Читать книгу Velns slēpjas uzpurnī - - Страница 2

Belcebulam bija bēniņi Atlantijas avēnijā vecā ēkā, trešajā stāvā. Piecas plašas istabas bija iekārtotas ar greznām antīkām mēbelēm. Visskaistākā bija dzīvojamā istaba, kur augstie griesti un lielie logi nodrošināja gaisa un gaismas pārpilnību. Interjerā dominējošie gaišie toņi tika harmoniski apvienoti ar ķieģeļu sienu un koka sijām. Neskatoties uz nolietotajām ozolkoka grīdām un nobružātajiem logu rāmjiem, dzīvoklis pārsteidza ar savu izsmalcinātību un komfortu. Viss viņa mājā liecināja, ka saimniekam ir dziļa skaistuma uztvere. Katra mēbele it kā par to runāja, un visi kopā apliecināja ne tikai spēju izcelt cēlo, bet arī spēju pēc iespējas vairāk atrast pašizpausmes līdzekļus. Kāda garšas bezdibenis! Un tas viss, ļaujiet man atzīmēt, no radības, kuras spēki bija vērsti uz nāvi un iznīcināšanu.

«Pagaidām apskatiet visu šeit, un es pārģērbšos un uzvārīšu tēju.» Man ir zaļais ar jasmīnu no Harney and Sons. Vislabākais. Sarkanais «Golden Monkey» no Tivan un zāle no Debesu Siasons ar mandarīna garozu. Kurš no tiem ir paredzēts jums?

– Ar jasmīnu.

– Laba izvēle.

Atstādams Sāru vienu, Belcebuls aizgāja. Sāra apskatīja visas istabas un atgriezās viesistabā. No vietas, kur viņa stāvēja, viņa neviļus paskatījās uz sevi šaurajā Venēcijas spogulī. Smagā grebtā rāmī ar zeltījuma pēdām tas stāvēja ar nelielu slīpumu pret sienu un uz virsmas bija duļķaini traipi. Izkropļotais atspulgs sievieti piepildīja ar bezcerīgu melanholiju, taču, lai arī kā viņas sirdi mocīja sāpīgs jautājums, kas viņu vajāja: «Ko es te daru?» viņa bija pozitīva un nespēja rīkoties. Viņu pārņēma dīvaina sajūta, tajā sajaucās skumjas un bailes. Ne tikai tāpēc, ka viņa sevi nesaprata, bet arī tāpēc, ka sliecās jebkuru negaidītu notikumu uztvert kā draudus savai labklājībai. Vai tiešām tas notika? Kas viņa ir galu galā? Parasta sieviete, turklāt ne jauna. Gāja gadi, visi plāni sabruka viens pēc otra, naudas nepietika, viņa vairs neticēja sev, vecāki nomira – cik grūti bija dzīvot bez viņiem, un šeit, visam pārējam, bija vientulība un vilšanās. nomācoši ar savu bezcerību. Viņa jau bija tuvu nervu izsīkumam. Un tam bija jānotiek, lai brālis atgrieztos mājās ar savu otro sievu: viņu izskats sagādāja prieku, viņa gribēja būt viņiem vajadzīga, bet gandrīz vienmēr sastapās ar pretestību, vārdu sakot, viss bija sakrauts pret viņu un pamazām viņa apstājās. ticot, ka citādi viņai viss būtu. Un, kad beidzot parādījās gaismas atspīdums, viņa, jau nogurusi censties šādos apstākļos sasniegt savu mērķi, pēkšņi sajuta neatskaitāmu impulsu doties prom, bēgt no šejienes. Bet kur skriet? No kā? Belcebuls viņu iekaroja. Viņa ir drošībā ar viņu. Viņai tas iemiesoja visas pasaules diženumu un skaistumu. Viņš bija tik daudzpusīgs, ka šķita, ka viņš vienlaikus apvienoja vairākas personības, no kurām katra bija unikāla. Jā, viņš ir tikai fenomens! Un cik lielu laipnību viņš izrādīja pret viņu, piepildīja viņas sapni, piedalījās viņas liktenī, nekādā citā veidā, lai veicinātu laimi, gribēja atriebties, lai atjaunotu viņas tiesības, atveda viņu uz savu māju un tagad gatavojas. tēja. Jā, kas viņš par velnu! Šīs domas bagātā dzīvokļa omulīgajā krēslā viņai izmaksāja tādu spriedzi, ka viņa nespēja nostāvēt kājās. Viņa apsēdās krēslā, kas bija apvilkts ar purpursarkanu samtu, ne tikai tādēļ, lai būtu prieks tajā. Tad viņa pārcēlās uz dīvānu un, jau sēdēdama ērtā pozā, paskatījās uz augšu un ieraudzīja griestos, ko ierāmēja zeltīta karnīze, dažus vārdus, kas rakstīti gotiskā fontā. Brūnos vārdus rotāja virpuļi. Viņa izlasīja pirmos divus Qui vera vārdus un pēc tam dzirdēja no virtuves:

– Aizdedziet sveces Sāra un apsēdieties pie galda.

Pagāja dažas minūtes un īpašnieks ienāca aptumšotajā istabā. Viņš bija pārģērbies ērtā atpūtas apģērbā, ģērbies baltā mežģīņu krekliņā, koraļļu krāsas kašmira jakā, pelēkās biksēs ar plānām zilām svītrām, kas izgatavotas no vislabākās vilnas, un purpursarkanās samta čībās. Belcebuls nolika uz galda sudraba paplāti ar citrona liķiera pudeli un šokolādes braunijus un smaidīdams nolika Sārai priekšā antīku porcelāna krūzi un apakštasīti. Viņš stāvēja netālu, un viņa ar prieku ieelpoja viņa smaržu biezo un bagātīgo aromātu. Tā bija bagātības, karaliskās greznības un tajā pašā laikā izsmalcināta krāšņuma smarža. Viņas sirds sažņaudzās no kaut kādas neskaidras, nemierīgas, bet patīkamas sajūtas. Šī neskaidrā sajūta viņu vajāja. Sārai nepatika, ka viņa bija atkarīga no Belcebula; viņas pašcieņa bija pārāk attīstīta. Minūte vai divas pagāja klusumā. Izvairījusies skatīties uz Belcebulu, Sāra pacēla acis pret griestiem un tikko dzirdami teica:

– Tur kaut kas ir rakstīts. Šķiet, ka tas ir latīņu valodā.

– franču valoda.

– Jā. Un kas?

– Mans moto: «Kas velnu redzēs, tas viņu mīlēs.»

Šie vārdi, kas tik ļoti iekrita ausī, atņēma sievietei savaldību, viņa pievērsa dvēselisku skatienu Belcebulam un, skatoties uz viņa kopto, skaisto seju, viņa lilijas pirkstiem, kas bija aprakti kembrikas viļņos, viņa jutās. ka viņa bija gatava pašaizliedzībai. Cik daudz maiguma un pretenciozitātes ir šajā, dzīvības un cilvēka cieņas pilnajā un tajā pašā laikā spēka sajūtas caurstrāvotajā moto! Šie vārdi tik ļoti runāja par manu sirdi. Vai tiešām tikai velns cilvēku vērtē pēc tam, kādas spējas viņam piemīt? Nav pārsteidzoši, ka Belcebuls izvēlējās viņu. Jā, viņa kļūs par viņa sievieti, atnesīs viņam savas dabas cienīgas dāvanas. Viņas mīlestība būs himna velna godībai! Viņš iedves viņā dzīvību. Viņa dievišķos spēkus, kas piemīt nemirstīgajiem. Kopā viņi sasniegs skaistuma virsotnes. Šāda iekļūšana skaistuma būtībā nozīmē pilnīgu tā satura izpratni, tas nav iespējams bez eksaltēta mentora un līdera. Un kurš gan ir izpratis skaistuma dvēseli labāk nekā velns? Kuram gan labāk par to runāt, nepārliecinot viņus par savu spriedumu pamatotību? Tas atkal ir viņš! Nav iespējams iedomāties pasauli bez viņa! Sāra atcerējās savu pirmo vīru Jūliju, ar kuru viņa nodzīvoja piecus gadus un visus šos gadus nebeidza brīnīties par viņa verdzisko gatavību viņai paklausīt. Slinks un sievišķīgs, viņš mēdza lasīt gultā un ēda picu pie televizora. Viņam patika trilleri un komēdijas, bet viņa aizraušanās bija vesterni. Viņam nebija nekādu talantu, izņemot vienu, diezgan neparastu, kas prasīja uzcītību: viņš prata izšūt uz audekla, tāpēc mājas sienas bija izkārtas ar viņa vienmuļajiem zīda izšuvumiem. Viņš bija sava veida brīnums, ļoti labsirdīgs, visus uzskatīja par saviem draugiem, pārsteidzoši kluss, bikls – lēnprātīgs kā trusis un tikpat mīksts, vārdu sakot, dīvāna vīrs: Sāra pacieta viņu tik ilgi, kamēr spēja ņirgāties. viņa vājības. Kad Sāra atgriezās no darba, viņa parasti kliedza no durvīm: «Vai tu esi mājās, mīļā?» un dzirdēju no dīvāna: «Jā, mammu.» Protams, ar Belcebulu viss būs savādāk. Viņai būs viņam jāpakļaujas. Nu, lai viņš ir diriģents, lai gan nekad mūžā nav gājis nevienu mūzikas stundu, un tā kļūs par viņa simfoniju, galu galā viņš ir tumsas pavēlnieks. Tā sprieda savu fantāziju pārņemta sieviete, kura mīlēja tikai tādu mūziku, kādu izpilda filmās un kas viņu pārsteidz ne tikai ar savu melodisku bagātību. Un Belcebulu, kā nevarēju nepamanīt, iedvesmoja klasiskā mūzika, īpaši Bēthovena, Mocarta un Čaikovska lielie darbi. No mūsdienu komponistiem Belcebuls augstāk par visu ierindoja Leonardu Bernsteinu, viņš pat finansēja Tanglewood mūzikas centru, kur izcilais komponists mācīja līdz savai nāvei 1990. gadā. Mūzikls «Vestsaidas stāsts» ir dimants starp mūzikliem, tā ir perfekta augstākā līmeņa mūzika. Belcebuls pat uzrakstīja īsu eseju: «Bernšteinam atzinības vārds.» Šī īsā eseja beidzās ar vārdiem: «Amerikas kultūra ir ne tikai universāla un grandioza, tā ir, es teikšu vairāk, pārsteidz ar savu daudzveidību, un tas vēl nav viss. Šis kultūras okeāns iemieso lielas tautas augsto garu, kuriem taisnīgums un brīvība nav tukši vārdi. Tik spēcīga, dinamiska, dzīvi apliecinoša kultūra varētu rasties tikai valstī, kur labklājība un materiālās bagātības uzkrāšana un vispārēja tieksme pēc mūzikas ir nedalāmi. Un aiz tā visa slēpjas daudz.»