Читать книгу Stiprāks par zobenu - Džefrijs Ārčers - Страница 8

– Kur tu dabūji zilumu zem acs, tēt? – noprasīja Sebastjans, kad pievienojās ģimenei brokastīs ”Bakingemas” grilzālē.

– Tava māte man iesita, jo es apgalvoju, ka viņa krāc, – Harijs atbildēja.

– Es nekrācu, – iebilda Emma, ziezdama uz maizes sviestu.

– Kā tu zini, ja tobrīd esi aizmigusi? – Harijs pavaicāja.

– Un kas gadījās tev, tēvoci Džails? Mana māte salauza tev roku, jo arī tu apgalvoji to pašu? – Sebastjans jautāja.

– Es nekrācu! – Emma atkārtoja.

– Paklau, Sebastjan, – stingrā tonī sacīja Samanta, – nevajag uzdot jautājumus, uz kuriem cilvēki nevēlas atbildēt.

– Tu runā gluži kā diplomāta meita, – Džailss secināja, uzsmaidīdams Sebastjana saderinātajai.

– Tu runā gluži kā politiķis, kas negrib atbildēt uz jautājumu, – Sebastjans noteica. – Taču es noskaidrošu…

– Labrīt, šeit kapteinis! – ieķērkstējās skaļrunis. – Patlaban mūsu ātrums ir divdesmit divi mezgli. Temperatūra ir sešdesmit deviņi grādi pēc Fārenheita, un nākamajās divdesmit četrās stundās laika apstākļu izmaiņas nav gaidāmas. Ceru, ka jums priekšā ir lieliska diena. Izmantojiet visas brīnišķīgās iespējas, ko ”Bakingema” jums piedāvā, īpaši sauļošanās guļamkrēslus un peldbaseinu uz augšējā klāja. – Pēc ilgākas pauzes viņš turpināja: – Daži pasažieri man ir jautājuši par skaļu troksni, kas viņus pamodinājis nakts vidū. Varu paziņot, ka ap trijiem naktī Karaliskā flote Atlantijas okeānā sarīkojusi mācības. Viņi gan atradās vairāku jūras jūdžu attālumā, taču skaidrā naktī skaņa izplatās diezgan tālu. Es atvainojos ikvienam, kuru pamodināja lielgabala šāvieni, bet pats pasaules kara laikā esmu dienējis flotē un zinu, cik nozīmīgas ir šādas mācības. Un es varu droši apgalvot, ka mūsu kuģim un pasažieriem ne sekundi nav draudējušas briesmas. Paldies par uzmanību, un vēlu patīkamu atlikušo dienu!

Sebastjans sprieda, ka šo paziņojumu kapteinis lasījis no papīra, un pāri galdam palūkojās uz māti – nebija šaubu par to, kurš tekstu sacerējis.

– Kaut es būtu valdes loceklis! – viņš noteica.

– Kāpēc? – Emma pajautāja.

– Tad, – atbildēja Sebastjans, – es varētu noskaidrot, kas naktī patiešām ir noticis.

Desmit vīri palika stāvam, kamēr Emma ieņēma vietu galda galā – neierastu vietu, jo ”Bakingemas” deju zāle gan nebija piemērota valdes ārkārtas sapulcēm.

Neviens no kolēģiem nesmaidīja. Lielākā daļa šo kungu bija piedzīvojusi krīzes, taču tik briesmīgu nekad. Pat admirālis Samerss bija sakniebis lūpas. Emma atvēra zilo ādas mapi – Harija dāvanu, apsveicot ar kļūšanu par valdes priekšsēdētāju. ”Tieši Harijs brīdināja mani par problēmām un atrisināja tās,” viņa sev atgādināja.

– Ir lieki pieminēt, ka viss, ko mēs šodien apspriedīsim, ir strikti konfidenciāls, taču es vēlos aizrādīt, ka uz spēles ir likts Beringtonu kuģniecības liktenis un ikviena pasažiera drošība, – Emma sacīja un palūkojās darba kārtībā, ko bija sagatavojis kompānijas sekretārs Filips Vebsters dienu pirms izbraukšanas no Eivonmautas. Šis dokuments bija zaudējis aktualitāti. Jaunajā darba kārtībā tika iekļauts viens punkts. – Es sākšu ar paziņojumu par nakts notikumiem, ko neatspoguļosim protokolā. Pēc tam mēs izlemsim, kā rīkoties. Mazliet pēc trijiem vīrs mani pamodināja… – Divdesmit minūtēs Emma bija izstāstījusi galveno un ieskatījās piezīmēs. Ar pagātni viss bija skaidrs, taču nākotni pareģot viņa nespēja.

– Vai problēma ir atrisināta? – noprasīja admirālis, tiklīdz Emma aicināja uzdot jautājumus.

– Lielākoties pasažieri noticēja kapteiņa versijai. – Emma pāršķīra lapu. – Sūdzējušies trīsdesmit četri cilvēki. Visi, izņemot vienu, labprāt kā kompensāciju pieņēma iespēju izmantot bezmaksas braucienu ar ”Bakingemu”.

– Būs vairāk, – pavēstīja Bobs Bingems, ar savu ziemeļniecisko atklātumu satricinādams ārēji rāmos valdes locekļus.

– Kāpēc jūs tā apgalvojat?

– Uzzinājuši, ka atliek vien uzrakstīt sūdzību, lai dabūtu bezmaksas braucienu, pārējie pasažieri tūdaļ ķersies pie spalvām.

– Iespējams, ka ne visi domā līdzīgi jums, – aizrādīja admirālis.

– Tieši tāpēc es esmu valdē, – attrauca Bingems.

– Jūs teicāt, ka apmierinājušies visi, izņemot vienu, – sacīja Džims Noulss.

– Jā, – Emma apstiprināja. – Diemžēl viens amerikānis draud iesūdzēt mūsu kompāniju un apgalvo, ka trijos naktī bijis uz klāja un nav ne redzējis, ne dzirdējis Karalisko floti, taču trieciena laikā salauzis potīti.

Piepeši valdes locekļi sāka runāt visi vienlaikus. Emma pagaidīja, kamēr viņi aprims.

– Man ar… – Viņa ieskatījās mapē. – …Heidenu Renkina kungu ir tikšanās divpadsmitos.

– Cik amerikāņu ir uz klāja? – vaicāja Bingems.

– Apmēram simts.

– Cerēsim, ka ne visi ir advokāti, kas piepelnās uz nelaimes gadījumu rēķina, citādi mēs visu atlikušo mūžu pavadīsim tiesas zālēs. – Ap galdu atskanēja nervozi smiekli. – Lūdzu, Emma, apstipriniet, ka Renkina kungs nav advokāts.

– Ir vēl ļaunāk, – viņa atbildēja. – Viņš ir politiķis. Luiziānas štata parlamenta Pārstāvju palātas loceklis.

– Tārps, kuram palaimējies nonākt svaigu ābolu mucā, – norūca Dobss, valdes loceklis, kurš parasti izteicās diezgan reti.

– Es neuztveru jūsu domu, – no otras galda puses ierunājās Klaivs Enskots.

– Vietējais politiķis, kurš acīmredzot saskatījis iespēju iegūt nacionāla līmeņa popularitāti.

– Tā tik mums vēl trūka, – norūca Noulss.

Kādu mirkli valdīja klusums, ko beidzot lietišķā tonī pārtrauca Bobs Bingems:

– Mums viņš jānogalina. Atliek izlemt, kurš nospiedīs mēlīti.

– Tad jau es, – ieminējās Džailss, – jo arī es esmu tārps ābolu mucā. – Dobss izskatījās piedienīgi apmulsis. – Es mēģināšu aprunāties un vienoties ar viņu pirms divpadsmitiem, iekams viņš ticies ar jums, priekšsēdētāj. Cerēsim, ka viņš ir demokrāts.

– Paldies, Džails, – Emma sacīja, joprojām nespēdama pierast pie tā, ka brālis viņu dēvē par priekšsēdētāju.

– Cik plaši ir kuģa bojājumi pēc sprādziena? – vaicāja Pīters Meinārds.

Visu acis pievērsās galda pretējam galam, kur sēdēja kapteinis Tērnbuls.

– Ne tik plaši, kā es baiļojos. – Kapteinis piecēlās. – Ir cietusi viena no četrām galvenajām dzenskrūvēm, un to nomainīt es varēšu tikai pēc atgriešanās Eivonmautā. Nelielu triecienu ir dabūjis arī korpuss.

– Vai mēs būsim spiesti samazināt ātrumu? – jautāja Maikls Keriks.

– Jā, bet neviens nepamanīs, ka mēs stundā pieveicam divdesmit divus, nevis paredzētos divdesmit četrus mezglus. Atlikušās dzenskrūves strādā nevainojami, un es allaž esmu ticējis, ka Ņujorkā ieradīsimies ceturtajā agri no rīta, tātad tikai pats acīgākais pasažieris pamanīs, ka esam dažas stundas nokavējušies.

– Varu saderēt, ka Renkins pamanīs, – Noulss iebilda. – Kā jūs bojājumus izskaidrojāt komandai?

– Man neko nevajadzēja skaidrot. Viņiem algu nemaksā par jautājumu uzdošanu.

– Kas notiks ar atgriešanos Eivonmautā? – vaicāja Dobss. – Vai ir cerības pagūt laikus?

– Mūsu inženieri strādās, galvu nepaceldami, lai salabotu pakaļgalu tajās trīsdesmit sešās stundās, ko pavadīsim Ņujorkas dokos. Līdz aizkuģošanas brīdim viss būs priekšzīmīgā kārtībā.

– Lieliski, – admirālis noteica.

– Taču tā varētu būt niecīgākā no mūsu problēmām, – sacīja Enskots. – Neaizmirstiet, ka mums uz klāja ir Īru republikāņu armijas šūniņa, un Dievs vien zina, ko vēl viņi ieplānojuši.

– Trīs jau ir arestēti, – kapteinis atgādināja, – burtiski iekalti važās un tiks nodoti Ņujorkas varas iestādēm.

– Vai nav iespējams, ka te ir arī citi kaujinieki? – jautāja admirālis.

– Ja ticam pulkvedim Skotam-Hopkinsam, parasti Īru republikāņu šūniņu veido četri vai pieci kaujinieki, tātad ir pilnīgi iespējams, ka te palicis vēl pārītis, taču viņi tagad turēsies zemāk par zāli. Operācija ir izgāzusies, un tas nav sasniegums, ar ko dižoties Belfāstā. Un es varu apliecināt, ka cilvēks, kurš piegādāja ziedus uz valdes priekšsēdētājas kajīti, jau ir pametis kuģi pirms izbraukšanas no ostas. Iespējamie līdzzinātāji diez vai pievienosies mums atpakaļceļā.

– Es iztēlojos kaut ko varbūt vēl bīstamāku par Renkinu un īriem, – sacīja Džailss, pieredzējis politiķis, Bristoles doku apgabala pārstāvis parlamentā.

– Kas tev prātā? – noprasīja Emma, raudzīdamās brālim tieši acīs.

– Ceturtā vara. Neaizmirstiet, ka cerībā uz pozitīvām atsauksmēm braucienā saaicinājāt žurnālistus. Tagad viņiem būs ekskluzīvs materiāls.

– Tiesa, taču neviens ārpus šīm sienām nezina, kas pagājušonakt patiesībā noticis, turklāt ielūgumu pieņēma tikai trīs žurnālisti, no Telegraph, Mail un Express.

– Precīzi trīs žurnālistu par daudz, – secināja Noulss.

– Express ir atsūtījis ceļojumu korespondentu, – Emma skaidroja, – kurš jau pusdienlaikā ir pamatīgi iereibis, tādēļ es parūpējos, lai viņa kajītē allaž būtu vismaz divas pudeles viskija un džina. Mail sponsorē divpadsmit biļetes, tātad diez vai ir ieinteresēti sacelt ažiotāžu. Taču Dereks Hārts no Telegraph jau ošņājas apkārt un uzdod jautājumus.

– Kolēģi viņu dēvē par Nelokāmo, – teica Džailss. – Vajadzēs viņam pasniegt kādu iespaidīgu sižetu, lai puisim ir nodarbošanās.

– Kas var būt iespaidīgāks par ”Bakingemas” uzspridzināšanu un nogremdēšanu pirmajā kuģojumā?

– Iespējamā Lielbritānijas nogremdēšana, kur roku pieliks leiboristu valdība. Mēs grasāmies paziņot par pusotra miljarda mārciņu aizņēmumu no Starptautiskā Valūtas fonda, lai mēģinātu apturēt sterliņa lejupslīdi. Telegraph redaktors labprāt vairākas lapas aizpildīs ar šiem jaunumiem.

– Lai tā būtu, – Noulss sacīja. – Bet uz spēles ir likts pārāk daudz, tādēļ es uzskatu, priekšsēdētāj, ka mums jāsagatavojas visļaunākajam. Ja mūsu amerikāņu politiķis nolems publiski paust savu viedokli, Hārta kungs no Telegraph uzodīs patiesību vai, nedod Dievs, Īru republikāņu armija realizēs kādu rezerves plānu, šis būs ”Bakingemas” pirmais un pēdējais reiss.

Atkal iestājās ilgs klusums. Beidzot ierunājās Dobss:

– Mēs apsolījām pasažieriem, ka šīs būs neaizmirstamas brīvdienas.

Neviens nesmējās.

– Noulsa kungam ir taisnība, – piekrita Emma. – Ja kāds no trim variantiem materializēsies, mums nepalīdzēs ne bezmaksas braucieni, ne džina pudeles. Mūsu akciju cena nakts laikā nokritīsies līdz nullei, kompānijas rezerves izsīks un biļešu rezervācijas tiks atceltas, ja potenciālajiem pasažieriem radīsies kaut mazākās aizdomas par to, ka blakus kajītē uzturas īru kaujinieks. Mūsu klientu drošība ir pats svarīgākais. Tādēļ es ierosinu katram no jums atlikušo dienas daļu pavadīt, vācot informāciju un apliecinot pasažieriem, ka viss ir kārtībā. Es būšu savos apartamentos. Ja uzzināsiet kaut ko būtisku, varēsiet man izstāstīt.

– Nav prātīga doma, – stingri iebilda Džailss. Emma izskatījās pārsteigta. – Valdes priekšsēdētājai būtu jāatpūšas uz sauļošanās klāja un jābauda skaistais laiks. Tādējādi mēs patiešām parādīsim, ka uztraukumiem nav pamata.

– Lielisks priekšlikums, – piemetināja admirālis.

Emma palocīja galvu un jau grasījās piecelties, lai dotu zīmi, ka sapulce ir beigusies, kad kompānijas sekretārs Filips Vebsters norūca:

– Un pārējie punkti darba kārtībā?

– Lai paliek, – Emma attrauca, stāvēdama kājās.

– Tikai vēl viens jautājums, priekšsēdētāj, – sacīja Džailss. Emma apsēdās. – Es esmu kļuvis par valdības locekli, tātad man ir pienākums atkāpties no kompānijas direktora amata, jo cilvēks nedrīkst gūt ienākumus, kamēr kalpo Viņas Majestātei. Pieņemu, ka tas izklausās mazliet pompozi, taču tā jārīkojas ikvienam ministram. Turklāt es pievienojos valdei tikai tāpēc, lai būtu drošs, ka majors Fišers nekļūst par tās vadītāju.

– Paldies Dievam, viņš vairs nav valdes loceklis, – noteica admirālis. – Citādi tagad jau visa pasaule zinātu, kas ir noticis.

– Iespējams, ka tieši tādēļ viņš nemaz netiecās iekļūt valdē, – Džailss ieminējās.

– Tādā gadījumā viņš turēs mēli aiz zobiem, jo negribēs, ka viņu arestē kā teroristu līdzdalībnieku.

Emma nodrebēja, negribēdama noticēt, ka Fišers būtu nolaidies tik zemu. ”Bet Džailss ir iepazinis viņu skolā un armijā, un Fišers pildīja lēdijas Virdžīnijas uzdevumus, tātad nebūtu jābrīnās, ka majora mērķis nebija atbalstīt manus plānus.” Viņa pievērsās brālim.

– Lai pabeigtu sapulci uz priecīgākas nots, es vēlētos ierakstīt protokolā manu pateicību Džailsam par atbalstu kompānijai tik kritiskos brīžos. Diemžēl līdz ar viņa aiziešanu valdē būs vakantas divas vietas, jo atkāpusies arī mana māsa doktore Greisa Beringtone. Varbūt ir kādi priekšlikumi par kandidātiem, kas varētu abus aizstāt? – Viņa lūkojās uz pārējiem, kas sēdēja pie galda.

– Ja es drīkstētu paust ierosinājumu, – sacīja admirālis, piesaistot kolēģu uzmanību. – Beringtonu kuģniecība ir Anglijas dienvidrietumu firma ar senām vietējām saitēm. Mūsu valdes priekšsēdētāja ir Beringtone, tādēļ varbūt ir lietderīgi pievērsties nākamajai paaudzei un uzaicināt mūsu pulkā Sebastjanu Kliftonu, lai turpinātu ģimenes tradīciju.

– Viņam ir tikai divdesmit četri gadi! – Emma protestēja.

– Mūsu mīļotajai karalienei bija apmēram tikpat daudz, kad viņa kāpa tronī, – atgādināja admirālis.

– Vecais ūpis Sīdriks Hārdkāsls uzskatīja Sebastjanu par pietiekami labu un pieņēma par privātsekretāru Fārtingu bankā, – piebilda Bobs Bingems, piemiegdams Emmai ar aci. – Un manā rīcībā ir informācija, ka nesen jauneklis paaugstināts par vadītāja vietnieku īpašumu nodaļā.

– Un es jums varu konfidenciāli izstāstīt, – piezīmēja Džailss, – ka Sebastjans atbild par ģimenes akciju portfeli jau kopš brīža, kad es ieņēmu valdības ministra posteni.

– Tad jau man tikai atliek oficiāli izvirzīt Sebastjana Kliftona kandidatūru Beringtonu kuģniecības valdes locekļa amatam.

– Atzīstos, ka es esmu apmulsusi, – Emma noteica.

– Tad jau šī būs pirmā reize, – attrauca Džailss, mazliet gaisinot spriedzi.

– Vai mēs varam balsot, priekšsēdētāj? – jautāja Vebsters. Emma palocīja galvu un atslīga krēslā. – Admirālis Samerss ir izteicis priekšlikumu par Sebastjana Kliftona iecelšanu Beringtonu kuģniecības valdē, – turpināja kompānijas sekretārs, – un Bingema kungs to ir atbalstījis. – Viņš uz mirkli ieturēja pauzi. – Kurš balso par? – Rokas pacēla visi, izņemot Emmu un Džailsu. – Kurš ir pret? – Neviens nepieteicās, un jau tūdaļ atskanēja aplausi. Emma izjuta patiesu lepnumu. – Tādējādi es paziņoju, ka Sebastjans Kliftons ir ievēlēts par Beringtonu kuģniecības valdes locekli.

– Lūgsimies par to, lai vispār vēl būtu valde, kurā Sebastjanam strādāt, – Emma pačukstēja brālim, kad kompānijas sekretārs bija pasludinājis sapulci par slēgtu.

– Es viņu allaž esmu uzskatījis par līdzvērtīgu Linkolnam un Džefersonam.

Pusmūža vīrietis kreklā ar vaļēju apkaklīti un sporta jakā pacēla galvu, taču grāmatu neaizvēra. Dažas atlikušās gaišo matu šķipsnas bija rūpīgi saķemmētas, lai slēptu priekšlaicīgi radušos kailo galvvidu. Pret krēslu bija atbalstīts spieķis.

– Atvainojiet, – sacīja Džailss. – Es negribēju traucēt.

– Nekādu problēmu, – vīrietis attrauca. Viņam piemita ne ar ko nesajaucamais dienvidnieku akcents. Grāmata joprojām palika atvērta. – Patiesībā es allaž jūtos mazliet apmulsis, – viņš piebilda, – par to, cik maz mēs zinām par jūsu valsts vēsturi, turpretī jūs esat visnotaļ labi informēti par mūsējo.

– Tieši tāpēc mēs vairs nevaldām pār pusi pasaules, – Džailss noteica, – bet jūs, šķiet, grasāties to darīt. Interesanti, vai divdesmitā gadsimta otrajā pusē cilvēku ratiņkrēslā varētu ievēlēt par prezidentu? – Viņš palūkojās uz grāmatu.

– Šaubos. – Amerikānis nopūtās. – Kenedijs sakāva Niksonu televīzijas debatēs. Ja diskusija būtu jāklausās radiopārraidē, uzvarētu Niksons.

– Tad neviens neredz, ka cilvēks svīst.

Amerikānis iepleta acis.

– Jūs esat lieliski informēts par Amerikas politiku.

– Redziet, es esmu parlamenta loceklis. Un jūs?

– Es esmu štata Pārstāvju palātas deputāts no Betonrūžas.

– Un, tā kā noteikti neesat daudz vecāks par četrdesmit gadiem, jūsu nākamais mērķis ir Vašingtona.

Renkins pasmaidīja.

– Tagad ir mana kārta uzdot jautājumu. Kā sauc manu sievu?

Džailss atskārta, ka ir sakauts, un atbildēja:

– Rozmarija.

– Tad nu esam noskaidrojuši, ka šī tikšanās nebūt nav nejauša, ser Džails. Kā varu jums palīdzēt?

– Mums jāaprunājas par iepriekšējo nakti.

– Mani tas nepārsteidz, jo acīmredzot jūs esat viens no nedaudzajiem uz šī klāja, kurš zina, kas patiesībā notika.

Džailss palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens nenoklausās.

– Kuģis bija kļuvis par teroristu uzbrukuma mērķi, taču mums, par laimi…

Amerikānis atvēcinājās.

– Detaļas es negribu zināt. Sakiet, kā es varu palīdzēt!

– Mēģiniet pārliecināt savus tautiešus uz šī kuģa, ka to patiešām satricināja Karaliskās flotes zalves. Ja tas izdotos, es pazīstu kādu, kas jums būtu ārkārtīgi pateicīgs.

– Jūsu māsa? – Vairs nebrīnīdamies, Džailss pamāja ar galvu. Renkins turpināja: – Pirmīt es redzēju viņu uz augšējā klāja pēc skata absolūti bezrūpīgu. Manuprāt, tā nerīkotos atbildīga valdes priekšsēdētāja, kura nemaz neaizraujas ar sauļošanos. Tobrīd es sapratu, ka radušās nopietnas problēmas.

– Mana vaina. Bet mēs grasāmies…

– Kā jau teicu, atsvabiniet mani no detaļām. Gluži tāpat kā viņu… – Renkins pievērsās portretam uz grāmatas vāka. – Mani neinteresē virsraksti rītdienas avīzēs. Es jau pietiekami ilgi esmu politikā, tādēļ izpildīšu jūsu lūgumu. Taču tas nozīmēs, ka jūs esat man pakalpojumu parādā, ser Džails. Gan pienāks laiks to pieprasīt, – viņš piebilda un atsāka lasīt ”Rūzvelta dzīvi”.

– Vai mēs jau esam dokos? – jautāja Sebastjans, kopā ar Samantu pievienojies ģimenei pie brokastu galda.

– Pirms vairāk nekā stundas, – Emma paskaidroja. – Lielākā daļa pasažieru jau ir nokāpuši krastā.

– Tev šī ir pirmā vizīte Ņujorkā, – Samanta sacīja, kad Sebastjans apsēdās viņai blakus, – un mums ir tikai trīsdesmit sešas stundas līdz braukšanai atpakaļ uz Angliju, tādēļ mēs nedrīkstam zaudēt ne sekundi.

– Kāpēc kuģis paliks ostā vien trīsdesmit sešas stundas? – Sebastjans interesējās.

– Naudu var nopelnīt tikai tad, ja kustas, turklāt par dokiem jāmaksā šausmīga nauda.

– Vai atceraties savu pirmo ceļojumu uz Ņujorku, Kliftona kungs? – jautāja Samanta.

– Protams, – izjusti atbildēja Harijs. – Mani arestēja par slepkavību, kuru nebiju pastrādājis, un pusgadu pavadīju Amerikas cietumā.

– Man ļoti žēl, – Samanta novilka, atcerējusies visu, ko Sebastjans bija stāstījis. – Piedodiet tādu netaktiskumu! Nevajadzēja atgādināt jums par tik nepatīkamiem notikumiem.

– Nekas, – attrauca Harijs. – Un pielūko, lai Sebastjanu nearestē, jo es negribu, lai tā kļūst par ģimenes tradīciju.

– Noteikti, – Samanta apsolīja. – Es jau esmu ieplānojusi iešanu uz Metropoles mākslas muzeju, Centrālparku, ”Sardi” restorānu un Frika muzeju.

– Tas bija Džesikas iemīļotākais muzejs, – noteica Emma.

– Kuru viņa ne reizi neapmeklēja, – Sebastjans piebilda.

– Nepaiet ne diena, kad es neilgotos pēc viņas, – Emma turpināja.

– Un es nožēloju, ka nepaguvu labāk iepazīt viņu, – atzina Samanta.

– Es allaž uzskatīju, ka nomiršu ātrāk par savu jaunāko māsu, – piezīmēja Sebastjans. Iestājās ilgs klusums. Tad viņš, nepārprotami vēlēdamies mainīt tematu, sacīja: – Tātad uz naktsklubiem neiesim?

– Tādām vieglprātībām nav laika, – Samanta attrauca. – Bet tētis sagādāja mums divas biļetes uz teātri.

– Ko jūs skatīsieties? – painteresējās Emma.

– ”Hallo, Dollij!”

– Un tā nav vieglprātība? – Harijs iebilda.

– Tētim arī Vāgnera ”Nībelungu gredzens” liekas mazliet par modernu, – paskaidroja Sebastjans un pavaicāja: – Kur ir tēvocis Džailss?

– Viņš kuģi pameta viens no pirmajiem, – Emma teica. Viesmīlis tobrīd ielēja viņai otru kafijas porciju. – Mūsu vēstnieks aizveda viņu uz Apvienotajām Nācijām, lai varētu mierīgi apspriest viņa uzrunu pēcpusdienas sesijā.

– Varbūt arī mums vajadzētu apmeklēt ANO? – prātoja Samanta.

– Diez vai, – Sebastjans attrauca. – Kad es pēdējoreiz klausījos tēvoča runu, viņš piedzīvoja sirdstrieku un tāpēc nekļuva par Leiboristu partijas vadītāju.

– Nekad agrāk tu par to neesi stāstījis!

– Tu vēl daudz ko nezini par mūsu ģimeni, – atzina Sebastjans.

– Starp citu… – Harijs iesāka. – Es piepeši atcerējos, ka vēl neesmu tevi apsveicis ar ievēlēšanu valdē.

– Paldies, tēt. Es esmu izlasījis pēdējās sapulces protokolu un nespēju vien sagaidīt… – Sebastjans ieraudzīja nemieru mātes sejā. – …tikšanos ar kolēģiem, īpaši jau ar admirāli.

– Tā būs unikāla. – Emma joprojām bažījās, ka tā būs pēdējā valdes sēde viņas vadībā. ”Ja patiesība nāks gaismā, es būšu spiesta atkāpties.” Atmiņas par to satraukumu pilno rītu uz jūras gan pamazām izplēnēja, un viņa jutās mierīgāka, jo ”Bakingema” bija Ņujorkas ostā. Viņa palūkojās ārā pa logu. Cik vien tālu varēja saskatīt, neredzēja nevienu preses okšķeri, kas skaļi izkliedz jautājumus un knikšķina zibspuldzes. ”Varbūt viņus vairāk interesē prezidenta vēlēšanu rezultāts. Vienalga, es atviegloti uzelpošu tikai pēc tam, kad dosimies atpakaļceļā uz Eivonmautu.”

– Kā tu pavadīsi dienu, tēt? – vaicāja Sebastjans, pārtraukdams mātes apceri.

– Man paredzētas pusdienas ar izdevēju Heroldu Gincburgu. Es acīmredzot uzzināšu, ko viņš domā par manu jaunāko grāmatu.

– Vai es drīkstu cerēt uz kādu pirmo eksemplāru manai mammai? – Samanta jautāja.

– Protams, – atbildēja Harijs.

– Deviņi dolāri un deviņdesmit deviņi centi. – Sebastjans pastiepa roku. Samanta viņam plaukstā ielika karstu vārītu olu. – Un tu, mamm? Krāsosi bortu?

– Pat neuzdrošinies pamudināt viņu, – Harijs sacīja bez humora balsī.

– Es no kuģa nokāpšu pēdējā un atgriezīšos pirmā. Bet vispār es grasījos apciemot tēva brālēnu Elisteru un atvainoties par to, ka neierados uz viņa mātes Filisas bērēm.

– Tad Sebastjans bija slimnīcā, – Harijs atgādināja.

– Ar ko mēs sāksim? – noprasīja Sebastjans, salocījis salveti.

Samanta paraudzījās ārā pa logu, lai novērtētu laika apstākļus.

– Mēs ar taksometru aizbrauksim līdz Centrālparkam un izmetīsim kādu līkumu, bet pēc tam apmeklēsim Metropoles mākslas muzeju.

– Tad dosimies ceļā. – Sebastjans piecēlās no galda. – Lai jums brīnišķīga diena, cienījamie vecāki.

Kad abi saķērās rokās un izgāja no ēdamzāles, Emma pasmaidīja.

– Kaut es būtu zinājusi, ka viņi guļ kopā!

– Ir divdesmitā gadsimta otrā puse, un, godīgi sakot, mēs noteikti neesam tie, kuriem būtu tiesības…

– Nē, es nemoralizēju, – attrauca Emma. – Ja es to būtu zinājusi, tad vairāk nopelnītu, jo viņi apmestos vienā kajītē, bet Samantai atvēlēto es pārdotu citam pasažierim.