Читать книгу Kalnu prinča līgava - - Страница 5

Aless Oldrihs

Meistars Matejs saka, ka neiztur ziemu, tāpēc uz svētkiem nenāk. Bet vienkārši nav iespējams ienīst ziemu vairāk par mani.

Darījums ar Hora māti man, manam skolotājam Matei un viņa mazdēlam Stefanam, deva mūžīgu dzīvību. Bet tas, kas sākās kā svētība, ātri kļuva par lāstu.

Laimes un labklājības atslēga bija mana savienība ar princesi Amāliju, skaisto Kalnu meitu, ar kuru mēs bijām neprātīgi iemīlējušies viens otrā. Māte Gora domāja, ka, apburot mūsu savienību un nododot varu man, viņa pasargās savu meitu, taču sanāca savādāk. Viņas piešķirtā vara pār kalniem tika apvienota ar manas ģimenes vienkāršajām spējām apburt dzīvās būtnes akmenī. Tikai agrāk varēju radīt tikai akmens ziedus, bet pēc rituāla spēks kļuva tik plaši izplatīts, ka tagad saindēja to, ar kuru biju saistījis savu dzīvi un vēlējos mūžīgu laimi. Amālija… Mūsu neatlaidība ilga septiņus gadus, un pat pati Kalnu māte nevarēja atcelt savu mūžīgo "svētību". Tāpat kā nevarēju atsaukt to, ka miers kalnos ir saistīts ar Kāzu rituāliem.

Viņa gribēja, lai es uz mūžu būtu precējusies ar viņas meiteni. Mēs ar Amāliju gribējām to pašu un viegli vienojāmies. Nevienam neienāca prātā, ka Amālija kļūs par akmeni. Pēc viņas nāves es paliku traks un kalni gāja man līdzi. Neviens nevarēja apturēt zemes nogruvumus, zemestrīces un upju plūdus.

Un tikai meistars Matejs izdomāja, kā tikt galā ar lāstu.

Bet… katru gadu Amālijā, kuru viņš ideāli radījis no akmens, redzēt tikai ēnu un atspulgu, tikai svētības nesēju “lai viss būtu labi”, tikai saldu čaulu, kurā dvēsele kalnu vēji īslaicīgi mīt.

Paklausīgs, laipns, mīļš. Ideālā Ziemeļu kalnu princese, kura smaidot iziet cauri visiem kāzu rituāliem, nedomājot un neiedziļinoties, vienkārši piekrītot. Kas gada laikā lēnām izgaisīs manas burvības ietekmē, lai kā es censtos nodzēst spēku melnajās vannās. Izbalināt, bet līdz galam pasmaidīt ar vēja smaidu. Mana mīļā Amālija, kuru es nekad vairs nesatikšu, bet man ir pienākums katru gadu precēties.

Pirmo reizi pēc ilga laika blakus istabā bija dzirdams troksnis.

Guļamistabas bija savienotas caur ģērbtuvi, un vienu reizi es izgāju pa durvīm un dzirdēju:

– Ej ellē! Es neesmu Amālija, un manas kāzas bija ar princi, nevis ar tevi!

Un tālāk:

– Amālija neiebilst, princim ir vienalga…

Sažņaudzu dūres. Pat ja līgava jau sen ir tikai simbols, nevis dzīvs cilvēks… Es nogalinātu Stefu, bet tas nav iespējams. Vārdi radās paši no sevis:

– Princis rūpējas. Ej ārā, Stefan.

Man rūp. Drēbnieks atkāpās un izlēca no guļamistabas, pirms es paspēju viņu ietriekt sienā. Amālija noskatījās, kā viņš aiziet, un tad pēkšņi nogrima uz grīdas un sāka skaļi raudāt. Es sastingu pārsteigumā.

Es nekad nevarēju paskatīties uz viņas asarām.

– Neraudi, mīļā Amālija.

Mani vārdi lika meitenei raudāt vēl stiprāk un izmisīgāk. Tad viņa pēkšņi apstājās, ar dūrēm noslaucīja asaras, skatījās man tieši acīs un atkārtoja to, ko es negaidīju dzirdēt:

"Es neesmu Amālija, princi."

Un viņa

Man bija neticami bail – kā jebkurai meitenei būtu bail. Jā, es biju gatavs spārdīt booru bumbiņās un kliegt vēl skaļāk. Bet kur ir garantijas, ka mani uzklausīs? Ko viņi nāktu glābt? Galu galā princim, kā teica Stefans, ir vienalga… Viņam es esmu tikai lelle, tāpat kā tās, kuras tiek sadedzinātas uz Masļeņicas. Puff – un nav ziemas.

Tāds es esmu šajā pasaulē.

Ir šausmīgi justies bezpalīdzīgam, jo, lai cik nejauks būtu Stefans, viņš ir pieaudzis vīrietis, garāks un stiprāks par mani. Un acīmredzot bez kleitu šūšanas viņam ierasta lieta ir arī sekss ar uzticamo līgavu. Parastas meitenes noteikti nepadodas tādam stulbumam. Un, ja tas nebūtu princis… Es nodrebēju. Asaras tecēja dabiski. Un tad vīrietis mēģināja mani mierināt ar savu maģisko balsi.

– Neraudi, mīļā Amālija.

Un es jutos divtik aizvainota, ka viņš mierināja nevis mani. Un šī ir jūsu ikgadējā lelle, kuru jūs nevarat apbēdināt, jo tā ir maģija un kaut kādas muļķības ar kalniem. Viņam par mani vienalga.

"Es neesmu Amālija, princi." "Es domāju, ka tas ir svarīgi." Visā šajā skaistajā svešu svētku trakumā, lai pierādītu, ka esmu Inna Kamņeva, bārene, ģeologu meita, kura sapņoja kļūt par juvelieri, bet galu galā iestājās Politehnikumā. Pat ja šajā pasaulē ir problēmas ar izrunu un Simone mani sauc par Jonu, vismaz tā!

"Jā, jūs neesat Amālija," princis aizsmacis sacīja, "Meistars Matei katru gadu atjauno Amālijas ķermeni no akmens, un ar katru gadu tas kļūst arvien skaistāks." Iesprauž rubīnu sirdī, atdzīvina un ieelpo kalnu vēja dvēseli. Jūs esat vējš, pēkšņi apzinoties sevi.

– Es neesmu vējš! Mani sauc Inna, un es…

Viņš paraustīja plecus.

– Tas neko nemaina. Līdz nākamajai ziemai vēl būs jaunas kāzas. Un jauna līgava. Tagad ej gulēt. No rīta mums ir trešā ceremonijas diena. Guli, mīļā Amālija.

Es atkal nevarēju pretoties viņa balsij. Vīrietis noguldīja mani uz gultas un klusi teica:

"Pat ja tu esi vējš, guļamistabas ir savienotas caur ģērbtuvi, es vairs neaizvēršu durvis." Bet neviens cits nenāks. Nebaidies un neraudi. Neraudi… Guli, mana Amālija.

* * *

Es pamodos no tā, ka Simona maigi pieskaras manam plecam.

– Labrīt, princese Džona.

Vai tas ir labs? Pa logiem un siltumnīcu varēja redzēt apmākušās debesis, no kurām kā mūris sniga sniegs, ar baltu plīvuru paslēpjot ainavas. Vai šodien arī vajadzēs kaut kur aizbraukt? Es nodrebēju.

Meitene mani aizveda uz pirti. Rozā turmalīns pamirkšķināja uz viņas plaukstas locītavas.

Godīgi sakot, pēc nakts histērijas es jutos labāk. Un vēl… Princis vakar teica, ka vectēvs Matejs mani ievietoja šajā ķermenī. Ja viņš mani atveda uz šejieni, varbūt viņš var arī ņemt atpakaļ? Un Amālijā ieliks… ko liks? Vējš. Tiesa, man pat bija žēl vēja, pieņemot, ka Stefanam tas būs. Lai gan tagad viņš diez vai uzdrošinās. Princim Alošam bija tāda balss, ka, ja drēbnieks nebūtu aizbēgis, viņš būtu dabūjis pelnīto.

– Simona… kā tikt pie vectēva Matija?

Meitene paraustīja plecus.

– Es nezinu. Viņš ir biedējošs, viņš nenāk ārā no savām telpām un darbnīcām, un princesei nav jādodas pie viņa. Mēs viņu redzam tikai reizi gadā, kad viņš pirms Ziemas kāzām nozog Amāliju, un tad Voits atņem viņam princesi.

Tā tas izskatās lielākajai daļai…

– Jā, bet kā pie tā tikt?

– No galvenās zāles ir durvis, kas ved lejup uz darbnīcām. Bet mēs ejam vistālāk pie Stefana. Scary Matey ir kaut kur zemāk. Bet jūs tur neejiet, princese Jona, pretējā gadījumā viņš jūs nolaupīs pirms laika.

Es pamāju ar galvu. Apbēdināt meiteni nozīmē necienīt sevi. Tagad atkal būs kaut kāda ceremonija, un pēc tam mums vajadzēs izlīst un atrast šo meistaru. Parastā pasaule ar mācībām un darbu arī nav nekāds šedevrs, bet tur mani neviens nemēģināja drāāt, tur man bija dzīves plāni. Grūti, grūti, bet sasodīts, tava dzīve! Bet tas vēl nav viss.

Brokastis jau bija pie kamīna, Diāna pat aizdedzināja svecītes – tik drūmi bija sniegputeņa dēļ. Tagad bez maizes un siera bija arī plānas, gandrīz caurspīdīgas kūpinātas gaļas šķēle un pāris vārītas olas. Un zemenes.

– Meitenes, kur jūs ņemat augļus ziemā?

Diāna pamāja ar galvu pret logu.

– Siltumnīcās daudz ko audzē kņazu galdam visu gadu. Un mūsu siers ir atvests no pakājē, tur ir pļavas un vasarā ir ļoti skaisti.

Baltā kleita mani atkal gaidīja. Un kāpēc es neesmu pārsteigts? Šoreiz atkal smags samts, bet kakla izgriezuma vietā pilna apkakle ar rozā izšuvumu. Un garš kažokādas apmetnis ar milzīgu kapuci. Meitenes tik tikko bija pabeigušas mani ģērbt, kad pieklauvēja pie durvīm, un tad ienāca Voits un lūdza man sekot viņam.

"Lai veicas, princese," Simone nomurmināja pēc viņa.

Manī parādījās zināms uztraukums, ierastais jautrs noskaņojums, kad ir mērķis un plāns. Tagad es iziešu cauri vēl vienam nesaprotamam rituālam, jo tas viņiem ir tik svarīgi, un tad, kad atgriezīšos, es sameklēšu vectēvu Matiju un pierunāšu viņu man palīdzēt!

Princis mani sagaidīja koptelpā. Šoreiz viņam bija arī smags apmetnis, kas izklāts ar tumši pelēku kažokādu. Es zinu, ka viņam esmu lelle. Bet viņš, infekcija, ir tik ideāls, ka, paņemot mani aiz rokas, mana sirds joprojām pārspēj pukstēšanu.

Lejā uz ielas mūs gaidīja kamanas ar apsegtu karieti. Un es nemaz negaidīju vētrainu vēju un sniega vētru. Vai šādos laikapstākļos ir vērts kaut kur doties? Ne princis, ne kalpi šo jautājumu neuzdeva.

Viņi man palīdzēja iekāpt vagonā, bet princis apsēdās, lai vadītu pāris līčus, nepievēršot uzmanību sniega vētrai. Puiši, vai tas vispār ir normāli? Vai viņš nenosals? Viņš ir spēcīgs puisis, taču neviens nav atcēlis viņa sāpes kaklā, un arī pneimonijas nav. Bet vietējiem tādi nieki nerūpēja. Alešs mudināja zirgus, un mēs metāmies cauri vējam. Starp auduma kārtām balti graudi ielidoja pat teltī, ārā čaukstēja vējš. Šī nav kariete, kurā es arī paspēju nosnausties. Šeit es nolēmu redzēt, kur mēs ejam, un tā bija kļūda. Mēs steidzāmies augšup pa baisu serpentīna ceļu, garām pazibēja priedes un egles, no zirgu nagiem lidoja akmeņi un sniegs.

Mani nomierināja tikai viena doma: spriežot pēc Simonas vārdiem, neviena Amalia netika nodarīta līdz viņas gada beigām. Nolēmu taupīt nervus un ceļu neturpināju vērot.

Kādā brīdī putenis beidzās un kļuva manāmi gaišāks. Ramanas apstājās, un princis palīdzēja man izkļūt. Mēs stāvējām klinšaina, sniegota plato virsotnē. Tikai parasto akmeņu vietā te gulēja malahīta un lapis lazuli bluķi. Ja skatāmies uz leju, tad zem mums kā mākonis plosījās putenis, kas slēpa mežu, ceļu un citas kalnainas nogāzes.

Un šeit saule caur mākoņiem apgaismoja akmeņaino plankumu, apžilbinot sniega spīdumu. Bet es pilnībā ignorēju pārējo drūmo un puteņa pasauli.

"Dod man savu roku, Amālija," es jau uzminēju un uzreiz iedevu viņam to ar rozā turmalīnu. Princis paņēma manu roku un mēs pacēlām rokas uz augšu.

– Aizveriet acis. Klausieties kalnus un garīgi lūdziet, lai saule noriet un nāk siltums. Lūdziet savām māsām, kalnu vēju dvēselēm, atnest pavasari. Lūdziet akmeņus mūžīgi stāvēt.

Es jutu auksto vēju un saules gaismu uz savas ādas, tajā bija kaut kas dīvains, it kā abi būtu dzīvi. Es atkārtoju prinča teikto. Un tad es ļoti gribēju mājās. Uz vietu, kur jūtos ērti un labi, kur atkal varu būt es pati. Lūdzu, vai? Zeme zem manām kājām atbildēja ar vieglu trīci, vējš raustīja matu šķipsnas, saule sāka sildīt spēcīgāk. Vai arī man tā šķita?

"Shhh… Esi kluss," čukstēja princis. Viņš pievilka mani sev klāt, cieši apskāva, un es jutu vieglu viņa lūpu pieskārienu. Tas bija neticami maigi un aizraujoši, it kā viņš mani patiešām mīlētu. Taču šis brīdis nebija ilgs.

Kad es atvēru acis, šķita, ka mākoņi un sniega vētra lejā pazūd, un princis teica:

– Paldies, Amālija.

Un šis akmens bluķis mani tiešām aizrāva. Un es gribēju viņam parādīt, kā tas ir, kad tevi neuztver nopietni. Es piecēlos uz pirkstgaliem un pati viņu noskūpstīju, ne tik bezsvara. Es gribēju viegli atkāpties, bet viņš pievilka mani sev tuvāk un izbrauca ar roku man cauri matiem. Sasodīts, es gribēju viņam pierādīt, kas šeit ir dzīvs, nevis sev! Es atkāpos un, neskatoties uz to, ka mana sirds mežonīgi dauzījās krūtīs, es apzināti viegli teicu:

“Lūdzu, Aleš”, kad saproti, ka šie “paldies, dārgais” man netiek teikti, tad atbildēt kļūst vieglāk. – Tagad atpakaļ uz pili, vai ne?

Man jādodas pie sava vectēva Mateija, bet es negrasījos to apspriest ar to, kurš vakar pēc tiešā vārda “Es neesmu Amālija” turpināja uzskatīt mani par lelli.

Bet mēs neatgriezāmies pilī uzreiz – princis mūs steidzināja tālāk, nokāpa uz pilsētu, un mēs atkal staigājām pa laukumu, dažādi cilvēki pienāca pie mums, paklanījās, noskūpstīja apakšmalu. Saule izgaismoja žilbinoši koši rozā ziedu virs akmeņainas arkas, mūs apsveica Jaunajās kāzās, un pirmo reizi man likās, ka, spriežot pēc prinča sejas, viņš ir ne mazāk īgns kā es.

Bet atšķirībā no viņa es nedomāju to visu izturēt!