Читать книгу Tu esi mana vājība - - Страница 5

Šorīt pamodos agri no rīta, lai nesastaptos ar Henriju. Visu nakti gulēju nomodā, pārdomājot savas iespējas. Šīs mokošās pārdomas rezultātā tika pieņemts lēmums drīzumā pārvākties. Es pat izdomāju plānu īrēt dzīvokli kopā ar Kjaru. Taču mani plāni tā arī neīstenojās.

Kad atvēru istabas durvis, sastapos ar bērnu ratiņiem, kas stāvēja gaitenī. Henrijs tajā gulēja, viņa seja bija bāla un nogurusi.

"Vai viņš tā sēdēja visu nakti?! Tas viņam varēja kaitēt!"

– Henrijs, pamosties!

Viņš nereaģē

"Ak, Dievs, vairs ne…"

Es piesardzīgi uzlieku pirkstus uz miega artērijas.

"Ir pulss, pfū…"

– Tāpēc saviļņojies, Īra… Neuztraucieties pārāk… – manā galvā atskanēja mammas balss.

– Henrijs, pamosties! – Es viegli paglaudīju viņu pa vaigu, viņa āda bija mīksta, bet nedaudz dzelžaina no rugājiem. Gribētos, lai es varētu turēt roku mazliet ilgāk.

Viņš atver acis, miegains, nesaprotot, kur atrodas.

– Jūs esat šeit visu nakti?

– Mmmm… Izskatās, ka tā, – viņš sāpīgi sarauca degunu, mēģinot iztaisnot muguru.

– Vai viss ir kārtībā? – satraukti pajautāju.

– Es gribētu to teikt… Bet nē…" Viņš atkal aizvēra acis un piekosa lūpu.

– Ko man darīt?

– Aizved mani uz guļamistabu… Man vajag gulēt.....

Es jutu, kā man no bailēm sastingst rokas. Guļamistabā es palīdzēju viņam gultā. Viņš apgāzās uz sāniem un nopūtās, paslēpis seju spilvenā.

– Mmmmm.

No šīs skaņas man uz rokām sažņaudzas matiņi.

– Cik stipras ir sāpes? Varbūt ātrā palīdzība?

– Nevajag… Tas pāries… Just.....

– Ko?

– Dodiet man tabletes… Šeit, naktsgaldiņā.....

Es atrodu pareizās zāles un uzlieku tableti viņam uz mēles, viņš to norij.

– Es atnesīšu jums ūdeni.

– Nebrauciet… Nebrauciet

– Labi…

Es redzu, ka viņš mokās, un sāku berzēt viņa kājas un rokas. Viņš aizsedz acis un klusi pieņem palīdzību.

– Vai es varu jums novilkt drēbes? Man vajag sasildīt muskuļus.

– Ak, ne atkal…

– Henrijs, nevajag būt muļķim…

Es apņēmīgi novelku viņa bikses, atsedzot viņa tievās, bālās kājas un asos ceļgalus. Viņš paliek tikai apakšveļā un T-kreklā.

– Irina, nevajag… Tas ir briesmīgs skats, es negribu, lai tu mani tādu redzētu....

– Es nevēlos, lai tu ciestu! Apgāzieties uz vēdera.

Es palīdzu viņam apgāzties, asām lāpstiņām izspraucoties cauri muguras ādai. Viņš ir vēl vājāks, nekā izskatās.

"Kā cālis bez spalvām…" – skan manā galvā.

Es ieziežu plaukstas ar speciālo losjonu un masēju tievo kaklu, atgrūžot garos tumšos matus. Henrijs neizdod ne skaņas.

– Vai ar jums viss kārtībā? – Jā. Uzlabojas? – Man sāp mugura.

Es bezceremoniju kārtīgi aizrāvu viņa T-kreklu, lai to novilktu.

– Sveiki? Tev ir daudz drosmes, – viņš smējās, bet viņa balsī bija jūtams apmulsums. – Tu tik daudz esi darījis manā labā, tas ir mazākais, ko es varu darīt, – es apstājos, lai norītu nepatīkamo kunkuli kaklā. – Kāpēc tu sēdēji pie manām durvīm? – Gaidīju, kad tu iznāksi… – Kāpēc tu neklauzi? – Irina, ja tu domā, ka es esmu attiecību eksperts, es tāds neesmu. – Bet tu esi tik nobriedis, tev noteikti bija kāda sieviete- – es vilcinājos, cerot, ka viņš to nav pamanījis, bet viņš bija pārāk gudrs. – Iepriekšējā dzīvē? – Jā… Bija… – Un kur viņa aizgāja? – Jūs uzdodat pārāk daudz jautājumu masāžistei… – Ei, kungs, lēnāk… Es esmu jūsu sieva, man ir tiesības zināt… – Sieva… – Viņš izrunāja šo vārdu, it kā to nogaršojot. – Viņa mani pameta. Kad tu saslimu? – Tas ir ļoti nekaunīgs jautājums. Es to piedēvēšu jūsu mentalitātei, – viņš pasmaidīja. – Mani sauc par lāci, kā izrādās… – Jā, tur ir līdzība… – Runā ar mani....

Es draudīgi nopriecājos, un tas lika Henrijam smieties, acīmredzami jūtot atvieglojumu.

– Kā viņa aizgāja? – Es viņu zaudēju līdzvērtīgā cīņā. Viņa aizgāja pie mana drauga. Zini, tu neesi ‑pārāk labs draugu izvēlē. – Tā ir taisnība. Draugs kļuva par ienaidnieku? – Vienkārši pārstāja būt draugs. Man viņa nepieder, tas bija viņas lēmums. – Tu esi tāds džentlmenis. Krievu vīrieši tādi nav? – Huh, krievu vīrietis dotu tādam draugam pa seju… Šīs tavas geto izteicieni, tu esi lācis… Labi, es te beidzu. Apgāzies uz vēdera. – Nē. Es pagūlos, tu ej. Ei! Man vajag sasildīt muskuļus priekšpusē… Zini, tur jau ir karsti.