Читать книгу Mēnessgaisma atvarā - Nora Robertsa - Страница 5

Nu jau Neiomija Vašingtonā bija nodzīvojusi piecus mēnešus, divas nedēļas un piecas dienas. Šajā samērā nelielajā laika posmā bija tik daudz kāpumu un kritumu, tik daudz sāpīgu triecienu un arī prieku, ka grūti nācās pat visu atcerēties.

Māju Džordžtaunā viņa mīlēja. Tur bija augsti griesti un bagātīgas krāsas, aiz mājas atradās jauks bruģēts iekšpagalms un neliela strūklaka ar baseiniņu.

Viņa nekad iepriekš nebija dzīvojusi pilsētā un tagad bija gatava stundām ilgi sēdēt pie loga un vērot, kā garām brauc automašīnas un taksometri, kā savās gaitās steidzas cilvēki. Un viņas istaba bija tik skaista! Senatnīgs ķirškoka tualetes galdiņš – īsti antīka manta, nevis vienkārši kaut kāda svešu ļaužu lietota un tad citiem atdota mēbele – ar lielu ovālu spoguli tāda paša koka rāmī un sīkiem rotājumiem. Viņai bija plata divguļamā gulta, īsts luksuss. Viņa varēja tajā pavārtīties, izplest rokas un gluži vienkārši izbaudīt sajūtu, ka tas viss ir iespējams. Palagi bija mīksti un gludi. Apgūlusies viņa ar pirkstu galiem glāstīja spilvendrānu, lai ātrāk aizmigtu.

Istabā sienas bija zeltaina saulrieta krāsā, un uz tām bija ziedu attēli, kas sagrupēti kā mazā dārziņā.

Neiomijai šī istaba patika pat labāk par mammas istabu, kurā atradās brīnumains krēsls ar svešādiem, bet ļoti skaistiem lidojošiem putniem, savukārt virs lielās gultas – gaiši zaļš baldahīns.

Meisons gulēja uz izvelkamā dīvāna telpā, kuru tēvocis Sets dēvēja par augšstāva salonu, tomēr lielāko daļu nakšu – jo īpaši sākumā – viņš ieritinājās blakus Neiomijai viņas gultā vai pat uz paklāja pie tās, gluži kā kucēns.

Harijs aizveda viņus uz savu restorānu. Tur bija balti galdauti, sveces un ziedi. Viņš izrādīja plašo virtuvi, kuru pildīja trokšņaina rosme un karstums.

Skolas gaitu uzsākšana bija ļoti satraucoša, tomēr arī aizraujoša. Jauna vieta, jauna skola, kur neviens viņu nepazina. Tas bija gan biedējoši, gan brīnišķīgi. Viņa pierada arī pie sava jaunā uzvārda. Neiomija Kārsone – jauniņā. Daži uzjautrinājās par viņas akcentu, taču nevienam nebija zināms, ka viņas tētis ir cietumā.

Viņai ne pārāk patika apmeklēt psihoterapeitu. Doktore Osguda bija jauka, jauna un pievilcīga un vienmēr ļoti patīkami smaržoja. Tomēr, vismaz sākumā noteikti, likās gaužām aplami pilnīgi svešam cilvēkam stāstīt par saviem vecākiem, par brāli un vēl jo vairāk par to, kas tonakt notika mežā.

Meisons apmeklēja citu speciālistu, un viņam šīs vizītes patika vairāk, jo ārsts ļāva stāstīt par videospēlēm un basketbolu. Vismaz Meisons sacīja, ka ļaujot. Pēc vairākām nedēļām, kad viņi bija šādi runājušies par videospēlēm un basketbolu, Meisons beidzot pārtrauca gulēt Neiomijas istabā.

Mamma apmeklēja citu speciālistu – ja apmeklēja. Ļoti daudzas reizes viņa gluži vienkārši pavēstīja, ka viņai neesot noskaņojuma turp doties. Tad viņa likās gultā, jo bija uznākusi kārtējā galvassāpju lēkme.

Reizi nedēļā viņa aizņēmās tēvoča Seta automašīnu un brauca uz cietumu – Savienoto Valstu labošanas iestādi Heizeltonā – apmeklētāju dienā. Ceļš uz turieni un atpakaļ prasīja teju astoņas stundas un pavisam īsu tikšanās brīdi. Un arī tad tikai caur stikla sienu. Katru reizi mamma pēc atgriešanās no turienes izskatījās samocīta, un viņu piemeklēja kārtējā galvassāpju lēkme.

Tomēr viņa nepārtrauca šos apmeklējumus.

Viss pamazām ievirzījās noteiktā kārtībā. Neiomija un Meisons mācījās skolā, Harijs strādāja restorānā, tēvocis Sets strādāja investīciju kompānijā, bet mamma bija dabūjusi viesmīles darbu uz pusslodzi.

Un tad kādu vakaru tēvocis Sets pārnāca no darba, nesdams rokā laikrakstu. Viņš bija pārskaities.

Neiomija sarāvās no bailēm. Viņa vēl nekad nebija redzējusi savu tēvoci tik ļoti dusmīgu, nekad nebija dzirdējusi viņu paceļam balsi. Tagad viņa pat īsti nezināja, kā rīkoties. Neiomija bija sākusi uz lielās gāzes plīts gatavot vistu ar rīsiem, kā Harijs savulaik tika viņai ierādījis. Meisons sēdēja pie virtuves letes un negribīgi pildīja skolā uzdotos mājasdarbus, bet mamma sēdēja blakus, vērās tukšumā un izlikās, ka viņam palīdz.

Mamma pielēca kājās, kad Sets laikrakstu ar skaļu plīkšķi nometa uz letes. Neiomija ieraudzīja tēva fotogrāfiju un… mīļais Dievs… arī savējo, kas uzņemta Painmedousas skolā.

– Kā gan tu varēji? Kā tu varēji to nodarīt pati sev un saviem bērniem?

Sūzana saspieda saujā zelta krustiņu, kas ķēdītē iekārts bija dusējis viņai uz krūtīm. – Nekliedz uz mani. Es viņiem tikpat kā neko nepateicu.

– Tu esi pateikusi pietiekami. Vai tu viņiem iedevi šo Neiomijas fotogrāfiju? Vai tu viņiem pateici, ka dzīvo Kolumbijas apgabalā?

Mamma uzrāva plecus tāpat kā reizēs, kad tētis uz viņu ļauni paraudzījās. Tā vismaz nosprieda Neiomija.

– Viņi samaksāja man piecus tūkstošus dolārus. Man taču pašai ir kaut kā jāpelna nauda, vai ne?

– Un tas jādara šādi? Pārdodot savas meitas fotogrāfijas laikrakstiem?

– Viņi tās būtu dabūjuši arī bez manas palīdzības. Un viņi jau nedēļām ilgi raksta par to notikumu. Tas nekad nebeigsies.

– Viņiem nebija Neiomijas fotogrāfijas, Sūzana. – Kā noguruma mākts, Sets atlaida vaļīgāk savas sarkanās kaklasaites mezglu. – Viņiem nebija ne jausmas, ka jūs visi dzīvojat šeit.

Kad iezvanījās telefons, viņš pacēla roku, kā likdams Neiomijai nekustēties. – Neatbildi. Lai ieslēdzas automātiskais atbildētājs. Man jau sešas reizes zvanīja uz biroju. Nevajadzēs ilgu laiku, lai sameklētu numuru, kas sarakstā nav iekļauts. Un nebija iekļauts tālab, lai pasargātu tevi un tavus bērnus, Sūzana, no tā, kas tagad sāksies.

– Viņi taču vienmēr slaistās pie cietuma, neliek mani mierā. – Joprojām stāvēdama uzrautiem pleciem, Sūzana saknieba lūpas. Neiomija pamanīja, ka gar tām ievilkušās dziļas rievas. Pirms tās tveicīgās vasaras nakts tur tādu nebija.

– Un Toms teica, ka mēs varot nopelnīt labu naudu. Likums aizliedz viņam to darīt pašam, taču…

– Tu vari viņam to sagādāt.

Sūzana koši pietvīka. Tā notika brīžos, kad viņa bija ļoti nokaunējusies vai arī tikpat ļoti sadusmojusies. – Set, man ir pienākums pret manu vīru. Viņi ir Tomu ieslēguši vietā, ko paši sauc par īpašo zonu. Viņš sacīja, ka esot ļoti vajadzīga nauda, lai samaksātu advokātam par pūliņiem panākt viņa izvietošanu kopējā zonā.

– Jēzus, Sūzij! Tās taču ir pilnīgākās muļķības. Vai tu nesaproti, ka tev cenšas tās iebarot?

– Nerunā tādus vārdus!

– Ak tad vārdi tev nepatīk? Bet tas ir labi? – Viņš ar plaukstu uzsita pa laikrakstu. Atkal iezvanījās telefons. – Vai tu to izlasīji?

– Nē, nē. Es to nelasīju. Es nemaz negribu to lasīt. Viņi… viņi nelika mani mierā, un Toms teica, ka viņu sākšot vairāk cienīt, ja viņa stāsts kļūšot zināms, un es nevarēju viņam atteikt.

– Neviens neciena tabloīdus. Pat viņam vajadzētu to zināt. – Tēvocis Sets uz mirkli apklusa, un Neiomija pamanīja, ka tagad viņš izskatās slims, nevis dusmīgs. – Kurš vēl nelika tevi mierā? Ar ko vēl tu esi runājusi?

– Es runāju ar Saimonu Vensu.

– Ar rakstnieku. Patiesie kriminālstāsti.

– Venss ir profesionālis. Viņa izdevējs man samaksās divdesmit piecus tūkstošus dolāru. Tā ir ierakstīts līgumā.

– Tu pat parakstīji līgumu.

– Tas ir profesionāli. – Sūzanas acis izskatījās stiklainas, bet lūpas drebēja. Viņa pastiepa rokas sev priekšā, kā vēlēdamās aizstāvēties no uzbrukuma. – Un maksās vēl vairāk, kad būs panākta vienošanās par filmas uzņemšanu. Tā viņš sacīja.

– Sūzana… – Neiomija pazina izmisumu un tagad dzirdēja to sava tēvoča balsī. – Ko gan tu esi izdarījusi…

– Es nevaru paciest viesmīles darbu. Un tā psihoterapeite, pie kuras tu liec man iet… Viņa apgalvo, ka man jāstiprina sava pašapziņa. Man jāpārceļas uz kādu vietu tuvāk cietumam, lai nevajadzētu vienmēr aizņemties tavu mašīnu un braukt to gaisa gabalu. Toms vēlas, lai mēs ar bērniem atrastos viņam tuvāk.

– Es uz turieni nepārcelšos.

Sūzana apcirtās, izdzirdējusi Neiomijas balsi. Dusmu kvēle pārmāca asaras. – Nekļūsti bezkaunīga!

– Es neesmu bezkaunīga. Es tikai pateicu, ka turp nebraukšu. Ja tu mani aizvedīsi, es aizbēgšu…

– Tu darīsi to, ko likšu es un tavs tētis. – Pēdējos dažos mēnešos Neiomija gana bieži bija dzirdējusi mātes histērijas lēkmes un pazina tās itin labi. Bija pienākusi viena no tādām reizēm, tas bija dzirdams Sūzanas balsī. – Šeit mēs palikt nevaram.

– Kāpēc tad tā, Sūzana? – klusi vaicāja Sets. – Kāpēc tad jūs nevarat šeit palikt?

– Tu dzīvo grēkā ar vīrieti. Tu dzīvo grēkā ar melnādainu vīrieti.

– Neiomij, dārgā… – Seta balss joprojām bija pavisam klusa, taču acis apsūdzot bija pievērstas Sūzanai. – Uz mirkli kopā ar Meisonu uzkāpiet augšā, labi?

– Es gatavoju vakariņas.

– Un smaržo labi. Noņem visu no uguns, sarunāts? Uzejiet augšā. Palīdzi Meisonam izpildīt mājasdarbus.

Meisons noslīdēja no krēsla un apvija rokas ap Setu. – Neliec mums braukt projām. Neļauj, lai viņa mūs aizved! Lūdzu! Es gribu palikt pie tevis!

– Par to tagad neraizējies. Ej augšā kopā ar savu māsu.

– Nāc, Meison! Mēs taču nedodamies projām, mēs tikai uzkāpsim augšstāvā. – Neiomija paņēma Meisona grāmatas un papīrus. – Un Harijs nav nekāds grēks. Man liekas, ka tavs grēks bija tā runāt.

– Tu nesaproti… – Sūzana ierunājās.

– Es saprotu gan. Tonakt mežā es daudz ko sāku saprast. Tu pati nesaproti, mammu. Nāc, Meison.

Sūzana sāka raudāt, bet Sets klusēja. Viņš atvēra vīna skapi un izraudzījās vienu pudeli. Sūzana stāvēja, ar rokām aizklājusi seju, bet viņš neiejaucās, vien attaisīja pudeli un ielēja sev glāzē vīnu.

Viņš izslēdza telefonam skaņu, jo zvanīšana nemitējās.

Kamēr viņa šņukstēja un vaimanāja, Sets lēnām, gandrīz kā piesargādamies, iedzēra pāris malku.

– To, ka esmu gejs, tu zināji jau no četrpadsmit gadu vecuma. Varbūt pat jau agrāk, bet tieši tad es saņēmu drosmi un tev to pateicu. Ilgāks laiks pagāja, kamēr es uzdrīkstējos to pastāstīt mammai un tētim. Viņi to uzklausīja gana saprotoši, kad bija visu labi apdomājuši. Taču savai lielajai māsai es izstāstīju vispirms. Vai atceries, ko tu man sacīji? Nu… pēc tam, kad pārvaicāji, vai es esmu pilnīgi drošs par to. – Sūzana tikai šņukstēja, un Sets iedzēra vēl malku vīna. – Tu sacīji: ”Nu ko, bet pat nemēģini mest acis uz puišiem, kuri patīk man!” Kur gan palikusi tā meitene, Sūzij? Tā meitene, kura prata pateikt īstos vārdus īstajā brīdī, kad es biju tik ļoti pārbijies un mani ceļgali trīcēja kā želeja. Meitene, kura mani smīdināja, kad es pūlējos neraudāt. Tā meitene, kura pieņēma mani tādu, kāds esmu.

– Piedod. Piedod…

– Ir jau labi, Sūzana. Tomēr es tev kaut ko pateikšu un tu manī ieklausīsies. Vai dzirdi mani, Sūzij? Nekad vairs tā nerunā par cilvēku, kuru es mīlu. Vai tu saprati?

– Piedod. Piedod… Harijs ir izturējies tik laipni un sirsnīgi gan pret mani, gan bērniem! Un es redzu, cik labs viņš ir pret tevi. Piedod… Bet…

– Vai mēs joprojām esam derdzīgi un nosodāmi? Vai tā tu domā patiesībā? Vai to tev saka tava sirds?

Viņa atkal apsēdās. – Es nezinu. Es nezinu. Es nezinu! Četrpadsmit gadi! Iesākumā viņš nemaz nebija tik bargs. Viss norisinājās tik pakāpeniski, ka es pat nemaz nepamanīju. Viņš negribēja, lai es strādātu algotu darbu, un es tobrīd jau gaidīju Neiomiju, tāpēc iedomājos, ka tas būtu labi. Es varēju izveidot īstu ģimenes ligzdu un palikt mājās kopā ar savu mazulīti. Pēc tam viņš nevēlējās doties ciemos pie mammas un tēta. Allaž atrada kādu atrunu. Un tad viņš nevēlējās, lai turp dodos es. Mēs bijām ģimene, un viņš mājā bija noteicējs. Ar laiku viņam vairs nepatika, ja vecāki ieradās viesos mūsu mājā. Iesākumā viņš vēl pieļāva izņēmumus. Svētkos.

– Viņš atsvešināja tevi no visiem, kurus tu mīlēji un kuri mīlēja tevi.

– Toms teica, ka svarīgi esam mēs paši. Mums jāveido pašiem sava dzīve. Tad pasaulē nāca Meisons, un Toms strikti noteica, kā visam jābūt. Taču viņš smagi strādāja un maksāja rēķinus. Viņš nekad nepacēla roku pret mani, to es tev varu apzvērēt. Un pret bērniem tāpat. Tas, ko viņš domāja, ko vēlējās, ko sacīja… tas viss iesūcās mūsos. Es ilgojos pēc mammas un tēta, es ļoti ilgojos arī pēc tevis, taču… – Sets paņēma otru glāzi, ielēja tajā vīnu un nolika priekšā Sūzanai. – Kopš gaidīju Neiomiju, es neesmu baudījusi neko citu kā vien baznīcas vīnu. Es kādreiz biju līdzīga viņai, vai ne? Stipra, drosmīga un pat mazliet neganta.

– Jā, biji gan.

– To es esmu zaudējusi. To visu es esmu zaudējusi.

– Tu vari to atkal atgūt.

Sūzana papurināja galvu. – Es jūtos briesmīgi nogurusi. Ja vien es varētu gulēt un gulēt, kamēr tas viss būs beidzies un nogrimis pagātnē! Neiomija to sacīja pavisam nopietni. Viņa nebrauks kopā ar mani. Un viņa aizbēgs, paņēmusi Meisonu līdzi, ja es viņu piespiedīšu. Viņa neatstātu brāli, kā savulaik izdarīju es. Meita grib piespiest mani, lai es izvēlos savus bērnus vai savu vīru.

– Tu jau reiz izvēlējies viņu, atstādama novārtā savu ģimeni.

– Sievietes pienākums ir uzticība vīram. – Sūzana nopūtās un paņēma glāzi rokā, tad iedzēra malku vīna. – O, tas nudien ir labs. Jau biju aizmirsusi. Es esmu zvērējusi, Set. Es zinu, ka viņš ir lauzis visus zvērestus, zinu, ka viņš ir darījis tādus briesmu darbus, ko pat izrunāt nav iespējams… Nu, vismaz reizēm es to apzinos. Tomēr man ir neizsakāmi grūti lauzt zvērestus un pieņemt, ka cilvēks, kuram es solījos, tagad atrodas cietumā. Es vienkārši esmu ļoti nogurusi. Nepārtraukti. Ja vien tas būtu iespējams, es gulētu visu savu atlikušo mūžu.

– Tā, mana mīļā, ir depresija. Ir vajadzīgs laiks, lai iedarbotos terapija un medikamenti. Tev ir nepieciešams laiks, lai atgūtos. Atvēli sev šo laiku.

– Man ir sajūta, ka aizritējuši jau daudzi gadi. Set, braucot uz Heizeltonu, es vienmēr saku sev, ka tā būs pēdējā reize. Es nevēlos redzēt tās sienas, iet garām tiem sargiem. Sēdēt tur. Runāt ar viņu cauri stiklam. Negribu redzēt tos visus reportierus un pārējos, kas mani gaida un alkatīgi cer, ka es kaut ko pastāstīšu. Viņi izkliedz šausmīgus vārdus. Tu to nezini…

– Tad pārtrauc būt par viņu mērķi.

Viņa tikai pašūpoja galvu. – Bet tad… Toms atrod veidu, kā likt man pārdomāt, kā likt šaubīties pašai par sevi. Un es galu galā izdaru tieši to, ko viņš vēlas. To, ko viņš liek man darīt. Es taču zināju, ka darīju nepareizi, kad runāju ar tiem reportieriem. Zinu, ka arī tā līguma parakstīšana bija aplama rīcība. Taču es neesmu ne stipra, ne drosmīga, ne arī neganta un tāpēc daru visu, ko viņš man liek. Viņš saka: ”Paraksti tos papīrus, paņem naudu.” Man jāieliek tā nauda viņa cietuma kontā, jānopērk māja tuvāk cietumam. Man jāapciemo viņš reizi nedēļā un iesākumā reizi mēnesī jāved bērni viņu apraudzīt.

– Es pretošos tādai rīcībai. Es varu zaudēt, bet man vienkārši jāpārliecina tevi bērnus uz turieni nevest.

– Viņa pretojas man. Mana meitiņa. – Sūzana nopūtās un ar pirkstu kauliņiem noslaucīja asaru. – Viņa turp nebrauks un turēsies pretī kā tīģeriene, lai neļautu aizvest arī Meisonu. Man jādara, kā viņiem labāk. Es to zinu.

– Nebrauc vairs uz turieni. – Sets pieskārās māsas rokai un sajuta, ka tā gluži vai sastingst. – Uzkrāj spēkus. Pagaidi dažas nedēļas. Tad jau redzēs. Parunā par to ar psihoterapeitu.

– Es mēģināšu. Zvēru. Es esmu tik ļoti pateicīga tev un Harijam! Man patiešām žēl, ka izdarīju, kā lika Toms. Pēc visa, ko jūs mūsu labā…

– Mēs to pārcietīsim.

– Tagad es uzkāpšu augšā un mirkli parunāšos ar bērniem. Un pēc tam mēs nāksim lejā un pabeigsim vakariņu gatavošanu.

– Tas ir labs sākums. Es mīlu tevi, Sūzij.

– Dievam zināms, ka tā ir. – Viņa piecēlās un pasniedzās Setam tuvāk. – Es arī tevi mīlu. Nepadodies, nepamet mani!

– Tas nekad nenotiks.

Sūzana cieši apskāva brāli, tad izgāja no virtuves un devās augšup pa kāpnēm. ”Grūtākā saruna manā mūžā,” viņa nodomāja. ”Pat grūtāka par to baiso gājienu cauri cietumam uz apmeklētāju telpu.”

Viņa apstājās pie Neiomijas istabas durvīm un redzēja, ka bērni sēž uz grīdas. Meisons, pieri saraucis, skatījās uz zīmuli un darba lapām.

Zēns bija raudājis, un Sūzanai sirdī iedzēla sāpe, jo viņa bija vainīga pie šīm asarām.

Neiomija gan nebija raudājusi. Viņas acis bija sausas un kaismes pilnas, kad tās sastapās ar mātes skatienu.

– Es atnācu, lai pateiktu, ka esmu rīkojusies nepareizi. Un tas, ko es iepriekš pateicu par jūsu tēvoci un Hariju, bija nepareizi. Tā runāt bija nepareizi un riebīgi. Es ceru, ka jūs man piedosiet. Un vēl es gribu pateikt, ka jums bija taisnība. Jums abiem bija taisnība. Mēs neaizbrauksim no Seta un Harija. Es darīju aplam, kad runāju ar tiem ļaudīm no avīzes un žurnāla. Un arī ar to rakstnieku. Nav iespējams atgriezties laikā un vērst to par nebijušu, bet es vairs nekad tā nerīkošos. Un man ir ļoti žēl, Neiomij, ka iedevu viņiem tavu fotogrāfiju. Es nemaz nezinu, kā varēšu tev par to atlīdzināt. Taču es grasos visu darīt labāk. Es apsolu, ka mēģināšu. Pateikt to ir viegli, bet man tas ir jāparāda ar darbiem. Un jums jādod man iespēja, lai varu to izdarīt.

– Protams, es došu tev to iespēju, mammīt! – iesaucās Meisons, pielēca kājās un metās pie viņas.

– Es tevi ļoti mīlu, manu mazo vīrieti. – Viņa noskūpstīja zēna galvvidu un tad paraudzījās uz Neiomiju. – Es saprotu, ka tev būs vajadzīgs ilgāks laiks.

Neiomija pašūpoja galvu un arī pieskrēja pie mammas.

Sūzanas izturēšanās patiešām kļuva labāka, lai gan bija arī atkritieni – un daži pat ļoti dziļi. Sniegdama intervijas un pārdodama fotogrāfijas, sieviete bija atvērusi durvis, kuras viņas brālis bija pūlējies aizslēgt.

Viss vērsās plašumā, parādījās raksti par sērijveida slepkavas sievas brāli geju, un reportieri viņu sāka vajāt, kad Sets devās uz darbu vai atpakaļ no tā. Paparaci pamanījās nofotografēt Neiomiju ceļā no skolas un arī Meisonu, kurš tobrīd atradās spēļu laukumā.

Televīzijas mašinērija pielēja eļļu ugunij, sarīkodama diskusiju ar ”ekspertiem”. Un tabloīdi bija nežēlīgi.

Paklīda runas par to, ka Pulicera balvas ieguvējs Saimons Venss noslēdzis vienošanos par grāmatas tapšanu ar Tomasa Deivida Bousa sievu, un mediju karuselis aizvirpuļoja ar jaunu spēku.

Jaunā gada sākumā viņi visi sēdēja mājas priekšējā salonā. Gluži kā cerība par jaunas dzīves sākumu mirdzēja svētku eglīte.

Harijs bija pagatavojis karsto šokolādi. Meisons apsēdās uz grīdas kopā ar sava sapņa piepildījumu – kucēniņu, kurš bija viņu sveicis Ziemassvētku rītā. Mazajam suņukam viņš bija devis vārdu ”Kongs”, par godu savai iemīļotākajai spēlei. ”Vajadzētu justies labi,” domāja Neiomija. Kucēns, karstā šokolāde un eglīte, kura, kā bija apsolījis Harijs, paliks līdz pat Zvaigznes dienai.

Tomēr kaut kas nebija tā, kā vajadzētu, un viņa to juta dziļi sirdī. Tā nu viņas šokolāde augstajā krūzē pamazām atdzisa un kļuva pavisam auksta.