Читать книгу Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve - - Страница 2

– Un kur mēs esam? – Ernijs berzēja deniņus un grozīja galvu, lai izstieptu kaklu.

«Apvienotie Arābu Emirāti,» Toms teica, ne bez sarkasma.

– Tā ir patiesība? – Ērnijs tagad mīcīja sastindzis rokas, krakšķēja pirkstus.

Toms jēgpilni klusēja, berzēdams ar pirkstiem pār akmeni, ko Ērnijs bija izņēmis no kabatas, kad bija noguris.

– Ko jūs teicāt par mantojumu? – Ērnijs mēģināja ienākt no otras puses.

Tikmēr vīnogulāju jostas atslābināja satvērienu, pēc tam spontāni pazuda otrā pilota sēdekļa dziļumos. Arī Toms tika «atbrīvots no savām saitēm».

«Šķiet, ka šī mehāniskā viedā sistēma aicina mūs pastaigāties.» ko tu saki? – Toms atkal ignorēja Ernija jautājumu un mainīja tēmu.

– Ņemot vērā, ka man nav ne jausmas, kur mēs atrodamies…

Toms atvēra durvis un bez vilcināšanās nolēca. Dīvainā augsne kā batuts viņu atgrūda. Viņš uzlidoja nedaudz augstāk par salonu, atkal atgrūda, šoreiz Ernijs pamanīja tikai galvas augšdaļu, un pazuda kaut kur zemāk – pavisam. Ērniju nedaudz pārsteidza fakts, ka viņš nedzirdēja nevienu skaņu.

Tomēr Toms atkal parādījās, lēkādams un rādīdams Ērnijam. Ērnijs izliecās no kabīnes un paskatījās uz leju. Toms joprojām atleca no zemes kā mazs lēcējs. Intensīvi žestikulējot, viņš aicināja lēkt arī Ērniju.

Pamanījis, ka Tomam viss ir kārtībā, Ernijs beidzot uzdrošinājās lēkt nezināmajā.

Kā viņš gaidīja, elastīgā augsne viņu atgrūda; beidzot viņš varēja nolaisties tikai pēc vairākiem lidojumiem augšup un lejup. Toms vēroja viņu kā kaķis skatās bumbu, paceļot un nolaižot galvu.

Kad Ērnijs beidzot piezemējās, Toms pienāca viņam tuvu un atlaida roku. Dīvainais akmens viņa plaukstā kvēloja koši zilā krāsā, un ap to izveidojās mirgojošs lauks kā kupols, kas aizvērās pār Erniju un Tomu.

– Lieliski. Tagad mēs varam ne tikai elpot, bet arī dzirdēt viens otru.

– Kāpēc tikai tagad?

«Iepriekš jūs izelpojāt savu gaisa daļu, un es elpu savu, bet starp mums nebija gaisa.» Kad mēs stāvam tuvu viens otram, mūsu «gaisa kameras» saplūst vienā kopīgā. Vispār, lai kas arī notiktu, apsoli no manis tālu neiet.

«Es mēģināšu,» Ērnijs atbildēja, neko daudz nesapratis. – Kas tas par akmeni?

– Druīdi to sauca par Mēness akmeni, bet es tam nepiešķīru lielu nozīmi. Kā izrādījās, velti.

– Tātad mēs sākam…

Toms neļāva Ernijam pabeigt jautājumu un, satvēris viņu aiz pleciem, pagrieza viņu par simt astoņdesmit grādiem.

Ērnijs klusā izbrīnā pavēra muti: milzīga, spoža Zeme, ko ieskauj zils oreols, karājās melnajās debesīs.

«Mums paveicās, mēs nonācām uz pilnas zemes,» Toms komentēja diezgan mierīgi.

Ērnijs paskatījās uz mākoņiem un kontinentiem. Nakts pilsētu gaismas kā Ziemassvētku eglīšu vītne rotāja guļošos kontinentus. Planētas otrā pusē tirkīzzilie okeāna ūdeņi, ko paspilgtināja pēcpusdienas saule, apskāva krastu izliektās malas.

«Man jau viņas pietrūkst,» Toms maigi sacīja.

– Tātad, varbūt varam atgriezties? – Ērnijs ar kautrīgu cerību balsī ierosināja. – Starp citu, kā mēs lidosim atpakaļ?

– Labs jautājums. – Toms ar vienu roku kasīja pakausi, bet ar otru izņēma no kabatas telefonu. – Ak, es varu noķert internetu. Viņš saka, ka mēs esam uz Mēness, cik viņš ir gudrs.

Ērnijs dzirdēja soļus, un tad skaņas apklusa.

– So-o-om?!

Nav atbildes. Skaidrs, ka gaisa burbuļi atkal ir atdalījušies.

«Kur tu esi aizgājis?» – Ērnijs izmantoja ziņnesi, arī viņa viedtālrunis atrada internetu.

«Kur tu esi aizgājis?» – uzreiz parādījās ziņa no Ņinas.

«Viens no Toma vecajiem paziņām mums sarīkoja nelielu ekskursiju, mēs drīz būsim tur,» Ērnijs klaji meloja. – Vai tev viss kārtībā?»

«Apmeklējiet lidmašīnu,» Toms atbildēja.

«Es domāju, ka jā, bet nāc ātri, šeit kļūst pārpildīts,» likās, ka Nina kaut ko nojauš.

«Es atgriezīšos, tiklīdz varēšu, skūpsti,» Ērnijs mēģināja viņu nomierināt.

«Kad tu to saki, tas nozīmē, ka esat ierauts citā piedzīvojumā,» Ņina nolēma viņu piespiest pie sienas.

«Tas ir labi, tiešām, neuztraucieties.»

«Tu staigā?! «Nāc ātri,» Toms steidzināja Ērniju.

Apstaigājot lidmašīnas spīdīgo asti, Ernijs pamanīja zilganu sfēru, kas tagad atrodas šasijas zonā.

Pienācis tuvāk, viņš ieraudzīja Tomu tupus un uz kaut ko skatījās, saraucis pieri.

Ērnijs arī apsēdās blakus Tomam, lai viņi atkal dzirdētu viens otru.

Ērnijs beidzot ieraudzīja, uz kā balstās šasija – milzīgu, antīka izskata kaltas dzelzs lādi, kas bija klāta ar svaigas zemes gabaliem, it kā tā tikko būtu izrakta no šīs pašas zemes.

– Oho! «Es nekad neko tādu neesmu redzējis nevienā muzejā,» Ērnijs bija pārsteigts.

– Un jūs to neredzēsit. Šādas lādes sargā profesionāli rūķi, un viņi zina, kā to izdarīt, pieņem manu vārdu.

– ES tev ticu. Vai viņš nāca mums līdzi? Uz tā ir svaiga augsne.

«Tas nemaz nav svaigs, tikai primitīva ilūzija.» – Toms pamāja ar pirkstiem un nogāza «zemes kamolu», kas izrādījās tikai putekļu receklis, kas uzlidoja un uzreiz pazuda bez pēdām. «Tas ir bijis šeit, kopš mans vecvectēvs to man novēlēja.»

– Dīvaini, ka pirmie astronauti vai kāds mēness roveris tam nav paklupis…

«Galvenais ir tas, ka mūsu lidmašīna tam saskārās.» Un šīs lādes turētājs spēj to pasargāt no nejaušām sadursmēm ar astronautiem un Mēness roveriem, tāpēc esiet mierīgs.

Toms ar klikšķiem turpināja gāzt netīrumus no krūtīm.

Vāka mala bija inkrustēta ar lieliem dārgakmeņiem, Ernijs nezināja visus vārdus: sarkanais, iespējams, bija rubīns, zaļganais bija tirkīzzils un sīkās «zvaigznītes» gar malu, no kurām atspīdēja zilgana gaisma. visos virzienos, iespējams, bija dimanti. Savukārt pašā centrā, kur savijās metāla jostas, bija tukšs ovālas formas dobums, no iekšpuses nokrāsots zilā krāsā.

Toms ielika mēness akmeni dobumā, un no vāka plūda zila migla. Vāks nedaudz pavērās un bija vairāk miglas. Ērnijs tajā noslīka, neko neredzēdams.

Tomēr viņš skaidri dzirdēja dažas biedējošas skaņas, kas radīja vibrāciju. Viņš jau gatavojās kārtējai teleportācijai, bet pēkšņi Toms smagi nošķaudīja un migla kaut kur pazuda.

Lādes vāks tagad bija atmests atpakaļ.

Puse no lādes bija piepildīta ar dārgakmeņiem, sarežģītām rotaslietām un senām zelta monētām, otra puse bija piepildīta ar grāmatām, kas sakrautas divās kaudzēs.

Dārgumu kalnā saritinājies gulēja rūķis.

Viņš krāca tik skaļi un skaļi, ka Ērnijam šķita, ka no šīs krākšanas dreb ne tikai krūtis un lidmašīna, bet viss Mēness.

«Mums viņš steidzami jāpamodina, pretējā gadījumā mūsu dabiskais satelīts, kas pie velna, pametīs orbītu.» – Toms acīmredzot piekrita Ernija viedoklim.

Toms satvēra rūķi aiz pleca un maigi pakratīja. Nekas nav noticis. Toms kratījās stiprāk – krākšana tikai pastiprinājās. «Celies!» – Nevarēdams to izturēt, Ērnijs iesaucās rūķītim tieši ausī, bet, diemžēl, krākšana neapstājās.

– Pagaidi, es domāju, ka šī ir dienasgrāmata. – Toms paņēma grāmatu ar lentes grāmatzīmi virsū.

– PAR! Es atpazīstu sava vecvectēva rokrakstu! – Toma seja staroja. Viņš priecājās kā bērns, kurš dārzā atradis «dārgumu», ko kā bērnu pārsteigumu paslēpis vectēvs.

Ērnijs paskatījās dienasgrāmatā. Tievās, nodzeltējušās lapas bija pa diagonāli uzskribelētas ar dažiem skribelēm, kas neskaidri atgādināja rūnas.

Toms tos bez grūtībām atšifrēja.

«Šeit teikts: lai pamodinātu rūķi, izraujiet no viņa bārdas garākos matus.»

– Kā es varu saprast, kurš no tiem ir garākais: viņi visi saritinās.

Ērnijs domīgi aptaustīja rūķa bārdas matiņus, kamēr viņš turpināja krākt, kratīdams visu apkārt.

– Kā būtu, ja vienu paturētu un pārējo saīsinātu? – Ērnijs ierosināja.

– Tu esi ģēnijs. Ko mēs darīsim, lai to saīsinātu?

– Te ir kaut kāds nazis. – Ernijs pamanīja vidēja izmēra lādes apakšā nazi ar zeltītu, ar safīriem rotātu rokturi.

«Mums vienkārši jāatgriež tā, kā tas bija: mēs vēl neesam noslēguši mantojumu.»

– Mēs?

– Tu arī esi mantiniece. Vismaz šis akmens tā domā.

«Es saprotu,» Ērnijs neiedziļinājās detaļās. Tikmēr viņa telefons aktīvi vibrēja.

«Kāpēc es nevaru jums piezvanīt?» – Ņina atkal kļuva noraizējusies.

«Mēs atrodamies lidojumu vadības nodaļā, šeit ir sarežģīta radioiekārta,» Ernijs teica pirmo daļēji sakarīgo muļķību, kas ienāca prātā, labi, ka meitenes reti saprot tehnoloģijas. «Mēs drīz būsim tur, neuztraucieties.»

«ES cenšos. Starp citu, nosēšanās aizkavējas, kā mums teica, tehnisku iemeslu dēļ.

«Redziet, nav par ko uztraukties.»

Ar vienu roku Ernijs drukāja ziņas, ar otru viņš turpināja turēt krākošā rūķīša bārdu, kuru Toms nikni zāģēja ar nazi.

– Ļauj man iet. «Ērnijs bija izcils koka klucīšos skaistu figūru grebējs, un viņa roka bija lieliska ar nazi.

– Nu, viens, divi, trīs, fuck-tibidoh! – Toms izrāva garākos matus, aizverot acis.

Krākšana un trīcēšana apstājās.

Rūķis izstaipījās un žāvādamies piecēlās sēdus. Spožas acis vērīgi paskatījās uz Erniju, tad uz Tomu.

Viņa vēders norūca. Ērnijs saprata, ka krākšana nemaz nav tik slikta – dārdoņa atgādināja liela plēsīga dinozaura rēcienu no iespaidīgas filmas.

– Esmu izsalcis! – dārgumu glabātājs teica aizsmakušā basa balsī.

– «Rūķis pamodīsies izsalcis. Pabaro viņu. Pabaro mani labi,» Toms iztulkoja druīdu skrecelējumus no dienasgrāmatas. – Vai jums ir līdzi ēdiens? – Toms jautāja tādā tonī, it kā Ernijs būtu tikai tāds cilvēks, kurš vienmēr glabā desu saišķi jakas krūšu kabatā.

– Tas izskatījās pēc piparmētru konfektes. – Ērnijs patiesībā atrada konfekti kabatas apakšā.

Ērnijs pasniedza konfekti rūķim. Viņš to satvēra un norija, nekošļājot, kopā ar iesaiņojumu. Toms tikmēr zīmēja dažas zīmes uz zemes un kaut ko murmināja velsiešu valodā. Īsi pazudis maģiskas miglas mākonī, viņš atkal parādījās rokās turot paplāti ar karstu picu un ceptiem kartupeļiem. Rūķis ātri aprija visu bez pēdām, nebaidoties apdedzināties. Skaļi atraugas, viņš noglāstīja savu biezo vēderu un aizvēra acis. Viņš likās apmierināts.

«Es nezināju, ka jūs varat uzburt ēdienu no zila gaisa,» Ērnijs slavēja Toma maģiskos darbus.

– Es arī nezināju. Patiesībā viņš neburvēja, bet gan teleportējās.

– No kurienes, atvainojiet?

– No skolas kafejnīcas. Es tur veidoju nelielu atveri savam birojam… nu, zini, dažreiz gribas iedzert kafiju un virtuli lieliskā izolācijā… – Toms nedaudz nosarka. – Nu, tagad man ir izdevies nedaudz pamainīt… ierašanās punktu. Protams, ne bez šī krāšņā akmens palīdzības.

Tikmēr rūķis sāka skaļi žāvāties un apgūlās uz sāniem, laiski šūpodams kāju. Šķita, ka viņš ir gatavs atkal aizmigt.

Toms vēlreiz šķirstīja uzskricelēto dienasgrāmatu.

– «Lai uzvarētu rūķīti, izklaidējiet viņu – viņam patīk mīklas. Ja viņam patīk ar tevi spēlēties, viņš tev palīdzēs izmantot savu maģisko spēku.

«Nu, lūk, meklēsim internetā…» Toms pastiepa kabatā pēc telefona un uzreiz to nometa, pūšot pa apdegušo pirkstu.

– Krāpšana! Es to neciešu! – Uzmundrinātais rūķītis sajūsminājās un sāka dusmoties.

«Labi, labi,» iejaucās Ērnijs. «Tagad es jums kaut ko pastāstīšu pats.» Tagad pastāstiet man, uz ko jūs vienmēr skatāties, bet nekad neredzat?

– Neredzamā cepure!

– Nē, parasto cilvēku pasaulē. Mēs ikdienā neizmantojam burvju lietas, vai zināt?

Rūķis atkal nodomāja.

– Stikls!

«Muša neredz stiklu, bet cilvēks redz.»

«Gaiss,» rūķis vēlreiz ierosināja, sākdams kļūt aizkaitināts.

– Nav slikti, bet tas nav tas, ko es vēlējos. Turklāt mēs joprojām spējam saskatīt gaisu – dažās tā izpausmēs.

Rūķis vēl mazliet padomāja.

«Tu to paņēmi, pasaki man atbildi,» viņš drūmi sacīja, gandrīz lemts.

– Atoms!

– Kas tā par gaisotni?! – Rūķis apmulsis sarauca pieri, sasprindzinādams prātu.

– Atoms ir mazākā vielas daļiņa, no kuras veidojas molekula. – Ērnijs sāka saprast, ka rūķītim ir maz zināšanu par mūsdienu fiziku.

– Tātad jūs esat alķīmiķis? Bet tā neizskatās.

– Nē, es esmu mūziķis. Vienkārši zināt, zinātnē kaut kas ir mainījies kopš viduslaikiem.

Rūķis sarauca pieri, kasīdams pakausi.

Ērnijs mēģināja izdomāt kaut ko, kas viņam varētu patikt. Tas, iespējams, ir apmēram tas pats, kas mēģināt izklaidēt mūsdienu, apmēram sešus gadus vecu bērnu.

– Kas paliek uz karotes pēc tam, kad no tās viss ir apēsts? – Ernijs tika atrasts.

Rūķis atkal sarauca pieri.

– Atkal bankomāts? – viņš kautrīgi ierosināja.

– Nē, šai «vielai» jums vajadzētu būt pazīstamai.

Rūķis kādu brīdi kasīja pakausi un noglāstīja saīsināto bārdu. Viņš šķita nopietni satraukts.

«Es nezinu,» viņš beidzot klusi teica.

– Sālēja!

Rūķis iesmējās, ripinādams no vienas puses uz otru.

«Siela, sela…» viņš atkārtoja žagas.

Toms piemiedza Ērnijam, paceļot viņam īkšķi.

– Kā ar pēdējo mīklu? – Ērnijs ierosināja. «Esmu pārliecināts, ka šoreiz jūs to sapratīsit.»

«Nāc,» sacīja tagad apmierinātais rūķis, noslaucīdams asaras, kas bija parādījušās.

– Kas vienmēr pāriet, bet nekad neatgriežas?

– Laiks! – nu jau absolūti laimīgais rūķītis bez vilcināšanās izpļāpājās.

Toms apskāva Ērniju un noskūpstīja viņa pakausi.

– Mans dēls ir ģēnijs. Tu arī! – Toms maigi noglāstīja rūķītim pa galvu, viņš izskatījās pēc apmierināta kaķēna.

Izlecot no krūtīm, viņš no smieklīgo bikšu kabatas izņēma apzeltītu stropu ar ķēdi un riteņiem, kas atgādināja hronometru. Atvēris to, viņš sāka griezt mehānismu – it kā iedarbinātu modinātāju.

– Kas tas ir? – Toms jautāja.

– Laika pārtvērējs!

Toms un Ernijs kaut kur krita, griežoties kā daiļslidotāju pāris, kas dejo ledus deju.