Читать книгу Vēlmju akmens - Džūda Devero - Страница 3

Kolins Freizers bija sadrūmis. Viņam bija vēl ļoti daudz darāmā, bet tagad nācās braukt uz viesu namiņu pēc kādas studentes. Vienas no tiem, ko māte uzaicinājusi viņu mājās. Pārējie divi jau bija lielajā mājā un tik draudzīgi čaloja ar māti, ka līdzinājās sen zudušiem radiniekiem, kas gluži negaidot atgriezušies ģimenes klēpī. Jaunā sieviete, vārdā Aila, nemitējās atkārtot, cik viss te esot “izsmalcināts”, bet puisis savukārt centās iedraudzēties ar Kolina brāli Leniju, pļāpājot par automašīnām. Lenijs jau astoņu gadu vecumā bija atjaunojis kāda auto transmisijas iekārtu un sarunā ar Kērku aizvien vairāk pārliecinājās, ka darba meklētājs students nenieka nezina par braucamajiem.

Jaunākais brālis Šeimuss tikai stāvēja malā un grozīja pirkstos monētu. Vecāki Šeimusam, ģimenes māksliniekam, bija aizlieguši jelko zīmēt, jo baidījās, ka viņš nāks klajā ar kādu nejēdzīgu karikatūru par šiem studentiem un tādējādi apkaunos savus vecākus. Vai, precīzāk sakot, māti. Tēvs parasti uzjautrinājās par visu, ko Šeimuss uzzīmēja.

Viss bija iesācies apmēram pirms trim gadiem, kad misis Freizere uzzināja, ka pēdējais Riptonas grāfs, ļoti attāls viņas vīra radinieks, nomiris, neatstājot pēcnācējus, un līdz ar to titulu neviens nav mantojis. Viņai nelika mieru doma par to, vai šo titulu būtu iespējams atjaunot. Tas radītu iespēju viņas vīram kļūt par grāfu, bet viņai pašai – par grāfieni.

Vakarā, kad viņa šo jautājumu vēlējās pārrunāt ģimenes lokā, kopīgi atpūšoties dzīvojamā istabā, trīs jaunākie dēli nespēja valdīt smieklus. Šeimuss, kurš tolaik vēl mācījās vidusskolā, paķēra savu skiču bloknotu un uzzīmēja visai neglaimojošu mātes karikatūru, kurā attēloja viņu ar kroni galvā.

Jāteic, viņai pašai tas nemaz nešķita smieklīgi. Alija Freizere izslēja zodu un izsoļoja no istabas.

– Tā, nu tas ir paveikts, – viņas vīrs sacīja. – Nu viņa nedēļām ilgi būs dusmīga uz mani. Lenij! Aizvāc to smīniņu no sejas un sāc domāt par atvainošanos. – Viņš paskatījās uz savu jaunāko dēlu. – Un tu, jaunais cilvēk, ar to savu zīmējumu… – Vīrietis aprāvās, nepateicis līdz galam, it kā iecerētais sods būtu tik šausmīgs, ka par to labāk neieminēties.

Misters Freizers izteiksmīgi nopūtās un smagi piecēlās no sava iemīļotā krēsla, lai dotos uzmeklēt sievu. Durvīs viņš apstājās. – Tas jūsu mātei nozīmē ļoti daudz, un tāpēc es vēlos, lai vairs nebūtu nekādu jociņu par šo tematu. Ja viņa grib būt lēdija, tad, sasodīts, viņa var tāda būt! Vai sapratāt?

Kad tēvs izgāja no istabas, aizritēja divas minūtes, un tad dēli atkal izplūda smieklos.

Lenijs, trešais vecākais, pagriezās pret Kolinu, jo lielais brālis nepievienojās jautrībai. – Izbeidz! Atslābsti! Vai tad tev tas nešķiet jautri?

Kolins novaibstījās. – Es gribētu zināt, ko mūsu dārgā māte gatavojas darīt, lai noskaidrotu, vai mūsu tēvs patiešām ir grāfs.

Perijs, otrs vecākais brālis, sacīja: – Kā tu domā, vai māte liks, lai tēvs nopērk viņai pili?

– Ar aizsarggrāvi? – Lenijs pievienojās.

Izlikdamies, ka viņam rokā ir zobens, Perijs uzbruka Lenijam. – Vai mēs, brāļi, kļūsim par ļaunākajiem ienaidniekiem un cīnīsimies cits ar citu, lai kļūtu par nākamo grāfu?

Šeimuss skicēja brāļu teatrālo zobenu kauju un, nepaskatījies augšup, sacīja: – Nākamais pie titula tiks Kolins. Jums abiem, lai titulu saņemtu, nāksies viņu nogalināt.

Pēc šiem vārdiem Perijs un Lenijs, izstiepuši rokas, it kā turētu zobenus, pagriezās pret brāli, kurš sēdēja gara dīvāna galā. – Tas būs vienkārši, – Lenijs noteica un tēlotā izklupienā metās uz priekšu.

Jau nākamajā sekundē Kolins bija pielēcis kājās. Viņš paķēra Leniju ap vidu un uzcēla sev plecos.

Šajā brīdī istabā atkal ienāca misters Freizers. – Puikas, ja jūs te kaut ko salauzīsiet, maksāsiet no savas kabatas naudas.

Smejoties un sprauslājot Kolins nocēla brāli zemē. Tēva paziņojums lika domāt, ka viņš runā ar maziem zēniem, bet Kolinam tikko bija apritējuši divdesmit septiņi gadi, Lenijam – divdesmit pieci, bet Perijam – divdesmit seši gadi.

– Kā jūtas mamma? – vaicāja Kolins.

– Labi. – Misters Freizers veltīja savam vecākajam dēlam skatienu, kurš vēstīja, ka tas ir tikai sākums. Iesaistījusies jelkādā projektā, misis Freizere kļuva līdzīga dabas spēkam, apmēram tādam kā tornado, kas traucas pāri zemei, noslaucīdams visu savā ceļā. Izskatījās, ka Riptonas grāfa lieta kļūs par viņas nākamo aizraušanos.

Tas notika pirms trim gadiem, bet nesen Anglijā grāfa ģimenei piederējusī māja tika izlikta pārdošanā. Misteram Freizeram nācās pamatīgi nopūlēties, lai atrunātu sievu no nodoma to iegādāties. Tika atrasts kompromiss – viņa nopirka visus dokumentus, kas glabājās mājā. Visus līdz pēdējai papīra druskai. “Mūsu vēsture” – tā viņa tos nodēvēja. Dokumenti tika savākti un nogādāti uz viņu mājām Virdžīnijā. Kad viņa atgriezās no sava brauciena uz izsoli, kurp bija devusies viena pati, ģimene nodomāja, ka māte droši vien iegādājusies kādu pusduci papīriem pilnu kastu. Rēķini tobrīd vēl nebija atsūtīti. Tomēr ieradās seši FedEx furgoni un atveda profesionāli iesaiņotus koferus, grozus, kastes un pat ceļasomas, kuras bija piebāztas ar laika zoba skartiem veciem dokumentiem.

Misters Freizers nepavisam nejutās laimīgs, kad nācās no viesu namiņa garāžas izbraukt divus antīkus automobiļus, lai to vietā sakrautu sievas jaunieguvumus. – Alij, – paraudzījies uz kolekciju, viņš neiedomājami pacietīgi sacīja. – Kurš gan to visu… to visu varēs…

– Visumīļais, par to neraizējies! Esmu par to parūpējusies. Es piezvanīju Fredijam, mēs ilgi un pamatīgi pārrunājām, kā varētu šo visu izskatīt. Viņš piedāvāja patiesi izcilu risinājumu.

– Fredijs? – misters Freizers stīvi pārvaicāja. Frederiks Dž. Taunzends bija rektors universitātē, kuru absolvējusi viņa sieva. Turklāt arī kādreizējais mīļotais. Vīrietis, ar kuru viņa gandrīz bija apprecējusies. – Un kā tad vecajam zēnam Fredijam klājas? – misters Freizers caur sakostiem zobiem vaicāja.

– Kā allaž lieliski. Viņš man nosūtīs vairāku šim uzdevumam piemērotu studentu dzīves un darba aprakstus. Iespējams, tie būs pat doktoranti. Izvēlēšos četrus vai piecus un uzaicināšu šurp uz interviju. Vai varbūt, tavuprāt, tas ir par daudz? Varbūt man vajadzētu samazināt skaitu un izvēlēties trīs kandidātus. Jā, tā ir laba doma. Fredijs apsolīja, ka atsūtīs pašus labākos, kādus vien universitāte spēj piedāvāt. Ko tu par to saki, mīļais?

Misters Freizers piemiegtām acīm paraudzījās uz sievu. Viņš skaidri manīja, ka tiek muļķots. Misis Freizere ne tuvu nebija pateikusi visu. Nu, kaut vai to, cik lielu algu jau noteikti piedāvājusi par šo darbu, vai arī to, cik ilgi izvēlētais kandidāts pie viņiem strādās. Tā kā sieva bija uzstājusi, ka jaunieguvumi jānovieto garāžā pie viesu namiņa, viņam bija aizdomas arī par to, kur šis students dzīvos. – Es domāju, – viņš lēnām sacīja, – ka mēs abi apsēdīsimies un tu man izstāstīsi visu, ko esi iecerējusi darīt.

– Protams, dārgais, – viņa smaidot atteica. – Ar prieku tev visu izstāstīšu.

Tajā dienā pie vakariņu galda ģimene tika iepazīstināta ar mātes ieceri nolīgt kādu, kurš mitinātos viesu namiņā un divu vai vairāku gadu laikā izlasītu un kataloģizētu visus no Anglijas atvestos dokumentus.

– Divus gadus?! – Perijs satriekts pārvaicāja.

Lenijs savukārt piebilda: – Tikai izvēlies sievieti. Un skaistu.

– Trīs draudzenes tev pašlaik jau ir. Manuprāt, ar to pilnīgi pietiek, – misters Freizers aizrādīja, bet Lenijs tikai pasmaidīja.

Misis Freizere pievērsās vecākajam dēlam: – Kolin, un ko domā tu?

Ģimenē visi zināja, ka parasti Kolins nemēdz izpaust savas domas. Viņa māte bieži sacīja, ka vecākais dēls piedzimis ar neatkarīgu raksturu, tāpēc dodas, kur un kad pats vēlas. Viņa tēvs teica, ka vainojami apstākļi. Kad Kolinam bija tikai trīs gadi, viņam bija divi jaunāki brāļi, kuri nemitīgi pieprasīja lielāko daļu vecāku uzmanības. Tēvam nācās strādāt septiņdesmit stundu nedēļā, bet mātei bija jātiek galā ar diviem mazākajiem bērniem, un Kolins iemācījās pats parūpēties par sevi, ar savām vēlmēm un vajadzībām neapgrūtinot citus.

– Es domāju, – Kolins lēnām atbildēja, – ka tev tas nāks par labu.

Šeimuss, jaunākais dēls ģimenē, nākamajā gadā uzsāks mācības koledžā, un mātei būs vientulīgi. Edilīnā dzīvoja vienīgi Kolins, taču viņš tik daudz laika pavadīja pilsētā, ka tikpat labi varēja dzīvot arī citā štatā. Kāds, kurš mitinātos viesu namiņā un vītu stāstus par ģimenes vēsturi, droši vien sagādātu labu izklaidi viņu mātei. Iespējams, viņa pat uz brīdi varētu aizmirst, ka bērni izkaisīti pa visu valsti.

Tagad, pēc vairākiem mēnešiem, Kolins sprieda, ka viņam vajadzēja vairāk iesaistīties lēmuma pieņemšanā par kāda svešinieka izmitināšanu ģimenes īpašumā uz tik ilgu laiku. Viņš bija saticies ar diviem kandidātiem, un tie viņam nepavisam nepatika. Gan jaunais vīrietis, gan sieviete bija gara auguma, ļoti slaidi. Abi ģērbušies lieliskās dārgās drānās. Sieviete raudzījās uz Leniju ar tādu skatienu, ka likās – tajā neona gaismās jau atmirdz kāzu torte. Un Kolins bija pamanījis, ka vīrietis paceļ šķīvi, lai izlasītu ražotāja vārdu. Pagaidām neviens no viņiem nebija ieskatījies kādā grāmatā un nepavisam neizrādīja interesi par netīrajām kastēm viesu namā.

Kolins jau iztēlojās, kā viss notiks. Nolīgtais vai nolīgtā brīvi staigās pa viņu īpašumu un allaž atradīs ieganstu, lai pievienotos ģimenei. Un Kolina māte, dāsna būdama, to pieļaus. Kolins gara acīm redzēja, kā vīrietis pie viņiem iekārtojas uz divdesmit gadiem. Māte sacītu: “Mani bērni taču ir devušies projām; kālab gan Kērks nevarētu būt šeit, pie manis?” Kolins šo ieceri aizvien vairāk uztvēra kā postošu nelaimi.

Runājot par pēdējo pretendenti – viņa pat nebija ieradusies uz pusdienām. Jaunā sieviete, kura ieradās ātrāk, Lenijam bija paguvusi ārkārtīgi iepatikties, un viņš labprātīgi pieteicās aiziet pakaļ arī otrajai. Viņaprāt, jo vairāk jaunu un skaistu sieviešu apkārt, jo labāk.

Kad tika uzdoti jautājumi par trešo kandidāti, misis Freizere bija atbildējusi: – Ļaujiet viņai palikt tur, kur viņa ir. – Un to viņa pateica tādā tonī, ka Kolins novaidējās. Izskatījās, ka māte jau pieņēmusi lēmumu par to, kuru kandidātu nolīgs, un vairs nav nepieciešams uzzināt kaut ko vairāk par trešo. Kolins gan turpināja cerēt, ka šī studente interesēsies arī par kaut ko vairāk, nevis tikai par ģimenes īpašumiem.

– Māt, – Kolins teica, kad viņi devās pusdienās, – es domāju, ka arī tai otrai sievietei ir jābūt šeit. Tev ar viņu jāparunā.

– Esmu jau noskaidrojusi visu, ko man par viņu vajadzēja zināt. Vienkārši izbaudīsim jauku maltīti, labi? Kērks un Aila ir uzjautrinoši, vai ne?

– J-jā, vienreizēji, – Kolins atbildēja, kad māte paspraucās viņam garām. Viņš mēģināja māti aizturēt. – Es tikai iedomājos…

Misis Freizere pagriezās pret Kolinu. – Ja reiz tā otra meitene tevi tik ļoti interesē, tu vari pats aizbraukt viņai pakaļ. Atstāju viņu viesu namiņā. Pieņemu, ka viņa tur atrodas joprojām. – Misis Freizere iegāja ēdamistabā.

Jau spēris soli viņai pakaļ, durvīs Kolins apstājās. Galda klāšanā bija izmantots labākais porcelāns, un viņu mājkalpotāja Reičela bija ģērbusies baltā, savam darbam atbilstīgā uniformā. Viņa paraudzījās augšup, sastapa Kolina skatienu un paraustīja plecus, kas nozīmēja, ka šāds ietērps izvēlēts, paklausot misis Freizeres norādījumam.

Vecāki apsēdās katrs savā galda galā. Izskatījās, ka misters Freizers šajā brīdī labprātāk atrastos jebkur citur pasaulē, tikai ne šeit. Lenijs sēdēja blakus jaukajai mis Ailai, bet pievilcīgais Kērks viņam otrā pusē.

Galda pretējā pusē bija vietas vēl trim cilvēkiem. Vienā jau sēdēja Šeimuss, pārējās divas paredzētas Kolinam un trešajai kandidātei.

Misis Freizere ar rokas mājienu aicināja vecāko dēlu apsēsties.

Kolins paspēra soli uz priekšu, tomēr nespēja apsēsties. – Es… – viņš teica. – Es došos… – Viņš norādīja sev pār plecu, apmēram viesu namiņa virzienā, un tad aizsteidzās. Kolins iemetās nelielajā kravas automašīnā un aiztraucās projām.

Kad Kolins piebrauca pie viesu namiņa, rieva viņa pierē – drūmās omas lieciniece – bija savilkta tik ļoti, ka tumšās uzacis teju vai saskārās viena ar otru. Viņš apturēja automašīnu zālājā un ātri veica pēdējos soļus līdz viesu namiņam. Bagātinājies ar pieredzi par pārējiem diviem kandidātiem, viņš nolēma, ka būs labāk jau laikus noskaidrot, kas padomā trešajai. Viņas automašīna vismaz nebija novietota tepat tuvumā, un viņa nestiepa turp visu, ko vien varētu panest. Kas gan bija licis mātei atstāt šo svešinieci vienu namiņā? Tas taču bija pilns ar vērtīgām senlietām! Visas tika atvestas no Anglijas, turklāt dažas nedēļas pēc tam, kad piegādāja dokumentus.

Pieskāries bibliotēkas durvju rokturim, Kolins jau grasījās mesties iekšā, kad ieraudzīja trešo kandidāti. Viņa sēdēja uz vecā paklāja ar muguru pret grāmatu skapjiem, kas bija tur novietoti tikai pagājušajā nedēļā. Viņai apkārt bija sešas kastes ar mātes nopirktajiem dokumentiem.

Meitenes seja bija pagriezta pretējā virzienā, bet zem brīvajām drānām Kolins varēja redzēt, ka viņa ir maza auguma, proporcionāli veidota, tumši blondiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem. Pie viņas piedurknes bija piestiprināta viena pildspalva, otru viņa turēja rokā, bet trīs citas dažādu krāsu pildspalvas gulēja turpat uz grīdas. Blakus viņa bija nolikusi atvērtu biezu piezīmju grāmatu, viena tās lappuse bija pierakstīta.

Kolins vēroja, kā viņa paliecas un noliek uz grīdas kādu lapu, kas varētu būt veca vēstule, tad kaut ko pieraksta piezīmju grāmatā. Lappuses malā viņa uzrakstīja vēl kaut ko.

Šoreiz ar citas krāsas tinti.

Kad meitene pacēla galvu, Kolins nosprieda, ka ir pamanīts, tomēr viņas acīs bija savāda izteiksme. Viņš saprata, ka trešā kandidāte acīmredzot iegrimusi domās un neredz neko sev apkārt.

Meitene sakustējās, un tagad Kolins varēja labāk saskatīt viņas seju. Piemīlīga. Ne tik skaista kā Kolina draudzene Džīna, ne arī ēteriski daiļa kā viņa māsīca Sāra, tomēr patiešām glīta. Viņš nodomāja, ka šī jaunā sieviete izskatās pēc… pēc tādas, kas iederas bibliotēkā. Meitene, kura svētdienās iet uz baznīcu, bet piektdienās gatavo sautētu liellopa gaļu.

Visvairāk Kolinu satrieca tas, ka viņš vēl nekad dzīvē nebija redzējis nevienu, kurš izskatītos tik… jā, laikam jau laimīgs. Ja vien vispār viņam bija gadījies redzēt kādu, kurš darīja tieši to, kas viņam jādara, un tieši tur, kur tas paredzēts. Šis bija tāds gadījums. Ja Šeimuss tagad uzzīmētu viņas portretu, tam varētu nešaubīdamies dot nosaukumu “Apmierinātība”.

Kolina drūmums pagaisa kā nebijis. Tieši to viņš bija iztēlojies, kad māte pirmo reizi ieminējās par kāda speciālista nolīgšanu, lai sakārtotu ģimenes dokumentus un uzrakstītu tās vēsturi.

Viņš smaidīdams pagrieza rokturi un atvēra durvis. Tagad galvenais bija meiteni nenobiedēt.

* * *

Troksnis, ko radīja durvju atvēršanās, atsauca Džemmu īstenībā no transam līdzīgā stāvokļa. Viņa paraudzījās augšup un pamanīja durvīs ļoti liela auguma vīrieti. Visai pievilcīgu, tumšām, biezām uzacīm un izteiktu zoda līniju.

Viņam mugurā bija krekls, kas, kā likās, bija pārāk šaurs spēcīgajam augumam. Tas skaidri izcēla visus muskuļus, un Džemma nodomāja, ka droši vien zina visus vingrinājumus, kādus viņš veic. Viņa četrus gadus bija strādājusi ar atlētiem, tālab zināja, kas nepieciešams, lai iegūtu šādu augumu.

Vīrietim bija tieši tāda pati sejas izteiksme kā “viņas sportistiem”. Pirmajā tikšanās reizē viņi vienmēr nogaida, lai redzētu, kādu iespaidu uz cilvēku atstājis viņu neiedomājami varenais augums. Viņai bija aizdomas, ka šis vīrietis ar tumšajām uzacīm un iespaidīgo augumu bieži mēdz iebiedēt cilvēkus.

Tikai Džemma nebija tik viegli iebiedējama. Patiesībā “savu zēnu” dēļ viņa pie cilvēkiem, kas izskatās šādi, bija pieradusi un viņu klātbūtnē jutās omulīgi. Ne tā, kā tiekoties ar misis Freizeri, kurai ausu ļipiņās mirguļoja briljanti.

Džemma piecēlās un sirsnīgi uzsmaidīja ienācējam. – Sveicināti! Vai atbraucāt, lai atgādinātu man par pusdienām? – Viņa ieskatījās pulkstenī. Bija jau pusdivi. – Ak kungs! Esmu nokavējusi, ja?

– Pilnīgi un galīgi, – Kolins sacīja un aizvēra durvis aiz sevis. Viņš ar galvas mājienu norādīja uz atvērtajām kastēm, kas bija saliktas uz grīdas. – Vai atradāt kaut ko interesantu?

– Mīlestību, traģēdiju un kaut ko tādu, kam cilvēki piedēvējuši maģiskas spējas, – viņa atbildēja.

Kolins apsēdās lielā krēslā pie durvīm. – Un to visu jūs atradāt tik īsā laikā?

Pagriezusies ar muguru pret viņu, Džemma kaut ko izņēma no grāmatu plaukta. Tajā brīdī meitenes bikses ciešāk piekļāvās augumam, un Kolinam radās iespēja labāk apskatīt viņas sievišķās formas. Šīs skaistās kājas nepavisam neliecināja, ka viņa augām dienām tikai sēž vien.

– Vēl neesmu pārliecināta, – viņa atteica, – tomēr domāju, ka te varētu slēpties īsti dārgumi. – Viņa paraudzījās uz svešo vīrieti. – Vai jūs esat viens no misis Freizeres dēliem?

– Vecākais. Mani sauc Kolins. – Viņš vēroja, kā Džemma izlīdzina papīra lapas uz grīdas un pēc tam noliek tās atpakaļ plauktos. Viņai piemita kaut kāds īpašs rimtums, kas Kolinam patiešām patika.

– Mani sauc Džemma, un laikam jau jūsu mātes acīs esmu pilnībā izgāzusies, vai ne? – viņa klusi vaicāja un nolika cepuru kārbu atpakaļ plauktā. – Neierašanās uz pusdienām no manas puses bija liela nepieklājība. Aila un Kērks nemūžam…

– Viņi ir pārāk aizņemti ar sudrablietu skaitīšanu, lai pamanītu, kurš ieradies, bet kurš ne, – Kolins attrauca.

Džemma pagriezās pret viņu, un sievietes sejā bija lasāms pārsteigums.

– Nu, vismaz puisis noteikti veic aprēķinus, – Kolins paskaidroja. – Un tā meitene jau ir gatava pavēstīt manam brālim, cik lielu saderināšanās gredzenu viņa vēlētos.

– Jūs esat diezgan vērīgs.

– Nē. Esmu tikai kārtējais milzenis, bijušais futbolists un tukšgalvis.

Bija skaidrs, ka, par spīti šādai vieglprātīgai valodai, Kolins vēlas kaut ko jautāt.

– Milzenis? – Džemma pārvaicāja. – Jūs laikam jokojat! Es esmu futbola komandas oficiālā privātskolotāja. Divi mani skolojamie ir tik lieli, ka salīdzinājumā ar viņiem ledusskapis ar dubultām durvīm izskatītos pēc skaidiņas.

Kolins pasmaidīja. – Viņiem vajadzētu iepazīties ar manu mazo brāļuku. Viņš joprojām vēl aug, un mēs baidāmies, ka drīz jau viņš līdzināsies Hummer automašīnai.

– Tad jau jūsu ģimenei vajadzēs izņemt numura zīmes un atļaujas braukšanai?

– Nē, bet šad tad viņš tomēr lieto aizmugures gaismas.

Abi iesmējās.

Kolins jau grasījās kaut ko sacīt, kad iezvanījās mobilais telefons. Viņš bikšu kabatā sameklēja aparātiņu, paraudzījās uz numura noteicēju un atbildēja: – Jūs taču vēl neesat beiguši pusdienot, ko? – Brīdi Kolins klusēja. – O! Nu, protams. Šurp? Tagad? Nē, hmm… patiesībā es… tagad esmu ceļā uz pilsētu. Paēdīšu tur. – Viņš klausījās runātājā un vēroja Džemmu. – Piedod, mamm. Satiksimies pie vakariņām. – Viņš beidza sarunu un Džemmai teica: – Visa kompānija ir ceļā uz šejieni. Es dodos projām. Vai gribat braukt kopā ar mani un kaut ko ieēst pusdienās?

– Es to darītu ar lielāko prieku, tomēr baidos, ka jau tāpat esmu aizvainojusi jūsu māti. Domāju, labāk būs, ja palikšu. Bet, vienalga, paldies par piedāvājumu. – Džemma paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka nolikusi visu atpakaļ tieši tur, kur iepriekš. Viņa pagriezās un pavērās uz Kolinu, kurš joprojām sēdēja krēslā pie durvīm. – Labāk steidzieties projām. Jau dzirdu viņus tuvojamies.

– Domāju, ka mirkli pagaidīšu, – viņš atteica. – Jūs šo darbu patiešām gribat, vai ne?

– Jūs ne iedomāties nespējat, cik ļoti.

– Patiesībā spēju gan. Arī es reiz kaut ko vēlējos.

– Vai dabūjāt?

– Jā, – viņš atbildēja.

Džemma viņam uzsmaidīja, tomēr nekādi nespēja iedomāties, ko gan tāds bagāts cilvēks kā Kolins varētu vēlēties tikpat karsti kā viņa šo darbu. Izdzirdējusi Ailas spalgos smieklus, viņa paraudzījās ārā pa stikla durvīm. Kērks un Aila gāja katrs savā pusē misis Freizerei, tagad viņi jau atradās vien dažu jardu attālumā no viesu namiņa un izskatījās pēc seniem draugiem. Acīmredzot misis Freizerei bija cits viedoklis par potenciālajiem līgumdarbiniekiem nekā viņas dēlam. Žēl, ka tieši misis Freizere būs tā, kas pieņems kādu darbā.

Tiklīdz Džemma spēra soli tuvāk durvīm, Kolins pasteidzās pirmais un atvēra tās, lai māte varētu ienākt.

– Kolin! – misis Freizere pārsteigumā izsaucās. – Man likās, ka tu devies uz pilsētu pusdienās.

– Nevarēju atraut Džemmu no viņas pētījumiem, tāpēc nolēmu, ka labāk pagaidīšu.

– O! Vai jūs esat sadraudzējušies?

– Viņu interesē tikai tavi garlaicīgie vecie papīri, – viņš sacīja un atvēra durvis plašāk, lai varētu ienākt arī pārējie divi.

– Sveicināts vēlreiz, – Aila moži sacīja Kolinam. Izklausījās, ka abi ir pazīstami jau gadiem ilgi. – Džemma, mīļā, tu palaidi garām patiešām izcilu maltīti! – Aila piegāja pie viņas un noskūpstīja uz vaiga.

Pagalam izbrīnīta, Džemma iepleta acis. Viņa nebūt nepiederēja pie tām pašām aprindām, kurās apgrozījās Aila. Un pilnīgi noteikti viņas nekad agrāk nebija šādi skūpstījušās sasveicinoties.

– Džemma, – Kērks teica un arī noskūpstīja viņas vaigu. – Vai šī nav viena brīnišķīga vieta?

– Ir gan, – Džemma atteica.

– Tas, ko jūs esat izdarījusi ar šo nelielo namiņu, ir vienkārši pasakaini, – Aila sacīja misis Freizerei. – Lūdzu, tikai nesakiet, ka bijāt nolīgusi interjera dizaineru!

– Es nopirku dažas lietas, kuras piederējušas mana vīra ģimenei, – misis Freizere atturīgi teica.

– Māt, tu nopirki pilnīgi visu, kam reiz, iespējams, pieskārušās kāda Freizeru senča roka, – Kolins aizrādīja.

– Šeimuss, – Džemma sacīja, un visi pagriezās, lai paraudzītos uz runātāju.

– Jā, mans jaunākais dēls, – misis Freizere teica. – Nemaz nezināju, ka esat pazīstami.

Kērks piebilda: – Apburošs jauns cilvēks. Patiešām apbrīnoju viņa veikumu.

– Es domāju, ka Džemma runāja par pirmo Šeimusu, – Kolins iestarpināja. – To, kurš palīdzēja dibināt Edilīnu.

Visi atkal paraudzījās uz Džemmu, un viņa piekrītoši pamāja ar galvu. Viņa bija tik satraukta, ka gandrīz nespēja parunāt. Kvēlā vēlēšanās dabūt šo darbu mēli bija sasaistījusi gluži stīvu.

– Kur jūs par viņu dzirdējāt? – misis Freizere vaicāja.

Džemma dziļi ievilka elpu. – Viņa vārds bija minēts Edilīnas vēsturē, kas publicēta interneta mājaslapā, kā arī jūsu ģimenes ģenealoģijā. Man likās interesanti uzzināt, kādi notikumi veicināja bankrotu tai paaudzei, kas nāca pēc viņa. Internetā atradu ziņas par laiku, kad ģimenes māja tika atpirkta. Astoņpadsmitā gadsimta beigās to izdarīja Amerikas ieceļotāju Šeimusa un Prūdensas Freizeru dēls. Tad uzvārds tika mainīts uz Lankasters. Freizeri vairs netika pieminēti. Vai atsvešināšanos veicināja lielais attālums starp Ameriku un Angliju, vai arī bija vēl kāds nesaskaņu iemesls?

Apklususi Džemma pamanīja, kā misis Freizere, Aila un Kērks uz viņu skatās. Kolins stāvēja visiem aiz muguras, un viņa acis mirdzēja. Likās, viņš priecājas par visu, kas te notiek.

– Atvainojiet! – Džemma pakāpās soli atpakaļ. – Es nevēlējos rakņāties svešā dzīvē. Tā bija tikai ziņkārība, vairāk nekas.

– Jā, labi, – misis Freizere noteica un pagriezās pret Ailu. – Kas attiecas uz jūsu jautājumu… nē, es neaicināju dizaineru.

– Bet izskatās pēc profesionāļa veikuma! Vai neiebilstat, ja vēlreiz apskatīsim dzīvojamo istabu? – Aila veltīja Džemmai skatienu, kas skaidri pauda, ka viņa tikko ir zaudējusi iespējas iegūt šo darbu.

– Protams. – Misis Freizere izgāja pirmā, viņai cieši pa pēdām sekoja Aila.

– Ielīdi, kur nevajag, ko? – Kērks noteica un tad arī izgāja no telpas.

Palikusi divatā ar Kolinu, Džemma sacīja: – Es un mana lielā mute! Kāpēc gan es nevarēju viņai pavaicāt kaut ko par paklāju vai rakstāmgaldu?

– Jo tev tas nepavisam nešķiet interesanti.

– Taisnība, taču man vajadzēja izlikties… – Viņa apklusa. – Tūlīt iešu turp un pamēģināšu pierādīt tavai mātei, ka neesmu rupjākais cilvēks uz šīs pasaules. – Džemma apstājās durvīs. – Aši! Pasaki, kas viņai patīk.

– Pašlaik viņas lielākā kaislība ir mana tēva aristokrātiskie senči.

– Taču es tieši… – Džemma iepleta acis.

– Pareizi. Tu pavaicāji par viņiem un parādīji, ka jau esi paguvusi veikt nelielu izpētes darbu.

Džemma stāvēja un izbrīnā mirkšķināja acis. – Bet viņu vairāk interesē pļāpāšana ar Ailu par telpu dizainu.

– Arī man likās tāpat, taču tad es ieraudzīju mātes seju brīdī, kad viņa klausījās tevī. Māte nevar ciest, ja kāds zina, kas viņai padomā. Ļauj, es mazliet aizņemšos tavu piezīmju grāmatu.

– Bet…

– Uzticies man, lūdzu.

Džemma īsti nesaprata, ko viņš izdomājis, bet izņēma no savas lielās somas piezīmju grāmatu un pasniedza to Kolinam. Pēc tam aizsteidzās pakaļ pārējiem uz dzīvojamo istabu.

– Izklausās, ka šī ir apbrīnojama pilsēta, – sacīja Aila. – Ja man tiks piedāvāts šis darbs, es ar prieku kļūšu par šīs sabiedrības daļu.

– Nespēju ne sagaidīt, kad varēšu iedziļināties izpētes darbā, – Kērks savukārt steidzās apliecināt. – Atklājumu prieks, aizrautība, kādu sniedz faktu savirknēšana stāstā, iespēja uzzināt kaut ko tādu, ko neviens vēl nav izpētījis… – Viņa skatiens likās aizklīdis tālumā. Džemma neatcerējās šādu skatienu viņam jelkad redzējusi, lai gan pēdējos četrus gadus bija mācījusies ar viņu kopā. Viņi gan nekad nebija vienā studiju grupā, taču Džemmas noslogojums darbā neļāva saskaņot nodarbību laikus ar citiem studentiem.

– Pilnībā piekrītu, – viņu atbalstīja Aila. – Būs ļoti interesanti uzsākt šo dokumentu izpēti. Ja vien man tik lielu prieku nesagādātu jūsu sabiedrība, es jau tagad ar to nodarbotos.

– Un jūs? – misis Freizere pievērsās Džemmai.

– Viņa jau ir sākusi, – Kolins sacīja un pasniedza mātei Džemmas piezīmju grāmatu.

Misis Freizere pāršķirstīja lappuses. Džemma bija pierakstījusi tikai piecas, tomēr likās, ka viņas sīkais rokraksts palīdzējis ietilpināt daudz informācijas. – Vai uzskatāt, ka pieraksti ar dažādu krāsu tinti palīdz darbā?

– Es reizēm izmantoju pat astoņas krāsas, – Kērks iejaucās sarunā, iekams Džemma paguva atbildēt.

– Savukārt es visu atzīmēju ar dažādu krāsu punktiem, – Aila stāstīja. – Ak… visu to izskatīt taču būs tik jautri!

– Džemma, vai arī jūs tā domājat? – vaicāja misis Freizere. – Ka tas būs jautri?

– Man liekas, ka vārds “spraigi” būtu piemērotāks, – Džemma atbildēja. – Uzdrošinos pieņemt, ka lielākā daļa dokumentu, varbūt pat astoņdesmit procentu no tiem, nebūs izmantojami ģimenes vēstures rakstīšanai, jo tie ir mājsaimniecības rēķini. Ja vēlaties uzrakstīt jūsu vīra ģimenes finansiālo vēsturi, tad es ieteiktu uzaicināt kādu tiesu ekspertu finanšu jautājumos.

– Man liekas, Džemma gribēja sacīt… – Kērks metās skaidrot.

Misis Freizere pacēla roku. – Tātad, jūsuprāt, darbam interesanti būs tikai divdesmit procenti dokumentu?

“Jau atkal esmu visu izdarījusi aplam,” Džemma nosprieda un paraudzījās uz Kolinu, bet viņš iedrošinot pamāja ar galvu.

– Jā, – Džemma apstiprināja. – Es vispirms izskatītu kastes un kārtīgi visu sašķirotu. To, ko izmantošu, paglabātu. Tad dienasgrāmatas, vēstules un personiskos papīrus novietotu bibliotēkā un uzsāktu darbu.

Kādu mirkli misis Freizere raudzījās uz Džemmu, tad pagriezās pret Ailu. – Un kā darbu sāktu jūs?

– Tāpat, – viņa ātri attrauca. – Tā ir standarta procedūra.

Džemma uzzibsnīja Ailai niknu skatienu. Nebija nekādas “standarta procedūras”, ja bija runa par vēsturiskiem faktiem. Katram pētniekam bija sava darba metode.

Misis Freizere pievērsās dēlam. – Domāju, ka tagad iešu nosnausties. Es atgriezīšos lielajā mājā kopā ar Ailu un Kērku, bet tu aizved Džemmu pusdienās. Jūs abi droši vien esat izbadējušies. Kamēr būsiet pilsētā, tu varētu viņai parādīt savu biroju. – Misis Freizere pagriezās pret Džemmu un atdeva viņai piezīmju grāmatu, bet neko neteica. Tad viņa paskatījās uz Ailu un Kērku. – Vakar liku uzsildīt baseinā ūdeni. Jūs abi droši vien gribēsiet izpeldēties?

Jau nākamajā mirklī Kolins un Džemma palika vieni viesu namiņā.

– O… – Džemma sacīja un apsēdās uz dīvāna. – Nevaru pateikt, vai es tavai mātei patīku vai, gluži otrādi, šķietu gaužām nevēlama. – Viņa paraudzījās uz Kolinu. – Izbraukums ar tevi ir balva vai sods?

– To es nezinu. Pašlaik var būt abējādi. Viņa nav pārāk apmierināta ar mani, jo vakar es paudu bažas par svešinieka ievākšanos viesu namiņā. Sākotnēji man šī doma pat patika, bet, kad iepazinos ar Ailu un Kērku… Nu, laikam jau varētu sacīt tā: ja vien māte varētu mani pārlikt sev pār celi un nopērt, viņa to darītu. – Kolins paraudzījās uz Džemmu. – Vai vēlies braukt uz pilsētu pusdienās?

– Jā, lūdzu, – viņa atteica.

– Tad nāc man līdzi uz mašīnu un uzmanies, lai mūs neviens neredz. Negribu, lai tie divi man pieliptu. – Viņš izveda Džemmu no viesu namiņa, tad garām kokiem un skaisti iekopta mauriņa malai. Džemma ieraudzīja kādu milzīga auguma jaunu puisi, patiesībā pusaudzi, kurš stāvēja aiz stikla durvīm un viņus vēroja. Galu galā viņi nonāca uz piebraucamā ceļa mājas priekšā. Tur bija novietotas sešas automašīnas, ieskaitot arī Džemmas īrēto, un skats atgādināja lietotu auto tirgotavu.

Kolins izņēma atslēgas no kabatas.

– Tas puisis, ko redzēju durvīs, laikam bija tavs mazais brālis? – Džemma jautāja.

– Droši vien, – Kolins atteica un devās pie džipa, kas izskatījās pēc tāda, kurš lieliski piemērots braukšanai augšup un lejup pa kalniem. – Tas nozīmē, ka viņš to pateiks arī citiem.

– Vai tad viņš ir tenku vācele? – Džemma vaicāja.

– Ļaunāk. Viņš ir mākslinieks. – Tā kā Džemma pāri automašīnas pārsegam vaicājoši paraudzījās uz Kolinu, viņš paskaidroja: – Gluži tāpat kā rakstnieki pavēsta visu, kas ar viņiem atgadījies, mans mazais brālis visu uzzīmē. Līdz vakaram viņam jau būs apmēram pusducis tavu un manu attēlu. Visdrīzāk, viņš būs uzzīmējis, kā mēs ar tevi bēgam no Ailas un Kērka.

Džemma pasmaidīja par tik pārliecinošu apgalvojumu. Viņa iekāpa džipā un apsēdās Kolinam blakus. Viņš nedaudz pabrauca atpakaļ, tad veikli un prasmīgi izmanevrēja gar trim automašīnām, kuras traucēja kustību.

Kad viņi jau bija izbraukuši uz ceļa, Kolins vaicāja: – Vai sendviči derēs?

– Man garšo viss, ja vien pašai nav jāgatavo.

– Te nu bija mana teorija par sautētu liellopa gaļu…

– Ko tas nozīmē?

– Es tevi noturēju par tādu, kura mēdz vakariņās gatavot sautētu liellopa gaļu.

– Īsti nezinu, kā šāds apgalvojums raksturo tavu viedokli par mani, tomēr varu garantēt, ka man nepatīk, ja mani mēģina klasificēt.

Viņš paraudzījās uz Džemmu un izbrauca uz galvenā ceļa. Acīs bija lasāms jautājums, vai iepriekšteiktais ir meiteni aizvainojis.

– Gaļas rulete, – Džemma paziņoja.

– Ko?

– Es protu pagatavot tādu ruleti, ka tīri vai jāraud.

– Prieka vai šausmu asaras?

Džemma smaidīja. – Tas ir mans noslēpums.

Mirkli abi klusēja, un viņš vadīja automašīnu pa nelielās Edilīnas ielām. Tās sazarojās uz visām pusēm no laukuma, kura centrā auga milzīgs ozols. Džemma bija izlasījusi pilsētas mājaslapā, ka šis koks ir tiešs pēctecis ozolam, kura sēklu no Skotijas atvedusi sieviete, kam par godu pēc tam nosaukta pilsētiņa.

Kā jau vēsturniece Džemma nespēja nejūsmot par ēkām, kas slējās ap pilsētas laukumu. Dažas no tām bija modernas. Tas gan nozīmēja, ka celtas apmēram Otrā pasaules kara laikā, tomēr daudzas šķita krietni vecākas. Pavisam noteikti būvētas pirms Pilsoņu kara. Izskatījās, ka Šērmana nodevīgā rīcība nebija attiekusies uz šo Dienvidu pilsētu.

– Par kādu biroju tava māte runāja? Vai tev ir darbs? – Džemma paraudzījās uz Kolinu.

Viņš asi paskatījās uz meiteni. – Tu gribēji zināt, vai pats pelnu iztiku, vai arī tērēju to, ko mans tēvs nopelna, pārdodot mašīnas?

Vienā mirklī Džemma pietvīka gluži sarkana. Tieši to viņa bija domājusi. – Es…

– Ir jau labi. Tādu pieņēmumu parasti izsaka visi, turklāt divi mani brāļi strādā pie tēva. Taču mani pavisam nesen oficiāli ievēlēja par Edilīnas šerifu.

– Patiešām? – Viņas acis iepletās. – Vai tev ir birojs un vietnieks, un skapis ar šautenēm? Kādi noziegumi šajā pilsētā notiek?

Kolins iesmējās. – Vai tevi interesē pilnīgi viss, vai arī tikai tas, kas saistās ar mani?

– Viss. Jebkas. Nu, vai es uzminēju?

– Jā, man tas patiešām ir. Mana jurisdikcija attiecas arī uz apgabalu ap Edilīnu, tāpēc darba pietiek. Pēc pusdienām parādīšu tev savu biroju.

Džemma saminstinājās. – Vai tava māte nesāks domāt, ka es, gluži tāpat kā Aila, mēģinu nomakšķerēt vienu no viņas dēliem?

– Viņa nejaucas mūsu personīgajā dzīvē. Vai tu, atbraucot šurp, atstāji kādu skumstošu draugu?

– Ar pēdējo izšķīrāmies pirms sešiem mēnešiem.

Kolins bija izbraucis cauri pilsētai un nogriezās uz šaurāka ceļa. Koku zari liecās pāri, biezā lapotne aizklāja debesis, un likās, ka viņi brauc mežā. – Un tie futbolisti, kuriem tu palīdzi mācīties? Nekādu īpašu attiecību? – Kolins taujāja.

– Viņi mani uzskata gluži vai par māti.

– Nevar būt. Kaut kā šaubos.

– Jā, patiešām! Viņi mani sauc par misis Džī un dalās ar mani stāstos par savām problēmām.

– Piemēram?

– Izskatās, ka ziņkārīga neesmu tikai es vien.

– Tā ir daļa no mana darba, – Kolins atbildēja un iebrauca autostāvvietā pie pārtikas veikala. Tiesa, tas nešķita parasts veikals ar spožām stikla durvīm. Ēka bija gara un zema. Jumts sniedzās tālu uz priekšu, veidojot pārklājumu lievenim. Tā līdzinājās bagātu mednieku atpūtas namam. Ja Džemma neredzētu apmēram duci cilvēku, kuri nāca ārā, stumdami lielus metāla ratiņus, tad neticētu, ka tas patiešām ir pārtikas veikals.

Kolins izslēdza automašīnas dzinēju un sēdēja pie stūres, skatīdamies uz Džemmu. Likās, viņš nodomājis tā turpināt, līdz būs sagaidījis atbildi.

Džemma paraustīja plecus. – Nu, sacīsim tā. Man bija jāuzzina ļoti daudz par dzimstības regulēšanu un to, kādas ir sekas, ja nelieto izsargāšanās līdzekļus. Zēnu mājasdarbi lasīšanā bieži vien nozīmē iepazīšanos ar brošūrām par to, kā jūtas cilvēks, kurš pirmo reizi atrodas projām no mājām. Reizēm esmu gluži kā seksuālās izglītības skolotāja.

– Ja tev zināms kaut kas patiešām radošs, ko vari iemācīt, noteikti pasaki man, – Kolins nopietni teica.

– Lai tu varētu šīs zināšanas tālāk nodot saviem vēlētājiem?

– Protams, – Kolins attrauca. – Kā jau vēlēta amatpersona es raizējos tikai par viņiem un uzskatu, ka viņu izglītošana ir mans pienākums. – Viņš smaidīdams izkāpa no automašīnas un pagaidīja, kamēr Džemma viņam pievienojas. Abi kopā viņi iegāja veikalā.

Telpā valdīja puskrēsla un bija vēss. Labajā pusē bija plaši plaukti. Vizēja košas krāsas, un viss izskatījās gluži vai ideāli. Kolins devās dziļāk veikalā, un Džemma viņam sekoja.

– Kolin! – izsaucās kāda sieviete, un viņš apstājās. Sieviete bija vēl pavisam jauna, un izskatījās, ka pēdējā laikā viņai nav izdevies izgulēties. Un tas bija saprotams. Pie rokas viņai bija divus gadus vecs puisēns, kurš nemierīgi dīdījās un kura sejas izteiksme pavisam skaidri vēstīja: “Uz tualeti! Ātri!” Uz gurna viņa balstīja sešus mēnešus vecu meitenīti. Mazā zelēja baranku.

Ar kustību, kas liecināja, ka viņš tā ir darījis jau neskaitāmas reizes, Kolins paņēma mazo meitēnu rokās. Pateicīgi smaidīdama, māte pacēla puišeli un aiztraucās projām.

– Un kā tev klājas, mis Keitlina? – Kolins vaicāja mazajai meitenītei. Viņa tam mīlīgi uzsmaidīja.

Kolins paraudzījās uz Džemmu un devās tālāk veikalā. Mazā Keitlina viņa rokās jutās droša un laimīga.

Džemma gāja un raudzījās apkārt. Plauktos izliktās preces bija ļoti kvalitatīvas, un viņa nosprieda, ka cenas noteikti ir pārāk lielas, lai viņa te kaut ko varētu atļauties. “Interesanti, kur gan atrodas vietējais milzīgais lielveikals ar lētām precēm?” viņa nodomāja.

Viņa sekoja Kolinam pie augsta skapja ar stikla durvīm. Tas bija piekrauts ar jūras produktiem, kas izskatījās pavisam svaigi. Jā, neapšaubāmi, šī vieta bija ārpus viņai pieejamo cenu zonas.

– Kolin! – sacīja izskatīga pusmūža sieviete, kura stāvēja aiz letes. – Tieši tevi es vēlējos satikt.

Pirms viņš paguva kaut ko sacīt, parādījās mazs zēns, apmēram četrus gadus vecs. Viņš skrēja pie Kolina. Puisēna paceltajā rokā bija rotaļu kravas automašīna, bet otrajā – tās riteņi. Viņa sejiņā bija redzamas nožuvušu asaru pēdas. Mazais skatījās uz Kolinu tik dievinoši, it kā viņa priekšā stāvētu Supermens. – Šerif, – viņš nočukstēja ar manāmu viltības pieskaņu balstiņā.

Paņemt salauzto automašīnu nebija iespējams, jo rokas Kolinam bija aizņemtas ar mazulīti.

Džemma nevilcinoties paņēma bērnu pie sevis, Kolins notupās pie zēna un ātri ielika riteņus vietā. Puika aizdieba projām brīdī, kad viņa māte parādījās pie stūra.

– Te tu esi, Metjū. Nekad vairs šādi nebēdz projām! O, Kolin! Paldies.

– Vienmēr laipni, – viņš atbildēja sievietei, kura pacēla puisēnu uz rokām un devās projām. Atgriezās iepriekš sastaptā sieviete, un Džemma ielika viņai rokās mazo meitenīti.

Visu šo laiku sieviete aiz letes bija vērojusi notiekošo. – Kā vienmēr, ko, Kolin? – viņa smaidot sacīja.

– Gandrīz nekādas atšķirības. Un kāpēc tu vēlējies mani sastapt, Elij? Vai kāds bija ielauzies?

– Tu nu gan esi jocīgs. Vai vari šo to aizvest?

– Mūsu iemīļotajam vīriņam?

– Nu, man viņš noteikti ir “iemīļotais”, kopš palīdzēja manai meitai. Vai vari pāris kastu aizvest uz fermu?

– Kāpēc viņš pats neierodas, lai paņemtu visu, kas nepieciešams?

– Kluba kundzītes viņu atkal sākušas vajāt.

– Labi. Iesaiņo visu. – Kolins pasmaidīja. – Domāju, ka Džemma labprāt apskatīs Merlina fermu.

– Vai man jāpieņem, ka Džemma ir jūsu auklīte? Tā jaunā sieviete tev aiz muguras.

Kolins pagriezās un ieraudzīja, ka Džemma pēta tikko izceptas vistiņas. – Džemma, šī ir Elija Šova, mana… Kas tu īsti man esi?

– Ceturtās pakāpes māsīca, attāla radiniece, – Elija sacīja Džemmai. – Mūsu pilsētiņas iedzīvotāja izveidojusi dažu Edilīnas ģimeņu ģenealoģisko koku, un mēs beidzot uzzinājām, kādi kuram radi esam. Es paspiestu tev roku, bet… – Viņai rokās bija sterili cimdi.

– Priecājos iepazīties, – Džemma teica. – Vai esat šī veikala īpašniece?

– Kas tad mani nodod? – Elija vaicāja.

– Īpašnieciskā attieksme, – Kolins atteica. Izdzirdējis, ka mazulis sāk raudāt, viņš ātri sacīja: – Vai varam dabūt dažas sviestmaizes? Līdznešanai.

– Kolins ir vietējo bērnu mīlulis, – Elija paskaidroja Džemmai un ziņkārīgi nopētīja te vienu, te atkal otru.

– Nu jau pietiks, – Kolins sacīja. – Es te cenšos viņai radīt iespaidu par sevi, stāstu, ka esmu šerifs un man darīšana ar nelietīgiem noziedzniekiem.

– Un kā? Vai viņš atstājis uz tevi iespaidu? – Elija vaicāja.

Džemma nolēma, ka pienācis laiks visu paskaidrot. – Es esmu viena no pretendentēm uz darba vietu, ko piedāvā misis Freizere.

– Ak jā! Tikt galā ar visu to jūkli, ko viņa atveda no Anglijas. – Elija paraudzījās uz Kolinu. – Un kur tad ir pārējie divi, kas pretendē uz šo darbu?

– Mājās. Pie baseina. Mamma aizgāja nosnausties.

Elija pavīpsnāja. – Tava māte nekad mūžā nav gulējusi diendusu.

– Es to zinu, – Kolins atbildēja un pasmaidīja.

– Un kādas sviestmaizes jūs abi vēlaties? – Elija atkal paraudzījās vispirms uz Kolinu, tad uz Džemmu.

– Ar rostbifu, – abi vienā balsī atsaucās.

– Un piedevās? Man ir kāpostu salāti un kartupeļu salāti.

– Kāpostu, – abi, gluži kā sarunājuši, atkal vienā balsī atteica.

– Tūlīt dabūsiet. – Kad Elija aizgriezās, viņas sejā rotājās smaids.

– Vai gribēsi apskatīt apkārtni? – Kolins vaicāja.

– Lai varu Ailai pastāstīt par vietu, kur viņa dzīvos?

– Jā, tieši tā es arī biju iedomājies, – Kolins ķircinājās, bet Džemmai darba iegūšana vai neiegūšana nebija nekāds joks, to viņš redzēja pēc meitenes sejas izteiksmes. Viņa balss kļuva klusāka. – Es šovakar parunāšu ar mammu. Ceru, ka arī tētim būs savs vārds sakāms. Un Šeimusam. Varbūt mums trim izdosies pierunāt viņu izvēlēties pareizo cilvēku. – Kolins jau grasījās sacīt vēl kaut ko, bet apklusa, jo sieviete, kura stāvēja pie izliktajām graudaugu pārslām, pagriezās uz viņa pusi.

– Kolin! – viņa teica. – Biju šodien iegājusi tavā birojā, bet Roja sacīja, ka tev esot ģimenes lietas kārtojamas. Es ļoti priecājos tevi satikt!

– Vai tas notika atkal, Tāra? – Kolins vaicāja.

Pirmo reizi Džemma redzēja Kolina “šerifa seju”. Vienā sekundē no ķircinātāja un smējēja viņš kļuva par ļoti nopietnu cilvēku.

– Kāds atkal izbradājis manas puķes, – sieviete atbildēja, un Džemmai nācās apslēpt smaidu. Ziņu izlaidumi bija pilni ar stāstiem par slepkavībām un citiem šaušalīgiem noziegumiem, bet šī sieviete uztraucās par savām tulpēm!

– Vai Roja izveidoja pēdu atlējumus?

– Jā. Ieradās uzreiz pēc tam, kad piezvanīju.

Džemma iepleta acis. Pēdu atlējumi?! Izskatījās, ka viss ir daudz nopietnāk par izbradātām puķēm.

– Es nezinu, ko iesākt, Kolin, – Tāra sacīja. – Man ir divi mazi bērni, un tagad, kad Džimijs tik bieži ir projām…

Kolins apskāva sievieti, un viņa piespieda vaigu vīrieša krūtīm, ar pūlēm valdīdama asaras. – Vai vēlies padzīvot mūsu viesu namiņā? – viņš vaicāja. – Lielākais jau ir aizņemts, bet jūs ar bērniem esat laipni aicināti apmesties otrajā.

Viņa atvirzījās. – Nē, mums viss būs labi. Tas cilvēks, ko tu ieteici, uzliks novērošanas kameras, un Džimijs šovakar būs mājās. Mums viss būs labi. – Tāra izņēma nēzdodziņu no kabatas un izšņauca degunu. Tad viņa paraudzījās uz Džemmu. – Jaunā draudzene?

– Es esmu viena no pretendentēm uz misis Freizeres piedāvāto darba vietu. Runa ir par dokumentu kataloģizāciju, – Džemma aši paskaidroja un pakāpās mazliet tālāk no Kolina. Šī bija maza pilsētiņa, un viņa nevēlējās būt par tenku iemeslu.

Spriežot pēc Tāras vienaldzīgās sejas, viņai nebija ne jausmas par ko Džemma runā. – Ja Kolinam tu patīc, es balsoju par tevi. – Viņa lūkojās savos iepirkumu ratiņos. – Man jāiet, lai tas viss neatkūst. Kolin, paldies par tavu… par visu.

– Tev ir mana mobilā telefona numurs. Ja dzirdi kaut ko vai kaut ko pamani, tikai piezvani man, un es būšu klāt.

– Paldies! – Tāra pateica un aizstūma iepirkumu ratiņus. Viņš pagriezās pret Džemmu, izskatīdamies tik ikdienišķi, it kā nebūtu atgadījies nekas neparasts. – Šī ir tā vieta, kur Elija glabā brokastu pārslas. Ja tev garšo Kellogg’s Raisin Bran… tādas, kā ēd īsti cilvēki… tad pateicies man, ka tās te ir. Es paziņoju Elijai, ka braukšu uz Viljamsburgu, ja viņa nesāks tirgot arī Kellogg’s Raisin Bran, un…

– Par ko bija runa? – Džemma vaicāja, pārtraukdama Kolinu. – Lūdzu, pasaki, ka drīksti man to atklāt, jo citādi es sajukšu prātā, mēģinot izdomāt pati.

Kolins paraustīja plecus. – Mēs neko skaidri nezinām. Kāds nemitējas izbradāt Tāras puķu dobes, un tas parasti notiek ap pusnakti. Vakar lija sīks lietutiņš, tāpēc mana vietniece Roja varēja izgatavot pēdu atlējumus. Tā gan ir vecmodīga metode, bet mēs jau arī dzīvojam vecmodīgā pilsētā, un mūsu budžets ir visai ierobežots…

– Vai tu domā, ka tas tiek darīts ļaunprātīgi, ar nolūku viņu iebiedēt? Vai tas varētu būt zaglis? Vai pat ļaunāk…

– Ielaušanās nav bijusi, nekas nav paņemts arī no viņas pagalma, taču Tāra ir pārbiedēta līdz neprātam. Viņa likusi izvietot novērošanas kameras.

– Un tu viņai piedāvāji pajumti, – Džemma sacīja.

– J-jā. Viesu namiņus mēs galvenokārt izmantojam, lai izmitinātu cilvēkus, kam tas nepieciešams. Elija mums māj ar roku. Mūsu sviestmaizes ir gatavas.

Džemma devās viņam līdzi uz tālāko veikala daļu un pagaidīja, kamēr Elija iedod Kolinam baltu turzu.

– Vai runāji ar Tāru? – Elija vaicāja.

– Jā, – Kolins atbildēja. – Lai kurš to dara, liekas, nav nodomāts viņai nodarīt ko ļaunu, tomēr ir jābūt piesardzīgam.

– Tu tāds esi vienmēr. O, starp citu, Teilore šorīt jau paņēma tās kastes no Merlina fermas, tāpēc tev uz turieni nav jābrauc. Vai esi saticis mūsu pilsētas jaunpienācēju doktoru Bērdžesu?

– Vēl ne, – Kolins atteica, – bet esmu par viņu dzirdējis. – Viņš pagriezās pret Džemmu. – Uz šejieni pārcēlies pensionēts angļu vēstures profesors. Vēlas dzīvot Viljamsburgas tuvumā, esot strādājis par pasniedzēju Oksfordas universitātē.

– Izklausās interesanti. Es labprāt ar viņu iepazītos.

– Man liekas, viņam ir slikti ar veselību. Nabaga vīrs. – Elija paraudzījās uz Džemmu. – Ja jūs abi plānojat ēst ārā, tad ņemiet vērā, ka tepat ir vesela bērnudārza grupiņa. Kolinu gluži vienkārši nelaidīs vaļā.

– Paldies par brīdinājumu, – Kolins sacīja un pakāpās sāņus, lai Džemma varētu paiet uz priekšu. Blakus kases aparātam bija liela aukstuma vitrīna, kas pilna ar dažādiem augļu dzērieniem. – Izvēlies.

– Jebko ar avenēm, – Džemma noteica, kad Kolins atvēra durtiņas. – Un tev?

– Esmu īsts limonādes cienītājs.

– Sārto vai dzelteno? – Tiklīdz Kolins savādi paskatījās uz Džemmu, viņa piemetināja: – Jā, pareizi. Mani zēni arī nepieskartos nekam, kas ir sārtā krāsā.

– Tā, un tagad es jau esmu viens no taviem zēniem?

Viņi devās pie kases aparāta, un kasiere apsveicinājās ar Kolinu, nosaucot viņu vārdā. Viņš pacēla un parādīja izvēlētos pirkumus, kasiere pamāja ar galvu, un viņi devās ārā. Izskatījās, ka viņam šeit atvērts rēķins.

– Ja es pateiktu, ka tu esi viens no maniem puikām, vai tas ļautu man dabūt šo darbu? – Džemma vaicāja, kad abi bija piegājuši pie durvīm.

– Un kā tu domā, kālab es tevi aizvedu uz Edilīnas publiskāko vietu?

– Man nav ne jausmas.

– Nu jau vismaz trīs sievietes ir piezvanījušas manai mātei un pateikušas, ka tevi vajadzētu pieņemt darbā.

– Kāpēc lai viņas tā darītu? Viņas nezina, kāda esmu es un kādi ir pārējie pretendenti.

– Ha! Viņas ne vien zina tavu vārdu, bet droši vien noskaidrojušas arī tavu sociālās apdrošināšanas numuru.

Džemma iesmējās. – Nevarētu būt, ka šeit ir ļaunāk nekā koledžas studentu pilsētiņā. Kurš un ko pētīs, mēs zinām vēl pirms tam, kad kāds paguvis atvērt grāmatu.

Kolins stāvēja pie ieejas durvīm un lūkojās ārā. Kreisajā pusē zem jumta pārsega bija vairāki nelieli galdiņi. Tur bija pilns ar jaunām māmiņām un viņu bērniem. Viena no viņām izrādījās sieviete, kuras meitiņu bija auklējis gan Kolins, gan Džemma. – Pēc skaņas spriežot, šī ir biedējoša vieta, – viņš nomurmināja.

– Un tu izskaties nobijies.

– Šausmīgi. Viņas zina, ka protu nomainīt autiņus. – Bija pilnīgi skaidrs, ka šoreiz Kolins nerunā par akadēmiskās dzīves niansēm.

– Iedod man savas mašīnas atslēgas.

Viņš paskatījās uz Džemmu. – Ko?

– Iedod man atslēgas. Es piebraukšu veikala otrā pusē un tevi paņemšu.

– Manam džipam ir manuālā ātrumkārba.

– Oho! Ar sajūgu un visu pārējo? Kā gan es ar tādu tikšu galā? – Džemma tēlotā bezspēcībā noplivināja skropstas.

Kolins viņai šķībi uzsmaidīja un iedeva atslēgas. – Tiekamies pēc minūtes.

Džemma pamāja ar galvu un pēc tam izgāja pa galvenajām durvīm. Viņa juta, kā jauno māmiņu skatieni dursta muguru, tomēr nepagriezās, lai palūkotos uz viņām. Sasniegusi Kolina automašīnu, viņa aši iekāpa tajā un iedarbināja dzinēju. Vīrietis, kuru Džemmas māte bija nolīgusi par meitas autobraukšanas pasniedzēju, uzstāja, ka viņai jāiemācās izmantot manuālo ātrumkārbu. Tagad Džemma bija viņam par to pateicīga.

Mirklī, kad viņa vadīja džipu atpakaļgaitā, tapa skaidrs, ka dzinēja jauda kaut kā ir palielināta. Lai gan Kolins apgalvoja, ka nav iesaistījies ģimenes autotirdzniecības biznesā, tomēr viņam piederēja mašīna, kuras iespējas krietni vien pārsniedza standarta transportlīdzekļu sniegumu.

Uz brīdi Džemmu pārņēma panika, viņa pārslēdza pirmo ātrumu, pārbīdīja ātrumpārslēgu, un automašīna rāvās uz priekšu gluži kā gepards, kurš uzglūn laupījumam. Kad automobilis aizšvīkstēja garām veikala stūrim, viņa juta, ka tas turas tikai uz diviem riteņiem, lai cik lēnām viņa pūlējās braukt. Viņa tik tikko spēja valdīt šo spēkratu, bet tad jau arī pamanīja Kolinu, kurš bija izgājis ārā un gaidīja. Kolins sarunājās ar diviem jauniem vīriešiem, kuri, apsējuši priekšautus, nesa kastes uz kravas automašīnu. Džemma pamanījās līgani apturēt džipu un izslēgt dzinēju. Pēc tam viņa ieslīdēja pasažiera sēdeklī.

Kolins iekārtojās šofera vietā. Dzērienus un ēdienu viņš nolika uz aizmugures sēdekļa. – Vai bija kādas problēmas?

– Ne mazāko, – Džemma atbildēja, tad abi saskatījās un iesmējās. – Vai tavam braucamajam ielieta lidmašīnas degviela? – Džemma tincināja.

– Vai redzi to sarkano podziņu? – Kolins norādīja uz paneli. – Tā liek riteņiem ievilkties, un tad parādās spārni, lai varu pacelties gaisā.

– Izklausās visai ticami. Drosmīgais šerifs aizlaižas no netīriem autiņiem!

Viņš smiedamies izstūrēja auto no stāvlaukuma, apbrauca ap stūri un atkal nonāca laukumā veikala priekšā. – Ja mēs šajā pilsētā kaut kur apsēdīsimies paēst, visur būs viens un tas pats. Gluži tāpat kā šeit. Edilīnā esmu diezgan pazīstams cilvēks.

– Jūtu, ka tūlīt tu teiksi “bet”, – Džemma sacīja.

– Man ir kāds noslēpums. Vai gribi redzēt?

– Protams, – viņa atbildēja, tomēr balsī jautās piesardzība. Viņa Kolinu vēl tik labi nepazina, lai paredzētu, par kādu noslēpumu viņš runā.

– Pagājušajā nedēļā es noformēju pirkuma līgumu. Man tagad ir sava māja, un pilsētā neviens par to nezina. Pat mana ģimene.

Džemma skaļi izelpoja, lai gan pat nebija pamanījusi, ka aizturējusi elpu.

– Vecu māju? – Viņas balsī skanēja cerība.

– Nē, piedod. Pēc Edilīnas standartiem tā ir vēl pavisam jauna. Celta tūkstoš deviņi simti četrdesmit sestajā vai septītajā gadā. Un pavisam nesen pilnībā rekonstruēta.

– O… – Džemmas balss pauda vilšanos.

– Tā mazliet izskatās pēc mājām, ko projektēja Frenks Loids Raits.

– O! – Džemma sarosījās.

– Māju pārbūvēja mans brālēns Ljūks. Viņš tur kādu laiku dzīvoja, bet tad apprecējās ar sievieti, kurai pieder Edilīnas muiža, tāpēc viņš pārcēlās uz turieni. Mēs abi privāti noslēdzām darījumu, un tagad šī māja pieder man.

– Edilīnas muiža… – Džemma platām acīm palūkojās uz Kolinu un noteica: – Es redzēju fotogrāfijas internetā. Vai tā patiešām ir tik lieliska, kā izskatās?

– Vēl labāka. Es parūpēšos, lai tu varētu to apskatīt.

– Pirms došanās projām, – Džemma piebilda un sadrūma. Šajās dažās stundās viņai darbs jau nozīmēja vairāk nekā tikai Freizeru dokumentus. Viņa bija iepazinusies ar cilvēkiem un pat jutās iesaistījusies viņu problēmās. Un var būt, ka viņa ar Kolinu pamazām iedraudzējas. Vai varbūt tur radās pat kaut kas vairāk par draudzību… Viņš Džemmai šķita visai pievilcīgs gan fiziski, gan arī dvēseliski. Un Džemmu valdzināja tas, ka pilsētas iedzīvotāji Kolinu ļoti ciena. Pat bērniem viņš patika.

– Ja tev nāksies doties projām, – Kolins izlaboja viņas sacīto un iestūrēja automašīnu kādā piebraucamajā ceļā pie ļoti skaistas mājas.

Mēģinot apslēpt smaidu par to, kādā tonī viņš to pateica, Džemma paliecās uz priekšu, lai labāk apskatītu māju. Ar dziļajām jumtu pārkarēm un iebūvētajām puķu kastēm tā patiešām mazliet līdzinājās ēkām, kas būvētas pēc Frenka Loida Raita projekta. Logu un durvju rotājumi bija darināti no koka, kas, kā šķita, mirdzēja siltā gaismā.

Kolins nospieda pogu, kas bija iestrādāta automašīnas saules aizsargpanelī, un atvērās garāžas durvis. Tā bija pilnīgi tukša, tajā nebija pilnīgi nekā, pat ne tik, cik parasti mēdz būt dārza mājiņā. Kad viņiem aiz muguras aizvērās lielās durvis, Kolins pasniedzās pēc iesaiņotā ēdiena. – Vai vēlies apskatīt māju?

– Ar lielāko prieku, – Džemma atbildēja, izkāpa no automašīnas un sekoja viņam. Turpat bija ierīkota īpaša eja, kas veda no garāžas uz mājas sānu durvīm. Viss bija darināts no triju krāsu koka un apstrādāts ar īpašiem līdzekļiem, lai saglabātu dabīgos toņus.

Džemma ar plaukstu pieskārās šķērskokam. – Tu sacīji, ka to paveica tavs brālēns Ljūks? Vai viņš nolīga kādu, kas to visu izdarīja?

– Viņš ir lielisks namdaris. – Kolins atslēdza sētas puses durvis, un viņi iegāja virtuvē. Tā bija patiešām skaista. Jauni skapīši nokrāsoti bāli dzeltenā krāsā, granīta darba virsmas izrādījās piesātināti zeltainas. Viss aprīkojums bija no nerūsošā tērauda.

No virtuves varēja nokļūt ēdamistabā, kur bija aplūkojami vēl vairāki skaisti apdarināti logi ar skatu uz pagalmu.

– Oho! – Džemma sajūsminājās, un Kolins viņai uzsmaidīja. Pa labi atradās dzīvojamā istaba, kas ar sienu daļēji bija atdalīta no ēdamistabas un virtuves zonas. Vienā malā bija akmens kamīns, kam abās pusēs izvietoti grāmatu plaukti un liels televizors. Grīdu sedza milzīgs austrumnieciska stila paklājs, taču tas arī bija vienīgais priekšmets istabā. Mēbeļu nebija. Nekur.

– Vai neiebilsti, ja nāksies sēdēt uz grīdas? – Kolins vaicāja.

– Tā ir mana iecienītākā vieta sēdēšanai.

– Tikai tad, ja tev apkārt izlikts apmēram ducis atvērtu grāmatu, bet klēpī piezīmju grāmata. Un cik dažādu krāsu pildspalvas tu lieto?

– Septiņas. Par vienu mazāk, nekā lietojot Kērks. Vismaz, ja ticam viņa vārdiem. Man vajadzēs viņam pavaicāt, ko īsti nozīmē cipars “astoņi”.

Viņi apsēdās uz paklāja, izsaiņoja ēdienu no papīra un sāka mieloties.

– Tas nu ir patiešām izcili, – slavēja Džemma.

– Ja to gatavo Elija, tad tā ir vienmēr. Par to var būt drošs.

Džemma aplūkoja skaisto telpu. Tās tālākajā daļā bija stikla durvis, kas veda uz pagalmu, kura vienā pusē atradās dārzs. Džemma atkal paskatījās uz Kolinu un kārtējo reizi nodomāja, cik ļoti viņai patīk šis cilvēks. Pēdējos pāris gadus viņa tik daudz laika pavadījusi atlētisku puišu sabiedrībā, ka gluži nemanot viņai iepatikušies liela auguma vīrieši. Turklāt, neskaitot zēnus, kuriem viņa palīdzēja apgūt zinības, bija arī treneri. Ar kādu trenera palīgu viņa satikās vairākus mēnešus. Taču, sapratusi, ka šo cilvēku interesē tikai un vienīgi sports, viņa šīs attiecības pārtrauca.

Abu attiecībās virmoja kaut kas vārdos neizsakāms, un Džemma apjauta, ka arī Kolins pret viņu nav vienaldzīgs. Viņa apzinājās, ka Kolins virzījis sarunu tā, lai noskaidrotu, vai Džemmai nav puiša, tomēr pats par savu mīlas dzīvi nav pateicis neko. Ja viņas zinātniskā darba vadītājs nebūtu pavēstījis, ka visi trīs misis Freizeres dēli nav precējušies, viņa nezinātu pat to. – Un kā tavai draudzenei patīk šī māja?

– Es jau tev sacīju, ka to neviens vēl nav redzējis.

“Ideāla atbilde, lai neko nepateiktu,” nodomāja Džemma. Lai viņa nolādēta, ja mēģinās vēl kaut ko izzināt par Kolina privāto dzīvi. – Man šī māja ļoti patīk, – viņa beidzot sacīja. – Tu droši vien šeit jūties ļoti laimīgs.

Kolins pavirzījās uz sienas pusi un atspiedās pret to. Viņš brīdi klusēja, tad lēni ierunājās, it kā apsvērtu katru vārdu. – Apmēram pusotra gada laikā trīs mani draugi – nē, pat četri – ir apprecējušies. Un tas lika man padomāt pašam par savu nākotni. – Viņš paraudzījās uz Džemmu un silti uzsmaidīja. – Esmu pārliecināts, ka tas ir pat vairāk, nekā tu vēlējies par mani uzzināt.

Džemma gribēja teikt, ka vēlētos dzirdēt vēl daudzkārt vairāk, tomēr kaut ko tādu sacīt bija vēl pāragri.

Viņi kādu brīdi klusēja, tad Džemma pavaicāja Kolinam par viņa brāļiem.

– Īsta sodība, – Kolins sacīja, tomēr balsī skanēja tik daudz mīlestības, ka tas šķita pat mulsinoši. Kamēr abi ieturēja maltīti, vīrietis stāstīja Džemmai par savu ģimeni. Viņa skaidri redzēja, cik tuvi cits citam šīs ģimenes locekļi ir.

Kolins izstāstīja Džemmai par saviem brāļiem Leniju un Periju, kuri strādā ģimenes autotirdzniecības biznesā. Izstāstīja, cik nozīmīga ģimenei liekas Šeimusa māksliniecisko dotību attīstīšana un ka viņi vēlas izraudzīties vislabāko iespējamo mākslas skolu, kur brālim mācīties. – Mūsu māte ir izvaicājusi universitāšu pārstāvjus tik cītīgi, it kā plānotu izšķirošu kauju. Pagaidām neviena vēl nav izrādījusies gana laba viņas dārgajam bērniņam.

Beidzot viņš pievērsās savai māsai Arielai, kura jau drīz atgriezīsies Edilīnā un uzsāks ārsta darbu. Likās, Kolina krūtis vai plīst no lepnuma.

– Es tevi apskaužu, – Džemma sacīja, kad viņš bija beidzis.

– Un tava ģimene?

– Man ir māte un māsa. Abas ir ārkārtīgi līdzīgas. Smejas par vienu un to pašu, zvana viena otrai katru dienu. Tāds labs pāris.

– Un kā tu sadzīvo ar viņām?

– Man tas neizdodas, – Džemma sacīja. – Man lieliski saskanēja ar tēvu. Mēs bijām kā divi draugi. Man bija divpadsmit gadu, kad viņš nomira. Un pēc tam es… – Viņa paraustīja plecus. – Skumjas atmiņas. Labās ziņas ir tādas, ka mana māsa apprecējās ar bagātu cilvēku, kuram pieder santehnikas kompānija, un sūta man patiešām jaukas dāvanas. Pateicībā par to man tikai nedēļām ilgi jāpieskata viņas bērni.

Kolins iesmējās. – Un kādas dāvanas viņa tev sūta?

– Kindle elektronisko grāmatu lasīšanas ierīci, šādu tādu sporta aprīkojumu, labu klēpjdatoru un BlackBerry. Solīja atsūtīt iPad, ja dabūšu šo darbu.

– Izklausās, ka viņa par tevi rūpējas, – Kolins sacīja.

– Tas ir abpusēji, tomēr mēs neesam draudzenes. Viņai ir divi bērni, un viņa vēlas arī trešo. Abas ar mammu raizējas, ka es nekad neapprecēšos.

– Dari ko darīdama, tikai neļauj viņai runāt ar manu māti. Manu nabaga māsu tik ļoti nogurdināja mātes nemitīgā skandēšana par bērniem, ka pagājušajā gadā Ariela nozvērējās veikt olvadu nosiešanas operāciju.

– Visai radikāla metode.

– Mana māsa ir īsts dramatisma iemiesojums.

– Un kurš ir tavs “mīļotais vīriņš”? Vai Merlina ferma nav tā vieta, kur pagājušajā gadā tika atrastas tās gleznas?

Kolins tik spēji iesmējās, ka teju aizrijās ar savu sviestmaizi. – Tu patiešām klausies, vai ne?

– Pilsētas mājaslapā izlasīju par to fermu un vēlos uzzināt vairāk. Tā ir tā pati ferma, ja?

– Jā, – viņš atbildēja. – Liekas, tu jau zini, ka Merlina ferma…

– Ir celta tūkstoš seši simti septiņdesmit ceturtajā gadā, vai ne?

Kolins apbrīnā pašūpoja galvu par viņas zināšanām. – Man ir tāda sajūta, ka tu varētu pateikt, kurš tolaik bija Anglijas karalis un kas tobrīd notika pasaulē.

Viņa patiešām varēja, tikai nebija sevišķi ieinteresēta to darīt. – Tās gleznas sacēla vētru vēsturnieku aprindās. Protams, ka es par tām esmu dzirdējusi. Tās pieder Merlina fermas īpašniecei… Es neatceros viņas vārdu.

– Sāra Šova. Mana māsīca. Viņa apprecējās ar detektīvu, kurš tās gleznas atrada. Tās bija noglabātas vecajā mājā kādā slepenā telpā. Tev būs tā jāapskata. Telpa aiz kamīna bija izbūvēta patiešām atjautīgi.

Džemmas skatiens kļuva gaišāks, tomēr viņa neko nesacīja, tikai ļāva Kolinam runāt.

– Lai nu kā, – viņš turpināja, – Maiks un Sāra joprojām dzīvo Fortloderdeilā. Tur viņi uzturēsies līdz brīdim, kamēr Maiks atvaļināsies no dienesta. Tas notiks apmēram pēc diviem gadiem. Tad viņi atgriezīsies te un apmetīsies uz pastāvīgu dzīvi.

– Gleznas… – Džemma mudināja.

– O, jā. Tās apmēram tūkstoš septiņsimtajā gadā bija radījis kāds mūsu sencis…

– Čārlzs Alberts Jeitss, – Džemma sacīja.

– Nešaubos, ka tev taisnība, – Kolins piekrita. – Džosija – tā sieviete, kurai pieder Edilīnas muiža – domā, ka tās gleznojusi sieviete. Viņa…

– Oho! – Džemma izsaucās, un viņas acis no brīnumiem iepletās. – Sieviete tūkstoš septiņi simti deviņdesmit devītajā gadā ieradās lejup pa Sanhuanriveru un gleznās iemūžināja floru un faunu? Cik neparasts atklājums!

Kolins iesmējās, tomēr viņu patīkami pārsteidza Džemmas lieliskā atmiņa un zināšanas. – Tev noteikti jāiepazīstas ar Džosiju un Sāru!

Kolins ēda atlikušo sviestmaizi un raudzījās uz Džemmu. Viņš redzēja, ka meitene domā par gleznām un iespēju, ka tās radījusi sieviete. Kolins gan negrasījās to sacīt, tomēr bija ārkārtīgi iepriecināts, ka viņa nevaicāja, kāda ir gleznu vērtība. Gleznu atrašana kļuva par starptautiski nozīmīgu notikumu, kuru atspoguļoja BBC un arī Parīzē. Kādu laiku pilsētu pārplūdināja tūristu pūļi. Tika uzdoti jautājumi. Ar pavisam nedaudziem izņēmumiem apmeklētāji galvenokārt vaicāja par naudu. Kolins bija jau tik ļoti noguris no šiem jautājumiem, ka tikai atrūca: – Miljoni. – Un atstāja viesus savas vietnieces Rojas ziņā.

Izskatījās, ka Džemmu vismazāk interesē atraduma finansiālā puse, un Kolinam tas ļoti patika.

– Un Sāra ir Elijas meita? – Džemma apēda savu sviestmaizi. – Un “tavs iemīļotais vīriņš”, kurš viņai palīdzēja?

– Pētniecības darbā tev noteikti būs lieliski panākumi! – Kolins sacīja. – Jā, Sāra ir Elijas meita, un misters Langs uzrauga Merlina fermu. Tagad viņam ir krietni pāri astoņdesmit, un mēs par viņu rūpējamies. Kad šurp atbrauc Sāra un Maiks, večuks pārceļas uz māju, ko viņi pārbūvēja un iekārtoja īpaši viņa vajadzībām. – Kolins negrasījās Džemmai stāstīt par mistera Langa nebeidzamajām žēlabām saistībā ar tūristiem un sūdzībām, ka viņam tagad jādzīvo citur, nevis vecajā mājā, ko viņš uzskatīja par savu.

Džemma gribēja pavaicāt, ko Elija bija domājusi ar vārdiem “kluba kundzītes viņu atkal sākušas vajāt”, bet nosprieda, ka ir uzdevusi jau pietiekami daudz jautājumu.

Viņa piecēlās. – Vai neiebilsti, ja izstaigāšu tavu māju un paskatīšos?

– Laipni lūdzu! – Kolins jutās patiešām iepriecināts, ka viņai šeit tik ļoti patīk.

Dodoties uz priekšu pa gaiteni, Džemma ieskatījās trijās guļamistabās un divās vannas istabās. No saimnieka apartamentiem varēja iziet tieši uz dārzu. Viņa atslēdza durvis un izgāja ārā. Džemma nebija liela augu pārzinātāja, bet būtu gatava saderēt pat uz naudu, ka atsevišķi koki te nav gluži parasti, kādus iespējams iegādāties vietējā veikalā. Nē, šī vieta līdzinājās miniatūram botāniskajam dārzam. Lai to apskatītu, cilvēki būtu gatavi pat samaksāt.

Kad Džemma iedomājās par visu, ko redzējusi šajā pilsētiņā, par šo vīrieti, viņa ģimeni un tagad arī māju, viņu pārņēma ilgas. Kopš tēva nāves Džemma nekur īsti nebija jutusies kā mājās. Būt piederīgai kaut kur, būt cieši saistītai ar kādu – tās bija Džemmas karstākās alkas.

“Kā tas būtu – izaugt pilsētā, kur visi zina, kā tevi sauc?” viņa domāja. “Pat vairāk – ja cilvēki tevi šeit labi pazīst.” Pārtikas veikalā bija redzams, ka šerifu Kolinu te pazīst ļoti labi un droši uztic viņam pat savu mazuli. Pat bērni ir pārliecināti, ka šerifs salabos salauztu rotaļlietu. Džemma dzirdēja, kā pa gaiteni tuvojas Kolina soļi.

– Vai viss ir kārtībā? – viņš vaicāja Džemmai aiz muguras. – Nekas taču nav noticis?

Viņš bija pamanījis skumjas Džemmas skatienā, un viņa pacentās ātri tās aizgainīt. – Nē. Gluži pretēji. Es apbrīnoju ainavu. Tavs dārzs izskatās lielāks, nekā ierasts redzēt pie citām mājām.

– Savi pāris akri būs.

– Nevar taču būt, ka arī dārzu izveidojis tavs brālēns Ljūks?

– Un tomēr tā ir, to visu paveicis viņš. Un vēl viņš ir arī Ljūks Konors.

Pēc Džemmas sejas izteiksmes varēja spriest, ka viņai šis vārds neko neizsaka.

– Ljūks raksta romānus, – Kolins mēģināja uzvedināt.

– Atvaino, es nekad nelasu daiļliteratūru. Man nepietiek tam laika.

Viņš pasmaidīja. – Kāda pārmaiņa! Parasti, kad tiek pieminēts Ljūka vārds, cilvēki teju vai ģībst no sajūsmas.

– Vai patiešām? – Džemma smaidot pārvaicāja. – Es domāju, ka tu lasīji tos dokumentus, ko nopirka tava māte.

– Patiesībā es mēģināju dažus pārskatīt. Tad iezvanījās mans mobilais telefons, un nācās doties projām. Bija reizes, kad es aizmigu. Man ir grūti iedomāties, ka ir cilvēki, kas alkst šāda darba tik ļoti kā tu. Kad man nākas augu dienu pavadīt birojā, es nespēju nosēdēt mierā. – Ievibrējās Kolina mobilais telefons. Viņš to izņēma no kabatas un paraudzījās ekrānā. – Mamma atsūtījusi īsziņu. Esot ieradusies Džīna. Domāju, būs labāk, ja tagad dosimies.

– Protams, – Džemma piekrita. – Vēlreiz aizvainot tavu mammu – to es nedrīkstu atļauties.

– Man nešķiet, ka tu kaut reizi to būtu izdarījusi.

– Kaut es varētu būt par to pārliecināta! – Nonākusi pie virtuves durvīm, Džemma pagriezās un paraudzījās uz Kolinu. – Es šodien lieliski pavadīju laiku. Man patika iepazīties ar cilvēkiem, un jo īpaši man patika apskatīt tavu māju. Paldies!

– Nav par ko! – viņš attrauca. – Vai vēlēsies sēsties pie stūres?

– Apmēram tikpat ļoti es vēlos nolēkt no braucoša vilciena jumta.

– Tad uz priekšu! – Kolins noteica. – Dosimies paraudzīt, vai Kērks ir ticis skaidrībā ar manas mātes juvelierizstrādājumiem.

– Vai varbūt Aila aizbēgusi ar tavu brāli.

– Šeimuss to nemūžam nepieļautu.

Abi iesmējās un kopā izgāja no mājas.