Читать книгу Nodevība. Es atmaksāšu! - - Страница 13

– Pārstājiet mani saukt pēc tēvvārda un vārda! Šādos apstākļos tas ir mazliet mežonīgi!

– Labi. Lai ko jūs teiktu. Tagad, mana skaistā zaļais Elena, tu tagad sēdēsi man klēpī un aizliksi rokas aiz muguras. Lai tev pat neienāktu prātā traucēt man pētīt tavu ķermeni, ko tagad tik vilinoši slēpj mežģīnes. Tā, uz sāniem… un izstiep kājas.

Es darīju, kā viņš man teica, un uzreiz sajutu viņa karsto elpu uz kakla. Tik tikko pamanāmi pieskāries manai ādai ar lūpām, Stass nesteidzīgi vilka līniju no mana pleca līdz krūtīm un atpakaļ, un tad es ieraudzīju, kā viņa pirksti nesteidzīgi pārlaidās pāri mana krūšturis malai.

Pirmais pieskāriens manam krūtsgals bija tik spilgts, ka es neviļus satriecos.

– Jūtīga meitene, vai ne?

Es viņam, protams, neatbildēju, bet zvērēju sev, ka nekad vairs nedarīšu viņam ne vēsts, ne nopūtas, ne nopūtas, ne aizkustinājuma, nedz arī kaut kā aizrāda, kā viņa rīcība mani ietekmē. Nē! Tas nenotiks!

Tikmēr viņa pirksti turpināja berzēt manu krūtsgali, kas tagad tirpstēja asinīs. Kad viņš bija sasniedzis, ko vēlējās, Stass to pašu izdarīja ar otru krūti, un tad noņēma manas krūšturis plānās mežģīņu krūšturis. Tās aizķēra, paceļot manu krūti, tā ka mani uzbudinātie krūšu sprauslas tagad bija nedaudz izvirzījušās uz augšu un uz priekšu.

– Kādas tās ir…

Stass pat nepateica, bet izelpoja, nolieca galvu, un pēc sekundes vienu manu krūti saspieda viņa plauksta, bet otras krūts krūtsgals sajuta viņa mutes karsto un mitro pieskārienu. Stass sūca un berzēja, saspieda un laizīja, saspieda un saspieda, un pat viegli iekožot mani, liekot man maigi nopūsties.

Tūlīt viņa roka, kas pirms tam bija mocījusi manu krūtsgali, noslīdēja lejup, paslīdēja zem biksīšu mežģīnēm un ienirusi starp kājām…

– Es domāju, ka mums šeit ir kāds, kurš ir gatavs doties tālāk.

Pirksts, kas šķita ļoti karsts, apņēma manu klitoru, pavirzījās tālāk un pēkšņi brīvi iegrima manā ķermenī, ar saprotamu vieglumu slīdot pa mitro…

– Ja tas tā ir, tad celsimies. Jūs atradīsiet prezervatīvus augšējā labajā atvilktnē. Atnes tos man. Nē! Nepiestipriniet neko pie sevis! Atstājiet tā, kā ir.

Kad es piecēlos, paskatījos uz sevi. Manas krūtis, ko bija pacēlušas uz leju nobīdītas krūšturīša bļodiņas, nekaunīgi spīguļoja uz ņieburiem, bronzas cirtas uz kaunuma bija redzamas zem biksīšu malas… Tas bija patiešām "skaisti"! Uztraukums atkāpās, atkal nāca kauns, bet nebija ko darīt, un es paklausīgi aizgāju pie biroja saimnieka galda, atradu tur prezervatīvus (vai viņš tos vienmēr glabā kabinetā šādu tikšanos dēļ?) un tikai atpakaļceļā pēkšņi sapratu, ka esmu ne tikai kaila, bet arī nepieklājīgi pusapģērbusies un ka tagad eju pie sveša cilvēka, vispār, pie vīrieša, kurš sēž ar uz mieta stāvošu locekli un gaida "banketa turpinājumu". Un es gāju ne tikai velti, bet lai… Shit.....

– Un tu esi ļoti skaista. Tieši tā, kā es biju iedomājies," Stass pēkšņi teica un piegāja man klāt. – Palīdzi man izģērbties, jo mēs… pārejam uz citu intimitātes līmeni.

Bet mana žakete un kaklasaite pašas aizgāja uz nākamo krēslu, pirms es vēl biju saposies. Tikpat ātri no manām kājām nokrita arī biroja kurpes. Un bikses nokrita man līdz kājām bez svešas palīdzības – man vajadzēja tikai pārkāpt tām pāri un tad novilkt zeķes. Tāpēc es vienkārši novilku sava mīļotā baltos bokserus (tā nu sanāk, vai ne?) un tad satvēru viņa krekla pogas. Tās izrādījās perlamutriskas un… negaidītas. Hippo, vaļa, lāča, kaķa seja.....