Читать книгу Nodevība. Es atmaksāšu! - - Страница 8

Stass izskatījās patiešām labi: viņš bija zaudējis svaru, kas padarīja viņa parasti apaļo, jauneklīgo seju sausāku un kaut kā asāku. Viņš bija arī iedegis, un pat viņa mati bija izgaismojušies šķipsnās, kā tas mēdz notikt, kad cilvēks ilgstoši uzturas saulē bez cepures. Viens vārds: atpūtnieks!

Arī Stass skatījās uz mani ar visām acīm, pat kaut kā pavirzījās uz priekšu, it kā gribētu piecelties, bet es novērsos, pārtraucot acu kontaktu, un.....

Un, lūk, no šī brīža man viss gāja greizi! Pirmās kautrīgās uzvaras nomainīja virkne tikpat mazu neveiksmju. Tas vilkās, pat ne mājinot, bet burtiski iespiežot man galvā acīmredzamo: ne jūsu diena, nespēlē tālāk vai vismaz neveiciet lielas likmes. Taču bija zīme taksometra veidā, kas ieradās laikā! Un katrā ziņā, tev vajadzētu būt veiksminiekam kārtīs, ja tev neveicas mīlestībā!

– Iesim dejot, – Stass Smirnovs pēkšņi parādījās man blakus un izvilka no maniem nodevīgi trīcošajiem pirkstiem cigareti, ko biju aizņēmies no kāda cita, aizmirsis, ka jau piecus gadus nebiju smēķējis. Maksimam tas nepatika, un es… – Nāciet! Tas ir lielisks veids, kā pārtraukt neveiksmju sēriju, kas tev ir bijusi, Jeļena Georgijevna.

– Tas ir vairāk, nekā es varu teikt par jums, Staņislav Dmitrijevič. Viss birojs brīnās, no kādām jūrām un okeāniem tu tik labi iedegies," es ielaidu savu roku viņa rokā un sekoju viņam, skaidri saprotot, ka viņam bija taisnība un ka ir pēdējais laiks apstāties.

Apsargs jau grasījās mums atbrīvot ceļu, ar savām kustībām parādot, cik daudz es patiesībā esmu zaudējis, bet mans biedrs tikai pievēra acis, pacēlās zoda priekšā… un gandrīz divreiz lielāks puisis gandrīz ar paklanīšanos atkāpās. Cik jauki, ka galu galā tas biju nevis es, bet Smirnova kungs......

– Diemžēl nebija ne jūru, ne okeānu. Bija kontinentālās Ķīnas dienvidi, liela būvlaukuma teritorija, kuras pareizu sākšanu man diemžēl nācās personīgi uzraudzīt, un karstums bija zem četrdesmit. Nevienam to neiesaku. Mmm… Arī man ir jautājums. Es nevaru atturēties no ziņkārības: kur ir tavs laulības gredzens? – Stass, kurš pēkšņi bija mainījis tēmu, skatījās uz mani taisni, jo viņš bija kopā ar mani, kura bija uzcēlusies uz augstpapēžu kurpēm, lai dotos uz klubu, gandrīz tāda paša auguma.

Es novērsos, slēpjot sāpes, kuras plēsējs, kas bija klusi pie manis pieslīdējis, pārāk uzmanīgs un pārāk jūtīgs, būtu pamanījis. Acīmredzot es negribēju neko skaidrot, tāpēc tikai murmināju:

– Tas ir bijis un pagājis.

Stass dabiskā, dejas kustībā pietuvināja mani tuvāk, bet šķita, ka tas darīts tikai tādēļ, lai čukstētu man uz auss:

– Acīmredzot tāpat kā nauda, ko šodien izmetāt, it kā būtu gājusi ārā par visu un pēdējo reizi mūžā…?

– Acīmredzot…

– Un ko par šo nelaimi jums pastāstīs jūsu vīrs, kura gredzens dīvainā kārtā ir pazudis no jūsu pirksta? Vai arī jūs zaudējāt?

– Viņa vairs neko neteiks.

Man kļuva slikti no vēdera. Tas bija arī tāpēc, ka Stass mani tagad bija padarījis par kādu skvoteri, kas man izšķērdē sava vīra naudu. No otras puses, tas ir pilnīgi normāli, ka vīrietis savai sievietei pērk saderināšanās gredzenu. Viņš strādā, lai uzkrātos dārgākam un skaistākam, uzkrāj kāzām, ja viņam nav līdzekļu, lai izgaismotu tās plaši un tā, kā viņš vēlas… Tas mēs ar Maksu esam tie, kam viss ir otrādi un uz priekšu. Es biju galvenā ģimenes apgādniece, nevis viņš. Un mēs galu galā izjukām. Vai tas tiešām ir iemesls? Vai tiešām tāpēc, ka es pelnīju vairāk naudas nekā viņš, Makss sāka mani krāpt? Ka es liku viņam justies sliktākam, neveiksmīgam, otršķirīgam. Nevis vīrietis un ģimenes galva, kā tam bija jābūt tradicionālajās ģimenēs, bet.....

– Viņš neko neteiks! – es dusmīgi atkārtoju un izaicinoši skatījos uz Stasu.

Viņš smējās:

– Vai jūs viņu nogalinājāt? Vai jūs ar asu tēraudu caurdūrāt viņa melno sirdi?

– Nē, viņa to nedarīja.....

Droši vien es to biju pateikusi tā, ka Stass pat palēnināja tempu, pārtrauca riņķot ap mani un tagad tikai šūpojās mūzikas ritmā, vienlaikus ļoti uzmanīgi un nedaudz neatlaidīgi raugoties man uz seju. Viņa labās rokas pirksti, kas uzreiz šķita ļoti karsti, cieši saspieda manus ledus pirkstus, bet kreisā plauksta nogūlās man uz vidukļa, ko sedza tikai melnās kokteiļkleitas plānais zīds.

– Domāju, ka savā ceļojumā es kaut ko palaidu garām? Tu?

– Es esmu šķīries, Staņislav Dmitrijevič. Burtiski kopš vakardienas.

– Tātad jūs vienkārši devāties uzreiz brīvā dabā?

– Pēc draugu ieteikuma…

– Nopirka jaunākās markas Moskvich automašīnu?

– Man noteikti ieteica noķert adrenalīna vilni, bet pat man Moskvich ir pārāk liels ekstrēms.

– Tātad vilnis… Tev taisnība, reizēm tas ir… noderīgs. Mmm. Tad vai vēlaties turpināt?

– Ko jūs ar to domājat?

Kaut kāda iemesla dēļ sākumā domāju, ka runa ir par deju, kurā Stass mani gandrīz piespiedu kārtā bija ievilcis. Tāpat kā pirmajā mūsu tikšanās reizē… Vai arī tā bija? Ko viņš domā? Turpināt ko?

– Es piedāvāju jums vēl vienu spēli, Jeļena Georgijevna. Kāršu spēli.

– Bet jums ir taisnība, Staņislav Dmitrijevič: es esmu zaudējis. Man nav pilnīgi nekā…

– Jūs esat pārsteidzoši neziņā par uzņēmēju. Mani neinteresē tava nauda. Mani interesē jūs. Vai drīzāk – tava miesa.

Tas bija tik tiešs un atklāts, ka es pat nebiju aizvainots. Ko Olga Sergejevna stāstīja par terapeitiskajām īpašībām, ko viņai sniedzis šūpošanās ar pirmo sastapto puisi, ar kuru viņai nācies slaidi, līksmi…?

– Vai jūs ierosināt man kļūt par jūsu mīļāko, Staņislav Dmitrijevič?

– Dievs pasargā! Ar savu temperamentu? Nē.

– Tad par ko tas ir?