Читать книгу Šampanietis brokastīs - Džūda Devero - Страница 2

Eliksas asaru plūdi neapsīka, un Izija cītīgi apgādāja draudzeni ar saldumiem. Līdz šim cietēja bija pieveikusi divus virtuļus, šokolādes tāfelīti ar sešdesmit procentu kakao satura, lielo Toblerone batoniņu un KitKat plāksnīti. Ja tā turpināsies, Eliksa ķersies pie šokolādes cepumiem, un tad Izija nenoturējusies piebiedrosies viņai, pieņemsies svarā par desmit mārciņām un nespēs iespīlēties savā kāzu kleitā. “Vai tiešām draudzības vārdā vajadzēs nest šādu upuri?”

Abas jaunās sievietes atradās uz ātrgaitas prāmja, kas kursēja no Haienisas uz Nantaketu, un sēdēja pie galdiņa līdzās uzkodu bāram. Rokas stiepiena attālumā no visdažādākajiem gardumiem, kas dara resnu.

Pēdējās nedēļās bija krietni strādāts, jo Eliksa un Izija bija godam pabeigušas pēdējo semestri arhitektūras augstskolā un iesniegušas pēdējos projektus; kā jau ierasts, Eliksa no pasniedzējiem saņēma mulsinoši dāsnas uzslavas.

Bet tās pašas dienas vakarā Eliksas puisis pielika punktu viņu attiecībām. Pameta uz līdzenas vietas. Raugi, Erikam dzīvē esot citi plāni.

Pēc šī postošā randevū Eliksa taisnā ceļā devās pie Izijas. Kad viņa pieklauvēja pie durvīm, draudzene un viņas saderinātais Glens, pieglaudušies viens otram, omulīgi zvilnēja uz dīvāna, un rokas stiepiena attālumā atradās prāva bļoda ar popkornu. Iziju notikušais neizbrīnīja. Viņa bija laikus gatavojusies šādam pavērsienam – saldētavā īsto brīdi gaidīja divas kārbas šokolādes un karameļu saldējuma.

Glens noskūpstīja Eliksu uz pieres. – Eriks ir stulbenis, – viņš noteica un nozuda guļamistabā.

Izija bija domājusi, ka draudzene bēdāsies visu nakti, bet pēc stundas Eliksa aizmiga turpat uz dīvāna un no rīta šķita nomierinājusies. – Labāk iešu sakravāt mantas, – viņa pavēstīja. – Tagad man nav nekāda iemesla nebraukt. – Proti, runa bija par divpadsmit mēnešiem, kas pavadāmi Nantaketas salā. Pirms vairākiem gadiem, kad Izija tikko bija iepazinusies ar Glenu un uzreiz zināja, ka precēsies ar šo puisi, meitenes bija noslēgušas vienošanos – pēc augstskolas viņa gadu padzīvos brīvi, bet darbu meklēs pēc tam. Izija vēlējās šajā laikā papilnam izbaudīt sievas lomu un kārtīgi pārdomāt, kādā gultnē ievirzīt savu dzīvi.

Savukārt Eliksa bija izlēmusi, ka izmantos šo gadu, lai sagatavotu savu darbu portfolio, ko iesniegt potenciālajam darba devējam. Vairums studentu tūdaļ pēc augstskolas sāka strādāt un varēja uzrādīt tikai mācību projektus, kam neizdzēšamu zīmogu uzspiedusi pasniedzēju patika vai nepatika. Eliksa vēlējās demonstrēt pati savu oriģinālo veikumu. Uzzinājusi par iespēju pavadīt gadu Nantaketas salā, sākumā viņa izturējās noraidoši. “Kālab doties turp, kur es nevienu nepazīstu? Un Eriks… Vai attiecības izturēs tik ilgu šķiršanos?” Eliksa ņēmās gudrot aizbildinājumus, lai nekur nebrauktu; pirmām kārtām, Izijai taču būšot nepieciešama palīdzība kāzu rīkošanā.

Tomēr draudzene uzstāja, ka tāda izdevība gadoties vienreiz mūžā un Eliksai to vajag izmantot. – Tev tas jādara!

– Nudien nezinu… – Eliksa paraustīja plecus. – Tavas kāzas… Eriks…

Izija nikni uzlūkoja draudzeni. – Eliksa, iztēlojies, ka tava krustmāte, labā feja, ir pavēcinājusi burvju nūjiņu, lai īstajā brīdī pagādātu tieši to, kas tev vajadzīgs. Tev jābrauc!

– Tavuprāt, labajai fejai ir zaļas acis? – Eliksa pavaicāja, un abas meitenes iesmējās. Eliksas māte Viktorija lepojās ar smaragdzaļām acīm. Protams, tieši viņa bija papūlējusies, lai savai mīļajai meitiņai nodrošinātu netraucēta darba un pārdomu gadu.

Pārliecību, ka tas ir Eliksas mātes pirksts, apstiprināja fakts, ka tieši viņa bija pastāstījusi meitai par savādo nosacījumu Edeleidas Kingslijas testamentā. Izija allaž bija izjutusi pret Viktoriju dziļu bijību. Viņas neticami aizraujošās grāmatas bija izpelnījušās vispasaules slavu, un Viktorija patiesi bija apbrīnojama sieviete. Pirmkārt, īsta skaistule – biezi, kastaņbrūni mati, augums kā Dienvidamerikas ziepju operu zvaigznēm. Otrkārt, apveltīta ar personības spēku, kas paņēma savā varā ikvienu. Viktorija nebija nedz skaļa, nedz uzkrītoša, bet allaž izpelnījās ievērību, lai kur parādījās. Cilvēki apklusa un pagriezās uzlūkot viņu, itin kā spētu ne tikai redzēt Viktoriju, bet arī ar muguru sajust viņas klātbūtni.

Iepazīšanās ar Viktoriju lika Izijai prātot, kā gan draudzene jūtas situācijās, kad māte piesavinās visu uzmanību sev, tomēr Eliksa bija pieradusi pie šādas lietu kārtības. Tāda nu viņas māte bija.

Protams, svarīgi bija tas, ka Viktorija, pamanījusi tuvumā meitu, tūdaļ pārstāja dāļāt savu valdzinājumu cilvēkiem, kas pulcējās ap viņu, un devās pie Eliksas, lai paņemtu viņu zem rokas un uzmeklētu kādu klusāku stūrīti, kur pabūt divatā vien.

Dabūjusi zināt, ko savā testamentā ierakstījusi kāda sieviete, ko viņa pat neatcerējās, Eliksa strikti atteicās kaut kur braukt. Tiesa, viņa bija ieplānojusi sev brīvu gadu, bet ne jau izolācijā uz nez kādas salas. Īstā problēma gan bija tā, ka viņa nebija pastāstījusi mātei par puisi, ar kuru vēlējās apprecēties. Tas ir, tādā gadījumā, ja Eriks viņu bildinātu.

– Es nesaprotu, – Izija atzinās. – Man likās, ka jūs ar mammu stāstāt viena otrai itin visu.

– Nē, es teicu, ka zinu itin visu par viņu, savukārt pati visai rūpīgi izvēlos, ko stāstīt un ko ne, – Eliksa skaidroja.

– Un Eriks ir tavs noslēpums?

– Es daru visu iespējamo, lai turētu māti tālāk no savas personiskās dzīves. Uzzinājusi par Eriku, viņa acumirklī būtu klāt un sāktu nabadziņu pratināt. Droši vien puisis izbailēs aizbēgtu.

Izija aizgriezās, lai draudzene nepamanītu viņas drūmi saraukto pieri, jo viņai Eriks nekad nebija paticis. “Kaut nu Viktorija darītu visu iespējamo, lai meita tiktu vaļā no šīm attiecībām!”

Pabeigusi izstrādāt savus pēdējā studiju gada projektus un izgatavojusi diplomdarba maketu, Eliksa “palīdzēja” Erikam tikt galā ar viņa darbiem. Patiesībā gandrīz visu bija paveikusi viņa.

Pēc šo attiecību kraha un lēmuma doties uz Nantaketu Eliksa bija izturējusies nosvērti un prātīgi. – Man tur būs laiks mācīties. – Lai kļūtu par licencētu arhitekti, vajadzēja nolikt daudzus biedējoši sarežģītus eksāmenus. – Es izturēšu visas pārbaudes, lai vecāki varētu lepoties ar mani, – viņa nosolījās.

Izija nodomāja: “Vai Eliksas vecāki varētu lepoties ar meitu vēl vairāk?” Skaļi viņa tomēr neko neteica. Kad Eliksa visbeidzot pavēstīja, ka dosies uz Nantaketu, viņas nomāktais un fatāli nelaimīgais balss tonis piespieda Iziju izšķirties par līdzbraukšanu un palikšanu salā tik ilgi, kamēr Eliksa atgūstas. Viņa vēlējās atrasties draudzenei līdzās neizbēgamā lūzuma brīdī.

Tas pienāca, tiklīdz viņas uzkāpa uz prāmja. Pirms tam bija tik daudz darāmā, lai sagatavotos ceļojumam, ka Eliksai neatlika laika gremdēties drūmās pārdomās. Viņas māte bija samaksājusi visus izdevumus, pat nosūtījusi bagāžu uz salu, tālab jaunajām sievietēm atlika vien parūpēties par savām nelielajām ceļasomām. Turklāt viņas devās ceļā vairākas dienas pirms ieplānotā datuma, jo Izija bažījās, ka citādi Eliksa izlems vēlreiz sastapties ar Eriku.

Eliksa turējās braši, kamēr prāmis atstāja piestātni, bet neilgi pēc tam viņas vaigi kļuva slapji no asarām. – Es nesaprotu, kur esmu kļūdījusies.

Izija bija gaidījusi šo brīdi, tāpēc viņas somiņā atradās lielais Toblerone šokolādes batoniņš. – Tava kļūda ir tā, ka esi piedzimusi gudrāka un talantīgāka par Eriku. Tu iedves viņam šausmas.

– Nepavisam, – Eliksa iebilda. Izija attina šokolādi, un abas meitenes apsēdās pie galdiņa. Vasaras sezona bija nule sākusies, tāpēc prāmis vēl nelikās pārpildīts. – Es allaž izturējos pret viņu mīļi.

– Kā tad, – Izija apstiprināja. – Jo nevēlējies aizskart pusaugu puišeļa sīko ego.

– Izbeidz. – Eliksa gremoja šokolādi. – Mēs abi esam piedzīvojuši lieliskus brīžus. Viņš…

– Viņš tevi izmantoja! – Izijai bija vajadzējis klusu ciešot vērot, kā Eriks pieglaimojas Eliksai, kura faktiski izdara viņa vietā gandrīz visu. Pārējie kursa puiši bijāja Eliksu, kuras tēvs bija veiksmīgs arhitekts un māte slavena rakstniece, savukārt pašas Eliksas projekti uzvarēja visos konkursos, ieguva visas iespējamās godalgas, un viņas veikumu augstu vērtēja gan pasniedzēji, gan studenti. – Ko citu no viņa varēja gaidīt, ja savā kursā tu vienmēr esi atradusies piecu labāko vidū? Man likās, ka profesors Vīvers teju vai grasījās bučot tev kājas, kad ieraudzīja tavu diplomdarbu.

– Viņam gluži vienkārši patīk projekti, ko iespējams arī uzbūvēt.

– Trāpīts. Pirms tu pieliki savu roku, Erika projektu nespētu realizēt pat tie, kas cēla Sidnejas operas ēku.

Eliksa vārgi pasmaidīja. – Tas drīzāk atgādināja kosmosa kuģi, vai ne?

– Kas jebkurā mirklī gatavs startēt.

Šķita, ka Eliksa mazliet atgūstas, tomēr viņas skatienu atkal apēnoja skumjas. – Bet… vai tu pamanīji viņa pavadoni izlaiduma ballē? Meiteni, kurai varbūt nav vēl ne divdesmit.

– Runāsim skaidru valodu! – Izija neapmulsa. – Tā meiča ir dumja. Patiešām stulba. Tieši tāda, kāda nepieciešama Erika trauslajam ego. Lai viņš spētu celties, citiem jāgrimst.

– Nespēju izlemt, kas īsti tu esi – psihoterapeite vai guru. – Ne viens, ne otrs. Es esmu sieviete un saskatu visu bez izskaistinājumiem. Tu būsi izcila arhitekte, bet īsto mīlestību piedzīvosi vienīgi ar tādu vīrieti, kas darbojas gluži citā jomā. – Piemērs bija acu priekšā, proti, pašas Izijas līgavainis, kas pārdeva automašīnas un nespēja atšķirt Pei no Lekorbizjē vai Montgomerija pēdējā organiskās arhitektūras meistardarba.

– Vai arī ar tādu arhitektu, kas ir tik izcils, ka manas spējas viņu nebiedēs, – Eliksa prātoja.

– Frenks Loids Raits ir miris.

Eliksa blāvi pasmaidīja, tālab Izija uzdrošinājās mainīt sarunas tematu. – Manuprāt, tu pieminēji vīrieti, kas apmeties viesu namā tajā īpašumā, kurā dzīvosi tu?

Nošņaukājusies Eliksa iecirta zobus Izijas pagādātajā šokolādes smalkmaizītē. – Advokāts teica, ka tur dzīvojot mis Kingslijas brāļadēls, arī Kingslijs. Viņš sniegšot nepieciešamo informāciju, kā arī paveikšot visu vajadzīgo, ja māja būs jāremontē.

– Ak tā… – Izija neslēpa vilšanos. – Ja Edeleidai Kingslijai bija pāri deviņdesmit, kad viņa atstāja šo pasauli, viņas brāļadēlam ir vismaz sešdesmit. Varbūt viņš tevi pavizinās ar elektrisko skrejratu.

– Nesmīdini mani.

– Es gribu tevi sasmīdināt. Vai man izdodas?

– Izdodas gan, – Eliksa atzina, tad pavērās uzkodu bāra virzienā. – Vai te dabūjami cepumi ar šokolādes gabaliņiem? Novaidējusies Izija klusībā nolādēja draudzenes bijušo puisi. Dodoties pie letes, viņa nomurmināja: – Ja es pieņemšos svarā, tad piemaisīšu matu želeju Erika līmei, lai visi viņa maketi sabrūk. – Viņa smaidīdama izņēma no groza četrus prāvus cepumus plastikāta iesaiņojumā un samaksāja par pirkumu.

Kad prāmis pietauvojās piestātnē, Eliksa vairs neraudāja, tomēr joprojām izskatījās pēc mocekles, kas dodas uz soda vietu. Izija bija pieēdusies cepumus un karsto šokolādi, jo nedrīkstēja taču pieļaut, ka Eliksa to visu notiesā viena.

Izija vēl ne reizi nebija apmeklējusi Nantaketu un priecājās par iespēju visbeidzot aplūkot salu. Pārmetušas pār plecu prāvās ādas somas (dāvana no Viktorijas), viņas izkāpa uz platās un garās koka piestātnes. Mazos veikaliņos, kas bija ierīkoti kādreizējās zvejnieku būdās, pārdeva kreklus ar gaumīgām Nantaketas logo apdrukām. Izijai gribējās apstāties, lai nopirktu savam līgavainim suvenīru cepurīti un sporta kreklu, bet Eliksa ar izslietu zodu un tālumā vērstu skatienu turpināja soļot uz priekšu.

Ap stūri parādījās bērneļi ar saldējuma konusiem rokās. “Varbūt izdosies kaut ko nopirkt, ja Eliksa iepriekš tiks apgādāta ar saldējumu?” Izija prātoja.

– Šurp! – Izija pasauca, un draudzene sekoja. Piestātnes malā atradās neliels kiosks, un Izija iesūtīja Eliksu tajā.

– Man nopērc sviesta un pekanriekstu saldējumu.

Draudzene kokaini pamāja ar galvu un iegāja kioskā.

Sameklējusi mobilo telefonu, Izija piezvanīja līgavainim. – Labi nav, – viņa atbildēja uz jautājumu. – Es nezinu, kad atgriezīšos. Šādā stāvoklī viņa var likties gultā un vairs nekad no tās neizkāpt. Es zinu, – viņa apliecināja, – man arī tevis pietrūkst. Ahā, viņa nāk. Ak nē! Viņa nopirkusi sev saldējumu ar trim šokolādes devām virsū. Ja tā turpināsies, Eliksa atpakaļceļā iztiks bez prāmja. Viņa peldēs pa ūdens virsu kā pūslis. Es domāju…

Piepeši Izija ieraudzīja vīrieti, kas garāmejot uz mirkli aizsedza skatienam viņas draudzeni. Iespaidīgs, mazliet pāri sešām pēdām garš augums, raupja sirmojoša bārda, gandrīz līdz pleciem atauguši un izbužinājušies mati. Vīrietis gāja slaidiem soļiem, džinsi un džinsauduma krekls izcēla platos plecus un trenēto augumu. Viņš pavērās uz Iziju, bet acis tūdaļ pievērsās Eliksai, kas tuvojās ar saldējumu katrā rokā. Vīrietis nopētīja jauno sievieti no galvas līdz kājām, mirkli vilcinājās, it kā grasītos viņu uzrunāt, tomēr pārdomājis aizsoļoja tālāk un pazuda aiz stūra.

Izija noraudzījās viņam pakaļ ieplestām acīm un vaļēju muti. Pie auss joprojām atradās telefons, jo Glens turpināja sarunu, tikai viņa nedzirdēja ne vārda.

Kad Eliksa pienāca klāt, Izija čukstus vaicāja: – Vai tu viņu redzēji?

– Ko redzēju? – Eliksa sniedza Izijai saldējuma porciju.

– Viņu.

– Viņu? – Eliksa visai vienaldzīgi pārjautāja.

– Viņu!

No aparāta atskanēja Glena sauciens. – Izabella!

– Ak, piedod, – Izija teica klausulē. – Es nupat ieraudzīju viņu. Šeit, Nantaketā. Man jābeidz runāt. – Viņa nospieda atvienojuma taustiņu un izņēma Eliksai no rokas savu saldējuma porciju, ko iemeta tuvākajā atkritumu tvertnē.

– Ei, es būtu to apēdusi, – Eliksa protestēja.

– Tātad tu viņu nepamanīji?

– Nē. – Eliksa ķērās pie kāruma. – Ko īsti tu ieraudzīji?

– Montgomeriju.

Eliksa sastinga ar saldējumu pie mutes. Augstu piepildītajā vafeļu konusā bija saspraudīti šokolādes gabaliņi.

– Mums garām pagāja Džērids Montgomerijs!

Saldējums Eliksai vairs nebija ne prātā. – Tas Džērids Montgomerijs? Arhitekts? Kurš projektējis Vindoma ēku Ņujorkā?

– Kurš gan cits? Turklāt viņš tevi pamanīja. Gandrīz apstājās, lai uzrunātu.

– Neticu. – Eliksa iepleta acis. – Nevar būt. Diez vai.

– Goda vārds! – Izija apliecināja. – Bet tu…

– Uz kuru pusi viņš aizgāja? – Eliksa iesvieda milzīgo saldējuma porciju atkritumu urnā, noslaucīja muti un sagrāba Iziju aiz rokas.

– Tur. Pazuda aiz stūra.

– Un tu ļāvi viņam aiziet? – Palaidusi vaļā draudzenes plaukstu, Eliksa traucās norādītajā virzienā ar Iziju cieši uz pēdām. Viņas paguva tieši laikā, lai ieraudzītu, ka bārdainis atrodas skaistā baltā laivā un uzsmaida meitenei, kas nepiedienīgi īsos šortiņos stāvēja piestātnē. Diena bija pavēsa, tomēr meitenei tas nebija šķērslis. Vīrieša smaids bija tik sirsnīgs un silts, ka, Eliksai šķita, varēja sacensties ar saules gaismu. Paņēmis no meitenes rokām somu, vīrietis lielā ātrumā aiztraucās projām, pametot aiz laivas divas putās sakultu ūdeņu švīkas.

Eliksa atslīga pret laika zoba nodeldētām lubiņām apšūtās ēkas sienu. – Tas bija viņš.

Arī Izija atbalstījās pret sienu, un abas noraudzījās uz laivu, kas attālinājās un drīz vien pazuda skatienam.

– Viņa birojs atrodas Ņujorkā. Kā tu domā, kāpēc viņš ir šeit? Pavada brīvdienas? Ceļ kaut ko satriecošu?

– Tas patiešām bija viņš. – Eliksa joprojām vērās uz jūru. – Vai atceries to reizi, kad mēs klausījāmies viņa lekciju tajā viesnīcā?

– It kā tas būtu noticis vakar, – Izija atzinās. – Kad Montgomerijs uzsmaidīja tai meitenei, bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir viņš. Šīs acis es pazītu jebkur.

– Un apakšlūpu arī, – Eliksa murmināja. – Par to es uzrakstīju dzejoli.

– Tu mānies! Es neatceros nekādu dzejoli.

– Tāpēc, ka es tev to neparādīju. Un tas ir vienīgais dzejolis, ko jebkad esmu sacerējusi.

Abas brīdi klusēja, lāgā nesaprazdamas, ko teikt vai darīt. Džērids Montgomerijs bija viņu elks, cilvēks, kura projektētās būves arhitektūras pasaulē tika uzskatītas par leģendārām. Topošajām arhitektēm Montgomerijs bija Beatles, visas vampīrsāgas un Džastins Bībers, kopā ņemot.

Izija attapās pirmā. Piestātnē pa kreisi jauns vīrietis pietauvoja savu veco laivu. Viņa pagājās pāris soļu tuvāk. – Vai jūs pazīstat vīrieti, kurš nupat devās projām baltajā laivā?

– Protams. Viņš ir mans brālēns.

– Tieeešām? – Spriežot pēc balss toņa, neko interesantāku Izija savu mūžu nebija dzirdējusi. – Kā viņu sauc?

Līdzās nostājās arī Eliksa, un abas aizturētu elpu gaidīja atbildi.

– Džērids Kingslijs.

– Kingslijs? – Eliksa izbrīnīta pārvaicāja, un viņas seja izstiepās. – Nevis Džērids Montgomerijs?

Jaunais vīrietis iesmējās. Viņš bija itin izskatīgs, tikai drēbes šķita labu laiku ūdeni neredzējušas. – Rau, tas ir tā. – Viņš acīmredzami ķircināja meitenes. – Viņš ir Kingslijs šeit, bet Montgomerijs Amerikā.

– Amerikā? – Izija pārvaicāja. – Ko tas nozīmē?

– Tur. – Vīrietis pameta ar roku uz jūras pusi. – Amerikā, no kurienes jūs nupat ieradāties.

Gan Izija, gan Eliksa pasmaidīja par iedomu, ka Nantaketa varētu būt atsevišķa valsts.

Izija vēlējās pārliecināties, vai redzētais vīrietis patiešām ir tas, par kuru tiek uzskatīts. – Varbūt jums zināms, kāda ir viņa profesija?

– Viņš zīmē māju plānus. Uztaisīja man garāžas plānu, un tas bija labs. Vasarās es izīrēju virs garāžas uzbūvēto dzīvokli. Varbūt jūs, meitenes, meklējat apmešanās vietu?

Sievietēm bija nepieciešams zināms laiciņš, lai pieņemtu, ka viens no visu laiku dižākajiem arhitektiem tiek nodēvēts par cilvēku, kas gluži vienkārši “zīmē māju plānus”.

Eliksa ierunājās pirmā. – Nē, pateicamies. Es… – Viņa iekoda mēlē, jo nevēlējās svešajam puisim izklāstīt savas ierašanās iemeslus.

Puisis pasmaidīja, itin kā noprastu, kas abām jaunkundzēm prātā. – Meitenes, ja jūs interesējaties par viņu, stājieties tikai rindā. Bet nāksies pagaidīt, jo vecais labais Džērids būs jūrā vismaz trīs dienas.

– Paldies, – Izija tencināja.

– Ja pārdomāsiet, mani sauc par Vesu.

Izija un Eliksa apgāja apkārt ēkai un atgriezās pie saldējuma kioska. Abas likās gluži apjukušas, un acīs jautās sapņains skatiens.

– Džērids Montgomerijs vienlaikus ir Džērids Kingslijs, – Eliksa visbeidzot ieminējās.

– Un tu dzīvosi Kingsliju namā. – Izija tūdaļ apjauta, kas draudzenei prātā.

– Veselu gadu.

– Vai tu domā, ka viņš ir tas pats misters Kingslijs, kas dzīvo tur? – Izijas acis iepletās gluži apaļas. – Ka viņš palīdzēs, ja radīsies kaut kādas problēmas ar māju?

– Nē. Tas ir, nedomāju vis. Es nespēju kaut ko tamlīdzīgu pat iztēloties.

– Tomēr tu ceri, ka tā būs! – Izija piespieda pirkstus deniņiem. – Nojaušu, ka problēmas ar santehniku atgadīsies cita pēc citas. Tu aizmirsīsi par tām, atgriezīsi krānu un apšļāksi viņu. Viņam nāksies novilkt slapjās drēbes, arī tu būsi samirkusi, jūs abi uzlūkosiet viens otru, norausiet drānas un…

Eliksa smējās. – Tik nekautrīgi es nerīkošos, tomēr var gadīties, ka… ka no rokām nejauši izšļūk žūksnītis manu pēdējā laika darbu un nokrīt tieši viņam pie kājām.

– Tas būtu labi, – Izija atzina. – Lielisko seksu var atlikt uz vēlāku laiku. Vispirms nodemonstrē, uz ko esi spējīga arhitektūrā, tad atslābinies, ļauj viņam pārņemt iniciatīvu un uzvesties kā īstam vīrietim. Sakarīgs plāns, ne?

– Viņš atzīs, ka savu mūžu nav redzējis tik pārdomātus un inovatīvus projektus. – Eliksas skatienā vīdēja sapņainība. – Apgalvos, ka man piemīt neparasts talants un viņš vēlas, lai es ik brīdi atrastos līdzās un viņš var iemācīt man itin visu, ko zina pats. Vesels gads kopā ar personisko privātskolotāju! Gads studijām un…

– Tagad man viss skaidrs! – Izija iesaucās.

– Kas?

– Tā testamenta lieta. Tava mamma stāstīja, ka vecā kundze, kuru tu nekad neesi pat sastapusi…

– Mamma teic, ka mēs abas esot pavadījušas viņas namā vasaru, kad man bija četri gadi. Domāju, ka viņas sazinājušās arī pēc tam.

– Labi, tātad sieviete, kuru tu esi sastapusi, bet neatceries, uz veselu gadu nodod tavā rīcībā savu namu. Spriežot pēc Viktorijas sacītā, tas darīts tikai tāpēc, ka tu esot vēlējusies atelpu, pirms sāksi meklēt darbu. Man šis stāsts likās baltiem diegiem šūts, jo vecā kundze…

– Mis Kingslija.

– Pareizi, mis Kingslija taču nezināja, kad nomirs. Viņa varbūt nodzīvotu līdz simtam, bet tu tikmēr jau būtu izveidojusi savu firmu.

– Varbūt, – Eliksa pieļāva. – Bet tikai tādā gadījumā, ja nolikšu eksāmenus. – Arhitektūras studenti mēdza jokot, ka skolas solus viņi trin ilgāk nekā dakteri, pēc tam liek mokoši grūtus eksāmenus, bet pēc augstskolas darba viņiem nav. – Es nesaprotu, kurp tu mērķē.

– Manuprāt, mis Kingslija un varbūt arī tava māte ir vēlējušās, lai tu iepazīsties ar viņas neprecēto brāļadēlu, arhitektu Džēridu Montgomeriju. Vai, šajā gadījumā, Džēridu Kingsliju.

– Ja viņa nodzīvotu līdz simtam, ap to laiku brāļadēlam varbūt jau būtu pusducis bērneļu.

– Kālab gan šādi izbojāt aizraujošu stāstu?

– Tev taisnība, – Eliksa atzina. – Mis Kingslija vēlējās, lai es iepazīstos ar viņas brāļadēlu, tālab nodrošinājās ar manas mātes atbalstu un izkārtoja tā, ka es dzīvošu viņam kaimiņos. Protams, Montgomerijs uzturas un strādā Ņujorkā, bet šeit parādās varbūt uz nedēļu vai divām gadā, bet tas taču nekaitē sasodīti aizraujošam stāstam, pareizi?

– Vai tu gribi teikt, ka tavai mātei nebija slēptu nolūku, iestumjot tevi uz gadu tajā vecajā namā?

Eliksa savu māti pazina pārāk labi, lai atbildētu noliedzoši. Patiesībā bija gluži vienalga, kāpēc vai kādā ceļā tas nokārtots. “Nozīme ir tikai faktam, ka man pavērusies šī neticamā izdevība. Vai tiešām Džērids Montgomerijs dzīvos man kaimiņos, proti, viesu mājā Kingsliju nama teritorijā?” – Es izpurināšu viņa smadzenes, – Eliksa sajūsminājās. – Iemācīšos visu, ko zina viņš, sākot no dizaina un beidzot ar kanalizācijas sistēmām. Atgādini, lai nosūtu savai mammai rozes. Labi, dosimies uz to māju!

– Saldējumu vairs nevajadzēs? – Izija apvaicājās.

– Tu joko, vai? Iesim tik strauji, lai nosvīstu. Kāpēc tu ļāvi man saēsties tādu lērumu šokolādes?

– Nepateicība ir… – Izijas tirādi pārtrauca Eliksas smiekli. – Protams, tev ir jautri. Piedod, ka nesmejos. Mūsu rīcībā līdz Montgomerija pārbraukšanai ir trīs dienas, un jāizdara ļoti daudz.

– Esmu dzirdējusi, ka Nantaketā esot lieliski iepirkties, – Eliksa piebilda.

– Nemaz neceri! Iepirkšos es, – Izija pavēstīja. – Tev jāstrādā. Gaidāma tavas dzīves nozīmīgākā prezentācija.

– Man prātā iešāvās vairākas idejas, – Eliksa teica, bet Izija iesmējās, jo draudzenei allaž idejas bira kā no pārpilnības raga.

Viņas sāka soļot uz priekšu, un tagad, kad Erika nodarījuma tumšā ēna bija izgaisusi, abas tūdaļ ievēroja teju neticami pievilcīgo Nantaketas centra ainavu. Ielu bruģējums gan apgrūtināja iešanu un braukšanu, toties izskatījās ļoti skaisti. Ietves bija platas, izliktas ķieģeļiem. Gadsimtu gaitā koku sakņu un augsnes nosēšanās dēļ ķieģeļu klājums likās gleznaini viļņots un nelīdzens.

Tomēr uz Eliksu vislielāko iespaidu atstāja ēkas – izsmalcinātas, perfektas gan projektā, gan īstenojumā.

– Laikam es tūdaļ paģībšu. – Eliksa sastinga uz vietas, un skatiens bija kā piekalts pilsētiņas ielai, kas pavērās acu priekšā.

– Piekrītu, te izskatās vēl skaistāk nekā bildēs.

– Tas ir… Nezinu, bet, manuprāt, te izskatās kā paradīzē. Un…

Izija ziņkārīgi uzlūkoja draudzeni. Abas bija iepazinušās arhitektūras augstskolas pirmajā kursā, abas glītas un labi koptas jaunas sievietes, bet ar to līdzība beidzās. Izijas profesionālā godkāre aprobežojās ar dzīvi nelielā pilsētiņā, biroju un ēku pārbūves projektiem. Viņas galvenais mērķis dzīvē bija vīrs un bērni.

Turpretī Eliksa no sava tēva bija mantojusi dziļu mīlestību uz visu, kas saistās ar būvniecību. Viņas tēvatēvs bija strādājis par būvdarbu vadītāju, arī viņa dēls ik vasaru pelnījās celtniecībā, savukārt ziemās darbnīcā gatavoja skapīšus. Arhitekta diplomu tēvs bija ieguvis vēl pirms Eliksas piedzimšanas, bet vēlāk gluži dabiski pievērsies pasniedzēja darbam universitātē.

Vecāki izšķīrās, kad Eliksa vēl bija maza, tālab viņa uzauga divās pasaulēs. Tēva pasaule ietvēra visu, kas saistīts ar celtniecību, sākot no projektu rasējumiem un beidzot ar namdaru āmuru klaudzieniem un krāsu izvēli iekšdarbiem. Tēvs labprāt mācīja savai meitai visu, ko zināja pats. Jau pirmajā klasē viņa prata orientēties ēku plānos.

Otra dzīves puse centrējās ap mātes rakstniecību. Lielāko daļu gada Eliksa un māte rāmi vadīja divatā vien, kamēr Viktorija sacerēja kārtējo romānu, kas iepriecēja neskaitāmus lasītājus. Ik augustu māte devās uz nelielu namiņu Kolorādo pavalstī, lai, nošķīrusies no apkārtējās pasaules, izauklētu nākamā daiļdarba sižetu. Viņas neiedomājami populārās grāmatas attēloja kādas jūrnieku ģimenes gaitas vairāku gadsimtu garumā. Kad romāns bija pabeigts, pienāca kārta kokteiļu viesībām, ekstravagantām vakariņām un brīvdienām. Eliksas dzīve kopā ar māti bija klusa, pacietīga darba un reibinošas pacilātības mikslis.

Eliksa mīlēja kā vienu, tā otru pasauli. Viņai patika sēdēt pikapa aizmugurē un kopā ar tēva komandu notiesāt sviestmaizes, bet patika arī uzposties dizaineru darinātos tērpos un izklaidēties pasaules populārāko literātu sabiedrībā. – Nav nekādas atšķirības – visi ir strādnieki, visi pelna sev maizi, vai nu darbojas ar āmuru vai sešzilbju vārdiem, – Eliksa mēdza sacīt.

Ievērojamus panākumus guvušo vecāku meita izauga talantīga un godkārīga. Viņai piemita gan no tēva mantotā mīlestība uz arhitektūru, gan arī mātes pārliecība, ka virsotne ir vienīgā vieta, kur vērts atrasties.

Vērojot draudzeni, kura sajūsmā aizmiglotu skatienu pētīja apkārtni, Izijai teju vai sametās žēl Džērida Montgomerija. Ja Eliksa vēlējās kaut ko uzzināt, viņa kļuva nepiesātināma.

– Es esmu to visu jau redzējusi, – Eliksa ierunājās.

– Varbūt tev saglabājušās neskaidras atmiņas no tās reizes, kad tu šeit uzturējies četru gadu vecumā?

– Diezin vai, bet… – Eliksa pārlaida skatienu apkārtnei. Otrpus ielai atradās skaista, balti krāsota koka māja ar tumšzaļiem logu rāmjiem. Vienā malā uz sienas bija uzkrāsota karte, kas vēstīja par attālumiem, kas šķir Nantaketu no citām vietām pasaulē. Honkonga atradās desmit tūkstoš četrsimt piecdesmit trīs jūdžu attālumā.

– “Mēs esam centrs it visam”, – Eliksa citēja. – Kad raugos uz šo karti, prātā nāk šis teiciens. “Nantaketa ir zemeslodes epicentrs.” Droši vien es to dzirdēju, kad man bija četri gadi. Pirms tam šādu vārdu nezināju, tomēr savādā kārtā sapratu tā nozīmi. Vai tas izklausās ticami?

– Visnotaļ, – Izija smaidīdama apliecināja. Kā šķita, drīz vien viņa drīkstēs doties prom. Eliksas balss tonis liecināja, ka draudzene par Nantaketu atceras vairāk, nekā pati apzinās, turklāt viņa sāka izjust šo vietu kā mājas. Ja Viktorija un mūžībā aizgājusī mis Kingslija bija to visu plānojušas tādēļ, lai Eliksa iepazītos ar slaveno Džēridu Montgomeriju, tad viņu iecere šķita izdevusies.

– Ieiesim šeit, – Izija uzaicināja. – Mums tas jānosvin. – Viņa runāja par Marija dzērienu veikalu, kur rindojās vīnu, alus un liķieru plaukti. Nospriedusi, ka vislabāk noderēs kaut kas auksts un putojošs, Izija aizsoļoja pie ledusskapja telpas dziļumā, savukārt Eliksa tuvojās vecmodīgajai koka letei, lai uzmestu skatienu plauktiem aiz tās.

– Es vēlos rumu, – viņa vērsās pie pārdevējas.

– Rumu? – Izija nobrīnījās. – Es nezināju, ka tev garšo rums.

– Es arī nezināju. Manuprāt, tikai reizi dzīvē esmu nobaudījusi glāzi ruma ar kokakolu. Tomēr šeit, Nantaketā, man kārojas pēc ruma.

– Ruma dzeršana pieskaitāma vietējām tradīcijām, – paskaidroja sieviete aiz letes. – Kuru jūs vēlētos?

– Šo. – Eliksa norādīja uz septiņus gadus izturēta Flor de Caña ruma pudeli.

– Lēts dzeramais tev neder. – Izija nolika uz letes šampanieša pudeli.

Eliksa izvilka no somas mobilo tālruni, lai uzmeklētu agrāk saņemtu elektroniskā pasta ziņu. Māte bija atsūtījusi norādes par Kingsliju nama atrašanās vietu, bet, skumdama Erika dēļ, Eliksa bija aizmirsusi izdrukāt karti. Tiesa, mātes sniegtās ceļa norādes bija visai aptuvenas, un tas nešķita nekas neparasts. Māte domāja un rakstīja kā romāniste, kura augstu vērtē noslēpumainību.

– Nantaketā es grasos apmesties kādā mājā, un mana māte apgalvo, ka no prāmju piestātnes tā esot sasniedzama kājām, – Eliksa teica sievietei aiz letes. – Numurs divdesmit trīs Kingsliju šķērsielā, kas… – Eliksa ielūkojās tālruņa displejā, – …sākas aiz Vestbrikas. Kur mums meklēt Vestbrikas ielu?

Sieviete pasmaidīja, radusi atbildēt uz tūristu jautājumiem.

– Jūs droši vien domājat Edijas māju.

– Jā. Vai jūs viņu pazināt?

– Viņu pazina visi, un mums viņas ļoti pietrūkst. Tātad jūs esat tā, kas gadu dzīvos viņas mājā?

Eliksa jutās mazliet šokēta, ka pārdevēja to zina.

– Tiesa, – viņa vilcinādamās apstiprināja.

– Tīrā veiksme! Tikai nepieļaujiet, lai Džērids kāpj jums uz galvas. Kas par to, ka viņš ir mans brālēns? Es vienalga iesaku jums turēties viņam pretī.

To dzirdot, Eliksa spēja tikai neizpratnē mirkšķināt plakstus. Viņas izpratnē Džērids Montgomerijs jeb Kingslijs bija godājama persona, dievs arhitektūras pasaulē, kurā savu vietu meklēja arī Eliksa. Tomēr šķita, ka Nantaketā neviens neizjūt pret viņu pienācīgo godbijību.

Sarunā iejaucās Izija. – Mēs sastapām vīrieti, kurš sacīja, ka esot viņa… hmm, mistera Kingslija brālēns. Vai jūsu šeit ir vēl daudz?

Sieviete pasmaidīja atkal. – Daudzi salinieki cēlušies no vīriem un sievām, kas pirmie apmetās uz šīs salas, un mūs visus vieno tālāka vai tuvāka radniecība. – Viņa devās pie kases un izsita čekus abu draudzeņu pirkumiem. – Pie bankas jums vajadzēs nogriezties pa kreisi, tā būs Galvenā iela. Gabaliņu tālāk labajā pusē ieraudzīsiet trīs līdzīgas ķieģeļu mājas. Kingsliju šķērsiela sākas pa labi tieši aiz pēdējās no trim mājām.

– Ko dēvē par Vestbriku, – Eliksa secināja.

– Tieši tā.

Draudzenes samaksāja, pateicās un izgāja uz ielas. – Tagad mums atliek sameklēt banku, – Izija teica.

Tomēr Eliksa no jauna bija ieslīgusi teju transam līdzīgajā pilsētas vērošanā. Ielas pretējā pusē slējās nams, kas piespieda Eliksu sajūsmināties un sastingt pussolī. Centrālajā daļā divi stāvi, abās pusēs vienstāva piebūves ar slīpu jumtu, vidū pusmēness formas logs, virs tā – astoņstūru tornītis.

– Man negribētos iztraucēt tavu aizgrābtību, bet tādos tempos mēs pie mērķa nonāksim tikai naktī.

Pagalam negribīgi Eliksa atsāka iešanu, tomēr aplūkoja un apbrīnoja ikvienu nevainojami uzbūvēto ēku, kam pagāja garām. Kad abas nonāca līdz namam, kas atgādināja filmas dekorācijas deviņpadsmitā gadsimta aptiekai, Eliksa nespēja valdīt saviļņojumu. – Es atceros šo vietu! Es to pazīstu. – Viņa atvēra vecmodīgās sieta durvis un devās iekšā, Izija sekoja. Pa kreisi atradās nobružāta lete ar augstiem ķebļiem, aiz tās bija spoguļota siena.

Eliksa nolika nesamo un iekārtojās uz ķebļa. – Es gribētu grilētu siera sviestmaizi un vaniļas frapu, – viņa izlēmīgi vērsās pie jaunas sievietes aiz letes.

Izija apsēdās līdzās. – Kā gan tu vari justies izsalkusi? Un kas ir fraps?

– Piens un saldējums. – Eliksa paraustīja plecus. – Nudien nezinu. To visu es mēdzu šeit pasūtīt un gribu nobaudīt arī tagad.

– Pasūtīji, kad tev bija četri gadi? – Izija pārvaicāja un nobrīnījās, ka draudzene atceras tādus sīkumus.

Kā izrādījās, “fraps” ir amerikanizēts frappé apzīmējums – piena koktelis. Arī Izija pasūtīja šo dzērienu un sviestmaizes ar tunzivi līdzņemšanai.

– Viņa šeit iepirkās, – Eliksa klāstīja, mielodamās ar sviestmaizi, kas tika pasniegta uz plāna kartona šķīvīša.

– Tur, dziļāk telpā.

Izija aplūkoja veikalu, kas sākumā atstāja samērā vienkāršu iespaidu, tomēr pamatīgāka apskate apliecināja, ka šeit tiek tirgotas visnotaļ dārgas un ekskluzīvas preces. Līdzīga cenu līmeņa ādas kopšanas produktus bija iespējams iegādāties Medisona avēnijā Ņujorkā.

– Varu derēt, ka tavai mātei patika šis veikals, – Izija bilda, kad abas atkal izgāja uz ietves.

Eliksa paraudzījās uz draudzeni. – Interesanta doma. Ja mana māte patiešām izkārtojusi attiecīgo novēlējumu testamentā, pa kuru laiku viņa to dabūja gatavu? Mamma stāstīja, ka pavadījusi šeit vasaru, kad man bija četri gadi. Tolaik viņa šķīrās no mana tēta un Nantaketu vairs nav pieminējusi. Kad viņa pabijusi šeit? Kā iepazinusi šo mis Edeleidu Kingsliju?

– Savukārt es gribu uzzināt, kas bija “viņa”, – Izija teica.

– Par ko tu runā?

– Sīkpreču veikalā tu minēji, ka “viņa” esot tur iepirkusies. Vai tu runāji par savu māti?

– Droši vien, – Eliksa piekrita. – Tomēr diezin vai. Šobrīd rodas sajūta, ka pamazām es iegremdējos citā laika dimensijā. Apzinātu atmiņu par šo salu man nav, tomēr ik uz soļa es ieraugu kaut ko pazīstamu. Tas veikals… – Viņa paraudzījās uz Marija apģērbu veikalu, baltpelēki krāsotu koka ēku ar stiklotu fasādes daļu. – Es zinu, ka bērnu apģērbus pārdod otrajā stāvā, un viņa… proti, kāda sieviete, tur nopirka man sārtu jaciņu.

– Ja runa ir par tavu māti, tu katrā ziņā viņu atcerētos.

Viktoriju nav iespējams sajaukt ar kādu citu.

Eliksa iesmējās. – Vai tu runā par viņas rudajiem matiem, zaļajām acīm un figūru, kas draud izraisīt ceļa negadījumus? Es priecājos, ka vairāk līdzinos tēvam. Kura, tavuprāt, varētu būt banka?

Izija uzsmaidīja draudzenei. Spriežot pēc Eliksas vārdiem, varētu nodomāt, ka mātes skaistuma ēnā viņa ir tikai tāds pelēks zvirbulītis vien, tomēr tā nebija tiesa. Eliksa neizcēlās pūlī tikpat spoži kā māte, tomēr bija neparasti glīta. Viņa bija garāka auguma un slaidāka, sarkanīgi blondie mati lāsmoja vairākās nokrāsās, ponijs sasukāts uz sāniem, pār pleciem slīga gari ataudzētas bagātīgas cirtas. Izijai savus tumšos matus nācās iecirtot, bet Eliksai tie viļņojās no dabas. Turklāt Eliksai bija zilzaļas acis un maza mute ar pilnīgām lūpām. “Gluži kā lellei,” Viktorija reiz kādās pusdienās bija atzinusi, un meita notvīka priekā par komplimentu. Pieticība Eliksai piemita it visā, un tas pastāvīgi modināja Izijā apbrīnu.

– Paveries uz to! – Eliksa strauji ierāva elpu un sastinga pussolī. Viņa rādīja uz augstu, majestātisku ēku, kas slējās ielas galā. Nams bija būvēts uz paaugstinātiem pamatiem, stāvas, izliektas kāpnes veda uz parādes durvīm, kas atradās zem arkveida portika. Radās sajūta, ka elegantā ēka pārrauga pilsētiņu kā imperatore savus padotos.

– Graujoši, – Izija atzina, kaut arī viņu vairāk interesēja nokļūšana Kingsliju namā.

– Ne jau tas. Pacel acis augstāk.

Jumtu greznoja vārdi “Pacifika nacionālā banka”.

Izija nenovaldīja smieklus. – Nemaz neizskatās pēc manas bankas. Ko tu teiksi?

– Itin nekas šeit neatgādina kaut ko citur redzētu, – Eliksa atzina. – Ja jau tā ir banka, mums aiz tās jānogriežas pa kreisi.

Viņas šķērsoja bruģēto ielu un devās tālāk pa Galveno, pametot aiz muguras Gadatirgus ielu. Gar ielu rindojās mājas, katra no tām gluži vai vēsturnieka sapnis zem laika zoba skartiem glītiem kārniņu jumtiem. Šur tur manīja dažas bezgaumīgas Viktorijas laikmeta stilā celtas ēkas, ko tik daudzās Amerikas mazpilsētās mēdz dēvēt par vēsturisko apbūvi. Nantaketu bija cēluši kvēkeri, tātad cilvēki, kas cienīja vienkāršību apģērbā, stājā un jo īpaši savos mitekļos. Šī iemesla pēc viņu nami iztika bez nevajadzīgiem greznojumiem. Eliksas trenētajai acij ikviens jumts, durvis un logs šķita teju vai mākslas darbs.

– Vai tik aizgrābti tu varētu vērot pilsētu visu gadu? – Izijai bija jāsmejas par draudzenes sejas izteiksmi.

Kad viņas nonāca līdz pieminētajām trim ķieģeļu mājām, radās iespaids, ka Eliksa gauži vecmodīgā kārtā varētu ekstāzē paģībt. Lielas, augstas, nevainojami uzturētas, tās patiesi izskatījās ārkārtīgi iespaidīgas.

Eliksa vērojot šķita kā pielipusi pie ietves, bet Izija aizsoļoja tālāk.

Aiz pēdējās mājas skatienam pavērās šaura ieliņa, kuras sākumu teju vai apslēpa koku lapotnes. Neliela balta plāksnīte vēstīja: “Kingsliju šķērsiela.”

– Nāc! – Izija mudināja.

Labajā pusē stiepās šaura ietve, un draudzenes klusējot devās tālāk, lūkojoties uz namu numuriem.

– Mājām ir nosaukumi, – Izija pārsteigta secināja.

– Māju plāksnītes, – Eliksa paskaidroja.

– Vai tu pati nupat to izdomāji?

– Nē. Nezinu, no kurienes to zinu, bet tā dēvē koka dēlīšus ar namu nosaukumiem.

–”Rožu lauks”. – Izija raudzījās uz māju, kas atradās pavisam tuvu ielai.

– ”Viņpus laika”, – Eliksa izlasīja plāksnīti uz citas mājas labajā pusē. Tai bija arī piebraucamais ceļš, bet skatu uz dārzu aizsedza vārti. Taisnību sakot, vieta automašīnām atradās pie katras mājas, kam viņas gāja garām. Viens otrs laukumiņš bija tik niecīgs, ka apmales gandrīz skrāpēja automobiļu sānus, tomēr tas ļāva atbrīvot šaurās ielas braucamo daļu.

– Paskat, viesnīca ar gultu un brokastīm. “Jūras osta”.

– Bet tur, – Izija pavērās pāri ielai, – ir divdesmit trešais numurs. “Jūrai – mūžīgi”.

Draudzeņu priekšā slējās plaša, satriecoši skaista balta māja. Vienkāršība piešķīra tai pārlaicīgumu, tāpēc ēka varēja būt tiklab jauna kā simtgadīga. Fasādē bija pieci logi otrajā stāvā, četri pirmajā, katrs ar tumši krāsotiem aizvirtņiem, centrā – platas, baltas durvis. Jumta mala bija norobežota ar margām, tātad tur varēja uzkāpt.

– Vai tiešām es šeit dzīvošu veselu gadu? – Izijai aiz muguras nočukstēja Eliksa.

– Domāju gan, jo mājas numurs ir īstais.

– Atgādini, lai uzdāvinu savai mātei orhidejas.

Eliksa rakņājās savā prāvajā Fendi modes nama somā, lai sameklētu mātes atsūtītās atslēgas. Atradusi tās, viņa piegāja pie namdurvīm, bet rokas trīcēja tā, ka nebija iespējams dabūt atslēgu slēdzenē.

Durvis atdarīja Izija. Abas iegāja plašā priekštelpā, kam kreisajā pusē atradās kāpnes. Pa labi vīdēja viesistaba, kreisajā pusē – ēdamistaba.

– Es domāju… – Izija iesāka.

– Ka mēs esam ieceļojušas vēl tālākā pagātnē, – Eliksa pabeidza teikumu. Viņa nebija prātojusi par to, kā būs apmēbelēta tik veca māja, bet pieņēma, ka iekārtojums demonstrēs kāda dekoratora priekšstatus par šī nama izskatu. Ēku gadsimtiem ilgi bija apdzīvojusi viena ģimene. It visur manīja senā un modernā sajaukumu, turklāt modernais atspoguļoja laiku ap divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Priekštelpā bija novietots augsts sekretārs un lāde ar inkrustācijām, kas izskatījās pēc ziloņkaula. Stūrī atradās prāvs lietussargu turētājs no Ķīnas porcelāna, apgleznots ar ziedošu ķiršu zaru ornamentu.

Viņas ielūkojās viesistabā, kur ieraudzīja ar svītrotu zīda audumu apvilktas mēbeles, kam bija krietni padiluši paroči. Uz grīdas atradās soļu izdeldēts maigi sārts Obisonas paklājs. Vēl viņas aizrautīgi nopētīja galdus, greznojumus un portretus, kuros attēloti neparastas ārienes cilvēki.

Jaunās sievietes saskatījās un sāka smieties.

– Tas ir muzejs! – Izija teica.

– Dzīvojamais muzejs.

– Turklāt tavējais, – Izija piebilda.

Nākamajā mirklī abas ņēmās skraidīt no telpas telpā, lai visu izpētītu un paceltās balsīs apmainītos ar komentāriem.

Aiz viesistabas atradās neliela telpa, kurā bija novietots televizors.

– Ko tu saki par šo aparātu? – Eliksa vaicāja. – Ražots ap tūkstoš deviņi simti sešdesmit ceturto gadu, vai ne?

– Sūti to projām uz Smitsona institūtu un pierunā mammu nopirkt tev plakanā ekrāna iekārtu.

– Pirmais darbiņš sarakstā.

Dziļāk namā atradās plaša, gaiša telpa, kur divas sienas aizņēma grāmatplaukti. Abpus platam kamīnam bija novietoti divi ar puķotu mēbeļdrānu apvilkti dīvāni, kā arī klubkrēsls un atpūtas krēsls.

– Šeit viņa dzīvoja, – Eliksa nočukstēja. – Ciemiņiem tēju pasniedza viesistabā, bet ģimene uzturējās šeit.

– Varbūt tu izbeigtu? – Izija palūdza. – Sākumā tas šķiet jautri, bet tagad uzdzen šermuļus.

– Tās ir tikai atmiņas, – Eliksa skaidroja. – Interesanti, kāpēc mamma vairs nekad nav vedusi mani uz šejieni?

– Mis Kingslijas skaistais brāļadēls droši vien nepalika vienaldzīgs pret tavu skaisto māti, un situācija izvērtās mazliet neveikla.

– Ja man tad bija četri gadi, brāļadēls vēl bija pusaudzis. – Tieši par to es runāju, – Izija attrauca. – Skrienam augšā! Izija aizsteidzās pa priekšu, bet Eliksa piestāja aplūkot no papīra izgrieztus ierāmētus siluetus, kas rotāja sienu. Viens no tiem attēloja dāmu spalvām rotātā cepurē. – Es tevi atceros, – Eliksa nočukstēja tik klusu, lai nesaklausītu Izija.

– Tu izskaties pēc manas mātes.

– Es atradu viņu! – no otrā stāva uzkliedza draudzene.

– Un es kāpšu gultā ar viņu.

Nebija nepieciešams vaicāt, kurš ir “viņš”.

Eliksa uzsteidzās pa kāpnēm un ielūkojās guļamistabā pa kreisi. Jauka telpa, papilnam puķotu kokvilnas mēbeļdrānu un gaisīga muslīna, bet ne miņas no Izijas.

Otrpus gaitenim atradās īsti krāšņa un samērā plaša telpa, kur dominēja zilganie toņi, no krēmīgi blāviem līdz dziļam un intensīvam zilumam. Istabas centrā bija baldahīngulta ar damasta aizkariem, pa kreisi – plats kamīns, tam līdzās pie sienas – portrets, tikai gultas drapērijas neļāva to saskatīt visā pilnībā.

– Šurp! – Izija pašļūca uz gultas galu. – Kāp iekšā un paveries uz viņa karalisko augstību Džēridu Montgomeriju. Vai arī Kingsliju, ja reiz ar šo vārdu viņu pazīst Nantaketas valstī.

Gulta pacēlās visai augstu no grīdas. Eliksa ierāpās tajā un paraudzījās turp, kur norādīja draudzene. Pa labi no kamīna karājās portrets dabiskā lielumā, un tajā attēlotā persona patiešām varēja būt Džērids Montgomerijs. Varbūt vīrietis bija dažas collas mazāka auguma, turklāt attēlots apģērbā, kas piedienētu kuģa kapteinim attiecīga laikmeta lugā, tomēr tas bija viņš, pareizāk sakot, viņa sencis. Seja bija gludi skūta – tādu pirms vairākiem gadiem abas draudzenes bija ieraudzījušas Džēridu Montgomeriju vienā no šī arhitektūras spīdekļa retajām lekcijām. Mati likās īsāki, ap ausīm mazliet cirtaini. Piedevām visam – apņēmīgs zods un acis, kas šķita redzam cilvēkiem cauri.

Eliksa apgriezās uz muguras un pameta gaisā plaukstas.

– Ņemu.

– Tikai tāpēc, ka tu te dzīvosi. – Izija salika rokas aiz pakauša un paraudzījās uz augšu, kur bālzila zīda baldahīna iekšpuses drapējums bija sakārtots starveida ielocēs ar rozi vidū. – Tavuprāt, mis Kingslija, kam bija pāri deviņdesmit, gulēja šeit un tecināja siekalas, raugoties šajā portretā?

– Un tu tā nedarītu?

– Ja es negrasītos precēties… – Izija iesāka, bet nepabeidza teikumu, jo zināja, ka sacītais nebūs tiesa. Glenu viņa nemainītu ne pret vienu citu vīrieti, slavenu vai ne.

Izija noslīdēja no gultas un devās pētīt tālāk, bet Eliksa pagriezās, lai vēlreiz aplūkotu portretu. Gleznā attēlotā persona intriģēja. “Vai arī četru gadu vecumā es ieritinājos šajā gultā un raudzījos uz portretu, kamēr krustmāte Edija lasīja man priekšā?” Klusībā viņa sāka dēvēt veco dāmu šādi. “Varbūt es sacerēju pati savus stāstus par vīrieti gleznā? Vai arī tos bija izstāstījusi krustmāte Edija?”

Lai kas un kā toreiz būtu noticis, Eliksa spēja teju vai iztēloties šo vīrieti staigājam pa nama istabām, saklausīt viņa balsi. Un viņa smiekli! Skaļi un dobji, gluži kā jūras bangu dārdi.

Pie gleznas apakšmalas vīdēja neliela plāksnīte, un viņa izkāpa no gultas, lai paraudzītos tuvāk. Plāksnīte vēstīja: “Kapteinis Keilebs Džērids Kingslijs, 1776–1809.” Nodzīvojis tikai trīsdesmit trīs gadus…

Viņa atliecās taisni un ielūkojās uzgleznotā kapteiņa sejā. Tiesa gan, viņš līdzinājās tam vīrietim, ko Eliksa ieraudzīja pirms vairākiem gadiem un todien piestātnē, bet vienlaikus portrets satrīsināja viņas dvēseles dzīlēs snaudošās atmiņas, kas eksistēja, bet kurām viņa lāgā netika klāt.

– Es atradu tavas mātes istabu! – Izija sauca no gaiteņa otra gala.

Jau pagriezusies uz promiešanau, Eliksa vēlreiz atskatījās uz portretu. – Tu biji skaists vīrietis, Keileb Kingslij. – Viņa impulsīvi noskūpstīja savus pirkstu galiņus, ko pēc tam piespieda viņa lūpām.

Uz sekundi vai pat sekundes daļu viņa šķita sajūtam elpas dvesmu uz vaiga un tad pieskārienu. Ļoti maigu un ašu pieskārienu.

– Nāc taču! – nepacietīgi sauca Izija. – Tu visu gadu varēsi tīkot gan pēc šī vīrieša, gan tā otra viesu mājā. Labāk nāc un uzmet aci tavas mammas iekārtotajai istabai.

Eliksa prātoja, vai vajadzētu atzīties, ka portretā attēlotais vīrietis viņu noskūpstījis, tomēr izlēma to nedarīt, nolaida vaigam piekļauto plaukstu un devās uz durvju pusi. – Kā iespējams, ka manai mātei šeit bijusi sava istaba? Un kā tu tik droši zini, ka tā ir viņas istaba? – Eliksa jautāja, sekodama Izijai pa gaiteni.

Tomēr pietika viena skatiena, lai būtu skaidrs, ka telpu patiešām iekārtojusi viņas māte. Istabā uzmanību piesaistīja visa zaļo toņu gamma, sākot no tumša mežu zaļuma un beidzot ar blāvi dzeltenzaļām niansēm. Viena no mātes vājībām bija viņas zaļās acis; viņa bieži tērpās tā, lai acis īpaši izceltu, un nereti mājas iekārtojumam izvēlējās līdzīgas krāsas.

Gultu sedza tumšzaļa zīda pārklājs ar ieaustu sīku bitīšu ornamentu. Spilveni – vismaz ducis – lepojās ar mātes izsmalcināto monogrammu, ko veidoja kopā savīti burti “VM”.

– Kā tu domā, vai šī varētu būt viņas istaba? – Izija ironiski noprasīja.

– Iespējams, – Eliksa atzina. – Varbūt mis Kingslija bijusi liela mammas romānu cienītāja.

– Vai es drīkstu… hmm… šonakt…

Eliksa bieži ķircināja draudzeni, ka tā kļuvusi par Viktorijas dedzīgāko cienītāju, un viens no pirmajiem katras jaunas grāmatas eksemplāriem allaž tika uzdāvināts Izijai. – Protams. Ja vien arī tu negrasies gulēt kaila. – Eliksa devās izpētīt pārējās istabas.

– Ko? – Izija viņai sekoja. – Tava mamma guļ kaila?

– Piedod. Man nevajadzēja to stāstīt, – Eliksa nomurmināja, ielūkodamās ceturtajā guļamistabā. Jauka, tomēr šķita, ka tajā nekas nav mainījies vismaz piecdesmit gadu.

– Es tev neko neesmu teikusi.

Izija pārkrustījās un ar žestiem parādīja, ka aizslēdz lūpas un atslēgu aizsviež projām.

– Tā ir viena no mātes daudzajām vājībām. Ārkārtīgi dārgi palagi, un starp tiem viņas kailā āda. Īstas mīlas harmonija.

– Oho… – Izija novilka. – Tava māte…

– Jā, es zinu. – Atvērusi šauras durvis mājas dziļumā, Eliksa nonāca telpās, kur savulaik droši vien izmitinātas kalpones. Dzīvojamā istaba, divas guļamtelpas un vannas istaba. Tikpat skaidri, it kā to redzētu filmā, Eliksa apjauta, ka reiz viņas ar māti dzīvojušas te. Ielūkojoties aiz durvīm pa labi, skatienam pavērās sārtos un zaļos toņos izkrāsota jauka istabiņa; četrgadīgā Eliksa pati bija izvēlējusies pieskaņoto gultas pārklāju un aizkarus. Uz grīdas bija paklājs, kura ornamentā ietamborēta nāriņa, kas peld starp koraļļiem. Eliksai vienmēr bija patikušas nāriņas – varbūt tieši šī paklāja dēļ?

Uz baltā rakstāmgaldiņa atradās trauks ar gliemežvākiem, ko viņa bija salasījusi liedagā. Vēl viņa skaidri atcerējās to, ka, brienot pa pludmales smiltīm, bija turējusies pie veca cilvēka rokas. Tā noteikti nebija viņas mātes plauksta. Saklausījusi dzīvojamā istabā Izijas soļus, Eliksa izgāja no istabiņas un aizvēra durvis.

– Uzgāji kaut ko interesantu? – draudzene apvaicājās.

– Nē, – Eliksa meloja. Viņa ielūkojās otrā guļamistabā, plašākā, bet bezpersoniskā, kur it viss bija parasts un praktisks. Balti izkrāsotā vannasistaba bija aprīkota ar izlietni un lielu vannu. Eliksa atcerējās, cik auksta bija šķitusi vannas emalja, bet izlietni viņa spēja sasniegt vienīgi tad, ja pakāpās uz kastes.

– Vai tu jūties labi? – Izija apvaicājās.

– Lieliski, tikai izjūtu dziļu bijību. Vai rausim vaļā pudeles, lai uzsauktu tostu Kingsliju ģimenei?

– Tā ir cita runa.