Читать книгу Nosaukts par eņģeli - - Страница 10

Zvana signāls manā telefonā atkārtojās un atkārtojās, es sēdēju asarās un skatījos, kā iedegas ekrāns ar zvanītāja vārdu – tas bija Roberts. Es nezināju, ko viņam teikt, jo iepriekšējās ziņas no svešinieka mani pilnībā nemierināja.

Pēc kāda laika es beidzot pacēlu nemitīgo telefonu.

"Sveika…" viņa klusi teica, turpinot šņukstēt.

– Sveiks, tev viss kārtībā? Kāpēc tu neatbildi? Kā tev iet kājā?

– Kāja ir kārtībā, gandrīz vesela.

– Kā ar balsi? tu raudi? Pastāsti man jau, kas notika?

"Notika kaut kas šausmīgs." Bet šī nav telefonsaruna.

– Nāc pie manis vakarā, parunāsim.

– Varbūt labāk satikties parkā? – es ierosināju.

– Nu ja tu tā saki. Parkā nozīmē parkā. Gaidu jūs pie mums, kā jau ierasts.

Manas acis bija nedaudz pietūkušas un sarkanas, taču tas netraucēja man sakopt sevi un izskatīties diezgan reprezentabli Roberta priekšā.

Mans princis ieradās ļoti nokavēts, viņa apskāvieni ar mani ilga ilgāk nekā parasti.