Читать книгу Pēdējās trīs dienas - - Страница 6

6 nodaļa

Оглавление

Maskava. Taņa Sadovņikova

Ak, kāpēc šķiet tik sarežģīti?

Jebkurš psihologs iemācīs, ka nevajag dusmoties par vīriešiem. Viņi nav tā vērti! Mīlestības vilšanās bez žēlastības jāizdzen no sirds, un garīgos spēkus nevajadzētu tērēt melanholijai. Un vispār: ir viena dzīvība, ir daudz vīriešu.

Taču, lai arī cik Tatjana sevi iedvesmoja pozitīvām domām, tā izvērtās kā diēta. Jūs zināt, ka nevarat ēst konfektes, bet jūs to ēdat tik un tā. Vispirms viens, tad otrs… Te viņa arī saprata, ka nav par ko skumt, Stass ir nieks un nodevējs. Bet viņa neko nevarēja darīt ar sevi. Vai arī jūsu bioloģiskajā pulkstenī jau ir ieslēgts modinātājs? Tas apdullinoši zvanīja katru reizi, kad kāds cits fansnekļuva vīrs un tēvs?

Šķiršanās no Stasa, iespējams, bija grūtāka nekā visas viņas šķiršanās. Viņš bija (pareizāk sakot, šķita) pārāk ideāls. Viņa pārāk patiesi ticēja viņa pielūgsmei, ka būs laimīga ar viņu. Vienmēr…

Ja tikai darbs varētu novērst uzmanību!

Tomēr Tatjana reklāmas aģentūru pameta pēc pašas vēlēšanās, tūlīt pēc skandāla ar globālo prezentāciju. Protams, bija piedāvājumi jaunam darbam. Bet, diemžēl, tie nepavisam nav līdzīgi tiem, kad jūs uzreiz piekrītat, jau nākamajā dienā jūs satiekat savu personīgo sekretāri un iekārtojat biroju. Līdz šim viņu sauca uz mazākām reklāmas kompānijām, ar visparastākajām algām. Nē, es to neieteiktu vienam no labākajiem speciālistiem valstī! – vada lielas Rietumu aģentūras Krievijas filiāli. Vai arī uzaiciniet viņu uz Ņujorku, lai pievienotos Tonija Greindžera komandai. Vai vismaz kārdināt jūs ar bonusiem, piemēram, automašīna ar personīgo vadītāju.

Tomēr vai nu ir reklāmas krīze, vai arī viņa, Tatjana Sadovņikova, noveco un izkrīt no attēla. Kas arī nav iemesls priekam.

Šoreiz nederēja pat ilgi pārbaudītais līdzeklis, lai atbrīvotos no blūza – brauciens pie laba kosmetologa. Tanja teica meistaram: tagad, viņi saka, darbā ir pauze, es varu pilnībā parūpēties par sevi. Un kosmetoloģe atbildēja ar dusmīgu runu. Jūsu āda izbalē, turgors samazinās un grumbu dziļums palielinās. Ir pienācis laiks nopietnām aparatūras procedūrām, nemaz nerunājot par to, ka jāinjicē hialuronskābe ar Botox.

Katastrofa visās frontēs.

Kā, nez, citiem pensionāriem izdodas – vientuļos dzīvokļos, ar santīma pensiju, ar daudzām slimībām – saglabāt optimismu? Ņemiet, piemēram, viņas māti Jūliju Nikolajevnu. Viņa, protams, vēl nav gluži vecmāmiņa, taču viņas grumbas nevar salīdzināt ar Tanju. Botokss acīmredzot mammai nepalīdzēs, tikai plastiskā ķirurģija. Viņa arī ilgu laiku nav mēģinājusi sakārtot savu personīgo dzīvi. Pāris reizes mēnesī viņš strīdas ar savu bijušo vīru, lai tonizētu – tā ir visa viņa komunikācija ar stiprā dzimuma pārstāvjiem. Pensija nav nopietna (tomēr lepojas un naudu meitai neņem). Atkal mammai ir milzīgs medicīnisko diagnožu saraksts. Tanja, kad Jūlija Nikolajevna viņai sūdzējās, īpaši neklausījās, bet šķiet, ka viņas mātei ir gastrīts, kolīts, cistīts, nemaz nerunājot par asinsspiedienu, sāpošām kājām un migrēnām.

Tomēr viņas balss vienmēr ir jautra. Viņa ir gatava palīdzēt arī pirmajā zvanā. Vienkārši piemini, ka tev pietrūkst pankūku vai jāmazgā logi dzīvoklī, un viņš acumirklī piesteigs.

Tomēr Sadovņikova jaunākā (tā ir bijusi paraža kopš viņas studentu laikiem) nekad neielaida māti savā personīgajā dzīvē. Vienu dienu tu prasi pankūkas, citu reizi zupu, un tagad tava mamma katru vakaru tusinās tavā dzīvoklī, bezgalīgi niezdama par pareizu uzturu, pārkārtojot mēbeles pēc saviem ieskatiem. Un pats galvenais, tas iemāca, ar ko satikties, kur strādāt, kad dzemdēt bērnus un kā dzīvot kopumā.

Būtu labāk, ja viņa savu enerģiju novirzītu citos virzienos. Viņa apmeklē ārstus, sazinās ar savām karstajām draudzenēm. Vai arī viņš nododas savai iecienītākajai spēlei: cīnās ar netaisnību, laužas cauri birokrātijai.

Jūlija Nikolajevna regulāri ziņoja savai meitai par lielajām uzvarām. Tad viņa pēc kaimiņu māmiņu lūguma parūpējās, lai pie ieejas tiktu izbūvēta uzbrauktuve bērnu ratiņiem. Tikai ar viņas pūlēm mājā tiek veikti lieli remontdarbi – nomainot liftus un logus.

Arī šodien sajūsmināta un priecīga zvanīja mamma. Pat mūžīgais jautājums: "Vai jūs beidzot neplānojat precēties?" – es nejautāju. Viņa uzreiz sāka lielīties:

– Vai varat iedomāties, es beidzot tos pabeidzu!

– Kam? – Tatjana neprātīgi jautāja.

Viņa gulēja uz dīvāna – grāmata izrādījās garlaicīga, televizors, kā vienmēr, bija stulbs. Es negribēju dzert vienai. Pat ja manas mātes varoņdarbi nav interesantākā tēma, tomēr vismaz manas mātes balss ir mīļa.

– Vienaldzīgo birokrāti! – Jūlija Nikolajevna apmierinātā balsī ziņoja. – Kam gan es neesmu rakstījis! Veselības ministrijai, Maskavas Veselības departamentam. Vairākas reizes tikos ar klīnikas galveno ārstu. Es sazinājos ar labdarības organizācijām. Nu, beidzot, taisnība ir uzvarējusi,” viņa ieturēja dramatisku pauzi.

– Vai esat iecelts par veselības ministru? – Tanja iesmējās.

– Ak, meitiņ, tev tomēr vajadzētu pasmieties par savu māti! – Jūlija Nikolajevna pamāja. Un svinīgi, it kā paziņotu par Oskara nomināciju, viņa pabeidza: "Mūsu rajona klīnikā viņi uzstādīja gastroskopu!"

Šajā brīdī Sadovņikova sāka skaļi smieties.

Un māte aizvainoti teica:

– Nekā smieklīga. Šāda līmeņa iekārtas parasti ir pieejamas tikai nopietnās slimnīcās. Un man ar to nepietika rajona klīnikai, man arī izdevās iegūt vismodernāko. "Olimps". Redzes lauks tiek paplašināts līdz simt divdesmit procentiem.

– Jā, tas ir stiprs. – Tatjana centās kļūt nopietna. Bet es nevarēju nepajautāt: "Bet ko tas jums dod?"

– Kā var nesaprast?! – Jūlija Nikolajevna karsti runāja. – Iepriekš bija jādodas uz diagnostikas centru uz gastroskopiju. Vispirms reģistrējieties, pēc tam pagaidiet līdz diviem mēnešiem! Un dažreiz diagnoze ir jāuzliek nekavējoties! Turklāt nokļūšana tajā aizņem četras pieturas ar metro, bet pēc tam vēl trīs ar autobusu. Tas ir grūti daudziem pensionāriem.

– Mammu, es tev jau tūkstoš reižu esmu teicis: ja tev vajag veikt gastroskopiju, zvani man! – Tatjana nomurmināja. "Es jūs pierakstīšu labā klīnikā un, protams, par visu samaksāšu."

"Paldies, Taņečka," manas mātes balss iesildījās. – Bet tu saproti: es par sevi nerūpējos. Par citām – vientuļām vecmāmiņām, nav, kas viņām palīdzētu. Ne visiem ir tik brīnišķīgas meitas kā man…

"Tu esi laipna, mammu," Sadovņikova iesmējās. – Kāda jēga? Viņi jums nemaksā algu par labdarību, viņi, iespējams, pat nepateica jums paldies – viņi visu uzskata par pašsaprotamu.

– Nu, lai tā būtu! – mamma patētiski iesaucās. – Galvenais, ka es pats zinu, ka devu cilvēkiem labumu!

"Kāds entuziasts!" – Tatjana domāja ar skaudības nokrāsu.

Viņa pati nevarēja piespiest rūpēties par saviem kaimiņiem. Protams, es labprāt palīdzu, bet kā? Labdarības ballītes, es ļoti labi zināju, parasti tiek rīkotas izrādīšanai. Un nauda, kas ar pompu tiek savākta bāreņiem, bieži vien nonāk krāpniekiem. Kādu dienu viņa atdeva savu veco, bet joprojām ļoti pieklājīgo datoru maznodrošinātam kaimiņam. Un viņa (viņa pati to dzirdēja!) pēc tam sūdzējās visiem, kas gribēja klausīties, ka Tanja viņai ir iedevusi "briesmīgus atkritumus".

Protams, Tanya varētu arī meklēt tos, kuriem patiešām nepieciešama palīdzība. Bet kaut kā viss notiek…

Varbūt tāpēc debesis viņu soda? Par egoismu, nerēķināšanos ar svešām nepatikšanām, nebeidzamu un bezjēdzīgu sacīksti: par lielākām algām, prestižākām mašīnām, eksotiskākiem kūrortiem?

Garastāvoklis pilnībā pasliktinājās. Papildus nepatikšanām mīlas frontē viņai nācās sākt nodarboties ar paškritiku! Tanjai sāpēja galva, un viņa naktī nevarēja aizmigt. Viņa mētājās un grozījās savā vientuļajā gultā, skaitot aitas un ziloņus, pārliecinot sevi, ka viņas rokas un kājas ir atslābinātas. Nekas nepalīdzēja – pat ne slepenā, “spiegu” metode, ko viņai mācīja viņas mīļotais patēvs Valera. Turklāt zem balkona, it kā aiz spīta, ķērcēja kāda mašīnas signalizācija. Vienmuļi, klusi, bet ārkārtīgi pretīgi. Bet Sadovņikovai nepatika gulēt gaisa kondicionētā gaisā.

Mēģināju paslēpties no kaitinošajām skaņām ar spilvenu – bija karsti. Tomēr viņa aizcirta logu, ieslēdza gaisa kondicionieri un uzreiz sāka šķaudīt.

Es izgāju uz balkona, identificēju nekārtību cēlēju un nebiju pārsteigts – kā vienmēr, kaimiņa pelēkā Neksija. Ar to vienmēr ir problēmas: īpašnieks (džigits Arsens) novieto savu transportlīdzekli zālienā. Ja viņš stāvēs otrajā rindā, Tanjas automašīna tiks aizliegta. Vēl viena jautra lieta ir parādīties nakts vidū un spēlēt kalnu melodijas visu ieeju. Un šodien ir ķērkšana.

–Tu arī esi nomodā? – Tanja dzirdēja.

Es pagriezos un ieraudzīju: uz blakus balkona stāvēja mana kaimiņiene, padzīvojusi Vaļa tante, virs naktskrekla uzvilkusi flaneļa halātu. Tur savus tempļus un žēlojas:

– Kaut kāda ķīniešu spīdzināšana, tā jau visu satricina! "Un viņa kautrīgi ieteica: "Varbūt mums jāiet pie Arsena?" Vai lūgt to izslēgt?

– Trīsos no rīta? "Vai jūs esat traka, tante Vaļa," atbildot nopūtās Sadovņikova.

Reiz viņa mēģināja strīdēties ar jātnieku un cieta graujošu sakāvi. Viņš kliedza uz viņu kā uz istabeni. Un, ja tu naktī parādīsies viņa mājā, viņš tevi nogalinās.

Tatjana atgriezās dzīvoklī un skumji domāja: “Es kaut kā esmu pilnīgi nevērtīga… Maman, tur, cīnās ar veselām nodaļām, un veiksmīgi. Bet es pat nevaru tikt galā ar savu augstprātīgo kaimiņu.

Tomēr viņa joprojām veica visus iespējamos pasākumus. Un pēc ceturtdaļas stundas es aizmigu svētlaimīgā miegā.

Un astoņos no rīta viņu pamodināja histēriski kliedzieni ķidošā austrumu valodā.

– Sasodīts! – Tatjana vaidēja.

Viņa izlēca no gultas, pielīda pie balkona durvīm un uzmanīgi paskatījās uz ielu.

Arsens steidzās ap savu automašīnu.

Visas četras tā riepas bija tukšas (Tatjana uzmanīgi novietoja sprauslas uz pārsega). Viņa uzlēja visas mājā esošās griķu rezerves (diez vai iegūtas!) uz kapuces. Spriežot pēc dziļajām nagu skrāpējumiem – tās bija redzamas pat no trešā stāva – apkārtējiem putniem cienasts patika.

– Es uzzināšu, kurš to izdarīja, es viņu nogalināšu ar savām rokām!!! – Arsens, acīmredzami rēķinoties ar pamodinātajiem kaimiņiem, pārgāja uz krievu valodu.

– Pamēģini! – Tatjana ļauni pasmaidīja, slēpjoties aiz aizkara.

Noskaņojums, pārsteidzoši, bija lielisks.

Katram, iespējams, savs. Mamma priecājas, kad palīdz cilvēkiem. Un viņa izdarīja kaut ko nejauku – un arī viņa ir laimīga. Tomēr kaimiņi, noguruši no nekaunīgās augstienes dēkām, noteikti būs viņai pateicīgi.

Tanja aizvēra visus logus, ieslēdza kondicionieri, izslēdza telefonus, ērti iekārtojās zem segas un ar tīru sirdsapziņu gatavojās gulēt vismaz līdz pusdienlaikam.

Taču jau desmitos viņu pamodināja durvju zvans.

Viņa mēģināja paslēpties zem spilvena, bet viņi kaitinoši, prasīgi zvanīja, un tad atkal sāka klauvēt. Vai tiešām Arsens noskaidroja vainīgo un ieradās izmeklēt?!

Sadovņikova uzvilka halātu, iegāja koridorā un iesaucās:

– PVO?

– Tanja, nekavējoties atver! – viņi viņai pavēlēja aiz durvīm.

Mans Dievs: Mammu! Ko viņa vēlas tik agri?

Tanja atvēra vārtus un uzbruka Jūlijai Nikolajevnai:

– Mammu, starp citu, es guļu! Un vispār kāda maniere…

Nepabeidza. Pēkšņi es pamanīju: Jūlijas Nikolajevnas seja izskatās nereāla, vienkārši traki priecīga. Ko viņa vēl panāca bez dzimtās klīnikas gastroskopa? Tomogrāfs?

Un mana māte triumfējoši pasludināja:

– Tanja. Jūs gatavojaties nokrist. Vai varat iedomāties – man iedeva kvotu!

– Par ko?

– Ārstēšanai! Ārzemēs!

– Kungs, kurš to izcēla?

"Ļaujiet man paiet," Jūlija Nikolajevna karaliski sacīja.

Viņa iegāja virtuvē, apsēdās pie galda un teica:

– Uzlieciet tējkannu.

Lai gan parasti viņa sāka sevi apnikt.

Tanja smaidīdama izpildīja pavēli. Viņa apsēdās mātei pretī. Velela:

– Nu, kādreiz!

Un viņa sāka detalizēti:

– Es tev stāstīju par gastroskopu. Man bija daudz jāstrādā, jāsazinās ar daudzām organizācijām un fondiem. Protams, es visur atstāju savu kontaktinformāciju, ierēdņi neizskata anonīmus pieprasījumus. Un tad klīnika zvanīja un jautāja, vai jums ir gastrīts? Es esmu neizpratnē, jā, es saku, bet kāpēc jums tas ir vajadzīgs? Un viņi paskaidro: man ir iedalīta biļete! Izrādās, ka pienākas tiem, kas reģistrēti kuņģa-zarnu trakta slimībās! Reizi trijos gados saviesīgs brauciens ne tikai uz Kislovodsku, Essentuki – arī uz Ungāriju, Čehiju, pat uz Bādenbādeni! Bet, protams, ir ļoti maz kuponu, kas tiek izplatīti tikai mūsu pašu cilvēku vidū. Bet es iebiedēju birokrātiskos brāļus – tāpēc viņi nolēma mani izraidīt no redzesloka!

– Kur, uz Kislovodsku?

"Nē," mamma lepni teica. – Es tev teicu: ārzemēs. Karlovi Varos.

– Aiziet! "Tanija pret savu gribu inficējās ar savu entuziasmu.

– ES zvēru! Visi dokumenti jau ir nodoti!

"Parādi man," meita pavēlēja.

Jūlija Nikolajevna lepni demonstrēja plastmasas mapi. Viss kārtībā: vīzas pieteikuma veidlapa, elektroniskā biļete uz Prāgu, talons divu nedēļu uzturēšanās laikam kādā Village viesnīcā.

Tanja sarauca pieri:

– Es neatceros, kur tas ir. Tiesa, Karlovi Varos esmu bijis ilgu laiku…

"Es jau paskatījos un, paldies Dievam, es protu izmantot internetu," mana māte lepojās. – Netālu no centra, divdesmit minūtes ar mašīnu. Un autobusa pietura ir divu minūšu gājiena attālumā.

Tanja iesmējās un sniedzās pēc kupona:

– Pagaidi, cik zvaigžņu?

"Nemaz," Jūlija Nikolajevna nopūtās. – Šī pat nav viesnīca – to sauc par pansionātu. Bet izskatās tīrs. "Vai ir iespējams," viņa kaut kādu iemeslu dēļ aizvainota piebilda, "vai viņi man iedos komplektu bez maksas?" Ceļojums ir sabiedrisks…

"Tas ir murgs," sacīja Tatjana.

– Taņa, mūsu štatā ir vismaz vilnas kušķis! – Jūlija Nikolajevna audzinoši sacīja.

"Mammu, tā ir taisnība, ka es Vari nesaņēmu nekādu īpašu ārstēšanu… bet tur, manuprāt, jums trīs reizes dienā jādzer ārstnieciskais ūdens." Visi avoti, protams, atrodas pilsētas centrā. Vai jūs katru reizi braucat ar autobusu no viesnīcas?

– Nu… es atnākšu no rīta. Staigāt pa pilsētu. Un vakarā – atpakaļ.

– Kā ar procedūrām? Visādas vannas, masāžas?.. Arī pilsētā? Pēc tiem, starp citu, noteikti vajag atpūsties. Gultā vismaz pusstundu.

– Ak, es tikšu galā! Galvenais ir ūdens!…

– Nē, mammu. – Tanja nicīgi izmeta kuponu. "Es neļaušu jums iekļūt šajā bedrē!"

– Tanja, neskaties dāvinātam zirgam mutē.

– Ja vēlies ārstēties, ej… ej, piemēram, uz Pavlova māju (Tanja atcerējās tās viesnīcas nosaukumu, uz kuru Verners viņu aizveda). Protams, par braucienu apmaksāšu.

– Es tev neko neņemšu. Turklāt tu pats tagad esi bez darba,” mamma uzreiz atbildēja.

Seja uzreiz kļuva spītīga un lepna.

Sadovņikova nopūtās – viņa jau bija rūpīgi izpētījusi mātes raksturu. Viņai ļoti nepatika aizņemties naudu – pat no savas meitas.

Bet ļaut viņai doties uz pansionātu ar nosaukumu “Ciemats”?..

Un pati Tanja nesaprata, kā tas iznāca no viņas mutes:

– Dosimies kopā uz Karlovi Vari!

"Tu… tu…" mammas lūpas trīcēja. – Tu joko?

Pēdējo reizi viņi kopā devās atvaļinājumā, kad Tatjana absolvēja astoto klasi. Un viņi gandrīz visu laiku strīdējās. Tanjai bija fans – zēns no atpūtnieku vidus, Jūlija Nikolajevna pastāvīgi vainoja viņu par vēlu atgriešanos savā istabā, un kādu dienu – ak, šausmas! – viņa smaržoja pēc alus.

– Kāpēc es jokoju? Es vēl nestrādāju, par laimi man ir nauda. Tiesa, man nav problēmas ar vēderu, bet ūdens var palīdzēt uzlabot nervus. Mani tas netraucēs.

– Vai jūs… vai tiešām vēlaties ar mani doties uz Karlovi Vari? – māte neticīgi jautāja.

– Nu jā! Jā! – Tanja jau ir sākusi nožēlot savu impulsu. Tomēr viņa drosmīgi pabeidza: "Protams, ar jums." Tikai ne uz Village pansionātu, protams. Atradīšu normālu viesnīcu.

– Nu, izrādās, ka biļete būs pazaudēta?..

– Mēs izmantosim jūsu biļeti. Un iedodiet viesnīcas talonu kādai sievietei, kas stāv rindā uz gastroskopiju.

– Kā viņa maksās par braucienu?!

– Kungs, mammu! Nu, iedod man kuponu kopā ar biļeti! Nopirkšu citus! Jā, tiešām, labāk būtu lidot biznesa klasē!.. Un ne uz Prāgu, no turienes vēl simts kilometru jābrauc – taisni uz Karlovi Vari.

Un es redzēju, kā pār manas mātes vaigu ritēja asara. Vienmēr saspringtā, draudīgā seja atmaiga. Jūlija Nikolajevna apskāva savu meitu, noskūpstīja viņu uz vaiga un sacīja:

– Tanja! Tu esi labs cilvēks!..

Un viņa sirsnīgi apliecināja:

– Tu nenožēlosi! Mēs staigāsim kopā un pļāpāsim – kā mēs tērzējām, kad bijāt mazs!

"Ak, kaut es nebūtu nomiris šajos Varos no melanholijas!" – Tatjana bezcerīgi domāja.

Bet atkāpties jau bija par vēlu.

Pēdējās trīs dienas

Подняться наверх