Читать книгу Vēlmju akmens - Džūda Devero - Страница 2

Džemma pavisam skaidri zināja, ka ļoti vēlas šo darbu un būtu gatava pat nogalināt, lai to dabūtu.

Nu, varbūt ne gluži nonāvēt kādu cilvēku, taču salauzt dažas rokas vai kājas noteikti.

Viņa stāvēja blakus misis Freizerei un skatījās uz noliktavas telpu, kura bija pilna ar netīrām, vecām kastēm, rūpīgi saliktām uz jauniem koka plauktiem. Viņa zināja, ka neko tik skaistu savā dzīvē nav redzējusi. Galvā skaļi skanēja vārdi: “Tie ir pirmavoti!” Viņa raudzījās uz dokumentu krājumu, kuriem neviens nav pieskāries jau simtiem gadu.

Misis Freizere, majestātiska gara auguma sieviete, vēroja Džemmu. Bija skaidri manāms, ka viņa gaida, lai Džemma kaut ko saka. Bet kā gan Džemma varēja ietērpt vārdos savas izjūtas? Kā vislabāk aprakstīt savu mūža aizraušanos ar vēsturi? Vai pateikt, ka viņai šie dokumenti nozīmē jaunus atklājumus un neaizmirstamus piedzīvojumus? Vai mēģināt aprakstīt to sajūsmu, ko rada jaunas informācijas meklēšana un atrašana, jaunu…

– Droši vien tas viss izskatās mazliet nomācoši, – misis Freizere noteica un noklikšķināja gaismas slēdzi. Tā bija skaidra norāde, ka Džemmai jāatstāj nenovērtējami dārgās kastes un to noslēpumainais saturs. Džemma negribīgi sekoja viņai uz omulīgo dzīvojamo istabu. Pat viesu namiņš, kurā apmetīsies cilvēks, kas šo darbu dabūs, bija patīkami mīlīgs. Tajā bija plaša dzīvojamā istaba, kuras vienā galā ierīkota virtuve, vēl bija liela guļamistaba, atsevišķa vannas istaba un noliktavas telpa, kuru viņas tikko bija apskatījušas. Mājas priekšpusē atradās neiedomājami skaists un plašs kabinets ar dubultām franču stila durvīm, pa kurām varēja raudzīties uz akriem plašu zālāju un košām puķēm. Ārā aiz nojumes bija garāža, kas paredzēta trim automašīnām. Tā no grīdas līdz griestiem bija pilna ar daudzām kastēm, kurās glabājās vēl nesakārtoti un katalogos neierakstīti dokumenti. Džemmu reibināja doma par to, cik neaptverami plašu uzdevumu klāstu ietvēra šis darba piedāvājums. Viņas vēstures doktorantūras zinātniskā darba vadītājs bija atsūtījis elektroniskā pasta vēstuli, kurā paziņoja, ka viņam izdevies sarunāt Džemmai darba interviju un veiksmes gadījumā viņa varētu dabūt pagaidu darbu mazītiņā pilsētā Edilīnā Virdžīnijas štatā. Džemma bija ļoti nopriecājusies. Zinātniskā darba vadītājs arī paskaidroja, ka sieviete, kura šo darbu piedāvā, pati ir pabeigusi viņu universitāti un vēlas nolīgt kādu, kurš varētu izpētīt un sakārtot ģimenes dokumentus, un pēc tam uzrakstīt šīs ģimenes vēsturi. Džemmai šī doma likās smieklīga. Ko gan tas īsti nozīmēja? Tas būs stāsts par to, kā vecvecmāmiņa ieradās Ņujorkas ostā kopā ar citiem imigrantiem? Ļoti, ļoti garlaicīgi…

Vēlāk tajā dienā viņa bija iegriezusies sava zinātniskā darba vadītāja kabinetā, lai izrādītu pieklājību un personiski sniegtu atbildi. Džemma sacīja, ka viņai patiešām žēl, tomēr tagad, kad lekciju kurss ir beidzies, viņai nopietni jāstrādā ar savu disertāciju, lai varētu to pabeigt un iegūt doktora grādu.

– Domāju, ka tev vajadzētu paskatīties uz šo, – zinātniskā darba vadītājs sacīja un pasniedza Džemmai vēstuli, kas bija uzdrukāta uz dārga, bieza velīnpapīra. Vēstulē bija sacīts, ka misis Alija Freizere no sava vīra ģimenes muižas Anglijā atvedusi vairākus simtus kastu ar sešpadsmitajā gadsimtā rakstītiem dokumentiem. Viņa piedāvā darbu kādam, kurš tos spētu kataloģizēt un, izmantojot noskaidrotos faktus, uzrakstīt ģimenes vēsturi.

Pāri galdam Džemma skatījās uz savu darba vadītāju. “Sešpadsmitais gadsimts” un “vairāki simti kastu” kaut kā īsti neatbilda terminam “ģenealoģija”.

– Kurš vēl ir redzējis tos dokumentus?

– Žurkas, peles… – zinātniskā darba vadītājs sacīja un pacēla kādu cieši piebāztu aploksni. – Te viss ir paskaidrots. Dokumenti ir glabājušies Anglijā, mājas bēniņos, jau kopš tiem laikiem, kad ēka celta. Tas bijis apmēram Elizabetes Pirmās valdīšanas periods. Ģimene… – Viņš izņēma kādu lapu no aploksnes un paskatījās uz to. – Tā bija Riptonas grāfu dzimta. Īpašumu viņi pārdeva apmēram astoņpadsmitā gadsimta otrajā pusē, Amerikas Neatkarības kara laikā. Taču nākamajai ģimenes paaudzei kaut kā izdevās īpašumu atkal atgūt. Pavisam nesen šī senā vieta vēlreiz pārdota, tikai šoreiz tā nonāca kādas korporācijas īpašumā, kura vēlējās, lai bēniņi tiek iztīrīti. Viņi sarīkoja izsoli.

Džemma apsēdās. Patiesībā viņa gandrīz sabruka krēslā iepretim rakstāmgaldam. – Tātad šī misis Freizere…

– …aizbrauca uz Angliju un nopirka visus dokumentus, kas bija glabājušies tajā mājā gadsimtiem ilgi. Te nekas nav minēts, cik tieši viņa par tiem ir samaksājusi. Teikts tikai, ka tie bijuši “daudzi tūkstoši”. Liekas, ka izsolē gājis karsti, tomēr misis Freizerei izdevies atgriezties mājās ar visu šo bagātību. Man radies iespaids, viņa ir sīksta sieviete. Ja viņa kaut ko vēlas, to arī iegūst.

– Un neviens nezina, kas ir tajos dokumentos? – Džemma paskatījās uz vēstuli, ko turēja rokā.

– Nē. Izsoļu nama darbinieki visu nostiepa lejā un sadalīja pa atsevišķām vienībām. Viņi neko neatvēra, un tieši tas bija viens no iemesliem, kas izsolei piešķīra īpašu asumu. Tie tiklab varēja būt vienkārši mājsaimniecības rēķini, par kuriem ģimenei nepiederīgiem ļaudīm nebūtu nekādas intereses. Tas, cik daudz liellopu gaļas grāfs nopircis tūkstoš septiņsimt četrdesmit otrajā gadā, varētu interesēt vienīgi viņa pēctečus. Un nevienu citu. Zinātnisko padomi jau nu noteikti ne. – Viņš mirkli klusēja. – Tomēr tur varētu glabāties arī kaut kas daudzkārt interesantāks, – viņš ar smaidu sejā piebilda.

Džemma mēģināja aptvert šos vārdus. – Un kā šī sieviete domā, cik ilgs laiks būs nepieciešams tam cilvēkam, lai bez palīgiem izpētītu dokumentus un vēl arī visu uzzināto apkopotu ģimenes vēsturē?

– Iesākumam viņa piedāvā divus gadus. Tas nozīmē arī bezmaksas dzīvošanu viņas ģimenes īpašumā, mašīnu un divdesmit piecu tūkstošu dolāru lielu gada algu. Ja divu gadu laikā viss vēl nebūs pabeigts… – Viņš paraustīja plecus. – Domāju, varēs vienoties par to, ka darbu turpinās, cik tas būs nepieciešams. Ja man nebūtu sievas un bērnu, es pats to gribētu pamēģināt.

Džemma joprojām pūlējās aptvert visus faktus. Ja tikko dzirdētā informācija ir precīza, viņa savu disertāciju varēs rakstīt, izmantojot faktus, ko būs atradusi šajā materiālu pārbagātībā. Pagaidām viņa pat nebija izvēlējusies tematu savam pētnieciskajam darbam, nemaz jau nerunājot par pētījumu uzsākšanu. Viņa paskatījās uz savu zinātniskā darba vadītāju. – Un kur slēpjas lamatas?

– Tev būs ļoti spēcīgi konkurenti.

Viņš vilcinājās, un Džemma saprata, ka ziņas nebūs iepriecinošas.

– Kas viņi ir?

– Kērks Lorenss un Aila Vilmonta.

Abi minētie kolēģi bija apmēram viņas vecumā un arī tiecās iegūt doktora grādu vēsturē. Tiesa, tā bija vienīgā līdzība. Džemmas seja pauda pārsteigumu.

– Kāpēc gan kādam no viņiem būtu vajadzīgs šāds darbs? Dzīvošana viesu namā mazā pilsētiņā Virdžīnijas štatā? Izpētes darbs gadu garumā? Tas neizklausās pēc kaut kā tāda, ar ko varētu viņus iekārdināt.

– Dzirdēju, ka esot arī trīs pieauguši dēli. Neprecējušies.

Bagāti.

– Tas varētu interesēt Ailu, bet Kērks? – Džemma novaidējās.

– Kā noprotu, naudu no viņa tēva dibinātā trasta fonda viņš saņem tik ilgi, kamēr mācās. Viņam atliek tikai apburt misis Freizeri, iegūt šo darbu, un tad jau mācību beigas varētu atlikt uz nezināmu laiku… Esmu dzirdējis, ka viņam nāksies iesaistīties ģimenes biznesā, ja neizdosies atrast darbu uzreiz pēc grāda iegūšanas. Logu un durvju izgatavošana. – Vadītājs paskatījās uz Džemmu. – Tie dokumenti varētu būt labs materiāls publikācijām.

Džemma ievilka elpu. Publikācijas būtu lieliska iespēja iekļūt akadēmiskajā vidē un palīdzētu karjeras veidošanai nākotnē. Publikācijas nozīmē to, ka Kērkam nenāktos iesaistīties ģimenes biznesā un Ailai nevajadzētu izmisīgi alkt pēc precībām ar kādu, kurš viņu materiāli atbalstītu.

Iedomājoties par Kērka un Ailas izsmalcināto laipnību, Džemma pavisam viegli varēja iztēloties, kā abi apbur sievieti no mazpilsētas. Džemma tomēr negrasījās atteikties no lieliskās iespējas. Arī tad, ja viņai nav lielu cerību pārspēt tos abus, viņa vienalga mēģinās.

– Un kā šī misis Freizere uzzināja par mani?

– Liekas, universitātes rektors ir sens viņas draugs. Pirms pāris mēnešiem viņš lūdza visus Vēstures fakultātes pasniedzējus ieteikt labākos studentus, kuri būtu piemēroti šādam darbam. Mēs visi viņam nosūtījām vairākus ieteikumus, un misis Freizere izvēlējās trīs cilvēkus un uzaicināja uz interviju. Tu esi viena no šiem trim. Starp citu, es uzrakstīju spīdošu rekomendāciju, kurā minēju, ka tu šo darbu paveiktu tik labi, cik vien tas iespējams.

– Un esmu pārliecināta, ka vēl kāds vai, visdrīzāk, pusducis citu, tādus pašus vārdus uzrakstīja arī par Kērku un Ailu.

– Par to nav ne mazāko šaubu, – vadītājs piekrita. – Atšķirība ir tikai tāda, ka es rakstīju patiesību. Tu taču dosies uz to interviju? Vai ne?

– Protams. Kaut vai tādēļ, lai to visu apskatītu. – Džemma atvēra viņa kabineta durvis, tad pagriezās un paraudzījās uz pasniedzēju. – Jūs taču saprotat, tas, ka misis Freizerei pieder muiža, nozīmē arī dažādus lauku klubus, golfa spēles un izsmalcinātas vakariņas. Kērks un Aila ir no tiem cilvēkiem, kādus viņa vēlētos redzēt dzīvojam savā tuvumā.

Ne jau tādi kā Džemma Renforda, kura…

– …kura nedēļā, smagi strādājot, paveic vairāk nekā tie divi gaisagrābšļi vesela gada laikā.

– Paldies, – noteica Džemma un uzcēla plecā savu smago somu.

Pasniedzējs priecājās, ka viņa piekrita vismaz pamēģināt. Džemma noteikti bija pelnījusi šādu iespēju. Viņam vēl nekad nebija nācies sastapt studentu, kurš strādātu tikpat cītīgi kā Džemma. – Un kurp tu tagad dosies?

– Uzminiet!

Viņš pasmaidīja. – Iekaustīt zēnus?

– Tieši tā. Man kaut kas jādara, lai pārliecinātos, ka viņi mācās. – Džemma izgāja no pasniedzēja kabineta un ielika aploksni somā.

Tajā naktī viņa aizvēra savas guļamistabas durvis, iekārtojās gultā un izskatīja dokumentus, ko bija atsūtījusi misis Freizere. Džemma izlasīja par izsoli Anglijā, par pilsētiņu Edilīnu, kas atradās desmit jūdžu aiz Viljamsburgas. Izlasīja arī par Viljama un Mērijas koledžu. Viņa visu rūpīgi pārdomāja. Vienpadsmitos atgriezās viena no Džemmas dzīvokļa biedrenēm. Skaļi ķiķinot un uzgrūžoties mēbelēm, viņa iegāja savā guļamistabā. Kopā ar meiteni tur iegāja arī viņas tagadējais draugs, un jau pavisam drīz atskanēja gluži citādi trokšņi.

Džemma pārvilka segu pāri galvai un lasīšanas lampas gaismā turpināja izskatīt dokumentus. Tur bija arī Freizeru muižas fotogrāfijas. Milzīga māja, divdesmit piecu akru plašumi, divi viesu namiņi, kas vīdēja aiz kokiem. Freizeriem Virdžīnijā piederēja divas apjomīgas autotirdzniecības firmas. Džemma apskatīja vienu brošūru par firmu, kas atrodas Ričmondā. Aprakstos dominēja vārds “vislielākais”.

Tiesa, pārdošanas apraksti Džemmu neinteresēja. Viņa domāja par iespēju izskatīt senos dokumentus, kuriem neviens droši vien nebija pieskāries jau gadsimtiem ilgi.

Biedrenes istabā atskanēja būkšķis. Likās, kāds izvēlies no gultas.

– Man būs klusums un miers, lai pilnībā varētu pievērsties darbam, – Džemma skaļi noteica.

Kad nepārprotamās skaņas kļuva vēl uzmācīgākas, Džemma uzlika sev uz galvas spilvenu. Viņa nevarēja atļauties īrēt dzīvokli tikai sev vienai. Nauda, ko viņa nopelnīja, palīdzot mācībās gandrīz vai visiem universitātes sporta komandas dalībniekiem, tika izmantota, lai samaksātu par studijām. Tas, ka ar tik niecīgiem līdzekļiem spējusi aizkļūt jau tik tālu, bija brīnums arī viņai pašai.

Tagad viņu gaidīja ļoti nopietns izpētes darbs, lai uzrakstītu disertāciju, un naudas jautājums darīja raizes. Padziļināta izpēte prasīja daudz līdzekļu. Ja viņa izvēlēsies tematu, kas saistīts ar vēstures aspektiem, kuri norisinājušies tālu no mācību vietas – un tā noteikti būs, ja vien viņa vēlēsies strādāt ar kaut ko jaunu un neizzinātu, – tas ietvers ceļošanu, kas savukārt nozīmē maksu par pajumti un ēdienu. Turklāt būs nepieciešamas grāmatas, dažādi palīglīdzekļi, fotokopijas. Visu pēdējo mācību gadu Džemma bija raizējusies par to, kā tiks galā ar šīm problēmām. Disertācijai būs ļoti liela nozīme, kad izšķirsies jautājums par to, vai viņa dabūs skolotājas darbu vietējā koledžā, vai arī kādā labā augstskolā strādās par pasniedzēju. Ja izdotos disertāciju uzrakstīt, izmantojot Freizeres sagādātos materiālus, lielākā daļa šo problēmu atrisinātos pašas no sevis. Varbūt pat visas.

Troksnis gaiteņa otrā pusē pieņēmās spēkā, un Džemma ciešāk piespieda spilvenu ausīm, lai to kaut nedaudz apslāpētu. – Es mēģināšu, – viņa čukstēja. – Droši vien tie gaisagrābšļi mani pārspēs, tomēr es parādīšu labāko, uz ko esmu spējīga.

Un tā nu viņa nonāca patvaldnieciskās misis Freizeres viesu namā, kur tagad stāvēja kopā ar šo dāmu. Pulkstenis rādīja vienpadsmit, bija skaists pavasara rīts, un Džemma tikai pirms dažām minūtēm bija ieradusies no lidostas. Misis Freizere pavēstīja, ka Kērks un Aila jau esot klāt. Džemma atskārta, ka vajadzēja paredzēt kaut ko tādu. Abi ieradušies jau dienu pirms noteiktā intervijas laika. Acīmredzot viņi ir ļoti spēcīgi konkurenti. “Un misis Freizere, visdrīzāk, jau paguvusi viņus abus iemīlēt,” Džemma nodomāja. “Galu galā gan Kērks, gan Aila ir ļoti šarmanti, un tas nav nekāds noslēpums.” Viņa bija dzirdējusi, kā fakultātes studentu ballē kāds profesors sacīja:

– Tie divi ir kā gaisma Vēstures fakultātē.

– Gudri un daudz lasījuši. Neko vairāk pat nevar vēlēties, – bija skanējusi atbilde.

Džemma to visu bija dzirdējusi, jo iznēsāja paplāti ar dzērieniem. Tā bija vēl viena iespēja piepelnīties.

– Man atbraukuši pakaļ, – misis Freizere sacīja, paskatījusies ārā pa dzīvojamās istabas logu. Tur bija apstājies viens no tiem nelielajiem kravas auto, ko ļaudis izmanto dažādu mantu pārvadāšanai. Pie stūres sēdēja jauns, pievilcīgs liela auguma puisis. – Vai vēlaties iepazīties ar manu dēlu? – viņa vaicāja.

Pēc visiem pieklājības likumiem Džemmai vajadzētu doties ārā un iepazīties ar kundzes dēlu, bet viņai ārkārtīgi negribējās pamest viesu namiņu un tajā glabātos dārgumus.

– Vabūt jums labāk patiktu pabūt šeit kādu mirkli vienai pašai? – misis Freizere vaicāja klusā, mīlīgā balsī, it kā runātu ar mazu bērnu.

– Šeit… – Džemma izstomīja.

– Labi, – misis Freizere atvēlēja un devās uz durvju pusi. – Pusdienas ir pulksten vienos, un no šejienes līdz mājai ir apmēram desmit minūšu gājiens. Vai varbūt vēlaties, lai atsūtu kādu jums pakaļ?

– Es aiziešu pati, – Džemma atbildēja un pēc tam noskatījās, kā sieviete iekāpj nelielajā kravas auto un aizbrauc. Džemma atviegloti nopūtās un klupdama krizdama metās atpakaļ uz plašo kabinetu. Apkārt vēdīja svaiga krāsas smarža. Likās, ka telpa pavisam nesen remontēta. Pie trim sienām bija skaisti ķirškoka grāmatu plaukti, apakšā bija skapīši ar atvilktnēm. Pretī franču stila logiem bija novietots liels, vecs rakstāmgalds ar misiņa plāksnītēm apdarinātiem stūriem. Džemma neuzskatīja sevi par eksperti seno mēbeļu jomā, tomēr nojauta, ka šis galds ir iegādāts tajā pašā izsolē, kurā nopirkti senie dokumenti. Grīda bija noklāta ar modernu pelēkbaltu materiālu, kurš bija darināts, lai izskatītos pēc roku darba. Tam pāri uzklāts gandrīz nodilis Austrumu stila paklājs. Izskatījās, ka pa to jau gadsimtiem ilgi staigāts šurpu turpu. Blakus durvīm uz sienām bija divi attēli, kuros redzami vīri zirgu mugurā un turpat blakus medību suņi, kas nevar vien sagaidīt, kad būs jādodas ceļā.

Džemmas acīm istaba izskatījās debešķīga. Pa logiem skaidri saskatāms dārzs, plauktos kaudzēm vēl neizpētītu dokumentu. Viņa būtu gatava te palikt uz mūžīgiem laikiem. Viņa izstaigāja telpu un visu apskatīja. Plauktos atradās gan koka, gan kartona kastes, grozi, kas teju grasījās izjukt, pāris metāla toveru un papīru saiņi, pārsieti ar vecu lenti. Uz grīdas bija novietotas divas ar ādu apvilktas lādes, koka soliņš ar paceļamu virsējo daļu un vairākas mazas kastītes. Viena no tām bija aiznaglota.

Ar ko īsti sākt? Gandrīz trīcošām rokām Džemma kā izmēģinot nocēla priekšmetu, kas līdzinājās cepuru kārbai. Droši vien tā bija no tūkstoš deviņi simti divdesmitā gada vai tam tuva laika posma. Viņa ļoti cerēja, ka, to atvērusi, neieraudzīs cepuri. Patēriņa preču vēsture nebija viņas mīļākais lauciņš.

Ieraudzījusi, ka cepuru kārba ir pilna ar vēstulēm, Džemma skaļi ievilka elpu. Vēstules un dienasgrāmatas – tās bija viņas iecienītākās lietas. Pie durvīm atradās krēsls, kurš izskatījās gluži ērts, bet Džemma neņēma to vērā, apsēdās turpat uz paklāja un izņēma no kārbas pirmo vēstuļu sainīti. Tas bija pārsiets ar tumšu, raupju lenti. Džemma izvilka pirmo vēstuli un uzmanīgi to atlocīja.

Daļa vēstules bija pazudusi. Teksts rakstīts stūrainā, smalkā rokrakstā un bija grūti izlasāms. Likās, kāds ļoti centies saglabāt tieši pēdējo vēstules daļu.

Lai gan tagad esmu jau veca un esmu redzējusi vairāk nekā nepieciešams, jo īpaši to briesmīgo karu, kurš teju vai sadalīja mūsu valsti divās daļās, visdzīvāk un ar vislielākajām sirdssāpēm es atceros to, kas notika ar Džūlianu un Viniju. Es nenoticēju tās sievietes asarām, kad viņa sacīja, ka Džūliana nāve bija negadījums. Vēl ļaunāk – es domāju, ka viņai neticēja arī Evans. Atklāšu Jums noslēpumu, ko biju nolēmusi paņemt līdzi kapā. Vai atceraties, kāda bija histērija, kad pazuda Vēlmju akmens? Es to meklēju tikpat uzcītīgi kā visi pārējie, tikai zināju, ka to nebūs iespējams atrast, jo biju to paņēmusi līdzi, kad devos uz Angliju. Toreiz, tālajā vasarā pirms tik daudziem gadiem. Gribēju izmantot Vēlmju akmens maģiskās spējas savtīgiem nolūkiem, tomēr galu galā tikai vēlējos, lai Vinijai viss būtu labi. Nekad agrāk neesmu to sacījusi, tomēr ticu, ka Vēlmju akmens dāvāja viņiem tik neparasti skaistu bērnu. Pagājušajā nedēļā es uzrakstīju visu, kā bija, un noliku drošā vietā. Ceru, ka visi Freizeri to izlasīs un uzzinās, ko viņu laulību ceļā iegūtie radinieki nodarījuši Oldridžu ģimenei. Ceru, ka pienāks diena, kad šīs sievietes pēcteči zaudēs muižu. Viņi to nav pelnījuši! Un tagad man jāiet. Manas vecās, sāpošās locītavas neļauj vairs ilgāk rakstīt.

Ar mīlestību – Temzina.

– Oho! – Džemma skaļi noteica. Jau ar pirmajiem soļiem viņa bija paguvusi iemaldīties noslēpumu un romantikas laukā. Viņa ieskatījās rokaspulkstenī un sacīja sev, ka līdz pusdienām vēl ir ļoti daudz laika, izstiepās guļus uz vēdera un aizrautīgi nodevās lasīšanai.