Читать книгу Vinterbornu dārgumi - Kimberlija Frīmena - Страница 4

2011. GADS

Libija sēdēja nelielā ciema baznīcā un apraudāja vīrieti, kuru bija mīlējusi divpadsmit gadus. Teju astoņdesmit cilvēku lielajā draudzē neviens neveltīja viņai siltu pieskārienu vai skumju smaidu. Viņi pat nezināja, kas viņa tāda ir. Un, ja zināja, tad neizrādīja to.

Savā ziņā tas bija atvieglojums: vismaz nebija nekādu šķību skatienu, nekādas murmināšanas pie auss, aizsedzot muti ar plaukstu, nekāda vēsuma no blakussēdētājiem abās sola pusēs. Taču, no otras puses, tā bija skumja nepatīkamās patiesības atzīšana. Neviens nezināja, ka vīrietis, no kura viņi šodien bija sanākuši atvadīties uz mūžu – vīrietis, kura spēcīgais augums un žilbinošais dzīves spars nez kādā veidā ietilpa šaurajā kastē baznīcēnu priekšā, viņai bijis vissvarīgākais cilvēks pasaulē. Marks Vinterborns – miris piecdesmit astoņu gadu vecumā no plīsušas aneirismas. Viņu apraudāja ģimene: sieva Emīlija un divas pieaugušas meitas.

Libija īsti nezināja, kā jāizturas nelaiķu slepenajām mīļākajām, taču pieņēma, ka vispareizākais būs sēdēt aizmugurējā solā ar sāpošu sirdi, it kā tā varētu salūzt gabalos, valdot vēlēšanos pielēkt kājās un iesaukties: “Bet neviens no jums viņu nemīlēja tik stipri kā es!”

Viņas dzimšanas dienā. Viņas četrdesmitajā dzimšanas dienā.

Libija atkal uzmanīgi pielika mutautiņu pie savām slapjajām acīm. Baznīca bija salta. Zemi vēl aizvien klāja februāra sniegs. Viņa nodrebinājās savā garpiedurkņu žaketē. Markam nebūtu paticis viņas apģērbs. Viņam nekad nebija patikušas Libijas pēc pasūtījuma šūtās drēbes: viņš teica, ka pavadot pietiekoši daudz laika kopā ar cilvēkiem lietišķos uzvalkos un kostīmos. Viņam Libija patika džinsos, vaļīgās kleitās vai bez nekā. Šorīt, velkot mugurā žaketi, lai neizceltos pūlī, kas, kā viņa zināja, būs nevainojami ģērbies, Libija atcerējās pēdējo reizi, kad bija to valkājusi. Marks bija teicis: “Kur ir tā mežģīņu blūzīte, kura man patīk? Labāk uzvelc to.” Doma par to, ka Marks vairs nekad nekritizēs viņas žaketes, bija smags trieciens. Vairs nekad visā garajā cilvēces nākotnē Marks viņai neko nepateiks. Vairs nekad viņa acu kaktiņos neparādīsies smieklu krunciņas. Vairs nekad viņa plaukstas nesaņems viņējās, viņa lūpas nepārklās viņējās, viņa ķermenis nepiekļausies viņējam…

Libijas āda kņudēja no centieniem apvaldīt šņukstus. Šai nepazīstamajai sievietei pēdējā solu rindā nevajadzēja sabrukt un atklāt tik ilgi glabātu noslēpumu. Marks allaž bija nepielūdzams: viņa sieva un bērni nedrīkst ciest. Viņi bija nevainīgi, viņi nebija pelnījuši sāpes. Markam un Libijai vajadzēja iznest visu nastu. Un cik smaga nasta tā bija izrādījusies, cik nogurdinoša deja ar gailošām cerībām un satricinošu vainas apziņu pēdējo divpadsmit gadu laikā.

Sākās pirmās runas, un Libija kādu laiku klausījās, bet pēc tam nosprieda, ka šiem Marka raksturojumiem nav nekā kopīga ar viņas Marku. Tāpēc viņa aizvēra acis un domāja par to, ko viņa teiktu, ja varētu tikt pie vārda.

Marks Vinterborns nomira piecdesmit astoņu gadu vecumā, taču neļaujieties tikt maldināti, iztēlojoties viņu kā parastu pusmūža vīru. Viņš bija gara auguma un kopts, ar kupliem matiem un plakanu vēderu, un stingriem augšstilbiem, kas liecināja par viņa veselīgo dzīvesveidu un aizraušanos ar garo distanču skriešanu. Viņš bija gudrs, asprātīgs un apņēmīgs. Nekam neļāva sevi apturēt. Viņš uzveica bērnības slimību, disleksiju, un pārdzīvoja tēva nāvi, kad pašam bija tikai piecpadsmit gadu. Mūs vienoja tik daudzi skaisti brīži, lai arī slēpti un zagti. Pat pēc divpadsmit kopā pavadītiem gadiem man aizrāvās elpa, skatoties uz viņu. Viņš bija augstsirdīgs, mīļš un laipns. Tik laipns. Laipnākais cilvēks, kādu jebkad esmu pazinusi. Asaras izspraucās no Libijas plakstiņu apakšas un ritēja lejup pa vaigiem. Viņa atvēra acis un ieraudzīja, ka Marka sieva ir noliekusi galvu un šņukst plaukstās pirmajā solā. Vikārs bija nokāpis lejā pa kāpnītēm, lai apliktu roku viņai ap pleciem. Libijas sirds sažņaudzās no vainas apziņas. Viņai nevajadzēja nākt šurp.

Vilciens, kas devās atpakaļ cauri Lamanša tunelim uz Parīzi, bija visai tukšs, Libija novietoja somu uz sēdekļa sev līdzās un uzlika uz tās galvu. Tagad lielais tukšums varēja sākties visā pilnībā. Marks bija apbedīts: svītru starp viņas veco un jauno dzīvi iezīmēja sešas pēdas zemes. Viņa centās nedomāt par to, ko viņi ar Marku tā arī nekad nebija izdarījuši, par to, ko viņš bija vēlējies darīt, bet viņa atteikusies. Par to, ko viņai vajadzēja izdarīt pašai tagad, kad bija palikusi viena. Tagad, kad viņa labi apzinājās dzīves trauslumu. Vilciens kratījās un šūpojās, un Libija dziļi ieelpoja. Iekšā, ārā, apzinoties katru elpas vilcienu, kas uz tik īsu laiku patvērās viņas siltajā ķermenī.

– Klodete grib tevi redzēt.

Libija pacēla galvu. Viņa tikko bija noņēmusi šalli un uzlikusi somu uz krēsla atzveltnes. Šeit, Pierre-Louis Design kantorī, darbavietu steliņģi bija tikpat pelēcīgi, cik apmeklētāju zona spoža. Libija strādāja augu dienu pie datora, veidodama krāsainas brošūras juvelieru un modes namiem, nolūkodamās uz pelēkām mēbelēm un smilškrāsas starpsienām. Visa ēka pamazām tika atjaunota, taču atjaunotāji tā arī nebija tikuši līdz viņas darbavietai.

– Kāpēc Klodete grib mani redzēt?

Monika, Klodetes sekretāre, pārsteigumā samirkšķināja acis.

– Es nezinu. Taču viņa lika tevi pasaukt, tiklīdz tu ienāksi iekšā.

Libija nopūtās. Bija izrādījies pietiekoši grūti piecelties mazajā dzīvoklītī Levaluā. Locekļos ielijušais smagums viņu pārsteidza. Libijai bija izdevies izbrīvēt piecas pēdējās dienas kopš Marka nāves, tēlojot slimību, un tā arī bija sava veida slimība. Sāpes no kāju pirkstiem līdz matu galiem. Taču tās nekad nevarēja pazust. Viņa vairs nekad nebūs pietiekoši spirgta, lai strādātu.

– Labi, – viņa noteica. – Es nāku.

Libijas franču valoda, viņai pirmoreiz ierodoties Parīzē pirms divdesmit gadiem, bija neveikls vidusskolas variants. Tagad viņa runāja tekoši, spēja domāt franciski, taču ilgojās pēc runāšanas angliski. Viņai pietrūka nianšu, kas bija pieejamas tik daudzos sinonīmos, viņai pietrūka spējas savirknēt īpašības vārdus vienu pēc otra gluži kā pērles, un viņai vēl aizvien nācās vilcināties, mēģinot izskaidroties franciski, ja viņa bija sarūgtināta. Libijas priekšniece Klodete viegli spēja sarūgtināt darbiniekus, tāpēc Libija jutās piesardzīga.

Klodetes birojs lepojās ar panorāmas logiem no grīdas līdz griestiem, no kuriem, ja vien vēlētos, viņa augām dienām varētu noskatīties uz Sēnu. Taču Klodete tīšām bija novietojusi savu rakstāmgaldu tā, ka ainavai tiktu uzgriezta mugura. Tās bija vienīgās pārmaiņas, ko viņa izdarīja kopš savas uzrašanās pirms astoņiem mēnešiem, taču tās par daudz ko liecināja. Pēc Klodetes domām, nebija laika lūkoties ārā pa logu, un brīvā atmosfēra, kas Libijai agrāk bija tik ļoti patikusi darbā, pamazām noplaka un izzuda.

– Ak, Libij, – Klodete noteica, norādīdama uz krēslu rakstāmgalda malā. – Lūdzu, apsēdies. Mums mazliet jāaprunājas.

Libija apsēdās, apjauzdama, ka viņas sirds sitas straujāk, un mēģināja dziļi ievilkt elpu, Klodetei nemanot. Viņa sakrustoja kājas un gaidīja, kamēr Klodete pievērsa viņai ledaini zilu acu skatienu. Logs bija vaļā, un viņa dzirdēja satiksmes radītos trokšņus uz abiem tiltiem, kas ieskāva Ile Saint-Louis.

– Daudz laimes dzimšanas dienā, – Klodete beidzot ierunājās.

Libija iztrūkās.

– Paldies, – viņa atbildēja.

Klusums. Klodete vēl aizvien nebija pasmaidījusi.

– Vai tas ir viss? – Libija apvaicājās.

– Man tas šķiet aizdomīgi, – Klodete sacīja. – Tu paņēmi piecas brīvas dienas laikā, kas sakrita ar tavu četrdesmito dzimšanas dienu.

– Es biju slima.

– Tomēr šorīt tu izskaties labi.

Vai tiešām?

– Tas tāpēc, ka man bija piecas brīvas dienas.

Klodete piemiedza acis un atzvila krēslā, grozīdama pirkstos zīmuli.

– Laikam jau man tev jātic. Man tikai nepatīk, ja mani uzskata par muļķi, Libij. Piecu dienu prombūtne man izmaksā daudz naudas. Man negribētos domāt, ka tu izmantoji savu darba devēju tikai tāpēc, ka tev vajadzēja nosvinēt apaļu jubileju.

Klodete bija slavena ar savām dzēlībām, tāpēc Libija neuzķērās.

– Vari būt droša, ka es nespēju ierasties darbā.

– Un tomēr Henrijs redzēja tevi uz platformas Ziemeļu stacijā vakar pēcpusdienā.

– Es atgriezos no Londonas, kur tikos ar savu speciālistu.

– Speciālistu?

Libija nepadevās.

– Tas ir privāts jautājums.

Klodete sarauca pieri. Libija centās apspiest vainas apziņu. Melošana nebija viņas dabā, pat pēc divpadsmit gadiem kopā ar Marku.

– Man atliek vienīgi pieņemt, ka tu saki patiesību, – Klodete noteica, viegli paraustīdama plecus.

– Tā ir patiesība, – Libija meloja.

Klodete ielūkojās savā dienasgrāmatā.

– Kamēr tu esi te… Šorīt dzirdēju, ka Marks Vinterborns esot miris. Tu nodarbojies ar viņa pasūtījumiem, vai ne?

Libijas sirds nodrebēja, taču viņa centās neko neizrādīt.

– Jā.

– Vai vari šodien piezvanīt uz viņa biroju un noskaidrot, kurš ieņems viņa amatu? Viņš bija mūsu klients divpadsmit gadus, un es negribu zaudēt pasūtījumu. “Vinterborna katalogs” ir viens no mūsu labākajiem produkcijas piemēriem.

– Zvanīt viņiem šodien? Parasti mēs neparakstām līgumus agrāk par gada vidu.

– Viņi būs izklaidīgi. Viss vēl aizvien nedrošā stāvoklī. Mēs nevaram riskēt ar to, ka kāda cita aģentūra tiks pie šī līguma. – Klodete pašūpoja galvu. – Zini, viņš nomira no aneirismas, – viņa sacīja. – Dzirdēju, ka tas esot iedzimts. Izskatās, ka viņš nav pirmais Vinterborns, kurš mirst no šīs kaites.

Libija nodrebēja. To viņa nebija zinājusi. Par spīti intimitātei viņu starpā, Marks nekad nebija pieminējis noslieci uz pēkšņu nāvi. Vai viņš nebija to teicis tāpēc, ka vēlējās pasargāt Libiju no raizēm? Vai arī nebija teicis tāpēc, ka viņa bija tikai mīļākā un nekas vairāk?

Klodete paraustīja plecus.

– Dzīve ir īsa. Nepalaidīsim garām līgumu. Piezvani viņiem šodien.

Libija atgriezās pie sava rakstāmgalda, juzdama, kā pakrūti spiež smagums. Kā lai uzgriež pazīstamo numuru, zinot, ka viņš nevar atbildēt? Kā lai turpina veidot katalogu bez Marka, kurš to plānoja kopā ar Libiju? Viņas darbs, kas reiz bija saldais patvērums, kur tikšanās ar Marku izrādījās atļautas, bija izsīcis. Vairs nebija nekā cita, atskaitot smilškrāsas starpsienas un untumaino priekšnieci. Libija ilgāku laiku nosēdēja, vērdamās tukšajā datora ekrānā – viņa nebija to ieslēgusi, prātodama, vai kāds jebkad ir atguvies pēc tāda zaudējuma. Tad viņa piecēlās un paņēma somiņu, šalli un mēteli un, neteikdama ne vārda, izgāja no biroja.

Viņa negrasījās zvanīt “Vinterborna juvelieriem”. Viņa grasījās zvanīt savai māsai.

Libija uzmetās uz nomātā dīvāna malas savā īrētajā dzīvoklī Villa Rémond un sastādīja savu bērnības telefona numuru: tas bija pazīstams, tomēr aizmirsts, un to pagarināja starptautiskie tālsarunu kodi. Ieklausoties signālā, Libija pieķēra sevi aizturam elpu. Viņa lika pleciem atslābt.

– Hallo? – nočērkstēja kāda balss, un Libija aptvēra, ka ir pieļāvusi kļūdu, nepārbaudot laika starpību. Viņa bija pamodinājusi Džuljetu.

Nespēdama parunāt samulsuma un pašpārmetumu dēļ, Libija ļāva klusumam izstiepties garumā.

– Hallo? – Džuljeta noteica vēlreiz, šoreiz jau ar baiļu piejaukumu.

Libija nolika klausuli. Viņa nezināja, ko citu lai iesāk. Kuru viņa gribēja apmuļķot? Džuljeta nepriecāsies par viņas atgriešanos mājās. Ja viņa zinātu, ko Libija ir iecerējusi, viņa droši vien aktīvi censtos māsu no tā atrunāt. Nebrauc mājās. Nekad. To Džuljeta bija viņai teikusi. Un Libija bija atbildējusi: nekad. Divdesmit gadu garumā Libija bija šo solījumu turējusi.

Taču tam, ko viena otrai sacīja pusaudzes, nevajadzēja kļūt par dzīves plāniem, un viņai bija iemesli, lai atgrieztos mājās. Prātā ieskanējās Marka balss. Tu gleznosi. Mēs kopā skatīsimies uz jūru. Varbūt noskaidrosim Vinterbornu ģimenes noslēpumu. Kā es varētu nenopirkt kotedžu? Mūsu ikgadējais patvērums. Tad viņš bija pasniedzis Libijai atslēgas, kuras viņa zvērēja nekad neizmantot, un īpašumtiesību līgumu, kuru viņa solījās nekad nelasīt. Reizi pa reizei viņš par to ieminējās, allaž pirms opālu iepirkšanas brauciena uz Austrāliju. Pārbaudot, vai viņa ir pārliecināta, ka nevēlas braukt. Taču Libija bija nepiekāpīga. Ja Džuljeta būtu redzējusi viņu kopā ar Marku… Ak kungs, ja Džuljeta būtu pateikusi Markam…

Libija aplaida skatienu apkārt savam dzīvoklim. Tas allaž bija pārāk dārgs, taču viņa bija te palikusi, tāpēc ka Marks vēlējās, lai viņa dzīvotu centrā. Libija cieši paraudzījās uz guļamistabas durvīm ar aizturētu elpu, juzdamās pārliecināta, ka kuru katru brīdi iekšā ienāks Marks, garš un spēcīgs, ģērbies tikai bokseršortos un zilajā zīda peldmētelī, tumšajiem matiem cirtojoties virs ausīm. Un viņš tai uzsmaidīs un pieskarsies viņas matiem, un sastāvēs no miesas un asinīm, un elpas. Taču viņš nenāca ārā. Nekad vairs neiznāks.

Un viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kurš zināja, ko nozīmē šāds zaudējums, bija Džuljeta.

Libijas un Marka iecienītākā kafejnīca atradās Senžermēna bulvārī – kafejnīca, kuras art deco interjers tikpat kā nebija mainījies kopš divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Viņi allaž sēdēja ārpusē pie pašas ieejas, pie galdiņa pa kreisi no durvīm. Marks jutās nesaprotami aizkaitināts, ja viņi ieradās un kāds cits jau sēdēja pie viņu galdiņa. Viņš allaž bija apgādājies ar The Guardian, kas parasti bija nopirkta starptautiskās preses kioskā, bet dažkārt atvesta līdzi no Londonas.

Šodien Libija ieradās kafejnīcā viena, nolika salocītu The Guardian eksemplāru tur, kur būtu sēdējis Marks, un nodeva viņu parasto pasūtījumu: kafiju ar pienu viņai, espreso viņam. Tad viņa nogaidīja, līdz tiks atnesti dzērieni, nolūkodamās uz pazīstamajām gaiši dzeltenajām un baltajām neoklasicisma celtnēm Sentbenuā ielā, uz automašīnām un gājējiem tumšajos mēteļos, uz gobu plaukstošajām lapām virs galvas. Viņa ieelpoja Parīzes smaržas – izplūdes gāzes, grieztas lilijas, lietu uz trotuāra – un prātoja, vai spēs aizbraukt. Atvadu ballē darbā viņai šķita, ka tas notiek ar kādu citu: ar kādu laimīgu, pretrunu neplosītu sievieti bez tumšas pagātnes un spožas nākotnes.

– Gaidāt savu draugu? – viesmīlis apjautājās, novietojot Marka espreso līdzās viņa avīzei.

Libija ar pūlēm pasmaidīja, taču viņas sirds sarāvās. Nē, viņš vairs nekad nenāks. Viņa malkoja kafiju, kamēr Marka dzēriens dzisa vēsajā pavasara rīta gaisā. Libija aizvēra acis un iztēlojās sarunu ar viņu, ņemot par pamatu daudzas no viņu agrākajām sarunām.

“Kāds bija brauciens?” viņa apjautājās.

“Labs,” viņš atbildēja. “Vilcienā daudz ko izdarīju.”

“Vai tev ir daudz darba?”

“Vienmēr.” Viegls smaids, pabungošana pa avīzi ar pirkstu kauliņiem, kas likās sakām: ļauj man palasīt.

Libija atvēra acis. Pelēki mākoņi bija savilkušies virs galvas, un gaisā valdīja mikls vēsums. Viņas lidmašīna izlidoja pēc trim stundām. Krūšu kurvī viņas sāpošā sirds vēsi pukstēja. Viss smeldza. Lēnām Libija izdzēra savu kafiju. Pēdējo reizi. Viņa paņēma somu un atslēgas un piecēlās. Pēdējo reizi. Viņai dodoties projām, sāka līņāt. Libija pagriezās, lai palūkotos atpakaļ. Marka kafija neskarta atradās uz galdiņa, viņa avīze plivinājās vējā.

– Ardievu, – viņa noteica, atstādama Parīzi un Marku pagātnē.

Pēdējo reizi.