Читать книгу Stiprāks par zobenu - Džefrijs Ārčers - Страница 6

– Viņas Karaliskā Augstība, – Harijs norūca, pamodies no miega. Pēkšņi viņš pielēca sēdus, ieslēdza naktslampu, izslīdēja no gultas, piesteidzās pie vāzes ar lilijām un vēlreiz izlasīja Karalienes Mātes sūtīto zīmīti. ”Paldies par neaizmirstamo dienu Bristolē. Ceru, ka manām otrajām mājām būs veiksmīgs pirmais brauciens.” Sekoja paraksts: ”Viņas Majestāte Karaliene Elizabete Karaliene Māte.” – Tik acīmredzama kļūda! – Harijs izdvesa. – Kā es to neievēroju uzreiz? – Viņš paķēra rītasvārkus un ieslēdza kajītes apgaismojumu.

– Vai jau ir jāceļas? – miegainā balsī jautāja Emma.

– Jā, – attrauca Harijs. – Mums ir problēma. Emma piemiegtām acīm palūkojās pulkstenī.

– Vēl nemaz nav trīs naktī, – viņa iebilda, raudzīdamās uz vīru, kurš uzmanīgi pētīja lilijas. – Kāda problēma?

– ”Viņas Karaliskā Augstība” nav Karalienes Mātes tituls.

– Visi to zina, – Emma pusmiegā novilka.

– Izņemot to personu, kurš atsūtījis puķes. Kā var nezināt, ka pareizais tituls ir ”Viņas Majestāte”? Par Karalisko Augstību dēvētu princesi.

Emma negribīgi piecēlās no gultas, nostājās blakus vīram un pati izlasīja zīmīti.

– Nekavējoties ataicini kapteini, – Harijs mudināja. – Mums jānoskaidro, kas atrodas vāzē, – viņš piebilda un notupās uz ceļgaliem.

– Visticamāk, ka ūdens, – attrauca Emma, pastiepusi roku.

Harijs satvēra viņu aiz delnas locītavas.

– Esi uzmanīgāka, dārgā. Šī vāze ir pārāk liela kaut kam tik delikātam kā ducis liliju. Ataicini kapteini! – viņš atkārtoja daudz nepacietīgākā tonī.

– Varbūt florists kļūdījies.

– Cerēsim, – Harijs noteica un soļoja uz durvju pusi. – Taču riskēt mēs nedrīkstam.

– Kurp tu dosies? – jautāja Emma, pacēlusi tālruņa klausuli.

– Es pamodināšu Džailsu. Viņam ir lielāka pieredze ar bumbām nekā man, jo divus gadus spridzināja uzbrūkošos vāciešus.

Koridorā Harija skatienu piesaistīja vecāks kungs, kas nozuda lielo kāpņu virzienā un kustējās krietni straujāk, nekā spētu padzīvojis vīrietis. Harijs pieklauvēja pie Džailsa kajītes durvīm, taču vajadzēja stipri uzsist ar dūri, lai otrā pusē atskanētu miegaina balss:

– Kas tur ir?

– Harijs.

Tas tika pateikts tik satrauktā tonī, ka Džailss nekavējoties izlēca no gultas un atvēra durvis.

– Kas noticis?

– Nāc līdzi, – Harijs sacīja bez tālākiem paskaidrojumiem.

Džailss uzmeta rītasvārkus un sekoja svainim pa koridoru uz lielo kajīti.

– Labrīt, māsiņ, – viņš sacīja Emmai.

Harijs pasniedza viņam zīmīti un piebilda:

– Viņas Karaliskā Augstība.

– Skaidrs. – Džailss nopētīja papīra lapiņu. – Karaliene Māte šos ziedus noteikti nav sūtījusi. Kurš tad? – Viņš noliecās un kārtīgi apskatīja vāzi. – Te varētu paslēpt diezgan daudz sprāgstvielu.

– Vai dažas pintes ūdens, – attrauca Emma. – Vai esat pārliecināti, ka neceļat viltus trauksmi?

– Ja vāzē ir ūdens, kāpēc puķes joprojām vīst? – pajautāja Džailss. Tobrīd pie durvīm pieklauvēja, un nākamajā mirklī kajītē ienāca kapteinis Tērnbuls.

– Vēlējāties mani redzēt, priekšsēdētājas kundze? – Emma iesāka skaidrot, kāpēc viņas vīrs un brālis tup uz ceļgaliem, bet kapteinis viņu pārtrauca: – Uz klāja ir četri Britu Īpašā aviācijas dienesta virsnieki. Viens no viņiem noteikti varēs atbildēt uz visiem Kliftona kunga jautājumiem.

– Acīmredzot viņu klātbūtne uz klāja nav nejauša, – Džailss secināja. – Es neticu, ka viņi vienlaikus nolēma pavadīt atvaļinājumu Ņujorkā.

– Šos kungus uzaicināja valdības sekretārs, – atbildēja kapteinis. – Taču sers Elans Redmeins apgalvoja, ka tas ir tikai piesardzības solis.

– Kā vienmēr, šis cilvēks zina kaut ko tādu, ko mēs nezinām, – norūca Harijs.

– Tad ir pienācis laiks noskaidrot, kas tas ir.

Kapteinis izgāja koridorā un aizsteidzās, apstādamies tikai pie simt deviņpadsmitās kajītes. Pulkvedis Skots-Hokinss atsaucās klauvējienam daudz ātrāk nekā Džailss pirms dažām minūtēm.

– Vai jūsu komandā ir sapieris?

– Seržants Robertss. Viņš Palestīnā dienēja sapieru vienībā.

– Viņam tūdaļ jāierodas valdes priekšsēdētājas apartamentos.

Pulkvedis netērēja laiku jautājumam par iemesliem un aizskrēja uz lielo kāpņu pusi, kur sastapās ar kapteini Hārtliju.

– Es tikko redzēju Līemu Dohertiju izejam no pirmās klases klāja atpūtas istabas.

– Vai esat pārliecināts?

– Jā. Iegāja kā pērs, pēc divdesmit minūtēm iznāca kā Līems Dohertijs un aizsoļoja uz otro klasi.

– Tad viss ir skaidrs, – noteica Skots-Hopkinss, steigdamies lejup pa kāpnēm. Hārtlijs turējās viņam nopakaļ. – Kurā kajītē ir Robertss?

– Septiņsimt četrdesmit otrajā, – atbildēja Hārtlijs. Tobrīd abi pārlēca sarkanajai ķēdei un nonāca šaurākā gaitenī. Drīz viņi nokļuva uz septītā klāja, kur no ēnām parādījās kaprālis Krenns.

– Vai pēdējās minūtēs garām nav paskrējis Dohertijs?

– Nolādēts! – izgrūda Krenns. – Es jau nojautu, ka esmu šo tipu redzējis Folsrodā! Viņš iegāja septiņsimt sestajā kajītē.

– Hārtlij, – pulkvedis izrīkoja, steigdamies tālāk, – jūs ar Krennu uzraugiet Dohertiju. Kajīti viņš atstāt nedrīkst. Ja mēģina, arestējiet viņu! – Pulkvedis pieklauvēja pie septiņsimt četrdesmit otrās kajītes durvīm.

Seržants Robertss uzreiz atvēra durvis un sveicināja Skotu-Hopkinsu:

– Labrīt, ser! – Tonis likās tik ikdienišķs, it kā tiešais komandieris, ģērbies pidžamā, regulāri viņu modinātu nakts vidū.

– Paķer instrumentus, Roberts, un seko man! Nekavējoties! – Pulkvedis jau pagriezās iešanai.

Robertss viņu panāca, kad pulkvedis jau bija pieveicis trīs kāpņu posmus. Pa ceļam līdz valdes priekšsēdētājas apartamentiem viņš noskaidroja, kas būs jādara, un uzreiz varēja stāties pie darba, vispirms uzmanīgi nopētot vāzi.

– Ja tā ir bumba, – Robertss beidzot sacīja, – tad milzīga. Es pat domāt negribu par to, cik cilvēku aizies nāvē, ja mēs nenoņemsim detonatoru.

– Vai jūs to izdarīsiet? – jautāja kapteinis Tērnbuls apskaužami rāmā tonī. – Ja ne, man pirmām kārtām jāparūpējas par pasažieriem. Es negribu, ka šo braucienu salīdzina ar kādu citu neveiksmīgu pirmo reisu.

– Es neko nespēšu izdarīt, kamēr netikšu pie vadības paneļa. Tam jābūt uz kuģa, – Robertss attrauca. – Varbūt pavisam blakus.

– Tad jau, visticamāk, lorda kajītē, – sacīja pulkvedis, – jo tagad mēs zinām, ka tur uzturējās Īru republikāņu armijas kaujinieks Līems Dohertijs.

– Kurš numurs? – vaicāja kapteinis.

– Trešais, – Harijs atbildēja, atsaucot atmiņā padzīvojušo vīru, kas soļoja pārāk ātri. – Uz priekšu pa koridoru.

Kapteinis un seržants izskrēja no telpas, viņiem sekoja Skots-Hopkinss, Harijs un Džailss. Ar savu atslēgu atdarījis durvis, kapteinis paspēra soli sānis un palaida garām Robertsu. Seržants tūdaļ piesteidzās pie lielās lādes, vilcinādamies pacēla vāku un ieskatījās iekšā.

– Jēziņ! Detonācijai jānotiek pēc astoņām minūtēm un trīsdesmit deviņām sekundēm.

– Vai nevar gluži vienkārši atvienot kādu no šiem? – Kapteinis Tērnbuls norādīja uz krāsaino vadu mudžekli.

– Var, tikai… kuru? – attrauca Robertss, uzmanīgi atdalīdams sarkano, melno, zilo un dzelteno vadu. – Es šādus mehānismus esmu redzējis neskaitāmas reizes. Pareizais ir viens no četriem, bet uz labu laimi griezt negribas. Tā varētu rīkoties tuksneša vidū, kur es esmu viens pats, nevis uz kuģa okeāna vidū, apdraudot simtiem cilvēku dzīvību.

– Tad steigšus vilksim šurp Dohertiju! – ierosināja kapteinis Tērnbuls. – Viņš noteikti zinās, kurš vads ir īstais.

– Šaubos, – atbildēja Robertss, – jo es neuzskatu, ka viņš ir spridzinātājs. Šim darbiņam uz klāja noteikti ir meistars, un Dievs vien zina, kur šo cilvēku meklēt.

– Mums nav laika, – pulkvedis atgādināja, vērodams padotā darbu. – Septiņas minūtes, trīs, divas, viena…

– Tātad, Roberts, ko jūs iesakāt? – mierīgi vaicāja kapteinis.

– Jums tas nepatiks, kungs, bet pašreizējos apstākļos ir tikai viena izeja. Un arī tas ir milzīgs risks, jo mums atlikušas nepilnas septiņas minūtes.

– Runājiet! – pulkvedis pavēlēja.

– Ņemt trauku, pārmest pār bortu un lūgt Dievu.

Harijs un Džailss aizskrēja uz valdes priekšsēdētājas apartamentiem un nostājās katrs savā pusē vāzei. Emma jau bija apģērbusies un vēlējās uzdot vairākus jautājumus, taču apzinājās, ka prātīgāk būs paklusēt.

– Celiet uzmanīgi, – sacīja Robertss. – Itin kā šī būtu bļoda ar karstu ūdeni.

Ietupušies ceļgalos, Harijs un Džailss uzmanīgi pacēla smago vāzi un izslējās. Abi pārliecinājās, ka tā neizslīdēs, un sāniski virzījās uz atvērto durvju pusi. Skots-Hopkinss un Robertss veikli novāca ikvienu šķērsli viņiem ceļā.

– Sekojiet man! – aicināja kapteinis.

Procesija lēni tuvojās lielajām kāpnēm. Harijs nebija iedomājies, ka vāze būs tik smaga, un tad atcerējās, cik milzīgs bija cilvēks, kurš to atnesa. ”Nav brīnums, ka viņš negaidīja dzeramnaudu. Tagad viņš varbūt jau ir ceļā uz Belfāstu vai sēž kaut kur pie radio un gaida, kad tiks paziņots par ”Bakingemas” un tās pasažieru likteni.”

Kad viņi nonāca kāpņu pakājē, Harijs sāka skaļi skaitīt pakāpienus. Pēc sešpadsmit viņš apstājās, lai atvilktu elpu, kamēr kapteinis un pulkvedis turēja vaļā virpuļdurvis uz sauļošanās klāju – Emmas prieku un lepnumu.

– Jāaiziet līdz pašam pakaļgalam, – kapteinis izrīkoja. – Tā mēs maksimāli izvairīsimies no korpusa bojājumiem. – Harijs neizskatījās laimīgs. – Neuztraucieties, vairs nav tālu.

”Interesanti, cik tālu šis ”nav tālu” tas varētu būt?” prātoja Harijs, kurš būtu gatavs tūdaļ pārmest vāzi pāri bortam. Tomēr viņš klusēja un collu pa collai virzījās uz priekšu.

– Es saprotu, kā tu jūties, – Džailss sacīja, it kā nolasīdams svaiņa domas.

Viņi turpināja ceļu garām peldbaseinam, tenisa kortam un guļamkrēsliem, kas gaidīja vēlāk no rīta parādāmies atpūtu alkstošus viesus. Harijs centās neskaitīt, cik maz laika palicis līdz…

– Divas minūtes, – paziņoja seržants Robertss, ieskatījies rokas pulkstenī.

Harijs ar acs kaktiņu jau redzēja pakaļgala reliņus. ”Vēl tikai daži soļi… Bet arī Everesta iekarošanā paši pēdējie soļi izrādījās tie grūtākie un lēnākie.”

– Piecdesmit sekundes, – noteica Robertss, kad procesija apstājās pie reliņiem. Tie sniedzās līdz viduklim.

– Vai atceries, kā mēs semestra beigās iemetām Fišeru upē? – jautāja Džailss.

– Vai to var aizmirst?

– Tad uz ”trīs” iemetīsim viņu okeānā un atbrīvosimies no tā nelieša reizi par visām reizēm, – Džailss ierosināja.

– Viens… – Abi atvēzējās uz aizmuguri, taču tikai par dažām collām. – Divi… – Izdevās iegūt vēl dažas collas. – Trīs… – Sakopojuši visus atlikušos ķermeņa spēkus, viņi palaida vāzi slaidā lokā pāri pakaļgala reliņiem. Pirmajā acumirklī Harijam šķita, ka tā nokritīs uz klāja vai vismaz atsitīsies pret bortu, taču viss noritēja veiksmīgi un vāze ar klusu plunkšķi iegāzās jūrā.

Džailss triumfējoši pacēla abas rokas un iesaucās:

– Aleluja!

Pēc dažām sekundēm bumba uzsprāga, atsviežot viņus tālu prom pār klāju.