Читать книгу Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve - - Страница 5

– Tas nedod nekādas privilēģijas. Bet par ātrgaitas ceļu var samaksāt,» kreklā un biksēs tērptais jaunietis pieklājīgi paskaidroja, pamanot, ka Toms ar interesi skatās uz «skaisto» automašīnas numura zīmi, kuru Ernijs, šķiet, iemīlēja no pirmā acu uzmetiena.

Tumši sarkanais, spīdīgais jaunais divdurvju Mercedes kabriolets izskatījās patiešām pievilcīgs. Tomēr Ērnijs neuzskatīja, ka īrētā automašīna atvaļinājumam ir tā vērta, lai par to tērētu gandrīz visu savu brīvo naudu.

– Es gribu noīrēt šo mašīnu uz nedēļu. Un jā, es gatavojos maksāt par šoseju. – Toms uzmanīgi un maigi izbrauca ar pirksta galu pa mersedesa vējstikla kontūru.

Ērnijs neviļus nosvilpa. Kreklā un biksēs tērptais jaunietis savai reakcijai nepievērsa ne mazāko uzmanību – viņš aizvilka Tomu pie letes, lai aizpildītu dokumentus.

Kamēr Toms aizpildīja nomas līgumu un maksāja par pakalpojumiem, Ernijs un Ņina sēdēja Mercedes aizmugurējā sēdeklī. Tas izrādījās ārkārtīgi ērts un elastīgs, uz tā pat vairākas reizes uzlēca, kā uz batuta, kamēr neviens viņu virzienā neskatījās.

– Piesprādzējieties, puiši, mēs ātri iesim. – Toma acis dega, viņš noteikti ne tikai paredzēja, bet arī kaut ko plānoja.

Bet tas nebija tas, par ko Ērniju uztrauca. Toma pirkstā, tieši virs antīkā gredzena ar dabīgo akmeni, ko viņš parasti nēsāja, bija masīvs zelta gredzens ar rubīniem un topāzēm, bet uz kakla bija iespaidīga ķēde ar masīvu medaljonu. Jauns vīrietis kreklā un biksēs, pamanījis medaljonu, pieklājīgi paklanījās un novēlēja patīkamu ceļojumu.

Labi, ka Ņinai nebija laika pamanīt šos «statusa» rotājumus, viņa joprojām nevarēja piesprādzēties, tā nemitīgi slīdēja starp ādas sēdekļa spilveniem.

«Ļaujiet man tikt galā ar to, un jūs turiet piparmētru konfektes, pretējā gadījumā jūs saslimsit.»

– Paldies… un šis… no kurienes vēl šis?! «Ņina ar izbrīnu skatījās uz savu plaukstas locītavu, uz kuras bija sudraba rokassprādze, kas rotāta ar tirkīzu.

– A-un šī… šī ir dāvana no mums un Toma tev par godu… šim… tam…

– Par godu kam?!

– Par godu tavai pirmajai lidmašīnai, tas ir… lidojumam, jā, lidojumam. Jūs visu izturējāt tik drosmīgi, ka pat papīra maisiņu nevajadzēja…

Ņina sarauca pieri un atrāvās.

– Nu, es gribēju teikt, ka tev izdevās lieliski, mēs ar tevi lepojamies. Toms stāsta, ka pirmo reizi, kad Dana lidoja lidmašīnā, viņa četras reizes pēc kārtas vēma. Viņa arī satvēra stjuarti un lūdza viņu izlēkt ar izpletni, jo viņa to vairs nevarēja izdarīt un atteicās šeit atrasties.

Ņina sirsnīgi iesmējās un pacēla plaukstas locītavu pie acīm:

«Patiesībā viņš ir skaists, paldies.» Man ļoti patīk tirkīzs.

– Viņa tev ļoti piestāv.

Ņina vāji iespēra pa Ernija potīti, bet pasmaidīja.

Toms tikmēr jau bija iebraucis trasē un tik ļoti paātrinājies, ka pretvējš izpūta viņa garos matus tā, ka tie gandrīz pieskārās Ernija sejai. Gaiss bija ļoti silts un maigs. Tā smaržoja pēc ziediem, karstās saules staros izdedzinātas zāles, savvaļas un nogatavojušām vīnogām, tālās jūras, zemes, ko apstrādāja čaklās zemnieka rokas, un zemi, kas dzīvoja savu, senatnīgo dzīvi. Vispār tā bija pašas Spānijas smarža, ko Ērnijs labi pazina un jau sen bija mīlējis.

Saule lēnām rietēja, un Ērnijam šķita, ka viņš jūt asfalta smaržu, kas gandrīz izkusis no dienas karstuma.

Nogurusī Nina aizsnauda, nometot galvu uz Ērnija pleca.

Toma seja, kas atspoguļojās spogulī, atgādināja kaķa seju, kas gatavojās medīt zvirbuli. Ērnijs klusi iesmējās, cenšoties Ņinu nepamodināt: Toms negaidīti «mantoja» vēl vienu neparastu rotaslietu, kuru, acīmredzot, viņš pats nepamanīja. Ērnijs maigi pieskārās viņam pie pleca un klusi jautāja:

– Tom, kā tev ar galvu?

«Ziniet, tas ir nedaudz smags, un šķiet, ka tas ir buzzing.» Paldies, ka jautājāt… Kā jūs uzminējāt: vai es izskatos slikti?

Ērnijs atkal tik tikko spēja savaldīt smieklus:

– Gluži otrādi, tu esi vienkārši neatvairāma. Paskaties spogulī.

– Oho, tas ir skaistums. Bet, paldies Dievam, es joprojām atspīdēju spogulī, atšķirībā no mūsu nesenās paziņas. – Toms beidzot pamanīja no zelta kaltu vikingu ķiveri, kas rotāja viņa galvu.

– Varbūt tu varētu piebremzēt un noņemt šo? – Ērnijs neuzkrītoši ierosināja.

«Mums nav laika apstāties: es apsolīju Dalijai, ka mēs visi kopā dzersim tēju pirms gulētiešanas.»

– Nu kā tu zini.

– Vai tu esi labi piesprādzējies?

– Vai jūs gatavojaties vēl vairāk paātrināt? – Ernijs piesardzīgi jautāja: Mercedes spidometrā ātruma rādītājs sasniedza divsimt kilometru stundā. «Ja tiksi pieķerts, jums tiks piemērots naudas sods.»

– Tas ir maz ticams: tuvākais ceļu policijas postenis atrodas gandrīz piecdesmit kilometru attālumā no šejienes, es pārbaudīju. – Toms brīvajā rokā apgrieza telefonu. – Kāpēc, jūsuprāt, es izvēlējos šo konkrēto maršrutu? Jūs patiešām varat to vadīt pēc sirds patikas.

– Tomēr es domāju, ka nav vērts vairāk paātrināt, ja nu vienīgi iemeslu dēļ…

Bet Toms neklausīja Ērniju, viņš kaut ko murmināja zem deguna, Ērnija šausmām, vecvelsiešu valodā, ar rādītājpirkstu aprakstot kādu sarežģītu spirāli gaisā.

Ērnijam par atvieglojumu nenotika tas, ko viņš gaidīja; Tomam, iespējams, kaut kas neizdevās: nenotika pilnīgi nekas maģisks. Tomēr Toms neizskatījās satraukts, gluži otrādi, viņš apmierināti pasmaidīja, skatīdamies kaut kur tālumā, it kā no uzacu apakšas.

Ērnijs saprata, ka ir kļūdījies: Tomam izdevās izveidot maģisku portālu tikai zināmā attālumā no automašīnas. Tagad kļuva skaidrs, ko Toms izdomājis – viņš grasījās burtiski ielidot portālā milzīgā ātrumā.

Ērnijs aizvēra acis, dziļi ievilka elpu un aizturēja elpu, ciešāk saspiežot guļošās draudzenes plecu.

Automašīnas dzinējs norūca, sasniedzot maksimālo ātrumu.

Pēkšņi dzinējs apstājās, un automašīna un tās pasažieri nokļuva bezsvara stāvoklī. Ērnijs pacēlās pāris centimetru attālumā no sēdekļa, to turēja drošības josta. Saldīgi tumši zilais gaiss ar mirdzumu bija viegls un patīkams, lai gan smaržoja pēc biezas miglas, kurā bija dedzināti vīraks.

Ņina miegā sirsnīgi iesmējās, spāniski izrunādama kādu dīvainu frāzi.

Toms atspiedās krēslā, noliekot kājas uz grīdas zem pedāļiem, it kā mēģinātu šūpoties.

– Nāc, palīdzi man mazliet!

Arī Ērnijs atliecās un saspringa. Mercedes iedarbināja un peldēja uz priekšu pa miglu.

Toms pēkšņi sāka dziedāt vecu dziesmu, ko arī Ērnijs labi zināja.

– Ak, es redzu tavu tēvu… – Toms pagriezās un piemiedza aci.

«Ak, es redzu, un māte un māsas ar brāļiem,» Ērnijs klusi pacēla.

– Ak, es redzu, kā mani senči pamostas katru.

– Viņi mani sauc.

– Un manam vārdam ir jānotiek blakus viņiem.

– Valhallas zālēs.

– Kur drosmīgie dzīvo mūžīgi… [1] – Toms un Ērnijs sinhroni pabeidza.

Tajā brīdī mašīna strauji sarāvās uz priekšu un Ērnijs, šķiet, bija iegrūsts ciešā gumijas šļūtenē, caur kuru viņa galva un pleci ar grūtībām varēja izspiesties. Brīdi vēlāk atgriezās parastās pasaules skaņas un dzinēja rūkoņa, kas darbojas līdz galam. Automašīna kā lidmašīna nolaidās uz asfalta un aizlidoja garām ceļu policijas postenim.