Читать книгу Tu esi mana vājība - - Страница 4

– Atkāpies no manis! – Es atgrūžu blondo furiju no sevis. – Vai tu esi iznācis no prāta ar Ēriku? Atkāpies no manis.

– Vai kā? – Stellas seja izkropļojās nepatīkamā smaidā.

– Vai arī es tevi sitīšu," cilvēks, kurš uzaudzis Maskavas ielās, nav viegli pārbiedēts.

– Stulba krievu matrjoškas lelle, vienkārši ej uz…" Stellas acīs iedegās naids, un es nespēju saprast, kāpēc. Viņa pusbalsī apstājās, pamanījusi ‑kādu koridora galā.

– Ko tu te bildināt… Pārsteigts, es deru… – tas bija Ēriks, viņu nepārprotami uzjautrināja šī dīvainā aina. – Tu esi precējies, vai ne, Pegova? Tevi piesaista meitenes? – Ērika balss skanēja kā skaļrunis, atstaroties no gaiteņa sienām un augstajiem griestiem.

Stella atkāpās no manis kā trūcīga.

– Irina jautāja, vai ir kāda elpa....

– Ak, tie nachos puslaika pārtraukumā… Rīt tu mēģināsi 30 minūtes ilgāk nekā pārējie. Es negribu, lai uz taviem augšstilbiem būtu tauki.

– Ēriks, nāc, kādi tauki? Sajūti to, tas viss ir muskulatūra. Irina bija tā, kas pēc laulībām bija kļuvusi mīksta, – kuce neizskatījās, ka grasītos padoties.

Es biju apmulsis par šo nekaunīgo izlēcienu un tikai gausi murmināju.

– Es aiziešu, uz tikšanos rīt…

Bet Ēriks satvēra manu plaukstu, pāris reizes pagrieza mani ap savu asi un smējās.

– Kur tu ej, lācīt, jautrība tikai sākas....

– Kas? Lācis?!

– Jūs nezinājāt, ka jūs tā sauc? Tu esi biedējošais krievu lācis......

Es atbrīvoju roku no Ērika karstā satvēriena.

– Man jāiet…" es viņu pārtraucu ar pieaugošu aizkaitinājumu.

‑– Haha, lācim ir laiks doties uz alu, sūkt lāča… ķepu… – Stella smejas par idiotisko joku.

– Varbūt jums jau vajadzētu beigt šņaukt, jūsu smadzenes ir pilnīgi atrofējušās… – Es to nevaru paciest un sarkastiski metu.

– Ko?" Ērika uzacis draudīgi savilka uzacis. Viņa acis griezās kā tērauds, un Stella metās uz mani, gatava saplosīt mani par to, ka es to teicu. Bet viņš satver viņu gaisā un aiznes uz tualetēm.

Es sāku trīcēt. Cik ļoti es vienmēr esmu izvairījusies no konfliktiem, no tenkām, no intrigām, un tagad tas.

"Kāpēc viņai pat ienāca prātā, ka Ēriks guļ ar mani? Varbūt tāpēc, ka mēs bieži esam pēdējie, kas paliek sporta zālē, un pēdējie, kas to pamet?"

Taču Ēriks, pretēji savai reputācijai, nekad nav izrādījis man vairāk uzmanības nekā horeogrāfs dejotājam.

Es neatceros, kā nokļuvu mājās. Jā, jā, Henrija dzīvoklis šajā laikā bija kļuvis par manām mājām. Ieeju iekšā, iemetu atslēgu saišķi bļodā.

– Sveiki! Es esmu mājās.

Henrijs atskanēja no virtuves.

– Hei. Es domāju, ka tu kavēsi. Šodien ir tava iniciācija, vai ne?

Ieeju virtuvē un, ieraugot pazīstamu figūru, sajūtu, kā manī ieplūst siltums.

– Man negribējās palikt…

– Noguris? – Henrijs skumji jautā, bet es zinu, ka viņš priecājas, ka esmu atgriezusies agri.

– Nē… Es vienkārši negribēju, tas ir viss.

– Hmmm… – vīrietis ironizēja, uzacis paceļot uzacis.

– Kas ir tas "hmm"? А?

– Jūs negribējāt palikt ar Ēriku? Tam jābūt pamatotam iemeslam, – viņa sejā saskatīju prieka ēnu.

– Kas ir ar visu to Ēriku? – Mani sāk kaitināt visi tie joki un mājieni par to, kā man vajadzētu justies ‑pret Ēriku.

– Aizmirstiet, tas bija muļķīgi," es redzēju, ka Henrijs bija samulsis. Taču viņa seju izgaismoja prieks, kas vispirms atspīdēja acīs un pēc tam izplatījās uz vaigiem.

– Kāda bija jūsu diena? – Es gribētu ātri mainīt tematu.

– Kā parasti, cīņā pret sadzīves sīkumiem – es varonīgi uzvarēju kāpnes, dušu, vairākas reizes vannas istabu…

– Tu esi mans varonis!

– Jā… Šeit es arī pārspēju plītiņu un pāris trīs katlus. Makaroni un bešameļa mērce vakariņām.

– Vau, es domāju, ka tu tikko sildi piegādes ēdienu… – es mājienu virzienā uz kastēm, kas sakrautas pie atkritumu urnas.

– Velns, man vajadzēja izvēlēties mazāk inteliģentu sievu.....

– Tagad tev būs jācieš.

Mūsu rotaļīgais flirts bija kļuvis par regulāru mūsu sarunu sastāvdaļu, un, pirms es to pamanīju, Henrijs bija kļuvis par draugu. Vismaz tā es viņu par tādu uzskatīju. Taču pēdējā laikā es sajutu ‑kaut ko jaunu, kaut ko tādu, ko nesapratu. Pēc darba es gribēju skriet mājās. Un piektdienu vakaros, kad Henrija "mīlestības priesterienes" nāca ciemos, es klīdu pa tukšo un kluso Centrālparku, līdz man sāka klibot kājas un acis sarauties.

Kādu dienu es atgriezos pārāk agri un dzirdēju, kā kāda dambrete sten, ŠĪJA bija īpaši skaļa. Man nācās iet ārā un gaidīt uz lieveņa, kamēr viņa pabeigs savu darbu. Pēc vakariņām mēs iekārtojāmies uz dīvāna viesistabā. Es vēlreiz izbaudīju savu slepeno fetišu – Henrija smaržu, kad izkustināju viņu no krēsla.

– Ziniet, šādos brīžos es jūtos briesmīgi. Es ienīstu, kad tu man palīdzi.

Bet es zināju, ka viņš melo. Šīs sekundes, kas mums abiem sniedza mājīgas tuvības sajūtu, deva mierinājuma un drošības sajūtu.

– Es arī neesmu sajūsmā, ka man nāksies nēsāt šo veco kaulu maisu," es jokojot nopriecājos.

‑– Ahahahahahah, touché," vīrietis sūkstās.

– Ko mēs skatāmies?

Mēs nejauši izvēlējāmies kādu filmu un smējāmies līdz raudām par ‑kādu briesmīgu vācu komēdiju. Un mēs skatījāmies to oriģinālvalodā un bezdievīgi ņirgājāmies un ņirgājāmies par aktieriem.

– Alles gute…" Henrijs basēja.

– Dast ist fantastisch," es komiski pīkstēju.

– Ak, yah, yah, yah, yah, dos no gute… Irina…" atkārtoja Henrijs.

– Es esmu Sji Dzjiņpins, – es izstiepu acu kaktiņus, izliekoties par Ķīnas līderi.

‑– Ahahahahahaha…" Henrijs smējās.

Mēs nomirām no smiekliem. Henrijs sēdēja savā dīvāna pusē, rokas stiepiena attālumā, tik tuvu un vienlaikus tik tālu. Es baidījos spert pirmo soli, māte man bija mācījusi, ka vīrietim jācenšas panākt sievieti. Henrijs bija pārāk labi audzināts, lai ‑kaut ko darītu pats.

Mēs tā dzīvojām, pārņemti neskaidras vēlmes viens pēc otra. Bet šodien, pēkšņi, – sacīja Henrijs, viņa balss no smiekliem bija mazliet aizsmakusi.

– Nāc pie manis…

Es šaubīgi paskatījos uz viņu. Viņš paskatījās uz blakus sēdošo.

– Tieši jums?

– Jā, ja jums nekas pretī....

Un es neiebilstu, noslīdēju uz dīvāna, piespiedu sevi pie viņa ķermeņa, sajutu, cik viņš ir plāns un trausls, kā kristāls, bet iekšēji tik spēcīgs un ciets. Viņš ne reizi nesūdzējās par savu slimību, pārvēršot to humora formā. Henrijs uzlika savu roku man ap plecu, tikpat viegls kā sēžamajā brīdī nosēdusies varde.

– Vai es varu? – Viņš klusi pajautāja.

Es piekodināju, jo sajutu, ka man kaklā ieķēries kunkuliņš. Mēs vairs neskatījāmies filmu, lai gan skatījāmies uz ekrānu kā idioti. Henrijs maigi samīļoja manu matu galus, un es ieklausījos viņa sirdspukstos.

– Henrijs…

– М?

– Kā tas ir mīlēties?

– Ehm… – man šķiet, ka viņš aizrīdējās no pārsteiguma.

– Zini, Irina, es neatceros, tas bija sen…

– Bet kas par to? Un visas tās sievietes… kas pie jums nāk piektdienās?

– Irina, tas nav nekas cits kā mīlestība… Kāpēc tu jautā?

Viņa balss bija nedaudz aizsmakusi un no apmulsuma raiba.

– Parādiet man?

– Iriina…" viņš izrunāja manu vārdu, it kā pārdzīvotu nepanesamas mokas.

Es pacēlos uz rokas un ieskatījos viņa acīs, kas vājā gaismā bija zilas un dziļas kā Hudzonas ūdens.

– Irina…

– Neatmet mani, es zinu, ka arī tu ‑kaut ko jūti…

– Un tāpēc es to nevaru darīt ar jums....

– Kā?

– Jums nav… Jums nav bijuši vīrieši, vai ne?

– Bija…

– Nav taisnība, jūs vienmēr skatāties pa kreisi, kad jūs melojat – viņš, šķiet, nav viegli vadāms.

– Labi, tā nebija, kāda tam nozīme?

– Liels. Pirmajam reizē jābūt visskaistākajam. Noteikti ne ar nožēlojamu invalīdu.....

– Nesauc sevi par tādu! – Es gandrīz kliedzu šos vārdus, it kā viņš būtu mani apvainojis.

– Bet tā tas ir… Es nevaru jums dot to, ko vēlaties......

– No kurienes jūs zināt, ko es gribu? Kāda ir tā augstprātība?

– Es vienkārši zinu…" viņš to pateica tik klusi, gandrīz čukstus.

– Ziniet ko? Jūs neko nezināt! – Es nespēju atrast vārdus, lai viņu sāpinātu tā, kā viņš sāpināja mani. Es vienkārši aizskrēju uz savu istabu, norijot asaras.