Читать книгу Pusnakts akadēmija. Dzimis pusnaktī - - Страница 2

Klusums. Tas bija auksts, kā ūdens mucā, kas visu ziemu stāvēja ārpus lauku mājas. Viņa bija saspringta – mani nagi līdz taustāmām sāpēm iegrābās plaukstu miesā, kamēr es gaidīju sarunas beigas, kas notika bez manas līdzdalības otrpus sienai. Tas mani padarīja traku, jo nezināmais ir mūsu nepilnīgās pasaules vissliktākais radījums.

Ar acs kaktiņu, pamanot kādu kustību uz tumšajām, porainajām grīdas flīzēm, es pēkšņi pielēcu un sastingu šausmās. Manas lūpas uzreiz izžuva, ieraugot pretīgo balto zirnekli, kurš pārliecinoši kustināja visas kājas, nepārprotami vēlēdamies pastaigāties man garām.

Vai varbūt man! Pēc viņa melnajām acīm nebija iespējams paredzēt viņa vēlmes. Bet vienu es zināju droši: es nevēlējos šķērsot ceļus ar šo manas dūres lielumu, aizbildinoties.

Jo man bija šausmīgi bail no zirnekļiem. Līdz klusumam. Līdz samaņas zudumam. Bērnībā šīs bija manas lielākās bailes. Babayka, braunijs un briesmonis zem gultas viņiem pat nebija tuvu.

Bet tas ir bērnībā. Savu lomu spēlēja liels brīvā laika daudzums un gandrīz neierobežota pieeja jebkurai literatūrai, izmantojot e-grāmatu. Izmantojot dažādas metodes, man izdevās nedaudz samazināt savu attiecību pakāpi ar šiem daudzkājainajiem radījumiem. Tagad es tos uztvēru daudz vieglāk. Bet, ja bija iespēja nebūt ar viņiem vienā istabā, es darīju visu, lai atbrīvotos no šiem monstriem.

Jo, lai saglabātu mūsu abu psihi, mums vajadzēja turēties tālāk vienam no otra.

Vienā lēcienā es piegāju pie loga, atvēru to pieskaroties, nenovēršot skatienu no šīs lielās acs. Viegls vējiņš ar patīkamu vakara vēsumu noglāstīja manu seju un sabučoja matus, bet es pat nedomāju tērēt laiku sevis sakārtošanai.

Tā vietā viņa aizšķērsoja baltā pūkainā vīrieša ceļu, izlēmīgi un drosmīgi liekot kāju viņam ceļā.

Pēkšņi apstājās, viņš it kā ar neizpratni paskatījās uz mani, sašutumā nedaudz paceļoties uz priekšējām ķepām. Es paskatījos uz šo un to.

Es centos visu iespējamo, lai saglabātu mieru.

Galu galā, iespējams, uzskatot mani par neadekvātu, zirneklis izvēlējās risinājumu.

Bet spītība ir mans otrais es. Šis koridors ir par mazu mums diviem un manām lielajām bailēm.

Dziļi elpojiet, lēnām izelpojiet. Uzmanīgi ar pirkstiem satverot pūkaino aiz viņa pretīgā ķermeņa, es acumirklī nosēdināju viņu uz metāla rāmja aiz loga un aizcirtu slēģus, to cieši aizslēdzot.

Sirds pukstēja strauji un strauji. Mans pulss sitās kā bungas ausīs, un caur to es dzirdēju savu straujo elpošanu. Šis brīdis, kamēr nesa zirnekli, man šķita kā mūžība. Pūkainais mēģināja izkļūt ārā, aizsniegt mani ar savām nejaukajām ķepām, kutināja ar tām manu ādu un pretojās no visa spēka.

Pat zirnekļi šeit bija dīvaini! Es nekad mūžā neesmu sastapies ar baltajiem. Es tikai no sirds cerēju, ka tas nav indīgs!

Noslaucījusi plaukstas kombinezonā, es atgriezos pie durvīm, ievilku elpu un atļāvos uz brīdi aizvērt plakstiņus. Taču viņa uzreiz saprata, ka tik absurdi palaidusi garām kādu sarunas daļu. Neticama nožēla uzreiz aizvērās ap manu kaklu kā spiedošs gredzens, bet to, ko biju izdarījis, nevarēja atsaukt.

Es nevarētu adekvāti domāt, ja zinātu, ka man tuvumā ir zirneklis.

"…nelaid Salliju tuvu ierakstītājam," es pieķēru, koncentrējoties uz balsīm.

"Vai jūs baidāties, ka viņa uzzinās, kas ir viņas tēvs?" – izsmejoši izskanēja Pelisejas kundzes jautājums.

Es atspiedos pret sienu pēc iespējas tuvāk. Šī bija otrā tēma, ko mēs ar mammu nekad atklāti un atklāti neapspriedām. Reiz, kad biju vecāka, saņēmu no viņas niecīgu atbildi, ka tas ir gadījuma vienas nakts sakars, ko viņa nemaz nenožēloja.

Bet man ļoti trūka šo datu. Kāds gudrs cilvēks rakstīja, ka mēs esam mūsu pagātne, kas saistīta ar mūsu senču likteņiem. Ja jūs nepazīstat savu ģimeni, jūs vienkārši nezināt sevi.

"Es negribētu visu sarežģīt vēl vairāk," atturīgi atbildēja vecāks.

"Aletra, es vēl neesmu piekritis viņu uzņemt." Jūs vienmēr esat bijis neciešami spītīgs savos nodomos un lēmumos! – akadēmijas vadītājs bija sašutis ar man neizskaidrojamo apbrīnu. – Labi, es paņemšu tavu meitu. Bet tikai aiz cieņas pret manu nelaiķa draugu. Tava māte bija brīnišķīgs cilvēks un nekad man nepiedotu, ja es viņas mazmeitu atstātu grūtībās. Piezīmes? Ko jūs gatavojaties darīt tālāk?

Mani burtiski plosīja nepārvaramās emocijas. Tie sagāzās kā auksts ūdens, rāpjoties zem manām drēbēm ar dzeloņainām adatām, kas lika manai ādai neizturami apdegt. Gribēju dzirdēt mammas plānus. Jā, man viņi vienkārši bija jāzina! Ne jau miera labad: raizes mani pārņems tik un tā, jo es jau zinu, ka viņa tiks galā ar mūsu vajātāju.

Man bija jāuzklausa viņas plāni, lai es varētu viņu atrast, ja kaut kas notiks.

Jā, daļa jau ir pieņēmusi, ka uz kādu laiku palikšu šajā tumšajā akadēmijā, jo mamma tiešām ir spītīga un spītīga. Ja viņa jau ir kaut ko izlēmusi, tad tā.

Bet otra daļa!

Es vēl nezināju, kā, bet es grasījos pamest šo biedējošo dīvaino cietumu par katru cenu. Kādas bija tavas mātes spējas? Vai viņai tās vispār bija? Un kurš tad bija tas, kurš mūs vajāja visus šos gadus? Trakie zinātnieki, kas skatās uz supervaroni? Vai esat nolēmis šantažēt viņu, lai izpildītu katru viņa kaprīze, palīdzot viņam darīt ļaunu?

Katra jauna ideja šķita trakāka par iepriekšējo. Zināju, ka vienkārši palikšu traka, ja palikšu šeit bez jebkādas iniciatīvas, gaidot ziņas no mammas. Jo reālajā pasaulē supervaroņi nebija nemirstīgi.

– Ko tu darīsi ar Mednieku? – Pelisejas kundze nosvērti, pat nejauši jautāja.

Un es sapratu, ka savu emociju dēļ esmu atkal palaidusi garām daļu no sarunas. Noguris. Es jau biju pārāk noguris, un mans koncentrācijas līmenis turpināja lēkt, ļaujot man tagad dzirdēt tikai fragmentus.

Laikam šoreiz neiztikšu ar divu stundu miegu.

Mammas balss tagad šķita šausmīgi tāla:

– Es viņu aizvedīšu pēc iespējas tālāk un…

– Atvainojiet, vai jūs esat šeit redzējuši baltu zirnekli? – gaiteņa klusumā ielauzās man nepazīstama balss.

Pagriezusies, es ieraudzīju izskatīgu puisi apmēram tāda paša vecuma divu soļu attālumā no manis. Viņš pieklājīgi pasmaidīja, skatoties uz mani. Acīmredzot viņš gaidīja atbildi, bet atbildes joprojām nebija, jo es praktiski lidinājos, skatienu pieķērusi viņa sejai.

Tas izrādījās cēli bāls. Tieši cēls, nevis kā cilvēkam ar hronisku miega trūkumu, kur melni loki zem acīm aizņem lielāko sejas daļu.

Kārtīgs trīsstūrveida zods, nedaudz izvirzīts uz priekšu. Izteiksmīgas, skaidri izteiktas lūpas, liels deguns un asi vaigu kauli. Tumši zaļās acis šķita neticamas, valdzinošas, kā smaragdi liesmas atspulgā.

Dziļš, dvēselisks skatiens.

Viņa šarms nojauca visas barjeras. Katra sejas daļa atsevišķi nekad nevienu nebūtu padarījusi skaistu, taču viņā visa šī bagātība bija apvienota pārsteidzoši harmoniski. Pat viņa nedaudz garākie tumšie mati bija pilnīgi ikdienišķi ķemmēti atpakaļ. It kā pēc četru stundu veidošanas sesijas skaistumkopšanas salonā, lai reklamētu jaunu šampūnu.

Viņa smaids kļuva mazliet platāks. Uz vaigiem parādījās izteiksmīgas bedrītes.

Apjukusi es paskatījos uz leju un beidzot pamanīju viņa formu. Melnas pielāgotas bikses, melns bruņurupucis un bordo jaka mierīgā, dziļā tonī. Uz pēdējiem bija izšūta Midnighter Academy zelta emblēma: smails mēness un sikspārņa ēna ar izplestiem spārniem.

"Zirneklis," puisis pieklājīgi atgādināja. – Pūkains, bailīgs, balts, ātri skrien.

Izdzirdot studenta meklētās būtnes īpašības, es it kā pamodos un uzreiz kļuva auksti. Acīmredzot šis pūkains puisis bija šīs brunetes mājdzīvnieks, un es…

– Bez nožēlas. "Es neredzēju," es atbildēju, viegli stostīdamies, jūtot, cik nodevīgi mani vaigi kļuva sarkani no kauna.

Vairāk par visu es ienīdu melošanu. Es jutos šausmīgi neērti, neveikli, un manas acis tā vien gribēja virzīties uz logu, lai pārbaudītu, vai daudzkājainais radījums nav aizrāpojis. Ko darīt, ja strupceļu joprojām varētu glābt?

Viņa vēlreiz paskatījās uz puisi. Tagad viņš dīvaini paskatījās uz mani. Mana sirds pukstēja ar trīskāršu spēku. Vai tiešām viņš tik ātri un viegli saprata manu maldināšanu?

–Tu esi jauns? – viņš pēkšņi diezgan mierīgi jautāja.

Tikko no maniem pleciem tika noņemts smagums. Bet tad gandrīz nokrita akmens, jo man nebija laika atbildēt. Manas topošās domas pārtrauca skaļš klauvējiens…

Ārā pa logu.

Mēs abi pagriezāmies pret skaņu it kā pēc mājiena. Aiz stikla, uz plata metāliska nokrāsa, nikns gaišmatains vīrietis, kā tūkstoš savvaļas bišu, sēdēja plaukstās, ģērbies melnā sporta tērpā ar akadēmijas emblēmu uz jakas. Viņa seja šķita pat bālāka nekā brunetes, un viņa vaibsti asāki.

Viņš skatījās uz mani ar neslēptu naidu, domādams uzreiz manī iesist pāris caurumus. Brūnas acis šķita gandrīz melnas kodīgās šķielēšanas dēļ. Sejas noapaļotais ovāls nemaz nepiedeva maigumu, taisnais deguns to sadalīja divās simetriskās pusītēs, un šaurās lūpas bija saspiestas tikko pamanāmā spītīgā līnijā. Tikai platās tumšās uzacis ienesa disonansi šajā harmoniskajā nelietīgajā sejā, jo slīdošie mati izrādījās gaiši, gandrīz balti.

Dzirdot brunetes atturīgos smieklus, pārsteigumā gandrīz nolēcu. Viegli aizsedzot lūpas ar plaukstu, viņš smējās pat ar acīm, liekot kaktiņos parādīties asarām. Tomēr puisis pat nedomāja steigties blondīnei palīgā. Un tad es pati pieskrēju pie loga, lai to atvērtu.

– Tu! – blondīne rūca, izkāpdama uz palodzes. Nolecot no viņa uz grīdas, puisis iztaisnojās un atklāja, ka ir daudz garāks par mani. Pat galvu ne – pusotru. – Kā tu uzdrošinies mani izmest pa logu?!

"Es to neizmetu, bet uzmanīgi ieliku," es taisnojos, tagad noliecoties pie sienas iepretim biroja ieejai. – Un es nezināju, ka viņš, tas ir, tu, tas ir, ka viņš… es…

– Vai jūs gribējāt, lai jūs aizpūstu vējš? Vai varbūt to apēda putns? – blondīne nočukstēja.

Viņa aizsmakušā balss man radīja zosādu. Bija neizturami stāvēt zem šī skatiena, tāpēc nolēmu aizbēgt. Tādā ziņā, ka viņa izmantoja to, ka puisis bija apjucis no brunetes runas un skrēja atpakaļ tuvāk birojam.

Uz durvīm, aiz kurām, cerēju, varēšu izglābties no šī kliedzēja sodošās rokas!

– Nāc, Persi. Viņa droši vien to nedarīja speciāli. Vai tā ir? – brunete atturīgi pasmaidīja, cenšoties izvilkties, bet viņa zaļajās acīs dejoja smiekli.

– Tātad. Es pat nezināju, ka… Nu… Ka zirnekļi var būt cilvēki. Lai gan nē, ir Zirnekļcilvēks, sasodīts. Vai viņš tiešām ir īsts? – haotiski nomurmināju, kam bija neatlaidīga vēlme paslēpties aiz brunetes muguras, jo blondīnes iznīcinošais skatiens mani atkal atrada.

Tagad pretējā siena man šķita burvīgi pievilcīga. Patiesībā, nolēmusi atkārtot savu manevru, es tiku pieķerta. Precīzāk, viņa sastinga pusceļā, jo pusnaktnieku akadēmijas vadītāja kabineta durvis pavērās vaļā, atklājot mums, iespējams, šīs mācību iestādes direktoru.

Kad es ieskatījos viņas acīs, es atklāju, ka pārsteigumā paveru muti. Es iztēlojos vecāku sievieti, stingru un principālu, sausu, kā vakardienas bagete, bet nekādā ziņā tāda paša vecuma kā mana māte. Kodīgais skatiens šķita rāpojošs – varbūt atšķirīgo acu dēļ? Kreisais bija gaiši brūns un vairāk atgādināja kaķi, bet labais bija gaiši pelēks, ar platu melnu apmali.

Tumši mati un rets sudrabs, kas atstaro lampu gaismu. Apģērbs bija daudzslāņu komplekss apģērbs. Vieglu, krītošu kleitu līdz grīdai senās romiešu togas stilā daļēji slēpa brūna jaka no stīva auduma ar ādas ieliktņiem. Tas vairāk izskatījās pēc korsetes, bet tajā pašā laikā slēpa plecus un kaklu, bija ar augstu, atšķirīgu apkakli un platu jostu jostasvietā – ar zelta ovālu aplikumu.

Pelēzijas kundzes lūpās parādījās viegls, smalks smaids.

– Un šeit ir mani labākie skolēni. Jūs, puiši, esat tieši laikā. Es redzu, ka jūs jau esat satikuši Salamanu. Viņa ir jauna un turpmāk būs mūsu akadēmijas pirmā kursa studente. es…

Nedzirdējusi, ko režisors gribēja teikt, blondīne nolēma doties prom. Viņš gāja pārliecināti, mierīgi un dusmīgi. Knapi paspēju paiet malā, pretējā gadījumā, zvēru, viņš mani vienkārši būtu izsitis no vietas kā nenozīmīgu traucēkli. Viņa elkonis pieskārās manam plecam uz malas, aiz kuras pietiktu tikai ar vienu zibspuldzi, lai mana atturība saplaisātu šuvēs.

– Monsieur Becriv, vai jums nešķiet nepieklājīgi piecelties un doties prom, kad kāds ar jums runā? – sieviete skaļi pagriezās pret puiša muguru, dusmīgi samiedzot acis.

Tikai šīs nelielās izmaiņas liecināja par viņas neapmierinātību. Šķiet, ka kāds tika nolīgts par zīmuli, un nez kāpēc es par to no sirds priecājos.

Bet viņa neuzdrošinājās apgriezties. Viņš aizbēga – un tas ir labi. Man vēl vajadzēja zirnekli, kas mani pavada!

Acīmredzot, domādama, ka blondīnes rīcība mani ir kaut kā aizvainojusi, sieviete maigi uzsmaidīja man.

– Vienalga, Sallij. Persidija dažkārt nav kārtībā. Bet Monsieur Darkwood, iespējams, neatteiks jums parādīt akadēmiju un kopumā palīdzēs jums pirmo reizi iekārtoties mūsu sienās. Es tev visu pastāstītu un pats visu parādītu, bet es jau šausmīgi steidzos, patiesībā kavēju. Kā jūs, monsieur Darkwood, tiksiet galā ar jums uzticēto uzdevumu?

"Tas būtu gods, Pelisey kundze," brunete atbildēja, piekrītoši nedaudz noliecot galvu.

"Tad man ir vēl viens lūgums jums, Nirel." Skaties, vai tavs draugs manā prombūtnē uzvedas pieklājīgi.

"Protams, kundze," students viegli piekrita.

Lai gan, ja es būtu viņa vietā, es būtu uzmanīgs ar šādu solījumu došanu. Jā, viņš ir traks – šī blondīne! Kā mežonis, kas nokrita no zara! Padomā tikai, es dažas minūtes sēdēju aiz loga. Nesabruka!

Tiesa, man joprojām bija kauns. Tas bija kaut kā neērti. Bet jūs varat mani saprast: manu acu priekšā zirnekļi nepārvērsās par cilvēkiem.

Ievērojot, ka vecāks nebija izgājis no kabineta, es satraucos, mēģinot ieskatīties sekretāres istabā:

–Kur ir mana māte?

"Viņa jums rakstīs reizi nedēļā, Mademoiselle Dragon," kundzes balss kļuva aptveroša, nomierinoša.

Bet es netaisījos nomierināties!

"Mans uzvārds ir Eveseja," viņa dusmīgi sacīja.

"Ne šeit, Salaman," sieviete stingri iebilda. – Pusnaktnieku akadēmijā jūs esat reģistrēts kā Pūķis – no tēva puses.

Kratot galvu, lai tiktu vaļā no jautājuma, kas uzreiz radās manās domās par otro vecāku, kuru nekad nebiju redzējusi, atgriezos pie galvenās tēmas. Es centos neskatīties uz nevēlamo mūsu sarunas liecinieku. Mana balss bija stingra un pauda apņēmību:

"Madame Pelisey, es nevēlos šeit palikt." Un kas man jādara akadēmijā?

Skolas direktors maigi pasmaidīja. Viņas skatiens liecināja par piekāpšanos, it kā viņa jau iepriekš zinātu, ka mana reakcija būs tieši šāda.

"Manā akadēmijā tu iemācīsies sadzīvot ar to, kurš sēž tevī, mans dārgais." Katrā no pusnaktī dzimušajiem dzīvo Tumšā puse, tā sauktā senču dāvana. Tava mamma teica, ka tavas spējas vēl nav izpaudušās, tāpēc šīs izglītības iestādes sienās tev tās būs jāatrod un jāierobežo.

"Man nav dāvanu," es sausi teicu, pat nemelojot.

Neparastas spējas bija, jā, bet dāvanas nebija.

– Un mums vēl tas ir jānoskaidro, Salaman. Ak, es aizmirsu iepazīstināt sevi. Tā tas notiek, kad steidzies,” smaidot saprata sieviete. – Madame Nošlija Pelisay. Laipni lūdzam Midnighter akadēmijā.