Читать книгу Stiprāks par zobenu - Džefrijs Ārčers - Страница 9

– Priecājos, ka varējāt atlidot nekavējoties, – sacīja sers Elans Redmeins. It kā pulkvedim būtu iespēja izvēlēties.

Britu Īpašā aviācijas dienesta komandieris telegrammu saņēma brīdī, kad nokāpa no ”Bakingemas” klāja Ņujorkā. Automobilis viņu aizveda uz Kenedija lidostu, un viņš ar pirmo reisu atgriezās Londonā. Pie trapa Hītrovā viņu gaidīja cits automobilis un šoferis.

– Valdības sekretārs uzskatīja, ka jūs vēlēsieties izlasīt šo rīta avīzi, – šoferis noteica un uzsāka ceļu uz Vaitholu.

”Sirdī jūs zinājāt, ka viņš zaudēs” – tāds bija Telegraph virsraksts pirmajā lappusē. Pulkvedis šķirstīja avīzi, taču neatrada nevienu materiālu, kurā būtu pieminēta ”Bakingema” vai ko būtu parakstījis Dereks Hārts. ”Ja tāds būtu, tad sāktos pirmajā lapā, un Lindona Džonsona pārliecinošā uzvara vēlēšanās tam nespētu patraucēt.”

Glaimojoši par ”Bakingemu” vidējās lappusēs bija uzrakstījis Daily Express ceļojumu korespondents, cildinot iespēju ar brīnišķīgu luksusa laineri šķērsot Atlantijas okeānu. Daily Mail publicēja fotogrāfiju ar divpadsmit veiksmīgajiem lasītājiem pie Brīvības statujas. Vēl divpadsmit bezmaksas biļetes panāca to, ka ne ar rindiņu nebija pieminētas Karaliskās flotes sagādātās neērtības.

Pēc stundas, nepārģērbies un neskuvies, pulkvedis SkotsHopkinss jau sēdēja pretī valdības sekretāram viņa kabinetā Dauningstrītas desmitajā numurā.

Iesāka pulkvedis ar īsu ziņojumu par notikumiem.

– Vismaz kāds labs iznākums, – sacīja sers Elans, no rakstāmgalda apakšas izvilkdams un sev priekšā nolikdams plakanu portfeli. – Pateicoties jūsu dienesta kolēģiem, mēs atradām Īru republikāņu armijas noliktavu Betersi rajonā, kā arī vairāk nekā divdesmit trīs tūkstošus mārciņu skaidrā naudā. Tā bija paslēpta taksometrā, kas aizveda Martinesu uz Hītrovas lidostu. Man ir aizdomas, ka četrpirksti Kevinu Refertiju drīz dēvēs par trīspirksti, ja viņš nespēs izskaidrot teritoriālās vienības komandierim, kas noticis ar naudu.

– Kur tagad ir Martiness?

– Mūsu vēstnieks Buenosairesā apliecina, ka apmeklē ierastās vietas. Nedomāju, ka mēs vēl kādreiz satiksim donu Pedro Vimbldonā vai Eskotā.

– Un Dohertijs un viņa tautieši?

– Visi ir ceļā uz Ziemeļīriju. Ar Karaliskās flotes kuģi, nevis luksusa laineri. Pēc nonākšanas Belfāstas dokos viņus nekavējoties vedīs uz tuvāko cietumu.

– Kādas ir apsūdzības?

– To mēs vēl neesam izlēmuši, – atbildēja sers Elans.

– Kliftones kundze brīdināja, ka Telegraph žurnālists ošņājas apkārt un uzdod pārāk daudz jautājumu.

– Dereks Hārts. Riebeklis ignorēja Džailsa stāstu par aizņēmumu no Starptautiskā Valūtas fonda un sacerēja rakstu par nakts incidentu. Par laimi, manuskriptā bija tik daudz ”ja” un ”bet”, ka nebija grūti pārliecināt redaktoru to nepublicēt. Arī tādēļ, ka viņš krietni vairāk interesējās par to, kā vecās skolas stingrā kursa piekritējam Leonīdam Brežņevam negaidīti veikli izdevās stāties Hruščova vietā.

– Un kā tas izdevās? – jautāja pulkvedis.

– Izlasiet rītdienas Telegraph numuru.

– Kas būs ar Hārtu?

– Man stāstīja, ka viņš ir ceļā uz Johannesburgu, lai intervētu teroristu Nelsonu Mandelu. Uzdevums var izrādīties grūts, jo Mandela jau vairāk nekā divus gadus ir cietumā un žurnālistus viņam klāt nelaiž.

– Vai tas nozīmē, ka es varu atsaukt savu komandu no Kliftona ģimenes apsargāšanas?

– Vēl ne, – sers Elans atbildēja. – Īru republikāņi gan zaudēs interesi par Beringtoniem un Kliftoniem, jo vairs nav dona Pedro, kas maksā par pakalpojumiem, taču man ir jāpārliecina Harijs Kliftons par palīdzību citā lietā. – Pulkvedis iepleta acis, bet valdības sekretārs jau piecēlās kājās, ar rokasspiedienu atsveicinājās no Britu Īpašā aviācijas dienesta virsnieka un piebilda: – Mēs vēl sazināsimies.

– Vai esi izlēmusi? – Sebastjans jautāja. Tobrīd abi pagāja garām ”Laivu stacijas” kafejnīcai Centrālparka austrumu daļā.

– Jā, – teica Samanta, atlaizdama līgavaiņa roku. Sebastjans pagriezās pret viņu un nervozi gaidīja. – Es jau uzrakstīju Karaļa koledžai un paziņoju, ka vēlos pieņemt piedāvājumu un doktora disertāciju aizstāvēt Londonas universitātē.

Sebastjans neslēptā priekā palēcās un skaļi nokliedza:

– Urrā! – Neviens uz viņiem neatskatījās; tā bija Ņujorka. – Vai tas nozīmē, ka tu pārcelsies pie manis, tiklīdz es atradīšu jaunu dzīvokli? Mēs to varētu izvēlēties kopā, – viņš piebilda, iekams Samanta paguva kaut ko pateikt.

– Vai tu esi pārliecināts, ka to patiešām gribi? – viņa klusi pajautāja.

– Neapšaubāmi. – Sebastjans apskāva līgavu. – Tā kā tu uzturēsies Strendā, bet es strādāšu Sitijā, varbūt dzīvesvieta būtu jāmeklē kaut kur Izlingtonā?

– Tu esi pārliecināts?

– Tikpat pārliecināts kā par to, ka ”Bristoles laupītāji” nekad neiegūs kausu.

– Kas ir ”Bristoles laupītāji”?

– Mēs neesam tik labi pazīstami, lai es taviem pleciem uzkrautu viņu problēmas, – Sebastjans attrauca. Abi izgāja no parka. – Varbūt pēc kāda ilgāka laika es tev izstāstīšu par vienpadsmit bezcerīgiem vīriešiem, kas regulāri sagrauj manas sestdienas pievakares. – Viņi bija nonākuši Piektajā avēnijā.

Kad Harijs iegāja Viking Press birojā, priekštelpā sēdēja pazīstama jauna sieviete.

– Labrīt, Kliftona kungs, – sacīja Herolda Gincburga sekretāre, pasperdama soli uz priekšu, lai sasveicinātos. ”Interesanti, cik daudzi autori piedzīvo šādu laipnību,” Harijs prātoja. – Gincburga kungs jau gaida!

– Paldies, Kērstij, – Harijs atbildēja. Sekretāre ieveda viņu izdevēja kabinetā ar ozolkoka paneļiem. Pie sienām karājās pagātnes un mūsdienu autoru, proti, Hemingveja, Šova, Ficdžeralda un Folknera fotogrāfijas. ”Vai man būtu vispirms jānomirst, lai nokļūtu šai portretu galerijā?”

Lai arī gandrīz septiņdesmit gadus vecs, Gincburgs pielēca kājās brīdī, kad Harijs parādījās durvīs. Harijs pasmaidīja. Ģērbies trīsdaļīgā uzvalkā ar kabatas pulksteni zelta ķēdē, viņš izskatījās angliskāks par angli.

– Kā klājas manam iecienītākajam autoram?

Harijs iesmējās, un abi sarokojās.

– Cik reižu nedēļā tu sveic rakstniekus ar šiem vārdiem? – Viņš atkrita augstā ādas krēslā un lūkojās uz izdevēju.

– Nedēļā? – pārvaicāja Gincburgs. – Vismaz trīs reizes dienā vai pat vairāk! Īpaši gadījumos, kad nespēju atcerēties vārdu un uzvārdu. – Harijs smaidīja. – Tomēr tu patiešām esi mans iecienītākais. Es izlasīju ”Viljamu Voriku un izslēgto vikāru” un nolēmu izlaist astoņdesmit tūkstošus.

Pavēris muti, Harijs tomēr paklusēja. Iepriekšējo grāmatu pārdeva septiņdesmit divu tūkstošu tirāžā, tādēļ izdevēja mērķis nemaz nebija tik apšaubāms.

– Cerēsim, ka tos varēsim arī pārdot.

– Pasūtījumu jau ir tik daudz, ka ar astoņdesmit tūkstošiem nepietiks. Bet, piedod, – Gincburgs sacīja, – tagad izstāsti, kā klājas Emmai! Vai pirmais reiss piedzīvoja triumfu? Es šorīt pārmeklēju visu New York Times, bet neatradu ne rindiņas par to.

– Emmai klājas lieliski, un viņa sūta tev sveicienus. Es nebūtu pārsteigts, ja patlaban viņa spodrinātu misiņa detaļas uz komandtiltiņa. Un viņa noteikti priecātos, ja par ”Bakingemas” pirmo reisu avīzes vispār nerakstītu, lai gan notikumi dod man vielu nākamajam romānam.

– Es klausos.

– Pat neceri, – attrauca Harijs, – un esi pacietīgs, lai gan es zinu, ka tā noteikti nav tava stiprākā puse.

– Tad ticēsim, ka jaunie pienākumi neietekmēs tavu rakstīšanas grafiku. Apsveicu!

– Paldies. Lai gan kļūt par Anglijas PEN kluba prezidentu es piekritu tikai viena iemesla dēļ. – Gincburgs iepleta acis, un Harijs paskaidroja: – Es gribu, lai krievu Anatoliju Babakovu nekavējoties atbrīvo no cietuma.

– Kāpēc tevi tā satrauc Babakova liktenis? – jautāja Gincburgs.

– Ja tevi ieslodzītu par noziegumu, ko neesi pastrādājis, arī tu satrauktos, Herold, tici man! Un neaizmirsti, ka es sēdēju Amerikas cietumā, kas, godīgi sakot, ir viesnīca salīdzinājumā ar gulagu Sibīrijā.

– Es pat neatceros, ar ko Babakovs tā izcēlies.

– Viņš uzrakstīja grāmatu.

– Vai Krievijā tas ir noziegums?

– Ja tu esi nolēmis uzrakstīt patiesību par savu darba devēju Josifu Staļinu, tad noteikti, jā.

– Pareizi! Tagad es atceros. ”Tēvocis Josifs”, – Gincburgs sacīja. – Tā nav publicēta.

– Ir, taču Babakovu arestēja krietni pirms grāmatas nonākšanas plauktos. Paraugprāvā viņš notiesāts uz divdesmit gadiem cietumā un bez tiesībām uz apelāciju.

– Interesanti, kas tur rakstīts, ja padomju vara tā centusies, lai neviens grāmatu neizlasītu.

– Nav ne jausmas, – atzina Harijs. – Tomēr ikviens ”Tēvoča Josifa” eksemplārs izņemts no apgrozības dažu stundu laikā pēc iznākšanas. Izdevniecība slēgta, Babakovs arestēts un nav redzēts kopš sprieduma nolasīšanas. Ja izdosies, es tikšu pie grāmatas maijā, kad Maskavā tiek rīkota starptautiska grāmatniecības konference.

– Tādā gadījumā es gribēšu, lai tā tiek iztulkota un izdota šeit. Tā neapšaubāmi kļūs par bestselleru un beidzot atklās, ka Staļins ir tikpat ļauns kā Hitlers. Krievija ir pietiekami liela siena kaudze, kurā meklēt konkrēto adatu.

– Tiesa, taču es esmu apņēmies noskaidrot, kas Babakovam sakāms. Neaizmirsti, ka viņš trīspadsmit gadus bija Staļina personiskais tulks, tātad lieliski pārzināja režīmu no iekšpuses. Diemžēl arī viņš nespēja paredzēt VDK reakciju uz publicēto aculiecinieka stāstu.

– Tagad Staļina senie sabiedrotie ir atstādinājuši Hruščovu un atkal nākuši pie varas, tātad ir pilnīgi iespējams, ka viņiem ir kaut kas slēpjams.

– Piemēram, patiesība par Staļina nāvi, – norādīja Harijs.

– Tu nekad vēl neesi tā aizrāvies ar kaut ko, – Gincburgs secināja, – taču iespējams, ka nebūtu prātīgi bakstīt lielo lāci. Jaunajam stingrās līnijas piekritēju režīmam cilvēktiesības ir vienaldzīgas, un viņi neinteresēsies par valsti, no kuras tu esi nācis.

– Kāda jēga būt PEN kluba prezidentam, ja es nevaru brīvi paust savus uzskatus?

Senlaicīgais pulkstenis uz grāmatplaukta Gincburgam aiz muguras nosita divpadsmit.

– Varbūt aiziesim uz manu klubu pusdienās un apspriedīsim ne tik strīdīgus jautājumus, piemēram, par Sebastjanu.

– Manuprāt, viņš grasās bildināt amerikānieti.

– Es vienmēr esmu zinājis, ka puisis ir gudrs, – Gincburgs piezīmēja.

Kamēr Samanta un Sebastjans apbrīnoja veikalu skatlogus Piektajā avēnijā un Harijs kopā ar izdevēju Hārvarda klubā izbaudīja liellopa steiku ar kauliņu, pie elegantas sarkanbrūna smilšakmens ēkas Sešdesmit ceturtās ielas un Parka avēnijas krustojumā apstājās dzeltens taksometrs.

Izkāpa Emma, nesot kurpju kasti ar uzrakstu Crockett & Jones. Tajā bija melnas devītā izmēra kurpes no nemītas ādas. Emma zināja, ka tēva brālēnam Elisteram tās lieliski derēs, jo viņš savus apavus vienmēr pasūtina Džērminstrītā.

Skatīdamās uz ārdurvju spožo misiņa klauvēkli, Emma atcerējās pirmo reizi, kad devās augšup pa šiem pakāpieniem. Viņa bija pavisam jauna, tikko pārsniegusi pusaudzes gadus, drebēja kā apšu lapa un vēlējās aizbēgt, bet – bija iztērējusi visu naudu, lai aizbrauktu uz Ameriku, un nepazina Ņujorkā nevienu citu, kam lūgt palīdzību cietumā ieslodzītā Harija meklēšanā. Laimīgā kārtā viņa satikās ar vectēva māsu Filisu un Anglijā atgriezās tikai pēc gada – kad uzzināja, ka Harija Amerikā vairs nav.

Šoreiz viņa pakāpienus pieveica daudz pārliecinātākā gaitā, stingri uzsita ar klauvēkli, tad paspēra soli atpakaļ un gaidīja. Par ierašanos viņa nebija paziņojusi, taču jutās pilnīgi droša, ka tēva brālēns būs mājās. Elisters nesen aizgāja pensijā no vecākā partnera vietas advokātu birojā ”Simpsons, Elbions un Stjuarts”, bet noteikti nevēlējās pārcelties uz laukiem pat nedēļas nogalēs. Viņš bija caurcaurēm ņujorkietis un dzimis šai namā, kur acīmredzot arī nomirs.

Pēc mirkļa durvis atvērās, un Emma pārsteigta ieraudzīja pazīstamu vīrieti melnos vizītsvārkos, svītrotās biksēs, baltā kreklā un pelēkā kaklasaitē. ”Dažas lietas patiešām nemainās.” Kopš pēdējās tikšanās bija pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi.

– Priecājos jūs redzēt, Kliftones kundze! – viņš sacīja, it kā Emma ciemos ierastos ik dienu.

Emma apmulsusi centās atcerēties šī cilvēka vārdu. ”Harijs to nemūžam neaizmirstu!”

– Arī es priecājos, – viņa izdvesa. – Es cerēju aprunāties ar savu radinieku Elisteru, ja viņš ir mājās.

– Diemžēl ne, kundze, – virssulainis sacīja. – Stjuarta kungs ir aizbraucis uz bērēm un tikai rīt atgriezīsies no Konektikutas. Tiek glabāts Bendžamins Ratledža kungs, bijušais partneris firmā. – Vilšanos Emmai neizdevās apslēpt. Virssulainis sacīja: – Varbūt vēlaties ienākt? Es uzvārīšu tasi tējas. Earl Grey