Читать книгу Kalnu prinča līgava - - Страница 3

Pēc brokastīm māsas man palīdzēja uzvilkt kleitu. Šoreiz kastītē bija satriecoši skaista baltā zelta kaklarota. Ziedu ziedlapiņas bija izgatavotas no rozā turmalīna, lapu cirtās dzirkstīja mazi dimanti, un katra zieda centrā bija rozā akmens, neticami caurspīdīgs un spilgts. Es nevarēju atcerēties nosaukumu. Bet es sapņoju atvērt savu dizaineru juvelierizstrādājumu veikalu! Un tētis, ģeologs, tādu aizmāršību nepiedotu. Lai gan, mans Dievs, kur reālajā pasaulē mums tas viss ir jāatceras?

– Simone, kas tas par akmeni?

– Centrā ir rozā berili, Jonas-Amālijas kundze.

– Ļoti skaists! – nemaz nerunājot par to, ka tas ir dārgi.

Es sevi neatpazinu. Vispār es bieži neskatījos pilna auguma spogulī, izņemot pielaikošanas kabīnēs. Un tad tu parasti uz sevi skaties šādi: vai jaunie džinsi der vai neder, vai krekls der. Es pieradu pie sevis, uzskatīju sevi par parastu un kaut kā man nebija ieraduma sevi apbrīnot. Parasta studente, metrs sešdesmit, otrais izmērs, plāni brūni mati – tik slikti, ka pat nemēģināju tos ieveidot, bet parasti saritināju bulciņā. Acis ir zilas, bet ne pārāk spilgtas. Tāds vīrietis kā Alešs diez vai man tuvotos džinsos un bruņurupuču apkakliņā.

Tagad es pat patiku sev, nevis tikai “labi, derēs”.

Durvis aiz manis čīkstēja

– Kā iet ar kleitu, meitenes? – saraucu pieri no deguna balss skaņām. – Kāpēc jūs slikti sakārtojāt vilcienu?

Simona savilka lūpas, Diāna kopumā paspēra soli atpakaļ, un Stefans sāka koriģēt viņas kleitas apakšmalu, paceļoties arvien augstāk. Ja tas sasniegs tavu vidukli, es to ielauzīšu. Un es jau pagriezu roku, kad vakardienas kalps ienāca pa durvīm.

– Ko tu šeit dari, Stefan?

– Es pārbaudu Amālijas kleitu, Monsieur Voight. Un viņa pati. Vakar viņa uzvedās dīvaini.

"Tu esi drēbnieks un saimnieka palīgs, nevis dāmas kalpone un ne pats saimnieks, lai pārbaudītu kleitu vai pašu princesi." Ej prom.

"Paldies…" es teicu. -Jūsu vārds ir Voight?

– Voits Imrihs, princese Amālija. Stolniks un drēbnieks princim Alešai Oldriham.

Mēģināju kaut ko atcerēties no vēstures lekcijām, kas acīmredzot bija pirmajā kursā, bet neizdevās. No vecāka gadagājuma vīrieša uzvedības, bagātīgajām drēbēm un mierīgās pārliecības un tā, kā ļaunais Stefans viņam neapšaubāmi paklausīja, ir loģiski pieņemt, ka viņš ir kāds uzticības cilvēks vai vadītājs.

– Sakiet, ser Voight… Kā es varu pārbaudīt, vai es nesapņoju?

–Tu guli, princese?

Jautājums mani mulsināja, un es bez vilcināšanās atbildēju:

– Nē…

– Nu tad tu neguli. Voits man mierīgi teica. "Ja viņi būtu aizmiguši, viņi nevarētu atbildēt." Bet, ja šaubāties, varat mēģināt nokrist, un es jūs noķeršu. Vai esat kādreiz pamodies tā, it kā būtu nokritis? It kā dvēsele lidotu ķermenī?

Man tas bija, un es pamāju ar galvu.

– Vai tu to noķersi?

Kravčijs pamāja. Es negribēju viņu saukt par stolniku, ar šo vārdu asociējās tikai papīrs. Es aizvēru acis. Labi, krīti tā – uz priekšu. Voits kliedza no aizmugures, gatavojoties mani noķert. Simone iekliedzās. Es nesasitu pa seju tikai tāpēc, ka princis, kurš ienāca, satvēra mani aiz pleca netālu no grīdas. Viņš tikpat maigi skatījās man cauri.

Visi četri, arī es, sastinga, gaidot prinča reakciju, bet viņš iztaisnoja apmetni un atkal satvēra manu roku.

– Stefan, viņi tevi gaida darbnīcā. Voight, pavadi mūs līdz ūdenskritumam.

Mēs devāmies atpakaļ uz karieti. Es nevarēju saprast, kas bija nepareizi apkārtējo uzvedībā. Droši vien tas, ka visi, izņemot meitenes, uzvedās tā, it kā viņu prinča kāzas notiktu katru gadu un ne pirmo reizi. Bet šī nav kāzu gadadiena, bet gan jaunas kāzas?

Es paklupu uz pakāpiena, kā sapnī, kad tu nokrīti un pamosties. Alešs mani paķēra, bet es nepamodos. Ko tas nozīmē?

Voits kaut ko teica kučierim, tad apsegloja līci, kas stāvēja aiz karietes. Mēs ar princi atkal atradāmies iekšā vieni un rati sāka kustēties.

– Vai tu par kaut ko uztraucies, Amālija?

– Kā… kā tu saproti, ka tas viss ir sapnis un tu vari pamosties?

Viņa acīs uz brīdi kaut kas mainījās. Mierīgu raižu vietā uzplaiksnīja tālas sāpes, ko iezīmēja šķielēšana un krunciņas acu kaktiņos. Un tad viņa aizgāja, atstājot mieru savā vietā.

– Nekādā gadījumā, dārgā Amālija. Jūs varat mēģināt atcerēties, kā tas viss sākās, kā sākās šis tavs sapnis, taču tas nepalīdzēs mainīt realitāti.

– Kāpēc?

Princis neatbildēja. Ko viņš garīgi atdeva? Es sāku atcerēties savu pašreizējo, trešo universitātes gadu un to, kā gatavojos sesijai, kā nepilnu darba laiku strādāju suvenīru veikalā, kā arī mājās nodarbojos ar galvanizāciju un epoksīdu, kā arī mēģināju izgatavot dizaineru rotaslietas. Un kā es no kāda nopirku akmeņus, lai ieliktu kabošonos… kas tie bija par akmeņiem? Muļķības…

Es paskatījos uz augšu un sastapu prinča acis. Manās acīs, iespējams, bija daudz kas, nevis līgavas prieks, es nezinu.

"Tev taisnība, princi, tas nepalīdzēs." "Es truli teicu, atceroties savu realitāti.

"Tieši tā, Amālija," viņš atkal atgriezās pie sava maigā toņa. Kariete apstājās. – Ejam, mums priekšā neliela pastaiga.

No debesīm atkal sniga viegls sniegs. Princis domīgi paskatījās debesīs un tad pagriezās.

– Zini, Voight, sagatavo rīt gan karieti, gan kamanas. Katram gadījumam.

Kravčijs pamāja princim un palika pie karietes, piesēja savu līča zirgu, bet viņš apsēdās blakus kučierim un izņēma pīpi.

"Ejam, Amālija," princis veda mani uz priekšu pa akmeņainu taku starp augstām eglēm. Sniega mežā tikpat kā nebija, tikai nobirušas priežu skujas un reti akmeņi. Princis mani uzmanīgi vadīja, cenšoties nestaigāt pārāk ātri, bet tad es nepievērsu uzmanību. Manā galvā mežonīgi griezās zobrati, no neuzmanīgā “tas laikam ir sapnis” savācot šausmīgo domu “ko man darīt, ja tā ir realitāte?”

Un ar šo domu vairs nav laika apbrīnot skaistumu kā vakar. Un ne agrāk, cik labs ir man nezināmais princis. Ir viegli būt sašutumam, ka svešinieks man nepievērsa uzmanību, ja domā, ka viss man apkārt ir sapnis. Vai arī jūsu vārds ir atšķirīgs. Bet ko tad, ja tā ir realitāte?

Es dziļi ievilku elpu. Skujkoku meža svaigums sajaucās ar ciedra un sandalkoka aromātu, kas nāca no prinča. No manas kleitas bija neliela ziedu smarža. Bet sapnī tie nesmaržo!

Un aukstums, un siltums, un nogurums… Nekam nevajadzētu būt tik gaišam. Un es gandrīz divas reizes nokritu, bet ne reizi nepamodos.

Smuki.

"Tā ir realitāte," es skumji teicu.

Tajā brīdī mēs apstājāmies pie ūdenskrituma, kas bija sasalis ar dīvainām lāstekām.

– Jā, tā ir mūsu realitāte, Amālija. Dod man savu roku, mīļā.

Mani jau trīcēja šī maigā toņa kombinācija un mežonīgā vienaldzība, kas tajā bija jūtama. It kā viņš būtu nācis šeit tūkstoš reižu ar savu līgavu, it kā nekas neparasts vispār nenotiktu, it kā tas viss būtu pilnīgs absurds. Ar tādu seju vecais rektors pirmajā septembrī pieklājīgi, bet pēc būtības vienaldzīgi saka runu pirmkursniekiem.

Princis tikmēr pasmaidīja un pakratīja galvu. Un tad viņš paņēma manu roku, to, kurā maigi kvēloja rozā turmalīns. Viņš pārbrauca ar pirkstiem pāri manai plaukstai, izsekojot sarežģītu rakstu un atraujot manu elpu no pēkšņās sajūtas, un tad viņš uzlika savu roku man virsū tā, ka akmeņi uz manas plaukstas pieskārās.

No mums atkal viļņveidīgi izplūda maģija un siltums. Lai gan manā galvā ritēja mežonīga spēle, sapratu, ka kaut kur vēlāk noteikti uzmetīšu histēriju.

Ledus saplaisāja, un ūdens sāka dārdēt straumē, apberot mūs ar ledus šļakatām. Tomēr pat ūdens nebija tik auksts kā vīrietis man priekšā. Vismaz ūdens neslēpās aiz pieklājības.

Nē, lai cik skaistas tās būtu, es nekad sev neiedomātos tādas kāzas.

Un es uz to neskatītos savos sapņos.