Читать книгу Nosaukts par eņģeli - - Страница 3

Mākslinieki nav tādi cilvēki kā visi citi. Viņi redz pasauli spilgtākās, bagātīgākās krāsās – neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz ārējiem vai iekšējiem faktoriem. Tāpēc atbildēm ir augsta emocionālā intensitāte. Jā, es tāds esmu un nemaz neesmu nervozs. Es redzu tikai tās detaļas, kuras vidusmēra cilvēks nepamana.

Vairāki mēneši ziemas guļas paskrēja nemanot. Man šis sals un sniegs acīmredzami ir apnicis. Vienīgais, kas mani sildīja šajos aukstajos vakaros, bija darbs pie gleznām.

Mana ota gludi uzzīmēja sarežģītus triepienus…

Asinssarkans saulriets, senatnīgs soliņš, it kā gaidot, kad uz tā apsēstos kuļojošu mīlētāju pāris.

Dzeltenas tuksneša kāpas, ar gandrīz baltu sauli. Kamieļi, kas staigā pa smiltīm, ar vienu no atūdeņošanās nokarenu kupri.

Smaragdzilā jūra pacēlās augšup ar viļņiem, ko robežoja baltas putas. Un zem debesu negaisa mākoņiem lidinājās tikai vientuļi kaijas.

Dažreiz es padomāju un apstājos, iegrimdams savu trako domu straumē. Manas fantāzijas, kā parasti, nepiepildīja ceļojumi uz citām valstīm.

Visu ziemu es sapņoju par princi, kuru satiku vēsā rudens dienā.

Jā, es toreiz biju uz robežas, bet, ja tas nebūtu bijis tā briesmīgā brīža, kurā es gandrīz atvados no zemes eksistences, es nekad nebūtu satikusi savu varoni. Viņš ne tikai izglāba manu dzīvību, bet arī piepildīja to ar jaunām spilgtām krāsām.

Mīlestība ienes cilvēku dzīvē prieku, pat ja tā nav abpusēja.

Tā tauriņu sajūta vēderā un saldas sāpes sirdī liek sapņot par savu mīļoto.

Smadzenes pāriet uz citu viļņa garumu: loģika izslēdzas un hormoni sāk darboties. Tā ir ķīmija, mīlestības ķīmija. Dabas un pašas dzīves ķīmija.

Mēs uzliekam rozā brilles un daudz fantazējam, apveltot mūsu vēlmes objektu ar īpašībām, kas tam nav raksturīgas. Mēs pārspīlējam pozitīvās īpašības un neredzam negatīvās.

Tomēr, cik stulba ir šī mīlestība! Pēc tā nav jāspriež par patiesajām jūtām. Tā ir iztēles maldināšana, nekas vairāk.

Emocijas, kas mani pārņem, dod vēlmi dzīvot un radīt. Es zinu, ka noteikti viņu vēl satikšu, jo ne velti liktenis mūs saveda kopā. Es jūtu, ka mana sirds pukst arvien straujāk, jau domājot par viņu satikšanos.

Un, ja es viņu redzēšu, ko es teikšu?

"Es teikšu, ka es visu laiku domāju par viņu un esmu ļoti pateicīgs par glābšanu." Es jautāju, kā es varu pateikties par šādu iejaukšanos manā dzīvē?

Bet patiesībā es droši vien klusēšu kā muļķis.

Esmu muļķis, ja sapņoju par kādu, kurš uz mani pat neskatās!

Un jebkurā gadījumā es neko nezinu, absolūti neko par viņu. Varbūt viņš ir tikai sargeņģelis, kurš uz minūti nokāpa, lai neļautu man nomirt?

Protams, viņš nav cilvēks. Viņš nevar būt cilvēks. Ja viņš būtu vienkāršs cilvēks, viņš būtu pagājis garām. Bet viņš neizturēja, viņš sniedza palīdzīgu roku.

Pēc inerces es noslaucīju otas ar lupatu, mazgāju rokas terpentīnā, pēc tam notīrīju tās ziepēs un ūdenī.

Krāsa ir iekļuvusi manos nagos. Jāsakārto nagi, citādi staigāju kā cūka. Ir pavasaris, es gribu būt skaista, pat sev. Kā ar puišiem? – Viņi nav pelnījuši tādu skaistumu – hee. Tikai viens ir cienīgs, Roberts ir mans princis.

Lai aizbēgtu no ikdienas mājās un ar to saistītām problēmām, es bieži bēgu pastaigāties pa pamestu parku. Vienatnē ar dabu es vieglāk elpoju, skābeklis piepilda plaušas un izelpojot izspiež negatīvo enerģiju rūgtumu. Dabā ir vieglāk domāt. Nervu sistēmai vienkārši nepieciešama atpūta.

Eju pa šauru taciņu, kas pēc pavasara plūdiem nokaltusi ar nelīdzenām zemes lūžņiem. Jauna zāle staigā apkārt kā zaļa samta sega. Šur tur gaismā izlaužas pirmie pamodušies ziedi. Viņi velk pumpuru galvas pret sauli, cenšoties uzņemt visu pavasara siltumu.

Bērzi, liepas, papeles – visiem kokiem ir izaugusi jauna lapotne – maiga, gluda, sulīga, ar spīdīgu, it kā lakotu virsmu. Saules stari kā lāzeri griež cauri koku zariem, dažkārt aizmigloja acis, kas nav pieradušas pie gaismas pārpilnības pēc ziemas, piepildot tās ar sarkaniem zibšņiem.

Bet tagad spožie stari sapinās manos matos un atspīdēja oranžos apkārtējos zaļumos.

Visskaistākā lieta pavasarī ir ziedēšana. Putnu ķiršu krūmi, klāti ar pūkainiem baltiem ziedkopām, piesaista ar rūgteni svaigiem patīkamiem aromātiem. Bērzi rotājās ar auskariem. Un papeles izdalīja nokritušu sēnalu medus smaržu no uztūkušajiem pumpuriem un no tiem dzimušām jaunām lapām.

Pamodinājušās blaktis un zirnekļi, dārd kamenes, kas meklē vēl dažus pirmos ziedu pumpurus.

Putni dzied dažādās balsīs, viņu trilles neapstājas ne minūti. Gaiss ir brīnuma un svaiguma pilns. Galu galā, kas tas ir, ja ne brīnums? Pasaule atdzīvojas, un es atdzīvojos ar to.

Un te ir mans mīļākais vecais ozols, ar nelīdzenu, brūnu mizu, ar nelielu dobumu pašā augšā. Šajā ieplakā bieži apmetās putni. Un šoreiz šeit apmetās ņipru zīlīšu pāris. Tik mīļi.

Bagāžnieks ir tik biezs, ka nevar aptīt to ar rokām. Viņam, iespējams, ir trīssimt gadu, ne mazāk. Ozols ir daudz redzējis, tāpēc zina visu.

– Sveiks, ozoliņ, kā man tevis pietrūka! Vai tev manis pietrūka? Man tev ir tik daudz ko pastāstīt.

Kopš tā rudens neesam redzējuši viens otru. Kad sākās atkusnis, tad salnas, parkam nevarēja pietuvoties: tu noslīksi dubļos vai sniegā.

Šeit neviens nestaigā, apgriež kokus, pļauj zāli vasarā vai netīra sniegu ziemā. Parks gandrīz nezina, kas ir cilvēki. Tikai reizēm, vasarā, piebrauc daži sēņotāji un suņu pastaigātāji. Tāpēc man patīk šis mežs. Viņš ir tāds pats kā es, nesabiedrisks.

Apsēdos uz celma pie ozola, nospiedusi galvu uz atvērtajām plaukstām, un, pacēlusi acis pret debesīm, nopūtos…

Pa debesīm peld balti pūkaini mākoņi, kas kustībā pārvēršas par sarežģītām dzīvnieku figūrām.

Tur mākonis, kas izskatās pēc ziloņa, lēnām zaudē formu un pārvēršas par trusi.

Vējš izkliedē balto mākoņu vati zilajās debesīs, un tagad no truša vairs nav ne miņas.

Es paskatījos uz tumši brūno ozola stumbru ar līkumotām iedobēm, uz kura spiegoja skudras, kas steidzās savās skudru darīšanās.

Arī man ir daudz darāmā, bet visu dara pēc inerces, manas domas pilnībā iegrimušas sajūtās, un domāju tikai par Robertu, par viņu vien.

– Ozol, kas man jādara? Es nevaru nedomāt par Robertu. Zini, viņš izglāba manu dzīvību.

Man viņš noteikti ir jāatrod, citādi man nav miera.

Un pat ja es uzzināšu, ka viņš nav brīvs un ka viņš mani nemaz neatceras, tā būs auksta duša, kas noliks manas smadzenes vietā un atdzesēs manas sakarsušās sirds degsmi.

– Ko tu teici? Aizmirsti viņu?

Nē, ozol, es to nevaru. Tad iemāci man aizmirst?

Nezinu kā? Tāpēc es nezinu.

Es īsti nevēlos atgriezties mājās. Bet rīt ir svarīga diena, pirmo reizi šogad došos uz pludmali pārdot savas gleznas. Vajag arī nedaudz pagulēt.

Rīts pienāca ātri, jo nevarēju aizmigt. Ātri izdzērusi tasi šķīstošās kafijas ar pienu, viņa savāca mantas, iesaiņoja gleznas maisos un devās uz krastmalu.

Vēl nebija tik tālu, bet lietas joprojām jutās smagi. Centos iet ātrāk, lai nesaskrietu vēlreiz ar draugiem un kaimiņiem. Kāpēc es baidos, ka es tos nozagu? Tas arī ir darbs, lai paši pamēģina un kaut ko uzzīmē.

Pludmalē bija teltis, kurās tirgoja visādus niekus, piemēram, magnētus un suvenīrus. Kreisajā pusē stāvēja sieviete, kas tirgoja saulesbrilles. Labajā pusē vecmāmiņa tirgoja pītās salmu cepures, skaļi saucot pēc pircējiem.

Ļaujiet man stāvēt viņai blakus, viņa tik skaļi kliedz, varbūt viņi mani pamanīs?

Es iekārtojos, vicinājos ar esošajām septiņām pabeigtajām gleznām, apsēdos uz maza saliekamā krēsliņa un sāku gaidīt, kad cilvēki ieinteresēsies un kaut ko nopirks.

Cepures tika pārdotas ar blīkšķi, manas gleznas gandrīz nevienu nesaista.

Vieni prasīja cenu, citi vienkārši skatījās, it kā izstādē, bet neviens nepirka.

Melnie zēni skraidīja pa pludmali, ubagodami garāmgājējiem naudu saldējumam. Es nezinu, ko viņi vēlāk nopirka par izlūgto naudu, bet viņu nozveja nebija slikta.

Bija vairāk žēlsirdīgu cilvēku nekā tie, kas čigānu bērnus kā kaitinošas mušas slaucīja nost.

Pieaugušie čigāni mocīja neprecētās meitenes, lai liktu laimīgām saderinātajām. Cik interesanti bija tas, ka viņi uzminēja, ka meitene nav precējusies? – Acīmredzot instinkts.

Jo viņi nekad nav kļūdījušies ar savu izvēli. Meitenes labprāt zeltīja čigāniem rokas, nonākot profesionāļu hipnozē, un dažas pat lūdza viņām pašām zīlēt.

– Meitiņ, ļauj man pastāstīt tavu laimi? "Ak, es redzu, ka tu esi iemīlējusies puišā," viena no čigānu meitenēm pieskrēja pie manis, čaukstot savu krāsaino svārku malu gar smiltīm.

Paliecusi galvu pret mani, viņa čukstēja man tieši ausī:

– Nemīli viņu, ak, tu cietīsi kopā ar viņu.

Šis puisis sagādās daudz sāpju, jums nebūs laika noslaucīt acis no asarām.

– Man nevajag minēt! Es neticu zīlēšanai! Dodieties meklēt klientus citur! – es iekliedzos.

– Apzeltīt savu pildspalvu, iedod man vismaz simts rubļu par patiesību. Mana zīlēšana ir patiesa. Es tev visu pastāstīšu.

– Atkāpies! Man tas ir apnicis! Un man nav naudas.

"Nu velti," čigāniete pakratīja galvu.

– Es tev saku, ej ārā!

Čigāne klusēdama devās prom, meklējot jaunu upuri, un es viņu pieskatīju, dusmās kļūstot purpursarkanai.

Tātad pagāja nedēļa. Nedēļas laikā netika pārdota neviena glezna.

Es nevarēju izturēt daudz laika: neviens neatcēla mājas darbus un rūpes par manu māti.

Tātad piektdienas darba diena tuvojās pusdienām. Ir pienācis laiks sakravāt mantas un doties mājās.

Pēkšņi pienāca vīrietis melnā uzvalkā un teica:

– Meitiņ, es pērku visu.

– Kas? Tu joko vai nopietni? – atbildēju, nepaceļot skatienu uz pircēju.

– Protams, tas ir nopietni, tas nevar būt nopietnāk.

– Bet tas maksās daudz.

– Cik man ir jāmaksā?

– Maz ticams, ka šāda cena jūs apmierinās.

– Vai es izskatos pēc ubaga?

Tad es pacēlu acis un paskatījos uz vīrieti, kas ar mani runāja. Labāk būtu neskatīties, jo tas bija viņš, mans princis.

Kopš tā brīža es iekritu stuporā.

Roberts pasmaidīja un mēģināja mazināt situāciju.

– Un tu labi zīmē. Acīmredzot nepietiek ar pieredzi. Sitieni šeit ievietoti nepareizi – viņš norādīja uz vienu no gleznām.

– Nu, ja es to nepareizi uzzīmēju, kāpēc jūs to pērkat?

– Man patīk, citādi kāpēc man to pirkt?

– Tad, lai parādītu, kāds tu esi labvēlis. Paldies, viņi tik un tā no manis nopirks.

"Tāpēc es gribu būt pirmais, lai citi to nesaņemtu."

– Beidz ar mani jokot. Es tev neko nepārdošu.

– Kāpēc? Un es gribu nopirkt. Neatkarīgi no tā, cik tas maksā.

– Es nepārdošu!

Izdzirdot mūsu sarunu, cepuru pārdevēja pārsteigta paskatījās uz mani no sāniem.

– Labi, kāpēc tev to visu vajag? – es izdvesu. Vai tu mani tagad vienmēr izglābsi?

– Vienmēr, ja nepieciešams.

– Labi, es to pārdošu, ja tu to vēlies.

– Es to gribu un pērku! – Roberts teica, iegrūdams viņai rokās vairākus lielus banknošus.

– Pagaidi, es nomainīšu pret maiņām.

"Jums nav vajadzīgas pārmaiņas, tās ir priekš jums." Viņš ātri pagriezās un aizgāja.

– Kā ar gleznām? Jūs aizmirsāt paņemt gleznas! – viņa kliedza pēc viņa. Bet puisis pat nepagriezās.

Kaut kādi nogulumi palika manā dvēselē. Naudas daudz, gleznas vietā, un šodien būs gardas vakariņas man un manai ģimenei – nekas mani neiepriecina. Sajūta, ka jūs tiekat izmantots sava ego apmierināšanai.

Tāds viņš izrādījās! Narcistisks egoists. Viņš redz sevi augstāk par citiem. Protams, es esmu nabaga meitene, viņš ir bagāts cilvēks. Viņam ir viegli tērēt naudu, lai iepriecinātu savu lepnumu.

Tas ir īpaši aizskaroši manam darbam. Viņš to slavēja, bet pat nepieņēma. Viņš droši vien vienkārši meloja, ka viņam patīk. Augstprātīgais bagātais Pinokio, kas, viņaprāt, ir? Lielais glābējs, citu cilvēku likteņu šķīrējtiesnesis?

Pārnākusi mājās, uz galda noliku milzīgus maisus ar labumiem.

– Oho, vai tu aplaupi pārtikas veikalu? No kurienes tas viss nāk? – Igors teica, berzējot savas mazās rociņas un laizīdams lūpas.

– Kāda starpība, no kurienes? Pārdevu gleznu.

"Ak, tas ir labi," viņš veikli pastiepās maisā pēc kūpinātas cūkgaļas.

– Pagaidi, satver visu, mums tas jāsadala visiem.

"Māte tiks galā, viņa tik un tā vairs nejūt garšu," brālis ar pilnu muti nomurmināja, košļādams no maizes un gaļas gatavotu sviestmaizi. Crumbs nokrita pār viņa nekopto bārdu. Viņš ēda, garšīgi uzsitot uz lūpām, un bija nepārprotami apmierināts.

Brālim laimi nesa tikai garšīgi ēdieni un televizora skatīšanās. Šis savvaļas goblins dzīvo betona džungļos.

Nākamās divas nedēļas paskrēja vēja spārniem. Šajā laikā mums izdevās pārdot pāris gleznas, un pēc tam par ievērojami samazinātu sākotnējo cenu.

Dienas pagāja kā vienmēr. Bet kāpēc es turpināju viņu meklēt ar acīm? Palūkojoties uz garāmgājējiem no tālienes, meklēju līdzīgu siluetu melnā uzvalkā. Reizēm man šķita, ka tas ir viņš, bet, ieskatoties tuvāk tālumā, biju vīlusies.

Domas par Robertu mani nepameta. Kad es viņu redzēšu, es viņam visu izstāstīšu! Es arī, vai viņš domā, ka ir karalis un dievs? Es arī esmu cilvēks, es arī esmu cilvēks. Jūs to nevarat darīt ar mani.

Tad mana sarauktā piere kļuva maigāka: cik viņš ir skaists un pat dāsns. Un, protams, tik labi puiši neeksistē.

Mums par viņu jānoskaidro viss. Es neesmu detektīvs svārkos, bet mēģināšu atrast informāciju par viņu. Kāpēc man tas ir vajadzīgs? – Nu, man ir jāzina savs glābējs. Kas viņš ir? Ar ko viņš ir kopā?

Patiesībā iemesls ir tas, ka man viņš patīk. Varbūt pat iemīlējās. Kā šis.

Kas tad man ir? Pirmkārt, vizītkarte ar jūsu tālruņa numuru un vārdu. Izmēģināšu internetā.

Pēc tam es pajautāšu saviem draugiem, vai viņi zina, kas viņš ir. Treškārt, meklēšu sociālajos tīklos internetā un visbeidzot, piezvanīšu uz šo numuru no savas vizītkartes (ja būšu pietiekami drosmīga).

Nu, es sākšu to darīt rīt, un tagad eju gulēt.

Guli, saki man, ko darīt, esi pravietisks, lūdzu.

Šoreiz es ātri aizlidoju noslēpumainajā sapņu pasaulē, lai tur atrastu atbildi uz savu jautājumu – vai tā bija īsta, mans princi?