Читать книгу Londona. Pilna pilsētas vēsture - - Страница 3

Londona, tu esi no pilsētām A per se.

Pilsētu virsaitis, puslielākais acu priekšā…

Citie, ka daži tyme cleped bija New Troy.

Viljams Voltons. Par godu Londonas pilsētai

Vai ir pareizi uzskatīt Lundenviku par Londonas pilsētas attīstības posmu? Vai nepastāv kāds ļoti izplatīts triks, kas palīdz palielināt pilsētas vecumu līdz vērtībām, kas salīdzināmas ar Romas vai, teiksim, Bagdādes vecumu? Tas tiek darīts vienkārši – pilsētai, kuras vēsture sniedzas līdz viduslaikiem (pat vēlīnajiem viduslaikiem), ir kāds priekšgājējs – ‑kāda sena apmetne, no kuras dibināšanas sāk skaitīt pilsētas vēsturi. Ir pārliecinošs sākums un skaidrs gals, bet starp tiem nav nekādas saistības – pilsētas vēsture nav nepārtraukta, bet šo "nenozīmīgo" apstākli var ignorēt. Vai Lundenviks nekalpo kā "instruments", lai palielinātu Londonas vecumu par vairāk nekā astoņiem simtiem gadu?

Nē, tas tā nav. Divas apdzīvotas vietas, kas dažādos laikos pastāvēja praktiski vienā un tajā pašā vietā (pusotrs kilometrs nav liels attālums), ja starp tām ir skaidri saskatāma nepārtrauktība, var uzskatīt par vienu un to pašu pilsētu. Un nav nozīmes, vai uz jauno vietu pārcēlās Londinium iedzīvotāji, vai tur apmetās citi cilvēki, svarīgi ir tas, ka Londinium nodeva stafeti Lundenvikam, kā viņi to dēvē, "no rokas rokā". Nu, un skrupulozajiem pedantiem, kuriem nepieciešama "pilnīga atbilstība", var ieteikt pastaigāties pa Oldvičas ielu, kas vijas ap Strandu St ‑MaryleStrand baznīcas rajonā (starp citu – tieši šeit 1809. gadā apprecējās Džons Dikenss un Elizabete Barrova, Čārlza Dikensa vecāki). Šīs ielas vietā atradās Lundenviks. 9. gadsimta beigās, kad karalis Alfrēds Lielais sāka atjaunot Londīniju, Lundenviku pārdēvēja par Ealdviku, ko var tulkot kā "Vecais tirgus", jo piedēklis "vic" apzīmēja tirdzniecības vietu, tirgu. Laika gaitā "Ealdwick" pārtapa par "Aldwych", un tagad Lundenviks ir neatdalāms no Londonas.

Benediktīniešu mūks Beda Godājamais, viens no Baznīcas skolotājiem , savā "Angļu tautas baznīcas vēsturē" (731. g.) apraksta Lundenviku, ko viņš dēvē par Londoniju, kā "tirdzniecības ostu daudzām tautām, kas šeit ierodas pa sauszemi un jūru". Šos vārdus var pieņemt kā versiju, kas izskaidro apmetnes pārcelšanu pusotru kilometru uz rietumiem – iespējams, jaunā vieta bija ērtāka tirdzniecībai nekā vecā.

Eseksas karaliste un tās galvaspilsēta

6. gadsimta sākumā teritorijā, ko tagad aizņem Eseksas, Hertfordšīras un Middlesex grāfistes, tika dibināta Eseksas karaliste.

Mēs ļoti maz zinām par agrīno viduslaiku britu karaļvalstīm. Informācijas avoti ir nedaudzie dokumenti, kas apliecina zemju vai privilēģiju iegūšanu. No tiem mēs zinām, ka ap 477. gadu saksonu ciltis no kontinentālās daļas ieradās Lielbritānijas krastos vadoņu Ella un Saksas vadībā. Saksa nostiprinājās tagadējā Eseksas grāfistē un sāka spiest britus atpakaļ. Līdz 527. gadam sakši bija iekarojuši teritoriju, kas kļuva par Eseksas karalisti, vienu no septiņām anglosakšu karalistēm . Tādējādi 6. gadsimta pirmajā pusē Lundenvica nonāca saksonu pakļautībā.

Lielbritānija astotā gadsimta beigās

Saksonieši pret romiešiem labākajā gadījumā bija neitrāli, tāpēc par romiešu mantojuma saglabāšanu nevarēja būt ne runas. Lielbritānijas vēsturi sāka rakstīt no jauna.

Pilsētas statuss no provinces centra kļuva par nelielas, bet joprojām neatkarīgas karalistes galvaspilsētu. Arheoloģiskie atradumi, kas nereti izrādās informatīvāki par dokumentālajiem avotiem, ļauj iztēlē uzburt priekšstatu par rosīgu apmetni, kuras kodolu veidoja liels tirgus, ko ieskauj amatnieku darbnīcas, kautuves, krodziņi un krodziņi, kas tajos tālākajos laikos kalpoja kā sava veida izklaides centri – ēdot varēja noskatīties ceļojošo mākslinieku uzstāšanos, paklausīties minstrēliem, atrast kādu, pie kā pavadīt nakti. Nedaudz tālāk plašā joslā stiepās fermas… Un viss šis krāšņais krāšņums bija iespiests starp ‑Longakru un Temzu.

Kristietības izplatīšanās

Romā, neraugoties uz impērijas sabrukumu, viņi atcerējās tālo ‑ziemeļrietumu zemi. 595. gadā pāvests Gregors I, kuru protestantu ‑reformators Žans Kalvins uzskatīja par "pēdējo labo pāvestu", nosūtīja misiju uz Lielbritāniju, lai pievērstu kristietībā Kentas karali Etelbertu un viņa padotos. Misiju vadīja benediktīniešu mūks Augustīns, kurš bija Svētā Andreja klostera prāvests Romā. Var iedomāties, kā viņam negribējās pamest savu klosteri un vilkties uz tālām zemēm, lai iepazīstinātu ar kristietību ‑dažus savvaļas ļaudis, taču disciplīna ir disciplīna – Augustīns droši sasniedza Lielbritāniju, apmetās Kenterberijā, kristīja karali un daudzus viņa padotos, nodibināja klosteri un 601. gadā kļuva par arhibīskapu. Tādējādi Lielbritānija nonāca Eiropas politikas orbītā, kuras centrs bija jaunā kristīgā Roma. Eseksas karaliste tolaik bija Kentes vasaļa teritorija.

"Kunga iemiesošanās gadā ‑604. gadā Lielbritānijas arhibīskaps Augustīns iesvētīja divus bīskapus, proti, Mellītu un Justu. Mellītu viņš iecēla par bīskapu Austrumsakšu provincē, kuru no Kentas atdalīja Tamensas upe un kura austrumos robežojās ar jūru. Tās galvaspilsēta Londonia atrodas minētās upes krastos" .

Mellīts nodibināja Svētā Pāvila katedrāli ‑Lundenvikā-Londonā un sāka izplatīt iedzīvotājiem patiesās ticības gaismu. Tajā laikā karalis Saberts bija pirmais, kas pieņēma kristietību, un mudināja savus padotos darīt to pašu. Tomēr Saberta dēli nepiekrita tēva uzskatiem un slepus turpināja pielūgt pagānu elkus. Tiklīdz karalis nomira (tas notika 616. gadā), viņa dēli izraidīja Mellitu un viņa līdzgaitniekus. Mellīts devās uz Kentu pie bīskapiem Lawrence un Justus. "Kopā viņi nolēma atgriezties savā zemē un tur ar tīru sirdsapziņu kalpot Kungam, nevis bezjēdzīgi palikt starp šiem barbariem, kas sacēlās pret ticību.".

Par anglosakšu ticējumiem mēs zinām maz, galvenokārt no tā paša Beda Godājamā, kurš raksta par priesteriem, elkiem un kapiem, kā arī par to, ka kapus varēja apgānīt, metot tiem šķēpu, un ka priesteriem nebija tiesību nēsāt ieročus. No tā nevajadzētu secināt, ka kareivīgo anglosakšu dievi bija miermīlīgi; ieroču aizliegums reliģiskajā sfērā bija cieņas izpausme pret dieviem.

No valdnieka viedokļa monoteistiskā kristietība bija vēlamāka par pagānismu, jo ideja par vienu dievu nozīmēja ideju par vienu zemes valdnieku, citiem vārdiem sakot, kristietība veicināja varas centralizāciju un stiprināja šo centralizāciju. Vienkāršajiem cilvēkiem bija tuvāki un pazīstamāki pagānu dievi, no kuriem katrs bija atbildīgs par noteiktu dzīves jomu. Turklāt starp pagānu ‑dieviem-valdniekiem bija daudz "vietējo" dievu, kas sargāja konkrēta reģiona iedzīvotājus un tāpēc bija viņiem īpaši tuvi.

668. gada sākumā Nortumbrijas karalis Osvijs un Kentas karalis Egberts lūdza pāvestu Vitālianu nosūtīt jaunu Kenterberijas arhibīskapu. Pāvests izvēlējās Teodoru no Tarsa, kurš dzīvoja vienā no Romas klosteriem… Visticamāk, neviens no godātajiem mūkiem nevēlējās doties uz nedraudzīgo Lielbritāniju, kas izraidīja savus apgaismotājus, tāpēc vajadzēja sūtīt kādu, kurš piekrita. Teodors tika iesvētīts par mūku saskaņā ar austrumu ‑kristīgo ritu, tāpēc to pašu gada pavasarī viņš tika pārtulkots rietumu veidā un nosūtīts uz Angliju, kur izrādījās kā ļoti aktīvs mācītājs. Beda Goda rakstīja, ka Teodors anglosakšu baznīcas labā paveicis daudz vairāk nekā viņa priekšgājēji, lai gan viņa pēcteči ar viņu nevarēja salīdzināties. Mūsu vēsturei ir svarīgi, ka 675. gadā Teodors par Lundenvikas bīskapu iecēla kādu Erkonvaldu, kura mirstīgās atliekas tagad glabājas Svētā Pāvila katedrālē Londonā. Tā kristietība atgriezās Londonā, un tagad jau uz visiem laikiem.

Starp citu, pāvests Gregors I bija noskaņots izveidot arhibīskapa katedru nevis Augustīna izvēlētajā Kenterberijā, bet gan Lundenvikā. Par to liecina pāvesta vēstule Augustīnam, kuru Beda Cienījamais pilnībā citē savā Vēsturē. "Tu vari iesvētīt divpadsmit bīskapus dažādās vietās," raksta pāvests, "lai tie būtu tavā pakļautībā, bet Londonas pilsētas bīskapam turpmāk vienmēr jābūt iesvētītam savā sinodē un jāsaņem pallijs no svētā apustuliskā troņa, kuru es tagad pārvaldu ar Dieva žēlastību.". Pallijs ir balta lenta ar izšūtiem sešiem krustiem, ko dievkalpojumu laikā valkā pāvesti un bīskapi. Nosūtot palliju bīskapam, pāvests apstiprināja, ka pieņem viņa kandidatūru. Neskatoties uz to, ka kopš reformācijas ir pagājuši gandrīz pieci simti gadu, pallijs joprojām redzams Kenterberijas diecēzes ģerbonī.

Tomēr Londonā ir pietiekami daudz karaļu un parlamenta, un Baznīcas galva labāk jūtas klusajā un mājīgajā Kenterberijā. Mūsdienu Londonu, pat ja jūs to ļoti mīlat, nevar saukt par "mājīgu", par tādu var saukt tikai dažas vietas, bet Kenterberija ir mājīga visā tās pilnībā. Kā mēdza teikt admirālis Džons Džerviss , saņemot regulārus norādījumus no Admiralitātes: "Es labāk redzu uz vietas". Tātad Augustīnam bija labāk zināt, kur tieši jāierīko arhibīskapa katedra. Augustīns, iespējams, vēlējās atrasties karaļa tuvumā, jo Kenterberija bija Kentas karalistes galvaspilsēta.

"Ētelberta patiesība."

Kentas ķēniņš Ētelberts (Ethelbert of Kent) savai tautai deva likumus, kas balstījās uz romiešu tiesībām. "Vispirms viņš noteica, kāda atlīdzība jāmaksā tiem, kas ‑kaut ko nozaga no baznīcas, no bīskapa vai citas baznīcas amatpersonas; tā visi šie likumi ir izstrādāti, lai aizsargātu tos, kuru sludināšanu un mācīšanu karalis ir pieņēmis".

Kentas karaļa Ētelberta statuja Kenterberijas katedrālē

Par laimi, šie likumi, kas apvienoti ar nosaukumu Ētelberta Patiesība, ir saglabājušies manuskriptā, kas datēts ar 12. gadsimta sākumu un pazīstams kā Ročesteras grāmata (Textus Roffensis). Ētelberta likumiem, kā tas bija ierasts vāciešiem, bija kompensācijas raksturs – tie paredzēja zaudējumu atlīdzināšanu.

"[Par] dievbijīgu un baznīcas īpašumu zādzību [lai viņiem tiek atlīdzināts] divpadsmitkārtīgi, par bīskapa īpašumu – vienpadsmitkārtīgi, par priestera īpašumu – deviņkārtīgi, par diakona īpašumu – seškārtīgi, par garīdznieka īpašumu – trīskārši. Par baznīcas miera pārkāpšanu – divkārtīgi. Par tautas sapulču miera pārkāpšanu – divkārš......

Ja brīvs cilvēks nozog no ķēniņa, lai viņš atlīdzina deviņas reizes vairāk......

Ja ‑kāds nogalina brīvu cilvēku, [lai viņš samaksā] piecdesmit šiliņus karalim kā kungam .....

Ja brīvs cilvēks aplaupa brīvu cilvēku, lai viņš samaksā trīskāršu sodu, un lai karalis saņem soda naudu un visu zagļa īpašumu…"

Zīmīgi, ka kodekss sākas ar noteikumiem, kas aizsargā baznīcas intereses, un ka karalis tiek pielīdzināts priestera statusam – abiem tiek noteikta deviņkārtīga kompensācija par nozagtajām lietām.

Vikingu iebrukums

Astotā gadsimta pirmajā pusē, ap 730. gadu, Lundenvica kopā ar visu Eseksas teritoriju nonāca Mercijas – Rietumangļu karalistes – pakļautībā, kas no 716. līdz 825. gadam dominēja Dienvidbritānijā un pēc tam atdeva varu Veseksai. Mainoties augstākajam valdniekam, pilsētnieku dzīvē gandrīz ‑nekādas būtiskas pārmaiņas ‑nenotika, jo vairumā gadījumu teritoriju īpašumtiesības mainījās bez lieliem kariem. Kopumā saprātīgi valdnieki centās nekaitēt civiliedzīvotājiem, jo uzskatīja viņus par savas labklājības avotu.

Cits jautājums bija ‑vikingdati, kas savus uzbrukumus Anglijai sāka astotā gadsimta trīsdesmitajos gados. Viņi nevis iekaroja zemes, bet gan tās izlaupīja. Vikingus galvenokārt piesaistīja klosteri, kas bija bagātas un vāji aizsargātas vietas, taču kopumā viņi neaizvainojās ar jebkuru laupījumu. Princips bija vienkāršs: "maksā izpirkumu vai mirsti", taču gadījās, ka pēc izpirkuma maksāšanas cilvēki tika nogalināti un viņu mājas nodedzinātas. Senie hronisti nesniedz precīzas ziņas par laupītāju bandu skaitu, taču viņi nosauc kuģu skaitu, un vienā lielā vikingu drakkarā bija ne mazāk kā simts karotāju, un tas – neskaitot sešdesmit vai septiņdesmit airētājus, kuri arī varēja ņemt rokās ieročus. Svarīga bija ne tikai kvantitāte, bet arī kvalitāte – vikingi, kuriem galvenais nodarbošanās veids bija laupīšana, skaitliski krietni pārsniedza anglosakšu armijas lielāko daļu, kas sastāvēja no milicijas.

842. gadā vikingi Lundenvicā, Kenterberijā un Ročesterā sarīkoja "lielu slaktiņu", pēc kura pilsētniekiem nācās smagi strādāt, lai atjaunotu savas apmetnes. Deviņus gadus vēlāk vikingi, ierodoties ar trīssimt piecdesmit kuģiem (!), atkal izlaupīja Lundenviču, bet pēc tam Veseksas karalis Etelulfs (Ethelwulf of Wessex) nelūgtajiem viesiem deva pamatīgu triecienu, pēc kura tie uz sešpadsmit gadiem atstāja viņa valdījumus vienus, dodot priekšroku vājākajām Mercijas, Austrumanglijas un Nortumbrijas karalistēm.

Londonā bojā gājušo vikingu piemiņai ir uzstādīts akmens.

Anglosakšu hronikas fragments. "Lunden byrig" – viens no anglosakšu valodas Londonas nosaukumiem. XI-XII gs.

"Tad [871. gadā] no Readingas uz Lundenviku ieradās pagānu karaspēks un tur ziemoja," teikts anglosakšu hronikā, kas ir senākā angļu hronika. Šoreiz Lundenvika tika ieņemta uz ilgu laiku. "Mersijas iedzīvotāji noslēdza mieru ar šo karaspēku," piebilst hronists. Šajā kontekstā vārdi "noslēdza mieru ar šo karaspēku" jāsaprot kā "atpirka", nevis "kļuva par sabiedrotajiem".

Nu – agrāk vai vēlāk bija sagaidāms, ka vikingi mainīs taktiku un no uzbrukumiem Lielbritānijas piekrastē pāries uz cietokšņu veidošanu šeit, kas veicināja salas iedzīvotāju aplaupīšanu un kalpoja kā tramplīns tālākai ekspansijai (beigu beigās vikingi aizpeldēja līdz pat Ņūfaundlendai!) . Par sagūstīto Lundenvikas iedzīvotāju likteni hronisti nestāsta, taču šeit, kā saka, nav divu variantu – tie, kuriem neizdevās izbēgt, tika nogalināti.

Vikingi palika Lundenvicā līdz 885. gadam, kad pilsētu no viņiem atkaroja Veseksas karalis Alfrēds, kuru par viņa varoņdarbiem iesauca par "Lielo". "Viņa rokās pārgāja visi angļi, izņemot tos, kas bija dāņu pakļautībā," teikts hronikā.