Читать книгу Mēnessgaisma atvarā - Nora Robertsa - Страница 4

Kad ieradās šerifs, Veins aizveda Neiomiju uz citu telpu, nopirka viņai našķus un kokakolu. Viņa neiebilda, kaut gan nekad vēl nebija piedzīvojusi kaut ko tādu, jo šādi kārumi viņai netika ļauti. Veins paņēma pirmās palīdzības aptieciņu un sāka apstrādāt iegriezumus un skrāpējumus, par kuriem meitene pat nebija nojautusi visu ilgo ceļu cauri mežam.

Vīrietis smaržoja pēc košļājamās gumijas Juicy Fruit, un meitene pamanīja, ka viņam no krūšu kabatas ārā rēgojas tāfelītes dzeltenā iepakojuma gals.

Kopš tā brīža Neiomijai šī smarža uz visiem laikiem saistīsies ar vienkāršu cilvēcisku laipnību.

– Meitenīt, vai tev ir kāds iemīļots skolotājs?

– Hmm… es nezinu. Laikam varētu būt mis Blašāra.

– Ja tu vēlies, es varētu piezvanīt mis Blašārai un palūgt, lai viņa atnāk un ir šeit kopā ar tevi.

– Nē. Nē, ir jau labi. Skolotāja to tāpat uzzinās. Visi uzzinās. – Šie vārdi sāpīgi atbalsojās meitenei krūtīs, un viņa novērsās. – Taču es negribu atrasties šeit, kad tas notiks.

– Labi. Mums te ir kāda jauka medmāsiņa, kas pavadīs Ešliju uz slimnīcu. Vai tev arī vajadzētu tādu pavadoni? Varbūt kādu, kurš tevi nemaz nepazīst?

– Man nevajag nevienu. Kas tagad notiks?

– Šerifs mazliet aprunāsies ar Ešliju, pēc tam viņu azvedīs uz slimnīcu Morgantaunā, kur par viņu parūpēsies.

– Viņai ir savainota potīte.

– To izārstēs, neraizējies. Vai gribi kādu citu našķi?

Neiomija paraudzījās uz šokolādi. Viņa pat nebija attaisījusi iesaiņojuma papīrīti. – Nē, ser. Es vēl nekad neesmu dabūjusi saldumus no paša rīta pirms brokastīm.

– Un Lieldienās? – Viņš smaidīdams uzlīmēja plāksteri uz nelielas, taču dziļas skrambas.

– Tā ir svēta diena. Tā paredzēta, lai gremdētos lūgšanās, nevis priecātos par šokolādes zaķiem.

Lai gan Neiomija tikai atkārtoja sava tēva vārdus, meitene atskārta, ka šerifa vietnieka skatienā pavīd skumjas un nožēla. Taču viņš tikai mīlīgi papliķēja meitenei pa ceļgaliem. – Labi. Tiklīdz būs iespējams, mēs tev sagādāsim siltas brokastis. Vai tas nekas, ja tev nāksies te pabūt kādu laiciņu?

– Vai es esmu apcietināta?

Tagad tās bija nevis skumjas un nožēla, bet atkal jau Juicy Fruit laipnība, jo vīrietis maigi pieskārās meitenes vaigam tik mīļi, it kā to darītu viņas māte. – Par ko lai tevi apcietinātu, mīlulīt?

– Es nezinu. Jūs taču apcietināsiet manu tēti.

– Par to nu gan tev pašlaik nevajadzētu raizēties.

– Es viņu redzēju. Es redzēju viņu, kad viņš nāca ārā no tā pagraba mežā. Un viņš izskatījās kaut kā pilnīgi citādi. Man bija bail.

– Tagad tev vairs nav jābaidās.

– Kas būs ar manu mammu un brāli?

– Viņiem viss būs labi. – Durvis atvērās, un Veins paraudzījās uz to pusi. Meitene pazina mis Letiju, jo viņa arī apmeklēja to pašu baznīcu. Taču Neiomija bija aizmirsusi, ka viņa strādā arī šerifa birojā. Letija Hārbava ienāca, nesdama lielu sarkanu somu. Viņas apaļīgajā sejā bija sastindzis skumjš smaids.

– Sveika, Neiomij. Es atnesu tev sausas drēbes. Tās pieder manai meitai, un viņa nav tik gara augumā kā tu un nav arī tik slaida, taču drānas ir tīras un sausas.

– Paldies, mis Letij.

– Nav par ko. Vein, šerifs vēlas, lai tu aizej pie viņa. Mēs ar Neiomiju būsim tepat. Tu vari pārģērbties tualetes priekštelpā.

– Jā, kundze.

Drānas Neiomijai izrādījās par platu, taču bija arī josta, tāpēc džinsus varēja vismaz sajozt gana cieši.

Kad Neiomija iznāca ārā, Letija sēdēja uz neliela ķeblīša un no prāvas krūzes malkoja kafiju. – Man ir arī matu suka. Vai tev nav iebildumu, ja es palīdzēšu? Tavi mati ir pamatīgi savēlušies.

– Paldies.

Neiomija piespieda sevi apsēsties, lai gan nepavisam nejutās pārliecināta, ka vēlas, lai viņai kāds pieskaras. Tomēr pēc dažiem pirmajiem matu sukas vilcieniem meitene nomierinājās.

– Tev ir skaisti mati.

– To krāsa līdzinās traukūdenim.

– Nē, nudien. Krāsa līdzinās brieža vilnai, kas palīdz viņam slēpties mežā. Visi blondie toņi ir sajaukušies, un vasaras saule ievijusi arī zeltainas šķipsnas. Skaisti un turklāt arī biezi. Tagad es tev šo to pavaicāšu. Iespējams, uz šiem jautājumiem nebūs viegli atbildēt, mīļumiņ. Taču tas ir ļoti svarīgi.

– Kur ir Ešlija?

– Tagad viņi ved Ešliju uz slimnīcu. Viņa apvaicājās par tevi, prasīja, vai mēs varētu tevi aizvest viņu apciemot. Vai tu to vēlētos?

– Jā, kundze. Lūdzu, es to gribētu gan.

– Labi. Un tagad man ir jājautā… Vai tavs tēvs kādreiz ir tev nodarījis sāpes? Es zinu, ka tas ir smags jautājums.

– Viņš nekad nav pielicis roku ne man, ne arī Meisonam. Ja esam to pelnījuši, mamma mūs soda ar pērienu, un tas parasti nav nopietni ņemams. Viņa neper mūs no sirds, tad nu iznāk, ka mēs izliekamies. Mēs visi trīs. Jo tētis saka tā: ”Kas rīkstes taupa, tas izlutina bērnus.”

– Šis teiciens man nekad nav paticis. Vēl grūtāk man nākas tev vaicāt, vai viņš tev kādreiz ir pieskāries kādā ļaunākā veidā.

Neiomija skatījās taisni uz priekšu, bet Letija uzmanīgi ķemmēja viņai matus. – Jūs gribējāt jautāt, vai tā, kā viņš izdarīja ar Ešliju? Viņš Ešliju izvaroja. Es zinu, ko nozīmē tas vārds, kundze. Bībelē rakstīts, ka viņi izvaroja Sabīni. Nē, viņš man nekad neko tādu nav nodarījis. Viņš nekad man nav pieskāries kādā nepiedienīgā veidā.

– Labi. Vai viņš kādreiz ir nodarījis sāpes tavai mammai?

– Man tā neliekas. Reizēm…

– Viss ir kārtībā. – Ietrenētām kustībām Letija ar gumiju saņēma Neiomijas matus zirgastē. – Tev tikai jāpastāsta patiesība.

– Reizēm izskatās, ka varbūt viņš gribētu nodarīt viņai sāpes, tomēr tā nerīkojas. Ja viņš patiešām ļoti sadusmojas, tad dodas projām uz kādu dienu vai divām. Mamma apgalvo, ka tā viņš nomierinās. Vīrietim ir nepieciešams nomierināties. Viņa to nezināja, mis Letija. Mamma nezināja, ka viņš nodara pāri cilvēkiem, jo citādi viņa baidītos. Viņa baidītos daudzkārt vairāk.

– Cilvēkiem?

Kad Letija apgāja viņai apkārt un atkal apsēdās, Neiomija skatījās taisni uz priekšu. – Ešlija sacīja, ka laikam tajā pazemē pavadījusi dienu vai divas. Lejā bija vēl daudz virvju un arī fotogrāfijas. Ar citām sievietēm, kas piesietas pie sienas tāpat, kā bija piesieta Ešlija. Pat vēl ļaunāk. Man liekas, ka dažas no viņām bija mirušas. Jā, es domāju, ka dažas bija jau mirušas… man tūdaļ kļūs slikti.

Letija parūpējās par meiteni, pavadīja uz tualeti, pieturēja viņas matus un noskaloja viņai seju, kad vemšana bija mitējusies.

Viņa iedeva Neiomijai kaut kādu šķidrumu ar piparmētru garšu, lai varētu izskalot muti, un noskūpstīja uz pieres.

– Tu jau esi gana daudz pārcietusi. Varbūt tev vajadzētu atpūsties.

– Es taču nevaru tagad iet mājās, vai ne?

– Nē, tagad ne. Man žēl, mīlulīt. Taču es varu tevi aizvest uz savām mājām, tu viesu guļamistabā varētu pagulēt.

– Vai es varu palikt tepat, līdz ierodas mamma un Meisons?

– Ja tu tā vēlies. Varbūt atnest tev kādu grauzdiņu? Paskatīsimies, varbūt tu varēsi paēst. Un pataupi to šokolādi vēlākam laikam.

– Pateicos.

Letija piecēlās. – Tas, ko tu izdarīji, Neiomij, bija pareizi. Pat vairāk! Tas bija ļoti drosmīgi. Es ārkārtīgi lepojos ar tevi. Es būšu projām tikai kādas pāris minūtes. Varbūt gribēsi arī tēju ar medu pie grauzdiņa?

– Tas būtu ļoti jauki, pateicos.

Palikusi viena, Neiomija nolika galvu uz galda, taču nespēja atpūsties. Viņa iedzēra malku kokakolas, taču tā bija pārmēru salda. Viņai gribējās ūdeni, pavisam parastu ūdeni. Aukstu un dzidru. Viņa iedomājās par ūdens rezervuāru un piecēlās kājās.

Neiomija izgāja no nelielās telpas un skaļā balsī pajautāja, vai drīkst padzerties.

Un tad viņa ieraudzīja tēvu, ko šerifa vietnieks vilka pāri istabai uz lielu metāla durvju pusi. Viņa rokas bija atliektas uz muguras un savažotas; uz viņa labā vaiga vīdēja svaiga rēta.

Tagad viņš nemaz neizskatījās mežonīgs, neizskatījās arī satraukts un vainas apziņas mākts. Sejā vīdēja tikai smīns, tāds pats kā reizēs, kad viņam kāds pateica par iespējamu kļūdīšanos.

Tēvs pamanīja Neiomiju, un viņa sagatavojās tam, ka viņš pārskaitīsies, izrādīs naidu un dusmas.

Taču viņa saņēma tikai īsu vienaldzības pilnu mirkli. Nākamajā sekundē tēvs tika nogādāts aiz lielajām dzelzs durvīm un vairs nebija saskatāms.

Telpa bija cilvēku pilna, tajā virmoja skaņas un tāda kā tumši elektrizēta gaisotne. Neiomijai bija sajūta, ka viņa peld tajā, ka viņas kājas ir devušās pašas savās gaitās uz kādu citu vietu, bet augums karājas virs zemes.

Viņa dzirdēja it kā nesaistītus vārdus, kas metāliski atbalsojās viņas ausīs.

”FIB, sērijveida slepkava, tiesu medicīnas eksperti, upuri.”

Tas izklausījās bezjēdzīgi.

Neviens neievēroja viņu – izstīdzējušo meiteni ar pārāk plaši atvērtām acīm, kuras pārmēru mirdzēja viņas spokaini bālajā sejā; meiteni, kas slīka pārāk platās drānās un aizvien dziļāk grima satricinājumā.

Neviens pat īsti nepalūkojās uz viņas pusi. Neiomija iedomājās: ”Vai tad, ja šie cilvēki tomēr paraudzītos uz mani, skatieni vienkārši pārslīdētu pāri – tāpat kā tēva acis? Bet varbūt nekas te nenotiek pa īstam. Varbūt nekas te nav reāls. Varbūt arī es neesmu īsta?”

Tomēr sāpīgais spiediens krūtīs bija pavisam īsts. It kā viņa uz muguras būtu nokritusi no augsta ozola zara un viņai būtu aizcirtusies elpa, izsitot visu skābekli no plaušām. Tik pamatīgi, ka nekādi nebūtu iespējams atelpoties.

Telpa viņai apkārt lēnām sāka griezties, viņai kļuva slikti, gaisma pamazām bālēja. It kā mēnesi būtu aizsedzis mākonis. Droši ieslēdzis Bousu, Veins iznāca tieši laikā, lai ieraudzītu Neiomijas dīvaini izvalbītās acis. Vīrietis iekliedzās un pieskrēja pie meitenes. Viņš bija ļoti veikls, taču ne tik ātrs, lai pagūtu noķert meiteni, kura nokrita uz grīdas.

– Atnesiet ūdeni! Un kur ir tas sasodītais ārsts? Pie velna, ko viņa vispār šeit dara?! – Veins pacēla Neiomiju un maigi pašūpoja, pēc tam uzmanīgi papliķēja pa viņas bālajiem vaigiem.

– Man ļoti žēl. Ak, Augstais Dievs, viņai ir vajadzīgs ēdiens. Es biju izgājusi, lai kaut ko sagādātu. – Letija pieliecās ar ūdens krūzi rokā.

– Vai meitene viņu redzēja? Vai redzēja, kā es to izdzimteni ievedu?

Letija vien pašūpoja galvu. – Es biju projām ne vairāk kā trīs minūtes. Viņa atgūstas. Nu, nu, mazulīt. Neiomij, bērniņ, tagad tikai elpo. Pavisam vieglītēm. Tu tikko biji noģībusi. Iedzer kādu malciņu ūdens.

– Vai man kļuva slikti?

– Tagad jau viss ir kārtībā. Iedzer ūdeni.

Neiomija spēji atcerējās visu. Acis – mamma tās dēvēja par zāļu pudelītes zaļām – aizvērās.

– Kāpēc viņš uz mani nesadusmojās? Kāpēc viņam bija pilnīgi vienalga?

Viņi mudināja Neiomiju dzert ūdeni. Veins atkal ienesa meiteni blakus telpā, atnesa maltīti, kas piemērota vājiniecei, – tēju un grauzdiņu. Viņa ieēda, cik spēja, un atskārta, ka pamazām kļūst labāk, izzuda arī ļaunā, netīkami peldošā sajūta.

Tālākie notikumi likās diezgan izplūduši. Ieradās doktors Holins un apskatīja Neiomiju. Kāds nemitīgi bija viņai blakus, un Veins atnesa vēl vienu kokakolas porciju.

Pēc tam atnāca šerifs. Neiomija zināja, ka tas ir šerifs Džo Frenkss, jo viņa kopā ar Džo junioru mācījās skolā. Šerifam bija plati pleci, robusts augums, barga seja un spēcīgs kakls. Ik reizi, kad viņu ieraudzīja, Neiomija iedomājās par buldogu.

Šerifs apsēdās meitenei pretī.

– Kā tev klājas, Neiomij?

Balss skanēja kā grants čirkstēšana uz ceļa.

– Es nezinu. Hmm… labi, ser.

– Protams, tev ir bijusi smaga nakts. Un arī diena nav bijusi labāka. Vai tu saproti, kas te tagad notiek?

– Jā, ser. Mans tētis nodarīja pāri Ešlijai. Viņš bija piesējis viņu tajā pagrabā pie nodegušās mājas mežā. Viņš nodarīja patiešām lielas sāpes un ir darījis ļaunu arī citiem cilvēkiem. Pagrabā bija to sieviešu fotogrāfijas. Es nezinu, kālab viņš to visu darīja. Es nezinu, kāpēc vispār kāds varētu darīt kaut ko tādu.

– Vai kaut kad agrāk tu jau esi bijusi tajā pagrabā? Pirms šās nakts?

– Es nemaz nezināju, ka tāds pagrabs tur atrodas. Mums nav atļauts iet tik tālu mežā. Tikai līdz strautam – un arī vienīgi tad, ja esam palūguši atļauju.

– Un kas pamudināja tevi turp doties pagājušajā naktī?

– Es… Es pamodos, jo bija ļoti karsts. Sēdēju pie savas istabas loga un ieraudzīju, ka tētis kaut kur dodas. Iedomājos, ka viņš varbūt iet uz strautu atvēsināties… un arī man gribējās turp aiziet. Paņēmu savu lukturīti, apāvu kājas un izlavījos no mājām. To es nedrīkstēju darīt, jo man tas nebija atļauts.

– Nekas, nekas. Tātad tu viņam sekoji?

– Man ienāca prātā, ka varbūt viņam tas liksies jautri. Es vispirms būtu paskatījusies, vai tā patiešām ir, un tikai tad parādītos viņam. Tomēr tēvs negāja uz strautu, un man gribējās uzzināt, kurp viņš iet. Kad pamanīju vecās mājas vietu un pagrabu, es iedomājos, ka viņš tur varbūt liek kopā divriteni, ko man dāvinās dzimšanas dienā.

– Vai tev šodien ir dzimšanas diena, mīlulīt?

– Tā būs pirmdien. Un es biju lūgusi divriteni. Tāpēc es gaidīju… Es grasījos tikai mazliet paskatīties… Es noslēpos un gaidīju, kamēr viņš iznāca ārā, bet…

– Kas notika?

Kādu mirkli Neiomija iedomājās, ka būtu vieglāk, ja viņa atkal noģībtu, atkal it kā aizpeldētu kaut kur tālu projām. Taču šerifa acīs bija lasāms maigums un pacietība. Pat tad, ja viņa atkal aizpeldētu nebūtībā, viņa skatiens nemainīgi paliktu tāds pats.

Turklāt Neiomija juta, ka viņai tas viss kādam ir jāizstāsta.

– Tētis neizskatījās tāds kā parasti, šerif. Ser. Iznācis no turienes, viņš neizskatījās kā parasti, un tas mani sabiedēja. Tomēr es sagaidīju, līdz viņš aiziet projām, jo man gribējās paskatīties, kas lejā ir.

– Cik ilgi tu gaidīji?

– Es nezinu. Man likās, ka ļoti ilgi. – Meitenes vaigi mazliet pietvīka. Viņa negrasījās šerifam stāstīt, ka gājusi mežā nokārtoties. Tas bija pārāk privāti. – Uz durvīm bija smaga bulta, un man nācās kārtīgi papūlēties, lai to dabūtu vaļā. Kad durvis atvērās, es lejā saklausīju kaut ko līdzīgu smilkstēšanai. Un man ienāca prātā, ka varbūt tas ir kucēns. Mums mājās neļāva turēt nekādus dzīvnieciņus, taču man ienāca prātā, ka tomēr varbūt… Un tad es ieraudzīju Ešliju.

– Mīļā, ko tieši tu ieraudzīji? Tas ir smagi, tomēr tu ļoti palīdzētu, ja varētu man pastāstīt precīzi.

Un Neiomija izstāstīja šerifam, ko bija redzējusi. Viņa malkoja kokakolu un stāstīja, neņemot vērā to, ka vēderā savilkās smags kamols un augums drebēja no atgriešanās briesmīgajā pārdzīvojumā.

Šerifs uzdeva vēl jautājumus, un meitene atbildēja, cik labi vien spēdama. Kad iztaujāšana bija beigusies, šerifs papliķēja pa Neiomijas roku.

– Tu esi patiešām braša meitene un visu izdarīji ļoti labi. Es tagad atvedīšu tavu mammu.

– Vai viņa ir šeit? – Jā, viņa ir šeit.

– Un Meisons?

– Viņu pieskata misis Hafmena. Viņš un rotaļājas ar Džeriju.

– Tas ir jauki. Viņam patīk rotaļāties ar Džeriju. Šerif Frenks, vai manai mammai viss ir labi?

Viņa skatiens mazliet mainījās, acīm pārslīdēja tāda kā ēna. – Arī viņai ir bijusi grūta diena. – To pateicis, šerifs kādu mirkli klusēja. – Tu esi stipra meitene, Neiomij.

– Es nemaz tik stipra nejūtos. Man kļuva slikti, un es noģību.

– Tici man, mīļumiņ, es esmu likuma kalps. – Viņš nedaudz pasmaidīja. – Tu esi stipra meitene. Un tāpēc es tev grasos pastāstīt, kā viss būs. Nāks vēl citi cilvēki, kuri vēlēsies uzdot tev jautājumus. No FIB. Vai tu zini, kas tas ir?

– Jā, ser. Apmēram zinu.

– Viņi tevi iztaujās. Un būs arī reportieri, kuri vēlēsies ar tevi parunāt. Tev vajadzēs runāt ar FIB ļaudīm, taču ar reportieriem tu runāt nedrīkstēsi. Ne ar vienu no viņiem. – Šerifs mazliet paslēja uz augšu vienu gurnu un no bikšu kabatas izņēma vizītkarti. – Te būs mans telefona numurs. Otrā pusē es uzrakstīju arī savu mājas telefona numuru. Tu man vari zvanīt jebkurā laikā. Nav svarīgi, kāda tobrīd būs diennakts stunda. Ja tev ir nepieciešams ar mani runāt, tu man zvani. Sarunāts?

– Jā, ser.

– Tagad noliec to kaut kur drošā vietā. Es iešu sameklēt tavu mammu un atvedīšu viņu šurp.

– Šerif Frenks?

Viņš apstājās pie durvīm, pagriezās un palūkojās uz Neiomiju. – Jā, mīļā?

– Vai manam tētim būs jāiet cietumā?

– Jā, mīļā.

– Vai viņš par to zina?

– Domāju, ka zina gan.

Neiomijas skatiens pievērsās kokakolai, un viņa pamāja ar galvu. – Labi.

”Tētis dosies uz cietumu. Kā gan es tagad varēšu iet uz skolu, uz baznīcu vai uz tirgu kopā ar mammu? Šis jau ir ļaunāk nekā tad, kad Kerijas Poteres tēti ielika cietumā uz diviem mēnešiem par to, ka viņš bija ar kādu sakāvies spēļu zālē. Pat ļaunāk par to, ka Bastera Krevita tēvocis tika cietumā par narkotiku tirgošanu. Jau pēc nedēļas es sākšu mācīties septītajā klasē, un pilnīgi visi zinās par to, kas atgadījies. Kā gan es varēšu…”

Tad atvērās durvis. Bija atnākusi Neiomijas mamma.

Viņa izskatījās pavisam vārga, it kā būtu sirgusi jau dienām ilgi un tik nopietni, ka slimība būtu izsūkusi viņai teju visu dzīvību. Mamma likās tievāka nekā vakarā, kad Neiomija viņu bija redzējusi pirms gulētiešanas. Viņas acis bija ļoti sasarkušas, tajās joprojām mirdzēja asaras, bet plaksti bija pietūkuši, smagi. Mati izskatījās gaužām izspūruši, it kā vispār nebūtu ķemmi redzējuši, bet mugurā viņai bija tā platā, stipri izbalējusī sārtā kleita, kuru viņa parasti uzģērba, kad devās strādāt dārzā.

Neiomija piecēlās, viņai trīcēja kājas. Šajā brīdī gribējās gluži vienkārši piekļaut seju pie mammas krūtīm, rast mierinājumu, uzklausīt kādus solījumus un izlikties, ka tiem tic.

Taču pār mammas vaigiem lija asaras, viņa šņukstēdama noslīga turpat uz grīdas un aizklāja seju ar rokām.

Tad nu meita piegāja pie mammas, apskāva viņu, glāstīja un mierināja. – Mammu, viss būs labi. Mums viss būs kārtībā.

– Neiomij, Neiomij… Viņi par tavu tēti stāsta kaut ko šaušalīgu. Un teica, ka to viņiem esot pastāstījusi tu…

– Ar mums viss būs labi.

– Nevar taču būt, ka viņi runā taisnību. Tā vienkārši nevar būt patiesība. – Sūzana atvirzījās, satvēra plaukstās Neiomijas seju un nikni sacīja: – Tu to visu vienkārši esi izdomājusi! Tas bija ļauns murgs, tu visu nosapņoji.

– Mammu, es to patiešām redzēju.

– Nē, neredzēji vis. Tev ir jāatzīstas, ka tu kļūdījies.

– Es nekļūdījos. Ešlija… tā meitene, kuru viņš bija sagūstījis… viņa tagad ir slimnīcā.

– Viņa melo. Var būt vienīgi tā, ka viņa melo. Neiomij, viņš ir tavs tētis. Viņš ir vienu asiņu ar tevi. Viņš ir mans vīrs. Policija… tagad mūsu māja ir pilna ar viņiem. Viņi saslēdza tavu tēti rokudzelžos un aizveda projām.

– Es pati pārgriezu virves, ar kurām viņa bija sasieta.

– Nē, neko tu nepārgriezi. Tu tūdaļ pat pārstāsi melot un visiem pastāstīsi, ka pati to sagudroji.

Neiomijas galvā pulsēja kāds dīvains notrulinošs troksnis, un viņas sacītie vārdi skanēja, kā atbalsodamies caur to.

– Es noplēsu līmlenti viņai no mutes. Es palīdzēju viņai izkļūt ārā no tā pagraba. Viņa bija bez drēbēm un gandrīz nevarēja paiet.

– Nē.

– Viņš Ešliju izvaroja.

– Nesaki tādus vārdus! – Sūzanas balss kļuva spalga, un viņa sapurināja Neiomiju. – Nemaz neuzdrīksties!

– Uz sienas bija attēli. Daudzi attēli ar citām meitenēm, mammu. Tur bija arī naži un sakaltušas asinis uz tiem, bija virve un…

– Es nevēlos to klausīties. – Sūzana aizspieda ausis. – Kā gan tu vari sacīt kaut ko tādu?! Un kā lai es tam visam noticu? Viņš ir mans vīrs. Es kopā ar viņu esmu nodzīvojusi četrpadsmit gadus. Es dzemdēju viņam divus bērnus. Nakti pēc nakts es gulēju ar viņu vienā gultā… – Piepeši niknums sašķīda lauskās kā stikls. Sūzana atkal atbalstīja galvu uz meitas pleca. – Vai manu, vai… Un ko mēs tagad iesāksim? Kā tas viss pavērsīsies pret mums?

– Mums viss būs labi, – Neiomija atkal atkārtoja, lai cik bezpalīdzīgi tas arī izklausījās. – Mums viss būs labi, mammu.

Viņas nedrīkstēja atgriezties mājās. Vismaz ne tik ilgi, kamēr policija un FIB būs izdarījuši visu nepieciešamo. Tomēr Letija no viņu mājām atgādāja drēbes un zobu sukas un iekārtoja viņas savā viesu istabā, bet Meisonam tika atvēlēta vieta pie Letijas dēla.

Ārsts iedeva Neiomijas mammai kādas zāles, lai viņa varētu gulēt, un tas bija labi. Neiomija nomazgājās dušā un uzģērba savas drēbes, sasēja matus zirgastē un jau sajutās savā ādā. Nākdama no vannas istabas, viņa šķērsoja gaiteni un atvēra durvis, lai paskatītos, kā klājas mammai, un pamanīja savu mazo brāli, kurš bija apsēdies uz gultas.

– Nemodini viņu! – Neiomija nošņācās. Meisons pagrieza galvu, lai palūkotos uz māsu, un, ieraudzījusi zēna seju, meitene sajutās nelāgi par tik asā tonī izteikto aizrādījumu.

Arī Meisons bija raudājis, uz viņa sejas bija redzamas asaru pēdas, ap acīm vīdēja sārti loki, bet skatiens likās gluži tukšs.

– Es vienkārši skatos uz viņu.

– Nāc ārā, Meison. Ja mamma pamodīsies, tad atkal raudās.

Meisons bez iebildumiem paklausīja – un tas notika ārkārtīgi reti –, tad taisnā ceļā piegāja pie māsas un cieši viņu apskāva.

Pēdējā laikā viņi nemaz tik bieži neapskāvās, taču bija labi, ja blakus bija kāds, pie kā turēties, un Neiomija arī apvija rokas ap brāli.

– Viņi ienāca mājā, bet mēs tobrīd vēl gulējām. Es dzirdēju, kā tētis kliedz, un dzirdēju arī citus cilvēkus. Tad es izskrēju ārā. Es redzēju, kā tētis cīnās ar šerifa vietnieku, un viņš kopā ar vēl citiem piespieda tēti pie sienas. Mamma kliedza un raudāja. Viņi saslēdza tēti rokudzelžos gluži kā filmās. Vai viņš ir aplaupījis banku? Man neviens neko nepateica.

– Nē, banku viņš neaplaupīja.

Ja viņi tagad dotos lejup uz pirmo stāvu, tad tur sastaptos ar Letiju, tālab Neiomija kopā ar brāli apsēdās turpat uz grīdas.

– Viņš darīja pāri cilvēkiem, Meison. Sievietēm.

– Kāpēc?

– To es nezinu, bet tētis nodarīja viņām sāpes.

– Varbūt viņas pašas bija vainīgas.

– Nē, tā nebija. Viņš aizveda tās sievietes meža dziļumā, ieslēdza pagrabā un mocīja.

– Kas tā par vietu?

– Ļoti baisa vieta. Un tāpēc viņiem nāksies ielikt tēti cietumā.

– Es negribu, lai tētim būtu jāiet cietumā. – Pār zēna vaigiem atkal ritēja asaras. Neiomija varēja vienīgi apskaut zēna plecus.

– Meison, viņš ļoti briesmīgi izrīkojās ar tām sievietēm. Viņam ir jāiet cietumā.

– Vai mammai arī būs jāiet cietumā?

– Nē, jo viņa nevienam pāri nav nodarījusi. Viņa nemaz nezināja, ka viņš moka cilvēkus. Nesāc viņu par to iztaujāt. Un neiesaisties strīdos. Cilvēki teiks briesmīgus vārdus par tēti, un tev noteikti gribēsies viņu aizstāvēt, taču tu to nevari darīt. Jo tas, ko viņi sacīs, būs patiesība.

Meisona sejā parādījās kareivīga izteiksme. – Kā tad tu zini, kas ir taisnība un kas ne?

– Tāpēc ka es redzēju, – tāpēc es zinu. Tagad es par to vairs negribu runāt. Šodien es jau esmu pietiekami daudz par to runājusi. Es vēlos, kaut tas viss ātrāk beigtos. Un vēlos, lai mēs atrastos kaut kur pavisam citā vietā.

– Es gribu uz mājām.

Neiomija gan to nevēlējās. Viņa vispār vairs nemūžam negribēja atgriezties tajā mājā, no kuras netālu meža dziļumā bija tas briesmīgais pagrabs un kur dzīvojis un pie galda ēdis varmāka.

– Mis Letija sacīja, ka viņiem ģimenes istabā esot ”Nintendo” spēle.

Kareivīgo izteiksmi brāļa sejā nomainīja cerība, kas mijās ar šaubām. – Vai mēs drīkstēsim spēlēt?

– Viņa teica, ka drīkstēsim.

– Vai viņiem ir ”Ēzelītis Kongs”?

– Mēs varam to noskaidrot.

Viņiem mājās nebija ne videospēļu, ne arī datora, tomēr viņiem bija draugi, kuriem tas viss bija pieejams, tāpēc pamati likās apgūti. Neiomija zināja, ka Meisons ir kaismīgs videospēļu cienītājs. Ar Letijas palīdzību bija pavisam viegli nosēdināt Meisonu ģimenes istabā, un vēl labāk kļuva tad, kad Letija ar ciešu skatienu nobrīdināja savu pusaugu dēlu uzspēlēt kopā ar Neiomijas brāli.

– Es grasos pagatavot limonādi. Tu noteikti varētu nākt man talkā.

Māja bija ļoti jauka. Tīra un omulīga. Tajā bija daudz krāsu – gan uz sienām, gan mēbelēm. Neiomija zināja, ka misters Hārbavs ir angļu valodas pasniedzējs vidusskolā, bet mis Letija strādā šerifa birojā. Un tomēr Neiomijas acīm šī māja izskatījās bagāta.

Virtuvē bija trauku mazgājamā mašīna – Neiomijas mājās šis gods piederējās viņai pašai – un vēl arī sniegbalta lete, kuras vidū atradās otra izlietne.

– Jūsu māja ir jauka, mis Letija.

– Ak, pateicos. Es te jūtos laimīga. Un man gribas, lai jūs šeit justos ērti, kamēr te viesojaties.

– Kā jūs domājat, cik ilgi tas būs?

– Dienu vai divas, tas arī viss. – Letija tējas traukā iebēra cukuru un ielēja ūdeni, lai to uzvārītu. – Vai tu kādreiz esi gatavojusi šādu limonādi?

– Nē, kundze.

– Tas ir kaut kas. Laiciņš paies, līdz tā būs gatava, taču ir vērts pacensties.

Letija rosījās pa virtuvi. Neiomija pamanīja, ka viņa nav apsējusi priekšautu un ir tikai aizbāzusi dvieļa malu aiz bikšu jostas. Tētim nepatika, ja mamma valkāja garās bikses. Viņš teica, ka sievietēm jānēsā kleitas un svārki.

Tēva sacītais, domas par viņu un tas, ka prātā atkal ieskanējās viņa balss… Neiomijas vēderā no jauna savilkās netīkams kamols. Tāpēc viņa pūlējās noskaņoties uz kaut ko citu.

– Mis Letija, ko jūs darāt šerifa birojā?

– Nu, mīļumiņ, es esmu pirmā sieviete šerifa vietniece Painmedousā. Un arī tagad, pēc sešiem gadiem, vēl aizvien esmu vienīgā.

– Tāda pati kā šerifa vietnieks Veins?

– Tieši tā.

– Tad jau jūs zināt, kas notiks tālāk. Vai jūs man to pateiksiet?

– Pavisam droši gan es pateikt nevaru, jo tagad vadību ir pārņēmis FIB. Mēs viņiem tikai palīdzam. Viņi savāks lietiskos pierādījumus, nāks klajā ar paziņojumiem, un tavam tētim būs vajadzīgs advokāts. Ļoti daudz no tā, kas notiks vēlāk, ir atkarīgs no tava tēva sacītā un darītā. Es zinu, ka tas ir ļoti grūti, bet vislabāk būtu, ja tu papūlētos par to tagad tik ļoti neraizēties.

– Es varu neraizēties par tēti. – To Neiomija jau bija sapratusi, bet… – Man ir jāparūpējas par mammu un Meisonu.

– Ak tu, meitenīt… – Letija nopūtās. Samaisījusi šķidrumu traukā, viņa apgāja apkārt virtuves letei. – Kādam vajadzētu parūpēties par tevi.

– Mamma nezinās, kā jārīkojas, ja tētis viņai to nebūs pateicis. Un Meisons nesapratīs, ko tētis ir izdarījis. Viņš nezina, ko nozīmē izvarošana.

Letija nopūtās vēlreiz un apskāva Neiomiju. – Tev vienai tas viss būs par smagu. Kur pašlaik atrodas tavas mammas brālis? Kur ir tavs tēvocis Sets?

– Vašingtonā. Taču mums nav ļauts ar viņu sazināties, jo viņš ir homoseksuāls. Tētis teic, ka tas ir pretīgi un nicināmi.

– Es pazīstu Setu. Mēs mācījāmies vienā skolā, tikai viņš bija apmēram divus gadus jaunāks par mani. Man viņš nemaz nelikās pretīgs un nicināms.

– Bībelē sacīts… – Atceroties šos Bībelē rakstītos vārdus vai atceroties tēti sakām, ka tie tur ir rakstīti, Neiomijai sažņaudzās sirds un trula sāpe iedzēla galvā. Nē, par to viņa tagad nedrīkstēja raizēties… – Tēvocis vienmēr bija ļoti jauks pret mums. Es atceros, ka viņam bija patīkami smiekli, taču tētis sacīja, ka viņš vairs nedrīkstot braukt pie mums ciemos. Un mamma nedrīkst ar viņu runāt pa telefonu.

– Vai tu gribētu, lai viņš atbrauc?

Pietika tikai ar šiem dažiem vārdiem, lai Neiomijai aizžņaugtos kakls un viņa spētu vien pamāt ar galvu.

– Tad jau labi. Kad noņemšu no uguns sīrupu un nolikšu dzesēties, es paskatīšos, kā mēs varētu ar viņu sazināties. Pēc tam es tev parādīšu, kā izspiest citronu sulu. Tā ir pati jautrākā šā darba daļa.

Neiomija iemācījās, kā pagatavot limonādi, un ēda maizi ar grilētu sieru – šis salikums uz visiem laikiem iespiedās viņai atmiņā kā īstā izvēle brīdim, kad nepieciešams mierinājums.

Tā kā mamma visu dienu gulēja, Neiomija pirmo reizi mūžā lūdza viņai uzticēt kādu darbiņu. Letija atļāva, lai meitene izravē puķu dobes aiz mājas un arī dārzeņu vagas, kā arī ieber svaigas sēkliņas putnu barotavās.

To visu paveikusi, Neiomija sajuta nogurumu. Meitene atlaidās zālē paēnā un aizmiga.

Viņa spēji pamodās, gluži tāpat kā naktī. Tur bija kaut kas… Kaut kas…

Sirds sitās kā neprātīga. Neiomija strauji piecēlās sēdus. Meitene gandrīz vai bija gatava ieraudzīt, ka tēvs pārliecies viņai pāri ar virves rituli vienā rokā un asu nazi otrā.

Taču vīrietis, kurš bija apsēdies uz dārza krēsla ēnā, nebija viņas tēvs. Kājās šim vīrietim bija haki krāsas bikses, viņš bija uzāvis kurpes, taču zeķes ne. Neiomija pacēla skatienu un ieraudzīja, ka mugurā viņam ir koši zils krekls, bet vietā, kur vajadzētu būt kabatai, bija izšūts zirdziņš ar jātnieku mugurā.

Šim vīrietim bija tādas pašas zaļas acis kā Neiomijai, pievilcīga seja gluži kā kinozvaigznei, no Panamas cepures apakšas spraucās ārā viļņaini brūni mati.

– Es biju aizmigusi.

– Nav nekā labāka par nelielu nosnaušanos paēnā vasaras pēcpusdienā. Vai tu mani atceries, Neiomij?

– Tēvoci Set… – Neiomijai sāpīgi sažņaudzās sirds, taču šīs sāpes nebija netīkamas, gluži otrādi. Meitene tomēr bažījās, ka atkal varētu zaudēt samaņu, lai gan sajūtas nebija tādas kā iepriekš. Viss likās košs un mirdzošs.

– Tu atbrauci. Tu atbrauci, – viņa atkārtoja un ierāpās tēvocim klēpī, šņukstēdama un nopūzdamās. – Tikai nepamet mūs! Lūdzu, tikai nepamet mūs, tēvoci Set! Lūdzu, lūdzu.

– Es jūs neatstāšu. Tas nenotiks, meitenīt. Es tev apsolu. Un pārtrauc raizēties jau tagad, jo es esmu pie jums. Es par jums parūpēšos.

– Tu man uzdāvināji sārtu izejamo kleitu.

Tēvocis iesmējās, un viņa smiekli visu vērta daudz vieglāku. Viņš izņēma no bikšu kabatas sniegbaltu nēzdogu un nosusināja Neiomijas asaras.

– Tu to atceries? Tev toreiz bija apmēram seši gadi, noteikti ne vairāk.

– Tā bija tik skaista, tik pasakaina, tik smalka. Mamma guļ. Viņa tikai guļ un guļ.

– Tas viņai pašlaik ir ļoti nepieciešams. Skat, cik gara tu esi izaugusi! Šīs slaidās kājas. Uz tām ir skrāpējumi.

– Mežā bija tumšs.

Sets ciešāk apskāva meitenes plecus. Viņš smaržoja tik labi. Gluži kā laima šerbets. – Tagad tumsas nav, un es esmu tepat. Tiklīdz būs iespējams, tu dosies uz mājām kopā ar mani. Tu, Meisons un jūsu mamma.

– Mēs brauksim uz Vašingtonu? Un paliksim kopā ar tevi?

– Tieši tā. Kopā ar mani un manu draugu Hariju. Tev Harijs patiks. Viņš ir mājā un kopā ar Meisonu spēlē ”Ēzelīti Kongu”.

– Vai viņš ir homoseksuāls?

Seta krūtīs kaut kas notrīsēja. – Jā, ir.

– Bet viņš ir jauks. Tāpat kā tu.

– Es tā domāju, bet tu pati varēsi par to spriest.

– Man jau drīz jāatsāk mācības skolā. Un Meisonam tāpat.

– Jūs varēsiet mācīties skolā Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā. Vai tas tev būs pieņemami?

No milzīgā atvieglojuma Neiomija teju noģība atkal, tāpēc viņa tikai pamāja ar galvu. – Es vairs negribu būt šeit. Mis Letija izturējās patiešām jauki. Un šerifa vietnieks Veins. Un šerifs tāpat. Viņš iedeva man savu telefona numuru, lai es varētu viņam piezvanīt, ja man tas būtu nepieciešams. Tomēr es te vairs negribu palikt.

– Tiklīdz tas būs iespējams, mēs aizbrauksim.

– Es negribu redzēt tēti. Es negribu viņu redzēt. Zinu, ka tas ir slikti, taču…

Sets mazliet atvirzīja Neiomiju. – Tas nav nekas slikts. Pat nedomā tā. Tev viņš nav jāsatiek, ja tu to nevēlies.

– Vai tu pateiksi mammai? Viņa noteikti gribēs, lai es un Meisons ar viņu tiktos. Bet es negribu viņu redzēt. Vai mēs varētu braukt uz Vašingtonu jau tagad?

Sets atkal apskāva un pašūpoja Neiomiju. – Es jau daru visu iepējamo, lai tā notiktu.

Tomēr aizritēja vairāk nekā nedēļa, lai gan pie mis Letijas viņi nepavadīja pat vienu nakti. Saradās reportieri. Šerifam bija pilnīga taisnība. Viņi ieradās pūļiem, baros, ar lieliem autobusiem un televīzijas kamerām. Viņi spietoja ap māju un izkliedza jautājumus ik reizi, kad vien kāds izgāja pa durvīm.

Neviens pat neatcerējās par Neiomijas dzimšanas dienu, bet viņai tas bija vienaldzīgi. Arī viņa pati vēlējās to aizmirst. Viņi bija apmetušies mājā, kas ne tuvu nebija tik skaista un omulīga kā mis Letijas māja un atradās pie Morgantaunas. Pie viņiem palika FIB ļaudis – reportieru un joprojām pastāvošo draudu dēļ.

Neiomija dzirdēja FIB pārstāvjus sarunājamies par to un pieminam, ka uz kādu citu vietu tiek pārvests arī viņu tēvs. Viņa dzirdēja daudz, jo uzmanīgi klausījās.

Mamma strīdējās ar tēvoci Setu par braukšanu uz Vašingtonu un par to, ka nav jāved bērni uz tikšanos ar tēvu. Tomēr viņu tēvocis savu solījumu turēja. Kad mamma devās uz tikšanos ar apcietināto vīru, viņu pavadīja kāda FIB aģente.

Otrajā reizē pēc atgriešanās no turienes mamma iedzēra tabletes un nogulēja vairāk nekā divpadsmit stundas.

Neiomija dzirdēja, ko tēvocis ar Hariju sprieda par veicamajiem pārveidojumiem, lai viņu mājā Džordžtaunā varētu apmesties vairāk cilvēku. Viņai patika Harijs – Harisons (Kā Indiana Džons) Dobss. Tomēr tas, ka šis cilvēks bija tumšādains, meiteni pārsteidza. Tiesa, viņš īsti nebija arī tumšādains. Viņa ādas krāsa līdzinājās karamelei, kas Neiomijai tik ļoti garšoja uz saldējuma, ko viņai tika ļauts baudīt kā īpašu velti.

Harijs bija patiešām gara auguma, un viņam bija ļoti zilas acis, kuru tonis jo īpaši izcēlās uz karameļu krāsas ādas fona. Viņš bija šefs un, to pateicis Neiomijai, piemiedza ar aci un paskaidroja, ka tas nozīmē ”pasakaini labs pavārs”. Neiomija nekad nebija redzējusi vīrieti, kurš rosītos virtuvē, bet Harijs katru vakaru gatavoja maltīti. Par tādiem ēdieniem viņa nekad pat dzirdējusi nebija, kur nu vēl tos nogaršojusi.

Tas viss līdzinājās filmās redzētajam. Ēdieni bija lieliski.

Viņi nopirka Meisonam ”Nintendo” spēli, un mammai iegādājās vairākus jaunus apģērbus. Neiomija iedomājās, ka varētu palikt šajā ne pārāk jaukajā mājā. Ja vien tur paliek arī Sets un Harijs.

Bet kādā vēlā vakarā pēc mammas atgriešanās no tikšanās ar tēvu Neiomija noklausījās, kā pieaugušie strīdas. Viņai ļoti nepatika, ka mamma strīdējās ar tēvoci Setu. Tādi strīdi atkal uzjundīja bailes, ka tēvocis Sets varētu no jauna doties projām un viņus atstāt.

– Es nevaru tā vienkārši ņemt un aizbraukt, aizvedot bērnus līdzi. Viņi ir Toma bērni.

– Viņš nekad netiks ārā no cietuma, Sūzij. Vai tu patiešām grasies ar varu vilkt bērnus uz tikšanos ar viņu? Vai tu no tiesas vēlies viņiem uzkraut tādu nastu?

– Viņš ir šo bērnu tēvs.

– Viņš ir sasodīts izdzimtenis.

– Nerunā tā!

– Nolādēts izdzimtenis! Un tev ar to jātiek galā. Bērniem tu esi vajadzīga, Sūzij. Tad nu pacenties viņu labā. Toties viņš nav pelnījis pat minūti tava laika.

– Es devu zvērestu. Mīlēt, godāt un paklausīt.

– Un viņš tāpat. Tikai viņš šo zvērestu ir lauzis. Augstais Dievs! Viņš izvaroja, mocīja un nogalināja vairāk nekā divdesmit sievietes. Un es runāju tikai par noziegumiem, kuros viņš ir atzinies. Patiesībā pat izlielījies, lai Dievs žēlīgs. Vairāk nekā divdesmit jaunu meiteņu. Viņš nāca pie tevis gultā pēc tam, kad bija to visu darījis ar viņām…

– Pietiek! Izbeidz to! Vai tu vēlies, lai es pasaku, ka viņš to izdarīja? Izdarīja visas tās šausmu lietas? Kā tad es ar to dzīvošu, Set? Kā es varēšu ar to sadzīvot?

– Tev ir divi bērni, kuriem tu esi vajadzīga. Un es tev palīdzēšu, Sūzij. Mēs aizbrauksim projām no šejienes uz vietu, kur tu un tavi bērni varēs justies droši. Gan tu, gan viņi apmeklēs speciālista konsultācijas. Bērni mācīsies labās skolās. Es negribu piespiest tevi kaut ko darīt, jo es atšķirībā no viņa neesmu varmāka. Un tomēr, ja būs nepieciešams, es to darīšu, lai pasargātu tevi un bērnus. Bet tagad es lūdzu, lai tu atceries, kas biji pirms viņa. Tev bija raksturs, tev bija savi plāni. Tevī bija gaisma.

– Vai tu patiešām nesaproti? – Mātes balsī skanēja biedējoši lūdzošs tonis, tik sāpīgs, tik ļoti līdzīgs atvērtai, jēlai brūcei, kas nekādi nesadzīst. – Ja es došos projām, tad būšu atzinusi, ka tas patiešām ir noticis.

– Un tas ir noticis. Viņš pats to atzina.

– Tomu piespieda pateikt.

– Izbeidz! Vienkārši izbeidz. Tava meita – tavs pašas bērns – redzēja, ko viņš izdarījis.

– Viņa to izdomāja…

– Pietiek. Sūzij, rimsties…

– Es nevaru tā vienkārši… Kā gan es to nezināju? Kā es varēju kopā ar viņu nodzīvot gandrīz pusi mūža un neko nepamanīt? Reportieri… viņi šo jautājumu man izkliedza vairākkārt.

– Lai tie reportieri iet pie velna. Rīt mēs braucam projām. Mīļais Dievs, kur palikušas tavas dusmas, Sūzij? Dusmas par to, ko viņš nodarījis, dusmas par to, kas viņš ir, par to, ko viņš licis tev un taviem bērniem pārciest? Par to, ko nācās pieredzēt Neiomijai? Es patiešām ceru, ka tu tās dusmas beidzot atradīsi, bet, kamēr tas vēl nav noticis, tev vienkārši nāksies man uzticēties. Tā būs vislabāk. Rīt mēs varam doties projām. Un rīt tu vari sākt jaunu dzīvi sev un saviem bērniem.

– Es taču nezinu, kā…

– Saliec mantas. Tas būs pirmais solis. Pēc tam turpināsim. Soli pa solim.

Viņa dzirdēja, kā mamma raud, kad Sets izgāja no istabas. Bet jau pēc brīža Neiomija saklausīja arī to, ka viņa atver un aizver atvilktnes.

”Viņa kārto mantas,” Neiomija nodomāja. ”Nākamajā rītā mēs visi aizbrauksim. Un atstāsim šo visu aiz muguras.”

Neiomija aizvēra acis un veltīja tēvocim Setam īpašu pateicības lūgšanu. Viņa saprata, ka ir izglābusi Ešlijas dzīvību. Un nu viņa domāja, ka tēvocis Sets ir izglābis dzīvību viņai pašai.