Читать книгу Vinterbornu dārgumi - Kimberlija Frīmena - Страница 6

Šī nebija piemērota diena, lai uzņemtu visu māmiņu grupu. Čerila bija piezvanījusi septiņos un pavēstījusi, ka ir slima, un Džuljeta tā arī nebija varējusi sadzīt rokā Melodiju, lai viņa sāktu agrāk. Džuljeta rēķināja, ka, atstājot netīro veļu otrajā numurā, viņa tiks galā ar tējnīcu līdz pusdienlaikam, kad vajadzēja ierasties Melodijai. Tad pēc pusdienām viņa varēja uzkāpt augšā un noņemt gultasveļu, saklāt gultas, ātri iztīrīt vienīgo aizņemto numuru ar putekļu sūcēju un atrasties lejā līdz brīdim, kad sāksies rosība pēc skolas. Taču šis plāns derēja normālam rītam.

– Ceru, ka jūs neiebilstat, – sacīja jauna sieviete ar apaļu seju un tikpat apaļsejainu mazuli uz gurna, – taču mēs bijām plānojušas satikties pie manis, bet es aizmirsu, ka vajadzēja atnākt strādniekiem, lai iebūvētu man jaunu veļas skapi. Pārāk liels troksnis.

– Skaidrs, ka es neiebilstu, – Džuljeta smaidīdama sacīja, izmisīgi rēķinādama prātā. Viņas bija divpadsmit. Pat tad, ja ikviena pasūtīs plācenīšus ar ievārījumu un krēmu, vēl atliks četrpadsmit plācenīši regulārajiem klientiem. Vai viņai nevajadzētu jau tagad iejaut mīklu rezervei? Pirms vēl viņas visas ir sākušas lūgt sasildīt pudelītes un pagatavot kafijas divpadsmit dažādos veidos?

Džuljetai neatlika laika atrisināt šo jautājumu. Pasūtījumi sāka pienākt, un viņa sāka skraidīt – uzmanīgi un graciozi – starp galdiņiem un virtuvi, ar nožēlu uzlūkodama četrus neizsaiņotos maizes klaipus, kas bija novietoti pusdienu sviestmaižu gatavošanai. Šodien bija paredzams gatavais murgs, un tur nekā nevarēja darīt. Viņai nāksies vienkārši nodurt galvu un smagi strādāt. Laimīgā kārtā pie smagas strādāšanas Džuljeta bija pieradusi. Viņa saņēma savus garos, brūnos matus zirgastē un ķērās klāt.

“Džuljetas pansija un tējnīca” jeb, kā viņas uzņēmumu parasti dēvēja, “Pie Džuljetas”, bija gluži populārs iestādījums, zināmā mērā pateicoties atrašanās vietai: tieši pludmalē, ar plašu koka verandu, kur mazuļi varēja barot kaijas un steidzīgās mātes atpūtināt savas miega bada nomocītās acis, noraugoties uz jūru. Taču uzņēmuma veiksme galvenokārt bija Džuljetas nopelns. “Viņa ir brīnums, šī Džuljeta,” viņa bieži dzirdēja ļaudis runājam. Pāris reižu viņa bija dzirdējusi arī izteicienu: “Precējusies ar darbu”, taču tikai pēc tam, kad bija noraidījusi seržanta Skota Leisija, bijušā skolas klauna uzmanības apliecinājumus; tagad viņš rūpējās par likuma ievērošanu, strādājot vietējā policijas iecirknī. Taču Džuljeta nebija nedz brīnums, nedz arī precējusies ar darbu. Kad pirms piecpadsmit gadiem bija nomiris tēvs, atstājot šo uzņēmumu, kādam nācās pārņemt vadību. Viņai tolaik bija tikai divdesmit trīs gadi, taču Džuljeta zināja, ka neļaus tēva darbam aiziet zudībā. Viņa bija pievienojusi pansijai tējnīcu, nosaukusi to “Pie Džuljetas” un nebija paņēmusi nevienu pašu brīvdienu kopš tā laika. Pat atrazdamās trīs nedēļas garā meditācijas retrītā Jaunzēlandē, viņa zvanīja Čerilai katru dienu, lai visu pārbaudītu, atrisinātu problēmas un pievienotu jaunus punktus milzīgi garajam darāmo darbu sarakstam pēc atgriešanās.

Pusvienpadsmitos, kad Melodija novāca galdiņus verandā un Džuljeta drudžaini gatavoja sviestmaizes, un kaut kur fonā zvanīja neatbildēts telefons, atskanēja durvju zvans, un Džuljeta nodomāja: lūdzu, kaut nu tas nebūtu vēl kāds klients. Dod man desmit minūtes šo sviestmaižu pagatavošanai.

Taču tad Melodija ienāca pa virtuves durvīm un sacīja:

– Džuljeta, kāds grib tevi satikt.

Džuljeta pacēla galvu, noslaucīdama sviedrus no pieres ar plaukstas virspusi un nopūzdama atrisušu matu šķipsnu no acīm.

– Kurš?

– Viņa teica, ka viņu saucot Libija.

Par spīti virtuvē valdošajai lipīgajai tveicei, viss Džuljetas ķermenis kļuva auksts.

– Nē. Tu esi pārliecināta?

Melodija runāja piesardzīgi.

– Tā viņa teica. Vai viss kārtībā?

Džuljeta nekad nelamājās. Ne tāpēc, ka viņa būtu klīrīga, bet tāpēc, ka šie vārdi bieži tika izrunāti ar tādām dusmām un rupjību, ka tas lika viņai sarauties. Taču šoreiz, nolikdama sviesta nazi un piespiezdama plaukstas pie nerūsējošā tērauda darba virsmas, viņa iekliedzās:

– Sūūūūds.

Melodija, kurai bija tikai deviņpadsmit gadu un kura nu bija drīzāk izbiedēta nekā izbrīnīta, atkāpās.

– Viss kārtībā, es viņai pateikšu, ka tu esi pārāk aizņemta, lai šobrīd satiktos ar viņu.

Džuljeta noraisīja priekšautu.

– Nē, nē. Es ar viņu satikšos. Viņa ir mana māsa. Tā, kuru es neesmu redzējusi divdesmit gadus. – Viņas sirds strauji pukstēja. Divdesmit gadi. Kopš… Džuljeta papurināja galvu. – Te būs, – viņa noteica, pasniegdama Melodijai priekšautu. – Pagatavo četras ar šķiņķi un salātiem, četras ar tītara gaļu, Šveices sieru un dzērvenēm, un četras… ak, iedarbini iztēli. Kur viņa ir?

– Ārā verandā. Es vēl neesmu sakopusi pēc māmiņu grupas.

Džuljeta ar grūtībām norija siekalas. Viņas mute bija izkaltusi. Viņa izgāja pa virpuļdurvīm, šķērsoja ar paklājiem izklāto tējnīcas grīdu un izgāja verandā. Libija sēdēja ar muguru pret Džuljetu, ģērbusies kokvilnas blūzē un pēc izskata dārgos džinsos, melnajiem matiem mirdzot saulē. Džuljeta nedroši pieskārās pašas sasvīdušajiem matiem, kas bija saņemti uz pakauša. Visapkārt atradās ar tukšām krūzēm un šķīvjiem, un karotēm apkrauti galdiņi. Kaijas mielojās ar mazuļu nomestajām ēdienu atliekām. Džuljeta tās padzina, sasitot plaukstas.

Libija pagriezās.

– Džuljeta, – viņa noteica, pielēkdama kājās.

– Es tevi negaidīju. – Vai tas izklausījās pārāk vēsi? Vai viņai vajadzēja teikt “priecājos tevi redzēt”? Vai viņa priecājās redzēt māsu pēc divdesmit gadiem un apmēram astoņām Ziemassvētku kartītēm, kas allaž pienāca februārī? Nē, viņa gribēja teikt: “Kāpēc tu esi te?”, jo viņai bija bail – piepeši un pamatīgi bail, ka Libija ieradusies te, lai pieprasītu sev pusi no uzņēmuma, kuru tēvs bija atstājis viņām abām.

– Piedod, – Libija noteica ar savu uzvarošo smaidu, kas izkausēja ikviena zēna sirdi tuvējā apkārtnē. Ikviena, izņemot Endiju. Viņa papleta rokas. – Laika starpība. Es nedomāju īsti sakarīgi. Man vajadzēja piezvanīt.

– Man ir brīvas istabas, bet tās vēl nav gatavas. Rīta cēliens bija ļoti aizņemts, un…

– Man nav vajadzīga istaba. Viss kārtībā.

– Tad kur tu esi apmetusies? – Ja māsa būtu rezervējusi dzīvokli pie kāda no brīvdienu mājokļu izīrētājiem, viņai to būtu pavēstījuši.

– Bākas kotedžā kalna galā. Paklau, apsēdīsimies un aprunāsimies.

Libijas nespēja saskatīt, ka Džuljeta ir aizņemta, koda kaulā.

– Es nevaru. Ir jau gandrīz pusdienlaiks, un man ir daudz darba. Tā kotedža netiek izīrēta. To nopirka kāds angļu uzņēmējs.

– Viņš bija mans draugs.

– Piedošanu, Džuljeta?

Džuljeta pagriezās. Durvīs stāvēja Melodija.

– Man nupat zvanīja Bākas līča dāmu grāmatu klubs. Viņas grib iegriezties uz tēju pusdivos. Kopā astoņpadsmit cilvēki.

Džuljetas pleci saguma. Viņa atkal pievērsās Libijai.

– Piedod, bet es nevaru apsēsties un aprunāties.

Libijas acu zīlītes sašaurinājās. Viņa jutās aizvainota. Džuljeta nocietinājās. Ja viņa neredzēja, ka uzrasties sastrēgumstundā pēc divdesmit gadiem ir slikta doma, tad tā nebija Džuljetas problēma.

– Cik ilgi tu paliksi? Varbūt varam aprunāties kādā brīdī, kad nebūšu tik aizņemta?

– Protams, – Libija noteica, uzmezdama somu plecā.

Džuljeta noskatījās, kā viņa aiziet. Rūgtuma, nožēlas, bēdu un baiļu gadi lika par sevi manīt. Tomēr viņa bija pārāk aizņemta, lai par to aizdomātos.

Bākas līča sērfotāju kluba “Ledlauzis” zāle bija tā, kur notika visas kāzu pieņemšanas, “Melburnas kausa” pusdienas un pašvaldības iedzīvotāju tikšanās. Džuljetas pirmais darbs pusaudzes vecumā bija apkalpošana “Ledlauža” zālē: iznēsāt maizītes un otra lētākā šampanieša glāzes. Tomēr šovakar viņa sēdēja uz cietajiem plastmasas krēsliem starp divpadsmit citiem pašvaldības aktīvistiem un klausījās, kā runā glītais, glumais zutis, vārdā Tristans Katervuds. Viņš pārstāvēja uzņēmumu, ko sauca Ashley-Harris Holdings, kas jau gadiem ilgi gluži kā vilks bija riņķojis ap Bākas līci. Visus uzņēmuma piedāvājumus grāfistes padome apcirta pašā saknē: astoņstāvu tūristu atpūtas komplekss, piecstāvu tūristu atpūtas komplekss un pēdējoreiz trīsstāvu tūristu atpūtas komplekss. Tomēr izskatījās, ka Katervuds un viņa kolēģi nespēj saprast šo vēstījumu: neviens nevēlas tūristu atpūtas kompleksu Bākas līcī.

Taču tā nebija pilnīga taisnība. Daži uzskatīja, ka kārtīgs tūristu atpūtas komplekss ar sporta zāli un neregulāras formas baseinu, ar salmiem apjumtām lapenēm un spēļu mašīnām bārā panāks, lai Bākas līcis tiek iezīmēts kartēs. Tad tā vairs nebūs miegaina pilsētiņa ar brīvdienu mājām un ģimenes viesnīciņām, kas apkalpoja nelielo tūristu plūsmu. Liela plūsma, liela nauda.

Taču Džuljeta nevēlējās lielu plūsmu līcī. Liela plūsma nozīmēja ķēdes veikalus, un viņa baidījās, ka atrodas tikai vienas ķēdes kafejnīcas attālumā no sava uzņēmuma zaudēšanas. Šī doma lika viņas pēdām iekņudēties, it kā viņa kristu. Visi zināja, ka “Pie Džuljetas” gatavoja labāko kafiju pilsētā. Viņas brokastis bija slavenas. Tomēr tumšākajos iztēles stūrīšos Džuljeta redzēja, kā klienti viņu pamet, lai sēdētu pie finiera un hroma galdiņiem un dzertu kafiju ar pienu no krūzītēm ar logotipu, kamēr viņa uzturēs četras tukšas viesu istabas un ceps nevienam nevajadzīgus plāceņus.

Viņa nodrebinājās. Laikam kondicionētājs noregulēts uz pārāk lielu aukstumu.

Ilgtspējīgs. Tas bija vārds, kuru Tristans Katervuds visu laiku piesauca, itin kā zinātu, ko tas nozīmē. It kā viņam būtu kāda nojausma par to, kas ir mazas piejūras pilsētiņas smalki sabalansētā ekosistēma un cik viegli to iespējams izjaukt.

– Mēs esam ieklausījušies jūsu raizēs un ļoti smagi strādājam, lai sagatavotu ilgtspējīgu Bākas līča nākotnes vīziju, maksimizējot plusus jūsu pašvaldībai un mūsu investoriem. – Dramatiskie uzsvari bija aizvainojoši: it kā viņš runātu ar kurlu pensionāru baru.

Džuljeta paraudzījās apkārt. Nu, tur bija daži kurli pensionāri, un tomēr…

Ashley-Harris allaž pasniedza tēju un cepumus pēc šīm apspriežu reizēm, taču Džuljeta nekad nevarēja piespiest sevi palikt un papļāpāt pēc tam. Tējas maisiņi un veikalā pirktie cepumi viņai bija apvainojums. Vai viņiem nāktos tik grūti iegādāties vietējos produktus? Viņa izgāja cauri bāram, saņemdamās, lai neapstātos un neiztukšotu kādu viskija mēriņu, un devās cauri parkam uz pludmali, lai izvēdinātu galvu pirms atgriešanās darbā. Kāpēc gan viņa sevi mocīja ar šīm apspriedēm? Tās allaž atstāja skāņu garšu mutē, kas nepazuda vairākas dienas. Gan Ashley-Harris Holdings atradīs kādu iespēju, kā uzbūvēt savu tūristu atpūtas kompleksu. Viņi atradīs zemes gabalu un veidu, kā pielabināties padomei, un nākotne atnāks ar augstiem paisuma viļņiem, kas būs mutuļojoši un neizbēgami un vilks Džuljetu turp, kur viņa nevēlējās nonākt.

Priekšā viņa saskatīja liedagā kādu tumšu apveidu. Sākumā Džuljeta nodomāja, ka kāds ir atstājis smiltīs savas drēbes, dodoties peldēties, taču, pienākot tuvāk, viņa ieraudzīja lielu jūras bruņrupuci.

Džuljeta aizturēja elpu un metās uz tā pusi. Daudzējādā ziņā būtu daudz sliktāk, ja tas vēl būtu dzīvs. Tik liels bruņrupucis būs pārāk smags, lai viņa spētu to pacelt, un, ja tas bija pietiekoši slims, lai ļautu izskalot sevi malā, tad droši vien nebūtu spējīgs izdzīvot. Taču šis bruņrupucis jau bija miris, ar neredzīgām melnām acīm un zila plastmasas iepirkumu tīkliņa stūri, kas rēgojās ārā no tā mutes. Tas bija noturējis tīkliņu par medūzu un tad aizrijies ar to. Atkritumi, it īpaši plastmasas atkritumi, bija galvenais jūras bruņrupuču nāves cēlonis šajā apvidū.

Džuljeta nožēloja, ka Tristans Katervuds šobrīd nestāv viņai līdzās.

– Ilgtspējīgs, Tristan? – viņa būtu jautājusi. – Kā jūs atturēsiet visus tos tūristus no tā, lai viņi negribot nenogalinātu mūsu dzimtās jūras bagātības?

Džuljeta nopūtās, pievērsdama skatienu jūrai. Vējiņš noplivināja viņas garos, brūnos matus un saraustīja vaļīgo kokvilnas kleitu. Viņa nesaprata, kāpēc visu pasauli tā kārdināja domas par kaut ko lielāku, labāku, apjomīgāku. Kāpēc viss nevarēja palikt tāds pats kā agrāk? Viņa pameta skatienu uz vecās bākas pusi, iedomādamās par Libiju. Bākas līcis allaž bija par mazu viņai, un Džuljeta bija ļoti priecājusies pēc māsas aizbraukšanas. Viņa negaidīja māsu atgriežamies. Viņa vēl aizvien te neiederējās ar saviem spīdīgi melnajiem matiem un balto ādu bez krunkām, kas izskatījās tā, it kā viņa nekad ne par ko neuztrauktos. Divdesmit gadus Parīzē, nodarbojoties ar… Nu, Džuljeta īsti nezināja, ko Libija bija darījusi Parīzē. Bet, ja viņa iedomājās, ka var atgriezties un savākt sev pusi uzņēmuma, tad viņa kļūdījās. Džuljeta bija padarījusi visu darbu. Varbūt viņa varēja ieķīlāt māju un izmaksāt Libijai viņas daļu. Džuljeta juta, kā galvā jaucas drudžainā nervozitāte, ko allaž izraisīja domas par naudu. Viņa aprāja sevi un lika sev pievērsties šim brīdim.

Pēcpusdienas ēnas sāka parādīties smiltīs. Džuljeta devās atpakaļ uz māju, lai zvanītu piekrastes palīdzības dienestam. Viņi gribēs ierasties un aizvest bruņrupuci, uzšķērst to un pārbaudīt, kas kļuvis par tā nāves cēloni. Taču nāves cēlonis bija acīmredzams: progress progresa vārdā, nedomājot par sirdsapziņu. Tristana Katervuda sugas brāļi.

Katru vakaru desmitos parasti viss bija ideāli kluss. Visi darbi bija padarīti, virtuve un tējnīcas zāle tīra, viesi gulēja, papīri bija aizpildīti un noglabāti. Tad Džuljeta beidzot atļāvās atslābināties ar tējas krūzi stundu pirms mazgāšanās. Šovakar viņai bija viešņa: draudzenes un palīdzes Čerilas septiņgadīgā meita. Čerila vienu nakti nedēļā strādāja nakts maiņā sērfotāju klubā, kur varēja nopelnīt pietiekoši, lai nosegtu privātskolas mācību maksu. Tā kā viņa bija vientuļā māte, viņai nebija daudz bērna pieskatīšanas variantu vēlā vakarā, tāpēc Džuljeta izpalīdzēja. Keitija bija cieši aizmigusi jau astoņos uz saliekamās gultas Džuljetas guļamistabā.

Džuljeta aizvēra skaitļu tabulu savā datorā, atvēra interneta pārlūkprogrammu un sāka pārskatīt tās pašas vecās vietnes. Bija silts vakars, un viņa paliecās uz priekšu, lai atvērtu logu. Jūru varēja sadzirdēt, taču kaitinošā kārtā nevarēja saredzēt. Pirms desmit gadiem viņa bija izvākusies no dzīvokļa, kas izgāja uz okeāna pusi, un pārvērtusi to par divām viesnīcas istabām. Džuljeta bija ievākusies šeit, sētas puses apartamentā, tobrīd cerēdama, ka tas būs uz laiku, ka laulības un bērni nozīmēs pārcelšanos uz lielāku dzīvokli. Un tā tas arī bija palicis. Džuljeta daudz neraizējās par dzīvokļa lielumu. Lejā viņai bija rūpnieciski iekārtota virtuve, ja viņa vēlētos pagatavot ko īpašu, un bija vieglāk uzturēt kārtībā mazu platību, ņemot vērā lielo aizņemtību. Viņai bija iebildumi pret to, ka nebija ne laulības, ne bērnu. Tagad, trīsdesmit astoņu gadu vecumā viņa jutās tā, it kā sprauktos ārā pa logu, kas kļūst aizvien šaurāks. Ja viņa vēlējās apprecēties un dzemdēt bērnus, kamēr logs vēl nebija aizvēries, viņai būtu vajadzējis satikt Misteru Īsto pirms četriem gadiem. Guļamistabas durvis atvērās, un tur stāvēja Keitija pidžamā, mirkšķinādama acis gaismā.

– Kas noticis, mīlulīt? – Džuljeta jautāja.

– Man bija slikts sapnis. – Mazā meitene šķērsoja istabu un ierāpās Džuljetai klēpī, pieglauzdamās viņai klāt. – Kur ir mamma?

– Viņa vēl aizvien strādā. Viņa atbrauks tev pakaļ no rīta. – Džuljeta noglāstīja Keitijas gaišos matus. – Vai tu man no rīta palīdzēsi pagatavot brokastis?

Keitija paraustīja plecus. Viņai nāca miegs.

– Neraizējies par sliktiem sapņiem. Tie pazūd, tiklīdz tu atver acis.

Keitija klusēja, piespiedusies Džuljetas ķermenim. Džuljeta sajuta mazās meitenes sirdspukstus. Tuk-tuk, tuk-tuk, tuk–tuk.

Visbeidzot Keitija noteica:

– Kas redzams visās tajās bildēs?

Džuljeta pameta skatienu uz ekrānu.

– Vīrieši.

– Vai tie visi ir tavi draugi?

– Nē. Es nevienu no viņiem nepazīstu. – Džuljeta cīnījās ar samulsumu. Viņa cerēja, ka Keitija nepieminēs iepazīšanās portālu savai mātei, kura vēl aizvien loloja cerības, ka Džuljeta beidzot ļausies Skota Leisija pierunāšanai. – Tas ir portāls, ko var apmeklēt, ja gribi satikt jaunus draugus.

Keitija jau bija zaudējusi interesi. Viņa plati žāvājās.

– Nu, tā, – Džuljeta sacīja. – Liksim tevi atpakaļ gultā.

Viņa pacēla Keitiju un aiznesa viņu atpakaļ uz saliekamo gultu, sasedza un nodziedāja viņai vēl vienu šūpļadziesmu, tad klusītēm aizvēra durvis un atgriezās dzīvojamajā istabā. Vīriešu seju rindas vēl aizvien bija tepat. Džuljeta nekad nebija aizrakstījusi nevienam no šiem vīriešiem. Ne reizes. Tomēr viņa pavadīja daudz laika, tos pētīdama, lasīdama par viņu hobijiem, politiskajiem un reliģiskajiem uzskatiem. Daži no viņiem šķita jauki un patiesi, citi izteikti egoisti. Daži bija izskatīgi, citi neglīti, taču jauki. Taču neviens no viņiem, vēl neviens, nebija pārliecinājis Džuljetu reģistrēties, aizrakstīt, satikties, lai iedzertu kafiju un papļāpātu. Viņa paraudzījās uz ierāmēto Endija attēlu, kuru vēl aizvien turēja savā grāmatplauktā: tajā viņš bija iemūžināts deviņpadsmit gadu vecumā.

– Džuljeta?

Džuljeta pagriezās. Keitija atkal stāvēja durvīs.

– Vai tu apgulsies kopā ar mani? Man ir bail.

Džuljeta izslēdza datoru un piecēlās.

– Nu tad nāc. – Gulēšana tumsā un dziedāšana septiņgadīgai meitenei neatbilda viņas priekšstatiem par ideālu piektdienas vakaru, taču situācija bija tāda, kāda bija. Čerila bija septiņus gadus vecāka par Džuljetu un bija Džuljetas vecumā, kad izlēma, ka būt vientuļai mātei ir labāk nekā vispār nebūt mātei. “Nelaime tāda,” viņa tolaik sacīja, “ka vīrieši, kuriem ir pāri četrdesmit, grib divdesmitgadīgās.”

Džuljeta nezināja, cik liela daļa no Čerilas gudrībām par vīriešiem un to, ko viņi vēlas, atbilst patiesībai, tāpēc Džuljeta centās saglabāt pozitīvismu. Kas ir lemts, tas notiks, viņa allaž mēdza teikt.

Taču dažkārt, tumšākajās nakts stundās viņai radās aizdomas, ka tam nekad nav lemts notikt, vismaz ne ar viņu. Viņai bija dota vienīgā iespēja. Džuljeta bija piedzīvojusi patiesu, neprātīgu, dziļu mīlestību. Varbūt bija pārāk liela alkatība cerēt, lai tas atkārtotos.

Keitija aptina Džuljetas garo, brūno matu cirtu ap savu rādītājpirkstu. Tālumā iedunējās pērkons.

– Neaizej, – viņa sacīja.

– Es nekur neiešu, – Džuljeta klusi noteica. – Taisi acis ciet.

Viņa noskatījās, kā bērns aizmieg un tad palika vēl mazliet ilgāk, kamēr sākās vētra, priecādamās, ka viņai tumsā ir kāda sabiedrība.

Lai atbrīvotos no laika starpības sekām, bija vajadzīgas vairākas dienas. Libijai vēl aizvien nebija viegli aizmigt. Viņas prātā jaucās neskaitāmi jautājumi: daži no tiem praktiski, piemēram, par to, kad no Parīzes pienāks viņas mantas, daži mazāk praktiski, piemēram, kā viņai pierast pie šīs jaunās dzīves un atlīdzināt māsai nodarījumu. Libija aizvēra acis. Viņa izmēģināja pagriezties pa kreisi, tad pa labi, tad padevās un piecēlās. Tālumā bija dzirdams pērkons, vēstot par tuvojošos vētru. Libija ieslēdza lukturīti un devās uz dibenistabu – darbnīcu, kā viņa to jau bija nodēvējusi, un atvēra logu. Vēsais okeāna gaiss un viļņu steidzīgie šļaksti ieplūda iekšā istabā. Tālumā zibens atplaiksnījās mākoņos. Libija ievietoja savu lukturīti tukšā krūzē, kur tas apgaismoja griestus, dodot viņai pietiekoši daudz gaismas, lai sāktu izkravāt mantas. Varbūt tad viņa sevi pietiekoši nogurdinās, lai aizmigtu. Protams, Marks bija padomājis par visu. Ne tikai par skatu un gaismu, kas ieplūda darbnīcā pa logiem. Par molbertiem, audekliem ciedru koka rāmjos, par kumodi, kas bija pilna ar krāsām, otām, paletēm, palešu nažiem, linsēklu eļļas pudelēm un dzēšgumijām, un terpentīnu, un laku, ar zilu lentīti pārsietiem lupatu saiņiem, pat ar nagu lakas, bišu vaska un smilšakmens krājumiem. Smaržas – eļļas, šķīdumi, koks, zeme – piepildīja viņas galvu. Plauktā rindojās tinte, spalvas un akvareļu papīrs, Sezanna, Monē un Tērnera mākslas grāmatas: tie visi bija viņas iemīļotākie mākslinieki. Tātad Marks bija klausījies. Kamēr vējš kļuva straujāks un pērkons nāca tuvāk, Libija izņēma lietas no iesaiņojuma un glīti kārtoja atvilktnēs, darbodamās gluži kā robots: gan tāpēc, ka jutās nogurusi, gan tāpēc, ka nespēja priecāties par šī sapņa piepildīšanos bez Marka sev līdzās. Viņš bija iegādājies šīs lietas un novietojis tās te, pieņemot, ka kādu dienu viņi tās atvērs abi kopā, ka viņš raudzīsies Libijas sejā un dzirdēs viņas prieka spiedzienus, kopā ar viņu iedzers glāzi šampanieša un uzsauks tostu par godu viņas jaunajai darbnīcai viņu abu pludmales kotedžā. Taču savā spītībā un bailēs Libija bija atteikusies ierasties šeit kopā ar viņu. Nu viņš bija miris. Nu bija par vēlu Markam pavēstīt, cik pateicīga viņa jūtas par drauga augstsirdību un īpaši par to, ka viņš bija nopietni uztvēris Libijas sapni par gleznošanu.

Kad sākās pamatīgs lietus, viņa atcerējās, ka visi logi ir vaļā, tāpēc paķēra lukturīti un aizsteidzās uz dzīvojamo istabu un virtuvi. Vējš bija kļuvis brāzmains, savīdams aizkarus mezglos, un tajā jautās lietus saldenā, miklā smarža. Libija aizvēra logus un palika lipīgā mitrumā. Viņai gribējās atkal atvērt logus, taču Libija zināja, ka tad no rīta nāksies tikt galā ar lietus ūdeni. Viņa devās uz mājas otru pusi un atvēra ārdurvis. No šejienes viņa saskatīja apmākušās debesis, neizmirkdama lietū, tāpēc kādu laiku vēroja, kā zibens uzplaiksnī un kā koki lokās līdzi vējam. Tad viņa paraudzījās augšup uz bāku.

Vienā no logiem zibēja blāva gaisma. Libija piemiedza acis, juzdamās pārliecināta, ka viņai rēgojas. Skaidrs, ka bāka bija tukša. Taču tur neapšaubāmi bija gaisma, tāda kā svece. Kurš atradās bākā ar sveci šajā nakts stundā? Libija juta, kā pakrūtē iezogas bailes, atceroties, cik spokaina bāka viņai bija likusies pirms visiem šiem gadiem. Pirāts Pīts bija atstājis garu ēnu.

Nē, nogurums un vētra bija padarījusi viņu nervozu. Libija devās atpakaļ gultā, nometa palagus un gulēja kaila un neapsegta lipīgajā siltumā. Viņa negulēja labi, sapņojot par raustīgām gaismām logos un aukstu okeānu, kas gaudoja kā milzu nezvērs.