Читать книгу Šampanietis brokastīs - Džūda Devero - Страница 6

Eliksa zvilnēja gultā un mēģināja pievērsties kriminālromānam, ko bija atradusi galda atvilktnē, tomēr vārdi acu priekšā izplūda. Viņa spēja domāt vienīgi par Džēridu Montgomeriju… vai arī Kingsliju? Itin viss šķita meli, ieskaitot viņa vārdu.

Kālab Montgomerijam vajadzēja tā melot? Vārdu pa vārdam atsaucot atmiņā sarunu, kļuva skaidrs, ka Montgomerijs nebija licies zinis ne par vienu no Eliksas mājieniem. “Ja viņš nevēlējās atbildēt uz jautājumiem, tā arī vajadzēja pateikt, bet varēja taču…”

Domu pavedienu pārrāva mobilā tālruņa zvans. “Tēvs. Ai, kāpēc es biju pateikusi, ka īpašuma viesu namā uzturas Montgomerijs?”

Dziļi ievilkusi elpu, Eliksa mēģināja pasmaidīt. – Tēt! – viņa mundri iesaucās. – Kā tev klājas?

– Kas noticis?

– Noticis? Nekas nav noticis. Kāpēc tu tā prasi?

– Tāpēc, ka es tevi pazīstu un man nav svešs tavs uzspēlētais mundrums. Kas atgadījies?

– Nekas ļauns. Es bažījos par Iziju un viņas kāzām. Gan viņas māte, gan topošā vīramāte padara manas draudzenes dzīvi par tīro elli, tāpēc es ierosināju, lai viņa pārceļ svinības uz Nantaketu. Bet… kā es tikšu galā? Ko es vispār zinu par kāzām?

– Tev patīk izaicinājumi, un tu sapratīsi, kas un kā darāms. Bet tagad stāsti, kas tevi patiešām satrauc.

– Tieši tas, – Eliksa stūrgalvīgi palika pie sava. – Uzskatu, ka sarīkot kāzas citiem ir teju neiespējami, tāpēc prātoju, ka vajadzēs pamāt Nantaketai ardievas un atgriezties mājās. Es esmu Izijas galvenā līgavas māsa, tāpēc jāpalīdz viņai izvēlēties ziedus, torti un visu citu. Varbūt es varētu laiciņu padzīvot pie tevis? Tev nav iebildumu?

Kens mazliet pavilcinājās. – Vainojams Montgomerijs, vai ne? Vai viņš jau uzradās?

Eliksai acīs saskrēja asaras, bet tēvam tas nebija jāzina. – Uzradās gan, mēs kopā ēdām vakariņas. Jūras asarus viņš tīra tieši tāpat, kā to dari tu.

– Ko Montgomerijs teica, kad tu pastāstīji, cik dziļi apbrīno viņa veikumu arhitektūrā?

– Neko.

– Paklau, kaut kā viņam tomēr vajadzēja reaģēt. Ko tieši Montgomerijs teica?

– Viņš neko neteica. Es turēju muti, jo viņš izlikās, ka nav slavens arhitekts.

– Stāsti! Neizlaid itin neko.

Pēc iespējas kodolīgi Eliksa pārstāstīja sarunu. – Varbūt es izturējos uzmācīgi, vai arī viņš baidījās, ka es tāda varētu kļūt… Varbūt tāpēc viņš man nepateica, kas ir patiesībā…

tomēr tā sēdēt un salti melot… tas bija… bija…

– Nicināmi, – Kens pielika punktu, un Eliksa saklausīja viņa balsī dusmas.

– Ir jau labi, tēt. Viņš ir svarīgs putns, un es spēju saprast, kālab viņš nevēlējās nieka studentītei atzīties, ka ir tas pats Montgomerijs, jo droši vien baidījās, ka es metīšos bučot viņa gredzenu vai izstrādāšu tamlīdzīgu kvēlām cienītājām raksturīgu gājienu. Godīgi sakot, es to patiešām varētu. Tā vai citādi, tam vairs nav nozīmes. Montgomerijs dosies projām rīt no rīta un neatgriezīsies, kamēr šeit uzturēšos es.

– Vai tu gribi teikt, ka visu gadu dzīvosi viena tajā milzīgajā mājā? – Kens vaicāja. – Salā tu nevienu nepazīsti, bet esi apņēmusies sarīkot tur kāzas savai draudzenei? Kā tu to iedomājies?

– Tēt, tev vajadzētu mani uzmundrināt, nevis sarūgtināt vēl vairāk.

– Es esmu reālists.

– Es arī, tālab uzskatu, ka man jāatgriežas mājās. Turklāt šis nams pieder Kingslija kungam un viņš grib to sev, kaut vai tā iemesla pēc, ka te esot lielāka izlietne.

– Kas tas par Kingslija kungu?

– Džērids Montgomerijs.

– Viņš lika sevi uzrunāt par Kingslija kungu? – Kens neslēpa izbrīnu.

– Nē, tēt. Tā viņu nodēvēja advokāts. Arī es izmantoju šo vārdu, un viņš mani neizlaboja.

– Iznirelis! – Kens izspieda caur sakostiem zobiem. – Paklau, mīļā, man kaut kas jānokārto. Apsoli, ka nepametīsi salu, iekams nebūšu tev piezvanījis vēlreiz.

– Apsolu, – Eliksa teica, – bet… kas tev padomā? Tu taču negrasies zvanīt uz Montgomerija biroju, vai ne?

– Nē, uz biroju ne.

– Tēt, lūdzu, neliec man nožēlot, ka tev to visu pastāstīju! Džērids Montgomerijs ir ļoti ievērojama persona. Arhitektūras pasaulē pat kosmiska mēroga spīdeklis. Ir gluži saprotami, ka viņš nevēlas ielaisties darīšanās ar neievērojamu studentīti. Viņš…

– Eliksāndra, varbūt ir banāli tā sacīt, bet tavā mazajā pirkstiņā ir vairāk talanta nekā visā viņa ķermenī.

– Tu tiešām esi ļoti mīļš, tēt, bet tas nav tiesa. Manā vecumā viņš…

– Tas ir brīnums, ka viņš izdzīvoja līdz tavam vecumam. Labs ir, Eliksa, tagad klausies uzmanīgi. Es atvēlēšu puisim divdesmit četras stundas, kad nākt pie sajēgas. Ja Montgomerijs gluži tāpat uzvedīsies arī rīt ap šo laiku un tu joprojām jutīsies aizvainota savās labākajās jūtās, es pats aizbraukšu tev pakaļ, bet pēc tam palīdzēšu jums abām ar Iziju sarīkot kāzas. Norunāts?

Eliksa gribēja tēvam atgādināt, ka viņa ir pieaugusi sieviete, kas spēj pati parūpēties par sevi, tomēr tāds mājiens nedotu nekā laba. – Tas izklausās pēc derībām, ko negribētos zaudēt. – Eliksa mēģināja tēlot optimismu, lai gan viņai nebija ne mazāko cerību, ka Džērida Montgomerija izturēšanās varētu mainīties.

– Jauki! Piezvanīšu tev rīt šajā pašā laikā. Es mīlu tevi!

– Es tevi arī. – Eliksa nolika klausuli. Radās vēlēšanās piezvanīt Izijai, lai pavēstītu, ka vēlreiz tiks mainīta kāzu svinību vieta, tomēr viņa to neizdarīja.

Kad Džērids, noliecies pār rasējamo dēli, strādāja pie vismaz piecdesmitās skices mājai Kalifornijā, iezvanījās mobilais telefons. Šo numuru zināja tikai nedaudzi cilvēki, tāpēc viņš vienmēr pacēla klausuli.

Un acumirklī pazina ļoti dusmīgo Keneta Medsena balsi. – Kad mēs iepazināmies, tu biji četrpadsmit gadus vecs mazgadīgais noziedznieks. Tu tik bieži nakšņoji vietējā cietumā, ka tavu brokastu ēdienkarti policisti zināja no galvas. Tavai nabaga mātei nācās lietot vismaz sešus dažādus medikamentus, jo tavas izdarības viņu beidza vai nost. Vai es runāju taisnību? Varbūt es esmu pateicis kaut ko aplam?

– Nē, viss ir taisnība, – Džērids atbildēja.

– Un kurš tevi uzveda uz īstā ceļa? Kurš rītos vilka laukā no gultas, iesēdināja pikapā un piespieda strādāt?

– Tu, – Džērids lēnprātīgi apliecināja.

– Kurš zem sliktā zēna čaulas saskatīja tavu arhitekta talantu?

– Tu.

– Kurš maksāja par tavu sasodīto skološanos?

– Tu un Viktorija.

– Pareizi! Eliksas tēvs un māte, – Kens turpināja. – Un tomēr tu ņem un saraudini mūsu meitu! Vai tā tu mums atlīdzini?

– Es nesaprotu, kā esmu viņu saraudinājis, – Džērids godīgi atbildēja.

– Ak nesaproti? – Kens ievilka elpu. – Vai tu uzskati manu meitu par stulbeni?

– Nē, ser, nekad neesmu tā domājis.

– Viņa zina, kas tu esi. Ieraudzīja tevi ierašanās dienā un tūdaļ pazina. Lai Dievs žēlīgs, bet viņas acīs tu esi tāds kā varonis!

– Ak debess, to es nezināju. Man likās…

– Kas tev likās? – Kens gandrīz ieaurojās, bet tūdaļ apvaldīja sevi. – Paklau, Džērid, es saprotu, ka viņa ir tikai studentīte un tik svarīga persona kā tu varētu uzskatīt viņu par apgrūtinājumu un sodību, bet… Lai jupis mani parauj, ja ļaušu tev šādi apieties ar manu Eliksu!

– Es to negribēju, – Džērids iebilda.

Kens divreiz ieelpoja un izelpoja. – Mana meita piekrita doties uz Nantaketu tikai tādēļ, lai tur veidotu savu arhitektes portfolio. Šobrīd man ir grūti to saprast, bet viņa vēlas pieteikties darbā tavā firmā. Un šovakar tu… – Viņš bija spiests uz mirkli apklust. – Tātad, Džērid Montgomerij Kingslij, sasodītais Septītais! Tu dabūsi rūgti nožēlot, ja vēl kaut reizīti saraudināsi manu meitu. Vai saprati?

– Jā, ser, sapratu.

– Un vēl… Ja tu tomēr grasies pavadīt laiku kopā ar Eliksu, es nevēlos, lai tu liec lietā savus parastos gājienus. Es gribu, lai tu izturies pret manu meitu ar pienācīgo cieņu. Vai tu saprati, ko es domāju?

– Jā, ser, sapratu.

– Vai tu spēj būt jauks pret meiteni, bet neizģērbt viņu?

Vai kas tāds ir tavos spēkos?

– Es mēģināšu, – Džērids atbildēja.

– Dari vairāk par mēģināšanu un rīkojies! – Kens neatvadījies nometa klausuli.

Džērids atkal jutās kā pusaudzis, kas saņēmis pamatīgu brāzienu no Kena, sava otrā tēva. Gluži kā senajos laikos.

Viņš nokāpa lejā un pastiepa roku pēc ruma, tomēr apjauta, ka ierastais dzēriens nenomierinās, tālab sameklēja tekilas pudeli un izmeta divas glāzītes pēc kārtas, iekams atļāva sev pārdomāt visu, kas bija noticis tajā vakarā.

Dzīvojamā istabā Džērids apsēdās un atcerējās tos laikus, kad viņš bija četrpadsmit gadus vecs mazgadīgais noziedznieks.

Vēlāk par notikušo viņam pastāstīja krustmāte Edija un pats Kens. Kenets Medsens bija ieradies salā, lai uzmeklētu savu sievu, kura, viņaprāt, grimst galējā nabadzībā un šī iemesla pēc priecāsies atkal redzēt vīru, kas apsver iespēju atkal ņemt viņu pie sevis un ir gatavs piedot sievai vienas nakts dēku ar vīra biznesa partneri un bēgšanu kopā ar mazo Eliksu uz Nantaketu. Patiesībā Kens tik ļoti ilgojās pēc savas sievas un bērna, ka teju vai nespēja turpināt normālu dzīvi.

Tomēr Nantaketā viss izrādījās citādi nekā viņa iedomās. Viktorija bija uzrakstījusi romānu, kas tika pieņemts publicēšanai, un grasījās pieprasīt šķiršanos. Viņa jutās neticami laimīga, un viņš grima dziļā depresijā.

Kad Viktorija kopā ar mazo Eliksu pameta salu, Edija bija piedāvājusi Kenam padzīvot viesu namā, lai pamēģinātu izkļūt no dziļās melanholijas, kurā viņš bija ieslīdzis. Pēc diviem mēnešiem vēl nebija manāmas nekādas pazīmes, ka viņš grasītos atgriezties gan arhitektūras biznesā, gan normālā dzīvē. Tad Edija ierosināja, lai Kens atjauno Kingsliju ģimenei piederošu vecu namu.

– Bet es nevaru atļauties tev maksāt, – viņa bija teikusi.

– Man pietiek naudas tikai materiāliem.

– Viss kārtībā, – Kens apgalvoja. – Mans bijušais biznesa partneris apmaksā manus rēķinus. Viņš man ir daudz parādā.

Edija gaidīja stāsta turpinājumu, bet Kens neielaidās skaidrojumos.

– Salā iespējams nolīgt strādniekus, bet tad tev pašam vajadzēs viņiem maksāt. Savukārt mans brāļadēls ir jauns un nepieredzējis, toties strādās par brīvu. Bet tam nav nozīmes, jo diezin vai tu varēsi dabūt puiku pie darba. – Viņa noskatīja Kenu no galvas līdz kājām tik rūpīgi, it kā nebūtu droša, vai pieaugušais vīrs spēs tikt galā ar zēnu.

Kens necieta, ka tiek apšaubīts viņa spēks un autoritāte, tāpēc apsolīja ņemt palīgos Edijas brāļadēlu.

No pirmās tikšanās reizes kļuva skaidrs, ka Džērids un Kens atraduši viens otrā savas nelaimes līdzinieku. Kena dzīve bija sagājusi grīstē, un tieši to pašu varēja teikt par Džēridu. Pāraugušais, dusmīgais pusaudzis un elegantais, dusmīgais arhitekts veidoja nevainojamu tandēmu. Kena nostāja bija skaidra – Džērids zaudēs darbu, ja neuzvedīsies pienācīgi. Tā kā minētais darbs bija bez maksas veikta Džērida un viņa mātes teju pussagruvušās mājas pārbūve, puisis juta, ka nedrīkst palaist vējā tādu izdevību. Turklāt Kens ieklausījās viņa domās par to, kas un kā mājā būtu pārveidojams.

Džērids par celtniecību nezināja itin neko un sākumā ik dienu strādāja paģirains. Četrpadsmit gadu vecumā viņam draudēja alkoholiķa liktenis. Džērids sprieda, ka dzeršana nav nekas ļauns, jo vairums viņa draugu lietoja narkotikas. Pusaudzis uzskatīja, ka drīkst lietot, ko un cik vēlas, ja vien atstāj mierā narkotikas.

Tomēr paģiru mocītam cilvēkam darbs celtniecībā nebija nekāda izprieca. Džērids piedzīvoja sasistus īkšķus un vienu negadījumu pēc otra, iekams iemācījās noraidīt drauģeļu aicinājumus doties ikvakara izpriecās. Viegli tas nenācās, jo viņš bija spiests uzklausīt visai neglaimojušus spriedumus par sevi. – Tu esi pārdevies pareizajiem, – viņi sauca.

Kens bija palīdzējis Džēridam, kaut arī šī palīdzība neizcēlās ar īpašu saudzību. Viņš necieta muļķošanos, nepievērsa uzmanību kurnēšanai un piespieda Džēridu strādāt.

Kādu dienu, kad pusaudži bija aiztraukušies projām automašīnās, bet viņu svilpieni un ņirdzīgie izsaucieni, ka Džērids esot gļēvulis, joprojām šķita atbalsojamies galvā, Kens teica: – No tevis galu galā iznāks vīrs. Kas to būtu domājis? Pakāpeniski Džērids sāka izjust nepieciešamību apliecināt sevi. Kens nodzīvoja salā gandrīz trīs gadus, un abi turpināja strādāt būvniecībā. Reiz ieraudzījis Kenu raudam, Džērids smalkjūtīgi atkāpās. Vēlāk kļuva zināms, ka todien bija atsūtīti šķiršanās dokumenti. Pēc sestā alus kausa Kens teica: – Tā bija tikai mana vaina. Es visu sagrāvu. Uzskatīju, ka piederu augstākai klasei nekā mazā, glītā Viktorija Vinetki, un viņa to zināja.

Tovakar Džēridam nācās piedzērušo Kenu pārmest pār plecu un iesēdināt pikapā, lai aizgādātu uz viesu namu un ieliktu gultā. Nākamajā dienā viņi nerunāja par notikušo un nekad nepieminēja to vakaru.

Visbeidzot Kens bija atguvies tiktāl, ka spēja atgriezties arhitektūras apritē, bet piepeši apjauta, ka viņam iepaticies mācīt. Tolaik viņam ar Džēridu bija izveidojušās teju vai tēva un dēla attiecības, tālab doma par šķiršanos smeldza.

– Es nevaru palikt šeit, – Kens skaidroja. – Viktorija neļaus Eliksai atgriezties Nantaketā. Viņas romāns tiek pārdots miljonos eksemplāru, un viņai esot jāuztur savs publiskais tēls. Starp mums abiem runājot, es domāju, ka Viktorija nevēlas, lai Edija pārlieku dziļi ietekmē Eliksu. – Viņš uzlūkoja Džēridu. – Ja es gribu ieguldīt savu artavu meitas nākotnē, man jādodas iekārtot savu dzīvi uz cietzemes. Tomēr es apsolu, ka atgriezīšos, kad vien tas būs iespējams.

Džērids pūlējās slēpt savas sirdssāpes. Pāris gadu pirms Kena ierašanās salā viņa tēvs bija devies jūrā un neatgriezās. Viņu atrada tikai pēc vairākām dienām. Miegā viņu bija ķērusi sirdstrieka. Džērids bija mīlējis, pat dievinājis tēvu, kura zaudējums šķita uzjundām it visu nelāgo, kas mīt pusaudža dvēselē. Puisis allaž izskatījās vecāks par saviem gadiem un tolaik jau bija gandrīz sešas pēdas garš; pēc pāris mēnešiem viņš sāka dzert. Dūru cīņas, dragreisi, vandalisms – viņš azartiski iesaistījās šajās apšaubāmajās nodarbēs. Māte, kura pati dziļi sēroja, vairs nespēja tikt galā ar pusaudzi dēlu.

Tad ieradās Kens, arīdzan nikns uz visu pasauli, un pārņēma grožus savās rokās.

Atvadījies no viņa, Džērids nosprieda, ka tās ir beigas. Nantaketieši bija pieraduši pie atpūtniekiem vasarās. Tie nāca un gāja, un vairs nekad netika redzēti.

Tomēr Kens atgriezās bieži. Viņš iekārtoja Džēridu vispirms koledžā, tad arhitektūras augstskolā. Kad puisim pienāca laiks aizstāvēt diplomdarbu, Kens bija tas, kurš pameta gan savu biroju, gan augstskolas auditorijas, lai piesprādzētu instrumentu jostu un palīdzētu viņam īstenot diplomdarbu dzīvē.

Jā, Džērids bija parādā gan Kenam, gan Viktorijai, kura arīdzan allaž bijusi svarīga viņa dzīves daļa. Un tagad izrādījās parādnieks arī viņu meitai.

Viņš mirkli palika stāvam un skaidri apjauta tikai to, ka vēlas aprunāties ar savu vectēvu.

Džērids sēdēja tumšajā Kingsliju nama dzīvojamā istabā, kur nevajadzēja ieslēgt gaismu. Bija skaidrs, ka vectēvs katrā ziņā ieradīsies, ja viņš gaidīs pietiekami ilgi.

Kad tas notika, Džērids pat nepacēla acis. – Es salaidu visu pamatīgā grīstē. Kens ir nikns, bet Viktorija mani saplosīs gabalos, kad uzzinās par notikušo. Nezinu, kā es to pārdzīvošu, bet mūsu draudzība katrā ziņā būs pagalam. – Viņš pavērās uz loga pusi, kur vīdēja vectēva stāvs. – Ja tu būtu laikus pateicis, ka viņa ir šeit, es varētu izvairīties no nepatikšanām.

– Jaunā Eliksa vienmēr ir bijusi taktiska persona, – Keilebs aizrādīja.

– Ja tu atkal grasies klāstīt man tos savārstījumus par reinkarnācijām, labāk paklusē, – Džērids attrauca. – Es to negribu dzirdēt.

– Nekad es neesmu mēģinājis iedzīt apjēgu tavā cietajā galvā. Tu tici vienīgi tam, ko iespējams redzēt un aptaustīt.

Tādā gadījumā uzdedz gaismu un ielūkojies tajā skapītī.

Džērids vilcinājās, bažīdamies, ko tur ieraudzīs, tomēr negribīgi paklausīja. Skapītī glabājās kaut kas negaidīts, proti, kādas celtnes makets. Tā bija neliela kapela ar zvanu tornīti.

Projektā pat ar neapbruņotu aci bija saskatāma gan viņa paša, gan arī Kena ietekme, tomēr jautās arī svaigs skatījums – pašas Eliksas neatkārtojamā balss.

– Mēle balta, ko? – Keilebs apvaicājās.

– Lielā mērā.

– Viņa to izgatavoja, lai parādītu tev, bet tu…

– Nevajag to visu laiku rīvēt man degunā. Kas lika viņai izvēlēties tieši kapelu?

– Es parūpējos, lai meitene ierauga veco fotogrāfiju.

Džērids pamāja ar galvu. – To, kur krustmāte Edija smejas kopā ar vecmāmiņu Betinu?

– Jā, to pašu.

– Projekts ir labāks, nekā sanāktu man pašam. – Džērids uzlika maketu uz plaukstas, lai aplūkotu no visām pusēm, un iebāza atpakaļ skapītī, tad izņēma un pāršķirstīja ar brīvu roku veidotos uzmetumus. – Viņa ir lietaskoks. Trīs no uzskicētajām ēkām ir iespējams uzbūvēt.

– Viņa kopā ar draudzeni ielauzās tavā mājā.

– Viņa… ko? – Džērids joprojām aplūkoja zīmējumus.

– Kāda bija tā tava ķecerība par Mūsu Tēvu un varoņiem? Lai saprastu šo jautājumu, Džēridam nācās mazliet padomāt. Vectēvs bieži jauca kopā gan seno, gan moderno slengu.

– Varoņu dievināšana.

– Tieši to Eliksa izjuta pret tevi, bet diezin vai tā būs arī pēc šī vakara.

– Tieši to es nevēlējos pieļaut, – Džērids atzinās. – Proti, lai jaunkundze veras uz mani lielām kucēna acīm un iztēlojas, ka es spēju vai mēnesi no debesīm nonest. Nav iespējams būt šādas dievināšanas cienīgam.

– Un te tu sēdi, tecinādams siekalas pēc Kena meitas.

– Es ne… – Džērids nikni iesaucās, bet tūdaļ pasmaidīja. – Hmm, varbūt tomēr. Viņa ir skaistule un labi veidota turklāt. Es esmu tikai cilvēks.

– Tev patika, ka tēvs viņai iemācījis tīrīt zivis tā, kā savulaik viņam mācīji tu.

– Un man savukārt iemācīja tēvs.

– Un es mācīju jūs visus, – Keilebs pielika punktu, un abi vīri uzsmaidīja viens otram.

– Ko lai es tagad daru? – Džērids jautāja.

– Atvainojies viņai.

– Un viņa piedos? Gluži vienkārši pateikšu, ka man ļoti žēl, un lieta darīta? – Džērids pavilcinājās. – Es zinu! Piedāvāšu viņai darbu savā Ņujorkas birojā. Viņa varētu…

– Tu varētu palīdzēt viņai sarīkot draudzenes kāzas.

– Ak nē! Man tādas padarīšanas nav saprotamas. Ja viņa gribēs palikt šeit, es likšu, lai no biroja pagādā viņai kādu darbiņu, un es… es nopirkšu viņai rasējamo galdu. Vai arī datorizētās projektēšanas sistēmu. Varbūt viņa varētu izmantot viesu māju kā savu biroju? Es atgriezīšos Ņujorkā un… – Aprāvies Džērids ielūkojās vectēvam sejā un nopūtās. – Ko tu atkal pret mani perini?

– Viņa šeit ir viena pati, nepazīst itin nevienu.

– Es jau teicu, ka palūgšu Dilisu, lai…

– Jaunā Eliksa plāno pamest salu uz visiem laikiem.

– Kens un Viktorija vēlējās, lai viņa padzīvo šeit. – Džērids ievilka elpu. Ja Eliksa aizbrauks, meitenes vecāki niknosies. – Kad viņa grasās doties projām?

– Es dzirdēju, ka viņas tēvs – ļauj piebilst, ka tas vīrs, kurš padarīja tevi par to, kas tu tagad esi, – lūdza atvēlēt viņam divdesmit četras stundas, lai tu vērstu visu par labu. Vai jūsu sarunā tika minēts šis laika sprīdis?

– Nē. Vismaz man liekas, ka ne, bet Kens lielākoties auroja kā nelabais. Bija grūti saprast katru vārdu.

– Krietns vīrs. Aizstāv savu bērnu. Kā šķiet, Kenets ļauj tev pašam izdomāt, kas darāms, lai viņa paliktu. Ja Eliksa nebūtu viņa meita, kā tu rīkotos?

– Uzkāptu augšā un liktos ar viņu gultā.

Keilebs saviebās. – Šajā gadījumā tas neder.

– Ja runājam par sievietēm, es esmu jēdzīgāks gultā, nevis ārpus tās, – Džērids visnotaļ lietišķi secināja.

– Tev jāzina paņēmieni, kā iepriecināt sievieti arī ārpus gultas.

– Tu runā par vecmodīgu aplidošanu, vai ne? Un kad man būtu laiks tādām lietām? Kopš pusaudža gadiem es esmu strādājis septiņas dienas nedēļā un pārtraucu to darīt tikai tādēļ, lai pēdējos mēnešos pabūtu kopā ar krustmāti Ediju.

Ja runājam par dāvanām, mans asistents par to parūpēsies, parasti tās ir no Tiffany’s. Varbūt…

– Nekādu rotaslietu.

Džērids klusēdams domāja, tomēr nekas jēdzīgs nenāca prātā.

– Kā tas var būt, ka mans pēctecis sanācis tik gudrs un reizē stulbs? – Keilebs neticīgi vaicāja.

– Varbūt labāk nesāksim runas par Kingsliju vīru muļķībām. Pastāsti vēlreiz, kas tik šaušalīgs notika ar tavu kuģi, ka tev pat netika ļauts godīgi atstāt šo pasauli!

Keilebs skatījās caur pieri, tad pašūpoja galvu un pasmaidīja. – Lai tā būtu, mēs abi esam vienlīdz lieli nejēgas, tiklīdz ir runa par sievietēm. Tomēr es mēģinu tev iemācīt to, ko esmu apguvis savas dzīves laikā.

– Kas ilga tikai nedaudzus gadus.

– Daudz vairāk. Kā būtu ar ziediem? – Keilebs ierosināja. – Labs ir, rīt no rīta nopirkšu viņai pušķi. Nav nekā vieglāka.

– Mana pieredze teic, ka vieglums nepalīdz iekarot sievieti. Viņām patīk vīri, kas viņu dēļ gatavi vai kalnos kāpt.

– Pareizi, lai noplūktu vienīgo ziedu tā virsotnē. Protams, mūsdienās mēs zinām, ka tādējādi iespējams iznīdēt retas sugas augus.

Keilebs saviebās. – Un tu vēl brīnies, ka sievietes neturas pie tevis.

– Tavai zināšanai…

– Zinu, tu pamet viņas, nevis otrādi. Manuprāt, būtu vēlams, lai Eliksa pamodusies atrastu ziedus.

– Kur es tos raušu? Dārzā vēl nekas nezied. Tavuprāt, man vajadzētu ielauzties puķu veikalā? – Mēģinājums pievienot sarunai humora devu izgāzās, jo Keilebs pat nepasmaidīja.

– Nebūs jau pirmā reize, – viņš iedzēla.

– Tiesa, bet tas notika sen.

– Ja vien mēs pazītu kādu, kas audzē puķes arī tad, kad ārā vēl auksts…

Džērids samirkšķināja plakstus. – Nē. – Viņš piecēlās.

– Nē un vēlreiz nē. Es to nedarīšu.

– Bet…

– Es nevaru. Leksija man sakurs pirti, un es nevēlos uzklausīt viņas sprediķus. Šodienai man pietiek. – Džērids izgāja no istabas un devās uz sētas puses durvīm. Keilebs nostājās tām priekšā. – Nē. – Pasniedzies cauri savam sen mirušajam vectēvam, Džērids pagrieza rokturi un izgāja laukā.

Nonācis pie sava dzīvokļa, viņš apstājās un klusībā lādējās, jo zināja, ka vectēvs viņu vēro un, vēl ļaunāk, apzinās, ka viņam taisnība. Iedams uz vārtu pusi, Džērids paslēja roku un parādīja viņam sen pazīstamu žestu.

Keilebs nospurcās. Bija skaidrs, ka mazdēls rīkosies kā pieklājas. Viņš tikai bija kārtīgi jāiekustina, un to Keilebs prata.

Džērida māsīca Leksija dzīvoja tikai dažas mājas tālāk, un atlika vienīgi cerēt, ka tik vēlā stundā viņa jau guļ. Tas noderētu par aizbildinājumu viņu netraucēt. Pērnvasar Džērids bija atjaunojis veco siltumnīcu, kas atradās viņas īpašumā. Gadiem ilgi tā bija teju vai aprakta zem bieza vīnstīgu, mežrozīšu un efeju mudžekļa. Vispirms viņš mēģināja panākt, lai siltumnīca tiek nolīdzināta ar buldozeru. – Pēc tam es tev nopirkšu gluži jaunu Lord and Burnham ražojumu.

Tādu piedāvājumu nepieņēma nedz māsīca, nedz viņas dzīvokļa biedre Tobija.

– Tu esi bijis projām no Nantaketas pārāk ilgi, – Leksija teica. – Mēs visu atkārtoti izmantot esam raduši vēl pirms tam, kad taupīšana nāca modē.

– Arī mana māja ir no daudzreiz un atkārtoti izmantojamiem materiāliem. – Džēridam nepatika mājieni, ka dzīvošana uz cietzemes attālinājusi viņu no salinieku ieražām un domāšanas veida.

Beigu beigās abas sievietes guva virsroku, jo Džērids pieļāva kļūdu un pavaicāja, ko vēlas Tobija, slaida gaišmate ar sapņainām zilām acīm. Trauslajai, ēteriskajai būtnei piemita tāda kā citpasaulīguma dvesma, kas vīriešiem lika vai izkust.

– Man labāk patiktu vecās siltumnīcas atjaunošana. – Tobija uzsmaidīja Džēridam.

– Labi, lai tā būtu, – viņš piekrita.

Leksija pameta gaisā abas plaukstas. – Kad to pašu lūdzu es, tu strīdējies pretī, bet pietiek ar vienu Tobijas vārdiņu, un tu acumirklī padodies.

– Ko lai saku, mīļā? Tobija ir maģiska būtne, – Džērids atteica.

– Vienalga. Ja vien tu paveiksi šo darbu un samaksāsi par to, nekas cits mani neinteresē.

Tobija strādāja salas labākajā floristu salonā, savukārt Leksija bija personiskā asistente cilvēkam, ko pati raksturojā kā bezcerīgu idiotu. Laikā, kad boss neuzturēsies Nantaketā un nepieprasīs visu viņas laiku sev, Leksija grasījās palīdzēt Tobijai audzēt ziedus, ko viņas varētu piegādāt veikaliem visā pilsētā.

Džērids bija aizsūtījis īsziņu Hosē Partidam, uzņēmuma “Sakoptā ainava” īpašniekam, un viņš, aci nepamirkšķinot, piekrita iznīdēt siltumnīcai apkārt saaugušo biežņu.

Kad tas bija paveikts, kļuva redzams, ka no vecās siltumnīcas nav palicis pāri īpaši daudz, tomēr Leksija bija pārliecināta, ka brālēns mācēs salāgot atlikušos fragmentus.

– Viss sapuvis, – Džērids nepaguris skaidroja. – Jauna siltumnīca…

– Es gribu, lai tu to izdari, – Leksija neatlaidās. – Gribu, lai tu rīkojies kā īsts Kingslijs… ja vien vēl atceries, ko tas nozīmē… un izdari to savām rokām. Varbūt tu tomēr esi kļuvis par pilsētas kundziņu un vairs negribēsi piesprādzēt instrumentu jostu?

Uz mirkli Džēridam radās vēlēšanās nožņaugt māsīcu. Īsu brīdi apsvēris iespēju ignorēt izaicinājumu, viņš tomēr piezvanīja uz Ņujorku un atlika malā bagāta klienta pasūtīto projektu, tad sēdās pie rasējamā dēļa un trīs dienas noņēmās ar māsīcas puķu un ogulāju dārza plāniem.

Pēc tam Džērids piesprādzēja instrumentu jostu un kopā ar būvuzņēmēja Tviga Pērkinsa vīriem sakārtoja veco siltumnīcu. Tajā tika ierīkotas paaugstinātas dobes, nodalījums kompostam, ka arī zona, kur veikt pārrunas ar klientiem.

Kad viss bija īstenots, Tobija pastiepās uz pirkstgaliem un noskūpstīja Džēridu uz vaiga. – Paldies tev.

Kad viņa aizgāja, Leksija pavaicāja: – Ja jau Tobija tev tik ļoti patīk, kāpēc tu neaicini viņu uz satikšanos?

– Tobiju? Tikpat labi es varētu aicināt uz randiņu eņģeli.

– Skaidrs, tevī ir pārāk daudz no sātana.

– Beidzot kāds mani izprot. Vai no tevis es saņemšu jelkādu pateicību? – Viņš ar pirkstu pabungoja pa vaigu.

– Tobija tevi bučoja uz otra vaiga. – Arī Leksija dāvāja brālēnam skūpstu.

– Es vairs nekad nemazgāšu vaigu, kam pieskārušās viņas lūpas.

Leksija aizkaitināta novaidējās. – Labāk nāc palīgā piepildīt puķpodus ar trūdzemi.

Džērids paslēja gaisā rokas. – Šīs plaukstas radītas, lai turētu slaidas alus glāzes. No šī brīža jums, meitenēm, jātiek galā saviem spēkiem.

Tas notika pirms gada, un kopš tā laika abām dzīvokļa biedrēm izdevās krietni papildināt savu budžetu, pārdodot izaudzētās puķes.

Māsīcas mājā gaismas bija izdzēstas, tāpēc Džērids šaubījās, vai viņa klauvējiens tiks izdzirdēts. “Lai dabūtu puķes, nāksies gaidīt līdz rītam, un tas nozīmē, ka ies secen Leksijas brāziens. Nudien nesaprotami, kālab es ļāvos, lai vectēvs piespiež mani darīt kaut ko pret savu gribu. Jau kopš bērnu dienām…”

Atvērās durvis, un tajās nostājās Tobija baltā rītakleitā ar sārtu ziediņu rakstu. Gaišie mati bija sapīti resnā bizē, kas slīga pār muguru. Džērids jutās atvieglots, ka nebūs jārunā ar paštaisno māsīcu.

– Es pamatīgi izgāzos, sastopoties ar Kena meitu, tāpēc man tagad vajag puķes.

Tobija gluži vienkārši pamāja ar galvu un iznāca laukā.

– Apiesim apkārt mājai, lai nepamodinām Leksiju.

– Vai ieradies Plimuts? – Džērids apvaicājās. Rodžers Plimuts bija Leksijas boss. Kad salā ieradās viņš, māsīca strādāja teju līdz spēku izsīkumam. Ja tic viņas stāstītajam, šis cilvēks nespējot pats pat aizsaitēt kurpes. Viņš dzīvoja savrupmājā Polpisas ceļā, ieradās un devās projām privātajā lidmašīnā; neviens no Leksijas draugiem vai ģimenes locekļiem nekad nebija šo cilvēku redzējis, tāpēc mēdza ķircināties, ka Plimuts patiesībā esot izdomājums.

– Jā, klāt ir, – Tobija apstiprināja. – Viņa ir pārmocījusies. Boss zvana dienu un nakti. Grib, lai Leksija pārceļas uz viņa viesiem domāto namu, taču viņa to nedarīs. Bet… kā tu nogrēkojies pret Kena meitu?

– Sameloju viņai, – Džērids atzinās. – Sacīju, ka esmu vienkāršs būvuzņēmējs, bet izrādījās, ka viņa zina par manu īsto nodarbošanos. Viņa ir arhitektūras studente un īsts lietaskoks turklāt.

– Nav brīnums, ja viņa ir Kena meita. Vai tad viņa galu galā tāpat neuzzinātu patiesību?

– Uzzinātu, bet es grasījos atstāt salu pirms viņas ierašanās. Atbraukusi agrāk, meitene gluži vienkārši ienāca virtuvē un pārsteidza mani nesagatavotu. Manuprāt, mēs itin jauki pavadījām laiku. Kopā ieturējām vakariņas. Ja es būtu pateicis patiesību, tas pārvērstos par darbu. Vismaz tāds ir mans aizbildinājums.

– Nav peļams. Ir dzirdēti arī sliktāki. – Viņi nonāca pie siltumnīcas aizmugures durvīm, Džērids tās atvēra un palaida Tobiju pa priekšu. Viņa ieslēdza dažas nespodras lampas, paslēptas stikla sienu augšmalā. Kļuva redzamas garas puķu un zaļo augu dobes, kā arī kastes ar dēstiem; visur valdīja nevainojama kārtība.

– Izskatās labi, – Džērids atzina.

– Tas tiesa, un šo skaistumu mums projektēja augstākās klases arhitekts.

– Nedomāju, ka Eliksa šobrīd izmantotu tādu epitetu. Viņas tētis apgalvoja, ka meitene manis dēļ grasoties pamest salu.

– Vai viņš bija ļoti dusmīgs uz tevi? – Izvēlējusies seklu groziņu un izņēmusi alkohola šķīdumā iemērktas šķēres, Tobija sāka virzīties uz priekšu pa vienu no ejām.

– Nikns kā pūķis. Ja es atrastos tuvumā, viņš būtu mani nošāvis. Un pēc tam pārbraucis man pāri ar kravas mašīnu.

Es esot saraudinājis Eliksu.

– Ai, Džērid, man ļoti žēl. Par jums abiem. Tev jāaiznes viņai dažas rozes; saprotams, nogriezīsim arī kādu narcisi. – Atverot lielas koka durvis pie siltumnīcas gala sienas, skatienam pavērās ledusskapis, pilns ar grieztiem ziediem.

– Kad tu esi tikusi pie tāda agregāta?

– Dzimšanas dienas dāvana. Tētis apvaicājās, ko es gribot saņemt, un es gribēju šo.

– Vai tava māte joprojām dusmojas, ka esi palikusi dzīvot salā?

Tobija pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem vien. – Jā. Gandrīz nerunā ar mani.

Abi saskatījās. Tobijas māte bija īsta ragana, un viņas nerunāšana noteikti nebija uzskatāma par sodu.

– Vai dosi arī padomu, kā panākt Eliksas piedošanu?

– Pavadiet kādu laiciņu kopā, tas ļaus viņai tevi iepazīt, – Tobija ieteica.

– Rīt es grasījos aizbraukt pie Dilisas.

– Jauki, paņem Eliksu līdzi.

– Un es gribu, lai viņa iepazīstas ar tevi un Leksiju.

– Jutīšos pagodināta. – Tobija pavērās uz Džēridu. Rokas viņai bija pilnas ar sīkām sārtām rozītēm. – Tev viņa patīk, vai ne?

Viņš sekoja Tobijai, kura izgāja laukā, lai no siltumnīcas plūstošajā gaismā nogrieztu narcises, kas bija vēl pumpuros. – Viņa ir tikai bērns. Kad viņai bija četri gadi, es jau dzēru un vadīju mašīnu.

– Mums, meitenēm, piemīt paradums kļūt pieaugušām.

– Un jūs to darāt teicami. – Džērids viņai uzsmaidīja.

Tobija iedeva viņam grozu ar ziediem. – Noliec pie viņas durvīm. Vai tu proti cept pankūkas?

– Es protu aizbraukt uz “Dūnu pārslas” ēstuvi.

– Arī labi. – Tobija atgriezās siltumnīcā, lai pārbaudītu termometru un izslēgtu gaismas.

– Un kā ar tavu personisko dzīvi? – Džērids apvaicājās.

– Vai tu satiecies ar to… kuru īsti?

– Vecāko no Dženkinsu zēniem, un “zēns” ir atslēgas vārds.

– Es kādreiz satikos ar viņa māsīcu, kura bija… – Teikums palika nepabeigts.

– Ne gluži tāda, lai tu vestu viņu iepazīstināt ar ģimeni? – Tu esi dzimusi diplomāte, Tobij! Vai tad Leksija nevar tev sagādāt kādu puisi?

– Ar mani viss ir kārtībā, – Tobija apgalvoja. – Patiešām.

– Gaidi savu Valdzinošo Princi?

– Vai tad to nedara visas sievietes? Savukārt tu gaidi savu Pelnrušķīti.

– Taisnību sakot, – Džērids gausi novilka, – es drīzāk ceru sameklēt sev Ļauno Karalieni. Domāju, ka ar viņu man būtu daudz jautrāk.

Abi iesmējās.