Читать книгу Vēlmju akmens - Džūda Devero - Страница 6

Džemma uzkāpa augšējā stāvā, lai paņemtu somu. Kad viņa iznāca ārā, Kolins stāvēja pie sava džipa un runāja pa mobilo telefonu. Viņš neizskatījās iepriecināts. Ieraudzījis Džemmu, viņš strupi atsveicinājās, aizvēra telefona vāciņu un ielika aparātu kabatā.

Automašīnā viņa apsēdās Kolinam blakus, viņš klusējot izmanevrēja garām pārējiem automobiļiem un izstūrēja auto uz piebraucamā ceļa.

– Vai kaut kas atgadījies? – Džemma vaicāja.

– Nē, nekas. Viss kārtībā. Vai zini, kādu mašīnu gribēsi?

– Es jau tavam tētim sacīju, ka Duesenberg. – Kad šis gājiens nepalīdzēja un Kolins nekļuva runīgāks, Džemma sacīja: – Kā būtu, ja mēs to izdarītu vēlāk? Kad tev būs labāka oma.

Tiklīdz viņi bija sasnieguši ātrgaitas šoseju, Kolins nospieda sajūga pedāli, noregulēja auto trešajā ātrumā, un Džemma spēji atkrita sēdeklī.

– Nē, man nepieciešama izklaide. Vai zini, kur es dzīvoju?

– Kaut kur pilsētā?

– Esmu apmeties dzīvoklī virs mana biroja. Apakšstāva telpās kādreiz bija dāmu apģērbu veikals, bet augšstāva platību izmantoja noliktavai. Tur ir tikai daži logi un viss ož pēc pretkožu līdzekļa.

– Un tu vēlies ievākties savā jaunajā mājā, – Džemma sāka saprast.

– Tieši tā. Bet, kā jau redzēji, man nav nevienas mēbeles. Džīna sacīja, ka rīt dosies kopā ar mani, lai kaut ko varu nopirkt. Bet tagad viņa manā balss pastkastītē atstājusi ziņu, ka pirmdienas rītā esot paredzēts izskatīt kādu nozīmīgu lietu un līdz nākamajai nedēļai viņa nevarēs ierasties.

Džemma iedomājās par to, ko bija sacījusi Reičela. Ja Džīnai nebija pa spēkam atrast laiku, lai kopā pavadītu nedēļas nogali, kā gan viņa varēs šajā pilsētiņā dzīvot?

– Varu saderēt, tu nepateici, ka esi viņai sagatavojis pamatīgu pārsteigumu? – Džemmai šķita, ka Džīna diezin vai pieder pie sievietēm, kura priecātos, ja viņai māju izvēlētos kāds cits. Tomēr tā nebija Džemmas darīšana. Viņa vēlējās, lai Kolins izstāsta par savām attiecībām ar Džīnu.

Diemžēl viņš mājienu neuztvēra. – Vai tu kaut ko zini par mēbelēm? – viņš vaicāja.

– Par tām, kas ražotas pēc tūkstoš astoņi simti sešdesmitā gada, necik daudz. Lai gan man ir zināma Bauhauza skola, taču Mīss van der Roe man neko īpašu nenozīmē. Tomēr jāteic, ka arī rokoko mani atstāj vienaldzīgu. Un nevarētu nosaukt divus vēl atšķirīgākus stilus, vai ne? – Tā kā Kolins neizpratnē skatījās uz viņu, Džemma piebilda: – Ā, tu runāji par mūsdienu mēbelēm, ja? Par tām, ko veikalos var iegādāties tagad? Nē, par tām es nezinu neko.

– Tu ļoti labi sapratīsies ar manu tēvu. Viņš dzīvo antīko automašīnu pasaulē. Viņš ir ļoti vīlies, ka neviens no viņa bērniem nav mantojis šo dzimtas apsēstību.

– Bet tu sacīji, ka divi tavi brāļi strādā pie viņa.

– Tas ir darbs, nevis mīlestība, – Kolins paskaidroja.

Džemma nespēja iedomāties, kā vecāki var būt vīlušies, ja dēls ir kļuvis par šerifu, meita pavisam drīz kļūs par ārsti un vēl viens dēls dzīvo un elpo ar mākslu. – Varbūt… – Džemma ieteicās, bet viņu pārtrauca balss, kas atskanēja no konsolē ierīkotās divpusējās sakaru ierīces.

– Kolin, – vīrietis vaicāja, – vai tu mani dzirdi?

Viņš paņēma mikrofonu. – Jā, Tom. Kas tev vajadzīgs? – Cik tālu tu atrodies no Keikrīka strauta atzarojuma?

– Desmit minūšu brauciens, – Kolins atbildēja un paraudzījās uz Džemmu. – Turies. – Viņš pārbīdīja sajūga slēdzi un, pat nesamazinot braukšanas ātrumu, apgrieza automašīnu par deviņdesmit grādiem.

Džemma turējās pie durvīm un sēdekļa. Tā vien šķita, ka viņa piedalās ātruma sacensībās vai atrodas kādā NASA treniņierīcē.

Kolins nepārtrauca runāt mikrofonā. – Tagad esmu apmēram astoņu minūšu attālumā. Kas atgadījies?

– Kāds četrgadīgs zēns uzkāpis kokā un tagad sēž uz zara, bet tas kuru katru mirkli var nolūzt. Jau piecpadsmit minūšu mēģinu viņu pierunāt. Es gribu, lai viņš ielec man rokās, bet viņš nekādi nav ar mieru to darīt. Viņš apgalvo, ka esmu pārāk vecs un viņu nenoķeršu. – Vīrieša balsī bija dzirdama vilšanās. – Ugunsdzēsēji ar kāpnēm jau ir ceļā. Bet es iedomājos, ka tu varētu viņu pierunāt, ja vien esi tepat tuvumā. Kārls ir šeit, bet…

– Vēl tikai piecas minūtes, – Kolins noteica, tad izslēdza mikrofonu, izliecās pa logu un ieslēdza sarkano gaismu uz automašīnas jumta. Iegaudojās sirēna. Viņš paraudzījās uz Džemmu. – Man žēl, taču tagad jābrauc ātri.

Džemma neteica neko, bet viņas acis iepletās. Viņi jau tā brauca ar ātrumu sešdesmit jūdžu stundā, turklāt pa līkumotu ceļu. Ceļš bija saskatāms tikai dažas pēdas uz priekšu. Ja automašīna…

Domas pārtrūka, jo viņiem priekšā piepeši iznira kāds pikaps ar laivu piekabē. Izskatījās, ka viņi traucas tieši tam virsū. Kolins spēji pagrieza stūri pa kreisi… Priekšā parādījās pretimbraucošs automobilis. Džemma pūlējās saņemties un gaidīja neizbēgamo sadursmi.

Bet tad, gluži kā ūdens Bībeles sižetā, braucēji pašķīrās uz abām pusēm. Blakus esošā kravas automašīna spēji nobremzēja un pašāvās uz labo pusi, bet otrs vadītājs prasmīgi pagrieza mašīnu pa kreisi, un tā ar purngalu slīdēja koku virzienā. Ceļš viņiem priekšā bija tīrs. Un Kolins pat nebija samazinājis braukšanas ātrumu.

Tiklīdz viņi bija pabraukuši tālāk, Džemma pagriezās un paraudzījās atpakaļ. Abas automašīnas bija apstājušās. Gara auguma vīrietis izkāpa no kravas automobiļa un devās pie transportlīdzekļa ceļa otrajā pusē.

Džemma atkal pagriezās taisni. Tagad viņu braukšanas ātrums bija septiņdesmit jūdžu stundā.

– Cilvēks tajā kravas mašīnā bija Ljūks, grāmatu autors, – Kolins sacīja. – Un vieglajā mašīnā bija Remzijs. Viņš ir jurists.

– Man bija prieks ar viņiem iepazīties, – Džemma atteica, joprojām cieši turēdamās.

Kolins iesmējās un asi iegrieza auto pa labi vietā, kur nebija ne miņas no ceļa. – Es nevēlējos tevi biedēt, bet zināju, ka viņi atļaus man izbraukt. Abi ir mani radinieki.

Džemmai gribējās pavaicāt, ko viņš darītu, ja ceļš būtu pilns ar tūristiem, tomēr viņa bija pārāk aizņemta ar turēšanos, lai kaut ko sacītu. Visur bija bedres un pauguri. Riteņi lēkāja uz augšu un leju. Džemmu uz sēdekļa mētāja tik stipri, ka galva laiku pa laikam atsitās pret automašīnas griestiem.

– Īsākais ceļš, – Kolins spalgi sacīja, lai pārkliegtu sirēnas gaudošanu un troksni, kas izklausījās kā metāla instrumentu kastes grabēšana automašīnas aizmugurē. – Mēs braucam garām Merlina fermai, – viņš sacīja un norādīja pa labi.

Koku lapotne daļēji aizsedza nelielu astoņstūru ēku ar augstu, smailu jumtu, kas līdzinājās raganas cepurei. Bija redzamas nelielas durvis, bet tām blakus – eja sienā, kas aizdarīta ar vārtiem. Nebija nepieciešams vēsturnieka prāts, lai pamanītu, ka māja ir ārkārtīgi sena.

– Tā taču… – Džemma ierunājās. – Vai tā ir…

– Glabātava. Iekšā ir ūdens, – Kolins kliegšus skaidroja, pārslēgdams ātrumus. Jau nākamajā sekundē viņš apbrauca pāris lielu koku, un skatienam atklājās apgabala šerifa dienesta automašīna. Kolins spēji nobremzēja, saceldams biezu putekļu un sīku akmentiņu mākoni.

Klepodama Džemma palika automašīnā, bet Kolins izlēca ārā, iekams tā bija īsti apstājusies. Kad auto joprojām virzījās uz priekšu, Džemma pamanīja, ka dzinēja izslēgšanu Kolins acīmredzot uzticējis viņai. Paliekusies pāri konsolei, viņa beidzot izslēdza mašīnas dzinēju.

Pa priekšējo logu Džemma ieraudzīja Kolinu un divus likumsargus, ģērbušos brūnos formastērpos. Viņi stāvēja dažas pēdas atstatu no liela, pērkona laikā cietuša koka. Puse stumbra bija atdalījusies un nokritusi zemē, izveidojot kaut ko līdzīgu rampai, pa kuru var nokļūt uz augšu. Bērns itin viegli varētu pa tādu uzrāpties.

Augšā uz zara, kurš aizlūzis slīga lejup, sēdēja mazs zēns. Viņam bija gaiši mati un zilas acis, no bailēm kļuvušas gluži platas. Puisēna māte stāvēja turpat zem koka un klusā balsī runāja ar dēlu. Viņa mēģināja pierunāt zēnu nekustēties, lai neizraisītu straujāku zara lūšanu.

Džemma izkāpa no automašīnas, devās pie Kolina un nostājās viņam blakus. Viņas skatiens bija pievērsts bērnam.

– Lai atbrauktu šurp, viņiem būs nepieciešams vēl vismaz desmit minūšu, – sacīja apgabala šerifs Toms, gara auguma pievilcīgs vīrietis sirmiem matiem, krietni vairāk nekā piecdesmit gadu vecs. Viņš pagriezās ar muguru pret puisēna māti. – Kārls mēģināja uzrāpties pie viņa, bet zars aizlūza. Kā tev šķiet, ja puika kritīs, vai varēsi viņu noķert?

– Noteikti, – Kolins sacīja klusi, lai zēna māte nevarētu dzirdēt. – Bet koks ilgi vairs neizturēs. Domāju, ka mums viņš jādabū lejā jau tūlīt. – Kolins pagāja tuvāk puisēnam un paraudzījās augšup. – Sveiks…

– Šons, – zēna māte paskaidroja.

– Šon, mani sauc Kolins. Es esmu pilsētas šerifs. Un, kā tu redzi, esmu gana spēcīgs. Es gribu, lai tu tagad palaid vaļā to zaru un krīti zemē. Es tevi noķeršu. Tas būs gandrīz kā futbola spēlē. Vai tā būs labi?

– Nē! – puika iekliedzās un ciešāk pieķērās zaram. Tas skaļi nokrakšķēja.

– Viņš rāpjas itin visur, – zēna māte stāstīja. Balss trīcēja, un sieviete tik tikko spēja apslāpēt histēriju. – Viņš uzkāpj uz virtuves darba virsmām un pēc tam uz augstu piestiprinātiem plauktiem. Kādu rītu es atvēru durvis skapītim, kurš atrodas virs izlietnes, un viņš bija iekšā. Sēdēja un man uzsmaidīja. Viņš…

Kolins pastiepa roku, apskāva sievietes plecus, un viņa pārstāja runāt. Viņš pagriezās pret zēnu. – Labi, Šon. Es gribu, lai tu tagad sēdi ļoti, ļoti mierīgi. Vai varam tā sarunāt, draudziņ? – Mazais atradās tikai apmēram sešas pēdas augstāk par Kolina galvu, bet tikpat labi tas varēja būt arī desmitstāvu nama augstumā. Ja Kolins gaidīs, kad zars lūzīs, un tad ķers zēnu, abi noteikti cietīs.

– Karsējmeitenes, – Toms noteica Džemmai aiz muguras. Kad viņa pagriezās, vīrietis uz viņu cieši skatījās. – Kolina jaunākais brālis kopā ar piecām karsējmeitenēm piedalās dzīvās piramīdas veidošanā. Tā, kura ir pašā virsotnē, stāv viņam uz pleciem.

Džemmai likās, ka viņš runā pavisam dīvaini. Vietējās sporta aktivitātes pašreizējā mirklī nebija uzskatāmas par pašu aktuālāko notikumu. Kad Džemma atskārta, ko Toms vēlas ierosināt, viņas seja kļuva gaiša no prieka.

– Kā tev šķiet, vai spēsi to izdarīt? – Toms vaicāja. – Protams, ja puika to pieļaus. Viņš ir pietiekami smags, un būs nepieciešams arī gana liels muskuļu spēks, lai to rezgali noturētu. – Viņš vaicājoši nopētīja Džemmu no galvas līdz kājām.

Kā allaž, Džemma bija ģērbusies platos džinsos un citu pāri citam uzvilkusi trīs topiņus. Pieradusi strādāt ar jauniem, vīrišķīgiem puišiem, viņa bija iemācījusies ar apģērbu noslēpt sava auguma aprises. Un bija iemācījusies arī tikt ar viņiem galā tādā veidā, kā viņi to saprot. Proti, trenējusies kopā ar viņiem.

Attaisījusi rāvējslēdzēju kokvilnas jaciņai, Džemma to noģērba. Zem tās parādījās sārts krekliņš. Viņa to atpogāja un novilka. Zem tā bija fuksiju krāsas topiņš ar šaurām lencītēm, zem kura bija redzams pieskaņots mežģīņu krūšturis.

Vīriešu kolektīvā Džemma bija sapratusi, ka viņi dievina darbu ar ķermeņa augšdaļas muskuļiem. Šķita, ka viņu galvenās rūpes un raizes allaž saistītas ar bicepsiem un deltveida muskuļiem. Pirms trim gadiem, kad Džemma ierosināja mācīt treniņu laikā, viņa tik tikko spēja pacelt pāri galvai pārīti divas mārciņas smagu hanteļu, bet tagad jau viegli tika galā ar svarcelšanas stieni četrdesmit piecu mārciņu smagumā.

Ar diezgan atkailinātu plecu daļu nostājusies Toma priekšā, Džemma apzinājās, ka pūliņu rezultāti ir pamanāmi. Viņa bija nodarbojusies arī ar boksu un veikusi tūkstošiem īpašu vingrinājumu deltveida muskuļa attīstīšanai. Tagad viņas rokas bija spēcīgas un nevainojami veidotas.

– Laba meitene, – Toms noteica un viņai uzsmaidīja.

Viņiem aiz muguras Toma kaulainais un gados jaunais vietnieks – žetons pie viņa krūtīm vēstīja, ka šā cilvēka vārds ir Kārls, – sāji smaidīja.

– Un tu domā, ka ar šīm biksēm kājās spēsi uzrāpties Kolinam plecos? – Kārls pavīpsnāja. – Varbūt tev vajadzētu novilkt arī tās?

Toms nosodoši paraudzījās uz savu vietnieku, tad pagriezās pret Kolinu, kurš joprojām vēroja zēnu. – Kolin! Šī jaunā dāma… – Sekoja zīmīgs skatiens.

– Džemma.

– Džemma ir gatava atkārtot to, ko karsējmeitenes dara kopā ar Šeimusu, un dabūt to puiku lejā.

– Mazais ir pārāk smags. Viņa nevar… – Kolins sāka pamatot noraidījumu, bet tad paskatījās uz Džemmu, un viņa acis iepletās. Džemmas augums šķita pasakains! Viņa bija spēcīga un glīti muskuļota. Lielas krūtis un tievs viduklis, kuru Kolinam būtu viegli aptvert ar rokām. Kādu mirkli viņš nespēja atrast piemērotus vārdus. – J-jā. Labi… – viņš beigu beigās izstomīja.

– Man jau likās, ka tu varētu piekrist, – Toms noteica.

Kad Džemma nostājās viņam priekšā, Kolins atzinīgi viņu nopētīja. – Tie studenti tev ir šo to iemācījuši par trenēšanos, vai ne?

Iespējams, tāpēc, ka mugurā nebija ierasti sargājošo drēbju kārtu, bet varbūt vainojams bija Kolina skatiens vai arī tas, ka Džemmai jau mēnešiem nebija puiša, viņu pārņēma spēcīgas alkas… pēc Kolina. Pēc vīrieša, kurš jau kādai piederēja. Kuru par savu uzskatīja īsts pūķis.

– Klau, Kolin! – Kārls uzsauca. – Vai Džīna par jums abiem zina?

Kolins ar skatienu lika vietniekam apklust. Pēc tam viņa sejā atkal atgriezās šerifam piedienīga izteiksme, un viņš paraudzījās uz zēnu. – Ja es tagad uz saviem pleciem pacelšu mis Džemmu augšā, vai tu kāpsi pie viņas?

Puisēns pavērās lejup uz Džemmu ar trūcīgā topiņa skopi apsegtajām krūtīm un gandrīz pasmaidīja. – Jā. Viņa ir smuka.

– Tas puika, kad izaugs, būs vēl viens Lenijs, – Kolins sacīja, paraudzījies uz Džemmu. – Vai varēsi viņu pacelt?

– Domāju, ka varēšu, – Džemma atbildēja, taču viņas sirds nemierīgi sitās; likās, tā dun jau pašā kaklā. Kad koka zars nokrakšķēja atkal un zēna māte aizspieda ar plaukstu muti, lai neiekliegtos, Džemma spēja domāt tikai par to, kas notiks, ja viņa puisēnu tomēr nenoturēs.

– Labi, – Kolins noteica. Viņš runāja gandrīz kā skolotājs – rāmi, klusi un pārliecinoši. – Es gribu, lai tu uzkāp uz manas kājas. Un pēc tam es tev palīdzēšu tikt man uz pleciem. Es pieturēšu tevi pie potītēm, lai tev būtu vieglāk saglabāt līdzsvaru. Kad jutīsies pietiekami stabili, pasniedzies pēc viņa. Ļauj, lai viņš pats nāk pie tevis. Nevelc puiku uz priekšu. Kad būsi viņu satvērusi, turi cieši. Pārējo paveikšu es pats. Vai saprati?

– Jā, – viņa atbildēja.

Neviena nemanīts, Kārls ieslēdza sava mobilā telefona videokameru, tad pakāpās atpakaļ, lai iemūžinātu notikumu. Kolins mazliet paliecās uz priekšu un pastiepa labo kāju, lai viņa varētu uzkāpt viņam uz gurna. Viņš pastiepa rokas, lai palīdzētu. Džemma svārstījās, un viņš pamanīja bailes meitenes acīs. Bija skaidrs, ka nepieciešams iedrošinājums.

Kolins pārāk labi Džemmu vēl nepazina, tomēr bija pamanījis, ka viņai piemīt sacensības gars. Viņš teica: – Uz priekšu, Renforda! Vidusskolas meitenes rāpo pa manu mazo brāli turpu šurpu; vai tad tu pieļausi, lai tās sīkaļas tevi pārspēj?

Šī vīrieša balss tonis – tas līdzinājās tam, kādā runāja viņas treneris, – aizgainīja gandrīz visas Džemmas bailes. Viņa noāva kurpes, pieķērās Kolina rokām un uzkāpa uz viņa saliektās kājas.

Kad viņa bija stabili nostājusies, Kolins uzlika rokas viņai uz kājām un paraudzījās augšup. – Tagad es tevi pacelšu un gribu, lai tu nostājies man uz pleciem. Esi gatava?

Džemma pamāja ar galvu. Viņa palūkojās uz zēnu, kurš kā apburts vēroja viņu rosīšanos un sēdēja pilnīgi mierīgs.

Kolins bez pūlēm pacēla Džemu gluži kā svarcelšanas stieni pāri galvai. Viņa gan saprata, ka tik liels vīrietis šāda vingrinājuma veikšanai droši vien izmanto vismaz pārīti astoņdesmit mārciņu smagu atsvaru. Un kopā tas bija vairāk, nekā svēra Džemma.

Nostājusies uz Kolina platajiem pleciem, Džemma ar rokām atspiedās pret viņa galvu, lai noturētu līdzsvaru. Viņš stingri turēja viņas potītes un pakāpās soli atpakaļ, kad Džemma izslējās taisni.

Tagad viņas galva bija gandrīz vienā līmenī ar zēna atrašanās vietu un tikai pēdu atstatu. Viņa mazajam uzsmaidīja. – Diezgan forši, vai ne? – viņa sacīja, mēģinot puiku iedrošināt.

– Jā. Vai tagad tu vari dabūt mani lejā?

– Protams. Es pastiepšu rokas, un tu nāksi pie manis, ja?

Zēns pamāja ar galvu.

Džemma pastiepās uz zara pusi, un Kolins paspēra soli tuvāk kokam. Tagad Džemma bija ļoti tuvu baiļu pārņemtajam zēnam. Viņa papleta rokas. – Tu tikai nelec. Vienkārši mēģini it kā krist pie manis. Labi?

Puika atkal pamāja ar galvu un jau nākamajā sekundē laidās kritienā. Viņš patiešām bija smags, un Džemma gandrīz zaudēja līdzsvaru, tomēr apvija rokas mazajam tik cieši, ka viņš tik tikko spēja paelpot.

Kolins nedeva Džemmai laiku sašūpoties. Tvēriens ap Džemmas potītēm atslāba, viņš paspēra soli atpakaļ. Kādu netveramu sekundes daļu Džemma un zēns bija zaudējuši pamatu zem kājām un it kā karājās gaisā sešas pēdas virs zemes.

Nākamajā mirklī Džemma, joprojām cieši spiezdama puiku pie krūtīm, krita lejup. Un Kolins noķēra abus savās lielajās, muskuļotajās rokās. Kad Kolins viņus turēja, Džemma varēja sajust, kā pret viņas vaigu sitas vīrieša sirds. Zēns bija Džemmai pieķēries tik cieši, it kā vairs negrasītos viņu laist vaļā.

Pēc brīža māte izņēma savu dēlu Džemmai no rokām, un mazais atvieglojumā iekliedzās, kad tika nests projām.

– Vai viss ir kārtībā? – Kolins joprojām turēja Džemmu paceltu.

– Jā. – Viņa zināja, ka vajadzētu atbrīvoties no Kolina rokām, tomēr sajūta bija pārāk laba. Drošībā. Un cieši klāt pie viņa. Džemma brīdi uzdrošinājās piekļauties Kolina augumam. Likās, uz pasaules tagad ir tikai viņi divi vien.

– Paldies, – Toms sacīja. – Jums abiem. – Tālumā bija dzirdama sirēnas kaukšana. Tuvojās ugunsdzēsēju automašīna.

– Uzmanieties! – iekliedzās Kārls.

Kolins, joprojām turēdams Džemmu, palēcās atpakaļ un nogāza Tomu no kājām. Zars, uz kura bija sēdējis zēns, ar skaļu krakšķi nogāzās zemē.

Kad viss bija apklusis un putekļi nosēdušies, Toms atradās pašā cilvēku kaudzītes apakšā. – Kolin, – viņš izdvesa. – Es tevi mīlu kā dēlu, bet ja tu, pie joda, ātri nenokāpsi no manis, manas plaušas vienkārši eksplodēs.

– Atvaino, – sacīja Kolins un noripinājās no Toma. Džemma piecēlās kājās.

Kolins apsēdās un ar lepnumu paskatījās uz Džemmu. – Tu labi tiki galā, – viņš uzslavēja. – Tev ir lieliska līdzsvara izjūta. Un…

– Augstā debess! – Toms izsaucās, jo Džemmas seja piepeši kļuva gluži bāla. Viņa lēnām pagriezās uz papēžiem un slīga lejup. Ja Toms nepagūtu viņu satvert, viņa būtu nogāzusies zemē.

Nepagāja ne sekunde, kad Kolins bija pielēcis kājās un paņēmis Džemmu no Toma rokām. – Pēctraumatiskais šoks?

– Nē, – Toms atbildēja un pastiepa rokas uz priekšu. Uz delnām vīdēja asinis.

Prasmīgām kustībām Toms pacēla Džemmas krekliņa aizmuguri uz augšu. Koka zars bija ievainojis viņai sānu. – Artērijas nav skartas, tomēr varētu būt pietiekami dziļa brūce, lai vajadzētu likt šuves.

– Piezvani Trisam, – Kolins izrīkoja. – Pasaki, ka ieradīšos pēc septiņām minūtēm. – Ar bezsamaņā guļošo Džemmu rokās viņš skriešus metās pie sava džipa.

Aiz viņa steidzās Kārls. Viņam joprojām rokā bija mobilais telefons, un joprojām tas strādāja video filmēšanas režīmā. Kameru viņš izslēdza vienīgi tad, kad Kolins aizcirta automašīnas durvis un neprātīgā ātrumā aiztraucās projām.