Читать книгу Šampanietis brokastīs - Džūda Devero - Страница 1

NANTAKETA

– Viņa atbrauks piektdien, – Džērids atbildēja uz sava vectēva Keileba jautājumu. – Es došos projām pirms tam; labāk būs, ja vispār šeit nerādīšos, kamēr viņa uzturēsies Nantaketā. Sarunāšu kādu, kas sagaidīs viņu prāmju piestātnē. To var izdarīt Vess, jo palika man parādā par garāžas plānu uzrasēšanu. – Džērids pārlaida plaukstu sejai. – Ja neviena sagaidītāja nebūs, meitene droši vien uz neatgriešanos aizklīdīs tumšās alejās. Vai arī viņu aizvilinās projām kāds rēgains tēls.

– Tev vienmēr piemitusi pārlieku spilgta iztēle, – Keilebs piezīmēja. – Bet varbūt šobrīd tu varētu to iegrožot un pārmaiņas pēc izturēties laipnāk? Varbūt tavas paaudzes cilvēkiem laipnība skaitās sen novecojusi greznība?

– Laipnība? – Džērids ar pūlēm apvaldīja dusmas. – Šī sieviete uz veselu gadu pievāks sev manu māju un izdzīvos mani laukā! Manu māju. Un kāpēc? Tikai tāpēc, ka bērnībā viņai esot piemitušas spējas saskatīt rēgus. Tā, lūk. Māju man konfiscē, jo tagad, jau pieaugusi, viņa varbūt saskata vēl kaut ko citu pārējiem neredzamu. – Runātāja tonis nepārprotami pauda riebumu.

– Viss ir daudz sarežģītāk, un tu to zini, – vectēvs rāmi noteica.

– Pareizi, nav taču iespējams izmest no prāta visus noslēpumus, vai ne? Pirmkārt, to, ka šīs meitenes māte Viktorija jau divdesmit gadu slepus no savas meitas apmeklē mūsu salu. Nemaz nepieminot Lielo Kingsliju Noslēpumu. Divsimt gadu neatbildēts jautājums, kas nomoka mūsu ģimeni jau…

– Divsimt divus gadus.

– Ko?

– Noslēpums nav atklāts divsimt divus gadus.

– Skaidrs. – Džērids nopūties apsēdās vienā no vecajiem krēsliem mājā, kas piederēja viņa ģimenei kopš tās uzcelšanas tūkstoš astoņi simti piektajā gadā. – Noslēpums gaida atrisinājumu divsimt divus gadus, bet neizprotamā kārtā dažs labs cer, ka to izdibinās šī svešiniece.

Salicis rokas aiz muguras, Keilebs stāvēja pie loga un lūkojās laukā. Vasara tikko bija sākusies, bet satiksme jau kļuva aizvien intensīvāka. Drīz vien arī šajā klusajā ieliņā automašīnas stumsies uz priekšu spārns pie spārna. – Varbūt noslēpums nav atklāts tāpēc, ka neviens īsti nav ķēries tam klāt. Nav papūlējies uzmeklēt… viņu.

Uz mirkli Džērids pievēra acis. Pēc vectēva māsas Edijas nāves bija vajadzīgs krietns laiks, lai izprastu viņas savādo testamentu, kas vēstīja, ka jaunai sievietei, vārdā Eliksāndra Medsena, vesels gads jāpavada Kingsliju ģimenes mājā, kur tā vienīgo reizi uzturējusies četru gadu vecumā. Šajā laikā viņai jāmēģina atklāt seno noslēpumu – tas ir, ja vien jaunkundze vēlēsies to darīt. Krustmātes Edijas testaments nepārprotami pauda – ja viņa nevēlas neko pētīt, tā noteikti nav spiesta lieta. Lai tad šī Medsena burā, vēro vaļus vai nododas tūkstošiem citu izklaižu, ko nantaketieši piedāvā neskaitāmajiem tūristiem, kas ik vasaru okupē viņu salu.

Džērids pieciestu, ja runa būtu tikai par ģimenes noslēpumu, tomēr bija par daudz prasīts, lai viņš slēpj un noklusē būtiskus faktus un notikumus citu cilvēku dzīvē. Jau tagad bija skaidrs, ka nāksies vai prātā jukt, mēģinot visvisādi izlocīties, lai tikai šī jaunā sieviete neuzzina, ka viņas māte Viktorija Medsena ik vasaru vienu mēnesi ir pavadījusi krustmātes Edijas namā, lai vāktu materiālus saviem vēsturiskajiem romāniem, kas pastāvīgi iekļuva dižpārdokļu sarakstos. Džērids dziļi ievilka elpu. “Varbūt derētu mainīt kursu?”

– Es nesaprotu, kāpēc šis uzdevums jāuztic cilvēkam no malas. Salā nav iespējams izšaut harpūnu, netrāpot kādam, kura ģimene šeit dzīvojusi gadsimtiem ilgi. Ja pētījumus veiktu viens no mūsējiem, meitenei nevajadzētu triekties šurp. Tādējādi tiktu atklāta senā mistērija, bet ne cītīgi glabātie Viktorijas noslēpumi.

Vectēva skatiens piespieda viņu apklust. Viss bija pateikts jau sen.

– Tavs viedoklis man ir skaidrs, – Džērids atsāka. – Viens gads, un punkts. Pēc tam meitene aizbrauc un viss atgriežas normālās sliedēs. Es atgūstu ģimenes māju un savu ierasto dzīvi.

– Bet mēs varbūt uzzināsim, kas notika ar Valentīnu, – Keilebs klusi noteica.

“Nudien kaitinoši, ka es vai kūsāju dusmās, bet vectēvs saglabā vēsu prātu. Tomēr es zinu, kā izlīdzināt šo pārsvaru,” Džērids prātoja. – Tad pastāsti vēlreiz, kālab mīļā krustmāmiņa Edija pati nemeklēja tavu dārgo Valentīnu!

Jau tūdaļ vectēva izskatīgā seja satumsa kā okeāns vētrā. Pleci atliecās, krūtis izriezās. – Gļēvulība! – viņš ieaurojās balsī, kas savulaik iedzina bijāšanu visai kuģa komandai. Savukārt Džērids, kopš bērnības pieradis pie vectēva dusmu izvirdumiem, ne aci nepamirkšķināja. – Tīrā gļēvulība! Edeleida baidījās no tā, kas varētu notikt, ja viņa patiešām uzzinātu patiesību.

– Proti, tad viņas iemīļotais rēgs varētu izgaist un pamest viņu vienu šajā vecajā, lielajā namā. – Džērids saviebās. – Ļaudis Ediju uzskatīja par turīgu vecmeitu, kas mantojusi “Kingslija ziepju” sapelnīto bagātību. Ziepju nauda sen izsīkusi, bet tu, krustmāte Edija un Viktorija kopīgiem spēkiem atradāt iespēju savilkt galus kopā un uzturēt šo namu, vai nav tiesa? Fakts, ka tas panākts, pieļaujot mūsu senču netīrās veļas mazgāšanu pasaules priekšā, šķiet, uztrauc tikai mani.

Vectēvs atkal palūkojās laukā pa logu. – Tu esi vēl neciešamāks par savu tēvu. Tevī nav ne kripatas cieņas pret vecākiem ģimenes locekļiem. Tev jāzina, ka es biju Edeleidas padomdevējs, kad viņa rakstīja savu testamentu.

– Protams, un viss tika nokārtots, pat nepavaicājot manu viedokli.

– Mēs tāpat zinājām, ka tu nepiekritīsi. Kāpēc lieki tērēt laiku? – Nesagaidījis atbildi, vectēvs pagriezās pret Džēridu.

– Kāpēc tu smaidi?

– Tu ceri, ka to meiteni savaldzinās Kingsliju rēga romantiskais stāsts, vai ne? Tāds ir tavs plāns.

– Nepavisam! Viņa taču zina, ka eksistē tā vispasaules būšana, kas… pag, kā to sauca?

– Kāpēc tu prasi man? Manas domas neviens nevaicā.

– Zirnekļi… nē, aplam. Pareizi, tīkls. Viņa var pameklēt tīklā.

– Tavai zināšanai, arī man internets nav sveša lieta, un es varu droši apgalvot, ka tevis meklētā Valentīna Montgomerija tur nav atrodama.

– Tas viss bija tik sen.

Džērids piecēlās un piegāja pie loga, lai nostātos līdzās vectēvam un pavērotu tūristus, kas pamazām sāka ierasties salā un atšķīrās no nantaketiešiem kā vaļi no delfīniem. Bija uzjautrinoši vērot tūristes, kas augstpapēžu kurpēs klupdamas gāja pa bruģakmeņiem.

– Kā gan meitene paveiks to, kas nav izdevies mums? – Džērids klusi pavaicāja.

– Nezinu, bet nojaušu.

No pieredzes Džērids zināja, kad vectēvs melo vai kaut ko noklusē. Iemeslu, kālab Eliksas Medsenas rīcībā uz veselu gadu nonāk Kingsliju nams, bija krietni vairāk par vienu, bet Keilebs tos paturēja pie sevis. Bija skaidrs, ka Džērids nekad neuzzinās visu līdz pēdējam, iekams vectēvs nebūs gatavs par to runāt.

Tomēr Džērids vēl negrasījās padoties. – Ir šis tas, ko tu par viņu nezini.

– Tad pastāsti!

– Pagājušajā nedēļā es runāju ar viņas tēvu, kurš pateica, ka šobrīd viņa meitai neklājoties īpaši spoži.

– Un kāds tam iemesls?

– Viņa bija saderinājusies un grasījās precēties vai tamlīdzīgi, tomēr nesen šīs attiecības izjuka.

– Tad jau viņai te patiks, – vectēvs bilda. – Eliksas māte vienmēr ir mīlējusi šo salu.

– Vai tā pati māte, par kuras ikvasaras uzturēšanos Nantaketā meita pat nenojauš? – Ar pūlēm valdīdams dusmas, Džērids atmeta ar roku. – Aizmirsti to. Meitene ir izšķīrusies ar savu puisi vai saderināto, skaidri nezinu. Pats saproti, ko tas nozīmē, vai ne? Viņa būs skumja un raudulīga, nemitīgi rīs šokolādi un tad ieraudzīs…

– Rēgu.

– Tieši tā, – Džērids apstiprināja. – Gara auguma, izskatīgu, mūžam jaunu rēgu, kurš ir tik līdzcietīgs, galants un valdzinošs, ka viņa noteikti tajā samīlēsies.

– Tu tā domā?

– Es nejokoju. Lai gan šī meitene ir no citas paaudzes, tomēr arī viņa var kļūt par sievieti, kas nomaina īsto dzīvi ar rēgainu tukšumu.

Vectēvs sarauca pieri. – Edeleida pati negribēja precēties, bet viņas dzīve nebūt nebija bez satura.

– Ja par dzīves piepildījumu uzskata četras tējas viesības nedēļā, tad nē, viņas mūžs nav palaists vējā. – Keilebs ar dusmās satumsušu skatienu uzlūkoja mazdēlu, un Džērids kā atvairīdamies pameta gaisā abas plaukstas. – Labi, labi. Es aplami spriežu par krustmāti Ediju. Tu zini, cik ļoti es viņu mīlēju, gluži kā visi citi, turklāt bez krustmātes pūliņiem mūsu sala nebūtu ne uz pusi tāda, kāda tā ir pašlaik. – Viņš ievilka elpu. – Tikai šī meitene ir citāda. Viņa nepieder pie mūsu ģimenes. Nav pieradusi pie rēgiem, ģimenes noslēpumiem un divsimt divus gadus senām leģendām. Nav pieradusi pat pie čīkstošiem veciem namiem vai salas, kur iespējams nopirkt tūkstoš dolāru vērtu žaketi, bet nevienā veikalā pat ar uguni nesameklēt kokvilnas apakšveļu.

– Viņa visu apgūs, pie visa pieradīs. – Vectēvs pagriezās un pasmaidīja. – Kāpēc lai viņu nemācītu tu?

Džērida sejā pavīdēja šausmas. – Tu zini, kas viņa ir un ko varētu gribēt no manis. Viņa studē, lai kļūtu par… par…

– Sper laukā, puis! – vectēvs iesaucās. – Par ko īsti šī meitene grasās kļūt?

– Par arhitekti.

Vectēvs to jau zināja, tikai neizprata Džērida klajo nepatiku. – Vai tad tu neesi arhitekts?

– Esmu gan, – Džērids teica. – Bet man ir savs birojs. Man ir… es esmu…

– Ā, skaidrs, – Keilebs pārtrauca. – Tu esi kapteinis, bet viņa tikai junga. Meitene gribēs mācīties no tevis.

– Protams, tev nav iemesla to zināt, bet patlaban pasaulē valda ekonomiskā krīze. Nekustamo īpašumu tirgus sabrukums. Viena no jomām, ko krīze skārusi vissmagāk, ir arhitektūra. Neviens neko nepasūta. Krīze padarījusi nesenos augstskolu absolventus par izmisušām un agresīvām būtnēm.

Viņi atgādina haizivis, kas aprij cita citu.

– Tad padari viņu par savu mācekli, – vectēvs atcirta. – Beigu beigās šīs meitenes vecākiem tu esi pateicību parādā par absolūti visu, ko savā dzīvē esi sasniedzis.

– Tiesa, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc es nevaru palikt šeit. Kā gan būs iespējams visu paturēt noslēpumā un neatklāt Viktorijas miesīgajai meitai, ko viņas māte darījusi uz salas? – Džērids neslēpa īgnumu. – Vai tu neapjēdz, cik nelāgā situācijā es esmu nonācis krustmātes idiotiskā testamenta dēļ? Es esmu spiests glabāt to cilvēku noslēpumus, kuriem man jāpateicas par itin visu, turklāt mana firma atrodas Ņujorkā un šī meitene ir arhitektūras studente. Neiespējama situācija! Keilebs nelikās dzirdam šīs sūrošanās pirmos teikumus.

– Kāpēc tev jālauza galva par viņas studijām?

– Viņa gribēs, lai es mācu, lai izvērtēju viņas rasējumus, analizēju un kritizēju projektus. – Džērids saviebās. – Viņa interesēsies par maniem biznesa kontaktiem… par visu.

– Manuprāt, tur nekā ļauna nav.

– Ir gan! – Džērids atcirta. – Es negribu būt par ēsmu, turklāt man patīk darīt, nevis mācīt.

– Kādus varoņdarbus tu grasies veikt… – vectēvs īpaši uzsvēra šo vārdu, – …kamēr viņa uzturēsies šeit? Vai tiem ir sakars ar vieglas uzvedības meičām, ko tu mēdz vadāt gar mūsu nama logiem?

Džēridam izlauzās aizkaitinājuma pilna nopūta. – Tiesa, mūsdienās meitenes valkā mazāk drānu, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņām pieklibo morāle. Es to esmu atkārtojis neskaitāmas reizes.

– Vai tu runā par vakarvakaru? Kas tev būtu sakāms par tās meitenes tikumību? Kur tu iepazinies ar viņu?

–”Kapteinī Džonasā”. – Džērids īdzīgi izvalbīja acis. Bārs netālu no kuģu piestātnes neizcēlās ar īpaši nevainojamu reputāciju.

– Es pat neuzdrīkstos vaicāt, kādam kuģim kapteinis bijis šis Džonass, bet… kas ir vecāki šai jaunajai sievietei? Kur viņa uzaugusi? Kā viņu sauc?

– Nav ne jausmas, – Džērids atzinās. – Betija vai Bekija, lāgā neatceros. Viņa šorīt devās projām ar prāmi, bet vasarā varbūt atbrauks vēlreiz.

– Trīsdesmit sešu gadu vecumā tev nav nedz sievas, nedz bērnu. Vai tiešām Kingsliju dzimta izzudīs līdz ar tevi?

Džērids nenoturējās un nomurmināja: – Labāk tā, nekā auklēties ar arhitektūras studenti.

Kaut arī Džērids bija garāka auguma, vectēvs prata raudzīties uz savu mazdēlu no augšas. – Diezin vai ir vērts uztraukties, ka tu šai meitenei šķitīsi pievilcīgs. Tādu, kāds esi kļuvis, tevi nepazītu pat miesīga māte, ja būtu vēl dzīva.

Joprojām stāvēdams pie loga, Džērids pārlaida plaukstu bārdai. Vectēvs bija viņu laikus brīdinājis, ka šis būšot krustmātes Edijas pēdējais dzīves gads, tālab Džērids pārplānoja sava arhitektu biroja darbu tā, lai pēdējos mēnešus atrastos krustmātes tuvumā. Iekārtojies viesiem domātajā namā, viņš pavadīja iespējami daudz laika ar krustmāti, kura vienmēr saprotoši brīdināja Džēridu par paredzētajām tējas viesībām, un viņš tad allaž izbrauca jūrā ar savu laivu. Krustmāte nekad nepieminēja sievietes, ko Džērids paretam veda uz mājām, bet apbrīnu raisīja tas, ka viņa arī izlikās nenojaušam, kālab viņš tik ilgstoši uzturas salā.

Pēdējās kopā pavadītajās nedēļās viņi bija pārrunājuši ļoti daudz. Krustmāte Edija stāstīja par savu dzīvi un aizvien biežāk pieminēja Keilebu, vispirms izskaidrojot radniecības pakāpi. – Keilebs ir tavs vecvecvecvecvecvectēvs.

– Un joprojām dzīvs? – Džērids izlikās par muļķi un vēlreiz piepildījas krustmātes glāzi. Visas Kingsliju sievietes spēja izdzert ievērojamus ruma daudzumus. “Viņās rit jūrnieku asinis,” bija skaidrojis vectēvs.

Džērids manīja, ka krustmāte ar katru dienu kustas gausāk. “Viņa tuvinās man,” vectēvs bija teicis Džēridam. Keilebs uzturējās pie viņas ik vakaru. Abi bija pavadījuši Kingsliju namā daudzus gadus. “Biju kopā ilgāk, nekā ar jebkuru citu no viņām,” Keilebs teica, un acīs, kas nenovecoja, sariesās asaras. Keilebam Kingslijam nāves brīdī bija trīsdesmit trīs gadi, un pēc diviem gadsimtiem viņš joprojām neizskatījās ne par dienu vecāks.

Savai krustmātei Džērids atklāja krietni daudz, tomēr ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja to, ka arīdzan spēj saskatīt savu senci, ka runā un pat strīdas ar viņu. Šādas spējas piemita visiem Kingsliju vīriešiem, tikai savām sievietēm viņi to nestāstīja. “Lai uzskata, ka Keilebs pieder tikai viņām,” tēvs bija teicis mazajam Džēridam. “Un vēl… Ja taptu zināms, ka vīrietis vakarus pavada miruša cilvēka sabiedrībā, tas neliecinātu viņam par labu. Lai labāk sievietes domā, ka vīri nododas flirtam.” Džērids neatbalstīja šādi iedibināto kārtību, tomēr noklusēšanas likumu ievēroja. Visi septiņu paaudžu Džēridi Montgomeriji Kingsliji spēja saskatīt Keileba rēgu, tāpat arī vairums meitu un daži jaunākie dēli. Džērids uzskatīja, ka patiesībā pats Keilebs izvēlas, kam ļaut sevi ieraudzīt un kam ne, tomēr vectēvs bija atteicies ieviest skaidrību šajā jautājumā.

Ja Džērids sacītu, cik savādi viņam šķiet tas, ka Eliksai Medsenai piemīt spējas saskatīt Kingsliju rēgu, tas nozīmētu nepateikt tikpat kā neko.

Grumbās sarauktu pieri vectēvs Keilebs uzlūkoja Džēridu. – Tev jādodas pie bārddziņa noskūties, un mati arī atauguši pārāk gari.

Džērids pagriezās, lai ielūkotos spogulī, ko Keilebs pats sensenos laikos bija pircis Ķīnā – sava pēdējā postošā ceļojuma laikā. Skats nudien nepriecēja. Kopš krustmātes nāves viņš tikpat kā nebija izkāpis no laivas. Mēnešiem ilgi nebija skuvies un apgriezis matus. Gan bārdā, gan arī matos, kas aizmugurē jau nosedza kaklu, vīdēja sirmas šķipsnas. – Mans ņujorkieša izskats pagalam, vai ne? – viņš domīgi noteica. Ja nākamā gada laikā viņš nevarēs pamest savu mīļo salu, labāk izskatīties tā, lai neviens viņu nepazīst.

– Man vienalga, ko tu domā, – Keilebs izmeta.

Lai uzsmaidītu vectēvam, Džērids atkal pagriezās. – Uzskatu, ka tev pieklātos lepoties ar mani. Atšķirībā no tevis es nemēģinu iemīlināt sevī nevainīgu meiteni. – Tā bija vēl viena frāze, kas garantēti izdzēsa smaidu no vectēva sejas. Zibenīgi sekoja izvirdums. – Es nekad neesmu piespiedis sievieti…

– Zinu jau, zinu, – apliecināja Džērids, kuram kļuva žēl izskatīgā rēga. – Tavi motīvi ir tīri un šķīsti. Tu gaidi, kad atgriezīsies… vai reinkarnēsies… tā sieviete, kuru tu mīli. Tava dārgā Valentīna. Tu vienmēr esi bijis viņai uzticīgs. To visu es esmu dzirdējis jau iepriekš, visu apzinīgo mūžu. Tu pazīsi viņu, tiklīdz ieraudzīsi, un tad jūs abi aizjāsiet tieši saulrietā. Proti, vai nu viņa nomirs, vai arī tu atgriezīsies dzīvē.

Keilebs bija pieradis pie mazdēla izrādītās necieņas, varbūt pat nekaunības. Viņš to nekad nebija teicis, bet šis mazdēls visvairāk līdzinājās Keilebam pašam viņa dzīves laikā. Rēgs turpināja drūmi raukt pieri. – Man jāzina, kas notika ar Valentīnu, – viņš noteica, tomēr nepiebilda to, ko tagad jau zināja, proti, laika atlicis ļoti maz. Nedaudzajās nedēļās līdz divdesmit trešajam jūnijam viņam jāpagūst izdibināt, kas noticis ar sievieti, kuru viņš mīlēja tik ļoti, ka pat nāve nespēja viņus šķirt. Ja tā arī neizdosies restaurēt seno notikumu kopainu, jāšaubās, vai kāds no tolaik tajos iesaistītajiem cilvēkiem gūs pelnīto laimi. Keilebam jādara viss iespējamais, lai stūrgalvīgais mazdēls, kas nemēdz uzklausīt itin nevienu, viņam notic.