Читать книгу Vinterbornu dārgumi - Kimberlija Frīmena - Страница 11

Izabellas redzesloks aprobežojas ar šauru spraugu: saraustīta kustība, spilgtums un tumsa. Viņa atkal aizver acis, gribēdama iegrimt atpakaļ tumšajā, mīkstajā aizmirstībā. Taču kaut kas nešķiet pareizi. Viņa ar grūtībām atkal atver acis, juzdama, kā galvā pulsē sāpes. Viņa mēģina pakustināt rokas un kājas, taču tās ir kuslas un nespēcīgas. Izabella aši samirkšķina acis un apjauš, ka viens no aborigēniem viņu nes gluži kā bērnu. Izabella mēģina izrauties, un viņš piespiež to ciešāk pie savām kailajām krūtīm. Viņa paceļ rokas, lai izskrāpētu viņam acis, taču vīrietis tās viegli satver un piespiež viņai pie vēdera. Viņš kaut ko saka savam kompanjonam, un Izabella aptver, ka riekstkoka lādīte vairs neatrodas pie viņas. Zagļi! Cilvēku nolaupītāji! Ko viņi ar to izdarīs? Viņa kliedz, lādas un cīnās, taču ir vārga un ievainota.

Vīrietis, kurš viņu nes, kaut ko skarbi nosaka.

Izabella ar asarām acīs papurina galvu.

– Es nesaprotu.

Vīrietis sniedzas viņai pēc kakla, un viņa saraujas, taču tad sajūt pirkstus uz sava skausta, un tie izrādās asiņaini. Izabella pasniedzas, lai pieskartos tai pašai vietai un sajūt sūrstošu rētu, no kuras sūcas asinis. Sāpes izšaujas cauri mugurkaulam.

Abi kailie vīrieši nes viņu dziļāk mežā pa nelīdzenu zemi. Viņu pēdas droši vien ir cietas kā zoles, jo viņi iet ātri un viegli. Izabella sajūtas kā kaija: pārāk savainota, lai cīnītos. Viņas pašas briesmīgais gals ir tuvu.

Taču tad viņa sajūt dūmos ceptas gaļas smaržu. Vietējie ienes Izabellu birztalā, cauri kurai urdz strautiņš, kas apaudzis ar zaļiem kokiem. Otrā pusē vēl kāds ducis melnādainu cilvēku pulcējas pie uguns. Sievietes baro tuklus bērnus vai tur virs uguns gaļas gabalus, kas uzmaukti uz iesmiem, vīrieši sarunājas vai sēž uz akmeņiem, asinādami šķēpus vai labodami ieročus. Neviens no viņiem nav apģērbies. Izabella vēl nekad nav redzējusi kailu vīrieti, tikai Arturu tumšajā guļamistabā. Viņa nezina, kurp vērst skatienu.

– Ko jūs ar mani gribat darīt? – viņa jautā. Vai šie vietējie ēd cilvēka gaļu?

Taču tad viņas sagūstītājs uzmanīgi novieto Izabellu zemē un iesaucas. Dažu sekunžu laikā pienāk klāt liela auguma sieviete ar maigām acīm un apaļām krūtīm, un viņas pavadoņi izskaidro situāciju savā dzimtajā valodā. Sieviete palīdz Izabellai apsēsties un ar žestu attēlo, ka liek kaut ko mutē. Viņi jautā, vai viņa negrib ēst.

– Jā! – Izabella saka. – Jā. Ēdiens. Jā.

Jauni saucieni cits citam viņu dzimtajā valodā, un tad viņai tiek piedāvāts šķēps, uz kura ir uzdurta cepta ķirzaka. Izabella nomauc nost baltas gaļas gabalu un pieliek to pie lūpām, ne mirkli neaizdomādamās. Miesa ir mīksta, mazliet sīksta un garšo pēc dūmiem. Savā izsalkumā Izabella domā, ka tas ir visgardākais ēdiens, kādu viņa jebkad baudījusi.

Kamēr viņa ēd, sieviete kaut ko maigi dudina, tīrīdama ievainojumu un uzklādama tam smirdīgu ziedi. Viņa pievēršas koduma pēdām uz Izabellas rokas, noklakšķina mēli un pasaka vēl kaut ko. Izabella viņai cenšas iestāstīt, ka nesaprot, taču sieviete tik un tā turpina runāt. Bērns, kurš tikko iemācījies staigāt, pielumpačo viņām klāt un satver Izabellas brīvo roku. Izabella pasmaida, bērna apaļo vaigu un tumšo acu apburta. Bērns pavelk augšup viņas kleitas piedurkni un bijīgi apbrīno viņas balto ādu. Kaut kas bērna pieskārienā mudina viņu atslābt. Bērns ir priecīgs un veselīgs. Tam vajadzētu nozīmēt, ka cilvēki, kuri viņu audzina, ir labi cilvēki.

Izabella pagriežas pret sievieti un saka:

– Paldies, – silti, ar smaidu. Lai arī sieviete nesaprot vārdus, viņa saprot to nozīmi.

Sieviete norāda uz būdām un tad pavērš pirkstu pret debesīm. Sāk krēslot. Sieviete piedāvā viņai pajumti.

Izabella palūkojas uz būdu ar tās atvērto priekšpusi. Mākoņi ir klājuši debesis visu pēcpusdienu, un ir iespējams, ka sāks līt. Lāde vēl aizvien ir tur, kur viņa nokrita. Bet kurš to var nozagt? Jādomā, ka nebūs nekas slikts, ka viņa paliks te pa nakti. Gulēs kādā mīkstā un drošā vietā un varbūt pat dabūs vēl kaut ko ēdamu no rīta.

Izabella pamāj.

– Jā, pateicos.

Izabella noliekas mīkstajās lapās un dzīvnieku ādās un guļ kā nosista. Kad viņa pamostas, sieviete ar maigajiem pirkstiem atkal ir tepat un piedāvā viņai ēdamo, pārsien viņas ievainojumu. Kad Izabella grib piecelties, viņa tiek nostumta atpakaļ guļvietā. Sieviete noklakšķina mēli. Vēstījums ir skaidrs. Tu neesi vesela. Tev jāpaliek mazliet ilgāk. Izabella ar pateicību to pieņem. Viņa pavada dienu, vērodama viņus nākam un ejam, ar zivīm, ķirzakām un savvaļas suņiem pārtikai, ar groziem, kas pilni ar ogām un augļiem, ko Izabella atpazīst pēc sava garā gājiena. Viņi baro to labi. Sākas lietus. Izabella prāto, vai šie ir vienīgie cilvēki simtiem jūdžu attālumā, varbūt viņai nevajadzētu palikt pie tiem un pievienoties viņu ciltij. Tad viņa vairs nekad nebūtu izsalkusi. Tomēr vēlēšanās atgriezties pie savas lādes ar Daniela aproci ir spēcīga. Viņai ir jābūt pie savas ģimenes, pie māsas.

Izabella nozvēr, ka dosies ceļā, tiklīdz pienāks rīts.

Viņa neko nesapņo līdz pat rītam, kad saraustīti tēli sāk zibēt acu priekšā. Izabella atkal ir stāvoklī ar Danielu, asinis plūst viņai starp kājām, bet, kad viņa palūkojas lejā smiltīs, tur nav bērna, tikai ceļabiedru aukstie līķi. Viņa dzemdē mirušos. Izabella strauji atmostas un mēģina mierināt sevi ar domu, ka viņa ir dzīva un drošībā. Taču tas nespēj viņu nomierināt. Ir tikai nelaimes, pelēkas gluži kā debesis pirms saules lēkta.

Izabella pieceļas. Neviens nav nomodā. Viņai ir jādodas projām: jādomā, ka šis sapnis ir aizķēries kokos viņai apkārt, iesūcies smilšainajā zemē un nepazudīs augu dienu, augu nedēļu. Viņas galva ir pārstājusi sāpēt, un tagad viņa ir pietiekoši stipra, lai turpinātu kustēties. Izabellai ir jātiek atpakaļ un jāpaņem lāde, un jādodas uz dienvidiem, kur noteikti ir mājas, un gatavots ēdiens uz šķīvjiem. Klusītēm, uz pirkstu galiem viņa aiztipina garām vietējiem, starp tumšajiem kokiem krēslā. Lāde neaiztikta atrodas turpat, kur ir nokritusi. Izabella atkal izver virvi cauri misiņa rokturim un atkal velk to aiz sevis, uz priekšu pa tukšo liedagu.

Mākoņi turas debesīs, tumši un biedējoši. Atkal būs lietus, taču tas vismaz būs glābiņš no kveldējošās saules.

Izabellas sirds notrīc. Vai tas ir uzliesmojums? Viņa paraugās uz mākoņiem dienvidu pusē. Vai tas bija zibens? Vai arī…?

Tur. Atkal. Gaisma, tik tikko pamanāma pirmsausmas pelēkumā, nozib cauri mākoņiem un pazūd.

Bāka. Jēga atgriežas. Apņēmība nostiprinās. Cerība ir atdzimusi.

Jo, ja kaut kur ir bāka, tur jābūt arī bākas uzraugam.

Liedags ir nebeidzams. Jūra šodien ir gandrīz vai smaragda krāsā, un putu cepures ir baltākas par tikko uzsnigušu sniegu. Jūra viļņojas un krāc, un Izabella sper soli pēc soļa, vilkdama savu nešļavu sev līdzi pa smiltīm. Iešanas un apstāšanās ritms sāk mainīties. Strautiņi gadās ceļā pietiekoši bieži, lai viņu nemocītu slāpes, un tagad viņa zina, kuras ogas un augļi ir ēdami, lai arī tie ir cieti un sausi. Tomēr Izabella ir tikai cilvēks. Viņa nogurst. Pārtraukumi kļūst garāki. Iešana lēnāka, attālumi īsāki. Staigāšana pārvēršas tipināšanā, šļūkāšanā, krišanā, aizķeroties ar ceļgaliem smiltīs. Izabella cenšas mazliet pavirzīties uz priekšu katru dienu, starp vēlu pēcpusdienu un nakts iestāšanos, lēnām, taupot spēkus. Milzīgs, sāpīgs tukšums viņu apņem, pārņem, iemitinās viņā. Viena, viena, okeāns šķiet sakām. Viena, viena. Lēnām, smagnēji, nebeidzami. Staigājot viņa klusē, bet apstājoties runā, nezinādama, ko runāt. Izabella izdzird pati savu balsi un satraucas. Kāpēc viņa runā? Ko viņa saka? Viņa liek sev apstāties, taču pēc dažām minūtēm atkal izdzird savu balsi. Izabella ļauj sev turpināt runāšanu. Viņa ir pārāk nogurusi, lai kontrolētu savas domas. Koncentrēšanās pazūd, prāts atveras, un viņa spēj saskatīt pāri pasaulei milzu zobratus un spožo, karsto patiesību par tās bezjēdzību. Tagad, kad Izabella ir to pieredzējusi, viņa zina, ka vienmēr to sajutīs sevī. Varbūt kādu dienu pie viņas atkal atgriezīsies drošība, ēdiens, pat laime, taču nu jau ir par vēlu. Viņa jau zina patiesību par dzīvi.

Viņas rokas smeldz. Viņa turpina soļot.

Viņa turpina soļot.

Izabella neskaita dienas. Viņa atsakās atgriezties pie tām savā prātā, jo, to darot, viņa var sajust pulsējošo pārgurumu, izmisīgās bailes, ka dienvidos patiesībā var nekā nebūt. Galīgi nekā. Naktis ir skaidras bez mākoņiem, kas atstarotu gaismu, tāpēc Izabella vairs to neredz. Viņa allaž bijusi pazīstama ar savu pārmērīgi dzīvo iztēli: iespējams, bāka bija iedoma. Katru dienu, pirms sākt soļot, Izabella pieiet pie siltā jūras ūdens, lai noskalotu seju, nomazgātu rētas, saņemtu drosmi un ļautu tam sevi kādu brītiņu pašūpot. Viņas kleita, kas reiz bija labu labā iešanai uz pilsētu, ir kļuvusi stērbeļaina un bezformīga, aplipusi ar asinīm un netīrumiem. Tā plīvo ap viņu gluži kā milzu medūza. Izabella aizver acis, sajūt jūras viļņošanos. Tad atver tās un palūkojas uz dienvidiem.

Un šajā dienā viņa to ierauga. Viņa ierauga to skaidri un gaiši ar savām acīm, nevis kā iedomu vīziju mākoņos.

Gaismu. Bāka ir atdzīvojusies miglainā attālumā.

Izabella metas laukā no ūdens, kura svars padara viņu smagnēju un lēnu. Viņa vairs nejūtas izsalkusi, nogurusi vai savainota. Viņa ir apņēmusies nokļūt līdz bākai. Līdz tai tagad ir atlikušas kādas piecpadsmit jūdzes. Varbūt viņa varētu to sasniegt rīt, pirms tā atkal atdzīvosies.

Un pēc tam lai notiek kas notikdams.

Aiz satraukuma Izabella nespēj aizmigt. Viņa apspiež vēlēšanos iet visu nakti, jo zina, ka nespēs to paveikt nesabrūkot. Visbeidzot viņa iesnaužas. Pamodusies viņa to ierauga. Zemesrags aicina, ietinies vieglā jūras miglā. Tagad viņa saskata sarkanbalto bāku. Tā nepavisam nav tālu. Izabella savāc augļus un iedzer ūdeni no strauta, taču grib ātrāk doties ceļā, pat saulē un svelmē, līdz spēku izsīkumam. Ceļa gals nu ir saskatāms.

Pamazām vien, iedama lēnā solī, bieži atpūzdamās, viņa dodas uz priekšu pa liedagu.

Tomēr Izabella nespēj to pieveikt. Vienā dienā ne. Ja viņa justos labi, neko nenestu un staigātu augsto ozolu ēnā, tad varbūt. Taču Izabella baidās, ka var sevi nobeigt ar pārpūli. Vēl pirms pusdienām viņa atkal patveras mežā. Vēlā pēcpusdienā atkal dodas ceļā. Viņa ierauga iedegamies gaismu un grib šņukstēt. Ap šo laiku viņa bija vēlējusies atrasties tur. Izabella negrib mirt, būdama tik tuvu glābiņam.

Viņa guļ ilgi un pamatīgi. Viņas ķermenis ir sasniedzis spēku robežu. Izabella nevar riskēt ar iešanu karstumā, tāpēc nogaida visu dienu un ceļas kājās tikai tad, kad saule ir pavirzījusies uz rietumiem. Viņas kājas atgādina želeju, pēdas sūrst. Viņa izslienas, satver neciešamo virvi. Vēl mazliet, vēl mazliet.

Labā kāja. Kreisā kāja. Liedags kļūst aizvien akmeņaināks, viņai tuvojoties bākai. Labā kāja. Kreisā kāja. Katrs solis prasa veselu mūžību. Dzīvo, Izabella, viņa bargi sev pavēl. Nesabrūc tagad.

Bāku iespējams sasniegt tikai pa akmeņainu nogāzi apmēram desmit pēdu augstumā. Izabella apsver iespēju apiet apkārt pa krūmāju, taču baidās, ka var nomaldīties, ja līdzās nebūs okeāna piekrastes. Viņa atkal uzsien koka kasti sev uz muguras un sāk kāpt.

Apkārt nolaižas krēsla. Kaijas riņķo gaisā, un jūras brīze kļūst svaiga. Izabella ir pieliekusies un meklē taciņu pāri akmeņiem ar kailām rokām un basām kājām, elsodama, vaidēdama. Viņa paklūp, sasveras un nobrāž savu savainoto roku uz asa akmens. Taču tagad nekas nespēj viņu apturēt, pat ne jaunas asinis. Uz priekšu, uz priekšu. Augšā un augšā. Līdz beidzot viņa ir nonākusi virsotnē, un bāka atdzīvojas tieši tajā brīdī, kad Izabella to uzlūko. Viņas signāluguns tumsā. Nu viņa ir te. Tagad viss būs labi.

Tā tam jābūt.

Viņas galva griežas. Ausīs zvana.

Viņa apiet apkārt bākai ar svina pielietām kājām un atrod tai līdzās nelielu kotedžu, drīzāk koka kasti, kas uzbūvēta bākas malā. Viņa saņem pēdējo spēku, lai paceltu roku un vārgi pieklauvētu pie durvīm. Izabella baiļojas, ka atbildes nebūs, tāpēc nogaida tikai dažas sekundes, lai klauvētu atkal. Šoreiz viņa arī uzsauc:

– Palīgā! – Pašas balss ir tik vārga, ka tā viņu izbiedē. – Man ir vajadzīga palīdzība. – Izabella apjauš, ka ir atstājusi asiņu pēdas uz durvīm no savainotās rokas. Viņa to pagriež otrādi. Asinis pustumsā izskatās tumšas.

Durvis atveras. Izabella ielūkojas gara, stiegraina, apmēram četrdesmit gadus veca vīrieša melnajās acīs, kas ieplešas, ieraugot viņu.

– Lūdzu, lūdzu, – viņa saka. Tas ir vienīgais, ko viņa var pateikt. Pārējie vārdi ir izgaisuši, un nu viņa krīt uz priekšu, sabrukdama uz ceļiem. Vīrietis satver Izabellu savās spēcīgajās rokās, paceļ augšā un ievelk iekšā. Viņa neskaidri pamana krēslainu telpu, gaismas zibšņus, un tad viss kļūst pelēks.

Kad Izabella atver acis, ir nakts. Deg svece, un viņa guļ mazā gultā uz raupjām segām.

Viņa samirkšķina acis, cenzdamās saprast, kur atrodas. Uz ķeblīša līdzās gultai sēž bārdains vīrietis ar nopietnu sejas izteiksmi. Bākas uzraugs. Viņa beidzot ir nonākusi līdz bākai. Izabella atviegloti nopūšas.

– Kā jūs sauc? – viņš uzmanīgi iejautājas.

Izabella atver muti, lai nosauktu savu vārdu, taču tad apraujas. Ko tad, ja Vinterborni viņu meklēs?

– Mērija Harova, – viņa saka.

– Kā jūs domājat, vai spēsiet piecelties, Mērija Harova? Man ir zupa, maize un tīrs ūdens. Jums ir jāpaēd, lai atgūtu spēkus.

– Cik ilgi es gulēju?

– Sešas stundas. Ir jau gandrīz pusnakts.

Izabella apsēžas un piesardzīgi noliek kājas uz zemes.

– Ļaujiet man jums palīdzēt, – vīrietis saka. Aplicis vienu roku viņai ap vidukli, viņš palīdz Izabellai piecelties no gultas un paiet garām spirālveida kāpnēm, lai nonāktu nelielā telpā ar zemiem griestiem. Tur atrodas izlietne, apaļš galds ar vienu vienīgu krēslu un nerūsējošā tērauda plīts. Gaisā novilnī ceptas zivs un tabakas smarža. Vīrietis novieto Izabellu uz krēsla. Viņa ierauga koka lādi, kas vēl aizvien ir piesieta pie pašdarinātās virves, novietotu pie durvīm uz kailajiem grīdas dēļiem.

Izabella sēž klusiņām. Tagad par visu rūpējas bākas uzraugs, bet viņa var rimties. Viņš dodas pie izlietnes, zem kuras atrodas kastīte ar pirmās palīdzības materiāliem, tad iededzina gaismekli un novieto to uz galda tuvu Izabellas pastieptajai plaukstai. Tīrot un apsienot ievainojumu, vīrietis neskatās Izabellai acīs. Viņš ir koncentrējies un noliecis galvu, un Izabellai rodas iespēja viņu nopētīt: viņa tumšos, cirtainos matus un kārtīgo, sirmuma skarto bārdu, nopietnās uzacis un prasmīgos pirkstus.

– No kurienes jūs esat? – viņš beidzot tai jautā.

– To es nevaru teikt.

– Kas bija tajā lādē jums uz muguras?

– Nasta, no kuras es drīzumā ceru atbrīvoties.

Viņš pieliecas, lai palūkotos uz lādi, un Izabella pielec kājās no krēsla un aizstājas viņam priekšā.

– Jūs nedrīkstat tai pieskarties.

Satrūcies bākas uzraugs atkāpjas. Viņš runā ar Izabellu tā, kā varētu runāt ar ievainotu dzīvnieku, viegli pacēlis augšup plaukstas.

– Nomierinieties, – viņš saka. – Es tai nepieskaršos, ja jūs to nevēlaties.

Izabella jūtas nelaimīga un nedroša. Viņai šķiet, ka pašas augums kaut kur izzūd, it kā Izabella būtu darināta no smiltīm un vējš viņu izdzenātu.

– Es esmu ļoti izsalkusi, – viņa saka.

Vīrietis pamāj, tad pieceļas un pieiet pie plīts. Izabella paraugās uz savu apsieto roku un nespēj atcerēties, kur ir to savainojusi. Viņa piepūlē atmiņu. Pazib sadrumstaloti tēli. Ķirzakas ēšana. Ogu lasīšana. Vilkšanās pa liedagu. Tad viņa atceras, ka ir savainojusi roku pirms dažām stundām, rāpdamās augšup pa nogāzi. Tas, ka atmiņā, šķiet, ir parādījies caurums, iedzen Izabellu panikā. Kas notiek ar viņas prātu? Viņa atkal pielec kājās no krēsla un sāk soļot.

Bākas uzraugs pagriežas pret viņu ar kūpošas zupas šķīvi. Viņš nolūkojas Izabellas soļošanā un stāv pavisam mierīgi, it kā viņa miers varētu pāriet pie viešņas. Beigu beigās viņa apstājas un samirkšķina acis.

– Mani sauc Metjū Sīvords, – viņš saka.

– Es esmu ļoti izsalkusi, – Izabella atkārto.

Viņš pamāj uz galdu, un viešņa apsēžas. Bākas kotedžā smaržo pēc kaut kā eļļaina un karsta: sasmacis gaiss, vecas jūraszāles, pelējuma skarts koks. Izabellai ir vienalga. Viņa ieelpo tagadni, un tā piepilda viņas plaušas ar gaišumu. Šobrīd viņa ir drošībā. Zupa ir sāļa un bieza. Izabellas mute un vēders atrodas debesīs. Viņa izēd šķīvi un tad noskalo to ar tīra, vēsa ūdens krūzi. Viņas prāts lēnām atgūstas. Viņa nomierinās.

– Man nav, kurp iet, – viņa saka. – Es nezinu, ko darīt.

Vīrietis atbalstās pret izlietni, pētīdams viņas matus, kleitu, rokas, ieskatīdamies viņai acīs.

– Jūsu skatiens ir izbiedēts. Ko jūs esat redzējusi?

Izabella papurina galvu.

– Lūdzu, nejautājiet man. – Viņa pievirzās tuvāk galdam un atbalsta seju uz izstieptajām rokām.

Bākas uzraugs ļauj klusumam viņu starpā ieilgt un tad beidzot ierunājas.

– Pilsēta atrodas tikai pusjūdzes attālumā no šejienes. Esmu pārliecināts, ka kāds jūs pieņems.

– Es nevaru iet šādā izskatā.

– Guļamistabā ir drēbes, kas palikušas no iepriekšējā uzrauga sievas. Un apavi. Galvenās ielas galā ir liela māja ar gaiši sārtiem dēļiem. Tur dzīvo Ketrina Fulbraita. Viņa jūs pieņems.

Izabellas pakrūte aiz vilšanās sažņaudzas. Viņa negrib doties uz pilsētu. Viņa grib palikt šeit, pilnīgi nekustīga, uz šī krēsla. Mocībām vajadzētu būt galā, taču izskatās, ka tā nav. Un tagad, to apdomājot, šķiet, ka mocības nekad nebeigsies. Viņa ir tikusi salauzīta pirms kuģa nogrimšanas, un nu viņas fragmenti ir juceklīgi izmētāti.

Kad vīrietis ierunājas, viņa balss ir neizsakāmi maiga, par spīti viņa milža augumam un acīmredzamajam spēkam.

– Mērij, jūs šodien varat pārlaist nakti tepat. Rīt varēsiet nomazgāties, lai izskatītos cienīgi. Fulbraitas kundze pastāv uz ceremoniju ievērošanu, un tāpēc saplēsta kleita un netīra seja nederēs. Jūs nedrīkstat te palikt ilgāk par vienu nakti. Tas nebūs pareizi.

Izabella cenšas viņu saprast savā juceklīgajā stāvoklī. Beidzot viņa aptver, ka vīrietis cenšas saglabāt viņas reputāciju. Viņa vairs neraizējas par reputāciju, taču pamāj, tāpēc ka redz: vīrietis neatkāpsies.

– Pateicos jums. Pateicos.

Viņa paēd un tad atgriežas cietajā gultā. Matracis ielīkst. Telpa ir nepārprotami vīrišķīga: nekādu mežģīņotu spilvenu, nekādu aizkaru, nekāda galdauta, nekādu slīpēta kristāla karafu vai ziedu vāžu. Tā ož pēc tabakas, papīriem, eļļas un putekļiem. Pēc Metjū Sīvorda lietām. Un tā ir Metjū Sīvorda gulta, kurā viņa guļ un ne par ko nesapņo.