē, kad viņš to pateica, es satrūkos, nodomāju, ka esmu pārklausījies! Turklāt, sacīdams my boy, viņš man maigi un ieinteresēti ieskatījās tieši acīs… Es viscaur nodrebēju.
Viņš piebilda, ka ir vajadzīgas vismaz piecsimt sīkas nianses, lai radītu labu iespaidu. Tici man, my boy, esmu ilgi strādājis ar šīm niansēm, un piecdesmit astoņu gadu vecumā zinu, par ko runāju… Es redzēju, kā viņš tēlo savu lomu, un biju satriekts. Viņš ieiet lomā un iziet no tās, it kā novilktu žaketi. Kopš tā brīža, kad viņš ar mani runāja, mana dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Ir tāda sajūta, it kā viņš vairs nebūtu Kerijs Grānts, tas cilvēks, kura fotogrāfiju redzēju Paris Match, bet gan Kerijs… Kerijs, vienīgi mans.
Cik var noprast, tad Odrija Hepbērna ir piekritusi piedalīties šajā filmā ar vienīgo nosacījumu, ka tur jābūt arī viņam… Viņa Keriju dievina! Filmā ir viena ļoti jocīga aina, kurā viņa jautā:
– Vai jūs zināt, kā jums pietrūkst?
Viņš nemierīgi paskatās, un viņa ar platu smaidu paskaidro:
– Itin nekā.
Un tā ir taisnība, ka viņš ir ideāls…
Filmā tēlo arī kāds franču aktieris. Viņu sauc Žaks Marēns. Viņš angliski nerunā gandrīz nemaz vai arī tikai drusciņ, tāpēc visi viņa dialogi ir pierakstīti izrunā. Tas ir ļoti uzjautrinoši, un visi par to smejas…
1962. gada 8. decembrī.
Beidzot! Esam kļuvuši par draugiem. Kad ierodos laukumā un viņam tobrīd nav ne jāfilmējas, ne arī jārunā ar kādu citu, viņš man viegli pamāj. Tas ir mazs sveiciens, kas nozīmē: sveiks, prieks tevi redzēt… un es briesmīgi nosarkstu.
Divu ainu starplaikā viņš mani uzmeklēja un uzdeva daudzus jautājumus par manu dzīvi. Viņš gribēja zināt visu, taču man nebija daudz, ko viņam stāstīt. Pateicu, ka esmu dzimis Mondemarsānā, par ko viņš pasmējās, ka mans tēvs vada uzņēmumu “Francijas ogles”, ka viņš ir studējis Politehniskajā institūtā, Francijas vislabākajā augstskolā, ka esmu viņa vienīgais dēls, ka esmu nokārtojis vidusskolas eksāmenu ar vērtējumu “ļoti labi” un man ir septiņpadsmit gadu…
Viņš man pateica, ka septiņpadsmit gadu vecumā jau bija nodzīvojis tūkstoš dzīvju… Viņam nu gan ir paveicies! Viņš gribēja zināt, vai man ir draudzene, un es vēlreiz pamatīgi nosarku! Tomēr viņš izlikās, ka neko nav redzējis. Viņš ir tik delikāts…
Ja viņš zinātu, ka ir kāda meitene, manu vecāku draugu meita, kura man jau sen ir “rezervēta”, viņš justos pārsteigts. Viņa ir ruda, kalsna, ar miklām plaukstām. Viņu sauc Ženevjēva. Ikreiz, kad viņa ierodas kopā ar saviem vecākiem, viņu pie galda nosēdina man blakus un es nezinu, par ko lai ar viņu runā. Viņai uz virslūpas ir ūsiņas. Vecāki skatās uz mums un saka: tas ir normāli, viņi kautrējas, bet man gribas nosviest salveti un aizbēgt uz savu istabu. Viņa ir manā vecumā, taču tikpat labi varētu būt arī divreiz vecāka. Viņa manī nemodina itin nekādas jūtas. Viņu nevar nosaukt par manu draudzeni.
Toties viņš ir iemīlējies kādā aktrisē, kuru sauc Daiena Kenona. Viņš man parādīja viņas fotogrāfiju. Man šķiet, ka viņai ir pārāk daudz grima, pārāk daudz matu, pārāk daudz skropstu, pārāk daudz visa kā… Viņš gribēja zināt, ko es par to domāju, un es godīgi pateicu, ka, pēc manām domām, viņa pārāk daudz krāsojas, un viņš pateica, ka uzskata tāpat. Viņi bieži strīdas, jo viņš grib, lai viņa izskatītos dabiskāk. Viņš nevar ciest grimu, viņš pastāvīgi ir iededzis un apgalvo, ka tas ir vislabākais grims pasaulē. Cik var noprast, tad viņa Ziemassvētkos dosies uz Parīzi. Viņi ir uzaicināti nosvinēt svētkus kopā ar Odriju Hepbērnu un viņas vīru Melu Fereru abu lielajā mājā, kas atrodas Parīzes rietumu priekšpilsētā. Odrija Hepbērna apģērba ziņā ir ļoti izvēlīga. Visi viņas tērpi katram gadījumam ir trijos eksemplāros… un viņu ģērbj kāds franču modes mākslinieks. Vienmēr…”
Gaisma izdzisa, un Žozefīne attapās tumsā. Viņa piecēlās, sataustīja slēdzi un katram gadījumam atstāja ieslēgtu arī savu kabatas lukturīti. Tad atkal apsēdās, rūpīgi uzmanīdamās, lai nepaslīdētu uz mizām.
“Viņš rūpējas par vissīkākajām detaļām. Viņš visu nopēta kā ar lupu: tērpus – pat tos, ko velk statisti, dekorācijas, replikas, un liek pārtaisīt vai pārrakstīt visu, kas viņam nepatīk. Ražošanas ziņā tas izmaksā veselu bagātību, un esmu dzirdējis, kā cilvēki protestē un apgalvo, ka viņam ir viegli būt tik prasīgam, jo viņam pašam par to taču nav jāmaksā, liekot noprast, ka viņš ir skops… Viņš nav skops. Viņš man iedeva ļoti skaistu Šarvē kreklu, jo viņam šķita, ka manējam ir pārāk šaura apkaklīte. Tagad es to nēsāju katru dienu. Es to pats mazgāju ar rokām, izmantojot ziepes. Mani vecāki iebilst, ka nav pieklājīgi pieņemt dāvanas no nepazīstamiem cilvēkiem, ka šī filma ir man sagrozījusi galvu un ka ir pēdējais laiks veltīt visu uzmanību studijām… Es mācos angļu valodu, es viņiem saku, es mācos angļu valodu, un tā man noderēs visu atlikušo mūžu. Viņi apgalvo, ka nesaprot, kāds no tās varētu būt labums, ja studēšu Politehniskajā.
Es negribu studēt Politehniskajā.
Es negribu precēties. Es negribu bērnus.
Es gribu būt…
Es vēl nezinu…
Viņš ir kā apsēsts ar savu kaklu. Visi viņa krekli tiek šūti pēc pasūtījuma, un tiem ir ļoti augstas apkaklītes, lai apslēptu viņa kaklu, jo viņam šķiet, ka tas ir pārāk resns… Viņa uzvalki tiek pasūtīti Londonā, un, tos saņēmis, viņš ar metra mēru pārliecinās, vai visi izmēri ir pareizi!
Viņš man pastāstīja, ka savu pirmo kino provju laikā kādā lielā kinostudijā – esmu aizmirsis tās nosaukumu! Ak, jā! Paramount! – ticis noraidīts sava kakla un līko kāju dēļ! Un viņam esot bijuši pārāk lieli vaigi! Kāds kauns! Tas noticis tieši pirms 1929. gada lielās krīzes. Ņujorkas teātri cits pēc cita tikuši slēgti, un viņš nonācis uz ielas. Bijis spiests strādāt par reklāmas sendviču, staigājis ar plecos uzkārtām reklāmas plāksnēm, un uz muguras viņam bijusi kāda ķīniešu restorāna reklāma! Un vakaros viņš pelnījis naudu kā escort boy. Viņš pavadījis uz viesībām vientuļas sievietes. Tieši tolaik iemācījies izskatīties elegants…
Uzturēdamies Ņujorkā, viņš iepazinis nabadzību un vientulību. Pēc ierašanās Holivudā divdesmit astoņu gadu laikā viņa dzīve pārvērtusies. Bet tikmēr, viņš man smaidot sacīja, es piedzīvoju patiesi grūtus laikus… Divi gadi, pilni ar nenozīmīgiem darbiņiem un noraidījumiem, nezinot, kur viņš varēs gulēt, kā izdosies paēst. Tu pat nevari iedomāties, kā tas ir, my boy… vai ne? Un man drusku sametās kauns par to, ka mana dzīve ir tik sakārtota, tik organizēta.
Soli pa solim es par viņa dzīvi uzzinu visu…
Viņš turpina mani saukt my boy, un man tas ļoti patīk…
Esmu pārsteigts, ka viņš par mani interesējas. Viņš apgalvo, ka mani mīl. Ka es neesmu tāds kā amerikāņu zēni. Viņš liek man stāstīt par manu ģimeni. Viņš apgalvo, ka dzīvē bieži vien gadās apprecēties ar cilvēkiem, kuri ir līdzīgi mūsu pašu vecākiem, un ka ir jācenšas tā nedarīt, jo citādi vēsture atkārtosies un nekad nebeigsies.
15. decembrī.
Viņš man bieži stāsta par saviem pirmajiem Ņujorkā pavadītajiem gadiem, kad viņš miris badā un viņam nav bijis neviena drauga. Kādu dienu viņš saticis labu paziņu, kuram uzticējies. Šis paziņa, vārdā Freds, uzvedis viņu uz debesskrāpja jumta. Diena bijusi lietaina un auksta, un viņi nav varējuši redzēt tālāk par desmit metriem. Freds sacījis, ka aiz miglas katrā ziņā slēpjas brīnumaina ainava, un tas, ka tajā mirklī nav saskatāma, vēl nenozīmē, ka tā nepastāv. Ticēt dzīvei, viņš piebildis, tas nozīmē ticēt, ka šāda dzīve pastāv, un ka aiz miglas ir vieta arī tev. Un šajā mirklī tu domā, ka esi pavisam sīks, nenozīmīgs, taču kaut kur aiz visas šīs pelēkās miglas ir tev domāta vieta, kur tu būsi laimīgs… Tāpēc nevajag spriest par savu dzīvi pēc tā, kā tev šodien klājas, spried par to, domājot par šo vietu, kurā tu vari nokļūt, ja no visas sirds centīsies to uzmeklēt…
Viņš man piekodināja, lai es šos vārdus labi iegaumēju.
Es sev vaicāju, kā lai to izdara. Ir vajadzīgs liels gribasspēks un iztēle. Un pārliecība par sevi. Ir jāatsakās no visa pārējā, kamēr neesi atradis savu vietu. Taču tas ir bīstami… Ja man liek mācīties Politehniskajā, vai man pietiks drosmes nedoties turp un pastāstīt vecākiem par savu vietu, kas slēpjas aiz miglas? Neesmu īsti pārliecināts. Man ļoti gribētos, kaut man pietiktu drosmes…
Ar viņu viss ir citādi. Viņam nekas cits neatlika…
Kad viņam bija deviņi gadi, nomira viņa māte… Viņš savu māti dievināja. Tas ir neticams stāsts. Viņš man solīja to pastāstīt vēlāk. Viņš kādu dienu mani uzaicinās uz savu viesnīcas numuru iedzert kādu glāzīti. To dzirdot, man patiešām noreiba galva! Iztēlojoties sevi divatā ar viņu, man kļūst ļoti bail. Ļoti, ļoti bail… Tagad, kad mēs satiekamies, mums apkārt ir daudz citu cilvēku, mēs ne mirkli nepaliekam divatā, un viņš visu laiku runā.
Esmu sapratis, ka man ļoti gribētos palikt divatā ar viņu. Man pat liekas, ka es varētu apsēsties stūrī un vienkārši skatīties uz viņu. Viņš ir tik skaists, viņam nav neviena trūkuma… Es sev vaicāju, kā saucas tas, ko es jūtu pret viņu. Es vēl nekad neesmu neko tādu jutis. Šis karstums, kas pārņem visu manu ķermeni un rada vēlēšanos ik brīdi būt kopā ar viņu. Es nemitīgi domāju par viņu. Es vairs nespēju domāt par savu darbu, itin nemaz.
Viņš izskatās ļoti pārsteigts, kad stāstu, ka cītīgi mācos, lai varētu studēt. Viņš šaubās, vai no tā vispār ir kāds labums. Ka viņš pats visu ir iemācījies strādājot, ka nekur nav studējis. Bristolē, Anglijā, dzīvojis kāds mazs zēns. Viņš darījis daudz blēņu. Četrpadsmit gadu vecumā viņš pievienojies ceļojošajam cirkam, viesizrādēs aizbraucis uz Ameriku, un, kad trupa devusies prom, viņš nolēmis palikt Ņujorkā. Astoņpadsmit gadu vecumā! Viens pats un bez graša kabatā. Viņam nav bijis ko zaudēt…
Viņš pametis visu: savu dzimto zemi, Angliju, savu ģimeni… Viņam nav bijis nekā un neviena. Viņam jāizdomā, kā visu sākt no nulles. Un tieši tad viņš izdomājis Keriju Grāntu. Tāpēc, ka pirms viņa ierašanās Kerijs Grānts nemaz neeksistēja… Viņa īstais vārds patiesībā ir Ārčibalds Līčs. Jocīgi, jo viņš nepazīst nevienu, ko sauktu par Ārčibaldu.
Viņdien es pateicu, ka gribētu būt tāds kā viņš. Tad viņš sāka skaļi smieties un atbildēja, ka visa pasaule gribētu būt par Keriju Grāntu, kur nu vēl es! Viņš nepavisam negrib ar to lielīties, taču drīzāk jau viņam ir zināmas problēmas ar šo personību, ko viņš pats ir radījis… Man uz mirkli radās sajūta, ka esmu kļuvis par to personāžu, ko tēloju uz ekrāna. Un beigu beigās es pārvērtos par “viņu”. Vai arī viņš beigu beigās pārvērtās par mani. Un es vairs vispār nesaprotu, kas esmu.
Šie vārdi mani samulsināja. Es sev sacīju, ka ir grūti par kādu pārvērsties. Grūti saprast, kas esi.
Domājot par to, ka viņš varētu doties prom, man gribas mirt. Un ja nu es viņam sekotu?
Ko gan es teiktu vecākiem? Tēt, mammu, esmu iemīlējies piecdesmit astoņus gadus vecā vīrietī, amerikāņu kinoaktierī… Viņi paģībs. Un pārējā ģimene tāpat. Jo tā nu tas ir, es labi zinu, ka pamazām sāku iemīlēties… Tikai tas nav īstais vārds. Jo kā gan var iemīlēties vīrietī? Es zinu, ka tādas lietas notiek, tomēr… Tai pašā laikā, ja viņš pienāks man pārāk tuvu, es zinu, ka ņemšu kājas pār pleciem!
Es negribu precēties, es negribu bērnus, es negribu studēt Politehniskajā, to visu es zinu… taču vairāk neko nezinu.
Ja viņš lūgs, lai braucu viņam līdzi, es to darīšu…”
Gaisma atkal izdzisa, un Žozefīne piecēlās, lai to ieslēgtu no jauna. Slēdzis bija lipīgs un mikls, bet atkritumu tvertņu sīvā smaka lika riebumā norīstīties. Tomēr viņai gribējās lasīt tālāk…
“Es negribu zināt stāstu par viņa māti. Šķiet, ka tas ir atstājis dīvainas pēdas. Viņš nemitīgi apgalvo, ka nicina sievietes kāda iemesla dēļ, kas ir saistīts ar viņa māti. Cik var noprast, viņš par to ir pastāstījis Hičkokam, kurš par to ir uzņēmis filmu “Sliktā slava”, kurā tēlo Ingrida Bergmane. Kādā dialogā ar Ingridu Bergmani viņa tēlotais personāžs saka: man vienmēr ir bijis bail no sievietēm, taču tas reiz pāries…
Un tā ir taisnība, my boy, tā ir taisnība, taču man ir nācies pastrādāt, lai to panāktu. Viņš teica, ka savas attiecības ar cilvēkiem ir jāizkopj, nemitīgi neatkārtojot vienas un tā pašas shēmas. Pēc tā, kas notika ar manu māti, my boy, man vienmēr ir labāk paticis būt kopā ar vīriešiem. Kopā ar viņiem es jūtos drošāk. Es labāk dzīvoju kopā ar vīriešiem, nekā ar sievieti.
Un tā ir patiesa atzīšanās, es sev saku. Kaut ko tādu var atklāt tikai draugam. Un es esmu ļoti laimīgs, ka viņš man uzticas… Viņš gribēja, lai es viņam par kaut ko pastāstu, un es viņam pastāstīju par Ženevjēvu.
Filmēšanas laukumā nav daudz laika sarunām, jo tur mūs bieži iztraucē, taču es esmu izdzēris to slaveno glāzīti viņa viesnīcā, esmu viņam uzdevis neskaitāmus jautājumus. Viņš prot iepatikties cilvēkiem, un es pilnīgi aizmirsu, ka viņš ir pazīstams aktieris. Īsta slavenība…”
Tas pats turpinājās lappusi pēc lappuses.
Žozefīne uzšķīra pēdējo, lai paskatītos, ar ko šis stāsts beigsies.
Viņa jutās tā, it kā lasītu romānu.
Piezīmes beidzās ar vēstuli, ko Kerijs Grānts bija uzrakstījis tam, kuru viņa jau bija nodēvējusi par Mazo jaunekli, un kuru viņš bija pārrakstījis. Vēstulei nebija datuma. Viņš bija pārstājis tos pierakstīt. Viņš vienkārši bija atzīmējis: “pēdējā vēstule pirms viņa aizbraukšanas no Parīzes”.
“My boy, paturi prātā: tikai Tu pats esi atbildīgs par savu dzīvi. Tu nevari nevienam citam uzvelt vainu par savām kļūdām. Tu pats esi savas laimes kalējs un bieži vien arī pats sev galvenais traucēklis. Tu atrodies savas dzīves saullēktā, manā dzīvē jau ir pienācis noriets, es varu vienīgi dot Tev padomu: ieklausies, ieklausies tajā klusajā balstiņā, kas slēpjas Tevī, un tikai tad dodies ceļā… Un dienā, kad Tu izdzirdēsi šo kluso balsi, Tu apžilbsi… Neļauj nevienam neko izlemt Tavā vietā. Nekad nebaidies pieprasīt to, ko vēlas Tava sirds.
Tev to izdarīt būs daudz grūtāk, jo Tu esi tik ļoti pārliecināts par savu nenozīmīgumu, ka pat nespēj iztēloties spožu nākotni, nākotni, kurā Tu atstāsi savas pēdas… Tu esi jauns, Tev nav jāatkārto savu vecāku shēmas…
Love you, my boy…”
Ko gan Mazais jauneklis bija izdarījis filmēšanas beigās?
Vai viņš bija devies līdzi Kerijam Grāntam?
Un kāpēc šī melnā piezīmju grāmatiņa ar visām viņa cerībām bija izmesta atkritumos?
Žozefīne noslaucīja pieri ar plaukstas virspusi, nolika šo intīmo dienasgrāmatu malā un atsāka meklēt Zoē kladi.
Tā atradās pēdējā konteinerā. Atkritumu maisā. Zem veca, izdiluša Zoē džempera, Digeklēna spalvu pikuča, izbalējušas zeķes un izplēstām burtnīcas lapām. Ifigēnija to bija izmetusi nejauši. Viņa bija paķērusi kladi kopā ar burtnīcas lapām no Zoē rakstāmgalda.
Ja es būtu sākusi ar pēdējo tvertni, tad jau būtu to atradusi, Žozefīne nopūtās, paberzēdama degungalu. Jā, bet… tad es būtu palaidusi garām to intīmo dienasgrāmatu!
Viņa aizvēra telpas durvis un atgriezās savā dzīvoklī. Rūpīgi noslaucīja Zoē kladi. Pārvilka ar sūkli pāri tās vākam un nolika kladi redzamā vietā uz virtuves galda. Ielika intīmo dienasgrāmatu sava rakstāmgalda atvilktnē.
Un iekrita gultā.
Septiņos no rīta atbrauca atkritumu savācēji un iztukšoja visas četras daudzdzīvokļu nama atkritumu tvertnes.
Ifigēnija sarauca degunu un nejauki saviebās. Viņai bija norunāta darba intervija. Sekretāre kāju kopšanas speciālista kabinetā. Šie ārsti nekad nesēdēja bez darba. Cilvēki neprata pareizi staigāt. Viņi lika kājas greizi. Vajadzēja krietni pacensties, lai to visu vērstu par labu! Viņi bija aizmirsuši visu, sākot ar liela kaulu un beidzot ar ceļgala locītavu. Viņi pat nezināja, vai ar šiem vārdiem apzīmē pļavu ziedus vai locītavas!
Pēdējo reizi, kad viņai bija izdevies izturēt pārbaudi, viņa bija no jauna satikusi cilvēku, kurš bija viņai nodarījis pāri, un kura vārdu viņa baidījās minēt, lai nepiesauktu nelaimi. Viņa bija sešus gadus nostrādājusi pie diviem dietoloģijas un diabēta speciālistiem deviņpadsmitajā rajonā. Abi bija neizteiksmīgi, gludi, ar mazām, kastaņbrūnām ačtelēm, plāniem matiem, nekārtīgi, toties pieklājīgi. Pēc Klāras piedzimšanas viņa bija aizgājusi no darba. Pārāk daudz darba, maz ēdiena, daudz negulētu nakšu un vīrs, kurš viņu sita. Viņa nezināja, kā izskaidrot pacientiem, no kurienes radušies viņas zilumi un brūces. Pirmais doktors paziņoja, ka viņiem ir ļoti žēl, tomēr nāksies no viņas šķirties, bet otrais doktors piebilda, ka visas šīs aizdomīgās pēdas atstāj nelāgu iespaidu. Vai varbūt tas bija otrais doktors, kurš iesāka… viņa to nezināja. Viņai nācās aiziet no darba. Vīrietis, kura vārdu viņa nevēlējās pieminēt, pēc mēneša tika arestēts par uzbrukumu policistam. Un pēc tam viņam nācās pūt cietumā. Tā viņam arī vajadzēja! Viņa kopā ar abiem bērniem bija aizbēgusi. Atradusi durvju sardzes darbu vienā no Parīzes labākajiem rajoniem. Viņa priecājās par katru dienu. Viņai bija pajumte, elektrība, apkure un telefons par brīvu, piecas nedēļas ilgs atvaļinājums, nekādu pašvaldības nodokļu, un par to viņai ik dienu vajadzēja piecas stundas strādāt un naktīs atrasties mājās. Tūkstoš divsimt piecdesmit četri eiro mēnesī, ko vēl papildināja nauda par mājokļu uzkopšanu un veļas gludināšanu klientiem. Dzīve ir tik skaista, viņa pilnā balsī iesaucās, lai ierautu gaisu aizžņaugtajā rīklē. Bērni mācās labās skolās, viņiem ir labi draugi, glītas, labi saglabātas burtnīcas un skolotāji, kuri nekad nedara viņiem pāri. Bagātniekiem gan bija savi trūkumi, tomēr tie padarīja jautrāku viņas ikdienu.
Taču tagad gan viņas sardzes namiņam, gan viņai pašai draudēja briesmas.
Viņai bija jāizdomā kāds atkāpšanās risinājums.
– Neļaušu sevi nokaut ziedošanai kā Lieldienu jēru! – viņa iesaucās, iedvesmojusies no gleznas ar lauku ainu pie sienas, kurā bija redzama aita ar jēriņu un vilks, kurš abiem uzglūnēja. – Es neļaušu, lai vilks mani dabū savos nagos!
Viņa varēja runāt skaļi, telpā neviena cita nebija.
Kāda sieviete atvēra durvis un ar mājienu aicināja viņu ienākt birojā, kurā bija sajūtama maijpuķīšu smarža, kas dažreiz uzvēdīja kabinetos. Tā bija smaga, mākslīga smarža. Sieviete turēja rokā tējas tasi ar apakštasīti un vēl paguva piebilst: jūs redzēsiet, viņš ir nelaipns. Vīrietis, kurš sēdēja aiz rakstāmgalda, nebija ne izskatīgs, ne neglīts, ne resns, ne tievs, ne jauns, ne vecs, ne maigs, ne stingrs. Kārtējais neizteiksmīgais. Kā abi kādreizējie doktori. Vai viņi gadu gaitā kļūst bezkrāsaini tāpēc, ka medicīnas studijas ir ilgas un sarežģītas?
Vīrietis viņu salti uzlūkoja, nopētīja no galvas līdz kājām, un Ifigēnijas skatiens nikni ieurbās šajās acīs, kuras viņu izģērba. Par godu darba intervijai viņa bija nokrāsojusi matus, un tie izskatījās pieklājīgi. Ne sarkani, ne zili, ne dzelteni: kastaņbrūni.
Vīrietis pagriezās pret savu asistenti un skaļi, uzsvērti noprasīja:
– Vai tā tēja ir jau ievilkusies? Ja ne, tad nesiet tasi prom un atnāciet vēlreiz, kad tēja būs gatava.
– Bet kāpēc?
– Tāpēc, ka es nezinu, ko ar to maisiņu iesākt!
– Jā… bet es tieši tāpēc paņēmu līdzi mazu apakštasīti, lai jums būtu, kur nolikt maisiņu, kad tēja būs ievilkusies!
– Ak tā… Man nepatīk skatīties uz izlietotiem tējas maisiņiem!
Jums vajadzēja par to iedomāties!
Viņš saknieba lūpas un savilka vienu uzaci; viņam šķita mokoša doma par to, ka viņa trauslajiem pleciem uzgūlusi visa atbildība gan par tējas dzeršanas mākslu, gan par interviju ar kandidāti, kuru viņš bija novērtējis ar vienu vienīgu skatienu.
Tad viņš pagriezās pret Ifigēniju, paņēma lodīšu pildspalvu, atšķīra pierakstu bloknotu un bez jebkāda ievada noprasīja:
– Ģimenes stāvoklis? – Šķīrusies, divi bērni.
– Šķīrusies un dzīvojat ar kādu kopā, vai šķīrusies un dzīvojat viena?
– Tas uz jums neattiecas!
Asistente pacēla acis pret debesīm, it kā Ifigēnija būtu parakstījusi sev nāves spriedumu.
– Šķīrusies un dzīvojat ar kādu kopā, vai šķīrusies un dzīvojat viena? – podologs atkārtoja, neatraudams skatienu no sava pierakstu bloknota.
Ifigēnija atpogāja vienu mēteļa pogu, nopūtās. Cik reižu viņš vēl grasās uzdot šo pašu jautājumu? Šis cilvēks ir kā sabojāts disks. Vai arī tas ir veids, kā likt man manīt, ka esmu tikai pārbiedēta pele, kura meklē iztikas avotu? Ka esmu atkarīga gan no viņa paša, gan no viņa labvēlības? Viņa atbildēja:
– Un ja nu es jums pateiktu, ka dzīvoju viena? Ko tad jūs darītu?
– Jūsu vecumā tas būtu pārsteidzoši!
– Un kāpēc tad tā?
– Jūs esat glīta, jūs izskatāties simpātiska. Kas ar jums nav kārtībā?
Ifigēnija raudzījās viņā, iepletusi muti, un nolēma neatbildēt. Ja es kaut ko teikšu, viņa nodomāja, tad iekulšos nepatikšanās, piecelšos un aiziešu, un es tagad nedrīkstu pārsteigties.
– Kas jums klāj gultu, kad jūs no rīta pieceļaties? – viņš painteresējās, pakasīdams rādītājpirkstu.
– Nē, nu… tādus jautājumus jau nu gan nedrīkst uzdot! – Ifigēnija protestēja.
– Tas daudz ko liecina par jūsu raksturu. Mums nāksies strādāt kopā, man ir jāzina, ar ko man ir darīšana.
– Es jums neatbildēšu. Šādi jautājumi ir nepiedienīgi.
Šo vārdu viņai bija iemācījusi Kortesa kundze. Ne jau visi izmantoja vārdu “nepiedienīgs”. Šāds vārds liecināja par nostāju, radīja cieņu.
Vīrietis kricelēja savā pierakstu bloknotā un turpināja uzdot aizvien nepiedienīgākus jautājumus.
Kāda ir pēdējā filma, ko esat noskatījusies? Pēdējā grāmata, ko esat izlasījusi? Vai varat par to īsi pastāstīt? Kāds ir jūsu dzīves lielākais sasniegums? Jūsu vislielākā vilšanās? Cik soda punktu jums ir kā autovadītājai? Kādas atzīmes jums bija diktātā, kad mācījāties sākumskolā?
Ifigēnija slepus koda sev vaigā, lai apvaldītu dusmas. Asistente klusēja, tomēr viņas lūpas bija savilkušās vieglā smīnā, kas liecināja, ka viņa nav gatava atdot savu vietu šai stūrgalvīgajai, nepieklājīgajai sievietei. Tad iezvanījās telefons, un viņa nozuda savā darba vietā, lai paceltu klausuli.
– Kas tie vispār par jautājumiem? – Ifigēnija noprasīja. – Kāds tam visam sakars ar faktu, ka man vajadzēs atbildēt uz telefona zvaniem, aizpildīt veidlapas un reģistrēt vizītes?
– Es gribu zināt, kas jūs esat par cilvēku, un vai jūs varēsiet iekļauties mūsu komandā. Te strādā trīs speciālisti, mums ir labi klienti, un es nevēlos riskēt. Gribētos aizrādīt, ka, manuprāt, jums trūkst savaldības, lai strādātu komandā…
– Bet jums nav nekādu tiesību man to visu jautāt. Mana privātā dzīve uz jums neattiecas!
– Jūs nelāgi izrunājaties, – vīrietis paceltā balsī iebilda, norādīdams uz viņu ar pirkstu, – jūs nelāgi izrunājaties!
Viņa labās rokas rādītājpirksts bija sadzeltējis no tabakas. Savu smēķētāja aizrautību viņš bija mēģinājis slēpt, izsmidzinot kabinetā lētu gaisa atsvaidzinātāju ar maijpuķīšu aromātu. Viņš iesmaržinās ar atejas parfīmu, lai varētu aizmirst par saviem netikumiem, Ifigēnija nodomāja, sakodusi zobus.
– Neatbildot jūs uzkrājat punktus sev par sliktu…
– Tad es arī jums pavaicāšu, vai jūs pats klājat sev gultu, kurā gultas pusē jūs guļat, un vai dzerat kafiju ar pienu? Un kāpēc jūs smēķējat, kūpināt kā skurstenis? Turklāt arī man vajadzēs ar jums sadzīvot! Es negrasos kļūt par jūsu sievu, bet gan par jūsu sekretāri!
Starp citu, man ir žēl jūsu nabaga sievas!
Vīrietis pēkšņi apklusa, nodūra galvu, viņam iedrebējās lūpas. Šķita, ka viņu pāršalc bezcerīgums. Tad viņš sabruka un izgrūda:
– Viņa ir mirusi! Viņa nomira pirms nedēļas! Tā bija vēža zibensforma…
Iestājās ilgs klusums. Ifigēnija cieši raudzījās uz podologa kājām, divām skaistām, nospodrinātām kurpēm ar auklām, prātodama, kur gan palikusi asistente, vēl viena tējas tase, vēl viena apakštase un tējas maisiņš. Izskatījās, ka vīrietis vairs nespēj rimties. Viņš taustīdamies meklēja atvilktnē kaut ko tādu, kur varētu izšņaukt degunu.
– Vai redzat, cik tālu ir noveduši šie jautājumi, ko profesionālā darba intervijā nemaz nedrīkstētu uzdot? Vai gribat, lai izeju, kamēr jūs atkal savaldīsieties?
Viņš papurināja galvu, beidzot atrada kabatlakatiņu un ar taurei līdzīgu skaņu izšņauca degunu.
Tad atkal ķērās pie sava bloknota.
– Vai jūs jau kādreiz esat strādājusi par ārsta sekretāri?
– Ahā! Nu lūk, beidzot kāds piedienīgs jautājums, – Ifigēnija viņu uzslavēja.
Viņa maigā, mātišķā balsī pastāstīja par abiem doktoriem, kuru vadībā strādājusi. Sīki aprakstīja savus pienākumus viņu prakses vietā. Savas labās īpašības. Kārtības izjūtu, pieklājīgo izturēšanos pret pacientiem, līdzcietību… Uzsvēra, ka vajadzības gadījumā var strādāt gan kā senos laikos, ar zīmuli un papīru, gan arī izmantot datoru. Ka prot veidot gan datora datnes, gan iekārtot pacientu slimības vēstures, ieviest katram klientam īpašu mapi ar baltu lapu, kur apkopot informāciju par viņu, pierakstīt diktētu tekstu, reģistrēt vizītes, atbildēt uz telefona zvaniem. Viņa vēl piemetināja, ka pārzina medicīnas terminus un ortogrāfiju. Viņa nepieminēja, ka viņai nav neviena diploma par izglītības iegūšanu. Nepieminēja arī patiesos iemeslus, kuru dēļ bija pametusi iepriekšējo darba vietu. Viņa tomēr paskaidroja, ka savu bērnu labklājības dēļ uz laiku, kamēr viņi mācīsies, ir pieņēmusi durvju sardzes darbu sestā rajona daudzdzīvokļu namā.
Vīrietis izslējās savā bezveidīgajā ietērpā, ar smalkajiem pirkstiem noslaucīja vēl miklās acis. Iebāza mutautiņu kabatā. Apsolīja piezvanīt nedēļas nogalē un sniegt atbildi. Vēl painteresējās, vai varēs saņemt viņas iepriekšējo darba devēju atsauksmes. Ifigēnija piekrita, klusībā lūgdamās, kaut viņas aiziešanas patiesais iemesls paliktu diskrēti nepieminēts.
Vīrietis vairs neuzdeva nevienu jautājumu un, viņai izejot pa durvīm, pat nepiecēlās.
Ifigēnija jau grasījās aizvērt durvis, kad izdzirdēja, ka vīrietis viņu sauc.
– Jā? – viņa atvaicāja, pagriezusi galvu.
Vīrietis bija atguvis pašpārliecību. Viņš izgāza krūtis, lai dzēstu atmiņas par pirmītējo izplūšanu asarās, un aizbāza īkšķus aiz bikšu siksnas; vieglais smaids, kas ievijās labajā lūpu kaktiņā, atjaunoja pārākuma apziņu, ko viņš bija vēlējies izrādīt.
– Vai jūs vienreiz man pateiksiet, vai dzīvojat viena vai kopā ar kādu?
Zoē atplēsa cepumu Petit Ecolier paciņu, un viņai tūlīt iešāvās prātā, ka tā nav laba doma. Ja Gaetāns Ziemassvētku brīvdienās brauks uz Parīzi, viņai jābūt slaidai un bez pumpām. Cepumi Petit Ecolier katrā ziņā bija vislabākais līdzeklis, kā kļūt resnai un pumpainai. Kas gan padara īstus Petit Ecolier cepumus tik neatkārtojamus? Vēstīja reklāmas sauklis uz paciņas. Tas ir pilns ar kalorijām un nenāk par labu ādai! Zoē atbildēja, pūlēdamās noturēties pretī kārdinājumam.
Pulkstenis rādīja piecpadsmit pāri pieciem pēcpusdienā. Viņai bija norunāta tikšanās ar Gaetānu MSN vietnē.
Viņš jau ceturtdaļstundu kavējās, un viņa sāka uztraukties. Viņš bija sastapis citu meiteni, viņš bija aizmirsis, viņus šķīra pārāk liels attālums, viņš neatradās līdzās, viņš bija tik izskatīgs, viņa bija neglīta…
Piecos divdesmit piecās viņa iekodās Petit Ecolier cepumā. Šo cepumu nelaime bija tā, ka nekad nepietika tikai ar vienu. Vienmēr vajadzēja vēl. Pat neatvēlot laiku, lai tos izgaršotu. Uz lūpām nepalika pat patīkama šokolādes garša. Un uzreiz vajadzēja ķerties pie nākamās paciņas.
Cepumi jau gandrīz bija kāri apēsti, kad parādījās ziņa no Gaetāna.
“Vai tu tur esi?”
Viņa uzdrukāja “Jā, kā tev iet?” un viņš atbildēja “Normāli!”
“Gribi, es pastāstīšu kaut ko traku?”
Viņš atbildēja “Ja vēlies…”, papildināja to ar viltīgu smaidiņu, un viņa sāka sparīgi rakstīt. Viņa pastāstīja par savu melno kladi, ko māte bija atradusi atkritumu tvertnē, un skaļi uzgavilēja priekā par to, ka Gaetāns smaidīja un priecājās kopā ar viņu.
“Zini, tas ir idiotiski, taču man tajā kladē ir viss… Pat tā reize, kad viesistabas kamīnā satecēja zefīrs… Vai atceries?”
“Tev ir paveicies, ka tev ir māte, kura ar tevi nodarbojas. Skatoties uz manējo, gribas raudāt. Viņa uzmeklēja vecu lietu tirgotāju, lai pārdotu mūsu mēbeles, apgalvodama, ka vairs nespēj uz tām raudzīties, ka tās viņai atgādina par agrāko dzīvi, taču es zinu, ka viņa to dara, jo viņai vairs nav naudas. Viņa nav samaksājusi ne par elektrību, ne par telefonu, ne par jauno televizoru, ne arī par ko citu. Savu kredītkarti viņa liek lietā pat neapdomādamās, pat neparēķinādama… Kad tiek atsūtīts kāds rēķins, viņa to iemet atvilktnē. Kad atvilktne ir pilna, viņa visu izmet ārā… un sāk no jauna!”
“To taču var nokārtot, tavi vecvecāki var palīdzēt…”
“Viņi ir pārskaitušies. Viņa nebeidz darīt muļķības… Zini, dažreiz es sāku nožēlot, ka te nav mana tēva…”
“Nevajag jau uzreiz tā… Tu visu laiku dusmojies uz viņu…”
“Jā, bet tagad es visu laiku dusmojos uz māti… Zini, šobrīd viņa runā pa telefonu ar Plikpauri… Un viņa skaļi smejas! Viņas smiekli izklausās tik māksloti. Viņa izsaka visādus seksuāla rakstura mājienus, tas ir kaitinoši, tik kaitinoši! Un pēc tam viņa tēlo mazu, sabozušos meitenīti.”
“Plikpauris no interneta? Vai viņi vēl aizvien satiekas?”
“Viņa apgalvo, ka viņš esot kolosāls, un ka viņi precēšoties. Es baidos no visļaunākā. Kad sāc ticēt, ka nelaimes ir galā, tās atkal atgriežas, un kā man tas krīt uz nerviem, Zoē… Es gribētu, lai man ir īsta ģimene. Agrāk mums bija īsta ģimene, bet tagad…”
“Ko tu darīsi Ziemassvētkos?”
“Mamma kaut kur dosies kopā ar Plikpauri. Viņa grib mūs atstāt mājās vienus. Viņa apgalvo, ka gribot sākt jaunu dzīvi, un izklausās, ka mūs savā jaunajā dzīvē viņa redzēt negrib. Viņa mūs atstumj, viņai nav tiesību tā darīt! Es pajautāju, vai varu braukt viņai līdzi, bet viņa teica: nē, es jūs negribu. Es vēlos sākt visu no jauna. Un sākt visu no jauna – tas nozīmē iztikt bez mums…”
“Viņa tā saka, jo ir nelaimīga. Tu zini, viņai ir tiesības izklaidēties arī tad, ja… Viņa visu mūžu ir dzīvojusi kā klosterī, viņa ir apjukusi…” “…un tad vēl mana istaba, tā ir pavisam maza, un Domitila ir kļuvusi neizturama. Viņa ielaižas šaubīgās darīšanās ar kaut kādiem aizdomīgiem puišiem, tas labi nebeigsies. Naktī viņa izlien uz jumta, smēķē un stundām ilgi runā pa telefonu ar savu draudzeni Odriju. Viņas abas ir pilnas ar skanošo. Nesaprotu, kur viņas ņem tik daudz naudas…”
“Atbrauc pavadīt Ziemassvētkus kopā ar mums. Varu derēt, ka mamma būs ar mieru… turklāt, ja tavas mātes nebūs mājās…”
“Ziemassvētku vakarā mums jāiet pie vecvecākiem, viņa dosies prom pēc tam…”
“Labi, tātad pēc tam tu būsi brīvs… Ja gribi, mamma var piezvanīt taviem vecvecākiem…”
“Labāk ne… Jo tad mātei vajadzēs pateikt, ka viņa brauc prom un mūs pamet. Viņa ir paziņojusi, ka vedīs mūs slēpot un viņai tāpēc iedos naudu. Bet viņi jau nav nekādi muļķi, viņi visu sapratīs. Bet viņu tas nemaz neuztrauc!”
“Un pārējie? Ko viņi saka?”
“Šarls-Anrī ir mēms kā zivs. Visi jau sāk baidīties, vai tikai viņš tiešām nav mēms! Domitila sev uz krustiem ir uztetovējusi Odrijas vārdu! Vai vari iedomāties? Ja mani vecvecāki to ieraudzīs, ar viņu būs cauri! Viņa plika lepni klīst pa māju kā noplūkta vista, kā īsta nožēlojama vista, zoss bez knābja, pretīgs Parīzes balodis…”
“Olalā! Tu gan esi dusmīgs! Brauc pie manis, tad tev par to nebūs jādomā.”
“Jāpaskatās, kā lai to dabū gatavu… Tas viss mani padarīs traku, galīgi traku! Redzēs, ar ko tas beigsies! Tomēr šaubos, vai tas var beigties labi…”
“Tā nesaki… Un kā skolā?”
“Šā un tā. Skola ir vienīgā vieta, kur man ir miers. Ja neņem vērā Domitilu, kurai visu laiku aizrāda. Skolotāji liek viņai trūkties, jo viņa neko neņem galvā…”
“Vai cilvēki zina? Par jums?”
“Nedomāju vis. Jebkurā gadījumā man neviens neko nav teicis.
Labi vien ir… ar to pilnīgi pietiek!”
“Mēģini atbraukt Ziemassvētkos. Es palūgšu mammai, bet tu visu nokārto…”
“Labi. Man tagad jābeidz, jo māte ir nolikusi klausuli, un viņa man pār plecu sāks lasīt, ko es rakstu! Čau!”
Neviena maiga vārda. Neviena mīļa vārda. Neviena vārda, kas viņas sirdī liktu uzplaukt ziediem. Viņš patiešām bija dusmīgs, ja jau vairs nekad neteica viņai nevienu mīļu vārdu kā senāk. Viņi vairs ne reizi nebija fantazējuši par ceļojumiem. Viņi vairs nerunāja par braucienu uz Veronu, kur varētu skūpstīties zem Kapuleti balkona. Abi sēdēja katrs savā stūrī. Viņš ar savām skumjām, māti, māsu, Plikpauri, bet viņa – ar lielu vēlēšanos, kaut Gaetāns ar viņu parunātu. Kaut nosauktu viņu par skaistu, par seksīgu, un tā tālāk.
Viņam patiešām vajadzēja beigt piebāzt galvu ar visām šīm drāmām.
Radās iespaids, ka viņš ir atbildīgs par savu māti, māsu, rēķiniem. Viņš bija iestrēdzis savā jaunajā dzīvē, no kuras neko nesaprata. Viņš bija zaudējis galvu.
Viņam vairs nav manis, kas varētu viņam palīdzēt atkal atgūties, Zoē nopūtās.
Un sajutās tik stipra kā kompass, kurš allaž zina, kur atrodas ziemeļi.
Viņa paskatījās uz Petit Ecolier paciņu, apgrieza to otrādi. No tās izkrita viens vienīgs cepums. Viņa paņēma cepumu, jau grasījās iebāzt to mutē, tad pārdomāja, pasauca Digeklēnu un atdeva cepumu viņam.
– Tev jau ir vienalga, tu vari kļūt resns… turklāt tev nekad nav pumpu… Tā taču ir, suņiem nekad nav pumpu.
Suņiem nebija ne pumpu, ne mīļoto, kas viņus apbēdinātu. Suņi priecājās par vienu vienīgu cepumu. Viņi tikai aplaizījās un luncināja asti. Tikai Digeklēnam astes vairs nebija. Tāpēc nekad nevarēja zināt, vai viņš ir apmierināts, vai arī to vajadzēja noprast no viņa skatiena.
Zoē pielēca kājās un aizskrēja pavaicāt mātei, vai Gaetāns Ziemassvētkos drīkstēs atbraukt pie viņām ciemos.
Ifigēnija sēdēja virtuvē, turēdama klēpī savu svētdienas somu. Tā bija skaista krokodilādas imitācijas soma ar Hermes aizdares atdarinājumu. Vajadzēja patiešām labi ieskatīties, lai pamanītu, ka soma ir no sintētiska materiāla. Viņas mati šoreiz bija vienā krāsā, un Zoē viņu nemaz nepazina. Viņas mati ne vien vairs neplīvoja, bet pat bija gludi pieglausti. Tie slīga lejup gar viņas vaigiem kā vecas atraitnes plīvurs.
Viņa patlaban stāstīja Žozefīnei par savu darba interviju pie podologa un izskatījās ļoti aizkaitināta.
– Vai drīkst pret cilvēkiem izturēties kā pret lopiem, aizbildinoties, ka tiek meklēts darbinieks, Kortesa kundze? Es jums vaicāju…
– Nē… Jums taisnība, Ifigēnij. Ir ļoti svarīgi saglabāt cieņu.
– Pff! Cieņu! Tas ir tik nodrāzts vārds!
– Nekādā ziņā! To vajadzētu atkal atjaunot… Jūs neļāvāt ar sevi tā izrīkoties, un tas ir ļoti labi.
– Cieņa izmaksā dārgi! Skaidra lieta, ka viņš mani nepieņems darbā. Es parasti cenšos saglabāt mieru, bet, ja man uzdod tādus jautājumus!.. Man neatlika nekas cits, kā vien atbildēt, ka tas uz viņu neattiecas…
Abas sievietes apklusa. Ifigēnija knibinājās ap savas somas aizdari, bet Žozefīne kodīja lūpas, gudrodama stratēģiju Ifigēnijas glābšanai. Radio virtuvē raidīja džezu, un Zoē pazina Četa Beikera trompetes spēli. Viņa ieklausījās uzmanīgāk, lai sadzirdētu fragmenta nosaukumu un pārliecinātos, ka nav kļūdījusies, taču radiostacijas TSF Jazz diktora vārdus pārskanēja Ifigēnijas balss:
– Ko tad lai dara, Kortesa kundze?
– Jūs vēl neesat padzīta no savas sardzes mājiņas. Ar jums rēķinās…
– Man nepatīk tāds juceklis… Ir jāatrod kaut kas tāds, kas neļautu mani izdzīt.
– Iespējams, ka esmu izdomājusi…
– Runājiet, Kortesa kundze, runājiet…
– Varētu palaist pa visu namu kādu lūgumrakstu… lūgumrakstu, ko būs parakstījuši visi, un kurā būs pieprasīts, lai jūs paliekat savā vietā… Tad pārvaldniekam vairs pat prātā neienāks jūs vajāt… Galu galā tas ir jāizlemj mājas iemītniekiem.
– Tā nu gan ir laba doma, Kortesa kundze. Patiešām laba doma!
Un vai jūs to lūgumrakstu uzrakstīsiet?
– Es to uzrakstīšu un aiznesīšu parakstīt visiem mājas iemītniekiem. Vai jums ar cilvēkiem ir labas attiecības, Ifigēnij?
– Jā. Tikai tā Basonjēra pret mani bija auksta, taču, kopš…
Viņa aizžņaugti iesēcās, atdarinādama līdzās atkritumu tvertnēm atrastās nožņaugtās Basonjēras jaunkundzes nāvi.
– Kopš viņa te vairs nedzīvo, man ne ar vienu nav nekādu problēmu.
– Labi! Es uzrakstīšu vēstuli, un, ja uzradīsies izlikšanas draudi, mēs pavicināsim to vēstuli, un pārvaldniekam mute būs ciet…
– Jūs esat tik braša, Kortesa kundze!
– Paldies, Ifigēnij. Es gluži vienkārši nevēlos jūs zaudēt. Jūs esat izcila vārtu sardze!
Izskatījās, ka Ifigēnija tūlīt apraudāsies. Viņas acīs sariesās milzīgas asaras, taču viņa tās padzina, samirkšķinādama melnās skropstas.
– Tās ir tikai emocijas, Kortesa kundze. Neviens man nekad nav teicis, ka es labi strādāju… cilvēki mani nekad neuzslavē. Viņiem tas liekas pašsaprotami… Nekad neviens nepasaka “paldies, Ifigēnij”! Nekad nepasaka “jūs esat lieliska”! Nekad nepasaka “kāpnes ir tik tīras, ka spīd un laistās”! Nekad! It kā nebūtu nekādas atšķirības, vai es tur esmu kaut ko darījusi vai ne!
– Pietiks, Ifigēnij! Izbeidziet pati sevi satraukt! Jūs paliksiet savā namiņā, es jums to apsolu.
Ifigēnija skaļi nošņaukājās un aprima. Tad ierasti nospurkšķināja lūpas, lai atvairītu emocijas, un, skatīdamās Žozefīnei tieši acīs, noprasīja:
– Sakiet, Kortesa kundze… Ir viena lieta, ko es nesaprotu. Kad citi par kaut ko uztraucas, jūs metaties cīņā kā velns, bet pati sevi atļaujat mīdīt ar kājām!
– Ak! Jums tā šķiet…
– Nu protams… Jūs neprotat aizstāvēties…
– Varbūt citus ieraudzīt ir vieglāk nekā sevi pašu… Ir tāds teiciens, ka tas, kurš palīdz citiem, aizmirst par sevi…
– Jums noteikti ir taisnība… bet kāpēc tā notiek?
– Nezinu…
– Jums šķiet, ka neesat cieņas vērta? Ka neviens jūs neuzskata par svarīgu?
– Iespējams, Ifigēnij… Man vienmēr šķiet, ka citi cilvēki ir gudri, bet es pati – dumja. Tā tas ir bijis vienmēr.
– Kad jūs ķersieties pie tā lūgumraksta, Kortesa kundze?
– Lai paiet svētku laiks, un tad, ja pārvaldnieks ies uzbrukumā, mēs sāksim rīkoties…
Ifigēnija pamāja, piecēlās un aizpogāja mēteli, pasitusi padusē savu neīstās krokodilādas somu.
– Lai kā arī būtu, es nekad nespēšu jums pienācīgi pateikties par visu, ko esat manā labā izdarījusi…
Kad Ifigēnija bija aizgājusi, Zoē apsēdās mātei priekšā un paziņoja, ka arī viņai ir radusies problēma.
Žozefīne nopūtās un paberzēja virsdeguni.
– Vai tu esi nogurusi, mammu?
– Nē… ceru, ka man izdosies turēt Ifigēnijai doto solījumu…
– Kur ir Hortenze?
– Staigā pa Parīzi, meklēdama idejas…
– Idejas saviem skatlogiem?
– Jā… Kas tā tev par problēmu, mīļā?
– Runa ir par Gaetānu. Viņš ir nelaimīgs, bet viņa māte ir galīgi jukusi…
Zoē dziļi ievilka elpu un izgrūda:
– Es gribu, lai viņš atbrauc pavadīt svētkus kopā ar mums…
– Ziemassvētkus? Pie mums? Bet tas taču nav iespējams! Atbrauks Šērlija un Gerijs!
– Ziemassvētkus parasti pavada ģimenes lokā, taču es gribētu, lai viņš atbrauc pēc tam… turklāt mums ir liels dzīvoklis, viņam te pietiks vietas.
Žozefīne nopietni raudzījās meitā.
– Vai tu esi pārliecināta, ka viņš grib atgriezties šajā mājā? Pēc visa, kas te noticis? Vai jūs par to esat runājuši?
– Nē, – Zoē atzinās.
– Man nešķiet, ka tā ir laba doma…
– Bet, mammu, tad jau sanāk, ka viņš te vairs nekad nevarēs atgriezties!
– Varbūt…
– Bet tas nav iespējams! – Zoē iesaucās. – Kā tad lai es ar viņu satiekos?
– Paklausies, mīļā, es nezinu… Es patiešām nespēju par to domāt. – Nekā nebija! – Zoē iekliedzās un piecirta kāju. – Es gribu, lai viņš atbrauc! Tu pavadi laiku kopā ar Ifigēniju, tu meklē risinājumus viņai, bet par mani tu neliecies ne zinis! Es esmu tava meita, es esmu svarīgāka par Ifigēniju!
Žozefīne pacēla galvu un paskatījās uz Zoē. Svilstoši vaigi, kāja klaudzina pa grīdu, piecpadsmit gadu, metrs sešdesmit divi, rokas un kājas izstiepušās, pirmās sievietības pazīmes. Mana meita pieprasa tiesības tikt pie mīļotā! Palīgā! Es piecpadsmit gadu vecumā sarku, slepus skatīdamās uz lielu lempi, kura vārds bija Patriks, un, kad mūsu skatieni sastapās, mana sirds draudēja izlēkt no krūtīm. Doma par skūpstīšanos mani noveda gandrīz līdz ģībonim, un pieskaršanās viņa rokai nozīmēja došanos taisnā ceļā pie altāra.
Viņa pastiepa roku pretī meitai un sacīja:
– Norunāts. Sāc visu no gala, es klausīšos…
Zoē atstāstīja Gaetāna likstas. Katrs teikums tika uzsvērts, uzsitot ar dūri pa augšstilbu, lai nodrošinātu šim stāstam dramatiskāku iespaidu.
– Ja viņš atbrauks, kur liksim viņu gulēt?
– Nu… manā istabā.
– Tu gribi teikt, tavā gultā…
Zoē pamāja un nosarka. Sejā iekrita matu šķipsna, piešķirot viņai mazliet mežonīgu izskatu.
– Nē, Zoē, nē. Tev ir piecpadsmit gadu, tu vēl nevari gulēt kopā ar zēnu.
– Bet mammu! Visas meitenes manā klasē…
– Ja tā dara visas meitenes, tas vēl nenozīmē, ka arī tev jādara tāpat. Nē, un viss!
– Bet, mammu…
– Nē, Zoē, un beigsim par to runāt… Pirmkārt, tu vēl neesi pilngadīga, un ar to pietiek.
– Bet tas taču ir smieklīgi! Piecpadsmit gadu vecumā es nedrīkstu, bet sešpadsmit gadu vecumā drīkstēšu?
– Es neteicu, ka sešpadsmit gadu vecumā tu drīkstēsi…
– Bet tu taču esi galīgi atpalikusi, mammu!
– Mīļā, saki godīgi, vai tu patiešām savā vecumā gribi gulēt ar zēnu?
Zoē novērsās un neatbildēja.
– Zoē, paskaties man acīs un pasaki, ka tu patiešām neprātīgi gribi ar viņu gulēt… Tās ir nopietnas saistības. Tas nav tik vienkārši, kā iztīrīt zobus vai nopirkt džinsus!
Zoē nezināja, ko atbildēt. Viņai gribējās, lai Gaetāns atrastos šeit, vienmēr, kopā ar viņu. Lai Gaetāns viņu apskautu, kaut ko čukstus solītu viņai ausī, lai varētu sajust viņa smaržu, nevis tikai ostīt vecu džemperi, kurš vairs ne pēc kā nesmaržoja. Par pārējo viņai nebija ne jausmas. Viņa nebija redzējusi Gaetānu jau četrus mēnešus. Četrus mēnešus viņi sazinājās tikai pa elektronisko pastu vai MSN vietnē. Dažreiz arī pa telefonu, taču tad viņu sarunā bija daudz klusuma brīžu. Viņa pakasīja kāju, pavirpināja pirkstos matu šķipsnu, paraustīja džempera piedurkni un noņurdēja:
– Tas nav godīgi! Hortenze piecpadsmit gadu vecumā gan visu drīkstēja, bet es nedrīkstu neko!
– Hortenze piecpadsmit gadu vecumā negulēja ar puišiem!
– Tev tā tikai liekas! Viņa to darīja tev aiz muguras, tu neko nezināji… Varētu domāt, ka viņa tev lūdza atļauju! Toties es tev lūdzu atļauju, bet tu man neatļauj, tas nav godīgi! Es varēju pateikt, lai viņš aizbrauc pie Emmas, un satikties ar viņu tur, un tu neko pat neuzzinātu!
– Un pēc tam?
– Tu mani traku padarīsi, patiešām! Man ir briesmīgas dusmas, ka tu pret mani izturies kā pret mazu bērnu…
– Vai Emma jau guļ ar kādu zēnu?
– Nē taču… Viņa nevienu nemīl! Pa īstam nemīl. Es gribu redzēt Gaetānu, mammu!
Es gribu redzēt Gaetānu, es gribu redzēt Gaetānu… Viņa bēra šos vārdus kā vecs ķesteris litāniju, vilka uz galda apļus vispirms ar kreiso īkšķi, tad ar labo, iegrūda pirkstu līdz pusei mutē, kas no dusmām bija pilna ar siekalām.
Žozefīne raudzījās viņā uzjautrināta un mierīga. Pēc vētrainajiem strīdiem ar Hortenzi viņa Zoē prasības uztvēra rāmi, jo pie kaut kā tāda jau bija pieradusi.
– Kā tāds liels bērns, – viņa aizkustināti nočukstēja.
– Es neesmu nekāds bērns! – Zoē nolamājās. – Un es gribu redzēt Gaetānu…
– Es sapratu… neesmu jau garīgi atpalikusi!
– Dažreiz es par to šaubos..
Žozefīne pievilka meitu sev klāt. Sākumā Zoē pretojās, sasprindzinājusi augumu kā bruņas, taču mazliet atslāba, kad māte viņai pie auss maigā balsī iedungojās:
– Es kaut ko iedomājos, tā ir ideja, kas patiks mums abām…
– Tā tu vienmēr saki, – Zoē noņurdēja, neizvilkdama īkšķi no mutes.
– Tu vari ielūgt Gaetānu, viņš gulēs šeit, tavā istabā, bet…
Zoē nemierīgi izslējās un saausījās.
– …bet pie jums gulēs Hortenze.
– MANĀ istabā?
– Noliksim uz grīdas matraci, un viņš varēs tur gulēt, kamēr jūs abas iekārtosieties gultā…
– Viņa nemūžam to nedarīs!
– Viņai nekas cits neatliks. Mēs ar Šērliju gulēsim manā istabā, Gerijs – Hortenzes istabā, bet jūs visi trīs – tavā istabā… Tad jūs būsiet kopā, taču nevarēsiet darīt visu, kas ienāk prātā!
– Un ja nu viņa gribēs gulēt ar Geriju?
– Šērlijas priekšā par to nevar būt ne runas… Viņi vēl nav salabuši.
Zoē palūdza brīdi pārdomām. Viņa rauca pieri. Viņas domas varēja noprast pēc tā, kā viņa rauca degunu, saknieba lūpas, kā viņas skatiens aizklīda tukšumā un šaudījās šurpu turpu. Mirdzēja viņas vara krāsas cirtas un ļoti baltie zobi, no smaida kreisajā vaigā ievilkās bedrīte, kas piešķīra viņas sejai nevainīgu izteiksmi. Žozefīne pazina meitu kā savus piecus pirkstus. Zoē nebija karotāja, viņa vēl bija maiga un bērnišķīga. Varēja gandrīz dzirdēt, par ko viņa domā: es gribu būt tāda pati kā visi pārējie, lai klasē varētu pateikt, ka esmu gulējusi ar Gaetānu, vienreiz varēšu palielīties Emmai, ka beidzot esmu kļuvusi par īstu sievieti, taču man ir mazliet bail no pārējā. Kā tas notiks? Ko man vajadzēs darīt? Vai man sāpēs? Žozefīne no Zoē acīm nolasīja to pašu satraukto lūgumu, ko bija redzējusi todien, kad meita bija palūgusi savu pirmo krūšturi, lai gan tolaik viņa vēl izskatījās plakana kā tenisa rakete. Žozefīne bija piekāpusies. Tas bija skaists krūšturis. Ar kokvilnas polsteriem, lai radītu vajadzīgo iespaidu un nezaudētu lepnumu.
Zoē šobrīd bija tajā vecumā, kad izlikšanās nozīmēja vairāk par realitāti.
– Tātad? – Žozefīne klusi pavaicāja, viegli piegrūzdama viņai ar plecu.
– Norunāts, – Zoē nopūtās. – Es piekrītu tāpēc, ka nekas cits man neatliek.
– Noslēgsim vienošanos: es tev uzticos, es jūs atstāšu divatā… bet par to tu man apsolīsi, ka nekas nenotiks… Tev vēl ir tik daudz laika, Zoē, tik daudz laika. Pirmais puisis ir ļoti svarīgs… Tu viņu atcerēsies visu mūžu. Tu taču negribi to izdarīt ar pirmo, kas gadīsies pa rokai… un vai vari iedomāties, kas būs, ja tu paliksi stāvoklī?
Zoē atrāvās, it kā viņai būtu iekodusi čūska.
– Stāvoklī!
– Tā mēdz notikt, ja guļ ar zēniem…
Iestājās ilgs klusums.
– Todien, kad tu nolemsi, ka ir pienācis īstais laiks, ka tu patiešām esi zaudējusi prātu no mīlestības, un ka arī viņš ir zaudējis prātu no mīlestības, mēs abas to pārrunāsim, un tu iedzersi tableti.
– Es pat nebiju par to iedomājusies… Bet kā tad to dara Hortenze?
– Nekad neesmu to zinājusi…
Un man labāk patiktu, ja es to nekad neuzzinātu, Žozefīne nodomāja.
Un tā nu viņi visi Ziemassvētkos satikās. Šērlija, Gerijs, Hortenze, Zoē, Žozefīne, priecīgā noskaņā pie eglītes, ko bija uzstādījuši un izrotājuši, vai esi padomājusi arī par maisu zem eglītes? Un mantiņas, vai kārsim sarkanās vai baltās? Ziemassvētku korāļi, ēdienu gatavošana, pilnā kaklā dziedātas dziesmas, galda klāšana, oficiālās dāvanas, ko salikt zem egles, un citas, noslēpumainās, ko noglabāt zem gultas, drēbju skapī un aiz lietussargiem; šampanieša pudeļu korķi, kas šaujas griestos, lai nosvinētu veiksmīgi izdevušos cukurotu kūku ar putukrējumu vai atminētu mīklu.
“Kāpēc Centrālparka zoodārza zilonis staigā zaļās zeķēs?
Tāpēc, ka zilās ir netīras…”
“Pēc kā var secināt, ka tavā gultā guļ nīlzirgs?
Viņam uz pidžamas ir uzšūts burts N…”
Šērlija bija atvedusi cepumus, pudiņus, ar saldumiem pilnas Ziemassvētku zeķes, tējas kārbas un pudeli labi nobrieduša viskija, bet Gerijs – Glena Gūlda kompaktdiskus, ko vajadzēja klausīties ar milzīgu uzmanību, un vecus cigārus, kuriem, kā viņš apgalvoja, esot devis priekšroku pats Vinstons Čērčils. Šērlija plīsa vai pušu no smiekliem, Žozefīne iepleta acis, Zoē, izbāzusi mēles galiņu, pārrakstīja angļu pudiņa recepti, Hortenze uzjautrinājās par to, cik ļoti visi steidzas ievērot šo svētku tradīcijas, kurus viņi jau tik sen svinēja visi kopā. Viņa ne mirkli neizlaida no rokām savu mobilo telefonu, gadījumam, ja nu Fārlendas jaunkundze grasītos viņai piezvanīt… un ikreiz, kad telefons iezvanījās, savilka noslēpumainu seju.
Gerijs par viņu zobojās. Dēvēja par briesmīgo biznesa sievieti. Slēpa viņas mobilo telefonu ledusskapī aiz loku saišķa, zem spilveniem vai Digeklēna sedziņas. Hortenze šķendējās un kategoriski pieprasīja, lai viņš izbeidz tik bērnišķīgi uzvesties. Gerijs bēga, lēkādams kā vāvere, pievilcis rokas pie krūtīm un iepletis kājas.
– Šī vāvere zina, kur atrast mobilo telefonu, viņa to ir noglabājusi ziemai, kad būs palikusi pavisam viena, bez draugiem, koka dobumā… Vāvere lielo salu laikā ir pavisam viena. Vāvere lielajā parkā skumst… It īpaši pirmdienās, kad nozūd visi cilvēki, kuri parkā bijuši nedēļas nogalē. Kad neviens tai vairs nepamet ne zemesriekstus, ne lazdu riekstus, tā gaida, kad atkal pienāks sestdiena. Vai pavasaris…
– Un vāvere grib, lai es to noturu par skaisto princi! – Hortenze ironiski piezīmēja.
– Bet mans dēls taču ir skaistais princis! – Šērlija iebilda. – Tikai tu to vēl nezini…
– Lai dievs mani pasargā no skaistajiem prinčiem un dzīvokļu vāverēm…
Un Hortenze niknodamās devās meklēt savu telefonu.
Dažbrīd Gerijs paliecās viņai klāt, it kā grasītos skūpstīt, un apturēja viņu, uztriepdams šokolādes krēmu viņai uz pieres. Hortenze ķērās viņam pie rīkles. Gerijs izvairījās, saukdams: “Viņa domā, ka es viņai būšu īstais, tomēr, tomēr”, un viņa kliedza: “Es tevi ienīstu, es tevi ienīstu!” Vai arī viņš izstiepās uz dīvāna, klausījās mūziku, bungoja ritmu ar lielajām caurās zeķēs ieautajām pēdām, izskaidroja Glena Gūlda meistarību: viņu klausoties, var dzirdēt nevis klavieres, bet gan veselu orķestri. Katra tēma atbilst noteiktam kanonam, nozūd zem labās rokas, lai atkal parādītos zem kreisās rokas, nolaistos par toni zemāk un atgrieztos kā jauna melodija. Viņa uzsitiens nav staccato, pat ne legato, tas ir at-da-līts. Katra izspēlētā nots ir nošķirta no pārējām, it kā tai līdzās nebūtu nevienas citas, un nekas netiek darīts nejauši. Tā ir māksla, Hortenze, liela māksla… bet Hortenze tikmēr sēdēja viņam pie kājām, zīmēja skatlogu skices lielā, baltā, ar spirāli iesietā bloknotā, izmētājusi sev apkārt krāsainos zīmuļus. Tie bija viņu atelpas brīži. Viņa zīmēja, izdzēsa, kaut ko pārlaboja, stāstīja par Ziemassvētku rotājumiem Hermes veikala skatlogā, tev vajadzētu tos redzēt, Gerij, Austrumu krāsas, siltas, tik siltas, ļoti maz priekšmetu, ādas un zobeni, lauvas, tīģeri, papagaiļi, gari audumi, tas bija skaisti un tik… neatkārtojami. Arī es gribu radīt kaut ko skaistu un neatkārtojamu. Viņš pastiepa roku un noglāstīja Hortenzei galvu, man tik ļoti patīk, kad tu domā, viņa, grauzdama zīmuli, pieprasīja: runā ar mani, stāsti man vienalga ko, un es izdomāšu, es izdomāšu… Gerijs viņai skaitīja Bairona dzeju, un viņa klusā balss, maigi izteiktie angļu vārdi veidoja jaunu partitūru, mūziku, kas pavadīja Baha izpildījumu, savijās ar tā notīm, izvilināja nopūtu, saplūda ar akordu. Gerijs aizvēra acis, viņa roka aizkavējās uz Hortenzes pleca, Hortenzes zīmulis nolūza, viņa satraucās, nometa bloknotu, izgrūda: es neko nevaru izdomāt, es neko nevaru izdomāt, un laiks paiet… Tu izdomāsi, goda vārds. Steidzoties neko nevar izdomāt. Tu aiziesi gulēt neko neizdomājusi un pamodīsies visu zinoša, pārliecināta, pārliecināta… Hortenze paskatījās viņā satraukta un nogurusi.
